Šīs dienas acīm

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm 1942. gadā. Tas uzskatāms par lūzuma gadu kara gaitā, kad tā saukto ass valstu - Vācijas, Japānas, Itālijas - un to sabiedroto spēku ekspansija tika apturēta, un kara gaita uzņēma pretēju virzienu. Izšķirošs faktors šai ziņā bija Savienoto Valstu iesaistīšanās karā antihitleriskās koalīcijas pusē. Šis izšķirošais pavērsiens vispirms kļuva pamanāms no Eiropas attālākās frontēs, tai skaitā Klusā okeāna reģionā, kur 1942. gadā Savienoto Valstu un Britu Sadraudzības spēki apturēja Japānas ekspansiju. Stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Otrs nozīmīgs karadarbības rajons 1942. gadā bija Vidusjūra un Ziemeļāfrika, kur vācu un itāliešu spēki tiecās ieņemt Suecas kanāla rajonu un ielauzties ar naftu bagātajās Tuvo Austrumu reģionā. Cīņā par Vidusjūru izšķiroša nozīme bija Maltas arhipelāgam, kas kļuva par nenogremdējamu britu aviācijas bāzeskuģi, kavējot sakarus starp Itāliju un ģenerāļa Ervīna Romela komandētajiem spēkiem Ziemeļāfrikā. Turpina Valdis Kuzmins. Ervīna Romela ambiciozajiem plāniem tomēr nebija lemts īstenoties. Britu sadraudzības spēki, kuros ietilpa Austrālijas, Jaunzēlandes, Dienvidāfrikas un Indijas vienības, tāpat grieķu un franču vienības, apturēja vācu un itāliešu uzbrukumu apmēram 100 kilometru attālumā no Suecas kanāla pie Elalameinas pilsētiņas. Tur arī notika izšķirošā cīņa par Ziemeļāfriku. Stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis.

Saruna ar Berlīnes brīvās universitātes profesoru Johenu Štātu. Sarunas temats - Otrais pasaules karš vācu nācijas apziņā pagātnē un šodien.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par notikumiem nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1942. gadā. Pēc Vermahta straujā iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gada vasarā mūsu zeme bija nonākusi samērā tālā padomju vācu frontes aizmugurē, iekļauta nacistu režīma izveidotajā Austrumzemes reihskomisariātā. Latvijas sabiedrība, kuras liela daļa sākotnēji uzlūkoju jauno okupācijas varu kā atbrīvotājus, tagad iepazina tās represīvo raksturu. Holokausta traģēdiju, kurā 1941. gada otrajā pusē tika iznīcināta lielākā daļa Latvijas ebreju, aplūkojām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. 1942. gada sākumā Latvija piedzīvoja vēl vienu nežēlīgu nacistu režīma izrēķināšanās akciju - Audriņu sādžas iznīcināšanu, nogalinot vairāk nekā 200 tās iedzīvotājus. Stāsta vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane. 1942. gada pavasarī darbību uzsāka arī lielākā nacistu režīma izveidotā pastāvīgā ieslodzījuma vietā Latvijas teritorijā - Salaspils koncentrācijas nometnē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs.

4.maijā svinam deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu 30. gadadienu. 1990.gada 4. maijā par deklarāciju nobalsoja 138 toreizējās Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti no 201 ievēlētā. Tādējādi tika izpildīta konstitucionālu lēmumu pieņemšanai nepieciešamā divu trešdaļu vairākuma kvota. Šis rezultāts nebūtu iespējams bez visa iepriekš notikušā Trešās atmodas procesa. Šī procesa nozīmīgākos momentus iezīmējam raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no iepriekšējo gadu sarunām. Par sākumpunktu šim atskatam var izvēlēties dažādus notikumus. Tas varētu būt Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1986.gada 17.oktobrī. Šī publikācija aizsāka kampaņu pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību, no kuras izauga Vides aizsardzības klubs - pirmā masveidīgā atmodas organizācija, kuras darbībā līdzās tīri ekoloģiskiem motīviem jau drīz izpaudās sabiedrības protests pret vispārējo degradāciju, kuru Latvijai un latviešu nācijai bija nesis padomju totalitārisms. Nozīmīgas bija grupas "Helsinki 86" akcijas 1987.gadā, kā pirmajiem publiski paužot Latvijas neatkarības centienus un aktualizējot padomju okupācijas un staļinisma perioda masu represiju faktus. Taču šoreiz sākam ar Latvijas radošo savienību plēnumu 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kad padomju okupācija tika pirmo reizi piesaukta varas sankcionētā notikumā. To atļāvās pateikt Mavriks Vulfsons, toreiz populārs televīzijas politiskais komentētājs un Latvijas Mākslas akadēmijas marksisma-ļeņinisma pasniedzējs. Mavrika Vulfsona 100.dzimšanas dienai veltītajā sarunā šim notikumam pieskārās vēsturnieks Marģeris Vestermanis. No tās pašas tribīnes toreiz 1988.gada jūnijā izskanēja arī pirmais aicinājums dibināt tautas masu kustību sabiedrības demokratizācijai. Latvijas Tautas fronti. Attiecīgo uzsaukumu plēnumā nolasīja dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš. Idejas tapšanas kodolam līdz ar viņu piederēja arī ģeogrāfs Valdis Šteins un selekcionārs un žurnālists Jānis Rukšāns. Lūk, kā viņi šos notikumus atcerējās Tautas frontes dibināšanas kongresa 25.gadadienai veltītajā sarunā. Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8.oktobrī Latvijas Tautas fronte vēl nebija gatava deklarēt kā mērķi Latvijas suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Tas notika gadu vēlāk, 2. Tautas frontes kongresā, 1989. gada 7.un8.oktobrī. Taču organizācija strauji kļuva masvedīga, jau drīz aptverot vairāk nekā 100 tūkstošus biedru un tās organizētajās masu manifestācijās piedalījās simti tūkstošu. Par starptautiski pamanītāko notikumu kļuva trīs Baltijas valstu kustību kopīgā akcija "Baltijas ceļš" 1989. gada 23.augustā - Staļina-Hitlera jeb Molotova-Ribentropa pakta 50.gadadienā. Baltijas ceļa 25.gadskārtā to atcerējās vācu vēsturnieks Hamburgas universitātes Ziemeļaustrumeiropas pētniecības centra pētnieks Detlefs Hennings, kurš tobrīd kā students bija saņēmis atļauju gadu ilgam mācību braucienam uz Latviju un uzturējās Rīgā. Norises gadā pirms 1990. gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanām un 4.maija balsojuma atceras toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs publicists Dainis Īvāns.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējos raidījumos aplūkojām kara gaitu līdz 1941. gada beigām, kad karadarbība risinājās pamatā Eiropā un tās tuvumā. Taču 1941. gada decembrī Otrais pasaules karš ar pilnu jaudu izvērtās arī Klusā okeāna reģionā un Austrumāzijā. Tas notika pēc Japānas impērijas gaisa un jūras spēku uzbrukuma Savienoto Valstu militārajai bāzei Perlharborā, Havaju salās. 1941. gada 7. decembrī vienlaicīgi sākās plašs japāņu spēku uzbrukumus Lielbritānijas un Nīderlandes koloniālajiem īpašumiem Dienvidaustrumāzijā un Savienoto Valstu sabiedrotajām Filipīnām. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējā raidījumā tika atspoguļotas norises Latvijā pēc Padomju - vācu kara sākuma 1941. gada jūnijā. Padomju okupācijas nomaiņa ar nacistu okupācijas režīmu gaidītās atbrīvošanas vietā Latvijas sabiedrībai nesa tikai pakļautības apstākļu maiņu. Taču bija Latvijas tautas daļa, kurai nacistu kundzība izvērtās par vissmagāko traģēdiju. Tā bija Latvijas ebreju kopiena, kura teju visa gāja bojā holokaustā 1941. gada otrajā pusē. Stāsta vēsturnieks, holokaustā izdzīvojušais Latvijas ebreja Marģeris Vestermanis. Par antisemītiskā noskaņojuma pieaugumu Latvijā turpina vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Marģeris Vestermanis turpina par to, kā attīstījās notikumi 1941. gada vasarā. Viņš min, ka pirmais holokausta slepkavību vilnis noplaka līdz ar 1941. gada augustu, kad praktiski visi izdzīvojušie Latvijas ebreji tika koncentrēti trīs geto: Liepājā ar apmēram 7000 iemītnieku, Daugavpilī ar apmēram 14 000 iemītnieku, un lielākajā Rīgā ar nepilniem 30 tūkstošiem cilvēku. Sākotnēji šķita, ka šajās koncentrācijas nometnēs ebreji var justies relatīvi droši vismaz par savu dzīvību, tomēr tā izrādījās ilūzija. Geto iemītnieki, ja neskaita nelielu daļu darba spējīgu vīriešu, tika noslepkavoti vairākās eksekūciju akcijās 1941.gada novembrī un decembrī. Lielākās no tām - Rīgas geto ebreju nošaušana Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Par Rumbulas traģēdiju stāsta vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. 29. marta raidījumā aplūkojām padomju vācu kara sākumposmu 1941. gada otrajā pusē. Šis karš burtiski no pirmajām stundām skāra arī Latvijas teritoriju, kur vien dažu nedēļu laikā padomju okupāciju nomainīja nacistu okupācijas režīms, taču nedēļu pirms kara sākuma Latvijas tauta piedzīvoja vienu no smagākajām traģēdijām 20. gadsimta vēsturē. 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas skāra vairāk nekā 15000 Latvijas iedzīvotāju, lielākoties deportējot veselas ģimenes. 5263 no deportētajiem tika arestēti un ieslodzīti nometnēs. Pārējie bija šo arestēto ģimenes locekļi. Viņi tika izsūtīti uz nometinājuma vietām Padomju Savienības iekšējos apgabalos. Nometnēs ieslodzītos vēlāk tiesāja, daudziem piespriežot nāvessodu, citi mira, neizturējuši nometņu vai izsūtījuma apstākļus. Konstatēts, ka 14. jūnija deportācija pavisam laupījusi dzīvības 6113 cilvēkiem. Stāsta vēstures zinātņu doktors Jānis Riekstiņš. Jau pēc kara sākuma padomju režīms veica savu pēdējo Baigā gada noziegumu - 99 cilvēku bez tiesas nogalināšanu 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja līdzstrādniece Inese Dreimane. Vermahta avangarda vienības sasniedza Rīgu 1941. gada 1. jūlijā. Vēlākā nacionālās pretošanās kustības aktīviste Valentīne Lasmane tobrīd bija Latvijas Telegrāfa aģentūras darbiniece. Nodzīvojusi raženu mūžu, Lasmanes kundze devās mūžībā 102 gadu vecumā. 2018. gada decembrī. Tā paša gada sākumā tikos ar viņu Stokholmā, kur cita starpā uzklausīju arī atmiņas par naktī no 1941. gada 30. jūnija uz 1. jūliju. Daudzi Latvijā ienākošos vācu spēkus uztvēra kā atbrīvotājus un cerēja, ka Lielvācija ļaus atjaunoties Latvijas valstiskumam. Tās izrādījās veltas cerības. Latvija tika iekļauta tā sauktajā Austrumu zemes jeb Ostslandes reihkomisariātā. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. Ja vairumam Latvijas iedzīvotāju padomju - vācu kara sākums nozīmēja vienas okupācijas varas nomaiņu ar citu, ne mazāk brutālu un augstprātīgu, tad par traģēdiju tas kļuva vairāk nekā 66000 Latvijas ebreju. Par holokausta norisi Latvijā 1941. gadā nākamsvētdien, 12. aprīlī.

Šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1941.gada otrajā pusē, kad Otrā pasaules kara smaguma centrs pārvietojās uz Eiropas austrumiem, kur ar Vācijas uzbrukumu 1941. gada 22. jūnijā sākās padomju - vācu karš, kas kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Kas izraisīja šo sadursmi starp līdz tam sabiedrotajiem Hitlera un Staļina režīmiem, kuru kopīga rīcība nepilnus divus gadus iepriekš bija pavērusi durvis globālajām konfliktam, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Pirmie kara mēneši Sarkanajai armijai izvērtās katastrofāli, stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Viens no spilgtākajiem fenomeniem padomju-vācu kara sākumposmā bija grandiozi ielenkumi, kuros nonāca simtiem tūkstošu lieli Sarkanās armijas grupējumi. Kas lielāko tiesu tika iznīcināti, to karavīriem ejot bojā vai krītot gūstā, turpina Valdis Kuzmins. Tomēr vācu stratēģisko plānu izmaiņas 1941. gada jūlijā par pāris mēnešiem aizkavēja iespējamo uzbrukumu Maskavai. Šī uzbrukuma iesākums gan vāciešiem šķita visai veiksmīgs. Ar 1941. gada vasaru un rudeni saistās arī 201. latviešu strēlnieku divīzijas formēšanās Sarkanās armijas sastāvā. Par divīzijas tapšanas apstākļiem un pirmajām kaujām pie Maskavas 1941. gada decembrī stāsta Valdis Kuzmins un vēsturniece, Latvijas Kara muzeja līdzstrādniece Ilze Jermacāne. Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma rezultātā 1941. gada vasarā nacistu režīma rokās nonāca arī visā Latvijas teritorija. Par to, kā tas ietekmēja latviešu nācijas un visu pārējo Latvijas iedzīvotāju situāciju nākamajos raidījumos.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1941.gada pirmajā pusē. Šajā laikā lielākā daļa kontinentālās Eiropas bija kritusi nacistiskās Vācijas rokās. Taču no plāna par iebrukumu Lielbritānijā, mēģinot sakaut Britu impēriju, Hitleram bija nācies atteikties. Eiropas austrumos jau brieda izšķirošā sadursme starp tobrīd vēl sabiedrotajiem Hitlera un Staļina režīmiem. Par Otrā pasaules kara militāro norišu smagumcentru šai laikā kļuva Balkāni un Vidusjūras baseins, no kura Vācija un tās sabiedrotā Itālija pūlējās izspiest Britu impēriju. Itālijas centieni šajā ziņā sākumā cieta smagu fiasko Ziemeļāfrikā, kur 1940. gada nogalē un 1941. gada sākumā Britu sadraudzības spēki atsvieda itāliešus no Ēģiptes un sāka iebrukumu Itālijas īpašumos tagadējās Lībijas teritorijā. Itālijai nāca palīgā Vācija, nosūtot uz Ziemeļāfriku ģenerāļa Ervīna Rommela komandētu vienību. Stāsta vēsturnieks, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Izšķiroša operāciju veiksmē Ziemeļāfrikā bija kontrole pār Vidusjūru, kur Lielbritānijas rokās atradās stratēģiski atbalsta punkti - Gibraltārs pie izejas uz Atlantijas okeānu, Malta Vidusjūras centrā un Kiprā un Ēģiptē jūras austrumu daļā, turpina Valdis Kuzmins. Jau kopš 1940. gada rudens turpinājās Itālijas nesekmīgie mēģinājumi sakaut salīdzinoši daudz mazāko Grieķiju, tā kā karadarbība Balkānos potenciāli radīja draudus Rumānijas naftas atradnēm, kas bija galvenais Vācijas degvielas avots, Hitlers izšķīrās par iesaistīšanos karadarbībā pret Grieķiju. Vācijas iestāšanās karā Itālijas pusē nozīmēja visu Balkānu pārvēršanu karadarbības zonā, jo, lai sasniegtu Grieķijas teritoriju pa sauszemi, Vācijai bija jāšķērso trešo valstu, Bulgārijas un Dienvidslāvijas teritorijā. Jau agrāk pastāvējušās pretrunas starp Grieķiju un Bulgāriju ļāva diezgan viegli padarīt pēdējo par Vācijas sabiedroto. Citāds izvērtās Dienvidslāvijas liktenis, Belgrada galu galā nebija gatava kļūt par Hitlera un Musolīni sabiedroto, un tas izraisīja Vācijas, Itālijas un tās sabiedroto agresiju pret šo Rietumbalkānu valsti. Dienvidslāvijas armija, piedzīvojot uzbrukumu teju no visām debespusēm, tika ātri sakauta, valsts sabruka, tika okupēta, daļēji sadalītas starp uzvarētājiem, Horvātijā izveidojās marionešu režīms. Atlicis viens jautājums, ko parasti uzdod šo Balkānu notikumu sakarā, cik lielā mērā tas ietekmēja Vācijas plānus uzbrukt Padomju Savienībai. Par turpmākajām Otrā pasaules kara norisēm, kas tieši skāra arī Latviju, proti, Vācijas un Padomju Savienības kara sākumu, klausieties mūsu nākamajā raidījumā.

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies nacionālās pretošanās kustībai, tam, kā mēs šo fenomenu saprotam un kā mēs to šodien uztveram. 17. marts ir diena, kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome sastādīja savu memorandu, kas ir būtiskākais un nozīmīgākais dokuments šīs organizācijas darbības sakarā. Pieļaujams, ka plašas sabiedrības apziņā nav gluži skaidri tie kritēriji, kas nosaka tādas vai citādas darbības atbilstību nacionālās pretošanās jēdzienam, nojēgumam. Kas ir tā sarkanā līnija, kas nosaka tās vai citas organizācijas darbības, arī indivīda piederību nacionālās pretošanās kustībai? Stāsta vēsturnieki - Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonda pārstāve Ieva Kvāle un Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. "Es varu teikt savu viedokli, kas saskan arī ar to, ka 1996. gadā Saeima pieņēma likumu Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Un tur bija, kuri cilvēki no 1940. gada, tātad no okupācijas sākuma, līdz 1960. gada 31. decembrim bija kaut kādā veidā pretojušies okupācijai," skaidro Ieva Kvāle. '"Ja es skatu tuvāk, tad es noteikti lieku pirmajā vietā to, kāds ir mērķis un mērķis nosaka to, vai šis cilvēks vai tā grupa, vai viņi cīnījušies par brīvu, neatkarīgu Latviju, vai viņi ir bijuši tikai kā tādas šaha figūriņas kaut kādā lielā spēlē starp divām totalitārām valstīm. Un šajā gadījumā, ja mēs runājam arī par leģionāriem, tad tajā mirklī, kad karš beidzās, un daudzas leģionārus apcietināja, izveda uz Sibīriju, apmēram 4000 palikt Latvijā mežos, un tie kļuva par nacionālajiem partizāniem. No šī brīža viņi izšķir nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, un viņiem ir tā cieņa un gods," turpina Kvāle. "Man ir bijušas sarunas gadu gaitā arī ar otrās puses pārstāvjiem, Sarkanās armijas pārstāvjiem. Viņi saka, mēs cīnījāmies par brīvu Latviju. Labi, jūs cīnījāties par brīvu Latviju, jūs cīnījāties pret okupācijas karaspēku, pret vācu karaspēku, tas viss ir pieņemami. Bet tad, kad jūs redzējāt pēc kara beigām, kad nav šīs brīvās Latvijas, tad ko vajadzēja darīt. Nē, neko viņi nedarīja," analizē Kvāle. Cik vispār svarīga šajā gadījumā ir tieši bruņota pretošanās, kas, protams, primāri saistās ar nacionālo partizānu kustība. "Bruņotā pretošanās faktiski bija iespējama tanī brīdī, kad bija tādi apstākļi, lai šī pretošanās kustība varētu izveidoties, pastāvēt. Tas bijis šīs okupācijas varu maiņas periods, kad viena okupācija iet projām, otra nāk iekšā, tad ir tas lūzuma punkts, kad latvieši centās un cerēja izmantot šo situāciju savā labā. arī ņemot rokās ieročus," atzīst Zigmārs Turčinskis. "Viens tāds brīdis bija, gan ļoti īss, 1941. gada vasarā, burtiski vienu divas nedēļas, dažās vietās pat tikai dažas dienas. Jo, tikko ienāca vācieši, uzreiz tika pateikts, ka visas šitās lietas izbeidzam un nebūs nekādas brīvas Latvijas," turpina Turčinskis. "Un otrs tas ir atkal 1944. gadā, kad Vācija sakauta, viņi atkāpjas, nāk virsu padomju puses Sarkanā armija, un atkal tanī brīdī latvieši cer izmantot šo situāciju, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs kā Pirmajam pasaules karam beidzoties, kad sabruka Vācijas impērija un Krievijas impērija un pa vidu latviešiem izdevās izveidot savu neatkarību. Latvieši centās atkal to pašu izmantot, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs vēsturē."

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējā raidījumā atskatījāmies uz notikumiem Latvijā 1940. gada otrajā pusē, kad to okupēja staļiniskā Padomju Savienība, šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1940.gada otrajā pusē. Kā zināms, agresiju pret Baltijas valstīm Staļina režīmam ļāva izvērst arī tas, ka 1940. gada maijā un jūnijā Vācijai izdevās pusotra mēneša laikā sakaut franču un britu spēkus, okupēt lielāko daļu Francijas un piespiest to izstāties no kara. Tagad Hitleram rietumos palika tikai viens nopietns pretinieks - Britu impērija. Tomēr Lielbritānija, kuras priekšgalā bija iestājies apņēmīgais premjers Vinstons Čērčils, negrasījās padoties, sākās tā dēvētā "Kauja par Britāniju" vācu reiha mēģinājums britus sakaut gaisa karā, lai tā pavērtu ceļu iespējamam iebrukumam Britu salās. Stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Vēl viens līdzeklis, ar kuru Vācija iemēģināja iznīcināta Britu impērijas gribu karot, bija zemūdeņu karš Atlantijas okeānā. Turpina Valdis Kuzmins. Ārkārtīgi nozīmīgs Britu impērijai bija arī jūras ceļš cauri Suecas kanālam un Vidusjūrai. 1940. gada rudenī šo "komunikāciju artēriju" sāka apdraudēt Itālija, kura iesaistījās cīņā par dominēšanu Āfrikas kontinenta ziemeļaustrumu daļā. No toreizējās Itālijas kolonijas Lībijas itāliešu spēki iebruka Ēģiptē, taču, par spīti skaitliskajam pārsvaram, šis uzbrukums 1940. gada nogalē beidzās ar fiasko. Drīz pēc tam, kad itāliešu spēki bija uzsākuši iebrukumu Ēģiptē, Itālijas vadonis Benito Musolīni uzsāka vēl vienu militāru avantūru, uzbrūkot Grieķijai. Par placdarmu itāliešiem kalpoja 1939. gadā okupētā Albānija. Tomēr arī šeit dučes Musolīni ambīcijas izrādījās nesamērotas ar iespējām. Tikām Vācija, kura tā arī nebija spējusi salauzt britu pretestību, mēģināja savus militāros ieguvumus Eiropā nostiprināt ar diplomātiskajiem panākumiem. 1940. gada 27. septembrī Berlīnē tika parakstīts savienības līgums starp Vāciju, Itāliju un Japānu, kuram vēlāk pievienojās arī vairākas Austrumeiropas valstis. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Berlīnes pakts deva Hitlera režīmam mazu priekšrocību cīņā pret Britu impēriju. Gluži citādi izvērstos situācija, ja šim paktam izdotos piesaistīt Padomju Savienību. Turpina profesors Feldmanis. 1940. gadam tuvojoties beigām, teju visa kontinentālā Eiropa bija sadalīta totalitāro impēriju valdījumos vai ietekmes sfērās, cīņas dunēja pamatā mūsu pasaules daļas perifērijā vai pierobežā. Taču šis bija klusums pirms vētras.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Pirmais raidījums bija veltīts kara sākumam un pirmajiem mēnešiem 1939. gada rudenī un ziemā. Otrais - notikumiem 1940. gada pirmajā pusgadā. Šoreiz - par norisēm 1940.gada otrajā pusē, kad staļiniskais okupācijas režīms ķerās pie Latvijas neatkarības iznīcināšanas un sabiedrības sovjetizācijas. Pirmais solis tūdaļ pēc okupācijas bija jaunā Ministru kabineta izveide ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā 1940. gada 20. jūnijā. Stāsta vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere. Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms. Turpina Daina Bleiere. Par Kirhenšteina valdības organizēto Latvijas valstiskuma demontāžas procesu pirmajos okupācijas mēnešos stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Jaunievēlētā tā sauktā Tautas saeima sanāca uz savu pirmo sēdi 21. jūlijā, un šajā saietā notika tas, kas līdz tam bija centīgi noliegts - deputāti vienbalsīgi un ar sajūsmu pasludināja Latviju par padomju republiku un lēma lūgt to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tajā pašā dienā bijušais vadonis Kārlis Ulmanis oficiāli atkāpās no Valsts prezidenta amata, nākamajā dienā tika arestēts un izsūtīts uz Krieviju. Šodien var šķist pat paradoksāli, ka starp todien Nacionālajā teātrī sanākušajiem neatradās neviens, kuram būtu bijis kas iebilstams pret savas suverēnās valsts iznīcināšanu. Turpina Daina Bleiere. Tālākais jau bija gluži formāls process. Tautas Saeimas delegācija devās uz Maskavu, lai lūgtu uzņemt Padomju Latviju Padomju Savienības sastāvā. PSRS Augstākā Padome attiecīgo lēmumu pieņēma 1940. gada 5. augustā, kas arī uzskatāms par Latvijas Republikas aneksijas datumu. Tikām Latvijā turpinājās visas sabiedriskās dzīves sovjetizācijas procesw, to raksturo Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieki Irēna Šneidere un Artūrs Žvinklis. Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazs, kaislīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas. Kā zināms, pirmajos okupācijas mēnešos nebija teju nekādas pretestības jaunās varas akcijām. Pirmās organizētās pretošanās pazīmes parādījās 1940. gada rudenī.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Pirmais raidījums bija veltīts kara sākumam un pirmajiem mēnešiem 1939. gada rudenī un ziemā. Šoreiz sarunas par notikumiem 1940. gada pirmajā pusgadā. 1939. gada 23. augustā noslēgtais Vācijas - Padomju Savienības pakts ļāva Hitlera un Staļina režīmiem kopīgiem spēkiem iznīcināt Poliju un pavēra ceļu padomju agresijai Rietumu virzienā. Par upuri kļuva Somija, sākās Ziemas karš. Stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Padomju pārsvars Ziemas karā bija nospiedošs, kad 1940. gada februārī padomju spēki pārrāva Mannerheima līniju, Somija lūdza mieru. Tā noteikumi bija smagi, tika zaudēta liela daļa valsts industriāli attīstītāko rajonu, taču bija paveikts galvenais, Somija bija nosargājusi savu neatkarību un varēja attīstīties kā demokrātiska un pilsoniska sabiedrība. Tikām Eiropas rietumos karadarbība starp Vācijas un tās pretinieku - Francijas un Lielbritānijas spēkiem - pirmajā kara ziemā bija vairāk teorētiska, tomēr, tuvojoties pavasarim, arī šeit bija gaidāma aktivizēšanās. Sākotnējā mērošanās spēkiem gan notika nevis pie Reinas, bet neitrālo Skandināvijas valstu teritorijā. 9. aprīlī Vācijas spēki okupēja Dāniju un uzsāka iebrukumu Norvēģijā. Kaut arī Nirnbergas tribunālā vēlāk tā tika novērtēta kā neizprovocēta agresija, visdrīzāk šo Vācijas soli izraisīja sabiedroto spēku aktivizēšanās šajā reģionā. Stāsta Valdis Kuzmins. Izšķirošā fāze kara gaitā 1940. gadā iestājās 10. maijā, kad Vermahts uzsāka uzbrukumu Rietumos, vispirms iebrūkot neitrālo Beniluksa valstu teritorijā. Iniciatīva šeit jau no paša sākuma bija vācu rokās, taču lielā mērā Vācijas straujo uzvaru kaujā par Franciju izšķīra pretējās puses neizlēmība un nepareizs aprēķins. Dunot pēdējām 1940. gada cīņām Francijā, savu agresiju Eiropas austrumos izvērsa Padomju Savienība. 1940. gada 14. jūnijā Lietuvai tika iesniegts padomju ultimāts ar prasību ielaist savā teritorijā neierobežotu padomju militāro kontingentu un izveidot Padomju Savienībai lojālu valdību. Lietuva pakļāvās. Nākamajā dienā padomju spēki okupēja Lietuvu, kā arī sarīkoja provokatīvu uzbrukumu Latvijas robežapsardzības postenim Masļenkos. 16. jūnijā Lietuvai analoģiskas prasības saņēma Latvijas un Igaunijas valdības. Latvijas un tās tābrīža vadītāja Kārļa Ulmaņa situāciju 2010. gada cikla "Satumsums" raidījumā analizēja vēsturnieks. 2012. gadā mūžībā aizgājušais profesors Heinrihs Strods. Par padomju piekto kolonnu Latvijā runā arī vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere. Kā zināms, Sarkanās armijas spēki okupēja Latviju 1940. gada 17. jūnijā. Sākās Latvijas valstiskuma pakāpeniskas demontāžas process, kas sākumā gan tika veikts pietiekami viltīgi, izmantojot savā labā gan Kārļa Ulmaņa personības, gan viņa iedibinātā autoritārā režīma īpatnības. Latvijā šo uzdevumu veica pirmajām kārtām padomju pilnvarotais Andrejs, Višinskis, kurš šeit ieradās 19. jūnijā. Viņa pārraudzībā tūdaļ arī tapa jauna valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Otrā pasaules kara sākuma datums ir 1939.gada 1.septembris, diena, kad Nacistiskā Vācija uzbruka Polijai. Taču šim datuma bija spilgta prelūdija, 1939.gada 23.augustā noslēgtais Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums, kura slepenajos protokolos Hitlera un Staļina režīmi sadalīja savā starpā tobrīd vēl suverēno Austrumeiropas valstu teritoriju. Šo līgumu, kas plaši pazīstam arī kā Molotava-Ribentropa pakts, raksturo vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Pēc nacistu uzbrukuma Polijai Vācijai karu pieteica Lielbritānija un Francija, tomēr Polijas armija tika sakauta pāris nedēļu laikā. Polijas un Vācijas militāri sadursmi 1939.gada septembrī raksturo vēsturnieks, šobrīd Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Pilnīgi bezcerīgu POiljas situāciju padarīja Sarkanās armijas iebrukums Polijas austrumdaļā, kas sākās 1939.gada 17.septembrī. Turpina Valdis Kuzmins. Nākamais Padomju Savienības ekspansijas upuris bija Baltijas valstis. Sākot ar 24.septembra ultimatīvo prasību Igaunijai , Padomju Savienība uzspieda trim Baltijas valstīm savstarpējās neuzbrukšanās līgumus, kas paredzēja tobrīd vēl ierobežota padomju militārā kontingenta ievešanu šo valstu teritorijā, tā padarot tās par padomju militārajiem satelītiem. Situāciju 1939.gada septembrī raksturo vēsturnieks profesors Kārlis Kangeris. Latvijas militāro situāciju šajā laikā raksturo Valdis Kuzmins. Pakļāvusi savai ietekmei Baltiju, Padomju Savienība līdzīgu vienošanos mēģināja uzspiest arī Somijai. Taču Somija izrādījās nepiekāpīgāka. Par padomju – somu militāro cīņu 1939.gada rudenī stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis.

1920. gada 2.februārī Igaunijas pilsētā Tartu tika noslēgts miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju. Tas bija pirmais miera līgums, kuru Krievija noslēdza ar kādu no jaundibinātajām Austrumeiropas valstīm. Par Tartu līgumu starp Igauniju un Krieviju stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

2020.gada 20.janvārī apritēja simts gadi, kopš pasaulē nācis viens no izcilākajiem itāliešiem un viens no visu laiku izcilākajiem kinorežisoriem - Federiko Fellīni. Stāsta kinozinātniece Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Sarunā skaidrojam, kāpēc Fellīni ir tik izcils vārds pasaules kino vēsturē.Iesākumā tradicionāli par to, kas ir šī talanta, šīs meistarības saknes. Nenoliedzams tas ir literārais talants, bet kāda ir pieredze un vide, kas dod atspēriena punktu jaunajam Fellīni, kad viņš 40. gadu otrajā pusē sāka savas gaitas kinomākslā. "Vispirms ir vērts pakavēties pie tā, kāpēc šodien ir jārunā par Fellīni, kāpēc būtu vēlams, lai arī jauni cilvēki, tie, kas interesējās par audiovizuālajiem medijiem būtu redzējuši Fellīni filmas," atzīst Dita Rietuma. "Manuprāt, Fellīni ir tas režisors, kura atļaušanās un drosme tik radikāli un mākslinieciski brīvi izmantot kino un mediju ir tas, kas mums šodien ārkārtīgi pietrūkst, arī lai mēs kā skatītāji pieļautu to, ka kino var būt dažāds. Kino nav jābūt iesprostotam reālisma krātiņā."

Sarunā raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies militārajām norisēm Latvijā pirms simts gadiem. Par Latgales atbrīvošanas operāciju 1920.gada janvārī, kuru kopīgi veica Latvijas un Polijas bruņotie spēki, stāsta vēsturnieks Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Iepriekšējā saruna noslēdzās brīdī, kad Polijas armijas spēki ar Latvijas armijas atbalstu ieņēma Daugavpili un padomju Krievijas 15.armija bija atspiesta līdz Dubnas upei. Sarunas 2. daļa. Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas 1920.gadā. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa

Sarunā raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies militārajām norisēm Latvijā pirms simts gadiem. Par Latgales atbrīvošanas operāciju 1920.gada janvārī, kuru kopīgi veica Latvijas un Polijas bruņotie spēki, stāsta vēsturnieks Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vispirms iepazīstinot ar situāciju, kāda bija pirms Latvijas un Polijas vienošanās par kopīgo uzbrukuma operāciju sarkano spēkiem Latgalē. Tajā laikā Polijas karaspēks un, starp citu, arī Lietuvas karaspēks atradās uz dienvidiem no Latgales, Daugavpils tuvumā, jau kopš 1919. gada augustā.

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Iepriekšējo raidījumu noslēdzām ar vēstījumu par to, ka pēc Cēsu kaujām un Strazdu muižas pamiera no Zemgalē palikušajām dzelzs divīzijas un citām vācu brīvi korpusu vienībām izveidojās krievu virsnieka Pāvela Alova Bermonta komandētā armija. Kā zināms, 1919. gada 8. oktobrī šie spēki uzbruka Rīgai un ieņēma Pārdaugavu. Par cīņām pret Bermonta armiju pagājušā gada 20. oktobra, 17. novembra un 24. novembra raidījumos vēstīja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 1.daļa Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 2.daļa

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. 1919. gada maija beigās vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārrauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 6. jūnijā Ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņu vilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. Tālāko notikumu gaitu izklāstīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Igaunijas armijas darbībai Latvijas neatkarības karā, tai skaitā Cēsu kaujās un kaujās pie Rīgas, bija veltīta saruna ar igauņu vēsturnieku, Baltijas Aizsardzības koledžas pasniedzēju Artu Johansonu. Kā zināms, kaujas pie Rīgas 1919. gada jūlija sākumā pārtrauca Antantes pārstāvju iejaukšanās un 3. jūlijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers, kuru parakstīja sabiedroto pārstāvji un Igaunijas armija no vienas un Baltijas landesvērs un vācu dzelzs divīzijas vadībā, no otras puses. Šim līgumam cikla pieskārās vēsturnieks, Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks Gints Apals. Strazdumuižas pamiers radīja priekšnoteikumus, lai Latvijas Republikas valdība varētu atgriezties Rīgā, organizēt valsts pārvaldes darbu un arī konsolidēt līdz tam autonomās militārās vienības Latvijas armijā. Šo procesu raksturoja vēsturnieks Jānis Šiliņš. Strazdumuižas līgums paredzēja visu Vācijas spēku izvešanu no Latvijas teritorijas. Tomēr šī nosacījuma izpildi ar dažādiem ieganstiem vilcināja šo spēku komandieris ģenerālis fon der Golcs. Viņa organizēta Zemgalē 1919. gada vasaras otrajā pusē izveidojās tā sauktā Rietumu Krievijas brīvprātīgo armija ar pulkvedi Pāvelu Bermontu priekšgalā. Par bermontiešu spēku tapšanas apstākļiem un šo spēku raksturu stāstīja Jānis Šiliņš.

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Vispirms vēsturnieka Jāņa Šiliņa stāsta fragmenti par 1918. gada 18.novembrī dibinātās Latvijas valsts Pagaidu valdības pirmajiem mēnešiem, kas iezīmējās ar tobrīd neapturamo Sarkanās armijas iebrukumu un valdības evakuāciju uz Liepāju, kur tās pastāvēšanu sākumā nodrošināja pamatā vācu militāro spēku klātbūtne. Lielinieku spēku iebrukumu izdevās apturēt jau janvārī un februārī pretlielinieciskie spēki, kuru pamatu veidoja Vācijas armijas un brīvprātīgo vienības, atguva Kuldīgu un Ventspili, bet martā Tukumu, Dobeli un Jelgavu, atspiežot sarkano spēku līdz Lielupei. Tomēr aizmugurē tikmēr pieauga spriedze starp Ulmaņa pagaidu valdību, vācbaltiešu aprindām un pretlieliniecisko spēku komandieri vācu ģenerāli fon der Golcu. Atklātā konfliktā šī rīvēšanās pārauga 16.aprīļa apvērsumā, kad Liepājā pagaidu valdība tika atstumta no varas, bija spiesta meklēt glābiņu uz kuģa sabiedroto eskadras aizsardzībā, bet Latvijā izveidoja Andrieva Niedras vadīto valdību. Stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš. Tikmēr pret Pētera Stučkas vadīto Padomju Latviju vērstā fronte palika vienota, un 1919.gada 22.maijā vācu un latviešu spēkiem izdevās atbrīvot no lieliniekiem Rīgu. Tam sekoja straujš Padomju Latvijas armijas sabrukums un Stučkas valdības bēgšana Latgali. Par šiem notikumiem stāstīja vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Tikšanās pie Maltas krastiem 1989. gada decembra sākumā. Tikšanās, kurā piedalījās toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs, tiek dēvēta par aukstā kara beigu brīdi. Kas bija tikšanās pie Maltas, kas notika līdz tai un kas pēc, stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

1919.gada 14. decembrī pie Valmieras, Kokmuižas kapličā toreizējie Latvijas policijas spēki arestēja apmēram 30 cilvēku grupu, kas bija nelegālas boļševistiskas organizācijas biedri. Notika izmeklēšana un visai drīz pēc tam, 22. decembrī, 11 no šiem aizturētajiem tika sodīti ar augstāko sodamēru – viņiem izpildīja nāvessodu. Vecākajam no viņiem, kādam Jānim Ozolam bija 34 gadi, pārējiem visiem mazāk par 25 gadiem, jaunākajai – Johannai Daņiļēvičai – nāvessoda izpildes brīdī bija 16 gadu. Tie ir tā dēvēti 11 Valmieras komunāri jeb 11 Valmieras komjaunieši. Ko šie jaunie ļaudis bija noziegušies pret tobrīd jauno Latvijas demokrātiju, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis. Attēlā: 1920.gada 24.jūlija vakarā notika 1919.gada 22 decembrī nošauto Valmieras 11 komjauniešu izrakšana Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie karātavu kalniņa un iezārkošana. Apglabāšana notika turpat 25.jūlijā.

1. novembrī apritēja 250 gadi, kopš dzimis Garlībs Helviga Merķelis – vācbaltiešu literāts, kuru tradicionāli uzlūkojam kā latviešu tiesību aizstāvi un mūsu tautas brīvības domas pamatlicēju. 28. un 29. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Merķelim veltīta divu dienu konference, turpat aplūkojama neliela, bet autentiskiem materiāli ļoti bagāta izstāde “Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim 250”. Par Merķeļa fenomenu Latvijas kultūrā stāsta Merķeļa dzīves un darbības pētniece Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa.

Trešā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šī raidījuma saruna par kaujām pret bermontiešiem Kurzemē un zemgalē, kā arī par Bermonta armijas galīgo sakāvi. Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 2.daļa

Otrā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šajā raidījumā: Latvijas armijas pretuzbrukums un Bermonta armijas sakāve Rīgā 1919. gada 3.-11. novembrī. Attēlā. Bermontiādes laikā izpostītā Rīga. Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa

Berlīnes mūris - spilgtākais aukstā kara simbols, Austrumus un Rietumus atdalošā dzelzs priekškara tiešs iemiesojums. 1961.gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskā valdība slēdza Austrumvācijas robežu ar Rietumberlīni, kas līdz tam bija brīvi šķērsojama. Berlīni pārdalīja robeža, kas sākotnēji bija vien dzeloņdrāšu žogi un aizsprosti, bet pamazām ieguva vairāku monolītu betona bloku veidolu. Daudziem tā šķita teju mūžīga, tikpat nesatricināma, kāda savulaik šķita visa sociālisma sistēma. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītājs Ērihs Honekers pravietoja, ka Berlīnes mūris pastāvēs vēl 50, varbūt pat 100 gadus. Laikam gan vecišķais Austrumvācijas līderis akli nevēlējās pieņemt pārmaiņas, kuras tobrīd jau notika visā Austrumeiropā, kopš padomju līderis Mihails Gorbačovs bija uzsācis pārkārtošanās politiku. 1989. gada maijā Ungārija atvēra savu robežu ar Austriju, un austrumvācieši, kuriem ceļošana uz Ungāriju bija atļauta, metās izmantot radušos logu uz Rietumiem. Austrumvācijas varas mēģinājumi ierobežot izceļošanu no valsts izraisīja protestus, kuri sākušies augustā arvien vērtās plašumā. Aktivizējās organizētas grupas, kuras sāka izvirzīt politisku pārmaiņu prasības. Tikām Mihails Gorbačovs lika nepārprotami manīt, ka nebūs tas, kurš sūtīs pret austrumvācu demonstrantiem tankus. 1989.gada 9.novembrī tika sasaukta preses konference, kurā Sociālistiskās vienības partijas politbiroja pārstāvim Ginteram Šabovskim bija uzdots paziņot, ka pieņemts lēmums vairāku mēnešu laikā ieviest jaunu daudz brīvāku robežas šķērsošanas kārtību. Taču atgadījās misēklis un no Šabovska teiktā auditorija saprata, ka robeža tiek atvērta nekavējoties. Jau pēc pāris stundām pie mūra pulcējās ļaužu pūļi, prasot laist viņus pāri un Austrumvācijas robežsargi nebija gatavo viņus aizkavēt. 1989. gada 9. novembra vakarā Berlīnes mūris krita. Fragmenti no sarunām ar tā laika notikumu lieciniekiem, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem.

9.novembrī Vācija un visa Eiropa atzīmēs 30.gadadienu kopš krita Berlīnes mūris. 1961.gadā Vācijas Demokrātiskās Republikas totalitārā vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēršanu uz Rietumiem. Tā tapa Berlīnes mūris, kas kļuva par spilgtāko dzelzs priekškara iemiesojumu. Savukārt 1989.gadā, toreizējā Austrumu blokā sākoties demokratizējošām pārmaiņām, Austrumvācijas valdība vairs nespēja apspiest sabiedrības vēlmi pēc brīvas satiksmes ar tautiešiem Vācijas rietumu daļā. Robeža kļuva brīvi šķērsojama, un tad jau arī Vācijas apvienošanās vairs bija tikai laika jautājums. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem, kad atzīmēja mūra krišanas 25.gadadienu.

Šī gada izskaņā apritēs 20 gadi, kopš Krievijas Federācijas priekšgalā ir Vladimirs Putins. Ar gadiem Putina režīms kļuvis arvien represīvāks iekšēji un agresīvāks, impēriski ambiciozāks ārēji. Varas koncentrācija prezidenta rokās un pēdējā laikā vērojamais Putina personības kults ļauj uzlūkot pašreizējo Krievijas politisko sistēmu kā degradētu demokrātiju ar autoritāras diktatūras iezīmēm. Cik stabila un ilgtspējīga ir šī sistēma un kas ar to varētu notikt nākotnē, šo jautājumu raidījumā Šīs dienas acīm apspriežam ar ļaudīm, kuri savulaik aktīvi darbojušies Krievijas politiskajā vidē, taču attiecības ar režīmu likušas viņiem šo vidi pamest, pilnīgi vai daļēji pārceļoties prom no Krievijas. Saruna ar emigrācijā Polijā dzīvojošo bijušo Krievijas politiķi Olgu Ļitviņenko, piedaloties arī viņas tiesiskajam pārstāvim, neatkarīgajam poļu politiķim Rišardam Kališam. Otra saruna ar krievu sociologu un politisko konsultantu Eiropas politkonsultatu asociācijas prezidentu Igoru Mintusovu.

Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai 1919. gada oktobrī un Latvijas armijas pretdarbība. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, sakumā analizējot Bermonta armijas uzbrukuma militāros aspektus - kā šis spēks izveidojās, kādas vienības bija tā sastāvā un kas tās apgādāja ar visu karošanai nepieciešamo. Vēsturnieks stāsta par cīņām starp Latvijas armiju un Bermonta spēkiem, kas norisinājās 1919. gada oktobrī. Attēlā: Bermota armijas karavīri.

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Šī sarunas daļa veltīta vienai no 20. gadsimta traģiskajā lappusēm ne tikai Ukrainā, bet visā Austrumeiropā – proti, golodomoram. Staļina režīma mākslīgi izraisītajam badam Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Ukrainas historiogrāfijā oficiāli to atzīst par genocīdu pret ukraiņu tautu. Sarunas 1. daļa raidījumā Šīs dienas acīm 29.septembrī.

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Sarunas 1. daļa. Pētnieks analizē, kas, viņaprāt, noteica boļševiku uzvaru cīņā par varu Ukrainā pēc Krievijas impērijas sabrukuma, kad nacionālie spēki centās izveido neatkarīgu Ukrainas valsti. Sarunas turpinājums – 6. oktobrī.

1939.gada 1.septembrī ar Nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Divu, trīs nedēļu laikā Polijas valsts beidza pastāvēt, arī tāpēc, ka no austrumiem Polijā iebruka Sarkanā armija. Brīdī, kad Vācija un Padomju savienība sadala savā starpā Poliju, vērojot spēkus, kuras šīs lielvalstis ir mobilizējušas, daudzi jau tobrīd secina, ka ar to nekas nebeigsies, ka Austrumeiropas sadalīšana turpināsies. No Padomju Savienības puses nākamais solis šajā ģeopolitiskajā spēlē ir neuzbrukšanas līgumu uzspiešana trīs Baltijas valstīm. Padomju Savienība rīkojas taktiski, tā nevēršas pie visām trim Baltijas valstīm uzreiz, bet "lauž tās pa vienai". Notikumus analizē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Karš, kas uzliesmoja Eiropā 1939.gadā, joprojām iespaido mūsu šodienu. Tomēr mūsdienu eiropieši, kuri lielākoties dzimuši pēc šī mūsdienu vēsturē lielākā un postošākā konflikta, uztver šo karu caur bezkaislīgu faktu un viedokļu prizmu. Raidījums ir mēģinājums nedaudz pietuvināt tā brīža notikumu uztveri mūsdienām, ļaujot ieklausīties balstīs un stāstos, kurus radioviļņi nesa cilvēcei toreiz, 1939.gada septembrī.

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provincē. Tomēr 80. gadu pirmajā pusē, kad attiecības starp Padomju Savienību un Rietumiem pēc aukstā kara atslābuma septiņdesmitajos gados atkal saasinājās, Imants Lešinskis nolēma pārtraukt klusēšanu. Viņš sāka publicēties ar savu īsto vārdu, uzstāties ar priekšlasījumiem, sniegt intervijas raidošajos medijos un atklāt padomju izlūkdienesta darbības, sevišķi jau to, kā izlūkošanai un ietekmēšanai tikuši izmantoti kultūras darbinieku un zinātnieku sakari ar latviešu trimdu un kolēģiem Rietumos. Pēc visa spriežot, Imanta Lešinska iznākšana atklātībā bija viņa paša iniciatīva, par kuru viņa amerikāņu aizbildņi ne tuvu nebija sajūsmā, baidoties, ka padomju specdienesti darīs visu, lai viņu apklusinātu, nevairoties arī no slepkavības. Kas bija tās atklāsmes, kuras tolaik no Imanta Lešinska mutes uzklausīja latviešu trimda un arī plašāka sabiedrība brīvajā pasaulē? Filmas "Spiegs, kurš mans tēvs" veidotāji nodeva manā rīcībā vairākus vēsturiskus ierakstus, kuru fragmentus šodien piedāvāju jūsu uzmanībai. Raidījuma veidotāja piezīme: Vērtējot raidījumā klausāmos Imanta Lešinska izteikumus par dažu Latvijas kultūras darbinieku sadarbību ar VDK, jāņem vērā to politiskais un biogrāfiskais konteksts. Jāatceras, ka pats I.Lešinskis viņa raksturotajos procesos nebūt nebija neitrāla persona. Viņa teiktais jāuztver piesardzīgi, gan nenoraidot konkrētus faktus, bet arī neizdarot kategoriskus secinājumus no aptuveniem un pārprotamiem izteikumiem par „kalpošanas dedzīgumu”, došanos „atbildīgos (VDK) uzdevumos uz rietumiem”, „braukāšanu pa visu pasauli” u.tml. Eduards Liniņš

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa. Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā? Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekšparlaments, kas sākotnēji gan izvirzīja tikai plašas autonomijas ideju. Krievijas pagaidu valdība vispirms šo virzību neņēma īsti nopietni, taču kad jūnijā tika pasludinātā autonomās Ukrainas Tautas Republikas nodibināšana un izveidota Ukrainas pagaidu valdība, Kerenska valdība Petrogradā uzsāka sarunas un atzina autonomiju, gan cenzdamās to pēc iespējas ierobežot. Jauns pavērsiens bija boļševiku apvērsums Krievijā 1917. gada oktobrī, pēc kura iezīmējās jau noteiktākā Ukrainas norobežošanās no Krievijas varas telpas. Izšķirošas suverēnās valsts pasludināšanai bija miera sarunas Brestļitovskā, kuras ar tobrīd austrumu frontē uzvarējušajām tā sauktajām centrālajām valstīm - Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju - veda ne tikai Krievijas boļševiku valdība, bet Ukrainas Tautas Republika. Centrālās valstis atzina Ukrainas suverenitāti, turklāt visai plašā teritorijā un viņu karaspēks 1918.gada februārī un martā ienāca Ukrainas teritorijā nevis kā okupācijas armija, bet gan kā sabiedrotie. Faktiski Ukraina tobrīd kļuva par Vācijas un Austroungārijas protektorātu. Kad Tautas republikas valdība netika galā ar nolīgtajām pārtikas piegādēm, 1918. gada aprīlī vācieši to likvidēja, nomainot ar tā dēvēto Ukrainas valsti jeb Hetmanātu ar ģenerāli Pavlo Skoropatski priekšgalā. Tieši Hekmanāta laiks izrādījās viscerīgākais jaunās valsts institūciju izveides posms, taču tas noslēdzās līdz ar Vācijas un tās sabiedroto sakāvi Pirmajā pasaules karā. Ja Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm 1918. gada novembris pavēra sengaidīto iespēju suverēna valstiskuma izveidei, Ukrainai Antantes uzvara Pirmajā pasaules karā nesolīja neko labu.

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas pirmā daļa. 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara novājināta, sāka brukt Romānovu impērija, tai pakļautās nācijas cita pēc citas apliecināja savas pašnoteikšanās tiesības. Visstraujāk šie procesi risinājās Somijā, kurai jau cara impērijas laikā bija sava nozīmīga autonomija, un Polijā, kurai bija savs patstāvīgs valstiskums un kuru tobrīd jau vairākus gadus bija okupējusi Vācija. Starp pārējām tā dēvētajām Krievijas nacionālajām nomalēm priekšplānā izvirzījās Ukraina. Šķita, ka tieši Kijeva būs tā bāka, kas rādīs ceļu uz pašnoteikšanos pārējām impērijas nekrievu tautām. Tomēr vairākus gadus ilgajā karā, kurā par varu Ukrainā cīnījās visdažādākie spēki, Ukrainas nacionālā valsts zaudēja un vēl uz 70 gadiem palika dažu lolots sapnis. Kāpēc tā notika, kas pietrūka, lai Ukraina īstenotu savu nacionālo valstiskumu tāpat, kā tas izdevās Polijai, Somijai un Baltijas valstīm?

Pirms desmit gadiem un šodien. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmoreiz izskanēja ēterā 2009. gada augustā divos pusstundas raidījumos. Šajā raidījumā – tas, kas no šīs sarunas šķiet nozīmīgs un pārdomu vērts joprojām.

1944. gada 20. jūlijs ir iezīmīgs datums Vācijas vēsturē. Šajā dienā nogrand sprādziens Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera galvenajā mītnē. Atentāts pret Hitleru, nebūt ne vienīgais mēģinājums nogalināt vai dabūt prom no varas nacistu vadoni, bet tas, kurš nonāk vistuvāk savai īstenošanai. Saruna par atentāta draudiem Hitleram viņa valdīšanas laikā. Stāsta vēstures profesors Inesis Feldmanis.

1979. gadā notikumi Irāna radīja jauna tipa valsti – Islāma republiku. Kas bija Irānas islāma revolūcija pirms 40 gadiem un kāda ir tā Irāna, kas tās rezultātā radās un joprojām pastāv, stāsta žurnālists un politologs Toms Rātfelders. Notikumi, kas noteica Irānas islāma revolūciju, risinājās ilgākā laikā, tomēr šī revolūcija bija kaut kas diezgan jauns un negaidīts pasaulei. Tā izgāja ārpus tā vispārējā aukstā kara pretstāves rāmja, kurā Amerikas Savienotās valstis un citas Rietumu lielvalstis atradās konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, proti, revolūcija, kas gāza Irānas šahu un pārveidoja visu valsts sabiedrību, nebija PSRS inspirēta, lai gan marksistiskais elements tur bija klātesošs. Tā vērsās, pirmām kārtām, pret ASV un citām Rietumu valstīm, bet tā deklarēja arī savu negatīvo nostāju arī pret komismu kā pret ideoloģiju.

Pirms 75 gadiem, 1944.gada vasarā Latvijas teritorija atkal nonāca aktīvas karadarbības zonā. Grandiozs Sarkanās armijas uzbrukums Austrumu frontē sagrāva Vācijas armiju grupu „Centrs” un fronte strauji vēlās rietumu virzienā. Ko tas nozīmēja Latvijai un tobrīd Vācijas bruņoto spēku pusē karojošajām latviešu vienībām. Fragmenti no sarunām, kas pirms pieciem gadiem skanēja ciklā „Satumsums”. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, šobrīd Latvijas Kara akadēmijas pētnieks.

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas otrā daļa. Sarunas pirmajā daļā runāja par to, kā nonāca līdz šim konfliktam, kāda bija tā pirmā fāze, analizējot notikumus līdz brīdim, kad sākas pamiera sarunās, kurās piedalās arī Antantes valstu pārstāvji. Abas puses, no vienas puses tie ir vācbaltiešu landesvēra un Andrieva Niedras valdības locekļi, no otras puses tā ir Igaunijas armija, nespēj vienoties. Landesvēra puse uzstāj, ka Igaunijas armija Latvijā ir okupācijas spēki un tai ir jāatkāpjas līdz Igaunijas etniskajai robežai. Savukārt Igaunijas puses uzstāj, ka tā atrodas Latvijas teritorijā saskaņa ar līgumu, kuru tā slēgusi ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, kuru tā arī atzīst par leģitīmu Latvijā. Sarunām izjūkot, atsākas karadarbība, pirmie aktivitāti izrāda vācu spēki, turklāt tas spiediens ir diezgan plašā frontē. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 1. daļa

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas pirmā daļa. Apstākļi, kas noved pie Cēsu kaujām, veidojas vairāku mēnešu laikā, kaujās iesaistās puses, kur šādai militārai sadursmei ir apšaubāms loģiskais pamats, jo līdz tam kā viena, tā otra puse ir karojusi pret kopīgu ienaidnieku, gan vācu landesvērs un dzelzs divīzija Kurzemē cīnījās pret lieliniekiem, gan Igaunijas armija tāpat cīnījās pret lieliniekiem. Bet tas arī bija vienīgais, kas abus spēkus vienoja, kopējais ienaidnieks - Padomju Latvijas armija. Brīdī, kad Padomju Latvijas armija 1919. gada maija beigās pārstāj eksistēt, zūd vienīgais iemesls, kas abas minētās karojošās puses līdz šim vienoja. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 2. daļa

14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, notika konference “Aizvestajiem”, kuru organizēja fonds “Sibīrijas bērni”. Jau trešo gadu šī konference notiek Rīgas pilī ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un līdzdalību. Tā ir daļa no piemiņas pasākumu kopuma, ko ik gadu organizē fonds “Sibīrijas bērni”. Nu jau divas desmitgades staļinistiskā režīma upuru likteņi ir dokumentālā kino režisores Dzintras Gekas radošā darba vadmotīvs, un no viņas veikuma izaugusi plaša piemiņas kustība, kuras ikgadējā kulminācija ir konference “Aizvestajiem”. Tās sastāvdaļas ir skolēnu zīmējumu konkurss, represēto atmiņu stāsti un priekšlasījumi, kuru tēma šogad bija vēsturiskā atmiņa. Raidījumā Šīs dienas acīm konferences “Aizvestajiem” priekšlasījumu fragmenti. Ievadā fragments no vēsturnieka un politiķa, 13.Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzstāšanās. Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambāla uzstāšanās bija veltīta konkrētam piemiņas saglabāšanas projektam, kas aizsācies jau pagājušā gadsimta 80.gadu beigās, proti, Noriļskas apgabala Lāmas nometnē ieslodzīto Latvijas armijas artilērijas virsnieku likteņu izpētei un piemiņas iemūžināšanai. Žurnāliste Olga Vavilenko no Krievijas pievērsusies Krasnojarskas novada Suhobuzimas rajonā izmitināto izsūtīto, arī tur nonākušo Latvijas ļaužu likteņu apzināšanai, veltījusi tam grāmatu, strādā pie nākamās. Savas ģimenes pieredzē balstīts un dziļi izjusts vēstījums par Sibīrijas bērnu tēmu ir politiķei, šobrīd veselības ministrei Ilzei Viņķelei.

1999. gada 11.jūnijs ir datums, kad noslēdzas militārs konflikts, kas tiek dēvēts par Kosovas karu, - konflikts starp militāriem albāņu grupējumiem bijušajā Dienvidslāvijas - Kosovas autonomajā republikā un Serbijas armiju un drošības spēkiem. Konflikts, kurš notiek ar NATO militāro spēku iejaukšanos un tiek pārtraukts, pateicoties Serbijas teritorijas bombardēšanai. Par to, kā izraisījās Kosovas karš, kādi bija tā iemesli, kāda bija tā gaita un rezultāti, kā arī par to, kas Kosovā notiek šodien, raidījumā "Šīs dienas acīm stāsta Vidzemes Augstskolas lektors, Eiropas jautājumu eksperts Jānis Kapustāns.

1919. gada maija nogalē fronte starp pretlielinieciskajiem spēkiem uz rietumiem no Rīgas un toreizējās Padomju Latvijas spēkiem atrodas starp Rīgu un Jelgavu. 22.maijā pretlielinieciskie spēki, kurus komandē vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, sāk uzbrukumu Rīgai un faktiski jau dažu stundu laikā avangards jau sasniedz Rīgas tiltus un līdz tās dienas vakaram Rīga jau ir ieņemta un tā vairs nav Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas galvaspilsēta. Saruna par situāciju maija otrajā pusē ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

1949. gada 23. maijā Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vācijas Federatīvās Republikas jeb kā to dēvēja gan Rietumos, gan Austrumos – Rietumvācija ir nesaraujami saistīta ar situāciju Otrajā pasaules karā sakautajā un uzvarējušo valstu okupētajā Vācijas teritorijā. Kā zināms, Vācija pēc uzvarētāju vienošanās tiek sadalīta četrās okupācijas zonās: Austrumos tā ir padomju zona, vēlākajā Vācijas Federatīvajā Republikā tās ir britu, amerikāņu un franču zonas. Vēl var pieminēt, ka arī Berlīne tāpat tiek sadalīta četrās okupācijas zonās. Sākotnēji, kā zināms, nav plāna, ka izveidosies šādas divas Vācijas daļas. Kā tapa šī valsts, kāda bija tās pastāvēšana, saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu.

1919. gada pavasarī šur un tur Eiropā risinās interesanti notikumi, kam var vilkt zināmas paralēles ar tobrīd Latvijā notiekošo. Proti, tādā valstī kā Ungārija 1919. gada martā izveidojas padomju republika, īsas radikāli kreisi ievirzītu spēku varas epizodes ir vērojamas šur un tur Vācijā. Kādi bija šie notikumi, kas tos izraisīja un ar ko tas beidzās šajās valstīs, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Edgars Engīzers.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa apmēram 20 gadus jauns cilvēks atritina plakātu krievu valodā, uz kurā ir rakstīts "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju". Viņš ar degvielu piesūcinātā apģērbā, uzrauj sērkociņu un aizdedzinās. Tas ir Rīgā dzimušais un līdz tam arī Rīgā dzīvojošais ebreju students Iļja Ripss. Par viņu un viņa īstenoto protesta akciju saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

1919. gada 16. aprīlis ir brīdis, kad Latvijā bez tobrīd divām jau pastāvošām valdībām, proti, Stučkas valdības Rīgā un Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības Liepājā, parādās vēl trešā valdība, kura top Ulmaņa valdībai naidīga puča rezultātā. Kad un kurās aprindās radās ideja par to, ka Ulmaņa valdība jāatstumj no varas un ka tas ir jādara tieši šādi – rīkojot puču. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš.