Šīs dienas acīm

30. augustā mūs sasniedza ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 92. dzīves gadā noslēdzis kādreizējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Cilvēks, kurš mēģināja uzlabot un cilvēciskot padomju totalitāro komunismu, taču galu galā kļuva par šīs sistēmas kapraci. Par to, kas bija Mihails Gorbačovs un kā vērtējama viņa darbība, tai skaitā Baltijas nāciju liktenī, sarunā ar vēsturnieci, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Raidījuma temats - viena no zināmākajām uz arī viena no lielākajām kaujām ne tikai Napoleona kara laikā, ne tikai 19. gadsimtā, bet visā cilvēces vēsturē. Tā ir Borodinas kauja. Stāsta vēsturnieki Anita Čerpinska un Dainis Poziņš.

Pievēršamies vairākām izcilām personībām, kurām šajā gadā aprit iezīmīgas jubilejas. Kā pirmais šajā sarakstā ir filologs, folklorists Jēkabs Lautenbahs, pazīstams arī kā dzejnieks Jēkabs Jūsmiņš. Tērbatas Universitātes un vēlāk Latvijas Universitātes mācībspēks. 20. jūlijā apritēja 175 gadi kopš Jēkaba Lautenbaha dzimšanas. Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms. 2022. gada 15. decembrī atzīmējama arī 125. gadskārta, kopš pasaulē nākusi Zenta Mauriņa - filoloģe, domātāja, viena no Eiropas kultūras izcilākajām pazinējām un popularizētājām Latvijā. Par viņas dzīvi un devumu stāsta filozofs un literatūrvēsturnieks Edgars Mucenieks. Un vēl viens decembra jubilārs ir dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, kopš kura dzimšanas 24. decembrī apritēs 125 gadi. Dzejnieka spilgtā un, jāteic, traģiskā personība kalpojusi kā iedvesmas avots gan viņa laikabiedram, dzejniekam un rakstniekam, romāna "Ziemeļnieks" autoram Jānim Plaudim, gan nesen iznākušā romāna "Krauklis" autorim Andrim Zeibotam un arī seriāla "Emīlija. Latvijas preses karaliene" veidotājiem. Par Jāni Ziemeļnieku - literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes emeritētais profesors Viesturs Vecgrāvis.

Augusta divdesmitie datumi ir saistīti ar vairākām mūsu nācijas liktenim nozīmīgām gadadienām. Šogad 21. augustā atzīmējam jau 31. gadskārtu, kopš 1991. gadā ar Latvijas Augstākās padomes Konstitucionālo likumu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā neatkarība. Savukārt 23. augustā apritēs 33. gadadiena Baltijas ceļa akcijai – tobrīd pasaules vēsturē nebijušai triju tautu demonstrācijai, pieprasot sava neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Baltijas ceļa datums, 1989. gada 23. augusts, nebija nejaušs, jo šajā dienā apritēja 50. gadskārta kopš nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju savienība noslēdza, t. s., Molotova-Rībentropa paktu, sadalot toreizējo Austrumeiropu divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās.

1932. gadā notika notikums, kurš tā brīža eiropietim varēja paslīdēt garām nepamanīts, proti, Vācijas reihstāga vēlēšanās kāda partija, kura līdz tam nebija lielākā, ieguva salīdzinoši lielu balsu skaitu, izveidodama lielāko frakciju Vācijas tā brīža parlamentā. No šodienas viedokļa raugoties, tas izskatās citādi, jo partijas nosaukums bija Vācu Nacionālsociālistiskā strādnieku partija, īsāk sakot, nacionālsociālisti jeb nacisti. Par šo vēstures notikumu saruna ar Latvijas Universitātes vēstures profesoru Inesi Feldmani.

1922. gada 3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu. Ar šo brīdi līdz tam Latvijā bijušo Latvijas rubli sāka aizstāt jauna nacionālā valūta - Latvijas lats. Tātad šajās dienās atzīmējam simto gadadienu Latvijas naudai, kas tāda bija starpkaru neatkarības periodā un arī pēc neatkarības atjaunošanas līdz to 2014. gadā nomainīja vienotā Eiropas Savienības valūta eiro. Pagājušajos gados vairākkārt esmu pievērsies Latvijas lata vēsturei un šoreiz skan šo raidījumu fragmenti.

2022. gada 25. jūlijā pēc 85 raženiem un spilgtiem mūža gadiem, dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks devās aizsaulē. Līdztekus izcilam devumam latviešu literatūras procesā, Knuta Skujenieka mūžu iezīmē arī padomju režīma politieslodzītā gaitas. Proti, 1962. gadā viņš tika notiesāts par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī neziņošanu par personu, kura bija izteikusi Padomju Savienībai naidīgus viedokļus. Nākamos septiņus gadus dzejnieks pavadīja stingrā režīma kolonijā Mordovijā. Savulaik Knuts Skujenieks vairākkārt bija Eduarda Liniņa sarunu biedrs raidījumā "Šīs dienas acīm". Piedāvājam noklausīties fragmentus no šīm sarunām. * Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem Vēl mākoņi no saules bēg Vēl avenes kā ogles deg Vēl apse tā kā roka trīc Un vēl nekas nav piepildīts Un tu vēl staigā svilpodams Ik krūms un koks vēl ir tavs nams Pār kreiso plecu raizi met Un šķaudi saules starā Bet Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem K. Skujenieks

6. jūlijā bija Lietuvas Republikas valsts svētki - Valsts diena. Saskaņā ar pagātnes hronikās minēto, 1253. gada 6. jūlijā lietuviešu ķēniņš Mindaugs ar Romas pāvesta svētību tika kronēts par Lietuvas karali, tādējādi kļūstot par pirmo kristīgo monarhu Baltijas vēsturē. Par to, kas bija karalis Mindaugs, kāda bija viņa loma un nozīme mūsu reģiona vēstures procesā, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītāju, asociēto profesoru Andri Levānu.

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. Pagājušajos gados savos raidījumos esmu daudzkārt pievērsies Satversmes vēsturei un šodienai, Latvijas Radio studijā, tiekoties ar konstitucionālo tiesību ekspertiem. Šogad piedāvāju nozīmīgākos fragmentus no šiem raidījumiem. Šodien pievērsīsimies Latvijas Republikas Satversmes liktenim laikposmā, kad mūsu valsts bija de facto savu neatkarību zaudējusi padomju okupācijas rezultātā, kā arī Satversmes darbības atjaunošanai un Satversmes teksta pilnveidei pēc neatkarības atgūšanas. Vispirms par Satversmes statusu padomju okupācijas laikā. Fragments no sarunas ar tiesību zinātniekiem Aivaru Endziņu un Jāni Plepu. Par Satversmes darbību pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā saruna ar Latvijas Valsts prezidentu sarunas ierakstīšanas laikā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Mārtiņu Mitu.

Nesen rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā atgriezās Latvijas okupācijas muzejs un jūnija pirmajā pusē šeit tika atklāta pirmā izstāde "Amerikas Savienotās valstis - drošs patvērums laikā, kad dzimtene okupēta". Tas ir vēstījums par latviešu trimdas politisko un kultūras darbību un latviešu trimdinieku likteņiem Amerikā laikposmā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Saruna ar izstādes kuratoru, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Gintu Apalu.

Šogad aprit simtā gadskārta, kopš tika pieņemts un stājās spēkā mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme. Pagājušajos gados raidījumā Šīs dienas acīm daudzkārt ir runāts par Latvijas Republikas Satversmes vēsturi un arī tās tiesisko saturu, aplūkojot mūsu valsts likumiskā ietvara lomu un nozīmi Latvijas vēstures procesos. Vairākus fragmentus no savulaik izskanējušajām sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai šodienas raidījumā.

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. 1922. gada gada 15. februārī Satversmes sapulce apstiprināja Satversmes pirmo daļu, kas arī tolaik kļuva par pamatlikuma tekstu, jo Satversmes otro daļu apstiprināt tā arī neizdevās. 1922. gada 20. jūnijā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, dienā, kad uz savu pirmo sēdi pulcējās Latvijas Republikas pirmā Saeima. Šogad esmu plānojis pievērsties Latvijas Republikas Satversmes vēsturiskajiem un šodienas aspektiem vairākos raidījumos. Šodien vēstījums par Satversmes tapšanu, proti, par Latvijas Republika Satversmes sapulces ievēlēšanu un darbību stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis un Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās būs tikai ziņas visas dienas garumā. Un patiesībā sākumā bija jautājums – ar ko aizpildīt tās 24 stundas? Vai ir pietiekami daudz ziņu? Bet, protams, tehniski tobrīd jau bija vieglāk iegūt informāciju ar mazākām kamerām, ar mazākiem diktofoniem, vēlāk jau caur internetu. Un ziņu netrūka arī tāpēc, ka tās bija jauna veida ziņas. Tā bija tiešraide no notikuma vietas. Teiksim, notika 1991. gada pučs Krievijā, un mēs varējām vienkārši ieslēgt kameras un rādīt tiešraidē, kas tur notiek. Tas patiešām bija revolucionāri." Eudards Liniņš: Kā jūs redzat Krievijas nākotni? Cik ilgs laiks paies, lai Krievija varētu atgriezties, teiksim, normālā pasaules valstu sistēmā? Džila Dohertija: Es domāju, ar Putinu tas būs ļoti grūti, jo viņš turpina karu Ukrainā un neizrāda nekādas pazīmes, ka taisītos to beigt. Un, kamēr turpināsies karš Ukrainā, turpināsies sankcijas. Turpināsies Krievijas izolēšana no pasaules. Un es domāju, ka pašā Krievijā būs arvien vairāk represiju. Ja Putins jūt, ka viņš zaudē, protams, viņš vienmēr var mēģināt pasludināt, ka uzvarējis. Viņš vienmēr var definēt savus mērķus no jauna un paziņot, ka ir tos sasniedzis. Piemēram, ka ir glābis Donbasu, vai vēl ko citu. Tomēr es domāju, ka vidusmēra krieviem situācija kļūs daudz represīvāka. Ikvienam, kas ir pret Putinu, vai pret sistēmu, vai pret karu, draudēs nepatikšanas, un vidusmēra cilvēki visdrīzāk izlems, ka nav vērts uzstāties pret karu, riskējot ar arestu. Tomēr es arī uzskatu, ka viss ir ļoti neparedzami. Ja jūs saliekat kopā ekonomiku, kas jau ir briesmīgā stāvoklī, un būs tikai vēl sliktāk, tad 18 – 19 gadus vecos zēnus, kuri tiek nogalināti Ukrainā un viņu līķi nogādāti atpakaļ ģimenēm. Un šīs ģimenes sāks aizdomāties. Jā, daži joprojām domās: „Mans dēls krita par Krieviju!” Bet citi tomēr varbūt vaicās: „Vai tas bija tā vērts?” Tas var palielināt šaubas par Putinu. Un tad pati tā doma, ka Krievija tiešām ir izolēta no pasaules – ne jau tikai no Rietumiem; tā ir izolēta no daudzām pasaules daļām. Krievi vairs nevar ceļot, vairs nevar nopirkt daudz ko no tā, pie kā ir pieraduši, jo piegādes ķēdes ir pārtrauktas. Pat ražot daudz ko uz vietas Krievijā kļūs daudz grūtāk, jo viņiem nav savu detaļu. Es domāju, kamēr Putins būs pie varas, būs tikai arvien pieaugošas represijas un arvien grūtāki dzīves apstākļi. Un vienīgā pārmaiņu iespēja, kuru es saskatu, varētu būt, ja daži uzņēmēji, kuri šī visa dēļ ir visu zaudējuši, vienkārši pateiks – pietiek! Viņi varētu mēģināt kaut ko darīt, lai to izbeigtu. Tomēr ar visu to represīvo aparātu, drošības dienestu u.t.t., savu viedokli paust ir ļoti grūti.

Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Saukts reizumis par Uzvaras pieminekli, bet pašlaik aktuāli dzirdēt arī Okupeli jeb okupācijas pieminekli. Par šo piemiņaszīmi sarunāsimies ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.

Šajās dienās savu simto dzimšanas dienu svin Latvijas kino vecmeistars - režisors Rolands Kalniņš. Leģendāro filmu "Es visu atceros, Ričard", "Akmens un šķembas", "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" un "Ceplis", kā arī savulaik tapšanas gaitā apturētās filmas "Piejūras klimats" un vairāku citu kino darbu radītājs. 2017. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš "Četru baltu kreklu" īsās pazibēšanas uz toreizējās Latvijas PSR ekrāniem, veltīju divus raidījumus šai kinolentei. aicinot uz sarunu kino zinātnieces Kristīni Matīsu un Ditu Rietumu un teātra zinātnieci Ievu Struku. Šoreiz, sveicot meistaru diženajā jubilejā, šīs sarunas saīsināts variants. Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 1. daļa Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 2. daļa

Raidījumā pagājušo svētdien, apsverot pašreizējā Krievijas režīma rašanās iemeslus, es pievērsos vairākiem totalitārisma variantiem, kuri 20. gadsimtā bija valdījuši Krievijā, mēģinot atklāt tajos saknes, no kurām savu dabu ir smēlies pašreizējais Kremļa režīms. Tomēr jau labu laiku, bet jo sevišķi šobrīd, Vladimira Putina diktatūru arvien biežāk salīdzina ar pagātnes totalitārajiem režīmiem citur pasaulē un visbiežāk ar nacistisko Vācu reihu pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Krievija, uzsākot pašreizējo iebrukumu Ukrainā, kā savu motīvu piesauca kādu dīvainu denacionalizācijas nojēgumu. Ukrainas sakarā, apgalvojums par kādu nacisma faktoru tās politikā nevar būt uzlūkots citādi, kā ar sarkasmu, un ir pat paradoksāli, cik drīz pašas Krievijas tās bruņoto spēku rīcība kaimiņvalsts teritorijā likusi ar nacisma olekti mērot pašu Kremļa diktatūru. Sākot ar karikatūristu paralēlēm starp Ādolfu Hitleru un Vladimiru Putinu un beidzot ar Krievijas režīma politisku un juridisku vērtējumu. Šodienas raidījumā pieskaršos nacistiskajam režīmam, tā nākšanai pie varas un darbībai Vācijā, ļaujot jums, cienījamie klausītāji, novērtēt pagātnes un šodienas noziedzīgās politikas kopīgos un atšķirīgos vaibstus. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

Šobrīd, kad Krievijas ilgstošā agresija pret Ukrainu sasniegusi savu kulmināciju, visā demokrātiskajā pasaulē tiek uzdots jautājums, kā tas nākas, ka 21. gadsimta sākumā Eiropā ir izveidojies agresīvs antidemokrātisks režīms, kas kļuvis par draudu daudzu kaimiņvalstu un visa reģiona mierīgai pastāvēšanai un attīstībai. Kā veidojies tas, ko dēvējam par "putinismu" - mūsdienu Krievijas autoritārā politiskā sistēma, kurā arvien nepārprotamāki iezīmējas totalitārisma elementi. Nepārprotami šai sistēmai ir savas vēsturiskās saknes, kas meklējamas Krievijas 20. gadsimta vēstures pieredzē. Krievija atšķirībā no vairuma Eiropas valstu pagājušā gadsimtā praktiski nepiedzīvoja stabilu demokrātiju, toties uzkrāja milzīgu totalitārās pieredzes bagāžu. Vien dažus mēnešus pēc cara patvaldības sabrukuma 1917. gada revolūcijas rezultātā pie varas bijušajā impērijā nāca kreisie radikāļi - boļševiki, kuri uzbūvēja totalitāru terorā balstītu un uz neīstenojamu sociālo utopiju orientētu režīmu. Šī režīma varā bijusī Krievijas impērija, ja neskaita dažas tā sauktās nacionālās nomales, tai skaitā Baltiju, pavadīja apmēram 70 gadus. Kā veidojās un kāds bija boļševiku režīms un tā izveidotā valsts - Padomju Savienība, par to vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis. Savu maksimālo nežēlību boļševiku izveidotais režīms sasniedza padomju diktatora Josifa Staļina varas periodā, kas ilga no 1924. līdz diktatora nāves 1953. gadā. Sevišķi skarbas staļiniskās represijas Padomju Savienībā kļuva pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad padomju vara īstenoja teroru pret savas valsts sabiedrību, panākot pilnīgu pakļāvību. Tajā pat laikā ar propagandas palīdzību tautā tika iedēstīts vadoņa Staļina personības kults. Mūsdienās ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šīs tendences dziļi iesakņojušās Krievijas sabiedrībā un īsti nekur nav zudušas. Starp citu, runājot par personības veidošanos, nevar nepamanīt zināmas paralēles pagātnes tirānu un pašreizējā Krievijas līdera Vladimira Putina dzīves gājumā. Par staļinisma raksturu un diktatora personību izsakās vēsturnieki, Latvijas Universitātes profesori Ilgvars Butulis un Inesis Feldmanis.

Šodien, 10. aprīlī, Francijā norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Tā kā Francijas piektā republika ir prezidentāli parlamentāra valsts, vēlēšanu iznākums ir ļoti svarīgs turpmākajām Parīzes politiskajam kursam. Šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu agresiju pret Ukrainu un vienotai Eiropas pozīcijai šai sakarā ir milzīga nozīme, radikālām izmaiņām Elizejas pilī var būt ļoti bīstamas sekas. Pirms nepilniem sešiem gadiem apmeklēju Franciju, kur iztaujāju vairākus ārpolitikas ekspertus par franču politiku attieksmē pret Krieviju, Ukrainu un citām mums tuvākā reģiona valstīm. Daudzi no mūsu sarunu aspektiem tikai vēl spilgtāk iezīmējas pašreizējā kara kontekstā. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieci, Padomju Savienības vēstures eksperti Fransuāzu Tomu. Fragments no sarunas ar savulaik Krievijā dzimušo vēsturnieci un politoloģi, Krievijas ārpolitikas eksperti Gaļinu Akermani.

Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību. Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures. 1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš. 1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievija iesaistījās jau daudz nopietnākā militārā konfliktā - Pirmajā pasaules karā. Kā zināms, tas beidzās ar impērijas sabrukumu un revolūciju, kuras rezultātā pie varas nāca kreiso radikāļu boļševiku režīms. Arī šai varai nebija sveša ekspansija, tikai šoreiz ar vispasaules revolūcijas motīviem iekrāsota. No šī mērķa Padomju Krieviju šķīra jaunās nacionālās valstis, kuras uz sabrukušo impēriju drupām veidojas Eiropas austrumdaļā. Izšķiroša šajā ziņā bija boļševistiskās Krievijas sadursme ar Poliju 1920. gada vasarā. Sarkanā armija nonāca Varšavas pievārtē, taču tad straujais uzbrukums pārrauga tikpat straujā bēgšanā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons. Rīgā 1921. gadā noslēgtais miera līgums starp Padomju Krieviju un Poliju sakārtoja situāciju Austrumeiropā un uz pāris desmitgadēm apturēja iespējamo boļševisma ekspansiju. Taču 30. gadu nogalē bija radušies priekšnoteikumi, lai padomju režīms tobrīd savā visradikālākajā - staļiniskā totalitārisma formā - atkal mēģinātu pakļaut vismaz kādreizējās Krievijas impērijas zemes. Padomju tirāns Staļins bija atradis sabiedroto vācu nacisma un tā vadoņa Hitlera personā. Pēc 1939. gadā noslēgtā Molotova - Ribentropa pakta un kopīgas Polijas neatkarības iznīcināšanas, kā arī tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu uzspiešanas Baltijas valstīm Padomju Savienība mēģināja iekļaut savā ietekmes sfērā arī Somiju, tomēr mazā Ziemeļvalsts atļāvās mest izaicinājumu Kremļa tirānijai. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis. Kā zināms, Padomju Savienības vadība un Sarkanās armijas komandieri bija pārrēķinājušies, uzskatīdami Somiju par vieglu laupījumu, stāsta vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausot pētnieku viedokļus par Krievijas un tās atvasinājuma Padomju Savienības militārajām neveiksmēm pagājušajā gadsimtā, brīžiem pat pārsteidzoša šķiet paralēles ar to, ko šobrīd nākas dzirdēt un lasīt par Krievijas agresiju pret Ukrainu. Mūsdienu Krievija un tās armija acīmredzami cieš no tām pašām ligām, kas tai bijušas liktenīgas pagātnē, un atliek vien cerēt, ka varonīgā Ukrainas tauta tās pratīs izmantot tikpat veiksmīgi kā nemākulīgā agresora pretinieki pagājušajā gadsimtā.

Jau vairākus gadus Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē aptauju, kuras rezultātā tiek noskaidrots gada vēsturnieks. Un šogad 2021. gada gada vēsturniece ir Ineta Lipša, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece. Tavu vēsturnieces darbību es pamanīju jau visai sen, kad īsti pats vēl arī Latvijas Radio nenodarbojos ar vēstures tematiku. Tā bija tava pirmā grāmata. Manuprāt, no tavas paaudzes vēsturniekiem tev vienai no pirmajām parādījās tāda diezgan apjomīga monogrāfija un diezgan efektīga, ar mākslinieka Poikāna vāka noformējumu, un saucās "Rīga bohēmas varā". Šķiet, Ineta Lipša visu mūžu ir pētījusi diezgan konsekventi vienu tematiku, kas ir intīmo attiecību, ar to saistīto sociālo parādību, pamatā sadzīves problemātika, tāda cilvēka dimensijas izpēte.

25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai. No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto fundamentālo pētījumu "Aizvestie", apkopojot un analizējot datus par 1941. un 1949. gada staļiniskajās masu deportācijās represētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Vēl arī vēsturnieka, staļinisko represiju pētnieka un arī viena no darba "Aizvestie" autoriem - Jāņa Riekstiņa - redzējums. Kā arī fragments no sarunas ar Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieci Leldi Neimani.

Raidījuma ievadaā skan ārija "Ir mana Atlantīda nogrimusi" no Artūra Maskata operas "Valentīna" titullomas atveidotājas solistes Ingas Kalna sniegumā. Dzejnieces Liānas Langas veidotā operas libreta pamatā ir kino un teātra zinātnieces, holokaustā izdzīvojušās Latvijas ebrejietes Valentīnas Freimanes liktenis, kas arī atspoguļots viņas autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!" 18. februārī atzīmējām simto gadskārtu kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Piedāvāju jūsu uzmanībai pirms 10 gadiem tapušu un līdz šim nepubliskotus sarunu ar šo 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūrā leģendāro personību. Šodien izskan trešā daļa no mūsu sarunas, kuras iepriekšējās daļas varējāt klausīties raidījumā Šīs dienas acīm 20. februārī un 6. martā.

Raidījuma ievadā skan fragments no 2014. gadā tapušās Artūra Maskata operas "Valentīna" ar Liānas Langas libretu. Operas pamatā ir teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes liktenis Otrā pasaules kara laikā, kad holokaustā gāja bojā lielum lielais vairums pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Valentīna Freimane bija vienā no tiem nedaudzajiem, kuriem izdevās paslēpties un pārdzīvot šo baiso iznīcības laiku. To visu viņa aprakstījusi savā autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!". Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā. 18. februārī apritēja simts gadi, kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Šai sakarā uzmeklēju savā arhīvā 2012. gadā tapušu sarunu ar Valentīnu Freimani, kuru ierakstīju, viesojoties pie viņas Berlīnē. Tolaik šī saruna tā arī nenonāca līdz ēteram, pirmkārt, tāpēc, ka Freimanes kundze to neuzskatīja par pietiekami saturiski nostrādātu. Šodien ar laika distanci tas, protams, šķiet pārspīlēti kritisks vērtējums. Un mani pašu pat pārsteidz, cik aktuāli ir daudzi no tematiem un izskanējušajām domām. Sarunas pirmo daļu varēja klausīties 20. februārī. Šoreiz tās turpinājums.

Ir ceturtā diena, kopš Ukraina varonīgi aizstāvas pret Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu. Tas ir jauns posms militārajā agresijā, kuru Krievija īsteno pret savu mazāko kaimiņvalsti jau kopš 2014.gada. Tās mērķis ir paturēt Ukrainu Kremļa varas orbītā, neļaut tai attīstīties kā demokrātiskai, tiesiskai, eiropeiskai sabiedrībai. Pašreizējais iebrukums ar visplašāko modernās kara tehnikas izmantošanu, nepārprotami tiecas iznīcināt Ukrainas neatkarīgo valstiskumu, ja ne de iure, tad de facto. To pavada dezinformācijas un propagandas kampaņa, kurā nozīmīga vieta ir arī sagrozītam, selektīvam vēstures traktējumam. Viens no galvenajiem šo izdomājumu un aplamību avotiem ir arī mūslaiku slavenākais amatiervēsturnieks - pats Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Arī tieši pirms pašreizējā iebrukuma sākuma, kad Krievija atzina tā saukto Donbasa tautas republiku neatkarību, Krievijas līderis nāca klajā ar vēstījumiem, kuros faktiski noliedza Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un ukraiņu nācijas, kā arī citu bijušās Krievijas impērijas mazākumnāciju pašnoteikšanās tiesībās. Raidījuma Šīs dienas acīm mērķis ir pierādīt pretējo, proti, ka ukraiņu nacionālajam valstiskumam ir senas un vispārējos Eiropas vēstures procesos dziļi integrētas saknes. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere un ukraiņu vēsturnieks vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Rukass.

"Paveroties atpakaļ savā mūžā, varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves. Citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet, kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists." Tā savas autobiogrāfiskās grāmatas "Ardievu, Atlantīda!" priekšvārdā saka teātra un kino zinātniece, holokaustā izdzīvojusī Latvijas ebrejiete Valentīna Freimane. 18. februārī pagāja simts gadi, kopš dzimusi šī Latvijas kultūrai ļoti nozīmīgā un neordinārā personība. Man bija tā laime pazīt Valentīnu kopš agras bērnības, ciktāl viņa bija manu vecāku tuva draudzene un kolēģe. Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā. Savukārt 2012. gadā, uzturoties Berlīnē, kas bija Valentīnas dzīvesvieta mūža nogalē, ierakstīju sarunu. Toreiz šis ieraksts dažādu iemeslu dēļ nenonāca līdz Latvijas Radio ēteram. Tagad piedāvāju to jūsu uzmanībai. Sarunas otrā daļa.

Pieminot karalieni Elizabeti II, saruna par viņas valdīšanas 70 gadiem. 6. februārī Lielbritānijas karaliene Elizabete II atzīmēja tā saukto platīna jubileju, proti, 70 gadus kopš atrašanās britu tronī. Par viņu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu. Karalienei Elizabetei jubilejas, dažādu dārgu metālu un akmeņu vārdos sauktas, sākot no sudraba, kas ir 25 gadi, ir bijušas vairākas. Tagad platīna - 70 gadi. Līdz ar to Elizabete ir šobrīd vēsturē visilgāk valdījusi britu kronētā persona. Viņai pāris gadu pietrūkst, lai viņa kļūtu par vispār visilgāk valdījušo monarhu pasaules vēsturē. Pāris gadus vēl Luijs XIV viņai ir priekšā. Mēs runājam faktiski par tādiem laikmetiem, kas vēsturiski saistās ar kronētām personām. Jā, tiek runāts par Viktorijas laikmetu un tiek runāts arī par Elizabetes I laikmetu 16. gadsimtā. Tiesa, diezin vai mēs runāsim tā vēsturē par Elizabetes II laikmetu. Protams, viņas valdīšanas laiks, bet šis laiks ir bijis ļoti raibs. Mēs nevaram runāt par Elizabetes II laikmetu, tā kā mēs runājam par Viktorijas laikmetu, kad šim laikmetam ir apmēram viens noskaņojums, apmēram viena tendence. Elizabetes valdīšanas laikā, kopš 1952. gada, kad viņa kāpa tronī, ir noticis milzums pārmaiņu Lielbritānijā.

Janvāra otrajā pusē Latvijā viesojās tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē Dondups Vangčens. Viņš bija ieradies, lai tiktos ar politiķiem, sabiedriskajiem aktīvistiem un presi, lai atgādinātu par Tibetas situāciju laikā, kad olimpiādes sakarā pasauli jau atkal pārskan Pekinas valdības izskaistinātais propagandas vēstījums. Pirms dažām dienām Pekinā tika atklātas 24. ziemas olimpiskās spēles. Līdz ar to Ķīnas galvaspilsēta ir kļuvusi par pirmo pilsētu vēsturē, kur notikusi kā vasaras, tā ziemas olimpiāde. Jāatgādina, ka 29. vasaras olimpiādi Pekina uzņēma 2008. gadā. Taču kā toreiz, tā vēl jo vairāk tagad, cauri visus vienojošās, godīgās un mierpilnās sporta sacensības fanfarām izskan Ķīnas oficiālajai varai netīkami atgādinājumi par to, ka olimpiskās spēles uzņem valsts, kurā valda represīvs, totalitārs režīms, stingra cenzūra un jebkādu publisku izpausmju kontrole. Etniskās un reliģiskās minoritātes piedzīvo asimilāciju un varmācīgu unifikāciju. Ķīna, kaut kļuvusi par globālu ekonomisko lielvaru, joprojām vismaz formāli saglabā uzticību totalitārā komunisma dogmām. 2008. gada Pekinas Olimpiādes spožumu visvairāk aptumšoja protesti Tibetas autonomajā apgabalā, kas pārauga vardarbīgos nemieros pēc tam, kad Ķīnas policija un armija vērsās ar spēku pret mierīgiem demonstrantiem un sāka arestēt budistu mūkus un mūķenes, kuri bija protestu aizsācēji. Kā zināms, līdz 1950. gadam Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, lai gan starptautiski tika uzskatīta par Ķīnas sastāvdaļu. Ķīnas komunisti, uzvarējuši pilsoņu karā, atjaunoja kontroli arī Tibetā, gan sākotnēji apņemoties respektēt kulturāli un etniski atšķirīgā reģiona autonomiju. Šīs apņemšanās gan neattiecās uz robežu rajoniem, kuri formāli neietilpa Tibetas autonomijā, bet kurus tāpat apdzīvoja etniskie tibetieši. Varmācīgā kolektivizācija, sagraujot šo rajonu iedzīvotāju tradicionālo lopkopju dzīvesveidu, kļuva par iemeslu nemieriem, kuri 1959. gadā pārsviedās arī uz Tibetas pamatteritoriju. Sacelšanās rezultātā Tibetas garīgais un līdz tam arī politiskais līderis - 14. Dalailama devās trimdā, un Tibeta nonāca daudz ciešākā komunistiskās Ķīnas varas kontrolē. 1959. gada notikumu atcere kļuva par katalizatoru 2008. gada protestiem Tibetā. Šie notikumi iezīmēja lūzuma punktu arī tobrīd 33 gadus vecā tibetieša Dondupa Vangčena liktenī. Dzimis Tibetas austrumu nomalē netālu no Indijas robežas Dondupskopš jaunības bija iesaistīts nelegālā robežas šķērsošanā. Tie, kuriem viņš šādi izlīdzēja, bieži vien devās uz Indiju, lai apmeklētu 14. Dalailamas trimdas rezidenci un saņemtu garīgā līdera svētību. Kontakti ar viņiem pamazām pievērsa zemnieku zēnu pretestības kustībai, kas savu apogeju sasniedza 2008. gadā, kad Dondups Vangčens kopā ar budistu mūku Golugu Džigme Tibetas galvaspilsētā Lhasā ierakstīja video intervijas ar 108 tibetiešiem, kuri stāstīja par faktisko stāvokli Tibetā. Uzfilmētais materiāls tika nelegāli nogādātas pāri robežai, samontēts un izplatīts pasaulē ar nosaukumu "Atmetot bailes". Sekoja filmas veidotāju arests, spīdzināšana, tiesa un vairāk nekā pieci gadi Ķīnas cietumā. Pēc atbrīvošanas Dondups Vangčens nelegāli izceļoja no Ķīnas, un kopš tā laika ir tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē. Tikāmies ar tibetiešu brīvības cīnītāju Latvijas Radio studijā. Sarunu ar angļu tibetiešu tulkojumu nodrošināja tulks.

5. februārī pasaulē nācis Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks Zigfrīds Anna Meierovics (1887. - 1925.). Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par vairākiem pasaules vēsturē nozīmīgiem notikumiem, kuriem šogad aprit simtā gadskārta. Pirmkārt, 1922. gadā pēc gadsimtiem britu pakļautībā savu neatkarīgo eksistenci sāka Īrijas valsts. Sākotnēji gan nekā republika, bet kā brīvvalsts jeb britu kroņa domīnija. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore Lilita Zemīte. Vēl viena iezīmīga simtgadei aprit 1922. gada oktobra notikumiem Itālijā, kad toreizējās fašistu partijas locekļu sarīkotais tā sauktais maršs uz Romu pārliecināja Itālijas valdošās aprindas un karali aicināt par valdības vadītāju fašistu līderi Benito Musolīni. Tas bija sākums fašistiskā režīma tapšanai Itālijā, kas noslēdzās ar Itālijas iesaistīšanos un sakāvi Otrajā pasaules karā. Stāsta vēstkurnieks, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis. Trešais zīmīgais datums, par kuru atgādinām, ir 1922. gada 30. decembris, kad ar attiecīga līguma parakstīšanu agrākās Krievijas impērijas teritorijā tika nodibināta jauna valsts - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Šo datumu uzskata par Krievijas pilsoņu kara beigām, tam noslēdzoties ar radikāli kreiso boļševiku uzvaru. Visā savas pastāvēšanas gaitā PSRS bija totalitāra, represīva valsts ar absolūtu vienas ideoloģijas dominante, stāsta krievu vēsturniece, Krievijas Valsts pedagoģiskās universitātes profesore Jūlija Kantore.

Pagājušā gada otrajā pusē apritēja Latvijas vēsturē nozīmīga gadskārta, proti, 1721. gada 10. septembrī Nīstates pilsētiņā Somijas rietumos tika parakstīts miera līgums starp toreizējo Zviedrijas karalisti un Krievijas cara valsti. Līdz ar to noslēdzās Lielais ziemeļu karš. Zviedrijā tajā bija cīnījusies pret koalīciju, kurā ietilpa Krievija, Dānija, Polijas - Lietuvas valsts, Saksijas kūrfirsiste un zaudējusi. No līguma galvenā ieguvēja izrādījās Krievija, jo līdz ar Nīstates līgumu Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā, kur palika līdz pat tās sabrukumam 200 gadus vēlāk. Cars Pēteris I, kurš tieši šajā gadā sāka sevi dēvēt par imperatoru, bija īstenojis savu ambiciozo plānu un viņa paša vārdiem runājot, "izcirtis Krievijai logu uz Eiropu". Par Lielo ziemeļu karu un tā nozīmi Latvijas liktenī stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un Latvijas kara muzeja ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

Jaunā gada ieskaņā atskats uz dažiem pagājušā gada izskanējušajiem raidījumiem, kuros apaļu gadskārtu sakarā pieskārāmies pagātnes notikumiem, kas nozīmīgi ietekmējuši civilizācijas attīstības gaitu un turpina tā vai citādi ietekmēt mūsu dzīvi joprojām. Vispirms pārcelsimies divas ar pusi tūkstošgades senā pagātnē, proti, uz 479. gadu pirms mūsu ēras, kad kaujā pie Platejām mūsdienu Grieķijas dienvidu daļā apvienotie grieķu pilsētvalstu spēki sakāva milzīgās Persijas impērijas armiju. Līdz ar to faktiski izbeigdami ahaimenīdu Persijas mēģinājumus pakļaut sev antīko Grieķiju. Ppar šīs cīņas vēsturisko nozīmi - vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans. Vēl viens nozīmīgs process Eiropā risinājās pirms 500 gadiem - 1521. gada aprīlī Vormsas pilsētā pulcējušās Svētās Romas impērijas valsts sapulces jeb Reihstāga priekšā stājās teologs Mārtiņš Luters, kurš jau vairākus gadus atradās konflikta situācijā ar Romas katoļu baznīcu. Šis bija galīgais pagrieziena punkts, kur šķīrās Lutera un katoļu baznīcas ceļi, līdz ar to aizvedot daļu Eiropas reformācijas protestantisma virzienā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs asociētais profesors Andris Levāns. Pagājušais gads iezīmīgs arī ar kādu ļoti aktuālu gadskārtu, proti, pirms 225 gadiem - 1796. gadā - britu ārsts un dabas pētnieks Edvards Dženners veica pirmo vakcināciju pret melnajām bakām, tā aizsākot vakcinācijas ēru visā pasaulē. Turpinājumā fragments no sarunas ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi. Visbeidzot notikums pirms simts gadiem, kas lielā mērā noslēdza Pirmā pasaules kara un tam sekojošās cīņas mūsu reģionā. 1921. gada 18. martā Rīgā tika noslēgts Miera līgums starp Polijas Republiku no vienas un toreizējo Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu, no otras puses. Par šī līguma vēsturisko nozīmi vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.

2022. gada pirmajā raidījumā Šīs dienas acīm tomēr vairāk atskatīsimies uz to, kas ir noticis pagājušā gadā. Un varbūt arī ilgākā laika posmā. Raidījuma viesis Latvijas Republikas Valsts prezidents Egils Levits. Vispirms aicinot palūkoties uz to, kā mūsu sabiedrība izskatās šo pēdējo pāris gadu pārbaudījumu rezultātā, jo korona vīrusa infekcija atklāj katra cilvēka veselībā tās problēmas, tos vājos punktus un lielā mērā visa tā situācija atklāja arī sabiedrības problēmas. Ja mēs skatāmies uz Latvijas valsts sistēmu, kuri būtu tie neveselie punkti, kurus ir uzrādījusi pandēmijas situācija?

Šogad aprit 105. gadskārta Ziemassvētku kaujām, nozīmīgākajai epizodei Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulku cīņās. Pavisam Krievijas armijas uzbrukumā, vācu pozīcijām Tīreļpurvā 1916. gada decembrī piedalījās apmēram 40000 karavīru, ar lieliem zaudējumiem gūstot zināmus taktiskus panākumus. Tā bija vienīgā kaujas operācija Pirmajā pasaules karā, kurā bija iesaistītas abas latviešu strēlnieku brigādes, kopā vairāk nekā 12000 latviešu karavīru. Par toreizējās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem stāsta vēsturniece, Latvijas Kara muzeja Ekspozīciju un izstāžu nodaļas vadītāja Ilze Krīgere. Par Ziemassvētku kauju raksturu un apstākļiem, kā arī šo kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku vēlāko noskaņojumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja filiāles Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Par Ziemassvētku kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku noskaņojumu, tai skaitā uz viņu nosliekšanos par labu radikālajiem sociāldemokrātiem lieliniekiem pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, stāsta vēsturnieks, grāmatas "Latviešu strēlnieki: drāma un traģēdija" autors Valdis Bērziņš.

13. decembrī Polija atzīmēs 40. gadskārtu kopš 1981. gadā toreizējās Polijas Tautas Republikas komunistiskā vadība ieviesa valstī karastāvokli, tā uzsākot kursu uz neatkarīgās arodkustības "Solidaritāte" izvērstās pretestības brutālu apspiešanu. 13. decembris ir karastāvokļa laika upuru piemiņas diena. Tiek lēsts, ka laikā no 1981. gada 13. decembra līdz 1983. gada 22. jūlijam, kad karastāvokli atcēla, dzīvību zaudējis vismaz 91 cilvēks. Taču tiek minēti arī par vairākiem desmitiem lielāki skaitļi. Viņi tika nogalināti, armijai un speciālo uzdevumu milicijas spēkiem izklīdinot mītiņus un demonstrācijas, pie tam reizumis laižot darbā arī kaujas ieročus. Vairākus cilvēkus noslepkavoja režīma drošības dienesti. Simti tika ievainoti, 1000 uz ilgāku vai īsāku laiku ieslodzīti cietumos. Tā padomju satelītvalsts totalitārais režīms mēģināja tikt galā ar "Solidaritāti", nepieredzēti plašu darbaļaužu kustību, kura centās no apakšas mainīt Polijas sabiedrību. Par šo kustību, tās cīņu un nozīmi tobrīd jau krietni degradētā totalitārā komunisma graušanā vēstījums raidījumā Šīs dienas acīm. Arodkustība "Solidaritāte" dzima strādnieku streika laikā 1980. gada augustā ostas pilsētas Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktajā kuģubūvētavā. Tomēr pirms pievērsties pašai arodkustības tapšanai, vēlos pieminēt vēl kādu nozīmīgu ar Polijas vēsturi saistītu faktu, kas ietekmēja noskaņojumu tālaika Polijā. Proti, 1978. gada 16. oktobrī par Romas pāvestu - pasaules katoļu baznīcas galvu - kļuva kardināls Karols Voitila, līdz tam Krakovas arhibīskaps, pontifika vārdā Jānis Pāvils II. Pēc vairāku simtu gadu ilga pārtraukuma par katoļu baznīcas galvu bija kļuvis ne itālietis, un pie tam tas bija cilvēks no dzelzs priekškara viņas puses. Šis fakts bija ārkārtīgi iedvesmojoša ne vien Polijas katoļiem, bet arī ļoti daudziem citiem toreizējā padomju zonā dzīvojošajiem. Pāvesta vizīte Polijā 1979. gadā bija milzīgs notikums. Lūk, kā Jāņa Pāvila otrā lomu savulaik Katoļu baznīcas vēsturē veltītā raidījumā raksturoja Katoļu baznīcas vēsturnieks, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Andris Priede. Polijas Tautas Republika bija iedzīvotāju skaita ziņā lielākais Padomju Savienības satelīts Eiropā. Svarīgs arī sava ģeogrāfiskā stāvokļa un ekonomisko resursu dēļ. Tomēr tas bija arī pastāvīgs raižu objekts Maskavas valdībai, jo bija grūti turams Kremļa varas orbītā. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Netālajā Polijā pastāvīgi gruzdošā pretestība nevarēja palikt nepamanīta arī Padomju Savienībā, sevišķi tās Rietumu nomalē, tai skaitā Baltijā. "Solidaritātes" radītajai iedvesmai bija liela nozīme, briedinot to atmosfēru, kādā notika trešā atmoda Latvijā, tiklīdz padomju līderis Mihails Gorbačovs palaida vaļīgāk totalitārisma skrūves. Notikumus atceras publicists, savulaik pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā. Tobrīd pasaudzēti tika tikai daži tūkstoši darbaspējīgāko vīriešu, visus citus - sievietes, bērnus un vecākus ļaudis - nacistu okupācijas režīms lēma šausminošai nāvei. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, lielākā daļa no tiem, kam nebija izdevies, sākoties padomju-vācu karam, izkļūt no Latvijas līdz bēgošo Sarkano armiju, vai nebija turp deportēti pirmajā staļiniskās okupācijas gadā. Pavisam Otrā pasaules kara laikā Latvijā gāja bojā apmēram 73000 ebreju tautības Latvijas pilsoņu. Tāpat uz Latviju kara laikā tika pārvesti, kā lēš, aptuveni 22000 ebreju no Vācijas, Austrijas, Čehijas un Ungārijas, no kuriem lielākā daļa arī šeit gāja bojā.. Izglābties izdevās vien dažiem simtiem holokaustam pakļauto, lielāko tiesu tas bija iespējams, pateicoties tiem drosmīgajiem Latvijas ļaudīm, kuri uzņēmās risku glābt savus ebreju tautības līdzpilsoņus. Pazīstamākais no šiem glābējiem ir rīdzinieks Žanis Lipke, kurš kopā ar ģimeni un paziņu loku paglāba 55 ebreju dzīvības, taču bez viņa bija vēl vairāki simti citu glābēju, kuriem tāpat izdevās izglābt vienu vai vairākus nāves draudiem pakļautos. Par to, kā notika šī glābšana, kā rīkojās un ar ko riskēja ebreju glābēji, saruna ar muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktori Lolitu Tomsoni un muzeja pētniece un pedagoģi Maiju Meieri-Ošu. Sarunas 2. daļa.

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, kopējam viņu upuru skaitam Otrā pasaules kara laikā sasniedzot apmēram 73000. Izglābties izdevās vien nedaudziem, un lielāko tiesu tas bija iespējams, pateicoties tiem drosmīgajiem Latvijas ļaudīm, kuri uzņēmās risku glābt savus ebreju tautības līdzpilsoņus. Pazīstamākais no šiem glābējiem ir rīdzinieks Žanis Lipke, kurš kopā ar ģimeni un paziņu loku paglāba 55 ebreju dzīvības, taču bez viņa bija vēl vairāki simti citu glābēju, kuriem tāpat izdevās izglābt vienu vai vairākus nāves draudiem pakļautos. Par to, kā notika šī glābšana, kā rīkojās un ar ko riskēja ebreju glābēji, saruna ar muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktori Lolitu Tomsoni un muzeja pētniece un pedagoģi Maiju Meieri-Ošu. Sarunas 1. daļa.

2021. gada nogalē aprit 80. gadskārta baisākajām slaktiņam Latvijas pēdējo gadsimtu vēsturē. Apmēram 25000 Latvijas ebreju iznīcināšanai divās masu slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. To veica nacistu okupācijas vara. Holokausta tēmai Latvijā raidījums ŠĪs dienas acīm esmu pievērsies vairākkārt, šoreiz šo sarunu fragmenti.

Šonedēļ aizvadījām Latvijas valstiskuma 103. gadskārtu. Atzīmējot šo gadadienu, raidījumā pieminām vairākas personības, kurām bijusi izšķiroša loma Latvijas suverēna valstiskuma tapšanā un nostiprināšanā.

27. oktobrī apritēja 120 gadi, kopš nācis pasaulē dzejnieks Aleksandrs Čaks. Raidījumā tiešsaistes saruna ar Čaka atdzejotāju angļu valodā Ievu Lešinsku. Ievas kontā ir vairāki desmiti angliskotu Čaka dzejas darbu, tai skaitā poēmā "Mūžības skartie". "Ar Čaku iznāca tā, ka bija paredzēts, ka uz Latvijas simtgadi, šķiet, atdzejot "Mūžības skartos". Tas tika uzticēts citam dzejniekam, bet tur nekas nesanāca. Tad bija jādara man. Apmēram identiska situācija bija arī ar Čaka izlasi. Lai arī vienmēr esmu mīlējusi Čaka dzeju, nokļuvusi pie viņa atdzejošanas esmu drusku nejauši. Bet esmu to darījusi ar lielu prieku," atklāj Ieva Lešinska. "Pieredze, atdzejojot latviešus uz angļu valodu man ir laikam 30 gadu garumā. Tas viss sākās, var teikt, no pašas augšas, proti, ar Uldi Bērziņu, kurš uzskatīja, ka man vajag atdzejot viņa dzejoļus. E šaubījos kādu brīdi, bet kas man cits atlika. Tad jau tas vienkārši aizgāja. Man liekas, ka es esmu atdzejojusi gandrīz vai visus dzīvos un dažus mirušos autorus," bilst Ieva Lešinska.

13. oktobrī apritēja 150 gadi kopš pasaulē nācis Jānis Poruks, viens no 19. gadsimta beigu 20. gadsimta sākuma ievērojamākajiem latviešu literātiem. Jānim Porukam veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis. Poruku šodien atceramies samērā reti, kā dažu kora dziesmu autoru, kā dažu solodziesmu autorus. Pērļu zvejnieks, Cibiņš, bālie zēni - tās ir kultūras klišejas un kultūras klišejas reizēm ir ļoti būtisks, ka viņas parādās, viņas ir. "Ja mēs atceramies, ka klasiķi ir tie, kurus visi zina un neviens nelasa, tas nozīmē, ka Poruks ir klasiķis,"bilst Raimonds Briedis, bet turpina, kā tā īsti nav, jo Poruks joprojām ir zināms, pateicoties skolām. Arī, ja studenti lasa, viņi saka labus vārdus par to. Poruks tādā ziņā nav pazudis. Ja viņam ir tik daudz darbu, tad viņš nav aizmirsts."

"Emīlija - Latvijas preses karaliene". Nu jau droši var teikt, ka šī daudzsēriju filma kļuvusi par 2021. gada rudens nozīmīgāko Latvijas kino aktualitāti. Filmas titulvarone ir Emīlija Benjamiņa - leģendārā starpkaru neatkarīgās Latvijas personība, sava vīra Antona Benjamiņa līdzgaitniece, veidojot ietekmīgāko tā laika periodikas izdevniecību, kurā tapa laikraksts "Jaunākās Ziņas" un žurnāls "Atpūta". 2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Savukārt 23. septembrī - 80 gadi kopš viņas bojāejas padomju ieslodzījumu vietu sistēmas jeb GULAG Soļikamskas nometnē. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu, viņas laiku un darbības sfēru, tā laika Latvijas preses, biznesa un politisko vidi ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem - Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 1. daļa

2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Nupat iznākusi arī jauna daudzsēriju filma "Emīlija - Latvijas preses karaliene". Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem -Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 2. daļa

Nesen izdevniecībā Latvijas mediji iznāca grāmata "Mēs visi esam gūstekņi". Tā ir 1941. gadā Vermahta gūstā kritušā Sarkanās armijas kareivja medicīnas dienesta instruktora Aleksandra Orehova dienasgrāmata. Tā tapusi, viņam atrodoties Rēzeknes karagūstekņu nometnē un vēlāk kādā krievu zemnieku ģimenē Audriņu apkārtnē, kur nometnes administrācija viņu nodevusi kā piespiedu strādnieku. Dienasgrāmatas oriģināls glabājas Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, un raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar muzeja pētnieku un grāmatas redaktoru, vēsturnieku Kasparu Strodu. Otrā pasaules karā Latvijas teritorijā nonāca tūkstošiem padomju karagūstekņu, daudziem tā bija pēdējā dzīves “pieturvieta”. Viens no viņiem bija Sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīrs farmaceits Aleksandrs Orehovs (1917–?), kurš 1941. gada 7. oktobrī kļuva par vienu no Rēzeknē izveidotās karagūstekņu nometnes “Stalag 347” ieslodzītajiem. Aleksandrs Orehovs rakstīja dienasgrāmatu, kur no 1941. gada 21. jūnija līdz 1943. gada 8. maijam atspoguļoja cīņas Austrumu frontē, nonākšanu gūstā un ceļu uz Rēzekni ikdienas dzīvi Rēzeknes karagūstekņu nometnē un darbu kādā vietējā zemnieku saimniecībā. Šī dienasgrāmata ir unikāla vēsturiska liecība, kur atspoguļojas kara bezjēdzība un posts vienkārša cilvēka – Sarkanās armijas karavīra – acīm. Oriģināltekstu atšifrējis un pārrakstījis Aleksandrs Bondarenko. Dienasgrāmatas tekstu no krievu valodas tulkojis Juris Ciganovs. Zinātniskais konsultants – Uldis Neiburgs, zinātniskais redaktors un komentāru autors – Kaspars Strods.

479. gadā pirms mūsu ēras notika kauja pie Plātajām, vietā, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Atēnām, mūsdienu Grieķijas galvaspilsētas, kas jau toreiz bija viena no lielākajām un ietekmīgākajām grieķu pilsētām. Šajā kaujā neatkarīgo grieķu pilsētu apvienotā armija sakāva Grieķijā iebrukušo ahemenīdu Persijas impērijas karaspēku. Šī grieķu uzvara izbeidza vairākas desmitgades ilgušos milzīgās Āzijas impērijas Persijas mēģinājumus pakļaut sev grieķu zemes. Par to, kāpēc šai kaujai, no kuras mūs šogad šķir divi ar pusi tūkstoši gadu, ir izšķiroša nozīme Eiropas civilizācijas liktenī, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Hariju Tumanu.

21. augustā atzīmējam 30. gadadienu kopš Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas. Tas notika toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu. Tas nebija iepriekš plānots solis, bet politiska improvizācija situācijā, kad toreizējā Padomju Savienībā varu apvērsuma ceļā mēģināja sagrābt uz vecās totalitārās kārtības restaurāciju un padomju impērijas saglabāšanu orientēti spēki. Latvijā viņu rīcībā bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala apjomīgais militārais kontingents, kurš arī veica svarīgāko objektu sagrābšanu. Arī tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb OMON, faktiski paramilitāra struktūra, kas rīkojās pēc toreizējās Latvijas kompartijas centrālkomitejas norādījumiem. Arī 21. augusta pēcpusdienā, kad Augstākās Padomes deputāti Saeimas namā debatēja par konstitucionālā likuma tekstu omoniešu bruņutransportieros ieradās Doma laukumā. Tomēr uzbrukums parlamentam nenotika, jo ap to pašu laiku kļuva skaidrs, ka pučs Maskavā ir izgāzies. Pirms desmit gadiem, 1991.gada. 21. augusta 20. gadskārtā, Latvijas Republikas Saeima sāka veidot video interviju arhīvu, iemūžinot šo notikumu dalībnieku atmiņas. Šo interviju fragmenti pieejami arī interneta platformā youtube ar nosaukumu Latvijas atdzimšanas vēsture. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no šim intervijām ar toreizējo Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani, juristu un politiķi, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Juri Bojāru, kurš 1991. gada augustā bija gan Latvijas Republikas Augstākās Padomes, gan no Latvijas Tautas Frontes ievēlēts Padomju Savienības Tautas deputātu kongresa loceklis, un vēsturnieku, politiķi un diplomātu Induli Bērziņu, šobrīd Latvijas Republikas vēstnieku Lietuvā. 1991. gada augustā viņš bija Augstākās Padomes deputāts. Tās veidojuši žurnālisti Viktors Avotiņš un Edvīns Inkēns.

1991. gada 21. augustā toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā suverenitāte. Šogad apritēja 30. gadskārta kopš šī notikuma, kas noslēdza Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma atjaunošanas procesu pēc padomju okupācijas desmitgadēm. Brīdī, kad tagadējā Saeimas namā Augstākās Padomes deputāti balsoja par šo lēmumu, Doma laukumā uzturējās tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, gatavi jebkurā brīdī iebrukt ēkā. Ritēja Padomju Savienībā notiekošā apvērsuma mēģinājuma trešā un pēdējā diena, kurā izrādījās, ka šis pučs ir izgāzies. Izšķirošie notikumi tajās dienās risinājās Maskavā, kur pret pučistiem noskaņoto spēku priekšgalā bija stājies nesen ievēlētais pirmais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Armijas vienības, kuras pučisti bija nosūtījuši Maskavas ielās, pēc nedaudzām sadursmēm ar demokrātijas aizstāvjiem, attiecās vērst ieročus pret tautu. Rīgā, kur pučistu pavēles pildīja toreizējā Baltijas kara apgabala komandieris ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins, armija pakāpeniski ieņēma visus svarīgākos objektus, turklāt kopā ar to darbojās jau minētais OMON - pret neatkarību vērsto spēku bruņotā triecienvienība. Ja apvērsums izdotos, Baltijā, visticamāk, notiktu izrēķināšanās ar redzamākajiem neatkarības atjaunotājiem un tiktu iedibināta barga okupācijas kārtība. Par laimi puča izgāšanās, kas noteica arī Padomju Savienības galīgo sabrukumu, pavēra ceļu Latvijas un pārējo Baltijas valstu suverenā valstiskuma pilnīgai atjaunošanai. Pirms desmit gadiem, 1991.gada. 21. augusta 20. gadskārtā, Latvijas Republikas Saeima sāka veidot video interviju arhīvu, iemūžinot šo notikumu dalībnieku atmiņas. Šo interviju fragmenti pieejami arī interneta platformā youtube ar nosaukumu Latvijas atdzimšanas vēsture. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no šim intervijām ar toreizējo Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, Latvijas Radio žurnālistu Augstākās Padomes deputātu Aivaru Berķi un dzejnieku Jāni Peteru, kurš 1991. gadā tikai iecelts par Latvijas pilnvaroto pārstāvi Maskavā. Tās veidojuši žurnālisti Viktors Avotiņš, Jānis Gavars un Edvīns Inkēns.

1871. gada 12. augustā pasaulē nācis Latvijas Valsts otrais prezidents Gustavs Zemgals - spilgts, daudzos procesos klātesošs un iemieso centrisko politiku. Viņš pieder pie literātu un sabiedrisko darbinieku paaudzes, kurā ir arī Rainis, Aspazija, Anna Brigadere, Jānis Endzelīns u. c. Tā ir pirmā latviešu paaudze, kurā akadēmiska izglītība kļūst vairāk vai mazāk izplatīta parādība. Tieši ar šo paaudzi izveidojas latviešu inteliģence. Par Gustava Zemgala personības tapšanas ceļu un veikumu - saruna ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Ilgvaru Butuli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku Tomu Ķikutu.

Latvijas situācija valstiskuma tapšanas un neatkarības atgūšanas laikā - kopīgais un atšķirīgais. Raidījuma viesi - vēsturnieks, "Nacionālās enciklopēdijas" galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un vēsturnieks, Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers.

1951. gada 31. jūlijā Londonā pulcējās pārstāvji no toreizējām Eiropas latviešu trimdas organizācijām, trimdā darbību atsākušajām Latvijas politiskajām partijām un Latvijas Republikas diplomātisko misiju vadītāji, lai nodibinātu apvienojošu Eiropas latviešu trimdinieku organizāciju. Bija pārstāvēti Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Dānijas un Beļģijas trimdinieki. Tā tapa Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs, kuru šodien pazīstam kā Eiropas Latviešu apvienību. 31. jūlijā Eiropas Latviešu apvienības aktīvisti pulcējās organizācijas septiņdesmitgades svinīgajā sanāksmē Rīgā. Sanāksmē bija klāt arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš savā ievadrunā pieskārās arī organizācijas vēsturei. Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centram bija liela nozīme konsolidējot latviešu trimdu un uzturot aktuālu jautājumu par Latvijas aneksijas prettiesiskumu un Latvijas Republikas valstiskuma nepārtrauktību. Organizācijas situācija radikāli mainījās līdz ar valsts faktiskās suverenitātes atgūšanu 1991. gadā. 1995. gadā organizācija tika pārdēvēta par Rietumeiropas Latviešu apvienību, bet 2006. gadā - par Eiropas Latviešu apvienību. Šīs pārmaiņas notika līdz ar kvalitatīvām izmaiņām latviešu diasporā, kas lika meklēt jaunas organizatoriskās formas un darbības veidus. Par šo pieredzi intervijā, kasas šogad publicēta Eiropas Latviešu apvienības mājaslapā, stāsta apvienības priekšsēdētājs no 2011. līdz 2015. gadam Aldis Austers. Noslēgumā Eiropas Latviešu apvienības šībrīža un nākotnes perspektīvas ieskicējums, kā to 31. jūlija notikumā domnīcas "Diaspora un Latvija 2030. - kādi būsim?" ietvaros iezīmēja apvienības pašreizējā priekšsēdētāja Elīna Pinto.

Raidījumā Šīs dienas acīm turpinājums vēstījumam par Ukrainas vēsturi, kura tapšanu lielā mēra iedvesmoja Krievijas prezidenta Vladimira Putina nesen publiskotā sava īpatnējā versija par šo tēmu. Fragmenti no agrāk raidījumos izskanējušām sarunām. Plašāk par Ukrainas vēsturi pēc tam, kad tā kļuva par padomju savienoto republiku. Lai arī Ukrainas mēģinājums pēc Pirmā pasaules kara radīt savu nacionālo valstiskumu neizdevās, padomju varai nācās rēķināties ar ukraiņu nacionālās pašapziņas faktoru. Tas lielā mērā veidoja nacionālo politiku ne tikai Ukrainā, bet arī visā padomju impērijā. Ukraiņu vēsturnieks Ukrainas zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieks Genadijs Jefimenko un politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.