Šīs dienas acīm

Raidījuma Šīs dienas acīm saruna veltīta notikumiem, kas risinājās Latvijā un arī Krievijā 1917. gadā. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laiks pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kad Krievija ir pārstājusi vismaz de facto būt monarhija un meklē savu tālāko politiskās attīstības ceļu. Tas ir arī kara laiks. Un šie notikumi būtiski ietekmē situāciju Latvijā, tās vāciešu tobrīd neokupētajā daļā, kur pārmaiņas varbūt aktīvāk, nekā citviet Krievijas impērijā. Kas principiāli mainījās Krievijas politiskajā dzīvē pēc 1917. gada revolūcijas, kad iznīcināja monarhiju un sākas ceļš uz republiku, kuru pasludinās 1917. gada septembrī.

1937. gada jūnija sākums atnes visai pasaulei negaidītas ziņas no Padomju Savienības, kur ļoti straujā tempā tiek notiesāti un tūdaļ arī sodīti ar nāvi vairāki izcili padomju militārie darbinieki. Tā ir tā sauktā Tuhačevska lieta jeb Tuhačevska prāva. Oficiāli to dēvē par trockistiskās sazvērnieku grupas lietu. Daudzi pētnieki tieši ar šo lietu saista "lielā terora" sākumu Padomju Savienībā. "Lielais terors" – apzīmējums Staļina represijām pret augsta ranga partijas un militārajiem un padomju valsts darbiniekiem, kas ar sevišķu niknumu un intensitāti sākas 1937. un 1938. gadā. Šajās represijās iet arī bojā vairāki latviešu izcelsmes partijas un militārie darbinieki. Tuhačenvska lietā tiek notiesāts arī latviešu izcelsmes padomju darbinieks Roberts Eidemanis, pazīstams arī kā latviešu dzejnieks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu. Attēlā: Maršals Mihails Tuhačevskis 1936. gadā.

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta spilgtai, interesantai personībai – mākslas izstāžu kuratoram, māksliniekam, trimdas latvietim Valdim Āboliņam. Stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pētnieces, mākslas zinātnieces Ieva Astahovska un Antra Priede. Latvijas Laikmetīgā mākslas centra savā darbībā šobrīd ir pievērsies virknei 20 gadsimta nozīmīgu latviešu mākslinieku, kultūras darbinieku, kuri dzīvojuši ārpus Latvijas – trimdas māksliniekiem. Viens no viņiem – Valdis Āboliņš (1939-1984), par kuru top pamatīgs pētījums, kas īstenosies arī grāmatas formātā. Valdi Āboliņu savā gleznā iemūžinājusi māksliniece Maija Tabaka. Viņš redzams kā tēls iespaidīgajā platmalē. Turklāt šī galvas sega nav mākslinieces fantāzijas auglis, bet gan aksesuārs, no kura Valdis Āboliņš nav šķiries ne uz ielas, ne uzturoties telpās.

1912. gada 1. jūnija ir dibināta akciju sabiedrība - apgāds "Valters un Rapa". Par Jāni Rapu un grāmatniecību Latvijā saruna ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi un Annas Brigaderes memoriālā muzeja "Sprīdīši" vadītāju Rasmu Rapu.

12. maijā 1917. gadā tika dibināta Latviešu zemnieku savienība. Tas notika Valkā, tobrīd lielākajā vācu neokupētajā Vidzemes pilsētā. Latviešu zemnieku savienība – viens no diviem lielākajiem spēlētājiem starpkaru Latvijas politikā un viens no tiem politiskajiem spēkiem, par kura tādu vai citādu atdzimšanu varam runāt atjaunotajā Latvijas Republikā. Tobrīd, 1917. gadā, kad šī partija top, kas bija sociālā un arī organizatoriskā bāze tās tapšanai, kādas bija struktūras no kurām veidojas Latviešu zemnieku savienība. Stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

Raidījumā Šīs dienas acīm atšķiram kādu interesantu, bet daudziem, šķiet, maz zināmu lappusi Latvijas kultūras un kino vēsturē. Saruna par režisoru Pāvelu Armandu. Stāsta kino režisors Jānis Streičs, kurš pētījis Pāvela Armanda biogrāfiju. Pāvels Armands dzimis 1902. gadā Puškinā pie Maskavas. 1928. gadā beidzis Borisa Čaikovska kino kursus Maskavā. Pēc kursu beigšanas sāka strādāt par režisora asistentu, pēc tam par režisoru kara filmu kinostudijā "Gosvojenkino". Pēc Otrā pasaules kara Armands pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Kopš 1954. gada strādāja Rīgas Kinostudijā, kur uzņēma filmu "Salna pavasarī" (1955). Vēlāk uzņēma kara filmas, kas veltītas latviešu strēlniekiem "Kā gulbji balti padebeši iet" un "Latviešu strēlnieka stāsts". Miris 1964. gadā Rīgā.

1917. gada 26 un 27. aprīlī pēc vecā stila jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika Pirmais Latgales latviešu kongress. Šogad atzīmējam simto gadskārtu kopš šī notikuma. Vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis skaidro situāciju Latgalē 1917. gada pavasarī un stāsta par Latgales kongresa norisi, kad pēc februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiskā darbība salīdzinājumā ar to, kā bijis iepriekš – veidojās aptveroši nacionāli un arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi. Tas viss vēl kara apstākļos.

Ir pagājuši 25 gadi, kopš 1992. gada aprīlī sākās militārs konflikts, kas ieguvis Bosnijas kara nosaukumu. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par to, kas bija Bosnijas karš, kas šajā karā bija karojošās puses un kāds bija kara raksturs. Stāsta vēsturnieks Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Bosnija ir bijusi „Eiropas pulvera muca” vairāk nekā simt gadus. Tieši Sarajevā izskanēja liktenīgie šāvieni, kas ievadīja Pirmo pasaules karu. Šīs teritorijas etniskais sastāvs ir īpatnējs pēc reliģiskās piederības un kultūras, jo gan serbi, gan horvāti, gan tā sauktie bosņaki jeb bosnieši neatšķiras praktiski valodiskā ziņā, bet atšķiras pēc reliģiskās piederības un kultūras. Brīdī, kad sāk jukt Dienvidslāvijas sociālistiskā federatīvā republika, Dienvidslāvijas valsts, kas izveidota pēc Pirmā pasaules kara, apvienojot zemes pēc valodiskā un etniskā principa dienvidslāvu valstī, Bosnijas teritorijā dzīvo apmēram 44 % islāmticīgo bosniešu, ap 32,5% pareizticīgo serbu, ap 17% katoļticīgo horvātu. Pārējā iedzīvotāju daļa ir mazākas grupas. Par kara darbības sākumu pieņemts uzskatīt 6. aprīli, kad ANO atzīst Bosnijas un Hercegovinas republikas suverenitāti. Jau līdz tam gruzdējušās sadursmes pāraug pilnvērtīgā karadarbībā un neizdodas mierīgs militārs risinājums, lai arī tādi mēģinājumi bija.

Slavenākie vēsturē zināmākie ir nevis tie kuģi, kas ilgi kalpojuši un daudz pasažieru veiksmīgi nogādājuši no vienas ostas otrā, bet tie kuģi, kas nelaimīgā kārtā nonākuši jūras dzelmē, aizrauj līdzi simtiem, pat tūkstošiem cilvēku dzīvību. Slavenākais no tiem ir tvaikonis “Titāniks”, kurš gāja bojā sadursmē ar aisbergu Atlantijas okeāna ziemeļu daļā 1912. gada 15. aprīlī. Kā pagājušajā gadsimtā darbojās navigācija Baltijas jūras Kurzemes piekrastē un Rīgas jūras līcī, kāda bijusi kuģošanas drošība un tvaikoņu satiksme stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pētnieks Andris Cekuls.

Visā atjaunotās Latvijas pastāvēšanas laikā vairāk vai mazāk ir runāts par jautājumu, kad bija Latvijas ekonomiskā situācija tai atrodoties Padomju savienības sastāvā. Var teikt,, ka beidzot ir tapis pirmais nopietnais pirmavotos balstītais pētījums par šo tematu. Šī pētījuma autors ir vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.

No 6. aprīļa Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedāvās apskatei mobilo izstādi “Latgales kongresam – 100”. 1917. gada pavasara politiskos notikumus – Latvijas apvienošanās un autonomijas idejas – noteica ilglaicīga vēsturiskā pieredze. Tādēļ mobilā izstāde “Latgales kongresam – 100” veltīta ne tikai Latgales kongresa norisei un tā lēmumiem, bet iezīmē arī tās vēsturiskās atšķirības, kas raksturoja Latgales atšķirīgos pārvaldes, saimniecības, sabiedriskās un kultūras dzīves, nacionālās kustības attīstības ceļus gandrīz 300 gadu laikā kopš Latvijas teritorijas sadalīšanas starp vairākām politiskajām virsvarām. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar izstādes veidotājiem, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētniekiem Tomu Ķikutu, Imantu Cīruli un Arni Strazdiņu. Izstādē izmantoti LNVM krājuma materiāli, kas raksturo katoļticības, poļu valodas un pārvaldes sistēmas izplatību Latgalē, Krievijas centrālās varas īstenoto rusifikācijas politiku 19. gadsimta beigās, latgaliešu nacionālo pašapziņu 20. gs. sākumā. Izstādes eksponātu vidū būs arī vienīgais zināmais krāsainais attēls, kas ataino Latgales kongresu – 20. gadsimta 30. gadu vidū tapusī mākslinieka Jēkaba Strazdiņa interpretācija par Latgales kongresa norisi Rēzeknes kinoteātrī “Diana”. Attēlā: Latgales zemes sapulce (Latgales kongress) kinoteātrī “Diana” Rēzeknē 1917. gada 26. aprīlī (9. maijā). Jēkaba Strazdiņa zīmējums. 1935. gads. Foto: LNVM krājums

1917. gada 6. aprīlī Amerikas Savienoto Valstu kongres pieņem lēmumu par kara pieteikumu Vācijai. Līdz ar to ASV iestājas Pirmajā pasaules karā. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna no raidījuma arhīva, atminoties dzejnieku Māri Melgalvu (1957-2005). Saruna ar Uldi Cērpu. Šī saruna nav saistīta ar viņa amatu vai profesiju, bet ar kādu dzīves posmu Ulda Cērpa un raidījuma veidotā Eduarda Liniņa dzīvē, kas saistās ar dzejnieku Māri Melgalvu. Eduards Liniņš atceras, ka viņa pirmā tikšanās ar Māri Melgalvu bijusi 1986. gada 13, februārī, jo par to liecina ieraksts iedāvinātajā dzejoļu krājumā „Labu vakar!”. Bet iepazīstinājis ar dzejnieku tieši Uldis Cērps, kurš teicis: „Zini ir tāds dzejnieks Māris Melgalvs, kas pulcina kopā jaunus cilvēkus ar literārām ambīcijām vai vēlmēm.”

Jau vairākus Latvijas akadēmiskās sabiedrības un arī plašākas publikas uzmanību mēdz piesaistīt Latvijas gada vēsturnieka titula piešķiršana. Šogad titulu ieguva Jānis Taurēns, Latvijas Universitātes mācībspēks, asociētais profesors. Vēsturnieka interešu loks saistās ar 20. gadsimtu, ar Latvijas vēsturi, ar Latvijas starptautisko attiecību, diplomātijas, valstiskuma atzīšanas procesu, arī ar valstiskuma atgūšanas procesu 20. gadsimta pēdējā desmitgadē. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu.

Raidījumā Šīs dienas acīm pārceļamies uz 1917. gada februāri, uz Pirmā pasaules kara laiku. 1917. gada februāris ir laiks, kad lielākā daļa Eiropas jau divarpus gadus ir iesaistīta karā. Tas bija līdz tam nepieredzēts karš, kad par niecīgiem teritoriāliem ieguvumiem tiek maksāts ar tūkstošiem cilvēku dzīvību, kad tiek lietoti tādi iznīcināšanas ieroči, kādi līdz tam netika pieredzēti. Eiropas rietumos un austrumos “krājas līķu kalni” un tam neredz gala. Tad 1917. gada pirmajos mēnešos notiek būtiskas pārmaiņas – Antantes valstu pusē cīņā iesaistās Amerikas Savienotās valstis, lai cīnītos pret Vāciju un Austroungāriju. No otras puses no Antantes “izkrīt” būtisks partneris – Krievija. Par šo vēstures posmu stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

11. martā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures muzejā notika Okupācijas muzeja rīkota diskusija „Rakstīt par vēsturi”. Tās dalībnieki bija vēsturnieki un rakstnieki, kuri savā daiļradē pievērsušies vēstures tematikas interpretācijai. Diskusijas pamatjautājums, kas ir vēstures pamatpatiesība un cik tā respektējama rakstniekam viņa radošajā darbībā. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no viedokļu apmaiņas, kurā piedalās rakstnieki Inese Zandere, Māris Rungulis un Māris Bērziņš un vēsturnieki – Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēji Mārtiņš Mintaurs un Ilgvars Butulis.

1917. gada februāra beigas un marta sākums nes straujas pārmaiņas vienai no lielākajām pasaules valstīm – Krievijas impērijai. Krievija 1917. gada pavasarī kādu desmit dienu laikā kļūst no patvaldnieciskas monarhijas par republiku. Vai šīs pārmaiņas, šis radikālais pavērsiens bija prognozējams, vai bija kādi simptomu, ka Krievijā kaut kas tāds briest? Kas notika tā sauktās februāra revolūcijas laikā, analizē ar vēsturnieki Edgars Engīzers un Jānis Šiliņš.

18. februārī apritēja pieci gadi kopš tautas nobalsošanas par likumprojektu „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas plašāk pazīstams kā Valodu referendums. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri, izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski un sociolingvisti, arī bijušo Saeimas deputāti un izglītības ministri Inu Druvieti.

Ciklā "Satumsums" par nacistu partijas Vanzē konferenci 1942. gada sākumā. Analizē vēsturnieks Kārlis Kangeris. Vanzē ir Berlīnes priekšpilsēta, kurā 1942. gada 20. janvārī sastapās augsta ranga nacistu partijas un Vācijas valsts darbinieki, lai apspriestu kādu visai specifisku jautājumu. Ar Vanzē konferenci Otrā pasaules kara vēsturē un arī holokausta vēsturē tiek iezīmēts moments, kad sākas masveidīga ebreju iznīcināšana visā Eiropā. Līdz tam šādas masu iznīcināšanas akcijas notika okupētās Padomju Savienības teritorijā, Rietumeiropas ebreji līdz 1942. gada sākumam arī Vācijas okupētajās teritorijās dzīvoja salīdzinoši mierīgi. Daudzi vēl dzīvoja savās mājās un dzīvokļos, vēl nebija koncentrācijas nometņu, nebija gāzes kameru. Ar šo tikšanos augstākajā valsts varas līmenī tikai pieņemts lēmums "galīgi atrisināt ebreju jautājumu Eiropā". Attēlā: Villa Vanzē, kur notika konference.

7. februārī apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš noslēgts tā dēvētais Māstrihtas līgums jeb līgums par Eiropas Savienību. Līgumā tika iezīmēti galvenie vienotās Eiropas pastāvēšanas pamatprincipi: tas, ka Eiropai būs vienota valūta, tas, ka faktiski varam runāt par ES pilsonību tādā nozīmē, ka tiek atcelti pārvietošanās ierobežojumi šajā vienotājā telpā, ka jebkuras ES valsts pilsonis var saņemt konsulāro diplomātisko atbalstu citu valstu pārstāvniecībās, ja viņa valstij konkrētajā pasaules reģionā šāda atbalsta trūkst utt. Tika iezīmēti galvenie virzieni, kuros Eiropas valsti konsolidējas, īsteno vienotu politiku, vienotu pieeju jautājumu risinājumiem tiesiskā līmeni – runa ir par vienotu ekonomiku, vienotu ārpolitiku un drošības politiku. Par Māstrihtas līgumu un ES raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologu Ivaru Ījabu.

Kas Dons Žuans bija Mocartam un viņa laikam, un kas viņš ir mums – 21. gs. publikai? Saruna par vienu no pasaules literatūras populārākajiem varoņiem ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu, grāmatas „Dons Žuans atgriežas: Volfganga Amadeja Mocarta opera „Don Giovanni” 18. gadsimta komunikācijas telpā” („Zinātne”, 2016) autoru.

Apgāds "Mansards" izdevis vēsturnieka Ulda Neiburga monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar grāmatas autoru - vēsturnieku Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku Uldi Neiburgu. Darba pamatā ir Neiburga doktora disertācija, kas papildināta ar dokumentiem no Latvijas, Zviedrijas, ASV arhīviem. Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un tās likumīgie pārstāvji – Latvijas diplomāti ārzemēs – vēlējās sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā. Tomēr Baltijas valstu diplomātu centieni pievienoties 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti. Lai panāktu viena noziedzīga režīma – hitleriskās Vācijas sakāvi, ASV un Lielbritānija sadarbojās ar citu ne mazāk noziedzīgu režīmu – staļinisko Padomju Savienību un attiecībā uz komunistu okupēto Austrumeiropu ignorēja pašu pasludinātos tautu pašnoteikšanās principus. Latvijai ir arī sava nenotikusī Neatkarības diena – 1944. gada 8. septembris, kad Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas Valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Tā nekļuva par realitāti, jo brīdis, kad Vācijas karaspēks atstātu un PSRS Sarkanā armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, tā arī nepienāca. Nerealizēti palika arī ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās vienības bruņotās sacelšanās plāni kara beigās Kurzemē. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, sakari starp Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem veidoja pamatu Baltijas valstu starptautiskajai atzīšanai 1990.–1991. gadā. Tā par izdevumu var lasīt apgāda "Mansards" mājaslapā.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) izdevis jaunu krājumu: populārzinātnisku rakstu krājumu “Ceļā uz latviešu tautu”. Raidījumā Šīs dienas acīm par izdevumu stāsta LNVM pētnieki, šī krājuma autori Baiba Dumpe Baiba Vaska, Vitolds Muižnieks un Jānis Ciglis. Izdevuma pirmsākumi rodami muzeja ilglaicīgajā projektā „Latviešu saknes”, kas aizsākās vairāk nekā pirms 20 gadiem. Projekta ietvaros ir izdotas vairākas grāmatas, veltītas Latvijas sentautām, tām tautām, kas apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju vēlajā dzelzs laikmetā. Tās ir kurši, zemgaļi, latgaļi, lībieši un sēļi, uz kuru bāzes veidojās latvieši tauta. Grāmata ir iesāktā darba turpinājums. 2015. gada 28. oktobrī muzejā tika atklāta izstāde “Ceļā uz latviešu tautu”. Grāmatā izklāstīta izstādes koncepcija izvērstā veidā. „Gribējām parādīt, kā notiek latviešu tautas veidošanās uz vēlā dzelzs laikmeta etnisko grupu bāzes,” stāsta krājuma sastādītājs Vitolds Muižnieks.

Ciklā "Latvijas saknes" par ebreju kopienu Latvijā divdesmitajā gadsimtā saruna ar Marģeru Vestermani, muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju. Saruna par ebreju likteni neatkarīgajā Latvijā un Otrā pasaules kara laikā.

Nesen apritēja 75. gadskārta kopš traģiskiem notikumiem, kas risinājās Latvija – Latgalē, Audriņos 1942. gada janvārī. Runa ir par šī ciemata iedzīvotāju iznīcināšanu un paša ciemata nodedzināšanu, ko veica Vācijas okupācijas vara. Par šo notikumu raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas okupācijas muzeja pētnieci Inesi Dreimani.

Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kuru simtgadi šogad atzīmējam, kaut arī lokāls notikums Pirmā pasaules kara frontēs, nozīmīgi ietekmēja ne tikai latviešu strēlnieku, bet arī visas latviešu nācijas turpmāko likteņgaitu. Fragmenti no diviem raidījuma Šīs dienas acīm ierakstiem, kas veltīti šim notikumam un tā vēsturiskajai nozīmei: stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis un vēsturnieks grāmatas „Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija” autors Valdis Bērziņš.

Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no divām sarunā, kas notika 2016. gada novembrī Parīzē. Raidījumā veidotājs Eduards Liniņš turp devās galvenokārt ar mērķi veidot raidījumu ciklu par Francijas ārpolitiku 20. gadsimtā, bet arī sastapa vairākus sarunu biedrus, kuri pieder pie nelielās, bet saliedētās Baltijas valstu draugu un interesentu kopas Francijā. Šoreiz raidījumā iespēja iepazīt cilvēkus, kuri sniedza neatsveramu atbalstu raidījumu tapšanā. Saruna ar atvaļināto Francijas armijas pulkvežleitnantu un Baltijas un Francijas vēstures pētnieku Žilu Ditertru (Gilles Dutertre). Vēl saruna ar Suzannu Poršjē-Plasero (Suzanne Pourchier-Plasseraud) un Īvu Plasero (Yves Plasseraud). Viņi sevi dēvē par visu Latvijas draugu kopas vecvecākiem. Tiesību zinātnieka Īva Plasero saistība ar Latviju ir jau vairāk nekā pusgadsimtu sena, par Baltiju viņš ieinteresējies 20 gadsimta 50. gadu beigās.

Skan 2016. gada pēdējais raidījums Šīs dienas acīm. Kā ierasts gadumijā, šajā reizē ieskats vairākos spilgtos aizvadītā gada raidījumu fragmentos.

1916. gada 23. decembris, pēc jaunā stila tas ir 5. janvāris, Pirmā pasaules kara Krievijas frontē tās ziemeļu galā pie Rīgas notiek uzbrukums, kuram ir lokāla nozīme lielo notikumu kontekstā, bet ļoti būtiska nozīme Latvijas vēstures kontekstā – tā sauktās Ziemassvētku kaujas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Latvijas Universitāte ir iesaistījusies Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvajā projektā „Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne”. Starpdisciplinārā projekta “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” uzdevums ir radīt zināšanas par 20. un 21. gadsimtā notikušo karu un militāro konfliktu ietekmi uz bērnu dzīvēm, it īpaši par kara laikā dzimušo bērnu likteņiem. Plānots veidot izpratni kā “kara bērni” ir (vai nav) integrēti sabiedrībā, kā militārās, valdības un nevalstiskās organizācijas iesaistās šajā integrācijā, kāda ir tās politika, kā “kara bērnu” turpmākās dzīves ietekmē atmiņas par karu un sabiedrības normas un uzskati. Projekta ietvaros vairākās Eiropas Savienības valstu universitātēs taps četrpadsmit “kara bērniem” veltīti promocijas darbi un jaunie zinātnieki apgūs pētnieciskā darba prasmes. Raidījumā Šīs dienas acīm par pētniecisko projektu stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un šīs fakultātes doktorants Oskars Gruziņš (attēlā).

1941. gada 7. decembra rītā radists no amerikāņu kara bāzes Perlharborā, Havaju salās, ziņo: „Notiek uzbrukums Perlharborai, šī nav mācību trauksme.” Ciklā „Satumsums” – par Japānas uzbrukumu Perlharborai un ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā saruna ar vēsturnieku Inesi Feldmani.

2021. gadā novembra beigās decembra sākumā aprit 80 gadi kopš lielākās masu slepkavības Latvijas jauno laiku vēsturē un iespējams, Latvijas vēsturē vispār. Proti, kopš masu slepkavībām Rumbulā 1941. gadā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par holokaustu vispār kā fenomenu, kā parādību, kas skāra visu Eiropu Otrā pasaules kara laikā. Kādas ir holokausta saknes, kādi ir ideoloģiskie pamati, uz kuriem radās šis fenomens, kad viena no Eiropas izglītotākajām un kulturālākajām nācijām – vācieši – sāka īstenot tādu zvērīgu ar kaut kādiem aizlaicīgiem priekšstatiem saistāmu politiku. Raidījumā viesi vēsturnieki Marģers Vestermanis un Didzis Bērziņš.

Pavisam nesen pasauli aplidoja vēsts, ka 25. novembrī dzīves gaitas beidzis ilggadējais Kubas diktators, sociālistiskās Kubas dibinātājs Fidels Kastro. Kas bija Fidels Kastro un kas bija un arī ir Kuba šajā režīmā, kas ir palikusi viena no sociālisma oāzēm, reliktiem mūsdienu pasaulē? Par Kubu un Fidelu Kastro raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar mākslas zinātnieci, Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un vēsturnieku Edgaru Engīzeru.

Raidījumā „Šīs dienas acīm” izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece un publiciste, Kānas-Normandijas universitātes asociētā pētniece Gaļina Akermane (Galina Ackerman) stāsta par Francijas politiku Austrumeiropā nesenā pagātnē un šodien.

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece, Parīzes Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma (Françoise Thom) stāsta pat Francijas politiku Austrumeiropā un franču–padomju attiecībām laikā no starpkaru perioda līdz Aukstā kara beigām. Iepriekšējā raidījumā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara.

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns (Julien Gueslin) stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara. Eduards Liniņš: Kas bija tie politiskie procesi, kas galu galā noteica Latvijas neatkarības atzīšanu de jure no Francijas puses? Žiljēns Gilēns: Galvenais iemesls bija situācijas izpratne pēc Padomju-poļu kara 1920. gadā. Proti – bija jārada līdzsvars Austrumeiropā. Baltijas valstis nedrīkstēja atstāt bez atbalsta starp sarkano Krieviju un Poliju, jo tas nozīmētu, ka jau pēc neilga laika Krievija censtos radīt šais valstīs iekšējas problēmas un atgūt tās savā varā. Te liela loma bija Meierovicam, kurš saprotami paskaidroja franču politiķiem – ja Latvija ilgi paliks bez starptautiskas atzīšanas, tā nespēs piesaistīt naudas līdzekļus, nevarēs uzbūvēt spēcīgu demokrātisku republiku, jo mūsu pašu iedzīvotāji zaudēs ticību savai valstij. Ja mums rūp stabilitāte Austrumeiropā, mums tas jāņem vērā. Vēl 1920. gada septembrī Francijas nostāja bija – mēs atbalstīsim Latviju tehniski, taču neatbalstām tās uzņemšanu Tautu Savienībā, tātad neatbalstām pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību no Krievijas. Taču tad 1921. gada sākumā sarkanie likvidēja pēdējo baltās kustības atbalsta punktu – ieņēma Krimu. Bija bažas, ka tagad Sarkanā armija pavērsīsies pret rietumiem un iznīcinās jaunās Baltijas valstis, lai, protams, tālāk atkal iebruktu Polijā. Kā zināms, 1920. gada augustā Sarkanā armija jau bija aizlauzusies līdz Varšavai un dažos virzienos pat aiz Varšavas. Tātad radās izjūta, ka sarkanie var iebrukt Eiropā. Bija jābūvē kāds aizsprosts. Tomēr arī pēc šīs atzīšanas de jure Francijā saglabājās viedoklis, ka pēc kādiem pieciem gadiem būs jauna neboļševistiska Krievija un būs jāmeklē cits risinājums. Baltijas valstu atzīšana tika uzlūkota kā īslaicīgs risinājums, lai novērstu kara briesmas Austrumeiropā. Taču tad radās Baltijas valstu līgas ideja, kas gan neīstenojās, taču tā palielināja interesi par Baltiju, sevišķi par Latviju Francijā. Divdesmito gadu vidū pie varas Francijā nāca centriski un kreisi spēki, kuri aktualizēja ideju par izlīgumu starp Franciju un Vāciju un uzlūkoja Tautu Savienību kā starptautisko problēmu risināšanas institūtu. Šo ideju galvenais apoloģēts bija Aristīds Briāns. Viņš bija ļoti pozitīvi noskaņots pret Baltijas valstu neatkarību. Viņš uzskatīja, ka šīs valstis, kuras atrodas starp Vāciju, Poliju un Padomju Krieviju, veido labu līdzsvara faktoru. Neviena no lielvalstīm nevar tās sagrābt, neriskējot ar karu pret pārējām lielvalstīm, kurām tas nebūs pieņemami. Baltiešu suverenitātes vēlme garantēja to, ka apkārtējās lielvalstis varēja būt drošas – potenciālais ienaidnieks neiespiedīsies šajā teritorijā. 20. gadu beigās šo tīri reālpolitisko aprēķinu franču politikā nomainīja atziņa, ka Baltijas valstis ir patiešām dzīvotspējīgas. Vēl pirms dažiem gadiem tika pareģots, ka šīs valstis ilgi nepastāvēs, jo tās ir pārāk mazas, ar pārāk nelielu ekonomisko potenciālu, tām nav politiskās pieredzes. Tās dēvēja par „sezonas valstīm”. Taču, paejot desmit gadiem, izrādījās, ka šīs valstis joprojām pastāv, lai arī nav ļoti pārtikušas, bet tajās turpina pastāvēt demokrātija. Trīsdesmito gadu sākumā Francijā bija nostiprinājusies apziņa, ka Baltijas valstis – tā ir realitāte. Ap šo laiku no franču politiķu leksikas pazuda tādi apzīmējumi kā „valstis bijušajā Krievijas impērijā” vai „agrākās Krievijas impērijas daļas”, viņi sāka konsekventi runāt par Baltijas valstīm. Viņos nostiprinājās priekšstats par šīm nācijām Baltijas jūras austrumu piekrastē kā par Ziemeļeiropai piederīgām. Francūži, kuri apmeklēja Skandināviju un Baltijas valstis, konstatēja, ka tajās visās ir līdzīga – ziemeļeiropeiska – dzīves kārtība. Un tas ir interesanti, jo jau tolaik tika likti pamati tai Baltijas valstu uztverei Ziemeļeiropas dimensijā, kas tik spēcīgi iezīmējās 20. gs. beigās un 21. gadsimta sākumā. Noslēdzot šo stāstījumu, es gribu teikt – tas mums rāda, kā lēmums, kas vēsturiski tiek pieņemts ar kādiem noteiktiem apsvērumiem, var kļūt par stūrakmeni jaunai un tobrīd neprognozētai realitātei. Tā lēmums par Baltija valstu atzīšanu de jure tika pieņemts ar konkrētiem reālpolitiskiem motīviem, taču deva iespēju veidoties jaunai realitātei – Baltijas nāciju pastāvēšanai.

30. oktobrī aprit kāda apaļa jubileja, proti, ja ticam Latvijas Padomju enciklopēdijas datiem, tad 1916. gada 30. oktobrī Tjumeņas apgabalā pasaulē nācis Augusts Voss, vēlākais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs. Augusts Voss bija Latvijas kompartijas vadītājs un līdz ar to, ievērojot tobrīd pastāvošo padomju sistēmu, vadošā persona Padomju Latvijā no 1966. līdz 1984. gadam. Tas arī ir laiks, kas ar nelielu nobīdi atbilst Leonīda Brežņeva laikam Padomju Savienībā. Kas bija Augusts Voss Padomju Latvijas vēsturē, raidījumā Šīs dienas acīm skaidro vēsturniece Daina Bleiere. Bleiere norāda, ka Voss bija Brežņeva laikabiedrs pēc sava vecuma un arī pēc savas būtības bija tāds ļoti tipisks Brežņeva tā saucamā stagnācijas perioda iemiesojums, stagnācijas perioda partijas vadītājs. Citu pat grūti iedomāties kā brežņeviska tipa vadītāju, viņš bija sava veida standartvadītājs, vērtē Bleiere.

1956. gada oktobra beigas, novembra sākums, lietojot visai izplatītu klišeju, ir visai „karsts”. Izjūtas par pasaules norisēm tajā laikā zināmā mērā pazīstamas ne tikai tiem, kas paši piedzīvojuši 1956. gada oktobri un novembri, bet arī tiem, kas piedzīvojuši 1991. gada janvāri. Kā 1956. gadā, tā arī 1991. gadā pasaule „sāka sprakšķēt” vairākos punktos un bija jūtams, ka pārmaiņas skar ne tikai vienu reģionu, bet pasaules kārtība mainās globāli. Raidījumā Šīs dienas acīm par pārmaiņām 1956. gadā, kas galvenokārt saistās ar notikumiem Austrumeiropā, konkrētāk, Ungārijā un otrs reģions ir Tuvie Austrumi un militārais konflikts, ko vēsturē zinām Suecas kanāla krīzi, diskutē vēsturnieki Ilgvars Butulis un Antonijs Zunda. Attēlā: Iznīcināts padomju tanks T-34-85 Budapeštā 1956. gadā.

1. novembrī gaidāma pirmizrāde jaunai latviešu spēlfilmai „Melānijas hronika”. Tā ir pirmā spēlfilma, kas pilnībā veltīta deportāciju tematikai. Līdz šim pati tēma – 1941. un 1949. gada deportācijas, Staļina laika depresijas – ir dažādos laikos parādījušas latviešu kinematogrāfā. Šī ir pirmā filma, kuras stāsts pilnībā bāzēts deportāciju tematikā, turklāt tā ir literatūras ekranizācija, laikmeta liecības ekranizācija. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar filmas producentu – un filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

Kopš dažām dienām mūsu kaimiņiem Igaunijas Republikai ir jauns prezidents, pareizāk sakot šīs valsts vēsturē pirmā prezidente Kersti Kaljulaida. Kā ir izskatījusies prezidentūras institūcija Baltijas valstīs gan senākā pagātnē, gan šodien, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Raidījuma viesi tiesību zinātnieks Jānis Pleps un vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Sergejs Lukašenko ir žurnālistus un fotokorespondents, kurš specializējies karadarbības atspoguļošanā. Viņa reportāžas no konfliktiem bijušās Padomju Savienības teritorijā, tai skaitā Čečenijā, no amerikāņu un sabiedroto okupētās Irākas un Afganistānas šī gadsimta sākumā tika publicētas krievu izdevumā "Novaja Gazeta" un amerikāņu "The Los Angeles Times", pārraidītas raidstacijā "Eho Moskvi". Pēc tam, kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu un izvērsa agresiju pret Ukrainu Donbasā, Sergejs laiku devās uz karadarbības zonu. Pieredze, uzturoties ukraiņu karavīru aizstāvētajā Doņeckas lidostā, kļuva par pamatu romānam "Lidosta", kas 2015. gadā iznāca latviski. Autors viesojās Rīgā, un tapa intervija Latvijas Radio, kuras fragmentus piedāvāju jūsu uzmanībai.

Nāves sala ir vieta netālu no Rīgas, kas saistās ar Pirmā pasaules kara vēsturi, tajā skaitā ar latviešu strēlnieku vēsturi. Par to, kas bija Nāves sala, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, rezerves pulkvedi Jāni Hartmani. Par Nāves salas rašanos atmiņu literatūrā savulaik varēja lasīt apgalvojumu, ka šis placdarms radies nejauši, jo kāda krievu armijas daļa, armijai atkāpjoties pāri Daugavai esot aizkavējusies upes kreisā krastā un tur ierakusies. Jānis Hartmanis norāda, ka tā ir falsifikācija, jo padomju gados informācija par Pirmo pasaules karu tika ļoti izkropļota. 1915. gadā Nāves sala, ko oficiāli dokumentos dēvē par Ikšķiles priekštiltu nocietinājumiem, radās lielu kauju rezultātā.

2016. gada 9. septembrī apritēja septembrī apritēja 40 gadi kopš savas šīs zemes gaitas beidza Mao Dzeduns, Ķīnas totalitārais līderis, kurš pie varas Ķīnā bija vismaz ceturtdaļgadsimtu. Kopš 1949. gada, kad nacionālistiskā Ķīnas valdība Čana Kaiši vadībā pameta kontinentālo Ķīnu un nostiprinājās Taivānas salā, visa lielā Ķīna palika komunistu rokās. Mao vadīšanas periodā ķīniešu nācijas upuri, dramatisks dzīves līmeņa kritums sasniedza savu apogeju. Tie ir iespējams 70 miljoni upuru, tas ir vairāk nekā Eiropa zaudēja Otrajā pasaules karā, tas ir vairāk nekā mēs „pierakstām” Staļina režīmam un Hitlera režīmam, ko uzskatām par noziedzīgākajiem un slepkavnieciskākajiem Eiropā. Tajā pašā laikā Mao portrets arvien rotā banknotes Ķīnā, Mao joprojām ir Ķīnā pie varas esošās partijas simbols. Tāpat Mao varas noslēgums noslēdz arī visai odiozu un šausminošu procesu – kultūras revolūcija. Tas ir viens no Mao galvenajiem sociālajiem eksperimentiem – totāla sabiedrības tradīciju, ierastās dzīves kārtības maiņa. Kādu Ķīnu atstāja Mao Dzeduns un kas ar Ķīnu noticis pēc Mao, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologiem Māri Andžānu un Martiņu Dauguli.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats saistīts ar 100 gadus senu pagātni Latvijā, ar 1905. / 06. gada revolūcijas notikumiem. Saruna ar vēsturnieci Līgu Lapu. 1906. gads ir laiks, par kuru runājam kā Piektā gada revolūcijas atplūdu laiku, reakcijas laiku. Kas draudēja revolūcijas notikumu dalībniekam Latvijā, kādi bija represīvie soļi, kurus cara režīms veica? "1906. gads bija kaut kas īpašs, skatoties arhīvu dokumentus un materiālus par šo laiku, ka bijis kā izrādē „1906. Trakāk kā piektajā gadā”. Tas bija soda ekspedīciju gads, politisko prāvu gads un mežabrāļu gads," norāda Lapa. Raidījumā plašāka saruna par soda ekspedīcijām, kas vairāk norisinājās 1906. gada decembrī, sagatavošanās darbi tām sākās jau 1905. gada novembrī.

To, kas ir tanks, šodien vairāk vai mazāk apzinās pat pirmskolnieki. Tanks kā karošas līdzeklis pastāv 100 gadus, 1916. gada septembris ir laiks, kad pirmo reizi Pirmā pasaules kara Rietumu frontē parādās tāds fenomens kā tanks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu. "Ideja, ka nepieciešama pārvietojama kaujas mašīna, ar bruņām aizsargāta, kas spēj sniegt atbalstu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, skaidri noformulēta jau Leonardo da Vinči laikā, tikai toreiz nebija tehnisku iespēju to realizēt. 19. – 20. gadsimta mijā, kad izgudrots iekšdedzes dzinējs, ir jaunas metalurģijas metodes un jauni šaujamieroči, kompakta artilērija ir visi priekšnoteikumi, kas nepieciešami efektīva tanka izveidošanai. Pirmais pasaules karš piespieda tanku izgudrot. Pirmie to izdarījuši Lielbritānijas inženieri," skaidro Dainis Poziņš.

Knuts Skujenieks. Dzejnieks, atdzejotājs, kritiķis. Arī cilvēks ar allaž un joprojām aktīvu un kritisko pozīciju. Cilvēks, kurš savulaik par šo pozīciju maksājis ar vairākiem gadiem ieslodzījumā padomju soda nometnē. 5. septembrī Knuts Skujenieks svinēs savu dzimšanas dienu. Raidījumā Šīs dienas acīm atskats uz tām reizēm, kad Knuts Skujenieks bija šī raidījuma viesis. Iespēja vēlreiz ieklausīties viņa atmiņās, pārdomās un viedokļos.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par to, kā 1991. gada augusta pučs un Latvijas neatkarības atgūšana izskatījās no okeāna otra krasta, no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Vašingtonas. Saruna ar Saeimas deputātu, savulaik Latvijas vēstnieku ASV Ojāru Ēriku Kalniņu.

21. augustā aprit 25 gadi kopš Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 1991. gadā. Nemaz tik daudz nav atlicis līdz Latvijas simtgadei, vien pāris gadi. Tāpēc sarunā raidījumā Šīs dienas acīm paraudzīsimies uz paralēlēm, uz kopīgo un atšķirīgo Latvijas situācijā 1918. – 1920. gadā – Latvijas neatkarības iegūšanas un izcīnīšanas laikā, un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā pagājušā gadsimta beigās. Raidījuma viesi vēsturnieki Valters Ščerbinskis un Edgars Engīzers.

1961. gada 13. augustā – pirms 55 gadiem toreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība slēdza līdz tam brīvi šķērsojamo robežu ar Rietumberlīni. Tas bija sākums tā sauktajam Berlīnes mūrim, spilgtākajam Aukstā kara simbolam, kas uzskatāmi iemiesoja ar dzelzs priekškaru sadalīto Eiropu. Šī mūra krišana savukārt nozīmēja padomiskās Austrumvācijas beigas, Vācijas atkalapvienošanos un jauna laikmeta sākumu Eiropā. Saruna ar vēsturnieku Hubertu Knābi.

Pirms 80 gadiem, 1936. gada jūlijā, Spānijā sākās pilsoņu karš, kas ilga gandrīz trīs gadus. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Otrā daļa. Spānijas pilsoņkarš ir Latvijai salīdzinoši tāls, tomēr Latvijas vēsturei ar to ir zināma sasaiste un savā ziņā šis karš ir prelūdija Otrajam pasaules karam, kurš sākās dažus mēnešus pēc tam, kad asiņainais Spānijas pilsoņu karš bija beidzies. Apmēram 100 gadus līdz Spānijas pilsoņu karam tā ir klusa Eiropas nomale. Spānija nepiedalās Pirmajā pasaules karā, kādi bija politiskie, sociālie un ekonomiskie satricinājumi un pretrunas, kas noveda pie šī konflikta. Sarunas pirmā daļa.