Šīs dienas acīm

1949. gada 25. martā staļinistiskais režīms īstenoja deportāciju no visām trim okupētajām Baltijas valstīm, tobrīd padomju republikām. Šogad kopš šī notikuma aprit 70 gadi. Padomju varas mērķi, tobrīd veicot šo akciju, ir diezgan skaidri, jo Baltijā joprojām turpinās pretošanās cīņas, nav izdevies izskaust nacionālo partizānu kustību, diez ko neveicas ar kolhozu sistēmas izveidošanu. Vara mēģina attīrīt šo teritoriju no tiem, kuri tai traucē - no tiem, kas atbalsta nacionālos partizānus, vai ir bijuši šīs kustības dalībnieki, vai par to ir aizdomas, vai arī vienkārši pēc tādiem vai citādiem ieskatiem ir, kā toreiz tas tika definēts, sociāli bīstami elementi. Taču kas bija tie, kas lēma par konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeņu izsūtīšanu? Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieci Leldi Neimani.

1944. gada 16. martā divas latviešu Waffen-SS divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Šodien, kad runājam par latviešu leģionu, sevišķi, ja tas notiek laikā ap 16. martu, izskan vispretrunīgākie viedokļi. Un kā vienai, tā otrai pusei ir fakti vai faktu drumslas, kuras lieto kā pamatojumu savam viedoklim. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm aplūkojam visus latviešus, kas tajā vai citā laikā tādā vai citādā kvalitātē nonāca Nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna veidota nevis hronoloģiski, bet, ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem, ir nepārprotami skaidrs, ka viņi ir bijuši kara noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Simts dienas ir tas periods, kuru parasti piešķir kā pārbaudes laiku jaunai valdībai. 1919. gada marta sākumā pagāja simts dienas, kopš darbojās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Vispārzināms ir fakts, ka premjeru nominēja līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 1918. gada 18.novembrī. Kārlis Ulmanis ir pamanāmākā figūra šajā valsts pasludināšanas notikumā, uzstājas ar programmatisku runu savas valdības pieteikumam, taču cik ātri tiek izveidot Kārļa Ulmaņa ministru kabinets 1918.gada novembrī un kādas bija Ulmaņa pagaidu valdības pirmās simts dienas, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis ŠIliņš.

1919. gada janvārī Versaļā pie Parīzes savu darbu sāka Miera konference, kura bija domāta, lai izveidotu pasaules iekārtojumu pēc Pirmā pasaules kara. Konference bija likumsakarīgs turpinājums Pirmā pasaules kara notikumiem, uzvarētājvalstis lēma Eiropas un pasaules likteni, sakautās valstis konferencē netiek pielaistas. Tur piedalās lielu un mazu nāciju pārstāvji, arī to nāciju pārstāvji, kuras Pirmā pasaules kara rezultātā savu valstiskumu ir atjaunojušas vai iedibinājušas no jauna. Konferencē ieradās arī Latvijas pārstāvji – Latvijas Pagaidu valdības delegācija . Kā veicās latviešiem šajā starptautiskajā valstu forumā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ainārs Lerhis.

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Pirmajā sarunā par Latvijas Nacionālā teātra vēsturi pieskārāmies nozīmīgākajām norisēm un tendencēm teātra pastāvēšanas simtgadē. Nozīmīga sarunas daļa veltīta teātra situācijai Latviju anektējušās totalitārās padomju varas apstākļos. Te nonākam pie nozīmīgas dilemmas, kas kļūst aktuāla laiku pa laikam arī mūslaiku diskursā, domājot par padomju laiku - aktieris, kurš ar savu meistarību cenšas atdzīvināt kantaini ideoloģiski veidotu padomju tēlu, kurš spēlē Ļeņinu kā labu cilvēku, kā viscilvēcīgāko cilvēku Droši vien šodien ir vietā jautājums, kāda ir paša aktiera ētiskā pozīcija? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka. Latvijas Nacionālā teātra simts gadu vēsture. 1.daļa

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Kā tas nākas, ka tieši šajā laikā un ar šīs valdības lēmumu ir dibināts Nacionālais teātris? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka. "Tas ir strīdīgs datums un arī strīdīgs jautājums," atzīst Ieva Struka, ko 1919. gadā var svinēt gan teātra dzimšanas dienu, gan teātra vārda dienu, jo kā Nacionālais teātris tas sāk strādāt 1919. gada 30.novembrī, kad ir beigušās Brīvības cīņas par Rīgu. Tāpat ir vēlme arī svinēt Nacionālā teātra dzimšanu jau tad, kad Valkā tika dibināts Pagaidu Nacionālais teātris un tas ir gadu iepriekš. Tas ir teātra apzināts lēmums nemainīt šos atskaites punktus. Jā, Strādnieku teātris Rīgā tika dibināts 1919. gada 23. februārī un šī pati trupa jau zem cita nosaukuma turpināja darbu 30. novembrī kā Nacionālais teātris. Latvijas Nacionālā teātra simts gadu vēsture. 2.daļa.

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā. Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Līdz ar Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada novembrī Vācijas impērija piedzīvo revolūciju un šie notikumi, kas turpinās vairākus mēnešus, radikāli maina ne tikai Vācijas valsts tālāko attīstību, bet nozīmīgi ietekmē arī tās teritorijas Eiropas austrumos, kuras tobrīd atrodas Vācijas militārā kontrolē, tajā skaitā arī Latvija. Par to saruna ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Uz demokratizāciju vērstas pārmaiņas Vācijā sākas jau pirms Pirmā pasaules kara beigām, tajā brīdī, kad acīmredzami uz zaudēta kara fona vācu ķeizara vara un šī impēriskā sistēma, arī vācu militārisms, ir nācijas acīs zaudējis savu autoritāti zināmā mērā, un šīs pārmaiņas ir vērstas uz sabiedrības negatīvā noskaņojuma amortizāciju.

1919. gada 25.janvāris ir datums, kad pasaules valstu līderi, pulcējušies Parīzē miera konferencē, vienojas par Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas izveidošanu. Organizācijas dibināšanas dokuments tiek parakstīts tā paša gada 28.jūnijā. Tautu Savienības tapšana ir saistīta ar Pirmā pasaules kara izskaņu, konflikts, kas tuvojoties tā noslēgumam, tiek dēvēts par karu, kam jāizbeidz visi kari. Konflikts ir bijis dramatisks, aizlauzis pasaules politisko spēku līdzsvara sistēmu un pasaules valstis spriež, kā no šādiem konfliktiem izvairīties nākotnē. Tautu Savienība tiek uzlūkota kā viens no instrumentiem. Bet Tautu Savienība nerodas tukšā vietā, ideja par šādu organizāciju pastāv jau līdz 1919.gadam. Kas bija Tautu Savienība, kāda bija Latvijas loma tajā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte.

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.

2009. gada 13. janvāris bija diena, kas nesa negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu lielai daļai sabiedrības. Tās dienas pievakarē organizācijas “Citai sabiedrībai” aicināti vairāku tūkstoši pulcējās uz mītiņu Doma laukumā. Pēc mītiņa beigām daļa sanākušo neizklīda, bet devās turpināt protestēt pie Saeimas nama. Šeit protesti pārauga nekārtībās. Tika izsisti Saeimas un apkārtējo namu logi, izdemolēta un aplaupīta alkohola tirgotava Smilšu ielā, bojātas policijas mašīnas, kā demonstrantu, tā kārtības sargu vidū bija ievainotie. Nekas tāds Rīgā nebija pieredzēts daudzas desmitgades. Kā laika gaitā mainījusies mūsu uztvere un izjūtas šo notikumu sakarā? Raidījumā fragmenti no iepriekšējos gados tapušiem raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, kurās reflektēja par 2009. gada 13. janvāra notikumiem Rīgā.

Pēteris Stučka un viņa padomju valdība kopš 1919. gada janvāra valda Rīgā un pār lielāko Latvijas daļu. Vai var teikt, ka tā ir neatkarīga vai patstāvīga Latvijas valdība, cik Stučka savos lēmumos ir atkarīgs vai neatkarīgs no rīkojumiem, ko viņam dod Ļeņins un viņa valdība Maskavā. Skaidro vēsturnieks, augstskolas “Turība” profesors Valdis Blūzma. Attēlā: Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.

Pievēršamies notikumiem, kas risinājās 1918. gad beigās un 1919. gada sākumā, tā brīža militārajām un arī politiskajām norisēm. Brīdī, kad nodibināja Latvijas valsti 1918. gada novembrī, Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies, mainījās arī spēku izkārtojums šeit, bijušajās Krievijas impērijas teritorijās. Uz Latvijas teritoriju pretendēja vairāki spēki un uzskati par to, kādai jābūt Latvijai, bija dažādi. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Šis gads aizvadīts Latvijas valsts simtgades zīmē. Fragmenti no raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, pieskaroties norisēm, kas tuvināja Latvijas valsts tapšanu.

1958. gada decembra sākumā, no 7. līdz 14. decembrim Rīgā risinājās Latgales kultūras nedēļa. Kāpēc tā ir svarīga, kāpēc to ir vērts atcerēties un kāpēc tās konteksts pārsniedz kultūras norises, stāsta kinorežisors Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs. Latgales kultūras nedēļa - lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. Pasākumos Rīgā piedalās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13.decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas (Nacionālajā) teātri. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru. Norisinājās diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju.

Latviešu politiķu darbība 1918. gada oktobrī/novembrī, tuvinot Latvijas suverēnā valstiskuma pasludināšanu. Stāsta vēsturnieks Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis. Tas latviešu politiskais spēks, kas uztur un iespēju robežās virza tālāk Latvijas valstiskuma tapšanu un latviešu pašnoteikšanās tiesību jautājumu visu 1918. gadu, sākot jau ar 1917. gada nogali, ir Latviešu pagaidu nacionālā padome. 1917. gada decembra sākumā šo padomi nodibina un tad arī tā deklarē latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, deklarē vēlmi šīs tiesības īstenot. Faktiski Valkā pieņemtā deklarācija ir divarpus soļi pretim neatkarībai – tiek deklarēts, ka latviešu tautas turpmāko likteni lems tautas ievēlēta Satversmes sapulce, ka Latvija ir teritorija robežās, ko veido Kurzeme, Vidzeme un, sevišķi svarīgi, arī Latgale. Nav pateikts līdz galam, ka tā būs pilnīgi suverēna valsts, tiek pateikts, ka būs autonoma valsts vienība. 1918. gadā tiek deklarēta prasība pēc pilnīgas neatkarības, taču tas notiek tobrīd jau Padomju Krievijā, Petrogradā. Šo lēmumu, protams, darīja zināmu Rietumvalstu pārstāvjiem tur, bet Latvijas teritorijā šai ziņai nebija tādas rezonanses. Tikai 1918. gada rudenī, kad prese kļūts brīvāka un arī politisko grupu savstarpējie kontakti kļūs intensīvāki, tad arī plašākas sabiedrības grupas uzzina par neatkarības ideju un arī par Latviešu pagaidu nacionālā padomes centieniem panākt Latvijas starptautisku atzīšanu.

Nesen nācis klajā jauns izdevums – nacionālā enciklopēdija “Latvija”. Saruna ar izdevuma galveno redaktoru Valteru Ščerbinski un un izdevuma attēlu redaktori Asnāti Rībenu.

Kāds bija tas materiāls, no kura tika būvēta neatkarīgās Latvijas politika – latviešu politiskais spektrs 1918. gada rudenī, periodā, kad nobrieda Latvijas valsts neatkarība. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis. Spektrs bija ļoti plašs - no pat latviešu boļševikiem līdz tiem spēkiem, kas redzēja Latviju ciešā sasaistē ar Vācijas impēriju. Tobrīd latviešu politika pastāvēja vismaz divās valstiskajās telpās un izveidojās arī divas politiķu grupas, kas izkristalizēja Latvijas neatkarības ideju. Krievijas valsts telpā 1917. gada 30. novembrī nodibinājās Latvijas pagaidu nacionālā padome, savukārt vācu okupētajā Rīgā jau agrāk bija izveidojies Demokrātiskais bloks. Tās bija divas latviešu politisko spēku apvienības, kas izvirzīja neatkarīgā valstiskuma ideju un aizstāvēja to. Taču arvien krasāk iezīmējas domstarpības un pretrunas abu organizāciju uzskatos, tāpēc tās līdz galam apvienoties nespēja.

1918. gada 11. novembrī pulksten piecos no rīta pēc Rietumeiropas laika dzelzceļa vagonā, kas tobrīd atradās Kompjeņas mežā, apmēram 60 kilometrus uz ziemeļiem no Parīzes, Vācijas impērijas delegācija parakstīja pamiera līgumu, atzīstot savas valsts sakāvi Pirmajā pasaules karā. Pamieram bija jāsākas sešas stundas vēlāk jeb kā bija teikts tekstā – vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā pulksten vienpadsmitos. Vācijas sabiedrotie šajā karā – Austroungārija, Osmāņu impērija un Bulgārija bija izstājušās no kara darbības jau agrāk. Līdz ar to noslēdzās globālais militārais konflikts, kas bija sācies četrus gadus un trīsarpus mēnešus iepriekš, izvērties par vēl nepieredzēti postošu kara darbību, kas teju visos aspektos, izmainīja eiropiešu dzīvi, radīja citādu spēku līdzsvaru pasaulē, sagrāva vairākas impērijas Austrumeiropā, radot vietu jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas tapšanai. Raidījuma Šīs dienas acīs veidotājs Eduards Liniņš oktobra nogalē viesojās Eiropas vēstures namā Briselē, tas ir Eiropas Parlamenta izveidots muzejs, kas atspoguļo tos būtiskos procesus, kuri veidojuši mūsu pasaules daļu tādu, kādu to pazīstam šodien. Muzeja ekspozīcijas pamatu veido priekšmeti, kurus tam deponējuši muzeji visā Eiropā, lai gan šobrīd Eiropas vēstures nams vāc arī pats savu krājumu, kas pamatā fiksē pašreizējos sociālos un politiskos procesus, bet arī atmiņas par mūsu pasaules daļas pagātni. Ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju iepazīstina Eiropas vēstures nama radošā direktore slovēņu izcelsmes Daja Vovka van Gāla.

1868. gada 24. oktobrī Krievijas impērijas iekšlietu ministrija apstiprināja Rīgas latviešu biedrības statūtus un 22. novembrī pulcējas biedrības dibinātāju sapulce. Droši vien Rīgas latviešu biedŗibas vēsturi var uzlūkot, izmantojot klišejisko laikmetu metaforu, ka mums ir “zelta laikmets", kad biedrības nozīme tobrīd vēl topošās latviešu nācijas apziņas konsolidēšanā bija izšķiroša. Jautājums, kuru laiku saukt par “sudraba laikmetu”, un tad mūsdienas, kad uz šiem laikmetiem varam atskatīties ar zināmu nostaļģiju un tajā pašā laikā, ko varam paņemt iedvesmai un turpināt. Par Rīgas latviešu biedrību saruna ar Rīgas latviešu biedrības domnieku, filozofijas vēsturnieku Edgaru Mucenieku.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kura radošais darbs ir cieši saistīts ar visu, ko mēs jūtam un domājam Latvijas brīvības idejas un Latvijas brīvības būtības sakarā. Tas ir tēlnieks Kārlis Zāle (1888.-1942.), Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu memoriāla autors. Stāsta mākslas zinātniece Ruta Čaupova. 1918. gadā Kārlis Zāle nav Rīgā, viņš darbojas Petrogradā jaunās padomju valdības, Ļeņina valdības izveidotajā monumentālās tēlniecības programmā, kas ir viens no pirmajiem šīs valdības propagandas pasākumiem, ceļ pieminekļus 19.gadsimta liberāldemokrātiskiem domātājiem. Taču šoreiz saruna vairāk par to, kāpēc tik būtiski Kārļa Zāles vārds saistās ar Latvijas neatkarību, viņa mākslas patoss lielā mērā saistās ar pirmreizīguma izjūtu, “nulles” izjūtu.

Iznākusi jauna grāmata “1920.-1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmais sējums veltīts 1920. līdz 1922. gadam. Saruna ar grāmatas veidošanas darba grupas dalībniecēm Līgu Peinbergu, grāmatas projekta vadītāju un Valsts kancelejas departamenta vadītāju, un Irinu Zeibārti, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Šis izdevums, kurš plānots trijos sējumos, ir turpinājums pirms pieciem gadiem iznākušajai grāmatai “1918.-1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmajā sējumā “1920.-1922. gads” ietverti valdības sēžu protokoli, kas tapuši laikā no 1920. gada 14. jūnija, kad darbību sāka pirmais Satversmes sapulces apstiprinātais Ministru kabinets K.Ulmaņa vadībā, līdz 1922. gada 18. jūlijam, kad notika Z. A. Meierovica vadītās valdības pēdējā sēde. Apjomīgais un faktogrāfiski bagātais izdevums, kas laists klajā par godu Latvijas simtgadei, stāsta par mūsu valsts jauncelsmi pēc uzvaras Neatkarības karā. Vairāk nekā astoņsimt lappušu biezajā sējumā bez valdības sēžu protokoliem publicēti arī dažādi dokumenti, atmiņas, fotogrāfijas, valdības locekļu biogrāfijas, priekšmetu attēli, preses ziņas un citi materiāli, kas ilustrē valdības pieņemtos lēmumus un raksturo laikmetu un vēsturisko situāciju, kurā valdībai bija jāstrādā un jāpieņem lēmumi. Grāmata tapusi tās idejas autora un projekta virzītāja - Valsts kancelejas - vadībā sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju, Latvijas Nacionālo arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Rakstniecības un mūzikas muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kā arī VSIA “Latvijas Vēstnesis”, ar AS “Latvenergo” un AS “Latvijas valsts meži” atbalstu.

Latviešu sociāldemokrātija – pirmā īstā lielā latviešu partija, Raiņa partija, Latvijas tautas priekšpulks 1905.gadā. Latviešu sociāldemokrāti ir pirmais īsti formulētais latviešu spēks, pirms tam tās ir bijušas vairāk kustības, kurām ir kulturāla, saimnieciska, nācijas pašapziņas celšanas programma. Sociāldemokrāti ir pirmā īstā partija, un tajos laikos īsta partija nozīmē nelegāla partija, jo runa ir par Krievijas impēriju. Atšķirībā no sociāldemokrātiem Krievijā, latviešu sociāldemokrātijā nenotiek radikāla šķelšanās starp boļševikiem un meņševikiem. Kāds ir šīs partijas liktenis brīdi, kad nobriest Latvijas valstiskā neatkarība, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

25. oktobrī pirmizrāde jaunai režisora Dāvja Sīmaņa filmai “Tēvs Nakts”. Filma ir veltīta nu jau leģendārajam ebreju glābēja holokausta laikā Žanim Lipkem, kura līdzdalība šajos apstākļos ir palīdzējusi izdzīvot vairākiem desmitiem cilvēku. Saruna ar vienu no filmas scenārija autoriem – Matīsu Gricmani. "Filmas nosaukums bija ļoti daudzu strīdu objekts tieši tā iemesla dēļ, ka pamata materiāls, ar ko mēs strādājām, bija Ineses Zanderes topošais romāns, un vienu daļu no tā viņa jau ir izdevusi. Saucās "Puika ar suni". Ar šo nosaukumu arī es ļoti ilgi sadzīvoju, man arī liekas, ka kaut kādā ziņā tas bija ļoti atbilstošs," filmas nosaukumu skaidro Matīss Gricmanis. "Bet vienā brīdī tieši scenārija rakstīšanas fāzē mēs sapratām, ka mums centrālais varonis tomēr ir Žanis, nevis viņa dēls Zigis, kā mēs to bijām paredzējuši sākumā, un tāpēc arī šis nosaukums it kā iezīmē šo mūsu vēlmi tieši izcelt Žani Lipki jeb Jāni Lipki, viņa personību notikumos, kas risinājās Latvijas vienā tumšākajā vēstures lappusēm. Ka ir šī neordinārā personība, kura patiesībā bija paslēpta no visu acīm. Visu to, ko viņš darīja, viņš darīja tieši naktī, šajā tīri simboliskajai laikā, kurā likumi it kā vairāk neeksistē. Ka mēs izraujamies ārā no ierastā dienas ritma, tāpēc, ka Žanis bija, nenoliedzami, cilvēks ārpus likuma. Un šī viņa esība ārpus likuma arī viņam pavēra iespēju kļūt par šo leģendāro personu, un tāpēc nosaukums uzsver, ka Žanis Lipke bija cilvēks, kurš dzīvoja diennakts tumšajā pusē," turpina Matīss Gricmanis. „Dāvis Sīmanis, filmas režisors un arī viens no filmas scenārija autoriem bija mans pasniedzējs, un tad, kad viņš man pirms jau vairākiem gadiem ierosināja, ka es viņam varētu palīdzēt rakstīt scenāriju filmai, tas man, protams, bija liels pagodinājums strādāt kopā ar savu skolotāju,” atklāj Matīss Gricmanis. "No otras puses, man bija 22 gadi, un tas noteikti nebija viegls uzdevums, lai gan es esmu studējis vēsturi, tāpat kā Dāvis, šis ir viens no tiem vēstures mirkļiem, sevišķi Latvijas vēsturē, kuru ir salīdzinoši grūti pētīt. Tieši tā iemesla dēļ, ka nav īpaši daudz dokumentālie materiāli, kuriem iet cauri un saprast, kā holokausts tika īstenots Latvijā. Tas sākuma punkts ir lielākoties Dāvida Zilbermana savāktās atmiņas par cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši holokaustu. Arī viņa atmiņas par Žani Lipki. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi deviņdesmitajos gados bijis fiksēt, un ir arī tagad memoriāls Žanim Lipkem, kas ir mēģinājuši savākt visu informāciju, kas mums ir pa šiem notikumiem, vienkopus. Domāju, ka tur pētniekiem ir vēl ļoti liels lauks, ko darīt, bet mūsu uzdevums kā māksliniekiem bija šo stāstu izstāstīt plašākai auditorijai. Protams, no vienas puses, pieturoties pie faktiem, bet, no otras puses, izceļot arī šo emocionālo dimensiju, kā tas bija dzīvot 1941.gadā. Kā tas bija piedzīvot dubultu Latvijas okupāciju, kā tas bija piedzīvot, kad ierastās struktūras, kurām vajadzētu sargāt kārtību, ka viņas tiek pavērstas, lai izraisītu anarhija, lai izraisītu to, ka cilvēki viens pret otru nostājas naidīgās pozīcijās, ka viens otru iznīcina fiziski. Mans piegājiens bija, ka teicamnieka veidā, mēģināju visu salikt pa plauktiņiem, un tāpēc arī man ir šī klade, kur es esmu mēģinājusi pēc iespējas visas tās drumslas, ko es esmu uzzinājis salikt vienkopus. Un agri vai vēlu bija spiests atklāt, ka nav tā, ka tas viss kopā veido vienotu stāstu, pat ka tās drumstalas bieži ir pretrunīgas. Mums arī jāņem vērā laikmets, ka mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā, kas tikai pēdējos 30 gadus drīkst runāt atklāti par vēsturi, kas ir ļoti nepatīkama arī vairākumam," turpina Matīss Gricmanis. No vienas puses, mēs gribējām būt ļoti atklāti un, no otras puses mums pietrūka dokumentālo liecību. Bija ļoti daudz atmiņu, ir ļoti daudz mītu par Žani, par visu to, kas tur notika, ļoti daudz emociju. kāpēc mēs pēkšņi izceļam viņu, jo ne jau tikai Žanis Lipke glāba ebrejus, un ne jau tikai viņš viens pats to darīja. "Filmas veidošanas procesā mēs nonācām līdz tam, ka tas nav tikai stāsts par Žani, bet ka tas ir stāsts par visu viņa ģimeni. Jo viens aspekts saistībā ar ebreju glābšanu ir tas, ka Žanim abas okupācijas varas atņēma pa vienam bērnam. Viņa meita Aina aizgāja līdz padomju varai un pēc tam atgriežoties Latvijā 1945.gadā aizgāja bojā, savukārt viņa dēla Alfrēdu iesauca leģionā, un viņš tika atdots vācu varai. Un tajā pašā laikā visi šie vairāk nekā 50 cilvēki, kuri Žans izglāba, bet šie divi bērni, kurus viņš nevarēja paglābt," stāsta Matīss Gricmanis.

8. oktobrī apritēs 30. gadskārta, kopš 1988. gadā tikai dibināta Latvijas Tautas Fronte, organizācija, kas konsolidēja trešās atmodas kustību un īstenoja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Atzīmējot šo notikumu Dailes teātrī notiks konference “Par neatkarīgu un demokrātisku Latviju”. Raidījumā Šīs dienas acīm sarunas ar vairākiem konferences priekšlasījumu autoriem, sniedzot ieskatu viņu aplūkotajos tematos. Politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ivars Ījabs konferencē aplūkos Latvijas Tautas Frontes dibināšanu starptautiskā kontekstā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzstāsies ar priekšlasījumu par tēmu Latvijas Tautas Frontes politiskā platforma un liberālisma apsolījums. Tiesību zinātnieks Latvijas Universitātes docents Jānis Pleps aicināts runāt par neatkarības atjaunošanu no juridiskā viedokļa, no konstitucionālo tiesību viedokļa. Tas ir jautājums par valstisko nepārtrauktību.

1968. gads – ir notikumiem un satricinājumiem bagāts ne tikai Austrumeiropā, kur risinās “Prāgas pavasaris”, bet arī Eiropas rietumos un citviet pasaulē. Notikumi 1968. gadā briest zināmā laika periodā, vai šobrīd vēsturniekiem ir skaidrs, kas izraisa šo kreisās ievirzes viļņošanos Rietumos un kas notiek 1968. gadā Francijā un citur pasaulē stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

70 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta dienvidu un ziemeļu daļās, kļuva par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas Republika, ziemeļos – Korejas Tautas demokrātiskā republika. Korejas liktenis 20. gadsimta pirmajā pusē ir dramatisks, valsti jau 1910. gadā okupē Japānas karaspēks un šī teritorija tāpat kā viss reģions jau kādu laiku iepriekš ir cīņas arēna starp Japānu, kā topošu Austrumāzijas impēriju, un Eiropas koloniālajām nācijām – Krieviju, kurai ir īpašumi Tālajos Austrumos, protams, Lielbritāniju, tobrīd arī Vāciju. Pie apvāršņa jau vīd arī ASV kā nozīmīgs Klusā okeāna spēks. Koreja izrādās kā salīdzinoši maza un arī mazattīstīta valsts faktiski šīs spēles objekts. Lai starp abiem pasaules kariem Japāna uzskata Koreju par savu teritoriju, Tikai pēc Japānas zaudējuma Otrajā pasaules karā parādās jautājums, kas tālāk notiks ar Koreju. Ar lielvalstīm raksturīgo aroganci PSRS vadītājs Josifs Staļins un ASV prezidents Franklins Delano Ruzvelts novelk ietekmju sfēru robežu pa 38.paralēli, sadalot Korejas pussalu divās daļās. Ziemeļu daļu administrēs Padomju Savienība, dienvidu – ASV. Kā kopš tā laika dzīvojusi Koreja, pirmām kārtām tās ziemeļu daļa, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Mārtiņu Dauguli.

Raidījumā Šīs dienas acīm ielūkojamies mūsu aizjūras kaimiņvalsts Zviedrijas vēsturē. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas ārpolitikai un drošības politikai attiecībās ar Padomju Savienību un Krieviju laikā pēc Otrā pasaules kara.

9. septembrī Zviedrijā notiek parlamenta Riksdāga vēlēšanas. Tas ir iemesls, lai raidījumā Šīs dienas acīm ielūkotos šīs mūsu aizjūras kaimiņvalsts vēsturei. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Ieskatu Zviedrijas pēdējā gadsimta vēsturē sniedz sarunas, kas tapušas šī gada sākumā Stokholmā. Saruna ar vēsturnieku Stokholmas Sēderternas universitātes profesoru Pēru Bolinu veltīta Baltijas valstu un Zviedrijas attiecībām 20. gadsimtā. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas militāri stratēģiskai situācijai pēc Otrā pasaules kara un līdz mūsdienām.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kurš nenodzīvoja dažus mēnešus līdz Latvijas valsts pasludināšanai – par pulkvedi Fridrihu Briedi. Stāsta Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītāja Ilze Krīgere un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Ja kādam pusaudzim uz ielas jautātāju, kas ir Fridrihs Briedis, viņa atbilde varētu būt, ka Neatkarības cīņu komandieris, jo F. Briedis ir trīskārtējs Lāčplēša ordeņa kavalieris, viņa vārdā nosaukta iela Rīgas centrā, arī vidusskola. Varētu domāt, ka tas ir cilvēks, kam ir tiešs sakars ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Diemžēl tas tā nav, jo viņa liktenis traģiski aprāvās 1918. gada naktī uz 28. augustu čekas Butirku cietumā Maskavā pēc attiecīga ārkārtējās komisijas lēmuma par viņa vainu pret jauno boļševiku varu Krievijā. Tāpēc rodas jautājums, kāpēc pulkvedim Briedim ir ierādīta tik liela vieta Latvijas varoņu galerijā?

Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Šajā padomju armijas kontingentā neizbēgami bija visu padomju republiku armijā iesauktie jaunie cilvēki. Arī šī raidījuma Šīs dienas acīm viesi – Valdis Berhnards un Leons Undzenko.

1918. gada 8. augusts ir pirmā diena Amjēnas kaujai – Antantes valstu armiju uzbrukums Rietumu frontē un arī iesākums tā sauktajai simts dienu ofensīvai, kas ir Pirmā pasaules kara pēdējā aina. Stāsta Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. 1918. gadā pirmie mēneši Rietumu frontē paiet izmisīgā Vācijas pēdējā spēku sasprindzinājumā, mēģinājumā, pārsviežot divīzijas no Austrumu frontes, kur karš ir faktiski beidzies, uz Rietumu fronti, pēdējo reizi mainīt pasaules kara gaitu sevi par labu. Vāciešiem tas īsti neizdodas. Antantes valstu starpā 1918. gada vasarā nebija lielas vienprātības, ka lūzuma punkts ir tik tuvu. Daudzi virsnieki un politiķi uzskatīja, ka karu varēs pabeigt labākajā gadījumā 1919. gadā

Spāņu gripas epidēmija, viens no vai nāves gadījumu ziņā lielākais epidēmijas uzliesmojums cilvēces vēsturē. Tas notiek 1918. gada otrajā pusē. Kas bija spāņu grupa, kā tā skāra pasauli un kāda bija vispār epidemioloģiskā slimību situācija pasaulē un arī Latvijā pirms simts gadiem, ciklā Pirms 100 gadiem Eiropā stāsta vēsturniece Inna Gīle. Par Spāņu gripu runā kā par grandiozu epidēmiju, kura, kā tiek lēsts, skar 500 miljonus cilvēku visā pasaulē un arī letālo iznākumu skaits, kur gan statistika svārstās ļoti plāšos apmēros, tiek runāts par 50 līdz 100 miljoniem. Ja ir patiess tas lielākais skaitlis, tas ir vairāk nekā bojā gājušo skaits abos pasaules karos kopā. Paradoksāli, ka šīs epidēmijas uzliesmojums paliek pasaules notikumu otrajā plānā, jo risinās Pirmais pasaules karš, kara cenzūra cītīgi skauž ziņojumus par šo epidēmiju, lai nemazinātu armijas un civiliedzīvotāju kaujas sparu. Vienīgi neitrālajā Spānijā par to var brīvi runāt, un līdz ar to gripa iegūst „Spāņu gripas nosaukumu”. Kādu brīdi šķiet, ka tur šī slimība plosās visbriesmīgāk. Tas tā nav. Pirmais fiksētais šīs slimības gadījums ir bijis ASV 1918. gada 4. martā, bet ir pētījumi, kas apgalvo, ka jau pirms tam epidēmija ir plosījusies Eiropas centrālajās valstīs. Ir versijas, ka epidēmija izcēlusies Ķīnā un no turienes līdz ar ķīnieši strādniekiem nonākusi Eiropā.

Pirms 75 gadiem, 1943. gada jūlijā un augustā, Vācijas un PSRS bruņotie spēki izcīnīja Kurskas kauju – vienu no lielākajām sadursmēm Otrā pasaules kara laikā. Par Kurskas kauju stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.

Ieskats zinātniskajā konferencē “Varas Latvijā no senlaikiem līdz nacionālai valstij”. Konferenci organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitāte. Uzstājās vēsturnieki un citi sociālo zinātņu pārstāvji, kuri individuālo grantu programmas “Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā” ietvaros apcerējuši dažādus valstiskuma modeļus un sistēmas, kas vēstures gaitā pastāvējušas Latvijas teritorijā un ietekmējušas latviešu nācijas veidošanos un pastāvēšanu. Referenti iepazīstināja ar savām esejām, kā arī uzklausīja kolēģu līdzreferātus ar šo eseju vērtējumu. Konferences sakarā saruna ar tās organizētāju pārstāvi Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku un Latvijas valsts valsts simtgades svētku radošās padomes locekli Mārtiņu Kaprānu. Galvenais sarunā apspriestais jautājums, cik lielai un kādai vajadzētu būt valsts politikas ietekmei uz vēstures procesu apzināšanos sabiedrībā. Raidījumā skan arī fragmenti no konferences dalībnieku priekšlasījumiem.

Latvija un Šveice – šodien tās mums šķiet viena otrai tālas zemes, ilgu laiku bijušas gluži kā divās pasaulēs, ar dzelzs priekškaru šķirtas. Tāpēc šodien daudziem paradoksāls varētu šķist fakts, ka formulējums “brīva, suverēna Latvija” pirmo reizi izskanējis tieši Šveicē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma un politoloģe Vita Matīsa.

Divu sējumu izdevums “Latvija un latvieši” - fundamentāls kolektīvs darbs. Raidījumā Šīs dienas acīm par izdevumu stāsta divi tā autori – vēsturnieki Tālavs Jundzis un Indulis Zālīte. Pirms dažiem gadiem iznāca darbs ar līdzīgu nosaukumu četros sējumos, kas arī bija līdzīgas ievirzes. Šis izdevums nav iepriekšējā pārstrādājums, bet pilnīgi jauns darbs. Arī tā shēma, liela daļa autoru un raksti ir pilnīgi citi. Neviens raksts neatkārto to, kas bija teikts pirms dažiem gadiem tapušajā izdevumā. Taču arī nosaukumi nav vienādi: iepriekšējais izdevumus saucās “Latvieši un Latvija” un iznāca tikai latviešu valodā. Jaunajam izdevumam dots nosaukums “Latvija un latvieši” un tas iznāk trijās valodās. Šī vārdu spēle ir ar zināmu loģiku, jo jaunais izdevums izdots arī latviešu valodā, taču pamatā ir domāts ārzemniekiem, kuri pirmām kārtām grib uzzināt, kur Latvija atrodas un kas tur dzīvo. Tāpēc Latvija šajā izdevumā ir priekšplānā.

Raidījums veltīts šodienai. Maijā, uzturoties Briselē, raidījuma autors Eduards Liniņš tikās ar drošības eksperti organizācijas Vācijas Savienoto valstu Māršala fonds vecāko līdzstrādnieci Kristīni Bērziņu. Sarunas temats – pašreizējā Eiropas drošības situācija un tās nozīmīgākie apdraudējumi.

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 2. daļa.

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 1. daļa

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 2. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konflikts, kurš ievelk savā orbītā vispirms dažādas impērijas zemes un pēc tam tajā iesaistās arī vairākas kaimiņvalstis. Sarunas 1. daļa

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 1. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konflikts, kurš ievelk savā orbītā vispirms dažādas impērijas zemes un pēc tam tajā iesaistās arī vairākas kaimiņvalstis. Sarunas 2. daļa.

Atgriežamies 1988. gada pavasarī, kad ielās esošās varas nesankcionētās akcijās izgāja daudz ļaužu – runa ir par akcijām pret plānoto metro celtniecību Rīgā. Tajā laikā daudzi arī uzzināja, ka pastāv tāda organizācija, kā Vides aizsardzības klubs. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Vides aizsardzības kluba prezidentu – Arvīdu Ulmi. Atmodas kustībā laikā no 1987. gada nogales līdz 1988. gada jūnijam, kad tai plaši pieslēdzās radošā inteliģence, bija posms, kad Vides aizsardzības klubs bija galvenais virzošais spēks. Un svarīgākais motīvs bija kampaņa pret Rīgas metro.

1818. gadā 5. maijā nāca pasaulē Kārlis Markss, viens no ietekmīgākajiem ne tikai 19. gadsimta, bet arī visu pēdējo pāris gadsimtu domātājiem. Par Kārli Marksu, par viņa idejisko mantojumu un viņa ideju ietekmi vēsturē, saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu Juri Rozenvaldu. Markss nācis pasaulē Vācija 19. gadsimta pirmajā pusē, kas ir politiski sadalīta, bet kulturāli vienota telpa. Jānis arī tas, ka viņa ģimene ir ebreju izcelsmes, lai gan tajā brīdī kristījušies ebreji. Tāpat līdz 1815. gadam Reinas apgabals, kurā ir dzimis Markss, tas bija Francijas sastāvā. Salīdzinājumā ar citām Vācijas valstiņām, te lielā mērā izpaudās Franču revolūcijas idejas. Nav runa tikai par revolūcijas ideāliem, bet arī Napoleona kodeksu, kas mainīja daudzas attiecības kapitālistiskajā attīstībā un noņēma daudzas barjeras. Otrs – viņa ģimene, tēvs bija redzams jurists, kurš bija kristījies karjeras dēļ, un arī kristīja sievu un bērnus.

Pirmā visas Latvijas tautas vēlētā pārstāvniecības institūcija – Latvijas Republikas Satversmes sapulce – savu darbību uzsāka 1920. gada 1. maijā. Kāda bija jaunās Satversmes sapulces dienas kārtība, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Pirmie veicamie darbi bija Satversmes izstrāde un nedaudz vēlāk agrārā reforma.

Tautu pavasaris – tādu apzīmējumu ieguvis revolūciju un sacelšanos vilnis, kuru Eiropa piedzīvo pirms 170 gadiem – 1848. gadā. Kas izraisīja šo viļņošanos Eiropā, kādi bija šie procesi un to rezultāti, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Raimonds Cerūzis. Tādu revolūciju, politisku pārmaiņu domino efektu, kāds bija Tautu pavasaris, Eiropa nav piedzīvojusi ne pirms, ne pēc tam. Vienīgo līdzīgo piemēru var atrast Franču revolūcijā, tomēr tas bija lokāla rakstura notikums.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Otrā pasaules kara notikumiem. Sarunas temats operācija “Winterzauber” jeb “Ziemas burvība” un tās kontekstā arī saruna par latviešu policijas vienību darbību vācu okupētajā padomju un Austrumeiropas teritorijā. Operācija “Ziemas burvība” Baltkrievijas teritorijā Latvijas teritorijas tiešā tuvumā notika 1943. gada pirmajos mēnešos. Tā noslēdzās 1943. gada aprīļa pirmajās dienās. Tiek lēsts, ka operācijā iesaistītas ap 4000 dažādu policijas vienību, arī astoņi latviešu policijas bataljoni. Runājot par operācijas upuriem un šīs operācijas skartajiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, zināms, ka tuvu pie 4000 ir šajā operācija nogalināto cilvēku un ap 7500 deportēto. Šī bija viena no daudzām līdzīgām operācijām, kādu Vācijas vara īstenoja Baltkrievijas teritorijā. Stāsta vēsturnieks Kārlis Kangeris.

1948. gada 3. aprīlī Amerikas Savienoto valstu prezidents Harijs Trumens (attēlā) paraksta likumu par ekonomisko sadarbību, līdz ar to tiek iedarbināta ļoti plaša atbalsta programma karā cietušajām Eiropas valstīm, kas plašāk pazīstama kā Māršala plāns. Par Māršala plāna tapšanu, darbību un rezultātiem raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda. Māršala plāna tapšanas pamatā ir priekšstats par to, kā varētu veidoties tālāk ekonomiskā un līdz ar to arī sociālā un politiskā situācija pēckara Eiropā. Ekonomiskais resurss Eiropas nākotnes izšķiršanai ir ASV rīcībā, Tā ir valsts, kas jau pirms Otrā pasaules kara ir bijusi ekonomiskās kapacitātes ziņā pasaules līderis, tā ir valsts, kas nav cietusi karā un savu labklājību kara rezultātā lielā mērā tikai uzlabojusi un ārkārtīgi kāpinājusi savu ietekmi pēckara pasaulē.

1918. gada 1. aprīlis ir iezīmīgs datums kara aviācijas vēsturē. Šajā datumā ir dibināti Lielbritānijas gaisa spēki – pirmā no citām ieroču šķirām neatkarīga kara aviācija. Pirmais pasaules karš ir pirmais lielais militārais konflikts, kur plaši sāk izmantot aviāciju kā karošanas līdzekli un līdz ar to veidojas jauni karošanas paņēmieni, kā izmantot šo tehnisko līdzekli. Arī pati aviācija kara laikā piedzīvo strauju attīstību. Aviācija jau ir Pirmā pasaules kara laikā ir pavisam jauns transporta līdzeklis, joprojām eksperimentāls. Raidījumā Šīs dienas acīm par kara aviācijas pirmsākumiem stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.