Šīs dienas acīm

Šogad atzīmējam simtu piekto gadskārtu kopš Latvijas valstiskuma tapšanas, savukārt Turcijas Republika šogad 29. oktobrī svinēja savu simtgadi. 1923. gada 29. oktobrī Ankarā Turcijas Nacionālā sapulce pasludināja Turcijas Republiku. Kas šajos simts gados ir noticis ar Turciju? Studijā ir politologs Veiko Spolītis. Protams, Turcijas Republikas tapšanas procesu uz Osmaņu impērijas drupām ir vēl vesela liela raidījuma temats. Pirmais pasaules karš, kas pamatā noteica šo impērijas sabrukumu, beidzās 1918. gadā, paiet pieci gadi, kamēr izveidojas, pirmkārt, republika, otrkārt, sekulāra valsts. Tās process gan vēl turpinās kādu laiku. Tiek likvidēts kalifāts, cik tālu turku sultāns ir bijis kalifs, visas musulmaņu pasaules lielākā autoritāte. Šīs pārmaiņas, kuras piedzīvot turku sabiedrība tai laikā, ir grandiozas, tās var salīdzināt roši vien ar to, kas notika ar Franciju 18. gadsimta beigās. Šis reformu process ir mēģinājums radikāli modernizēt un eiropeizēt sabiedrību. Kas bija tā idejiskā un kulturālā, un sociālā plaisa, kas līdz Pirmajam pasaules karam šķīra Osmaņu impēriju no Eiropas?

Vakar, 18. novembrī, atzīmējām Latvijas valstiskuma 105. gadadienu. Kā zināms, vairāk nekā pusgadsimts no šiem simtu pieciem gadiem pagāja svešu okupācijas režīmu varā. Viens no spilgtākajiem apliecinājumiem latviešu nācijas valstsgribai šai pakļautības periodā bija nacionālās pretošanās kustības bruņotā cīņa laikā pēc Otrā pasaules kara. Apmēram 13 gadus cīnītāji, dēvēti par partizāniem vai mežabrāļiem, traucēja padomju okupācijas režīmam nostiprināties Latvijā. Šo procesu raksturo vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis.

13. novembrī atzīmējām 90. gadskārtu kopš dzejnieka Ojāra Vācieša dzimšanas. Piedāvājam noklausīties raidījumu, kas ierakstīts 2008. gadā, atzīmējot dzejnieka 75. dzimšanas dienu. Saruna ar Ojāra Vācieša laikabiedru un kolēģi, nu jau mūžībā devušos dzejnieku Imantu Auziņu.

Pēc nepilnas nedēļas atzīmēsim Latvijas valstiskuma 105. gadskārtu. Nu jau varam sacīt, ka lielākā daļa no šiem simtu pieciem gadiem mums pagājusi savā neatkarīgā valstī, tomēr starp diviem brīvības posmiem bija pusgadsimtu ilgs pārrāvums svešu totalitāru varu pakļautībā. Bet arī šajos gados nezuda brīvības un pretestības gars. Raidījums veltīts tiem, kuru vārdi asociējas ar pretestību padomju okupācijas režīmam. Vispirms par tādu lielā mērā paradoksālu fenomenu, kā nacionālkomunistu virziens, kura pamanāmākā figūra bija Eduards Berklavs, savulaik viens no vadošajiem Latvijas PSR funkcionāriem, vēlāk disidents un latviešu nacionālists. Par Eduardu Berklavu un nacionālkomunismu stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Otra saruna par cilvēku, kurš kļuvis par nacionālās nevardarbīgās pretošanās simbolu, par Gunāru Astru. Pirmoreiz notiesāts par pretpadomju darbību 1961. gadā, Astra tomēr nemainīja savu pārliecību un rīcību. Tas viņu noveda uz apsūdzēto sola vēlreiz jau padomju totalitārā komunisma fināla fāzē 1983. gadā. Par Gunāru Astru un latviešu pretestības kustību Padomju Savienības pēdējās desmitgadēs stāsta vēsturnieks Ritvars Jansons.

Turpinām sarunu par Izraēlas un palestīniešu konfliktu. Raidījumā Šīs dienas acīm skaidro muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Iepriekšējā sarunā tikām lielās līnijās līdz pagājušā gadsimta beigām, kad valdīja salīdzinoši visoptimistiskākā gaisotne šī konflikta vēsturē. Ir tāds fakts, ka, tiekoties Izraēlas premjerministram Ehudam Barakam un Palestīnas atbrīvošanas organizācijas līderim Jasiram Arafatam, izskanēja tēze, ka mēs esam tik tuvu izlīgumam, tik tuvu atrisinājumam, kā nekad agrāk. Diemžēl ar šodienas zināšanām varam teikt, ka tas arī bija tas augstākais punkts. Mūsu gadsimts, tā ir tādas situācijas iestrēgšana, bet nu zināmā mērā arī atpakaļ slīdēšana. Un faktiski šajā laikā - 2000. - 2001. gadā - bija sācies tas, ko sauc par Otro intifādu, tātad otrā palestīniešu aktīvās pretošanās fāze. Ir izskanējuši viedokļi, ka Jasirs Arafats tomēr lielā mērā bija šīs intifādas kustības iedvesmotājs, iespējams, lielā mērā arī plānotājs.

Šī gada 7. oktobra notikumu sakarā Izraēlā tika minēts arī fakts, ka "Hamās" teroristiskais uzbrukums, iespējams, bija saskaņots ar 50. gadadienu, kopš sākās tā dēvētais "salīdzināšanas dienas karš". Kas ir noticis kopš 1973. gada, raidījumā Šīs dienas acīm analizē muzeja Ebreji Latvijā vadītājs Iļja Ļenskis.

Kopš 7. oktobra ziņas no Izraēlas ir pasaules mediju uzmanības centrā. Kustības "Hamas" teroristiskais iebrukums Izraēlas teritorijā no Gazas joslas atgādinājis pasaulei par vienu no tās sasāpējušajiem konfliktiem - Izraēlas Valsts un Palestīnas arābu līdzāspastāvēšanas problēmu. Šīs problēmas saknes meklējamas nu jau apmēram simts gadus senā pagātnē, kad toreizējā britu Palestīnas mandāta teritorijā tika likti pamati ebreju nacionālajam valstiskumam. Fragmenti no savulaik izskanējušiem diviem raidījumiem, kas bija veltīti Izraēlas valstiskuma tapšanai un attīstībai. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis un Izraēlas diplomāts, šobrīd Izraēlas valdības pilnvarotais pārstāvis Baltkrievijā, Cvī Mirkins. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 1. daļa. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 2. daļa.

1958. gada 28. septembrī Francijā notiek konstitucionāls referendums, kurā tiek pieņemta jaunā Francijas konstitūcija un ar šo brīdi Franciju sāk dēvēt par Francijas Piekto Republiku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Skaidro vēsturnieks Antonijs Zunda un konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps.

12. septembrī apritēja 760 gadi, kopš no sazvērnieku rokas krita Mindaugs, pirmais un vienīgais viduslaiku Lietuvas valsts karalis. Viņam veltītas raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs, asociētais profesors Andris Levāns.

4. septembrī apritēja kārtējā gadskārta, kopš pasaulē nācis Kārlis Ulmanis. Daudzu cilvēku pamatoti uzskatīts par nozīmīgāko personību Latvijas 20. gs. pirmās puses politikā. Patiešām bez Kārļa Ulmaņa klātbūtnes neiztika neviens izšķirošs mūsu dzimtenes vēstures process, sākot ar pirmajiem soļiem dzimtenes tapšanā, beidzot ar neatkarības zaudēšanu.

75 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta Ziemeļu un Dienvidu daļās kļūstot par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas republika, ziemeļos Korejas tautas demokrātiskā republika. Par to kā kopš tā laika ir dzīvojusi Koreja sarunājamies kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes docentu Mārtiņu Dauguli.

1938. gads bija brīdis, kad toreizējā Eiropā sāka brukt līdz tam pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība. Galvenais tās šūpotājs bija tobrīd Vācijas nacistiskais režīms ar tā vadoni Ādolfu Hitleru priekšgalā. Savukārt Pirmajā pasaules karā uzvarējušās demokrātiskās valstis - Lielbritānija un Francija - acīmredzami nebija gatavas riskēt ar plašu militāru konfliktu, lai saglabātu pašu pirms pāris desmitgadēm iedibināto kārtību. Notika izšķiršanās par tā saukto Hitlera nomierināšanas politiku, piekāpjoties daudzām viņa prasībām. Šīs politikas sekas - jauns pasaules karš - mums ir zināmas tagad, taču toreiz, protams, daudziem tas šķita labākais risinājums vai vismaz mazākais ļaunums. 1938. gads nesa pirmās nozīmīgās pārmaiņas Eiropas kartē. Proti, 1938. gada martā beidza pastāvēt neatkarīga Austrijas valsts, kuru anektēja Vācija. Šīm tā sauktajām Austrijas "anšlusam" klusām jeb pievienošanai bija ilga priekšvēsture. Par to stāsta vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis. Austrijas aneksija bija zināms signāls, ka valstu suverenitāte tābrīža Eiropā vairs nav tik negrozāma, kā līdz tam, sevišķi, ja ir runa par mazākām valstīm. Notikumi, kas tikai dažas dienas vēlāk risinājās jau daudz tuvāk Latvijas robežām, arī skatāmi šai kontekstā. Runa ir par Polijas valdības 1938. gada 17. marta ultimātu Lietuvai ar prasību atzīt Polijas suverenitāti pār Viļņas apgabalu, kas bija de facto poļu rokās kopš 1920. gada. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.

24. augustā Ukraina svin savus valsts svētkus - Ukrainas Neatkarības dienu. 1991. gada 24. augustā, brūkot Padomju Savienībai, toreizēja Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Ukrainas Neatkarības pasludināšanas aktu. Tam vēl sekoja referendums par neatkarību, kam bija būtiska nozīme galīgajā Padomju Savienības likvidācijā 1991. gada decembrī. Lai gan sākotnēji tas netika deklarēts, mūsdienās Neatkarības pasludināšanas akts tiek traktēts, kā neatkarības atjaunošana, par pirmo valstiskuma posmu uzskatot 1918. gadā pasludinātās Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanu. Raidījumā fragmenti no sarunām ar Ukrainas cilvēkiem, kuras pēdējos izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

Šajās dienās aprit 15 gadi kopš īsa, bet dramatiska Krievijas iebrukuma Gruzijā, kas paredzami beidzās ar Gruzijas sakāvi. Tas tiek saukts par pirmo karu Eiropā 21. gadsimtā. Analizē vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. 2008. gada jūlija beigās, īsi pirms minēta iebrukumasākuma, Ojārs Skudra viesojās raidījumā Šīs dienas acīm. Tobrīd attiecības starp Gruziju un Krieviju jau bija samilzušas, jau bija indikācijas, ka Krievija koncentrē spēkus Gruzijas pierobežā, bija militāras provokācijas. Toreiz tādā kontekstā arī notika saruna raidījuma, un pašā sarunas noslēgumā, rezumējot, raidījuma autors Eduards Liniņš norādījis, ka ir maz ticama ir Krievijas militāra invāzija, plašs militārs konflikts... Šoreiz sarunas ievadā mazliet par priekšvēsturi. Skaidrs, ka Krievija izmantoja Gruzijas iekšējo situāciju, lai mēģinātu ievilkt Gruziju savā ietekmes orbītā, no kuras Gruziju tieši tajā brīdī centās maksimāli izrauties, tuvinoties Eiropas Savienībai un arīdzan NATO. Ir šie divi separātiskie reģioni - Dienvidosetija un Abhāzija. Ko varam teikt, runājot par gruzīnu nācijas un abhāzu un osetīnu nācijas Gruzijas teritorijā attiecībām? Cik lielā mērā tā ir divpusēji veidojusies problēma?

"Mācoties vēsturi, mēs mācāmies domāt," - šāds vadmotīvs bija tam, ko pirms vairākiem mēnešiem sarunā Latvijas Radio ēterā teica Artis Buks - vēsturnieks, publicists un vēstures skolotājs. 2023. gada 2. augustā mūs sasniedza skumja ziņa, ka Arta Buka mūžs pēkšņi aprāvies. Raidījumā "Šīs dienas acīm" ar viņu tikāmies tikai divas reizes 2023. gada janvārī, kad, piedaloties arī vēsturniekiem un pedagogiem Edgaram Engīzeram un Valdim Klišānam, apspriedām vēstures pasniegšanas problemātiku šodienas skolā. Pieminot Arti Buku, klausāmies fragmentus no šīs sarunas.

25. jūlijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Vilhelms Munters (1898. - 1967.) - pēdējais starpkaru neatkarīgās Latvijas posma Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Par viņu saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Par Vilhelmu Munteru populārā līmenī daudziem ir zināms, ka viņš ir vācietis, tātad vācbaltietis, lai gan tā ir taisnība tikai pa daļai. Vilhelma Muntera tēvs ir igauņu izcelsmes komersants Rīgā, bet ģimenes valodā acīmredzot ir bijusi vācu, jo māte ir vācbaltiete. Vide, kurā viņš aug, arī ir pamatā vācvalodīga. Tātad tā ir Rīgas uzņēmēju un komersantu vidē, jo tēvs bija tirgotājs. Un laikam jau tajā, ka Vilhelms Munters kļūst par Latvijas Ārlietu dienesta darbinieku, nozīme ir viņa izglītībai, proti, pirmā izglītība ir Komercija skola. Līdzīgi tas ir gan pirmajam Latvijas Republikas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam, gan vienam no ievērojamākajiem Latvijas starpkaru posmu diplomātiem Kārlim Zariņam. Bet augstskolas diploms Munteram ir izteikti eksakts, viņš ir ķīmijas inženieris. Tāpat viņš bija uzkrājis ļoti plašu zināšanu bāzi ārpus ķīmijas un eksaktajām zināšanām.

1903. gadā izdevumā "Proletārietis", kuru Rietumeiropā izdeva Latviešu Sociāldemokrātu savienība, no lielākās latviešu sociāldemokrātu kustības savrupa organizācija, tika publicēts organizācijas dalībnieka jurista Miķeļa Valtera raksts "Patvaldību nost! Krieviju nost!". Tajā teikts: "Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kuŗa tad var tāļāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis, demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos." Šis Miķeļa Valtera atzinums tiek uzskatīts par pirmo Latvijas suverēna valstiskuma idejas publiskojumu, kuram šogad aprit 120. gadskārta. Par Miķeli Valteru un viņa publikācijas nozīmi stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Šis raidījums top, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem Krievijā, kas, ļoti iespējams, vēsturē paliks kā Prigožina dumpis jeb Prigožina avantūra. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm palūkojamies uz senākiem notikumiem Krievijas vēsturē, kam, iespējams, ar šo ir zināmas paralēles. Par to saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Raidījumā raugāmies uz diviem dumpjiem, tos dēvē vai nu sacelšanās, vai dēvē par zemnieku kariem, reizēm arī, proti, sacelšanās Stepana Razina un Jemeļjana Pugačova vadībā notiek ar gadsimta starpību. Pirmā ir Stepana Razina vadītā sacelšanās 17. gadsimta 70. gadu sākumā, otrā - 18. gadsimtā, kuras priekšgalā nostājas Jemeļjans Pugačovs. Kopīgs ir tas, ka šo notikumu rajons ir viens un tas pats, tā ir Volgas lejtece un vidustecē un tai pieguļošie rajoni Pugačova gadījumā arī uz Sibīrijas un Urālu pusi. Tā ir Terekas un Kubaņas Kazaku teritorija. Faktiski kopīgs arī tas, ka abu dumpju, teiksim, sociālā bāze ļoti lielā mērā ir tas fenomens, ko mēs saucam par kazakiem. Pat ir viena versija, ka Pugačovs un Razins ir dzimuši vienā un tajā pašā kazaku staņicā. Bet iespējams, ka tā ir tikai vēlāku laiku leģenda, jo par Razinu vispār nav īsti skaidrs, kur viņš ir dzimis, un arī par dzimšanas gads tiek tā aptuveni rēķināts. Līdz ar to sākam ar jautājumu, kas tad ir šie kazaki, kas tas ir par sociālu, politisku un arī ģeogrāfisku fenomenu?

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Var tikai provizoriski spriest, cik Pēterim Pētersonam tomēr bija sāpīgi tas, ka viņam, jūtoties visnotaļ spējīgām un gatavam, ir jāpamet šis teātra [Dailes teātra] mākslinieciskā vadītāja galvenā režisora amats. Viņam droši vien tajā brīdī netrūkst ideju, netrūkst mākslinieciskā brieduma un pārliecības par savu varēšanu. Jautājums ir par to, ka tajos laikos teātra galvenā režisora pienākumi daudz lielākā mērā nekā šodien ir saistīti arī ar kādiem tīri administratīviem lēmumiem un vēl jo vairāk, protams, viņš ir arī galvenais atbildīgais par teātra ideoloģisko nostāju tā laika totalitārisma sistēmas ietvaros. Tas ir Brežņeva varas laiks, tas ir, nosacīti sakot, samtains totalitārisms, kurš neiznīcina tūkstošus, miljonus, bet atsevišķu cilvēku likteni tas nežēlīgi lauž. Un tāds aizlauzums ir Pētersona aiziešana, vai nu pareizāk sakot, viņa aizraidīšana no Dailes teātra. Tas stāsts skar mani arī mazliet personiski, jo tas, kuram nākas pārņemt teātra māksliniecisko vadību no Pētera Pētersona bija mans tēvs, režisors Arnolds Liniņš. Skatoties no savām bērnības atmiņām, tas, kā Pētersons bija no teātra padzīts, bija atstājis diezgan smagas pēdas visā teātra kolektīvā, jo bija daudz tādu, kuri pamatoti izjūta netaisnību, kas Pētersonam ir nodarīta. Un tuvākais, no kura varēja piedzīvot zināmu atbildību, bija jaunais vadītājs, tātad Liniņš, kurš ir atnācis vietā. Teātrī bija diezgan liela daļa aktieru, kuri uzskatīja, ka viņi daudz labprātāk būtu strādājuši joprojām Pētera Pētersona vadībā.

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Runājot par Pēteri Pētersonu, droši vien jāsāk no viņa personības tapšanas. Te laikam izšķiroša nozīme ir ģimenei, kurā viņš ir dzimis. Jo tā ir, sevišķi runājot par pagājušā gadsimta pirmo pusi, vēl samērā reta parādība - inteliģence otrajā paaudzē, pie kam runājot par patiešām radošo inteliģenci. Tātad viņa tēvs - dramaturgs, prozaiķis Jūlijs Pētersons, diezgan ražīgs dramaturgs, ir uzrakstījis vairāk nekā 20 lugas. Tiek minēts kā salonu dramaturģijas aizsācējs latviešu teātrī, bet laikam tā kā salondramaturģija arī nav mūsdienās vairs sevišķi kopts un pieprasīts žanrs, tad arī Jūlijs Pētersons ir no mūsu teātra kopainas, aktuālās, iestudētās dramaturģijas kopainas zudis.

Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu tuvums ir pamudinājis pievērsties šīs prezidenta institūcijas vēsturei un palūkoties uz tiem prezidentiem, kas bija mūsu valsts galvas starpkaru periodā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par trešo pēc skaita Latvijas Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis. Runājot par Albertu Kviesi, viņš ir trešais pēc kārtas Latvijas Valsts prezidentu virknē un viņš ir arī gados visjaunākais no visiem trim. Tā ir, ka Latvijas Valsts prezidenti šo amatu ieņem tādā vecuma secībā, sākot ar Jāni Čaksti, kurš ir vēl no tās paaudzes, kuru lielā mērā sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ievadīja jaunlatvieši. Viņš pats, būdams students Maskavā, vēl ticies ar Krišjāni Valdemāru. Savukārt Gustavs Zemgals ir pieskaitāms lielā mērā pie jaunstrāvnieku paaudzes, varbūt salīdzinoši jaunākās daļas. Alberts Kviesis ir salīdzinoši jaunāks, viņš ir vēl students laikā, kad notiek 1905. gada revolūcija, viņš tieši tai laikā ir tieslietu students Tērbatā. Viņš ir savukārt no tās latviešu sabiedrisko darbinieku grupas, kuri kā sabiedriski darbinieki lielā mērā nobriest Pirmā pasaules kara bēgļu kustībā, šajās bēgļu apgādāšanas organizācijās. Varam minēt arī Zigfrīdu Annu Meierovicu kā spilgtu piemēru šajā grupā, vēl Ādolfu Klīvi, un arī Alberts Kviesis.

Baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska nu jau vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā. Pēc tam, kad 2020. gadā pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīms apspieda baltkrievu protesta kustību, Olgai nācās pamest Baltkrieviju, jo viņas vīrs, līdz tam lielas rūpnīcas inženieru biroja vadītājs, bija iestājies neatkarīgā arodbiedrība un par to tika atlaists. Vispirms viņam izdevās atrast darbu kādā Krievijas provinces rūpnīcā, taču, kad pagājušā gada februārī Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, laulātie draugi devās uz Latviju, kur dzīvo Olgas vīra radinieki, un lūdza politisko patvērumu mūsu valstī. Šopavasar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namā Pārdaugavā bija apskatāma Olgas Jakubovskas personālizstāde "Brīvības kaķēņi". Tāpat Olgas darbi šobrīd apskatāmi mākslas stacijas Dubulti izstādē "Kreatīvā revolūcija Baltkrievija 2020". Baltkrievijā Olga cita starpā darbojusies kā bērnu grāmatu ilustratore, un viņas darbi arī ir kā attēli no bērnu grāmatām, taču darbu saturs ir dramatisks. Tie vēsta par baltkrievu nācijas izmisīgo cīņu pret valstī valdošo diktatūru Kremļa režīma sabiedroto agresijā pret Ukrainu. Darbu centrālais tēls ir kaķītis, mazs, bet drošs cīnītājus par neatkarību; diktatūras spēkus savukārt personificē vilki. Apmēram pirms mēneša tikos ar Olgu viņas personālizstādē Kultūras biedrību asociācijas telpās. Vispirms lūdzu mākslinieci pastāstīt par to, kā radās viņas kaķīša tēls un kāpēc savu pašreizējo norišu redzējumu viņa izvēlējusies paust šādā ārēji bērnišķīgā formā.

Kinoteātris “Splendid Palace”, ko daudzi arī vēl atceras ar nosaukumu “Rīga” padomju laikā, vienmēr ir uztverts kā galvenais kinoteātris Rīgā, kino skatīšanas kultūras centrs. Šogad aprit simts gadi, kopš Rīgā darbojas kinoteātris “Splendid Palace”. Kāda ir bijusi šī kinoteātra un arī kino skatīšanās vēsture Latvijā, stāsta kino pētniece Daira Āboliņa. “Sākotnēji, protams, pārsteigums bija pats fakts, ka cilvēki, kuri šeit neatrodas, ir tur uz ekrāna. Un viņi kustas. Un, ak Dievs, ja pats tu esi piedalījies šādā filmēšanā! Tas bija vairāk tāds kā emocionāls satricinājums par pašu faktu. Atrakcija, gandrīz vai pietuvināta burvju mākslai, kas notiek visu klātbūtnē. To piedzīvoja arī Rīga, tolaik atsevišķās pielāgotās vietās tas notika,” par kino pirmsākumiem Rīgā stāsta kino pētniece, kinoteātra "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa. Kino rādīšanas un kino skatīšanās tradīcija Rīgā un Latvijā saistās ar pašiem kino pirmsākumiem – ar 1895. gadu. Pirmie kino kadri bija īsi, aktuāli sižeti, kas bija iekļauti pasākumos kā īpaša izklaide. “Bet “Splendid Palace” patiešām ir pirmais kinoteātris Baltijā, kurš ir uzcelts kinoteātra vajadzībām. Šajā gadījumā vārds "kinoteātris" ir atslēgas apzīmējums tam, ko no šīs celtnes sagaidīja un ko tā arī piedāvāja,” stāsta Āboliņa. Pirmais seanss kinoteātrī “Splendid Palace” notika 1923.gada 30.decembrī, rādīja Toda Brauninga ASV 1922.gadā uzņemto filmu “Zem diviem karogiem”, galvenajā lomā tolaik ļoti populārā aktrise Prisila Dīna. Savukārt pirmā skaņu filma, ko varēja noskatīties “Splendid Palace”, bija “Džeza dziedātājs”, un to Rīgā parādīja 1928.gadā. Ierosme celt kinoteātri “Splendid Palace” pieder uzņēmējam Vasilijam Jemeļjanovam, kurš 1922.gadā savai akciju sabiedrībai “Ars” nopirka gruntsgabalu, kas atradās starp diviem kinoteātriem “Maska” un “Astorija”, kas tolaik Rīgā darbojās.

160 gadi mūs šķir no kāda iezīmīga notikuma, proti, 1863. gads ir brīdis, kad noslēdzas apmēram piecus gadus ilgusī Rīgas aizsardzības mūru nojaukšana. Par to, kas ir saistītas ar šo notikumu, kāda Rīga kļūst pēc šī, varētu pat teikt, simboliskā notikuma, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms ieskicējam, kāda tad Rīga bija līdz tam, kas bija tas izteikti viduslaiciskais, varbūt pilsētas dzīves kārtībā, kas bija saglabājies līdz pat 19. gadsimta vidum. Mārtiņš Mintaurs: Tas, kas notika, sākot ar 1857. gada oktobrī, kad svinīgā atmosfērā tika uzsākta Rīgas vaļņu nojaukšana, par kuru ir saglabājusies arī pompozā un laikmetam atbilstoša glezna, kuru mēs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā var apskatīt. Tas viss sākās, protams, vienā konkrētā brīdī, bet priekšnoteikumi tam brieda ilgi un pamazām. Un var teikt, ka faktiski jau sākot ar Napoleona kara laikmetu, tātad ar 1812. gadu, kad Francijas armija atnāca arī līdz Rīgai, bet Rīgā neienāca, bija skaidrs, ka sāksies kāds jauns laikmets un ka pēc šiem lielajiem satricinājumiem, ko visai Eiropai radīja Napoleona kari daudzskaitlī, tad sāksies arī kāds pagrieziens gan politiskajā, gan saimnieciskajā dzīvē. Visa šī viduslaicīgā sistēma, šī kārtu sabiedrība, kura pastāvēja Rīgā un kur pastāvēja arī visās Baltijas provincēs, tā bija ļoti sīksta sociāla struktūra, kura noturējās vēl gadus 20 pēc tam, kad bija uzsākta jau Rīgas vaļņu nojaukšana un kad ekonomiskā ziņā Rīga patiešām kļuva par tādu kapitālismu motoru, kas ietekmēja savukārt visu apkārtējo teritoriju kilometriem plašā reģionā. Bet vecā Rīga pirms modernā laikmeta ir tāda, kādu mēs to redzam attēlos, proti, atturīga, distancēta, mēs vienmēr aplūkojam Rīgu pārsvarā no kreisā Daugavas krasta, pārsvarā redzot vēsturisko panorāmu, kāda ir saglabājusies lielā līdz šai dienai. Vai arī, pateicoties kartogrāfu paņēmieniem, varam redzēt Rīgu kā no putna lidojuma. Vecā Rīga līdz kapitālisma laikmeta sākumam bija tirdzniecības pilsēta un tas bija ļoti svarīgi, jo tas bija liels tramplīns, kas iedeva Rīgai to attīstības ātrum, ar kādu tā turpināja plaukt un zelt 19. gadsimta otrajā pusē.

Vien dažas nedēļas mūs šķir no Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanu dienas. Šajā sakarā raidījumā Šī diena vēsturē aplūkojam Valsts prezidenta institūcijas vēsturi. Šoreiz vispirms par otro Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. Viņš, toreizējās Demokrātiskā centra partijas pārstāvis, tika ievēlēts Latvijas vēsturē vienīgajās ārkārtas prezidenta vēlēšanās 1927. gada 8. aprīlī pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Jānis Čakste bija devies mūžībā. Sarunā par Gustavu Zemgalu piedalās vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. To, kādā starpkaru periodā Latvijas Valsts prezidenta institūcija bija Baltijas valstu kontekstā, vērtē tiesību zinātnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps un vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

1917. gada 26. un 27. aprīlī pēc vecā jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika pirmais Latgales latviešu kongress. Par to stāsta vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis. Droši vien jāiezīmē vispirms tā situācija, kāda Latgalē bija 1917. gada pavasarī, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiska darbība, salīdzinot ar to, kas bija bijis līdz tam, veidojās aptveroši nacionāli, arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi, tas viss vēl kara apstākļos.

Mazliet vairāk nekā mēnesis mūs šķir no brīža, kad Latvijas Republikas Saeimai būs jāizvēlas mūsu valsts galva - Latvijas Valsts prezidents. Izvēle ir likumdevēja rokās, taču viedokļu apmaiņā par amata pretendentiem, viņu atbilstību no individuālo spēju un reputācijas viedokļa ir iesaistīta visa politiski aktīvā sabiedrības daļa. Raidījumā Šīs dienas acīm Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas vēsturei, tās tapšanai un darbības aizsākumiem. Kā zināms, amata statusa un pilnvaras noteica Latvijas Satversmes sapulce pēc valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, izstrādājot joprojām spēkā esošo mūsu valsts pamatlikumu. Par to, kā tapa Valsts prezidenta institūcija, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski. Satversmes sapulces priekšsēdētāja un pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes personība nenoliedzami ietekmēja to, kā savos pirmsākumos funkcionēja valsts galvas institūcijā. Par Jāni Čaksti kā personību un kā politiķi saruna ar mediju pētnieku, profesoru Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Aināru Dimantu. Savu skatījumu uz Jāņa Čakstes darbību Valsts prezidenta amatā sniedz vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

Pirms simts gadiem Latvijā risinājās process, kas mainīja diezgan lielā mērā sociālo struktūru, pirmkārt, Latvijas laukos. Tā bija agrārā reforma. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Artūrs Žvinklis. Par to, ka šādas pārmaiņas Latvijas laukos briest, nebija īpašu šaubu jau vairākas desmitgades pirms šis process sākās. Protams, Pirmais pasaules karš un Latvijas neatkarības iegūšana noteica šī procesa raksturu un arī to, kad un kā tas sākās. Iepriekš Latvijas laukos bija daži procenti turīgo zemes lielīpašnieku, kas bija pamatā joprojām vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji, un tiem piederēja apmēram puse no visiem zemes īpašumiem. Savukārt divas trešdaļas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, tātad algādži, latviski tos tā arī pamatā sauca par kalpiem, un, protams, no šiem cilvēkiem formējās pilsētu strādniecība. Bija skaidrs, ka tā problēma kaut kā un kaut kad tiks risināta. Bet, protams, to, kā tiks risināta, noteica Pirmā pasaules kara procesi, procesi arī Latvijas neatkarības kara laikā.

Raidījums skan Lieldienu svētdienā. Neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu pasaules uzskats, vai svētām šos svētkus kā kristieši, vai svinam kā kristīgās kultūras tradīcijai piederīgie, Kristus ciešanu sižets liek mums domāt par cilvēka gatavību upurēties, ziedot sevi augstāka mērķa vārdā. Tāpēc raidījumā stāsts par trim vēsturiskām personībām, kuru liktenim piemīt šis motīvs - gatavība pastāvēt līdz galam par savu pārliecību un vērtībām. Vispirms atmināmies Ķikuļa Jēkabu, audēju no Blomes Vidzemē un aktīvu hernhūtiešu kustības dalībnieku. Stāsta vēsturnieks brāļu draudzes mācītājs Gundars Ceipe. Otrs stāsts par Latvijas armijas ģenerāli, Robežapsardzes priekšnieku 1940. gadā Ludvigu Bolšteinu. Stāsta vēsturnieku Inese Dreimane un Juris Ciganovs. Gunāra Astras piemiņa šodienas Latvijā ir pienācīgi godināta. Viens no pamanāmākajiem un konsekventākajiem disidentiem padomju gados. Par viņu stāsta vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 1918. gada pirmajā pusē, kad apmēram pusgads šķīra latviešu nāciju no sava neatkarīgā valstiskuma pasludināšanas. Tobrīd gan varēja šķist, ka šis mērķis ir tāls dažādu ārēju spēku un arī tautas iekšējo noskaņojumu apdraudēts. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības 1917. gada decembra sākumā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu nacionālā padome, sanākot savā pirmajā sesijā Valkā. Tobrīd gan šī latviešu politiskā pārstāvniecība joprojām runāja par Latvijas autonomiju. Krievijā varu nupat apvērsumā bija sagrābuši radikāli kreisie boļševiki, bet par šī spēka raksturu un spēju varu noturēt vēl nebija īstas skaidrības. Jau nākamie mēneši nesa nozīmīgas pārmaiņas. 1918. gada 18. janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi sanāca jaunievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Tai vajadzēja pieņemt fundamentālus lēmumus par valsts iekārtu, tomēr jau pēc pirmās sēdes boļševiki, kuri šajā demokrātiski ievēlētajā likumdevējā bija mazākumā, to padzina ar bruņotu spēku. Savukārt februāra beigās izgāzās boļševiku valdības miera sarunas ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. Vācu karaspēks uzsāka uzbrukumu un okupēja visu Latvijas teritoriju. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbību boļševiku varā esošajā Krievijā raksturo Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Īpašs stāsts tābrīža situācijā saistās ar latviešu strēlniekiem. Vācu iebrukums lika strēlnieku pulkiem atkāpties uz Krieviju, kur viņi jau iepriekš boļševiku aģitācijas ietekmēti nonāca boļševiku varas militārā balsta statusā. Stāsta vēsturnieks, latviešu strēlnieku vēstures pētnieks Valdis Bērziņš. 1918. gada pirmā puse iezīmēja arī galīgos šķelšanos latviešu politiskā spektra kreisajā flangā, radikālākajai daļai latviešu sociāldemokrātu kļūstot par Krievijas Boļševiku partijas daļu. Savukārt mērenākajiem, tradicionāli latviešu sociāldemokrātijā pastāvējušās Rietumu orientācijas kopējiem, nosveroties neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas idejas virzienā. Turpina Artūrs Žvinklis. Par galveno pretsvaru kreisajam virzienam latviešu politikā kļuva 1917. gada maijā dibinātā Latviešu zemnieku savienība. Par spīti nosaukumam, tas nebija tīri agrārs spēks. Kā tobrīd, tā vēlāk Zemnieku savienība raksturojama kā centriska, uz līdzsvarotu, plašākas sabiedrības interesēm atbilstošu politiku orientēta partija. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

18. martā mūs sasniedza ziņa, ka 92. dzīves gadā mūžībā devies literatūras un teātra zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Viktors Hausmanis (06.12.1931–18.03.2023). Pieminot akadēmiķi Hausmani, raidījumā Šīs dienas acīm sarunu ar viņu un teātra zinātnieci Līviju Akurāteri par norisēm Latvijas kultūrā tā sauktā Hruščova atkušņa laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Raidījums pirmoreiz izskanēja ēterā 2006. gadā. -- Viktors Hausmanis kopš 1956. gada darbojies teātra zinātnes nozarē, veidojot publikācijas par latviešu teātra un dramaturģijas attīstības problēmām, rakstot recenzijas. Lasījis lekcijas par Raini un trimdas dramaturģiju Latvijas Universitātē, par latviešu drāmu – Minsteres un Bonnas universitātēs. Kopš 2013. gada strādājis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par vadošo pētnieku. Viktors Hausmanis ir habilitētais filoloģijas zinātņu doktors (1972), habilitētais filoloģijas doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un īstenais loceklis (1989). Ilggadējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbinieks (1957–2023), no 1992. līdz 1999. gadam institūta direktors. Hausmanis piedalījies Valodas un literatūras institūta kolektīvajos darbos, izstrādājis Raiņa Kopoto rakstu zinātniskā izdevuma tekstoloģiskos principus, sagatavojis un komentējis 9., 11.–15. sējumu. Bijis izdevuma "Latviešu literatūras vēsture" zinātniskais vadītājs, uzrakstījis nodaļas par latviešu drāmu no 1918. gada līdz mūsdienām. Hausmanis sastādījis Mārtiņa Zīverta darbu izlases "Lugas" (1988) un "Kamerlugas" (1989) un Anšlava Eglīša darbu izlasi "Lugas" (1990) ar plašiem komentāriem un apcerēm par Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša dzīvi un daiļradi. Sastādījis un komentējis Mārtiņa Zīverta autobiogrāfijas un vēstuļu kopojumu "Par sevi" (1992), kā arī kopkrājumu "Trimdas lugas" (1-2, 1994-1995) ar plašu ievadapcerējumu. Hausmanis bijis Mārtiņa Zīverta fonda priekšsēdētājs. Hausmanis saņēmis Viļa Plūdoņa balvu par latviešu trimdas dramaturģijas izpēti, LZA Raiņa balvu – par latviešu literatūras un kultūras procesu izpēti un izcilu ieguldījumu Raiņa daiļrades pētniecībā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, III šķiras Atzinības krustu un citus apbalvojumus.

Šajā raidījumā kopā ar vēsturniekiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un Kara muzeja vēsturnieku Jāni Tomaševski paskatīsimies un iezīmēsim tos iemeslus, kas šobrīd veido attieksmi iederību vai neiederību publiskajā telpā attiecīgajiem tēlniecības darbiem - krievu dzejnieka Aleksandra Puškina, Andreja Upīša un Annas Sakses pieminekļiem.

5. martā apritēja 70 gadi kopš padomju diktatora Josifa Staļina nāves 1953. gadā. Vadīdams Padomju Savienību 30 gadus, Staļins uzbūvēja masu represijās, terorā un propagandā balstītu sistēmu, kuras noteiktās politiskās domāšanas sekas joprojām jūtamas šodienas Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Raidījumā Šīs dienas acīm Staļina dzīves finālam veltītu sarunu ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Dienā, kad ierakstām šo raidījumu, aprit gads, kopš Krievija sāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir pagājuši apmēram deviņi gadi, kopš Krievija ir uzsākusi karu pret Ukrainu. Raidījumā Šīs dienas acīm vēlamies paskatīties uz šī konflikta tādām hipotētiskām saknēm senākos vēstures laikos un kas no tā reizumis tiek attīstīts, izmantots un, tā var teikt, ir dzīvs joprojām. Raidījuma viesis vēsturnieks Valdis Klišāns. Viņš uz saruna aicināts kā cilvēks, kura interese ir saistīta pamatā ar šo reģionu. Valdis Klišāns arī uzrakstījis nelielu, populāru Ukrainas vēstures grāmatu "Ievads Ukrainas vēsturē". Sarunas sākumā par pavisam seniem laikiem. Šis motīvs par Kijivas un Maskavas zināmā mērā sāncensību, ja mēs skatāmies uz vēsturisku veidojumu, ko historiogrāfijā dēvēja par Kijivas Krievzemi, tad tur ir kopā salikti divi īpašvārdi, divi ģeogrāfiski termini - Kijiva, senā krievu zemju galvaspilsēta, vai jāsaka, austrumslāvu zemju tajā brīdī vēl noteikti, un Krievzeme. Šobrīd tas nosaukums ir pamatā Krievijas nosaukumam. Te ir tas jautājums, ko, starp citu, populārais komentētājs, nu jau bijušais Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs definē kā cīņu par pirmdzimtības tiesībām. Par to, kur tad ir austrumslāvu zemju sirds un šūpulis? Viņš saka, ka tā ir tik fundamentāla cīņa, ka tieši tā padara neizbēgamu konfrontāciju starp mūsdienu Ukrainu un mūsdienu Krievijas Federāciju līdz brīdim, kad viena no tām pārstās eksistēt vismaz tādā formā, kādā ir šobrīd.

22. februārī atzīmēsim 150. gadskārtu, kopš nācis pasaulē Jānis Endzelīns, viens no izcilākajiem latviešu humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Jāni Endzelīnu, stāsta valodniece Jāņa Endzelīna biogrāfijas un veikuma pētniece Sarma Kļaviņa. Kāpēc mēs varam teikt, ka Endzelīns ir droši vien, ja vērtējam visu Latvijas un latviešu devumu pasaules humanitāro zinātņu attīstībā, visdrīzāk, numur viens. Ne velti UNESCO svinamo dienu kalendārā ir ierakstījusi Endzelīna dzimšanas dienu šogad. Briselē tiek izdota Šūmana fonda sagatavota grāmata "Eiropas Savienības pastāvīgais atlants". Tur personāliju daļā ir limitēti, tātad ar noteiktu skaitu, nosaukti trīs izcilākie latviešu politiķi, mākslinieki, mūziķi un trīs izcilākie zinātnieki. Un tie ir - Vilhelms Osvalds, Jānis Endzelīns un Juris Upatnieks. Visi ir radījuši jaunu nozari savā zinātnē, un Endzelīns ir radījis baltistiku jeb baltu filoloģiju indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā. Tas ir Endzelīna lielais pasaules nopelns.

Šogad aprit 440 gadi, kopš noslēdzās Livonijas karš. Tas ir karš, kas izbeidza viduslaikus Latvijā, izbeidza tāda veidojuma kā Livonija pastāvēšanu un novilka mūsu reģionā jaunas valstu robežas. Par šī kara raksturu rezultātiem un tām valstīm, kas bija iesaistītas šai konfliktā, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks Valdis Klišāns.

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 2. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu? Vēstures vieta izglītības sistēmā un mācīšanas kvalitāte. Diskusijas 1. daļa

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 1. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu?

Nesen izdevniecība "Latvijas mediji" ir laidusi klajā grāmatu "Nāvi mānot. Sēlijas nacionālie partizāni 1944.-1952. gadā". Saruna ar grāmatas autoru Haraldu Bruņinieku. Iepazīstinot, Haralds Bruņinieks stāsta, ka viņš ir sporta pedagogs, bet vēsture viņu saistījusi jau kopš skolas laikiem. Viņš ir no Aknīstes un autora vectēvs Jānis Vītoliņš tika represēts pēc Otrā pasaules kara un viņš ir atstājis daudz atmiņas. Tas ir viens no iemesliem interesei par vēsturi, tieši par pēckara periodu. "Vectēvs ir izcietis sodu - 10 mēnešus Krievijā, kad viņu atbrīvo, viņu uzmeklēja partizāni, jo bija interese, kā tur izskatās, kā izturas pret apcietinātajiem. Tas bija iemesls iztaujāt vectēvu un viņš daudz stāstīja par šo periodu," atklāj Haralds Bruņinieks. Arī vectēvs dzīvoja Ilūkstes apriņķī un visi notikumi grāmatā ir aptver tuvākos pagastus, ieskaitot Aknīsti. Viena epizode ir tieši saistīta ar Haralda Bruņinieka dzimtu.

Raidījumā, kas skan 2023. gada pirmajā dienā, kā jau ierasts gadumijā, atskatāmies uz aizvadīto gadu, uz tajā izskanējušajiem raidījumiem. Šoreiz raidījumā daži zīmīgākie fragmenti no aizvadītā gada raidījumiem, šoreiz tie visi vairāk vai mazāk saistās ar agresora valsti Krieviju un tās noziedzīgo karu pret Ukrainu. Viens no pamanāmākajiem notikumiem Latvijā, kas izrietēja no Krievijas agresijas, bija ar Sarkanās armijas darbību saistīto pieminekļu demontāža, pirmām kārtām, tā sauktā pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem nojaukšana Pārdaugavā. Uz sarunu par šī okupācijas simbola tapšanas vēsturi un lomu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aicināju Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku vēsturnieku Mārtiņu, Mintauru. Nereti izskan viedokļi, ka pašreizējā Krievijas agresija turpinās un, jācer, noslēdz totalitārās Padomju Savienības sabrukuma procesu. 24. augustā mūs sasniedza ziņa, ka mūžībā devies cilvēks, ar kura vārdu nesaraujami saistīts šī procesa aizsākums pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, proti, pēdējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Uz sarunu par viņa vēsturisko lomu aicināju vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri. Pavasara pusē Rīgā viesojās amerikāņu žurnāliste un Džordžtaunas universitātes pasniedzēja - Padomju Savienības un Krievijas eksperte Džila Dohertija. Mūsu sarunā taujāju arī pēc viņas viedokļa par to, kas turpmāk varētu notikt ar agresora valsti Krieviju. Krievijas sabiedrības raksturs kā Kremļa agresijas cēlonis bija arī viena no tēmām sarunā ar ukraiņu aktrisi un sabiedrisko darbinieci Rimma Zjubina, kad viņa šovasar viesojās Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī. Vilkām paralēles starp šodienas Krieviju un hitlerisko Vāciju.

2022. gada 11. novembrī apritēja simts gadi, kopš pasaulē nācis amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar dzejnieku un tulkotāju Jāni Elsbergu. Jānis Elsbergs tulkojis lielāko daļu no Vonnegūta romāniem latviski, pavisam Vonnegūts sava visai garā un ražīgā mūža laikā ir sarakstījis 14 romānus, cik no tiem ir tulkoti latviski un varbūt arī, kas tos ir tulkojis? Jānis Elsbergs: Tulkoti ir 11 romāni un vēl tāda grāmatiņa "Cilvēks bez valsts", kas ir tāda kā ļoti gara eseja. Es jau padomju laikos, mūsu skolas laikos kļuva par Vonnegūta lasītaju. Pirmā grāmatiņa bija "Kaķa šūpulis", tulkojusi Anna Bauda, tad tulkotājs, tobrīd iesācējs Ainis Ulmanis bijja pārtulkojis romānu "Čempionu brokastis"un aiznesu uz izdevniecību "Liesma" savam draugam Klāvam Elsbergam, kurš tur tobrīd strādāja. Ar manuskriptu bija vēl ļoti jāpiestrādā, bet "Liesma" nolēma, ka izdos trīs romānus un tad vēl kaut kādā 1986. vai 87. gadā iznāca trīs romānu grāmatiņa, kur vien romānu tulkojis Klāvs [Elsbergs] un vienu romānu bija tulkojusi Vizma Belševica. Un tad vēl šīs te "Čempionu brokastis", kurām tur tagad ir rakstīts, ka ir tulkotāji Ainis Ulmanis un Klāvs Elsbergs. Tad bija Atmodas laika pauzīte. Un tad 1993. gadā es ķēros pie Vonnegūta, faktiski Inguna Jansone vispirms tulkoto romānu "Māte nakts", un tos publicēju turpinājumos Rakstnieku savienības žurnālā "Vārds", bija tāds izdevums, kuram es biju redaktors. Un tad Ingūnai uznāca kaut kādā pēkšņā stipendija Amerikā, kur viņai bija steidzami jābrauc un viņai nebija iespējas pabeigt, tad es to tulkojumu pabeidzu, un tā es sāku tulkot Vonnegūtu. Kopumā es periodā no 1993. līdz 2005. gadam esmu pārtulkojis viens pats sešus romānus, un vēl grāmatiņu "Cilvēks bez valsts", un vēl divi romāni ir kopdarbs, jau minētā "Māte nakts". Un pats pēdējais, ar ko beidzās mana Vonnegūts sāga, bija "Titāna sirēnas" Vonnegūta otrais romāns, viņš vēl nebija atradis savu īsto balsi, viņš sāka kā fantasts. Tas nebija mans žanrs, un man pašam bija kaut kāda krīze, kaut kāda depresija, un es nejaudāju to pabeigt. Beigās mēs ar izdevniecību kopīgi nospļāvāmies un romānu pabeidza tulkot Māra Rūmniece. Tas arī ir iznācis.

Rimma Zjubina ir viena no ievērojamākajām šodienas Ukrainas aktrisēm, saņēmusi daudzas teātra un kino balvas, tostarp divreiz Ukrainas Nacionālo ikgadējo teātra balvu - "Kijeva spektorale" un nacionālo kino balvu "Zelta vārpsta" par lomu izcilajā režisora Tarasa Tkačenko filmā "Dūjas ligzda". Viņa ir ne tikai skatuves māksliniece, bet arī sabiedriska darbiniece, aktīva brīvprātīgā Ukrainas bruņoto spēku atbalstītāja. 2017. gadā arī Rimma Zjubina tika iekļauta Ukrainas ietekmīgāko sieviešu sarakstā. Šī gada vasarā Rimma Zjubina viesojās Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī, ar režisores Vladas Vladas Belozorenko iestudēto Andreja Ivanova lugu "Tā visa ir viņa", kurā viņas skatuves partneris ir aktieris Oļegs Korkuško. Viesizrāžu laikā tapa saruna, tagad tā skan raidijumā Šīs dienas acīm.

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam. Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. 1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci. Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts. Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis savu jaunāko pētījumu "Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība". Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads" ir veltījis pretošanās kustībai pret padomju okupāciju Latvijā, ko īstenoja nacionālo partizānu Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība" (ZLNV). Tas ir dokumentos un liecībās balstīts stāsts par šīs nacionālo partizānu organizācijas izveidi, darbību un bojāeju, vēstot arī par citām apkārtnes grupām. Kā jau liecina nosaukums, tātad runa ir par Ziemeļlatgali. Tālākais ir jāatšifrē, tātad par nacionālo partizānu vienību, kura darbojās Ziemeļlatgalē - Balvu, Rugāju, Bērzpils apkārtnē laikā pēc Otrā pasaules kara. Tie, kas ir sekojuši Zigmāra Turčinska darbībai, zina, ka tā viņa pētniecības tēma jau daudzus gadus, bet runa ir par vienu konkrētu vienību. Vēsturnieks skaidro, kāpēc izvēlējies tieši uz šo partizānu vienību, kura sevi dēvēja par Ziemeļlatgales neatkarības vienību.

2022. gadā savu simtgadi atzīmē Latvijas Banka. 1922. gada 7. septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Un tā paša gada novembra sākumā banka uzsāka savu darbību, kuras pirmais posms turpinājās līdz Latvijas neatkarības iznīcināšanai 1940. gadā. Savas darbības simtgadi Latvijas Banka šogad atzīmēja, laižot klajā zinātnisku izdevumu "Latvijas Bankas vēsture 1922. - 1940.". Izdevums lasītājiem pieejamas digitālā formātā vairākās tīmekļa vietnēs. Uz sarunu par grāmatu aicināja tās autori, vēsturnieci, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Inetu Lipšu. Vēl par Latvijas Bankas vēsturi stāsta vēsturnieki , Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Kristīne Ducmane un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks Mārtiņš Mintaurs.

Latvijas tautas zaudējumi Otrajā pasaules karā ir viena no nozīmīgākajām Latvijas 20. gadsimta vēstures tēmām, kas joprojām ir no vēstures analīzes viedokļa nepietiekami apgūta. Pēdējā laikā tās apzināšanai pastiprināti pievērsies Latvijas Okupācijas muzejs. Šī gada pirmajā pusē muzejā noritēja konference ar šai virzienā strādājošo Latvijas vēsturnieku piedalīšanos. Konferences rezultātiem un tēmai kopumā veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu.

Vien dažas nedēļas mūs šķir no brīža, kad atzīmēsim Latvijas Republikas Saeimas simtgadi. Ievēlēta 1922. gada 7. un 8. oktobrī, pirmā Saeima pulcējās savai pirmajai sēdei 1922. gada 7. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm piedāvājam ielūkoties Saeimas darbībā pirms gadsimta, ieklausoties dažās runās, kas izskanēja no Saeimas tribīnes tās pirmajā darbības posmā. Kā arī dažos viedokļos par šo Latvijas parlamentārisma laiku. Vispirms vērtējums starpkaru perioda Saeimas darbībai, kuru savulaik raidījumā izteica tiesību zinātnieki Aivars Endziņš un Jānis Pleps.

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies simts gadus senai pagātnei, taču šīs pagātnes notikumi rezonē arī šodien. Runa ir par Grieķijas - Turcijas karu un Turcijas neatkarības karu. Tas ir militārs konflikts pēc Pirmā pasaules kara. Stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš. Kā zināms, Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija, kam līdz tam ir piederējušas ļoti plašas teritorijas Tuvajos Austrumos, tā ir visa tagadējā Sīrija, Izraēla, Jordānija, Irāka, daļa Saūda Arābijas. tā ir Vācijas, Austroungārijas sabiedrotā, un attiecīgi karu zaudē. Uzvarētājvalstis sāk visai nežēlīgi šķērēt Turcijas īpašumus, arī teritorijas, kurās turku iedzīvotāju ir vairākums vai diezgan ievērojams skaits, ir apdraudētas. Nopietns militārs konflikts šajā sakarā sākas, tā parasti tiek uzskatīts, 1919. gada. 15. maijā, kad Grieķijas karaspēks desantējas Smirnas pilsētā, tagad to sauc par Izmiru Turcijas rietumdaļā pie Egejas jūras, ieņem šo pilsētu, un tas ir, teiksim, signāls turku patriotiskajiem spēkiem. Dainis Poziņš raksturo Turcijas militāro un politisko situāciju 1919. gada vidū.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par notikumiem, kas mūsu reģionā risinājās 1939. gada septembrī un joprojām saglabā savu aktualitāti arī šodienas ģeopolitisko procesu kontekstā. Krievijas Federācija, piesavinājusies Padomju Savienības vienīgās mantinieces lomu, savu šodienas tēlu būvē cita starpā no vēstījuma par Otro pasaules karu. Staļiniskajai Padomju Savienībai šai vēstījumā tiek piešķirts cilvēces aizstāves un atbrīvotāja statuss. Taču ar šo nostādni diez ko nesaskan zināmais par sadarbību starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju Otrā pasaules kara sākumposmā. Pirmām kārtām, Polijas neatkarības iznīcināšana, un Austrumeiropas sadalīšanā tā sauktā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā. Kā zināms, Otrais pasaules karš sākās ar Vērmahta iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Savukārt 17. septembrī agresijai pievienojās Padomju Savienība, sarkanajai armijai okupējot vācu spēku vēl neieņemtos apgabalus Polijas austrumdaļā. Abu totalitāro režīmu kopīgā militārā akcija vaiņagojās ar vairākām Vērmahta un Sarkanās armijas kopīgām parādēm, no kurām zināmākā notika Brestā, tagadējās Baltkrievijas teritorijā 1939. gada 22. septembrī. Šis vēstures fakts arī kalpoja par atspēriena punktu sarunai ar vēsturnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli profesoru Inesi Feldmani.

Balkānu kari - militārie konflikti Balkānu pussalā, divi secīgi ne pārāk ilgi kari, kuros savā starpā cīnījās visas valstis, no kurām daudzas šodien varam atrast Balkānu pussalas kartē. Pirmajā Balkānu karā jaunās nacionālās Balkānu pussalas valstis izrēķinās ar Osmaņu impērijas vadu Balkānos, sadalot pirms tam osmaņu-turku impērijai piederējušās Eiropas teritorijas. Otrajā Balkānu karā, var teikt, šīs valstis pārdala pirmā kara laupījumu. Stāsta profesors Ilgvars Butulis.