Šīs dienas acīm

Nesen Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar vēsturisku apcerējumu, kurā kārtējo reizi deklarēja tēzi par krieviem un ukraiņiem kā vienu tautu. Līdz ar to faktiski viņš noliedza ukraiņu nācijas pastāvēšanas loģiku. Minētais raksts ir pseido vēsturiskas propagandas paraugs, kas Krievijas agresijas pret Ukrainu situācijā uztverams arī kā nepārprotamu eskalācijas draudu pieteikums. Patiesībā ukraiņu nācijas veidošanās process un Ukrainas valstiskuma ideja izsekojama vismaz līdz 17. gadsimtam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Savukārt par nacionālā valstiskuma izveides mēģinājumu Pirmā pasaules kara noslēgumā Ukrainā stāsta ukraiņu vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Lūkass. Nākamajā raidījumā stāsts par Ukrainas likteni padomju periodā un pēc neatkarīgā valstiskuma izveides 1991. gadā.

Nu jau vairāk nekā simts gadi mūs šķir no laika, kad Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš. Tas bija jauna veida karš, kas lielā mērā pārsteidza nesagatavotus gan militāristus, gan politiķus un sabiedrību kopumā. Modernā industrija bija izveidojusi veselu jaunu tehnisko līdzekļu arsenālu, kas pielāgots militārām vajadzībām, radīja principiāli jaunus un daudz efektīvākus nogalināšanas rīkus. Par Pirmā pasaules kara novitātēm militārajā sfērā stāsts raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no raidījumu cikla “Pirms simts gadiem Eiropā”, kas pirmoreiz izskanēja ēterā 2014. līdz 2018. gadam. Stāsta Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

4. jūlijs ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Pirms 80 gadiem, 1941. gada 4. jūlijā, ar Rīgas Horālās sinagogas un vairāku citu sinagogu nodedzināšanu iezīmējās holokausta sākums Latvijā. Par to, kas notika 4. jūlijā Rīgā, kā arī nedēļās pirms un mēnešos pēc tam, sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.

1521. gada pirmā puse ir laiks, Vormsas pilsētā toreizējā Svētās Romas impērijā pulcējas valsts sapulcei jeb reihstāgs, kuru sasauc un vada viens no visu laiku varenākajiem Eiropas monarhiem, proti, ķeizars Kārlis V Hābsburgs. Starp daudziem citiem jautājumiem šajā Reihstāga sanāksmē tiek skatīta arī teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera lieta. Kas tad notika Vormsas reihstāgā un kāpēc šo reihstāgu 1521. gadā, tātad pirms 500 gadiem, mēs atceramies pirmajām kārtām saistībā ar Mārtiņa Lutera vārdu. Par to raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns.

14. jūnijā atvēršanu piedzīvos jauna grāmata – izdevums "Mēs tiksimies mūžībā". Tās ir 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto atmiņas. Kā zināms, kopš šī skumjā datuma šogad aprit 80. gadskārta. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāju un grāmatas sastādītāju Taigu Kokneviču par atmiņām, kāda vieta cilvēku atmiņām ir vēstures izpētes procesā vispār un šīs konkrētās deportāciju un staļinisma represiju tēmas izpētē. Grāmatu "Mēs tiksimies mūžībā" sagatavojis Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību "Latvijas Mediji".

30. maijā aprit 90 gadi, kopš dzimusi Vizma Belševica, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja. Viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu literatūrā, kuras vārds nesaraujami saistīts ar drosmīgu opozīciju padomju totalitārismam. Raidījumā Šis dienas acīm fragmenti no divām agrākajos gados tapušām sarunām, kurās pievērsos Vizmas Belševica dzīvei un daiļradei. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci Vizmas Belševica daiļrades pētnieci Andu Kubuliņu. Kā arī fragments no sarunas ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi, kura iepazinās ar Vizmu Belševicu ap gadu tūkstošgades miju, pati tobrīd sperdams pirmos soļus savā daiļrades ceļā.

Atvēršanu piedzīvojusi jauna grāmata - Latvijas Nacionālā arhīva izdevums “Cīņa par brīvību. Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures dokumentos” 3. daļa " 1919. gada 10. jūlijs - decembra sākums". Grāmatā apkopoti dokumenti par Latvijas armijas veidošanos pēc Cēsu kaujām un Rīgas aizstāvēšanu pret Bermonta armijas uzbrukumu. Izdevuma sastādītāja un komentāru autori ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš. Ar vienu no viņiem - Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu - saruna raidījumā Šīs dienas acīm, kurā pievēršamies gan pieminētajam izdevumam, gan dažiem joprojām pretrunīgus viedokļus raisošajiem Latvijas Neatkarības kara aspektiem.

1796. gada 14. maijā Glosteršīras grāfistē Anglijas rietumdaļā ārsts Edvards Dženers mērķtiecīgi inficēja sava dārznieka astoņgadīgo dēlu Džeimsu Fipsu ar govju bakām. Sešas nedēļas vēlāk viņš inficējies zēnu jau ar melnajām bakām, taču inficētais palika vesels. Līdz ar to Dženers pierādīja savu teoriju, ka cilvēkam daudz vieglāk panesamo govju baku pārslimošana rada imunitāti pret tobrīd visai izplatīto melno baku infekciju. Tas pavēra ceļu vakcinācijas attīstībai. Par to, kā vakcinācija attīstījusies pasaulē un Latvijā 225 gadu ilgā, kas pagājuši kopš Edvarda Dženera eksperimenta, tiešsaistes sarunā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi.

1921. gada 5. maijs tiek minēts kā datums, kad Parīzes modes namā "Chanel" dibinātāja un īpašniece Gabriela Bonī Šanele plašāk pazīstama kā Koko Šanele savā gadskārtējā modes skatē prezentēja arī jaunas smaržas - parfīmu "Chanel No. 5". Tās pēc viņas pasūtījuma bija radījis parfimērs Ernests Bo (Ernest Beaux), kurš līdz 1917. gada revolūcijai bija iedarbojies Krievijā Alfonsa Rallē firmā, kas bija arī Romanovu galma piegādātājs. "Chanel No. 5" kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem nosaukumiem pasaules parfīmu vēsturē, leģendām apvītu zīmolu, kas aktuāls joprojām. Par šo leģendāro parfīmu un parfimērijas vēsturi vispār saruna ar smaržu blogeri Mariku Rozenbergu.

6. aprīlī apritēja 150 gadi, kopš dzimis rakstnieks un izdevējs Ernests Birznieks-Upītis. Raidījumā ievadā dzirdama paša rakstnieka balss, kad viņš mūža nogalē atskatās uz savu dzīves gājumu. Ieraksts tapis 1956. gadā un tajā, protams, saklausāmi arī sava laika, padomju totalitārisma perioda, ideoloģiskie akcenti. Vai mēs varam pieskaitīt Ernestu Birznieku-Upīti pie tās latviešu literātu plejādes, ko varētu dēvēt par "zelta laikmeta paaudzi", kurā ierindojam Raini, Aspaziju, Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, arī Andreju Upīti un Andrievu Niedru, vērtē un stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

"Pieķeršanās mājām ir mūsu tautiņas lāsts. Cik sviedru, asiņu izliets, cik neģēlību tāpēc pastrādāts. Mēs sapņojam par mājām, krāpjam, zogam, melojam, lai pie tām tiktu. Lienam uz vēdera, badojamies, darām darbus, kurus nekad neuzņemtos, krītam parādos. Un kad māja ir gatava, mēs cietu seju maksājam renti, izdzenam bērnus necilvēcīgā darbā, aizmirstam mīlēt un pat nepamanām, ka māja kļuvusi par cietumu, kuru paši esam būvējuši. Un katrs greizums vēl dur acī par mūsu muļķību, jo kaimiņam, lūk, māja ir gadījusies pamatīgāk plānota, labāk celta un prātīgāk iekārtota. Nu mēs aizstādām to pusi ar ceriņiem, lai nav lieki jāblenž. Bet arī kaimiņā sēž ķirmis, jo nedaudz lielāku māju, ko apskaust pasaulē netrūkst. Un tā tas turpinās. Mēs baidāmies māju pamest, lai kāda nelaime neuzkristu, un neuzzinām, kā dzīvo cilvēki citur - tālās pilsētās, saulainās zemēs. Un mēs nekad neapšaubām savu tumsonību, jo esam aizņemti stutējot mājas, kuru staltuma nespējam novērtēt, jo mums lauž krustus, bet cits jau pusmūžā nespēj atliekties taisns. Bet pašas lielākās mājas īpašniekam pasaulē nav laimes, jo māju drīz nāksies pamest un pārcelties uz daudz šaurāku kapavietu. Vai man nav taisnība? Nākotnē mēs mierīgi dzīvosim lielās skolu muižās un ceļosim no ciema uz ciemu, lai satiktu īstos skolotājus, kādus mums liktens lēmis, robus izglītībā aizlāpot." Tā saka Jānis Ezeriņš, šajā gadījumā gan ne rakstnieks, kopš kura dzimšanas 9.aprīlī aprit 130. gadskārta, bet gan tēls nesen apgādā "Dienas Grāmata" iznākušajā Andra Akmentiņa romānā "Meklējot Ezeriņu". Par Ezeriņa meklējumiem un atradumiem saruna ar rakstnieku Andri Akmentiņu.

1921.gada martā notika Krievijas komunistiskās boļševiku partijas 10. kongress. Tajā tika pieņemts lēmums radikāli mainīt līdz tam Padomju Krievijā īstenoto tā saukto kara komunisma politiku un uzsākt citu, tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEPu, kas ir saīsinājums no krievu valodas - Новая экономическая политика. NEPs padomju valstī turpinājās septiņus gadus, līdz to pārtrauca Josifs Staļins, atgriežoties pie pilnīgi valstiskotas plānveida ekonomikas. Kas bija NEPs, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Ar 1721. gada 24. martu datēta Johana Sebastiana Baha veltījuma vēstule Brandenburgas markgrāfam Kristiānam Ludvigam, kuru komponists pievienoja sešu dažādos gados rakstītu koncertu manuskriptam. Komponista dzīves laikā šie darbi tā arī netika atskaņoti – pārdoti izsolē par grašiem, tie nonāca bibliotēkā, kur tika no jauna atklāti tikai 19. gadsimta vidū un, pateicoties 1721. gada veltījumam, ieguva nosaukumu „Brandenburgas koncerti" un, protams, pasaules slavu. Kas šī mūzika, kuras tapšanas laiku no mums šķir trīs gadsimti, ir savam laikam un mūsdienām saruna ar diriģentu Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču.

18. martā apritēs simtā gadskārta, kopš 1921. gadā Rīgā tika parakstīts miera līgums starp Poliju un padomju valsti, kuru pārstāvēja gan Padomju Krievijas, gan Padomju Ukrainas delegācijas. Par Rīgas miera līgumu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu.

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu. Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.

1991. gada 3.martā notika visu iedzīvotāju nobalsošana par jautājumu, vai Latvijai būt demokrātiskai un neatkarīgai valstij. Stāsta vēsturniece Daina Bleiere. Šis notikums ir mazāk spilgts, salīdzinot ar citām 1991. gada norisēm, tomēr tajā ir daudz būtiska, jo arī mūsdienās šīs nobalsošanas jeb referenduma rezultātus min kā argumentu dažādu politisku uzskatu pamatošanai. 3. martā visi Latvijas iedzīvotāji, tobrīd vēl no Padomju Savienības centrālās varas viedokļa padomju pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem un pauda savu attieksmi pret jautājumu. Piedalījās bez ierobežojumiem visi Latvijas pastāvīgiem iedzīvotāji, apmēram 75% pauda savu atbalstu demokrātiskai un valstiski neatkarīgai Latvijai. Notikums nebija Latvijas valdības un arī Latvijas neatkarības atbalstītāju iniciēts. Tāda nobalsošana notika visā Padomju Savienībā.

25. februārī apritēja 65. gadskārta kopš notikuma, kuru daudzi uzskata par vienu no 20. gadsimta vēstures nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem, proti, 1956. gada 25. februārī Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā. Toreizējais šīs partijas un līdz ar to padomju lielvalsts līderis Ņikita Hruščovs uzstājās ar referātu par personības kultu un tā sekām. Tajā viņš atmaskoja dažus sava priekšgājēja Josifa Staļina varas noziedzīgos aspektus. No šodienas viedokļa raugoties, tas, protams, bija tikai ļoti nepilnīgs staļinisma noziedzīgās dabas atmaskojums. Nemaz jau nerunājot par to, ka tas neskāra pašu padomju totalitārisma būtību, neatklāja, kā tā pašos pamatos ir antihumāna, despotiska sistēma. Tomēr konkrētajā situācijā Staļina un staļinisma nosodījumam bija satricinošs efekts. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no vairākiem agrākajos gados tapušajām raidījumiem, kuros pievērsta uzmanība Hruščova 1956. gada referātam un visam šim laikposmam Padomju Savienības un arī tolaik tajā ietilpstošās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vēsturē.

Pirms kāda laika ar mani sazinājās klausītājs Jānis Kukainis, lūdzot vairāk pastāstīt par naudas vēsturi Latvijā. Jo sevišķi par to, kā funkcionēja naudas sistēmā krasu politisko pārmaiņu laikos un kā ar to tika galā iedzīvotāji. Naudas vēsturei Latvijā pievērsos raidījumā "Nauda laiku lokos", kas izskanēja ēterā no 2016. līdz 2018. gadam. Šodien piedāvāju fragmentus no diviem šī cikla raidījumiem, kas veltīti naudas situācijai Latvijā pagājušā gadsimta globālo kataklizmu - Pirmā un Otrā pasaules kara - periodos. Vispirms par naudas situāciju Latvijā, Pirmā pasaules kara un tam sekojošā Latvijas neatkarības kara laikā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes - pētniece Kristīne Ducmane un Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, kā arī Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Turpinājumā fragments no sarunas, kas veltīta Otrā pasaules kara norisēm. Kā zināms, šī globālā kataklizma nesa Latvijai 20 gadus iepriekš iegūtās neatkarības zaudēšanu un arī smagus pārbaudījumus iedzīvotājiem. Tai skaitā divām okupācijas varām, iznīcinot neatkarīgās valsts ekonomisko un finanšu sistēmu. Sarunā piedalās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes Kristīne Ducmane un Anda Ozoliņa un vēsturnieks, augstskolas "Turība" docents Edvīns Evarts.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par pagātnes notikumiem, kuriem šomēnes aprit apaļas gadskārtas un kuri saistīti ar Latvijai un pasaulei nozīmīgiem vēsturiskiem procesiem. Kā pirmajam šajā virknē pieskarsimies notikumam pirms 125 gadiem: 1896. gada februārī vienlaicīgi Vīnē un Leipcigā nāca klajā toreizējās Austroungārijas ebreju intelektuāļa Teodora Hercla darbs "Der Juden Staat" ("Ebreju valsts). Darbs, kas tiek uzskatīts par modernās cionisma kustības aizsākumu. Teodora Hercla un viņa darba nozīmei ebreju nācijas vēsturē savulaik pieskārāmies Izraēlas valsts tapšanai veltītā sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un diplomātu toreizējo Izraēlas vēstnieka vietnieku Latvijā Zvi Mirkinu, Nākošais notikums, kuram vēlos pievērsties, notika Latvijā pirms 90 gadiem: 1931. gada 20. februārī Saeimā tika iesniegts likumprojekts par Rīgas Doma baznīcas atsavināšanu vācu draudzei un pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Likumprojekta pieņemšana saasināja attiecības starp latviešu nāciju un Latvijas vācbaltiešu minoritāti, kā arī Latvijas un Vācijas starpvalstu attiecības. par Latvijas vācbaltiešu minoritātes situāciju starpkaru periodā - vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Savukārt laika moments pirms 75 gadiem iezīmīgs ar spilgtu un arī baisu notikumu Latvijas un Rīgas vēsturē. Proti, 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā Rīgā tika izpildīts publisks nāvessods, pakarot septiņus vācu augstākos virsniekus, kuri pirms tam bija notiesāti par kara noziegumiem. Iezīmīgākā figūra šai grupā bija holokausta nozieguma organizētājs Latvijā un arī citur nacistiskās Vācijas okupētajās teritorijās Frīdrihs Jekelns. Un ja par Jekelna soda mēra pamatotību šaubīties nenākas, tad vairākiem citiem apsūdzētajiem sods varētu būt bijis mazāk bargs, ja viņus tiesātu demokrātiskas valsts, nevis staļiniskās Padomju Savienības tiesa. 1946. gada pakāršanai bija veltīta 2009. gadā tapusī filma "Ešafots - soda izrāde". Turpinājumā fragments no sarunas ar filmas režisoru Jurģi Tūbeli un scenārija autoru un producentu - publicistu Ilmāru Latkovski.

26. janvārī atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure, kas notika toreizējā Antantes valstu augstākās padomes sesijā Parīzē 1921. gadā. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs jaunās Latvijas valsts sasniegums, kas vainagoja un lielā mērā padarīja neatgriezenisku neatkarības iekarošanas procesu. Par šī procesa virzību līdz 1919. gada vidum, kad tika parakstīts Pirmo pasaules karu noslēdzošais Versaļas miera līgums stāstījām iepriekšējā raidījumā. Šodien par tālāko notikumu attīstību, kurā būtiski svarīga bija uzvara Latvijas Neatkarības karā, jo starptautisku atzīšanu varēja pretendēt tikai valsts, kas kontrolē savu teritoriju. Tomēr arī 1920. gada 11. augusta Miera līgums ar Padomju Krieviju, kas noslēdza Neatkarības karu, tūdaļ nenesa Latvijas atzīšanu de iure. Situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Nepārprotami, izšķiroša loma Latvijas atzīšanā de iure bija tolaik ietekmīgākajai kontinentālās Eiropas valstij Francijai. Nozīmīgas izmaiņas Francijas nostājā par labu atzīsānai notika 1920. gada pēdējos mēnešos. Francijas politiku Latvijas un pārējo Baltijas valstu de iure atzīšanas sakarā raksturo franču vēsturnieks Strasbūras nacionālās un universitātes bibliotēkas humanitārā virziena literatūras atbildīgais glabātājs Žiljēns Gilēns. Vairāku citu lielvalstu nostāju Latvijas de iure atzīšanas jautājumā vēsturiskās Antantes augstākās padomes sēdes priekšvakarā un pašas sēdes gaitu raksturo Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

26. janvārī atzīmēsim simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure 1921. gadā. 26. janvārī sabiedroto Augstākā padomē, respektīvi, Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu - Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Beļģijas - pārstāvji konferences laikā Parīzē pieņēma lēmumu par trīs nesen savu neatkarību izkarojušo Baltijas valstu atzīšanu par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem. Ar to vainagojās apmēram piecus gadus ilguši pūliņi, Baltijas nācijām apliecinot savas pašnoteikšanās tiesības, kuras vēl 10 gadus agrāk teju visiem šķita kas pilnīgi nereāls. Stāsta vēsturnieks Gints Apals un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. 1991. gada 20. janvāra vakarā Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienība, plašāk pazīstama ar savu krievisko abreviatūru OMON, uzbruka toreizējai Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji, Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki, apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrija augšstāvā, kuru apsargāja tikai trīs cilvēki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju papildspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ievestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizēja Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk viņš kļuva par 1991. gada barikāžu muzeja direktoru. Omoniešu, nomākuši ministrijas aizstāvju pretošanos, pavadīja ieņemtajā ēkā vien dažas stundas. Tā vakara asiņainā bilance: nāvējoši ievainots ministrijas apsardzes vada komandieris Vladimirs Gomanovičs, ministrijas tuvumā dzīvību zaudējuši milicis Sergejs Konoņenko, skolnieks Edijs Riekstiņš un kinorežisors Andris Slapiņš, savukārt viņa kolēģis operators Gvido Zvaigzne tika nāvīgi sašauts un mira slimnīcā. Tiek minēts, ka ievainotie un kritušie bijuši pretējā pusē. Tomēr savu mērķi provokācija 20. janvārī nesasniedza, jau nākamajā dienās Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam, Maskavā tiekoties ar Mihailu Gorbačovu, padomju līderis izteica solījumu pārtraukt bruņotas akcijas Latvijas. Visumā šis solījums arī tika turēts līdz pat apvērsuma mēģinājumam Padomju Savienībā tā paša gada augustā. Tātad janvāra barikādes savu mērķi bija sasniegušas. Turpinājumā fragmenti no 2016. gadā barikāžu atceres 25. gadadienai veltītās konferences paneļdiskusijas.

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. Šodien par pašām janvāra barikādēm, par to tapšanas apstākļiem un nozīmi. Vispirms fragments no Prinstonas universitātes politikas zinātņu profesora Marka Beisingera priekšlasījuma barikāžu laikam veltītā zinātniskā konferencē, kas notika Rīgā 2016. gada janvārī. Minētās konferences ietvaros 2016. gadā notika paneļdiskusija, kurā uzstājās ārsts un politiķis, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks. 1991. gada barikādēm bija veltīta arī mana 2011. gadā tapusī saruna ar aktīviem barikāžu dalībniekiem - Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbinieku Juri Alksni un Latvijas Barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo. Izšķiroša nozīme barikāžu akcijas sekmēm bija reakcijai uz tām gan citur Padomju Savienībā, gan Rietumos. Situāciju raksturo vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētniece Kristīne Beķere. Fragments no 2016. gadā tapušās sarunas. Turpina vēsturniece, šobrīd Helsinku universitātes pētniece Una Bergmane. 2016. gada ieraksts. Raidījumu noslēgumā vēl viens fragments no profesora Marka Beisingera runas.

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Šoreiz par notikumiem 1990. gadā. 1990. gada pirmajos mēnešos toreizējās Padomju Savienības Savienotajās Republikās notika to likumdevēju - augstāko padomju - vēlēšanas. Padomju totalitārisma ziedu laikos tā bija formāla demokrātiskas procedūras imitācija, taču 1990. gadā saskaņā ar Mihaila Gorbačova perestroikas jeb pārbūves politikas nostādnēm tās jau bija daļēji brīvas vēlēšanas, kurās savus kandidātus varēja izvirzīt arī nepadomiski politiskie spēki. Latvijas Tautas fronte izšķīrās par valstiskuma atjaunošanas stratēģiju, iegūstot nepieciešamo vairākumu Augstākajā Padomē, kura tad ar savu balsojumu deklarēto Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Stāsta publicists, tolaik Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākums nobalsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Plašāk par šo notikumu vēstījām raidījumā Šīs dienas acīm, kas izskanēja pagājušā gada 4. maijā. Šoreiz par situāciju pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Stāsta vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Konkrētāk norisēm 1989. gadā. Notikumi pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē Latvijā un Baltijā, kurus pieņemts dēvēt par trešo atmodu un dziesmoto revolūciju, attīstījās tā sauktajā “perestroikas” jeb pārkārtošanās procesā - pārmaiņās, kuras toreizējā Padomju Savienībā bija uzsācis tās līdersi Mihails Gorbačovs. Padomju Savienības vadītāja mērķis nebija totalitārās impērijas sagraušana, bet gan tās modernizēšana, zināma demokratizācija, kas padarītu šo lielvalsti konkurētspējīgu mūsdienu pasaulē. Arī Latvijas Tautas fronte, kas tika nodibināta 1989. gada oktobrī un vēlāk kļuva par vadošo spēku neatkarības atgūšanas procesā, sākotnēji deklarēja kā savu mērķi Gorbačova politikas atbalstu. Tomēr jau dažos mēnešos pēc Tautas frontes nodibināšanās kļuva acīmredzams, ka Latvijas sabiedrības, sevišķi latviešu nācijas noskaņojums vērsts uz savulaik zaudētās valstiskās neatkarības atgūšanu. Par izšķirošo lūzuma momentu uzskatāms Latvijas Tautas frontes valdes 1989.gada 31. maija aicinājums uzsākt diskusiju par iespējamu Tautas frontes iesaistīšanos cīņā par pilnīgu Latvijas ekonomisko un politisko neatkarību ārpus Padomju Savienības. Situāciju Latvijā 1989. gadā raksturos vēsturniece Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere, kā arī jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis 1989. gadā Latvijas Tautas frontes valdes loceklis Tālavs Jundzis. Par nozīmīgāko notikumu atmodas procesā 1989. gadā kļuva masu akcijas Baltijas ceļš 23. augustā. Līdz ar šo trīs Baltijas nāciju kopīgo demonstrāciju, kas apvienoja apmēram divus miljonus cilvēku 670 kilometrus garajā dzīvajā ķēdē Baltijas neatkarības kustība tika pamanīta starptautiskajā arēnā. Stāsta publicists, tolaik Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs un no Latvijas ievēlēts PSRS tautas kongresa delegāts Dainis Īvāns. Vēl skatījums uz tā brīža notikumiem Baltijā no ārienes, stāsta politoloģe Berlīnes Humbolta universitātes sociālo zinātņu nodaļas pētniece Klaudija Matesa.

Arī šajā raidījumā Šīs dienas acīm atceramies vairākas pagājušā gadsimtā mūsu nācijai nozīmīgas personības, kuru dzīves apaļas un pusapaļas gadskārtas atzīmējām aizejošajā gadā. Sāksim ar ilggadējo Latvijas Nacionālā teātra vadītāju Alfredu Amtmani-Briedīti, kopš kura dzimšanas šogad apritēja 135 gadi. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vadīto Nacionālo teātri raksturo teātra zinātniece, Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja Ieva Struka. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vienaudzis ir ievērojamais Latvijas ārlietu dienesta darbinieks, vēlāk pretošanās kustības dalībniekus un represētais Ludvigs Sēja. Viņš nozīmīgs arī ar to, ka atstājis plašu liecinājumu par savu laiku un likteni dienasgrāmatās un atmiņās, kas 2017. gadā publicētas grāmatā "Es pazīstu vairs tikai sevi" Jāņa Rozes apgādā. Stāsta grāmatas sastādītājs vēsturnieks Uldis Neiburgs. Mākslinieka Gustava Kluča radošais mūžs nebija saistīts ar Latviju. Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijā, viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem padomju avangarda pārstāvjiem, fotomontāžas tehnikas pamatlicēju un šodien ir viens no pasaulē atpazīstamākajiem latviešu māksliniekiem. Viņa mūžs pāragri aprāvās 30. gadu nogales staļiniskajās represijās. Par Gustavu Kluci, kopš kura dzimšana šogad apritēja 125 gadi, stāsta režisors, māksliniekam veltītās filmas "Nepareizais latvietis" autors Pēteris Krilovs. Šogad apritēja 90. gadskārta, kopš 32 gadu vecumā mūžībā devās spilgtais latviešu liriķis Jānis Ziemeļnieks. Par ziemeļnieka vietu latviešu literatūras kopainā stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors emeritus Viesturs Vecgrāvis. Vēl fragments no sarunas ar manu kolēģi no Latvijas Radio Klasika mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi, kurā pieskārāmies rakstnieka un komponista Marģera Zariņa daiļradei. Kopš Marģera Zariņa dzimšanas šogad apritēja 110 gadi. Ierakstā arī mazi fragmenti no Marģera Zariņa svītas "Grieķu vāzes" un mūzikas kinofilmai "Motociklu vasara". 105 gadi šogad apritēja kopš pasaulē nācis viens no zināmākajiem pagājušā gadsimta latviešu vēsturniekiem un publicistiem Uldis Ģērmanis. Viņa mūža lielākā daļa aizritēja trimdā Zviedrijā. Par Ulža Ģērmaņa vēsturnieka devumu stāsta grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders, vēsturnieks Jānis Amols un filologs Didzis Liepiņš. Šī gada 20. septembrī apritēja 95. gadskārta, kopš dzimusi gleznotāja Džemma Skulme. Pēc ražena mūža māksliniece no mums šķīrās pagājušā gada novembrī, bet savulaik 2009. gadā viņa bija raidījuma "Šīs dienas acīm" viešņa. Tas bija ekonomiskās krīzes laiks. Ieklausīsimies mākslinieces viedoklis šodien, kad Latvija un pasaule atkal piedzīvo krīzes situāciju.

Arī šajā raidījumā, sagaidot gada nogali, pievēršamies vairākām ievērojamām personībām, kopš kuru dzimšanas šogad aprit apaļas un pusapaļas gadskārtas un kuru dzīvei un darbībai savulaik veltīti raidījumi. Šodien par vairākām personībām, kuru darbība, nozīmīgākais posms saistās ar 19. gadsimta otro pusi un 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm. Tas bija latviešu nācijas tapšanai izšķirošs laika posms, kad faktiski tika atbildēts jautājums par tās būt vai nebūt. Par tādiem nozīmīgiem pirmās atmodas darbiniekiem kā Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu vēstījām pagājušās svētdienas raidījumā. Taču laikā, kad lielākajā tagadējās Latvijas daļā pūta pirmās atmodas vēji, aiz Vitebskas guberņas robežas esošā Latgale piedzīvoja drūmāko kultūras apspiešanas periodu - latīņu drukas aizliegumu. Kā pretestība šim cara valdības kulturālajām despotismam tapa latgaliešu rokrakstu literatūra, kura spilgts pārstāvis ir nautrēnietis Andrievs Jurdžs, kopš kura dzimšanas 12. decembrī apritēja 175 gadi. Stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Stafecka. Tāpat 175 gadi šogad apritēja kopš latviešu uzņēmēja un mecenāta Augusta Dombrovska dzimšanas. Viņa veikuma spilgts apliecinājums atturības biedrības "Ziemeļblāzma" pils un arī rakstnieku pansija "Burtnieku nams". Joprojām skatāmas Vecmīlgrāvī par Augusta Dombrovska mūža veikumu un tā nozīmi stāsta šogad mūžībā aizgājušais literatūrzinātnieks un kritiķis Andrejs Grāpis. Sabalsojoties ar Andreja Grāpja stāstījumā skarto tematu, raidījuma noslēguma daļā pievērsīsimies trim spilgtām personībām, kopš kuru dzimšanas šogad apritēja 155 gadi un kuru mūži lielā mērā savijušies ciešā, bet arī pretrunīgā kamolā. 1865. gadā nāca pasaulē gan latviešu dzejas dižgari un dzīvesbiedri Rainis un Aspazija, gan Raiņa jaunības draugs un sākotnējais domubiedrus, bet vēlāk boļševistiskā režīma no dibinātājs un vadītājs 1919. gadā Latvijā - Pēteris Stučka. Par Raiņa, Aspazijas, Pētera Stučkas un vēl vairāk un viņu laikabiedru biogrāfiskajām peripetijām stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Šim gadam tuvojoties noslēgumam, atceramies dažas no tām personībām, kurām šogad atzīmējam apaļas un pusapaļas jubilejas. Šodienas raidījumā par vairākiem izciliem cilvēkiem, kuri pagājušajos gadsimtos nozīmīgi ietekmējuši mūsu dzimtenes un mūsu senču vēsturiskās attīstības gaitu. Pirmais no viņiem, Nikolajs jeb Nikolaus Mollīns, Antverpenē dzimis grāmatu iespiedējs, kurš 1588. gadā pārcēlās uz Rīgu, kļūdams par pirmo grāmatu drukātāju tagadējās Latvijas teritorijā. Vēsture nav mums saglabājusi Nikolaja Mollīna portretu un arī precīzu dzimšanas gadu. Zināms vien, ka viņš nācis pasaulē starp 1550. un 1555. gadu, tātad apmēram pirms 470 gadiem. Precīzi zināms viņa nāves gads - 1625. Tātad kopš Nikolaja Mollīna aiziešanas mūžībā šogad aprit 395 gadi. Par Nikolaju Mollinu un iespiešanas aizsākumiem Rīgā stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Savs skatījums uz Nikolaja Mollīna darbību un drukātās literatūras aizsākumiem Baltijā ir vēstures zinātņu doktoram Kasparam Kļaviņam. Tagad pārcelsimies apmēram pusgadsimtu uz priekšu vēsturē pie mūsu nākamā jubilāra. Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers nāca pasaulē Kuldīgā, toreiz Goldingenā 1610. gada 28. oktobrī. Tātad kopš viņa dzimšanas šogad apritēja 410 gadi. Viņš ir viena no spilgtākajām personībām pagājušo gadsimtu Latvijas vēsturē, ar kura vārdu saistīts priekšstats par Kurzemes zelta laikmetu - īsu, bet spilgtu saimnieciskās aktivitātes periodu 17. gadsimta vidū. Par hercogu Jēkabu un viņa laikmetu. Stāsta Kuldīgas muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška. paša vieta priekšstatos par hercogu Jēkabu ir viņa vērienīgajai jūrniecības un koloniju politikai. Turpina Daina Antoniška. Gluži citāds mūža gājums un liktenis ir citam Jēkabam, kurš dzīvoja nākamajā gadsimtā, proti, 1740. gadā dzimis Ķikuļa Jēkabs no Blomes, audējs, hernhūtietis, pirmo zināmo latviski rakstīto laicīgo dzejas tekstu autors. Tātad šogad aprit 280 gadi kopš Ķikuļu Jēkaba dzimšanas. Viņa dzejas tekstiem gan ir ļoti īpatnējs raksturs. Tās ir pantos sacerētas sūdzības Krievijas carienei Katrīnai II par vācu muižnieku netaisnībām pret latviešu zemniekiem. Šī literārā aktivitāte izrādījās autoram liktenīga. Viņu arestēja, nogādāja Rīgas cietumā, kur Jēkabs, domājams, tai pašā 1777. gadā mira 37 gadu vecumā, stāsta teologs un vēsturnieks Gundars Ceipe. Par Ķikuļu Jēkabu un viņa darbiem turpina literatūrvēsturniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Izglītošanās, garīgu meklējumu centieni, kuru pirmsākumi saskatāmi jau 18. gadsimta brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustībā jaunā pakāpē attīstījās nākamā, 19. gadsimta, vidū līdz ar pirmās akadēmiski izglītoto latviešu paaudzes parādīšanos. Viņus mēs pazīstam kā jaunlatviešus, un arī diviem no viņiem šogad atzīmējām pusapaļas jubilejas. Proti, jaunlatviešu kustības pamatlicējs Krišjānis Valdemārs nācis pasaulē 1825. gada 2. decembrī, savukārt viņa 10 gadus jaunākais laikabiedrs - Dainu tēvs Krišjānis Barons. 1835. gada 31. oktobrī. Par Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un jaunlatviešu kustību stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče.

Latvija Otrā pasaules kara rezultātā uz pusgadsimtu zaudēja savu faktisko neatkarību, kad kara gaitā to vispirms okupēja un anektēja Padomju Savienība, pēc tam okupēja nacistiskā Vācija, bet kara beigu posmā Latvijā atkal atgriezās padomju okupācijas režīms. Apmēram 130000 latviešu kara laikā nonāca Rietumeiropā, lielākoties kā bēgļi vai latviešu leģiona karagūstekņi. Tā radās latviešu trimda. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no agrākajos gados tapušajiem raidījumiem, kas veltīti latviešu trimdas pastāvēšanai pēckara Rietumeiropā. Vispirms fragmenti no sarunas, kas veltīta latviešu trimdinieku dzīvei pēckara Vācijas rietumdaļā izveidotajās pārvietoto personu jeb DP nometnēs, un konkrētāk, lielākajā no tām - Eslingenā netālu no Štutgartes Vācijas dienvidrietumos. Stāsta Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācijā arhibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis. Situācijai pārvietoto personu nometnēs savulaik veltīta arī saruna ar muzeja "Latvieši pasaulē" pētniekiem - antropoloģi Mariannu Auliciemu un vēsturnieku Juri Zalānu. Atšķirīgā situācijā no latviešiem pārējā Rietumeiropā bija tie bēgļi, kas kara pēdējos gados, šķērsojot Baltijas jūru laivās, nonāca Zviedrijā. Par viņiem stāsta Stokholmas universitātes lektore, Baltu valodu studiju programmas vadītāja Lilita Zaļkalne.

1920. gada 19. novembris ir datums, kad Latvijā, Rīgā, rodas jauns teātris, kuram ir lemts nodzīvot šos simts gadus. Tas ir Dailes teātris, un šī teātra simts gadiem ir veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta teātra vēsturnieks, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Otrā saruna. Dailes teātris. Pirmie 50 gadi aizrit Eduarda Smiļģa zīmē. Pirmā saruna

1920. gada 19. novembris ir datums, kad Latvijā Rīgā rodas jauns teātris, kuram ir lemts nodzīvot šos simts gadus. Tas ir Dailes teātris, un šī teātra simts gadiem ir veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta teātra vēsturnieks, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pirmā saruna. Dailes teātra tapšanā un faktiski pirmais pusgadsimts ir saistīts ar režisora Eduarda Smiļģa vārdu. Droši vien ir jāsāk ar to, kas bija Eduarda Smiļģa radošā gara pamats, kā tas iekļāvās sava laika teātra estētikas vispārējā ainā Latvijā un arī plašāk. Dailes teātris. Pirmie 50 gadi aizrit Eduarda Smiļģa zīmē. Otrā saruna

Kad 1945. gada maijā Otrais pasaules karš noslēdzās Eiropā, cīņas vēl turpinājās planētas otrā pusē - Austrumāzijā un Klusā okeāna reģionā, kur sabiedrotajiem joprojām pretojās Japānas impērija. Faktiski Otrais pasaules karš bija kulminācija Japānas agresijai pret kaimiņvalstīm vairāku desmitgažu garumā. Pirmām kārtām, pret Ķīnu. Par Japānas un Ķīnas pretstāvi stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 1945. gada pavasarī Japānas sakāve kļuva acīmredzama. Tomēr varēja prasīt vēl simtus tūkstošu, varbūt pat miljonus dzīvību. Kapitulāciju panāca divu Japānas pilsētu - Hirosimas un Nagasiki - atombombardēšana, kā arī Padomju Savienības iesaistīšanās karā pret Japānu. Turpina Valdis Kuzmins. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Raidījumā paraudzīsimies uz karā ierauto latviešu karavīru likteni tā finālā - 1945. gadā. Vislielākais latviešu karavīru skaits nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā tobrīd atradās Kurzemē Latviešu leģiona 19. divīzijas un citu vienību sastāvā. Par viņu likteni stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Tikām otra Latviešu leģiona divīzijas - 15.divīzija - līdz ar vairākām citām latviešu daļām kara noslēguma posmā nonāca Vācijā, kur arī sagaidīja tā beigas. Vairumam šo karavīru izdevās atkāpties uz Rietumiem un padoties Rietumu sabiedrotajiem. Turpina Valdis Kuzmins. Kara beigas Kurzemes frontē sagaidīja arī tie latvieši, kuri bija mobilizēti Sarkanajā armijā un karoja 130. latviešu strēlnieku korpusā. Stāsta vēsturniece, Latvijas Kara muzeja līdzstrādniece Ilze Jermacāne. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrā pasaules kara fināls Eiropā 1945. gada aprīlī un maija sākumā. Centrālā vieta šajos notikumos, proti, nacistiskās Vācijas militārajā sagrāvē, bija kaujai par Berlīni. Vācijas galvaspilsētai uzbruka trīs Sarkanās armijas frontes, pilsētu ielencot un pēc tam izcīnot asiņainas kaujas tās ielās, kas noslēdzās ar vācu spēku kapitulāciju Berlīnē 1945. gada 2. maijā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Līdz ar nacistu reiha vadoņa Ādolfa Hitlera pašnāvību 1945. gada 30. aprīlī vācu spēku vispārējā kapitulācija bija vairs tikai dažu dienu jautājums. Vācijas kapitulācijas brīdī lielākais un militāri spēcīgākais vācu armijas grupējums atradās Latvijas teritorijā Kurzemē par situāciju tā sauktajā Kurzemes cietoksnī kapitulācijas brīdī, turpina Valdis Kuzmins. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrais pasaules karš: norises 1945. gada pirmajos mēnešos. Frontes līnijām savelkoties ap Vāciju, miljoniem vāciešu šajā laikā nācās izbaudīt kara šausmas, kuras līdz tam viņu valsts, nacistiskā režīma vadīta, bija nesusi citām Eiropas zemēm. Sevišķi smaga bija situācija Vācijas austrumu apgabalos, kuros iespiedās Sarkanā armija. Pamatoti baidoties no sarkanarmiešu plaši piekoptās vardarbības un staļiniskā režīma represijām, un iekļaujoties vācu varas iestāžu organizētajās evakuācijas akcijās, austrumu teritorijas pameta apmēram 10 miljoni vāciešu. Vairāk nekā miljons civiliedzīvotāju tika pārvesti ar kuģiem pa Baltijas jūru Vācijas karaflotes operācijas "Hanibals" ietvaros. Vairāki bēgļiem pārpildīti kuģi tika nogremdēti. Zināmākais pasažieru laineris "Vilhelms Gustlofs", kuru 1945. gada 30. janvārī torpedēja kapteiņa Aleksandra Marinesko komandētā padomju zemūdene. Katastrofā bojāgājušo skaits tiek lēsts uz 9600 cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija civilie bēgļi, tai skaitā bērni. Tas ir lielākais viena kuģa avārijā dzīvību zaudējušo skaits kuģošanas vēsturē. Stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 1944. un 45. gadā savu kulmināciju sasniedza arī tā dēvētais aviobumbu karš: sistemātiska un masveidīga Vācijas teritorijas, tai skaitā pilsētu dzīvojamo kvartālu bombardēšana, ko veica britu un amerikāņu gaisa spēki. Par simbolisku aviobumbu kara epizodi kļuva Drēzdenes bombardēšanā laikā no 1945. gada 13. līdz 15. februārim. Tiek lēsts, ka uzlidojumu rezultātā bēgļu pārpildītajā pilsētā dzīvību zaudējuši apmēram 25000 cilvēku. Drēzdene gan bija tikai kulminācija aviobumbu karam, kurā smagi cieta Berlīne, Hamburga, Ķelne, Diseldorfa, Brēmene, Frankfurte pie Mainas un citas Vācijas pilsētas. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Tikām netālu no Jaltas Krimas pussalas dienvidu piekrastē no 1945. gada 4. līdz 11. februārim tikās Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un padomju diktators Josifs Staļins, lemjot par pēckara kārtību Eiropā. Rezultātā iedibinātā situācija, bieži dēvēta par Jaltas sistēmu, sadalīja Eiropu, padomju un rietumvalstu totalitārisma un demokrātijas ietekmes sfērās. Sstāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrā pasaules kara noslēguma posms ir vistraģiskākais latviešu nācijai, kad lielākais skaits latviešu ir iesaistīti karadarbībā, cīnoties vienā un otrā frontes pusē, atsevišķos gadījumos latviešu vienībām Vācijas un Padomju Savienības spēku sastāvā nonākot tiešā kaujas darbībā citai pret citu. Taču tas ir arī laiks, kad visspilgtāk izpaužas latviešu nācijas centieni neiesaistīties cīņā nevienas okupācijas varas pusē. Spilgts piemērs šai ziņā ir ģenerāļa Jāņa Kureļa komandētās grupas daļu pretestība nacistu okupācijas spēkiem Kurzemē 1944. gada novembrī un decembrī. Izveidota vācu spēku sastāvā uz kādreizējās Aizsargu organizācijas bāzes, Kureļa grupa tajā pašā laikā bija cieši saistīta ar Latvijas Centrālo padomi un kļuva par patvērumu tiem, kuri nevēlējās karot frontē, bet mēģināt nogaidīt iespējami izdevīgu brīdi kara finālā, lai ar ieročiem rokās cīnītos par Latvijas neatkarību. Nacistu vara tās policijas spēku komandiera Kurzemē Frīdriha Jekelna personā vērsās pret kureliešiem, atbruņojot un arestējot grupas štābu un pie tā dislocēto bataljonu. Taču apmēram 650 vīri vairākas nedēļas sekmīgi pretojās vācu spēkiem, līdz tā arī nesakauti izklīda Kurzemes mežos. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. Tajā pašā laikā vērsās plašumā pretestība arī padomju okupācijas varai Latvijas austrumdaļā. Īpaši aktīva tā bija Ziemeļlatgalē, kur 1945. gada 2. martā Stompaku purvā pie Viļakas notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu cīņu vēsturē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. Šogad atzīmējot 75. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma, pievēršamies šī kara norisēm, izmantojot fragmantus no raidījumu cikla "Satumsums", kas pirmoreiz ēterā izskanēja no 2009. līdz 2015. gadam.

1944. gada decembrī nacistiskā Vācija veica pēdējo mēģinājumu novērst savu totālo sakāves šajā karā. Tā bija uzbrukuma operācija Ardēnos Beļģijas un Luksemburgas teritorijā, kas sākās 1944. gada 16. decembrī. Operācijai bija koncentrēti labākie Vermahta spēki, līdz ar to nozīmīgi noplicinot Austrumu fronti, kur sekojošajai Sarkanās armijas ofensīvai 1945. gada janvāra vidū bija Vācijai katastrofāli rezultāti. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par militārajām norisēm Latvijā 1944. gada otrajā pusē. Šai laikā Vācijas bruņotie spēki atstāja Latvijas teritorijas austrumu daļu, tai skaitā Rīgu, savukārt mūsu valsts rietumos izveidojās liels, izolēts vācu armijas placdarms, mūsdienās visbiežāk dēvēts par Kurzemes cietoksni. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Karadarbība Kurzemes frontē 1944. gada pēdējos mēnešos un 1945. gadā pazīstama ar apzīmējumu Kurzemes lielkaujas. Turpina Valdis Kuzmins. Kurzemes frontē 1944. gada beigās, 1945. gada pirmajos mēnešos arī ir tā vieta, kur visā Otrā pasaules kara gaitā frontē ir visvairāk latviešu. Tur ir gan leģiona 19. divīzija, un, no otras puses, ir 130.latviešu strēlnieku korpuss. Tā ir viena no traģiskākajām kara lappusēm.

Šogad atzīmējot 75. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma, pievēršamies šī kara norisēm, izmantojot fragmantus no raidījumu cikla "Satumsums", kas pirmoreiz ēterā izskanēja no 2009. līdz 2015. gadam. Šajā pārraidē - procesiem 1944. gadā, kas ievadīja nacistiskās Vācijas galīgo sagrāvi šai karā. Izšķirošs pavērsiens šai ziņā bija Rietumu sabiedroto desanta operācija Francijas ziemeļrietumos 1944. gada 6. jūnijā, kurai sekoja Francijas atbrīvošana. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas NBS vēstures pētniecības nodaļas pētnieks Valdis Kuzmins.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm Latvijā 1944. gada vasarā, kad karadarbība atkal sasniedza mūsu valsts teritoriju, krasi mainot daudzu Latvijas pilsoņu likteņus. 1944. gada vasarā Vācijas bruņotie spēki cieta smagu sagrāvi Baltkrievijā, kuras rezultāts bija Sarkanās armijas ielaušanās arī Latgalē un Zemgalē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Dramatiskā un asiņainā 1944. gada vasarā bija latviešu vienībām, kuras cīnījās vienā un otrā frontes pusē: kā ieroču SS latviešu divīzijām un citām latviešu vienībām Vācijas bruņotajos spēkos, tā latviešu strēlnieku divīzijai un vēlāk korpusam Sarkanās armijas sastāvā. Turpina Valdis Kuzmins. 1944. gada vasarā savu pastāvēšanu sāka arī bruņotā vienība, kuras darbība saistīta ar mēģinājumu izveidot latviešu spēkus, kuri kara finālā varētu cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Runa ir par ģenerāļa Jāņa Kureļa komandēto vienību jeb kureliešiem. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. 1944. gads ievadīja to Otrā pasaules kara fāzi, kas nesa lielākos upurus latviešu nācijai. Stāsta Valdis Kuzmins.

11. augustā apritēja 100 gadi, kopš tika noslēgts Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgums, kas noslēdza arī Latvijas neatkarības karu. Miera līgumā padomju valdība labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no Krievijas valsts suverēnajām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi. Tas tiek vērtēts kā svarīgākais starpkaru periodā noslēgtais divpusējais līgums, kā arī ir visvairāk citētais un zinātniskos pētījumos analizētais Latvijas starptautiskais līgums. Miera līgumā padomju valdība labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no Krievijas valsts suverēnajām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi. Par 1920. gada 11. augusta notikumiem saruna ar vēsturnieku Artūru Žvinkli.

Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Stāsts par norisēm 1944. gada pirmajā pusē. Toreizējās Padomju Savienības teritorijā šis laiks saistīts ar izšķirošo Sarkanās armijas triecienu Vērmahtam, tā saukto operāciju "Bagrations" jeb Baltkrievijas atbrīvošanas operāciju. Stāsta pētnieks Valdis Kuzmins. Lielākā daļa toreizējās Padomju Savienības iedzīvotāju Sarkanās armijas uzbrukumu uztvēra kā atbrīvošanu, un viņiem tas tāds arī bija, taču vairākām tautām un etniskajām grupām tieši šis laiks atvēra jaunu, traģisku lappusi, kas daudzos gadījumos tām laupīja viņu vēsturisko dzimteni un neatgriezeniski aizlauza to eksistenci. Runa ir par staļiniskā režīma veiktajām totālajām vairāku tautu deportācijām 1944. gada ziemā un pavasarī. Šāds liktenis piemeklēja čečenus, ingušus, karačajiešus, Krimas tatārus, Volgas vāciešus un citas mazākas tautas un etniskās grupas. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm Otrā pasaules kara Austrumu frontē. Sarkanās armijas uzvaras kaujās pie Staļingradas un Kurskas 1943. gadā pavērsa notikumu gaitu par labu Padomju Savienībai. Tomēr acīmredzams šis pavērsiens kļuva tikai 1944. gada vasarā. Par laika posmu starp 1943. gada vasaru un 1944. gada pavasari Austrumu frontē stāsta vēsturnieks Latvijs Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Viens no Sarkanās armijas ofensīvas rezultātiem šajā laikā bija 872 dienas ilgušās Ļeņingradas blokādes izbeigšana. Tā kā šai Otrā pasaules kara vēstures lappusei raidījumos līdz šim neesam pieskārušies, turpmāk raidījumā par toreizējās Ļeņingradas (tagad (Sanktpēterburga) blokādi. Turpina Valdis Kuzmins.

Raidījuma tēma - „Notikumi Latvijā 1940. gadā”. Kā izmaiņas izjuta Latvijas iedzīvotāji, kādas pārmaiņas viņus skāra, kā notika Latvijas dzīves pāreja uz pavisam citādu sociāli ekonomisko un politisko attiecību sliedēm. Stāsta Latvijas zinātņu akadēmijas pētnieki Irēna Šneidere un Artūrs Žvinklis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par procesiem un notikumiem 1943. gadā. Vispirms pievērsīsimies Varšavas ebreju geto sacelšanās nežēlīgajai apspiešanai 1943. gada aprīlī un maijā un arī versijai, kā šajos notikumos bijuši iesaistīti latviešu policijas bataljonu spēki. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. 1943. gada otrā puse, laiks pēc Kurskas kaujas, bija ļoti nozīmīgs cīņas iznākumam Otrā pasaules kara padomju - vācu frontē. Stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. No 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim risinājās notikums, kas nozīmīgi ietekmēja Eiropas likteņus laika posmā pēc Otrā pasaules kara. Tā bija trīs nozīmīgāko antihitleriskās koalīcijas lielvalstu - Amerikas Savienoto Valstu, Britu impērijas un Padomju Savienības - līderu pirmā klātienes tikšanās. Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins sastapās tobrīd padomju un britu spēku okupētās Irānas galvaspilsētā Teherānā. Stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Inesis Feldmanis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šoreiz par Latvijas Centrālās padomi, organizāciju, kas Otrā pasaules kara laikā vērsās pret abām mūsu dzimteni okupējošajām totalitārajām varām. Pagājušajā raidījumā pievērsāmies norisēm Latvijā 1943. gadā, tai skaitā tobrīd pastāvējušajām dažāda veida un motivācijas pretestības formām nacistu okupācijas režīmam. Daudzi no šiem pretestības virzieniem nebija orientēti uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu pēc kara beigām. Taču 1943. gadā tapa arī organizācija, kuras darbības pamats bija Latvijas Republikas atjaunošana uz 1922. gada Satversmes demokrātiskajiem pamatiem, šai nolūkā vēršoties pie rietumvalstu valdībām. Tā bija Latvijas Centrālā padome, par kuras dibināšanas datumu uzskata 1943. gada 13. augustu. Organizācijā apvienojās pamatā starpkaru Latvijas politiskās elites pārstāvji. Viens no padomes tapšanas iniciatoriem un galvenais sakaru uzturētājs ar ārpasauli bija Latvijas Republikas sūtnis neitrālajā Zviedrijā Voldemārs Salnais. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. Par Latvijas Centrālās padomes izveides apstākļiem un politisko kontekstu - Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. Par nozīmīgāko Latvijas Centrālās padomes darbības epizodi uzskatāma deklarācija jeb memorands, kas datēts ar 1944. gada 17. martu, prasot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Dokumentu parakstīja nevien padomes locekļi, bet arī citi Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki, pavisam 190 personas. Stāsta Kārlis Kangeris. Kārlis Kangeris arī vērtē Latvijas Centrālās padomes darbības nozīmi un raksturu.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par vienu no Latvijas tautai būtiskākajiem un arī postošākajiem procesiem Otrā pasaules kara laikā - par tā sauktā latviešu leģiona izveidi un darbību nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Šis process sākās 1943. gada janvārī pēc Vācijas sakāves Staļingradas kaujā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Svarīga loma Latvijas pilsoņu mobilizācijā Vācijas bruņotajos spēkos bija tā sauktajai Latvijas zemes pašpārvaldei, kura, būdama faktiski beztiesisks vācu varas instruments, kalpoja par piesegu pretlikumīgajai mobilizācijai. Par to saruna ar vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri un vēstures zinātņu doktoru, augstskolas "Turība" docentu Edvīnu Evartu. Turpinājumā Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieka Artūra Žvinkļa viedoklis par leģiona izveides politiskajiem, valsts tiesiskajiem un morālajiem aspektiem. Par leģiona saistība ar citām latviešu militārajām vienībām, pirmām kārtām, policijas un tā sauktajiem aizsardzības bataljoniem stāsta Valdis Kuzmins. Situācijā, kad notika piespiedu mobilizācija, par brīvprātīgu iesaistīšanos leģionā runāt var tikai nosacīti, un jebkādas aplēses par brīvprātīgi nacistiskās Vācijas pusē karojušajiem balstās uz pieņēmumiem. Tomēr nenoliedzami bija tādi, kurus iestāties leģionā mudināja ne tikai bailes no soda, bet arī ticība, ka cīņa leģiona rindās kalpo Latvijas nākotnei un latviešu tautas interesēm. Turpina Valdis Kuzmins.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par vienu no nozīmīgākajiem procesiem 1943. gadā, proti, par Rietumu sabiedroto desanta operāciju Sicīlijas salā un tās ieņemšanu jūlijā un augustā, kā arī tai sekojošo iebrukumu Itālijas cietzemē. Karadarbības uzsākšana Apenīnu pussalā izraisīja fašistiskā režīma sabrukumu Itālijā un šīs Vācijas sabiedrotās izstāšanos no Otrā pasaules kara. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Inesis Feldmanis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm šī kara austrumu frontē. Konkrētāk par divām lielām kaujām, kuras uzskata par pavērsienu karadarbībā starp Padomju Savienību un Vāciju. Pirmā no tām bija Staļingradas kauja, ilga militāra pretstāve pie Volgas no 1942. gada augusta nogales līdz 1943. gada februāra sākumam, kurā virsroku guva Sarkanā armija. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Otra no piesauktajām kaujām bija Kurskas kauja 1943. gada jūlijā un augustā. Turpina Valdis Kuzmins.

Nesen atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas. Viens no ievērojamākiem tās dalībniekiem bija dzejnieks Rainis, kura politiskā darbība vairākkārt jau iepriekš aplūkota raidījumos. Fragmenti no šim sarunām.