Šīs dienas acīm

Laiks pirms 80 gadiem 1945. gada pirmajā pusē bija viens no nežēlīgākajiem periodiem latviešu nācijas vēsturē. Ierauti Otrā pasaules kara cīņās, lielākoties neatkarīgi no viņu pašu gribas un izvēles latvieši karoja un krita abās frontes pusēs. Kā zināms, aktīva kaujas darbība līdz pat kara pēdējām dienām notika arī Latvijas teritorijā, kura Sarkanajai armijai pretojās Kurzemē ielenktais vācu armijas grupējums. Tā sastāvā bija Latviešu leģiona 19. grenadieru divīzija un citas latviešu militārās vienības. Savukārt frontes otrā pusē atradās lielākoties no mobilizētajiem latviešiem sastāvošais Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss.

7. martā mūs sasniedza skumja vēsts – mūžībā devusies mākslas zinātniece un pedagoģe, tēlniecības pētniece Rūta Čaupova. Savulaik tikos ar Rutu Čaupovu raidījumā Šīs dienas acīm, vēstot par tēlnieka Kārļa Zāles daiļradi. Fragmentus no šiem raidījumiem piedāvāju jūsu uzmanībai.

Pirms 80 gadiem Otrā pasaules kara gaitā Latvijā pamazām atgriezās padomju atkārtotā okupācija, un kā viens no „jaukumiem”, ko šī vara nesa sev līdzi, bija arī lauksaimniecības kolektivizācija, kas pašos pamatos mainīja ne tikai īpašuma attiecības un saimniekošanas kārtību, bet lielā mērā arī ierasto Latvijas lauku dzīvesveidu, kas bija veidojies nepārspīlējot, gadsimtiem ilgi. Par to, kas tad bija padomju kolektivizācijas būtība, kāda bija tās norise un sekas, saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Artūru Žvinkli. Par to, kā kolektivizācija Latvijā notiks, varēja nojaust, zinot, ka tāda ir notikusi visā Padomju Savienībā, tā sauktajās vecajās republikās, respektīvi, tajās, kuras bija Padomju Savienības sastāvā jau kopš tās dibināšanas. Arī neskatoties ne uz kādām dzīves veida, tradicionālās lauku agrārās kultūras īpatnībām. Kolhozos tika sadzīti kā ukraiņu viensētnieki, tā Vidusāzijas stepju nomadu ciltis, tādas tautas kā kazahi, piemēram. Droši vien vajadzētu vispirms parādīt to ainu, kāda tad bija Latvijā pirms šīs, jāsaka, sociālekonomiskās nelaimes. Tās bija normālas ekonomiskās īpašuma attiecības. Zeme bija zemnieku īpašums. Saimniecības bija lielākas, mazākas, lielāko tiesu starp 20 un 30 hektāriem. Ļoti plaši bija izplatīta kooperācija Latvijas laukos. Lauksaimniecības biedrības, tādu bija vairāk nekā 400, nodarbojas piena pārstrādi, ar sēklu audzēšanu, vaislas lopkopību, ar dažādu tehnisku līdzekļu inovāciju ļoti plašā spektrā. 1940. gadā vēl nekas ļoti radikāls nenotiek, ja neskaita to, ka zeme vairs nav zemnieku īpašums. Kāda ir tā situācija tad, kad padomju vara šeit atgriežas jau pēc nacistu okupācijas perioda?

Kurzemes cietoksnis no padomju laika literatūras pazīstams arī kā "Kurzemes katls" bija nacistiskās Vācijas spēku kontrolētajā teritorija, kas pirms 80 gadiem bija izveidojusies Latvijā, un pastāvēja šeit līdz pat Otrā pasaules kara noslēgumam Eiropā. Līdz ar to Latvijas zeme un tauta globālās kataklizmas pēdējā cēlienā kalpoja par divu totalitāro varu kaujas lauku. Raidījumā Šīs dienas acīm par to, kas bija Kurzemes cietoksnis un kādas galvenās norises ar to saistās. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

Šobrīd aktuālās norises liek mums uzdot jautājumu – kā un kāpēc kvalitatīva demokrātija var pārtapt nedemokrātiskā valsts modelī? Spilgtākais vēstures piemērs šai ziņā ir nacistu nākšana pie varas Vācijā 1933. gadā. Vācijas nacifikācijas procesam pievēršamies raidījumā Šīs dienas acīm sarunā ar vēsturnieku, profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Inesi Feldmani.

27. janvārī mūs sasniedza ziņa, kā mūžībā devies dzejnieks, sabiedrisks darbinieks un diplomāts, viens no Trešās atmodas un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas līderiem Jānis Peters. Savulaik Jānis Peters ir piedalījies raidījumos Šīs dienas acīm, kuru fragmentus piedāvājam noklausīties. Vispirms neliela daļa no raidījuma, kas izskanēja 2008. gada jūnijā. Tas bija veltīts tobrīd savas šīszemes gaitas noslēgušajam izcilajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam. Cita tikšanās ēterā ar Jāni Peteru notika 2009. gada 25. janvārī. Savienoto Valstu prezidenta amatā nesen bija stājies jaunievēlētais Demokrātu partijas pārstāvis Baraks Obama. Pāris nedēļas iepriekš organizētais protesta mītiņš bija noslēdzies ar nekārtībām, reizumis dēvētām par nemieriem. Fonā turpinājās globālā ekonomiskā krīze, kas sevišķi smagi skāra Latviju. Tas viss iekrāsoja sarunas saturu. Lai dzejniekam gaišs viņa saules ceļš!

26. janvārī atzīmējam 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure. 1921. gada 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome, respektīvi, Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu - Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Beļģijas - pārstāvji konferences laikā Parīzē pieņēma lēmumu par Latvijas un Igaunijas atzīšanu par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem. Ar to vaiņagojās apmēram piecus gadus ilguši pūliņi, Baltijas nācijām apliecinot savas pašnoteikšanās tiesības. Tas nebija vienkāršs ceļš, un tajā izšķiroša nozīme bija savas valsts eksistences tiesību izcīnīšanai Neatkarības karā. Paralēli tika īstenoti diplomātiskie pūliņi. Latvijas delegācija kopš 1919. gada janvāra darbojās Parīzē, kur Miera konferencē valstis vienojās par pēckara Eiropas un pasaules politisko izkārtojumu. Tomēr cerībām uz ātru Latvijas valstiskuma atzīšanu nebija lemts īstenoties, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Par Latvijas de iure atzīšanu stāsta arī vēsturnieki Latvijas Okupācijas muzeja publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals, Latvijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Inesis Feldmanis un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

Šogad atzīmējam jau 34. gadadienu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Tas bija izšķirošs posms Latvijas un Baltijas nāciju virzībā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, kulminācija sabiedrības nevardarbīgajā cīņā par atbrīvošanos no totalitārās padomju sistēmas žņaugiem. Raidījumā Šīs dienas acīm redzējums uz tā laika norisēm, kādu dažādos gados snieguši šī raidījuma viesi.

Šis gads Latvijai iezīmīgs ar vairākām spilgtām gadskārtām, no kurām pamanāmākā neapšaubāmi ir latviešu grāmatniecības piecsimtgade. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm īsi stāsti par vairākām nozīmīgām personībām, kam dažādos laikos bijusi paliekama vieta latviešu drukātā vārda vēsturē un kurām šogad atzīmējamas apaļākas vai mazāk apaļas dzīves gadskārtas. Kā pirmais šajā sarakstā Nikolajs Mollīns, Antverpenē dzimis iespiedējs, kuram bija lemts kļūt par grāmatu iespiešanas aizsācēju Rīgā un Latvijā. Šogad aprit 400. gadadiena, kopš Latvijas pirmiespiedējs Nikolajs Mollīns noslēdza savā raženā mūža gaitas. Par viņu stāsta poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis. Bija jāpaiet vēl pāris gadsimtiem, līdz latviešu grāmatai pievienojās vēl viens nozīmīgs drukātais medijs - laikraksts. 28. aprīlī atzīmējama 210. gadadiena, kopš nācis pasaulē pirmais profesionālais latviešu redaktors, izdevuma "Mājas Viesis" radītājs un veidotājs Ansis Leitāns. Kā zināms, "Mājas Viesis" sākotnēji kalpoja par platformu arī tolaik dzimstošās jaunlatviešu kustības dalībniekiem. Tiesa, pēc Rīgas vācu konservatīvo aprindu spiediena Jurim Alunānam, Krišjānim Baronam un citiem nācās laikraksta slejas pamest, tomēr "Mājas Viesa" vieta latviešu preses kopainā palika nozīmīga visu 19. gadsimta otro pusi. Par "Mājas Viesa" un Anša Leitāna nozīmi stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče. 17. aprīlī apritēs 140. gadskārta, kopš nācis pasaulē Jānis Rapa - viens no ievērojamākajiem latviešu grāmatu izdevējiem, izdevniecības 'Valters un Rapa" līdzdibinātājs un ilggadējs vadītājs. Par Jāņa Rapas tapšanas posmu stāsta Rapu dzimtas pārstāve, Annas Brigaderes muzeja "Sprīdīši" vadītāja Rasma Rapa. Par Jāņa Rapas un izdevniecības "Valters un Rapa" devumu latviešu grāmatniecībā stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Universitātes emeritētais profesors Viesturs Vecgrāvis.

Tā jau tas ap gadumiju ierasts, ka atskatāmies uz jautājumiem un spriedumiem, kuri izskanējuši sarunās aizvadītā gada raidījumos. Vispirms piedāvājam fragmentu no sarunas pērnā gada iesākumā ar Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu. Sarunas temats - karš kā šodienas realitātē. Gada vidū pasaule, uz brīdi novērsusi uzmanību no asiņainiem konfliktiem, vēroja olimpisko spēļu norisi Parīzē. Diskusijas uzvirmoja ap vienu no atklāšanas ceremonijas elementiem – režisora Tomā Žolī veidoto performanci. Daudzi tajā saskatīja Leonardo da Vinči gleznas „Svētais vakarēdiens” kariķētu interpretāciju un līdz ar to kristiešiem svarīgu simbolu zaimošanu. Par to spriedām sarunā ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēkiem, teologiem Juri Cālīti un Andri Priedi. Visbeidzot gada otrajā pusē kārtējais cēliens stāstā par Rīgas pieminekļu likteni rosināja apspriest šo tēmu ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Fragments, kurā spriedām par Andreja Upīša pieminekļa iespējamo pārveidi.

Pēdējā laikā Sīrija un Libāna atkal ir pasaules uzmanības centrā sakarā ar tur notiekošajām militāri politiskajām norisēm. Saruna par, iespējams, unikālo dažādu konfesiju, virzienu, baznīcu dažādību, kuras pastāv šajās senajās kristīgajās zemēs, pirmām kārtām Sīrijā un Libānā, kur tā daudzveidība ir vislielākā. Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docents Andris Priede. Sarunas pirmā daļa.

Pēdējā laikā Sīrija un Libāna atkal ir pasaules uzmanības centrā sakarā ar tur notiekošajām militāri politiskajām norisēm, un ar šīm norisēm diezgan ciešā sakarā un daudz informācijas pavīd arī par dažādām konfesijām, novirzieniem, kas šajās teritorijās ir plaši izplatīti un nosaka arī lielā mērā tur valdošo politisko klimatu. Raidījumā saruna par, iespējams, unikālo dažādu konfesiju, virzienu, baznīcu dažādību, kuras pastāv šajās senajās kristīgajās zemēs, pirmām kārtām Sīrijā un Libānā, kur tā daudzveidība ir vislielākā. Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docents Andris Priede. Tāda neredzēta daudzveidība! Abās šajās valstīs šobrīd jau dominējoši dažādi islāma virzieni un novirzieni. Bet tās ir divas Tuvo Austrumu valstis, kur arī kristietība ir visnotaļ saglabājusies. Raidījumā aplūkojam, mēģinām pat nedaudz kataloģizēt visu to kristīgās baznīcas virzienu daudzveidību, kas tur pastāv, kontekstā, protams, pieminot arī pārējās reliģijas, kas tur ir pārstāvētas. Tie ir Tuvie Austrumi, kur ir radušās samērā nelielā ģeogrāfiskajā areālā visas trīs tā sauktās ābramiskās reliģijas: pirmkārt, tas ir jūdaisms, kura rašanās vieta ir Palestīna, otrkārt, tā ir kristietība, arī burtiski turpat, tā vismaz varētu domāt, un mazliet, daži simti kilometru no turienes, ir arī islāma dzimtene. Ja mēs sākām skatīties vēsturiski. Tādā Latvijas populārā izpratnē mēs zinām, ka tātad no sākotnējās kristietības, kas mums šķiet vairāk vai mazāk tāds vienots monolīts, savā laikā, tas bija apmēram 11. gadsimts diezgan ilgstošā procesā un sarežģītā tas sadalījās divos lielos zaros, kur viens ir Rietumu, tas ir, Romas katoļu, otrs - Austrumu, kas ir grieķu pareizticīgais virziens. To jau liecina liturģijas valodas, kas tajā laikā tika lietotas, tātad Rietumos tā bija latīņu valoda, Austrumos tā bija grieķu valoda, tad vēl pagāja apmēram 500 gadi, un Rietumu baznīca sadalījās vēl divos savstarpēji sākotnēji ļoti nedraudzīgos virzienos, proti, izveidojās protestantiskās reformācijas rezultātā mūsu evaņģēliskās baznīcas un Eiropas dienvidos savukārt katoļi piedzīvoja katolisko reformu. Šī konfesionālā daudzveidība pārvērtās par īstu mozaīku, kur mēs tagad varam paņemt lupu un mēģināt katru atšifrēt un jautāt, vai tā ir autohtūnā (vietējā) vai varbūt nodarbojas, kā pareizticīgajiem patīk teikt, ar prozelītismu un izraut cilvēkus no viņu vēsturiskās kultūrvides. Tā daudzveidība mums Eiropā ir fantastiska, bet Tuvajos Austrumos tā ir vēl lielāka. Sarunas otrā daļa.

80 gadi mūs šķir no notikumiem 1944. gada decembra sākumā Kurzemē. Proti, laikā no 1944. gada 4. līdz 9. decembrim tobrīd Kurzemi kontrolējošie vācu okupācijas spēki Zlēku pagastā nodedzināja vairākas zemnieku sētas un nogalināja apmēram 160 cilvēkus, tai skaitā civiliedzīvotājus, sievietes, bērnus. Par šo notikumu stāsts raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs. Šo notikumu mēdz apzīmēt par Zlēku traģēdiju. Un tam ir priekšvēsture. Uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no dažām citām vācu okupētajām bijušās Padomju Savienības teritorijām tajā laikā Latvijā tādi gadījumi bija retums. Faktiski mēs zinām tikai divus. 1942. gada sākumā tā ir Audriņu ciema iznīcināšana, nogalinot iedzīvotājus, un jau kara fināla fāzē, kādu pusgadu līdz Otrā pasaules kara beigām Eiropā, ir šī izrēķināšanās ar Zlēku pagasta iedzīvotājiem. Un jāsaka tā: ja par Audriņiem tas scenārijs ir ļoti skaidrs: ciematā slēpjas no Sarkanās armijas atpalikuši karavīri, kuriem notiek sadursme ar vietējiem policistiem, policijas pusē ir kritušie, attiecīgi ir soda akcija par to, ka tur tie karavīri ir slēpušies. Zlēku gadījumā tik skaidra motīva, tāda viena motīva nav, ir vairākas versijas, kuras visdrīzāk arī nedaudz pārklājas savā starpā, jo tajā laikā Kurzemes mežs ir pilns ar visvisādiem ļaudīm un visi šie ļaudis tādu vai citādu iemeslu dēļ var vācu varai nepatīk. Bet jāsāk ar to priekšvēsturi, ar notikumiem, kas droši vien nosaka to, ka tas notiek tieši uz Zlēkās un tieši šajā laikā.

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā Neatkarības laukumā ukrainiski - Майдан Незалежності, lai novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan. Trīs gadus vēlāk Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko. Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņas maidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts, savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts piesaukto procesu analīzei. Analizē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

2024. gada 9. novembrī apritēja 35. gadadiena, kopš krita Berlīnes mūris - tas ir notikums, kas simboliski iezīmēja padomju sistēmas sabrukumu un līdz ar to Austrumu un Rietumu demokrātisko, brīvā tirgus un totalitārā komunisma sabiedrību globālās pretstāves beigas. 1961. gadā toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēgšanu uz rietumiem. Savukārt 1989. gadā demokratizācijas procesi toreizējā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs noveda pie mūra krišanas. Pirms 10 gadiem, mūra krišanas 25. gadskārtā, es apmeklēju Berlīni, kur tikos ar 1989. gada notikumu dalībniekiem un pētniekiem. Fragmentus no šīm sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai.

1924. gada novembra sākums ir laiks, kad pirmo reizi tā brīža neatkarīgajā Latvijā iznāk žurnāls „Atpūta” – žurnāls, kam ir īpaša vieta visā Latvijas preses vēsturē. Par „Atpūtu”, kāda tā bija un kāpēc tā ir īpaša, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieci Inetu Lipšu. „Atpūta” ir savā ziņā starpkaru neatkarīgās Latvijas ikona, viena no ikonām, tā varētu teikt, viens no tiem artefaktiem, kas tika īpaši glabāts ļoti daudzās ģimenēs. Mēs varam vēl šādā sakarā piesaukt, teiksim, piecu latu sudraba monētas, kas tika glabātas un dāvinātas, varbūt arī tajās mājās, kur tās bija, Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevums, kas arī ir tāda starpkaru Latvijas grāmatniecības emblēma. Un žurnāls „Atpūta”, vai nu iesieti vai atsevišķi numuri, kā nu kurā mājā, bet, ja tie bija saglabājušies, tad tos tā vieglu roku parasti padomju okupācijas periodā prom no mājas nedeva. Tie glabājās un arī tika lasīti, jo ļoti lielā mērā veidoja ļaudīm prieks par to, kāda bija tā neatkarīgā valsts, kura Otrā pasaules kara laikā tika faktiski zaudēta un uz kuras atjaunošanu tā klusi cerēja visus okupācijas gadus.

16. oktobrī Rīgas pilsētas vadība lēma par dažām izmaiņām Rīgas pilsētvidē, proti, runa ir par vairākiem pieminekļiem, kas vai nu pazudīs, vai, stipri izmainīti turpmāk varētu būt Rīgas vidē skatāmi. Par visu šo pieminekļu situāciju un ko mums no tā būs mācīties un secināt saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Mēs jau par pieminekļiem, ciktāl tie ir kļuvuši ļoti kustīgi pēdējos gados Rīgā, esam runājuši arī jau iepriekš. Process jau joprojām ir apmēram vienas un tās pašas tendences noteikts, proti, izskaust no Rīgas vides tos tēlus, simbolus, pieminēšanas zīmes, kuras saistās ar Latvijai naidīgu spēku klātbūtni šai telpā vai katrā ziņā svešu un pirmām kārtām tādu, kas nāk no Austrumiem. Lai gan šajā brīdī tas, par ko ir runa, tad tie ir, teiksim tā, principā tādā perifērijā esoši. Ja mēs domājam par Mihaelu Andreasu Barklaju de Tolli, tad, protams, viņš bija Krievijas impērijas ģenerālis, viņš bija Krievijas kara ministrs, vācbaltiešu izcelsmes. Un vēl klāt divi personāži, par kuriem daudz arī līdz šim ir runāts, Andrejs Upīts un Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers. Abi pietiekami ievērojami, lai viņiem būtu vieta latviešu literatūras vēsturē, bet arī abi, tā sacīt, sabojājuši savu reputāciju, sadarbojoties ar padomju režīmu pagājušā gadsimtā.

Turpinām sarunu par padomju represīvo iestāžu darbību Latvijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Sistematizējot to, ko mēs iepriekšējā sarunā skārām ar tādiem konkrētiem piemēriem, vai varam iezīmēt zināmu hronoloģiju šajā represīvo iestāžu darbībā - kas bija galvenie šīs darbības virzieni kara noslēguma posmā, tūlīt pēc kara, un vai un kā tie pakāpeniski nomainījās, mainoties visai dzīves situācijai? Sarunas pirmā daļa.

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Rīga nomainīja savus okupantus, proti, 1944. gada 13. oktobrī nacistisko okupācijas varu nomainīja padomju boļševistiskā okupācija, jau atkārtoti ierodoties šeit. Iezīmējot to, ko nozīmēja Latvijai šī atkārtotā okupācijā, raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem aspektiem, tā ir padomju represīvo iestāžu darbība. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Tiek lēsts, ka tik daudz cilvēku, kā tas bija 1944. līdz 1946. gadā, cauri Stūra mājai nav izgājuši ne pirms, ne pēc tam. Dažādas padomju varai nevēlamo personu meklēšanas, arestēšanas, tiesāšanas sasniedz savu kulmināciju tieši šajā laikā. Motīvs ir visumā skaidrs, šeit ir bijusi citas valsts okupācijas vara un padomju vara ir ārkārtīgi nadzīga noskaidrot, kuri un kā ir sadarbojušies ar ienaidnieku, līdz ar to ir bargi sodāmi citiem par pamācību. Paiet gandrīz gads, ja skatāmies no pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā līdz nacistu spēku kapitulācijai Kurzemē 1945. gada maijā. Pirmajā posmā, kamēr notiek kaujas Latvijas austrumdaļā, Latgalē un arī Zemgalē, savas represīvās struktūras darbojas arī frontē un tās tuvumā. Tās visas šajā laikā apvienotas ar nosaukumu SMERŠ, tulkojumā no krievu valodas - nāvi spiegiem. Kā darbojas šī struktūra, kādas ir tās intereses attiecībā pret ļaudīm, kas nonāk tās ietekmes teritorijā, Latvijas iedzīvotājiem, kad viņu dzīves vietu tiešā tuvumā parādās Sarkanā armija? Sarunas otrā daļa.

5. septembrī atzīmēsim 88. gadskārtu, kopš pasaulē nācis dzejnieks Knuts Skujenieks (1936.-2022.). Jau divus gadus dzejnieka vairs nav mūsu vidū, taču droši vien daudz ir to, kurus iedvesmo viņa radošais mantojums, dzeja, atdzeja, publicistika un arī viņa personība. Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi. Raidījumā Šīs dienas acīm savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku. Šoreiz skan fragmenti no tām.

Šajās dienās, kad atzīmējam 35. gadskārtu kopš Baltijas ceļa akcijas, aprit gadadiena arī citam notikumam, proti, 1944. gada 22. augustā toreizējā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija vēršanās pie Padomju savienības Augstākās Padomes ar lūgumu nodot sešus līdz tam Latvijas PSR ietilpstošus pagastus un Abrenes pilsētu toreizējai Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai. Nākamajā dienā, 23. augustā, tiek pieņemts attiecīgais PSRS Augstākās Padomes lēmums. Tas ir mums visiem labi zināmais Abrenes novads jeb Abrenes teritorija, kas starpkaru periodā bijusi Latvijas Republikas īpašums, Sarkanā armija ir ieņēmusi šo teritoriju tobrīd apmēram pirms mēneša. Rīgā vēl atrodas nacistiskās Vācijas spēki. Par to, kas notika šajā datumā pirms 80 gadiem un kas vispār saistās ar Abrenes jautājumu, saruna ar Latvijas Nacionāla arhīva vadošo pētnieku Arturu Žvinkli.

1989. gada otrā puse, kad nobrieda un īstenojās Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē. Par to, kā notikumi Baltijā izskatījās no Vācijas perspektīvas, sarunājos ar vēsturnieku Detlefu Henningu. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Detlefs Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.

Rosinoties no skandāla, kas sacēlās ap šī gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Parīzē, jo sevišķi režisora Tomā Žolī veidoto performanci, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Leonardo da Vinči gleznu "Svētais vakarēdiens", diskutējam par reliģijas lomu un vietu šodienas pasaulē. Turpinām iepriekšējā raidījumā sākto sarunu ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Juri Cālīti un Andri Priedi.

Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā? Raidījumā par šīm tēmām sarunājas vēsturnieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis.

Olimpiskās spēles Parīzē šodien, 11. augustā, finišē. Vēl joprojām, domājams, daudzviet nav rimušas diskusijas un viļņošanās par to, kas notika olimpiādes atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā, un pirmām kārtām par vienu no daudzajiem tur vērojamajiem mākslas aktiem - performancēm, kas veidoja visu šo grandiozo izrādi, kuras režisors bija Tomā Žolī. Un viena no šīm performancēm daudziem, pirmām kārtām tiem, kuri sevi identificē kā kristiešus, šķita aizskaroša, sadusmojoša. Dažādi formulējumi lietoti. Kas tad īsti notika Parīzē, skatoties uz to no ticības un citu cilvēka darbības sfēru, varbūt konkrētāk vēl mākslas robežu viedokļa? Par to saruna ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Andri Priedi un Juri Cālīti.

Raidījumā saruna par Pirmo pasaules karu, par pirmo šī kara mēnesi. Stāsta vēsturniece Ilze Krīgere.

Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska pielietojuma faktiski. Jūsuprāt, cik dziļi un tālu aizgāja šī izjūta par to, ka ir iestājies mūžīgais miers? Māris Andžāns: Pēc Padomju Savienības sabrukuma radās jautājumi Rietumu pasaulē: vai NATO ir vajadzīga vispār? Padomju Savienības vairs nav organizācija 1949. gadā tika veidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrotos pret iespējamu Padomju Savienības agresiju, arī lai apturētu Padomju savienību no agresijas. Padomju Savienība beidz pastāvēt - priekš kam NATO? Bet NATO spēja diezgan ātri pielāgoties, jaunas misijas, operācijas uzņēmās. Un, no vienas puses, protams, mēs šeit bieži runājam, ka tāds miers iestājās. Bet nebija jau viss tik mierīgi. Balkānu kari deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados, kur NATO iesaistījās jau 90. sākumā, gan Bosnija Hercegovina, gan arī vēlāk līdz pat Kosovai. Tāpēc arī nevar tā teikt, ka bija pilnīgs miers. Balkāni, jo īpaši deviņdesmitie gadi aizgāja tādos sevis meklējumos. NATO un Balkāni beigu beigās ir jāsaka, ka ir kopumā tomēr liels veiksmes stāsts, jo daļa no Balkānu valstīm jau ir NATO sastāvā - no Rietumbalkāniem gan Horvātija, gan Slovēnija, gan arī Albānija un Melnkalne. Protams, sāpju bērni paliek Kosova, kuru arī visas NATO dalībvalstis pat neatzīst kā neatkarīgu valsti. Protams, Serbija neraugās NATO virzienā un Bosnija Hercegovina ir ārkārtīgi problemātiska, nupat briestošs potenciāli ir jauns konflikts. Tālāk NATO meklē jaunas partnerības ar Krieviju 1997. gadā tika noslēgts pamatakts par attiecībām, kur daudz ko abas puses apsolīja, tika izveidots arī pastāvīgs sadarbības mehānisms starp krievu un NATO. Un tad nākamā desmitgade šī gadsimta pirmajā desmitgadē aizgāja terorisma gaismā, tātad 2001. gada terora akti ASV - Ņujorka un arī Vašingtona, Pentagons un Pasaules tirdzniecības centrs. Pēc tā ASV iebrukuma Afganistānā, un vēlāk arī NATO pārņēma aizsargmisiju, kas ilga gandrīz divas desmitgades. NATO visu laiku spēj kaut kādā veidā atrast jaunu lomu, pielāgoties, Ceļā uz 2014. gadu vēl, protams, Lībija bija, NATO iesaista gaisa triecienos. No vienas puses, var piekrist apgalvojumiem, ka NATO bija sapuvusi organizācija uz 2014. gadu: ja mēs desmitgadē raugāmies atpakaļ, ka tā mētājās šurpu turpu tā vietā, lai attīstītu jaunas nopietnas kaujas sistēmas, jaunus tankus, iznīcinātājus un jaunas taktikas stratēģijas, ko NATO karavīri darīja - cīnījās ar nemierniekiem stratēģiski pilnīgi nenozīmīgās vietās, īpaši Afganistānā. Arī Baltijas valstis pievienojas NATO, kas vairs nebija tas NATO, jo tur pie galda daudzās sanāksmēs sēdēja Krievija, bija NATO Krievijas padome, kura šobrīd ir deaktivizēta. Krievija bija partneris līdztekus arī ar virkni citām valstīm. Bet, ja uz to sapūšanas argumentu raugās, ja NATO nebūtu iesaistījusies gan konflikta risināšanā Rietumbalkānos, gan arī Lībijā, gan arī Afganistānā, tad ļoti iespējams, ka NATO vairs nebūtu. Tāpēc, iespējams, labi, ka tā, labi, ka bija šīs pretterorisma aktivitātes un iesaiste citos konfliktos. Pagājušās trīs desmitgades - tā ir tāda arī palēnā atvadīšanās no ilūzijām Krievijas sakarā. Ilūzijām, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī līdz ar 1991. gadu, Padomju Savienības sabrukumu, kur bija izjūta par to, kā šīs bijušās padomju republikas, ja jau tās ir nolēmušas sagraut šo savu, tā sacīt, tautu cietumu, šo padomju totalitārā komunisma būvi, ka tās visas būs orientētas uz Rietumu attīstības modeļiem un liberālo demokrātiju un tā tālāk. Kas izrādījās lielāko tiesu neadekvāts pieņēmums. Eduards Liniņš: Šī izjūta par to, ka lielākais ļaunums, kas vispār ir teju bijis cilvēces vēsturē, katrā ziņā pagājušā gadsimta otrajā pusē, tātad totalitārais komunisms, ka tas nu ir uzvarēts un ka vairs nav par ko īpaši uztraukties. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad šis motīvs jau kaut kur vēl joprojām ir klātesošs, ka tomēr Krievija - tā ir tā vai citādi tirgus ekonomika un kā tie, ar kuriem mēs varam tirgoties, ar tiem mēs varam sarunāt arī lielā mērā visu pārējo. Tādās spilgtākās variācijās tā ir pašreizējā

Šonedēļ Latvijas Republikas bruņotie spēki atzīmēja savas pastāvēšanas 105. gadadienu. 1919. gada 10. jūlijā Latvijas Republikas Pagaidu valdība iecēla pirmo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, ar kura pavēli vienotā struktūrā tika apvienotas divas vienības - Dienvidlatvijas brigāde, kura bija veidojusies kā daļa no tā sauktās Latvijas zemessardzes, kur ietilpa arī vācu un krievu vienības, un Ziemeļlatvijas brigāde, kas bija formējusies Igaunijas bruņoto spēku sastāvā. Par šo vēsturisko momentu saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu.

30. jūnijā 85. dzimšanas dienu svin Jānis Peters - dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, viens no Trešās atmodas līderiem. Sveicot Jāni Peteru raženajā gadskārtā, raidījumā saruna ar dzejnieku, kas pirmo reizi izskanēja 2008. gada jūnijā un bija veltīta tobrīd nule mūžībā aizgājušajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam. Domājams, ka Čingizs Aitmatovs joprojām ir Latvijā mīlēts un cienīts literāts, kaut, protams, latviešu un Latvijas literārā interese un orientācija varbūt ir krietni mainījusies kopš tiem laikiem, kad Aitmatova darbi šeit sacēla tādu pašu viļņošanos kā varbūt visā pārējā Padomju Savienībā. Bet Jānim Peteram ir bijusi izdevība tikties ar Čingizu Aitmatovu arī personiski.

Šajās dienās atzīmējam 105. gadskārtu kopš Cēsu kaujām – notikumiem, kam bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības kara gaitā un ietekme uz tālāko Latvijas Republikas un arī Igaunijas Republikas sabiedriski politisko attīstību. Aicinām palūkoties uz militārajām un politiskajām norisēm 1919. gada vasarā. 1919. gada maija nogalē Vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 16. jūnijā ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņuvilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos.

25. maijā mūs sasniedza sēru vēsts - 86 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas fotogrāfs, fotovēsturnieks, daudzu grāmatu autors un viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteris Korsaks (1937-2024). Viena no Pētera Korsaka galvenajām izpētes tēmām bija izgudrotāja Valtera Capa biogrāfija un viņa leģendārais izgudrojums – fotokamera „VEF Minox”. Tai bija veltīta arī saruna ar Pēteri Korsaku, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2013. gadā. 1938. gada aprīlī Latvijā plašā pārdošanā parādījās jauns tehnikas brīnums - fotoaparāts „VEF Minox”. Kaut kāds priekšstats par „VEF Minox” ir diezgan daudziem. Un ir stāsti par šo, jāsaka, leģendāro aparātu.

Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas. Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode.

24. martā apritēja kāda simtgade, proti, 1924. gada 24. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis - arī šobrīd Latvijas Republikas augstākais apbalvojums. Tas ir iemesls, lai parunātu par Latvijas Republikas apbalvojumu sistēmu un par to, kas vispār pasaules vēsturē šādi apbalvojumi, kā tie radušies. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un nodaļas krājuma galvenā glabātāja Laima Kostrica.

Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani. Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko. Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī? Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida politiskajām kustībām, arī dažāda veida sociālkultūras fenomeniem. Viņa savā ziņā spoguļo ļoti daudzus dažādus vēstures aspektus, un līdz ar to viņas personība ļoti pateicīga. Ja domā par šo periodu, kur savā ziņā tā pasaule, ko Pirmā pasaules kara kontekstā dēvē par to pasauli vai sabiedrību, kas ir jau sajukusi prātā, un tāda viņa turpinās būt vēl ilgi, tad prātā sajukusī sabiedrība Marijas Leiko personībā ļoti labi spoguļojas. Protams, vistraģiskākais - un savā ziņā vienlaikus arī visintīmākais periods viņas dzīvē ir šis noslēdzošais posms Maskavā, kur patiesībā viņa nonāk nejaušības rezultātā un paliek. Paliek uz laiku, lai beigu beigās, varbūt ne līdz galam saprotot to sistēmas tumsu, kas ir apkārt, ka viņa iet bojā. Domājot par mūsdienu aktualitāti un šībrīža aktualitāti, ir skaidrs, ka šī tēma un tieši Marijas Leiko un teātra "Skatuve" liktenis, kas bieži tiek izmantots kā tāda zīme Staļina teroram vispār, un jo sevišķi šīm nacionālajām operācijām, ka šobrīd nekas tiešāk neapzīmē Putina Krieviju un šo režīmu, kurš vienkārši kopē Staļina režīmu un arī pat kaut kādas tās terora prakses, tā kā tādā mums acīmredzamā veidā ja un tas, protams, es domāju, aktualizē ļoti tieši šo viņas dzīvi un viņas likteni tieši Padomju Krievijā.

2024. gada 23. martā zemes klēpī guldīja Aināru Dimantu - publicistu, sabiedrisko darbinieku, pasniedzēju, vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmākajiem Latvijas mediju pētniekiem. Ainārs Dimants bija izcils mediju vēstures zinātājs, ko apliecina arī viņa aizpērn iznākusi monogrāfija „Latvijas prese 200 gados: no latviešu avīzēm līdz digitālo mediju laikmetam”. Viņa mūžs aprāvās 13. martā - 58. mūža gadā. „Es ar Aināru iepazinos 1983. gadā, kad viņš kā agrākais dalībnieks apmeklēja toreizējo radošās jaunatnes nometni „Aicinājums”. Turpmākajās pāris desmitgadēs mums bija dažas epizodiskas tikšanās, tai skaitā kāda visai karsta personiska diskusija laikraksta „Diena” redakcijā, bet pēc 2006. gada Ainārs kļuva par manu autorraidījumu viesi Latvijas Radio,” atminas raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš. Šoreiz raidījumā vairāku raidījumu, kuros piedalījies Ainārs Dimants, fragmenti.

2024. gada 17. martā aprit 80. gadskārta kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda pieņemšanas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos tapušais teksts, kuru 1944. gadā parakstīja 188 prominenti latviešu sabiedrības pārstāvji, uzsvēra Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma de jure pastāvēšanu un to, ka nedz padomju, nedz vācu totalitārajiem režīmiem nav nekādu leģitīmu tiesību uz Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem. Memorands prasīja Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu. Otrā pasaules kara situācijā diemžēl šādai atjaunošanai trūka nepieciešamo militāri politisko priekšnoteikumu, un memorands, ja arī nonāca demokrātisko valstu institūciju redzeslokā, palika faktiski neievērots. Laimīgā kārtā teksta oriģināls un parakstītāju saraksts negāja zudībā. Tas nonāca dokumenta parakstītāja - inženiera Vilhelma Jansona un viņa dzīvesbiedres juristes Valija Sveščūnas-Jansones - rīcībā, kuri to paslēpa zem grīdas dēļiem savā dzīvesvietā Vecrīgā. Dzīves laikā viņi tā arī neatklāja dokumenta atrašanās vietu, un tas tika nejauši uziets jau pēc viņu nāves 2001. gadā un nonāca Latvijas Kara muzeja krājumā. Dokuments iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā sarakstā. Šī gada janvārī Latvijas Kara muzejā notika Latvijas Centrālās padomes memorandam veltīta diskusija. Raidījumā Šīs dienas acīm diskusijas fragmenti ar tās dalībnieku paustajiem viedokļiem.

1944. gada 16. martā divas latviešu "Wafen SS" divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas arī kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu. Aplūkojam visus tos latviešus, kas tajā vai citā laikā, tādā vai citā kvalitātē nonāca nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna ievērots nevis hronoloģisks princips, bet ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem ir nepārprotami skaidrs, ka viņi bijuši akra noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu

Laiks pirms simts gadiem saistās ar kādu interesantu faktu Latvijas un arī Francijas vēsturē. 1924. gada 2. martā Parīzē no raidstacijas "Radio La Studia" notika pārraide, kas bija veltīta Latvijai. Tajā piedalījās arī Latvijas tobrīd sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds. Šim faktam ir veltīts raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta mākslas zinātniece, Oļģerta Grosvalda biogrāfijas pētniece Ginta Gerharde-Upeniece un Ēriks de Drezī no Francijas, kurš šo faktu atklāja no jauna. Viņš ir liels Latvijas draugs un latviešu kultūras entuziasts.

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām. Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pilsēta tiek iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā. Šī panākuma iedvesmots, Putina režīms izvērsa nākamo agresijas fāzi Ukrainas austrumu reģionā - Donbasā. 2014. gada aprīlī šeit parādījās bruņotas grupas bez atpazīšanas zīmēm, kuras sagrāba savā kontrolē vairākas pilsētas. Tika deklarēta tā saukto Doneckas un Luganskas tautas republiku nodibināšana. Šoreiz valdība Kijivā reaģēja un izsludināja tā saukto pretterorisma operāciju. Jūlija beigās Ukrainas bruņotie spēki bija piespieduši separātistu vienības, kuras sastāvēja pa daļai no Krievijas iesūtītiem, pa daļai no vietējiem prokrieviskajiem elementiem, atstāt lielu daļu no sākotnēji ieņemtajām teritorijām. Šajā brīdī Krievija tieši iesaistījās karadarbībā, gan apšaudot Ukrainas spēkus ar artilēriju no savas teritorijas, gan iesūtot pāri robežai savu bruņoto spēku karavīrus un tehniku. Pie tam Kremlis konsekventi noliedza šo iesaisti, sakot, ka pret Kijivas valdību Donbasā karojot vietējie iedzīvotāji. Bet, kad daži Krievijas karavīri krita gūstā, tika teikts, ka tie esot brīvprātīgie. Krievijas slēptā invāzija piespieda Ukrainas valdību pieņemt kompromisu tā sauktās Minskas vienošanos veidā, un līdz ar 2015. gada februāra otro pusi aktīvā karadarbības fāze noslēdzās, lielai daļai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, tai skaitā apgabalu galvaspilsētām, paliekot Krievijas kontrolē. Turpmākajos gados, kā par to teica paši ukraiņi, viņu valstī izdevās nosaitēt šo čūlojošo kara rētu savā miesā, turpināt attīstīties un pakāpeniski virzīties tuvāk mērķim, kādu bija definējusi 2013. gadā uzsāktā tā sauktā pašcieņas revolūcija, proti, iestājai Eiropas Savienībā. Šī virzīšanās, protams, nekad netika akceptēta Kremlī, kas arī noteica to, ka 2022. gada februārī Putina režīms uzsāka plaša mēroga konvencionālu karu. Sarunu par pagājušajiem 10 gadiem no Ukrainas viedokļa ar ukraiņu politologu un publicistu Dmitro Ļevus.

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju okupācijas periodā, piedāvāju vairāku manu sarunu biedru redzējumu.

Otrā daļa sarunai ar tibetiešu trimdas politisko līderi, Tibetas trimdas valdības vadītāju jeb sikijongu Penpu Ceringu (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju, tikās ar mūsu valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem, atgādinot par Tibetas tautas likteni totalitārā Ķīnas tautas režīma pakļautībā. Viņš viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies tibetiešu trimdas politiskajai organizācijai, tās tapšanas vēsturei un funkcionēšanai. Līdz pagājušā gadsimta vidum Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, taču savas izolētības dēļ tai bija minimāli starptautiskie kontakti. Attiecīgi starptautiskajā arēnā nebija alternatīvas Ķīnas pretenzijām uz tās suverenitāti pār Tibetu. 1950. gadā vairākas desmitgades ilgušais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Mao Dzeduna vadīto komunistu uzvaru, un šis režīms ar militāru spēku piespieda Tibetu pakļauties. Drīz pēc tam starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas otrā daļa.

Šajā raidījumā palūkojamies uz šī brīža karadarbību Ukrainā un caur to vispār uz to, ko nozīmē mūsdienu karš un ar ko tas varbūt atšķiras no tās karadarbības, par kuru daudzkārt esam runājuši raidījumos Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Vai tiesa, kā tas ir nereti bijis pagātnē, kad ilgākiem vai īsākiem relatīva miera periodiem seko kāda nopietna karadarbība, kā arī šajā karā gan praktiskajiem karotājiem, gan teorētiķiem ir gana daudz pārsteigumu, respektīvi, ka ir lietas, uz kuras bija domātas citādi, nekā tas ir izrādījies praksē? "Protams, katrs karš, katra karadarbība ievieš izmaiņas teorētiskajos priekšstatos. Parasti ir tā, ka miera periodā pārstrādā, apdomā un izdara secinājumus no iepriekšējā kara, un daudzos gadījumos izrādās, ka valstis ir sagatavojušās pagātnes karam, bet reālā, modernā karadarbība ievieš diezgan būtiskas izmaiņas pirmskara plānos. Tā ir bieži gadījies, un tas tā ir noticis daudzās situācijās arī Ukrainā," analizē Dainis Poziņš.

Šo raidījumu Šīs dienas acīm veltām Ukrainai pēdējās trīs desmitgadēs, kopš neatkarīgā valstiskuma atgūšanas 1991. gadā. Viesos ukraiņu politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. "Ja mēs runājam par Ukrainu 1990.- 91. gadā, tad, protams, vienmēr ir kārdinājums salīdzināt un manipulēt, ko arī dara tuvināšanās ar Krievijas Federāciju atbalstītāji vai vienkārši cilvēki, kas apjūsmo un dievina Padomju Savienību. Patiešām otra spēcīgākā republika PSRS, attīstīta ražošana, industriāli agrāra ekonomika, attīstīta izglītība, zinātne, lauksaimniecība," Ukrainas situāciju neatkarības atgūšanas brīdī, un to bagāžu, ar kuru Ukraina pameta Padomju Savienību vērtē Dmitro Levus. "Ja ņem vērā kopproduktu, tad, starp citu, ļoti bieži pat gudri cilvēki, kas nav komunistiskā režīma un Padomju Savienības piekritēji, sāk salīdzināt ar Franciju un citām Eiropas valstīm un runāt par to, ka, redziet, kā mēs to visu pazaudējām. Bet patiesībā viss izskatījās nebūt ne tik labi, bija problēmas, kas piemīt visai Padomju Savienībai, kuras mēs visi lieliski zinām, kas kopumā arī noveda pie šī sabrukuma. Problemātiska ekonomikas efektivitāte, ekonomikas un rūpnieciskās ražošanas struktūra bija diezgan deformēta. Ukrainas teritorijā koncentrējās daudzi uzņēmumi, kas bija iekļauti kopējā Padomju Savienības tautsaimniecības kompleksā, un daļa no tiem gatavoja tieši gala produktu. To statistiski saskaitot, tad arī tiek būvētas šis Ukrainas kā paradīze zemes virsū novērtējums, kur ražoja tik daudz ledusskapju un tik daudz televizoru, visa kā cita, kas, iespējams, skaitliski tiešām bija priekšā Francijai. Taču bija arī daudzi absolūti nerentabli uzņēmumi, kas ekonomiski vienkārši veģetēja no dotācijām, kas bija vesels subsidētas nozares. Te mēs runājām arī par ogļu rūpniecību, arī metalurģija bija diezgan neefektīva, teiksim, bija daži uzņēmumi, kas tieši 80. gadu sākumā tika modernizēti, tie bija efektīva arī 80. gadu beigās, bet bija daudz uzņēmumu, kuru tehnoloģija nebija mainījusies gadu desmitiem ilgi. Humanitārajā ziņā, no vienas puses, mēs varam atcerēties studentu skaitu, universitāšu skaitu, atcerēties, cik bija pašdarbības ansambļu, bet patiesībā jau padomju izglītības kvalitāte bija diezgan nosacīta. Vēl viens moments, it kā jau varēja šķist, ka ukraiņu kultūra attīstās. Varam atcerēties tolaik televīzijā dažādu folkloras kolektīvu uzstāšanos visaugstākajā līmenī, taču, piemēram, tieši no turienes nāk termins šarovaršķina. Tas ir, kad reālo saturu aizstāj ar formu, ar stilizētiem ukraiņu tautas tērpiem, kuru neiztrūkstošs elements ir platās vīriešu bikses - šarpvari. Tas visur zibēja priekšplānā un aizstāja reālo kultūru. Tāpat diezgan dziļā aizgaldā iedzīt ukraiņu masu kultūra. Tieši kaut kād 70. gadu vidū arī notika šis lūzums, kad centrālajā un daļēji arī dienvidu Ukrainā parādījās tāds jēdziens kā krievvalodīgie ukraiņi. Austrumos tas bija noticis jau nedaudz agrāk. Krievu valoda sāk dominēt skolas izglītībā un ikdienas dzīvē ievērojamā Ukrainas daļa."

Šī gada 1. janvārī apritēja divas apaļas gadskārtas, kas saistītas ar Eiropas Savienības vienoto valūtu eiro: pirmkārt, ceturtdaļgadsimts, kopš 1999. gada 1. janvārī eiro kļuva par norēķinu vienību pasaules finanšu tirgos, kam trīs gadus vēlāk sekoja pilnīga pāreja uz to kā valūtu eirozonas valstīs. Savukārt pirms 10 gadiem - 2014. gada 1. janvārī - eirozonai pievienojās Latvija. Pirms vairākiem gadiem sadarbībā ar Latvijas Banku tapa raidījums "Nauda laiku lokos" kurā cita starpā pievērsos arī eiro vēsturei un šodienai. Šodien piedāvāju jūsu uzmanībai fragmentus no divām raidījuma sarunām. Vispirms par eiro plašākā Eiropas Savienības ekonomiskās vēstures kontekstā stāsta Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes profesore Baiba Šavriņa. Otrs fragments no sarunas ar ekonomisti, tobrīd Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un protokola daļas vadītāju Aleksandru Bambali.

Gada pēdējā raidījumā Šīs dienas acīm kā ierasts, atskats uz aizejošajā gada raidījumos izskanējušo. Šajā gadījumā izvēlēti raidījumi, kuros nav aplūkots vēstures notikumu izgaismojums, bet ar vēsturi saistītu sabiedrībai aktuālu jautājumu iztirzājums. Jau pērnā gada otrajā pusē aktualizējās jautājums par vēstures kā mācību priekšmeta vietu skolu programmās, respektīvi, par to, ka vairumā šo programmu variantu vēsture vairs netiek paredzēta kā atsevišķi mācāms priekšmets, bet gan integrēta vispārinātākā sociālo zinību saturā. Par šo problemātiku aizejošā gada sākumā sarunājos ar vēsturniekiem un pedagogiem Valdi Klišānu, Edgaru Engīzeru un nu jau aizsaulē aizgājušo Arti Buku. Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija saasinājusi attieksmi pret publiskajā telpā redzamajām vizuālajām zīmēm, kuras saistītas ar Krievijas un arī padomju varas klātbūtni Latvijā. Tas skar arī vairākus pieminekļus, kas padomju periodā uzstādīti šai varai tīkamiem literātiem, kas sadarbojās ar varu Šo tematu raidījumā oktobrī apspriedām ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Tematu par padomju perioda literātu darbības vērtējumu mūsdienās turpinājām vētīt arī divos raidījumos, kas izskanēja decembrī, bez Mārtiņa Mintaura tajos piedalījās arī literatūrvēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors Ojārs Lāms.

16. decembrī saņēmām skumju ziņu, ka 76 gadu vecumā mūžībā devies dzejnieks, žurnālists un viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) idejas autoriem Viktors Avotiņš. Savulaik viņš kopā ar selekcionāru sabiedrisko darbinieku Jāni Rukšānu un ģeogrāfu un politiķi Valdi Šteinu bija raidījuma Šīs dienas acīm viesi, stāstot par Latvijas Tautas fronti tās dibināšanas 25. gadskārtā. Atminoties Viktoru Avotiņu, skan fragmenti no šiem raidījumiem. Latvijas Tautas frontes pirmsākumi Tautas frontes dibināšana

Otrā daļa sarunai, kurā pievēršamies padomju perioda kultūras pamatam - daiļliteratūras situācijai. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz padomju laika rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Sarunas 1. daļa

Nesen atzīmējām 90. gadskārtu, kopš dzimis dzejnieks Ojārs Vācietis. Kā jau tas ir ierasts šajās gadskārtu reizēs un arī ārpus tām sabiedrībā, protams, kā tas šodien pieņemts sociālajos tīklos, notika zināma viļņošanās par tēmu - vai Vācietis ir tas, kuru vajadzētu šodien pieminēt? Vai vispār vajadzētu runāt ar tādu augstu vērtējošu pieminēšanu par tiem rakstniekiem, dzejniekiem, kuri savulaik padomju laikā bija vispārējā literatūras procesā pamanīti, konjunktūras arī ar zināmām balvām neapdalīti, tātad piederēja arī toreiz pie Latvijas elites. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms, runājot par šo problēmu, ir jānovelk tādas zināmas hronoloģiskās robežas, jo īsti nerunāsim par to rakstnieku un vispār kultūras darbinieku paaudzi, kura piedzīvoja vēl neatkarīgās Latvijas laikus jau daudz maz nobriedušā vecumā, tad piedzīvojušo totalitārisma invāziju un Staļina perioda. Tas bija laiks, kuram bija pavisam citi nosacījumi, nekā tomēr tam, kas bija pēc tam šīs Hruščova atkušņa, Brežņeva stagnācijas laiks, kad valsts vairs neterorizēja indivīdu tik nežēlīgi, tik graujoši, kā tas notika Staļina laikā. Runājam par tiem literātiem, kuri Staļina laiku piedzīvoja kā bērni, kā jaunieši. Pamatā tā ir paaudze, kas ir dzimusi trīsdesmitajos gados, ja runājam par Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševica, Imanta Auziņa paaudzi. Nonāca līdz augstskolai kaut kad 40. gadu beigās, attiecīgi 50. gadu pirmajā pusē, 50. gadu vidū studijas beidza un ienāca literatūrā burtiski Hruščova atkušņa priekšvakarā vai līdz ar to. Tas ir diezgan būtisks apstāklis šajā gadījumā, ja runājam par viņu pozicionēšanos pret to, kas bija tālaika padomju iekārta, kas bija tas, ko viņiem šobrīd pamatā pārmet, tātad komunistiskā ideoloģija. Līdz ar to droši vien būtu jāsāk ar jautājumu, kādas bija viņu iespējas augot tajā laikā un tajā vidē palikt šī vispārējā ideoloģiskā fona neskartiem un nesamaitātajiem. Sarunas 2. daļa

Pirms dažiem mēnešiem iznāca grāmata "Kad karš kļūst personisks", kuras autors Juris Alberts Ulmanis. Ar viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Ar Juri Ulmani bija jau iepriekš saruna raidījumā Monopols, tā bija vairāk personiska, tāpēc šoreiz vairāk par to karu, jo sarunā vēlamies, izmantojot grāmatas autora personiski pieredzēto, iegūt mazliet padziļinātāku tā kara ainu. Tomēr pirmais jautājums saistītas ar personisko: tad, kad tu devies turp [uz Ukrainu], tu esi cilvēks ar zināmu militāru sagatavotību, esi zemessargs, un tev droši vien tobrīd jau bija priekšstats par to, kādām karam vajadzētu izskatīties. Kad tu nonāci karadarbības tiešā tuvumā, kas no iepriekš pieņemtā izrādījās patiesi un kas nē? Saruna ar Juri Ulmani raidījumā Monopols: