Šīs dienas acīm

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies simts gadus senā pagātnē pie Pirmā pasaules kara notikumiem Rietumu frontē. Bija skaidrs, ka vācu virspavēlniecība mēģinās izmantot savā labā veiksmīgi noslēgušos karu Austrumu frontē. Ka tā mēģinās, pārsviežot spēkus uz Rietumiem, gūt izšķirošos panākumus un noslēgt karu sev vēlamā veidā Rietumos, jautājums bija, kur un kad. Šī uzbrukuma operācija sākās 1918. gada 21. martā. Tā sauktā operācija “Mihaels” - uzbrukums Rietumu frontē. Kādi Vācijas valdības tā brīža plāni un priekšstati, vai cer uzvarēt vai domā par daudz maz pieņemamu kara noslēgumu? Stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.

Livonijas karš – mūsu dzimtenei būtisks notikums, kas pa griež tās attīstību uz vairākiem simtiem gadu un atstāj neizdzēšamas pēdas mūsu vēsturē. 1558. gada pašā sākumā Ivans Bargais sūta savu armiju uz Livoniju. Krievija to pamato ar pretenzijām par kādiem veciem parādiem pret Livoniju. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Dainis Poziņš.

18. martā kaimiņvalsts Krievijas pilsoņi dodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par savas valsts prezidentu nākamajiem sešiem gadiem. Domājams, nevienu ne lielākajai daļai balsotāju, ne arī šī procesa vērtētājiem nav šaubu par vēlēšanu iznākumu – vairums Krievijas elektorāta uzskata prezidentu Putinu par labāko, ja ne par vienīgo iespējamo izvēli pašreizējā situāciju. Kas veidojis šīs dienas Krieviju tādu, kāda tā ir – ārēji agresīvu, lielā mērā neaprēķināmu, uz pagājušā gadsimta totalitāro režīmu uzvedības modeļiem orientētu, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar krievu politsociologu Igoru Mintusovu.

1917. gada novembrī, nākusi pie varas Krievijā, boļševiku valdība tūdaļ steidzās uzsākt miera sarunas ar Vāciju. Tās 1918. gada 3. martā noslēdzās ar Brestļitovskas miera līgumu noslēgšanu. Kad Ļeņina valdība uzsāka Miera sarunas Brestļitovska, pilsētā, ko šodien pazīstam kā Brestu, boļševiku cerības ir noslēgt karu atbilstoši viņu deklarētajiem lozungiem – bez aneksijas un kontribūcijas. Vācijai šajā ziņā ir citi plāni. Stāsta Latvijas kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš.

24. februārī savu valstiskuma simtgadi svinēja mūsu kaimiņi - Igaunijas Republika. Kādi bija Igaunijas suverēnā valstiskuma pasludināšanas apstākļi 1918. gadā, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Igaunijas Nacionālās Aizsardzības koledžas Stratēģijas un militārās vēstures katedras vadītāju militāro vēsturnieku Artu Johansonu. "Domājot par faktoriem, kas iespaidoja notikumus Latvijā un Igaunijā, mēs redzam atšķirīgu attīstības pamatu. Mērķi, kas tika stādīti Igaunijā, Latvijā izkārtojās citādi. Vispirms mēs redzam, ka Latvijā tobrīd atradās frontes līnija, un ne tikai starp latviešu karavīriem, bet arī sabiedrībā kopumā bija tik ļoti negatīva attieksme pret vāciešiem, ka galvenais mērķis jums šķita – tikt galā ar vācu iebrucējiem. Mums tas bija sekundārs mērķis. Es varētu uzrādīt četrus atšķirīgus aspektus, kas iespaidoja tā laika politiskos procesus Igaunijā. Pirmkārt, igauņiem nebija atsevišķu nacionālo vienību cariskās Krievijas armijā. Igauņi bija izkaisīti visdažādākajās Krievijas armijas vienībās, tai skaitā arī latviešu strēlnieku pulkos – vairāk nekā tūkstotis igauņu dienēja latviešu strēlniekos. Līdz ar to par virzošu motīvu kļuva vēlme sapulcināt mūsu karavīrus atpakaļ dzimtenē un organizēt viņus nacionālās vienībās. Otrais uzdevums bija – nostabilizēt drošības situāciju savā zemē, īstenot milicijas funkcijas. Bija jānovērš brūkošās krievu armijas dezertieru sirojumi, boļševiku organizētās mantīgo aplaupīšanas u.t.t. Trešais mērķis 1917. gadā bija autonomijas statusa iegūšana. Tobrīd mēs vēl bijām gatavi palikt Krievijas valsts daļa, bet iegūstot autonomiju līdzīgi Somijai. Somija un arī Polija bija tie pašnoteikšanās piemēri, kuriem tobrīd sekoja. Un tikai kā ceturtais tika saskatīts uzdevums aizstāvēt Igauniju pret vācu iebrukumu, kas bija primārais mērķis Latvijā," intervijā skaidro Arts Johansons.

Lietuva svin savu simto gadskārtu. 1918. gada 16. februārī Viļņā Lietuvas padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Kāda bija Lietuvas politiskā vide un politiskā elite 20. gadsimta sākumā? Kāda bija Lietuvas nacionālās kustības pozicionēšanās pret citiem spēkiem, kas tobrīd pastāvēja Lietuvā, kur tāpat kā Latvijā bija ne tikai Krievijas valsts vara, kuru pārstāvēja vietēja krievu birokrātija. Bet kā rudimentārs slānis, ļoti nozīmīga no varas, ekonomisko un politisko pozīciju viedokļa Latvijā un Igaunijā bija vācbaltiešu elite. Lietuvā zināmas līdzības var vilkt ar poļu eliti, kuru attieksme pret lietuviešu nacionālajiem kustību bija līdzīga vācbaltiešu attieksmei pret Latvijas nacionālajiem centieniem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu.

Polijas janvāra sacelšanās, reizēm dēvēta arī par “poļu dumpi” sākas 1863. gada janvāra beigās. Šī ir lielākā un pirms 1905. gada notikumiem pēdējā poļu sacelšanās pret Krievijas impērijas varu, taču nav pirmā. Šim notikumam ir vismaz 100 gadus ilga priekšvēsture. Tieši poļi un Polija ir lielākie nemiera cēlāji 19. gadsimtā Krievijā un Centrāleiropā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. 1863. g. 22. janvāra Pagaidu Nacionālās valdības manifests pasludināja sacelšanās sākumu, mudinot uz cīņu pret iebrucējiem. Visi bijušās Žečpospolitas pilsoņi manifestā tika atzīti par brīviem un vienlīdzīgiem, bet zemniekiem tas piešķīra īpašumā zemi. Sacelšanās nolūks bija atgūt zaudēto valstiskumu. Sacelšanās ilga divus gadus un skāra arī mūsdienu Lietuvas, Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritoriju. Latgalē lokālas sadursmes notika Krāslavas apkaimē, tomēr vietējiem latviešu un krievu zemniekiem bija svešas nemiernieku idejas. Dumpiniekus Latgalē pārstāvēja poļu aristokrātija, tostarp Plāteru dzimta, un inteliģences aprindas. Cara administrācija to veikli izmantoja, kūdot zemniekus pret poļu muižniekiem. Tādā ceļā, piemēram, tika izraisīts dumpis un nodedzināta Buiņicku dzimtai piederošā Dagdas muiža.

1937. gada beigas un 1938. gada sākums, laiks pirms 80 gadiem, ir periods, kas saistīts ar vienu no traģiskākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē, proti, ar staļiniskā režīma represijām pret latviešiem Padomju Savienībā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Pētnieks uzskata, ka Latvijā šim noziegumam pievēršam pārāk maz uzmanības. 1937. gada 5. decembris tiek uzskatīts par Padomju Savienības Iekšlietu tautas komisariāta operācijas pret latviešiem sākumu. Tajā laikā Padomju Savienībā dzīvoja 180 – 200 tūkstoši latviešu, kā pētnieks viņus raksturo, vienkāršie cilvēki jeb “mazie latvieši”. Tieši viņi tika iznīcināti tikai pēc vienas pazīmes – tā bija tautība latvietis.

1918. gada 30. janvārī, pulcējušies Petrogradā, Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvji pieņēma savā darbībā otro deklarāciju, pirmo reizi tieši sakot, ka Latvijai ir jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai. Par Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbību 1918. gada pirmajā pusē stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Raidījumā Šīs dienas acīm jau ir izskanējis stāsts par Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanu 1917. gada decembra sākumā Valkā. Šo notikumu Valkā var uzskatīt par pirmo latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību pieteikumu. Savukārt Petrogradā no apzīmējuma 'autonoma valsts vienība' šī latviešu nācijas pārstāvniecības institūcija pāriet uz jēdzienu 'neatkarīga valsts'. Ir 1918. gads Petrogradā, bijušajā Krievijas impērijas galvaspilsētā jau pāris mēnešus pie varas ir boļševiki, notiek varas konsolidācijas process šīs varu sagrābušās partijas rokās. Kā šajā situācijā savu nišu meklē Latviešu pagaidu nacionālā padome?

Otrā pasaules kara izskaņā Rietumos nonāca ap 160 tūkstošiem latviešu. Salīdzinoši neliela daļa no viņiem, apmēram 4500 latviešu, no kļuva Zviedrijā. Raidījumā Šīs dienas acīm par to, kā veidojās Zviedrijas trimdas latviešu sabiedrība, kādas bija tās īpatnības un attiecības ar Zviedrijas valsti un saiknes ar anektēto dzimteni, stāsta Stokholmas Universitātes lektore Baltu valodu studiju programmas vadītāja Lilita Zaļkalne.

1953. gada 13. janvārī padomju galvenā avīze “Pravda” publicēja ievadrakstu ar nosaukumu “Neģēlīgi spiegi un slepkavas medicīnas profesoru maskās”. Ievadrakstā intriģētie padomju pilsoņi varēja lasīt: “Šodien publicējam aģentūras TASS ziņojumu par ārstu-kaitnieku arestu. Valsts drošības iestāžu pirms kāda laika atklātās teroristiskās grupas mērķis bija ar kaitnieciskas ārstēšanas palīdzību saīsināt dzīvi aktīviem padomju savienības darbiniekiem. Par upuriem šai cilvēkveidīgo zvēru bandai krita biedri Ždanovs un Ščerbakovs. Noziedznieki ir atzinušies, ka viņi, izmantojot biedra Ždanova slimību, ar nolūku slēpa viņa miokarda infarktu, noteica šai smagajai saslimšanai neatbilstošu režīmu un tādējādi nogalēja biedri Ždanovu. Ārsti-slepkavas, nepareizi lietojot stipras iedarbības zāles un nosakot kaitīgu režīmu, saīsināja biedra Ščerbakova mūžu, noveda viņu līdz nāvei.” Tālāk publikācijā teikts, ka šie ārsti bijuši amerikāņu izlūkdienesta nopirkti Attiecīgajā laikā un situācija neiesvaidītais to visu lasītu ar lielu izbrīnu un neticību, bet “Pravdas” lasītājiem 1953. gadā tas viss šķita ļoti pazīstams. Pie līdzīgiem epitetiem, pie līdzīgām šausminošām atklāsmēm, pie līdzīgiem šokējošām atklāsmēm padomju lasītāji bija pieraduši kopš “lielā terora” 30. gadu otrā pusē. Vienīgā starpība, ka toreiz apsūdzētu ļaužu vidu bija daudz ar poļu, latviešu, lietuviešu un vācu uzvārdiem. Tagad daudzi uzvārdi vedināja domāt par ebreju izcelsmi un apsūdzībās dominēja jauns motīvs – starptautiskā cionistu sazvērestība. Arī drīzumā sekojošie notikumi padomju pilsoņiem nebija pārsteidzoši – atbildīgos amatos esošos ebrejus sāka atlaist, izsekot, arestēt. Par laimi 1953 gada 5. martā padomju tauta uzzināja par sava vadoņa Josifa Visarionoviča Staļina nāvi. Kādu laiku režīma mašinērija vēl darbojās ierastajā režīmā, bet jau mēneša beigās visas ierosinātās lietas tika anulētas un arestētie atbrīvoti. Vēsturē šis notikums palicis ar "ārstu indētāju lietas" vai "Kremļa ārstu lietas" nosaukumu. Kas īsti notika 1953. gada sākumā un kas varētu notikt, ja Staļins būtu nodzīvotu ilgāk, raidījumā Šīs dienas acīm analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga.

1918. gada naktī uz 7. janvāri, kā raksta pats savā memuāru grāmatā, nācis pasaulē Mavriks Vulfsons (1918.–2004.), "cilvēks, kurš nogalināja Padomju Latviju". Tā vismaz par viņu teica toreizējais kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Vai nu gluži nogalināja, bet gara nagla Padomju Latvijas zārkā Mavrika Vulfsona uzstāšanās 1988. gada Radošo savienību plēnumā bija noteikti. Raidījumā Šīs dienas acīm Mavriku Vulfsonu atminas vēsturnieks Marģers Vestermanis.

Rūdolfs Blaumanis pirmais latviešu lteratūrā uzsver, ka svarīgi ir nevis ko rakstīt, bet kā rakstīt! Viņa vārds latviešu kultūrā un latviešu vēsturē ir viens no zināmākajiem joprojām. Saruna par rakstnieku un viņa laikmetu ar Blaumaņa dzīves un daiļrades pētniecēm Ievu Kalniņu un Līviju Volkovu.

1918. gada 8. janvāris ir diena, kad Amerikas Savienoto Valstu tā brīža prezidents Vudro Vilsons (attēlā), uzstājoties ikgadējā uzrunā apvienotajai Amerikas senatoru un pārstāvju palātas kongresmeņu sanāksmē nāk klajā ar priekšlikumiem Pirmā pasaules kara pieņemamai izbeigšanai. Šīs tēzes vēstures literatūrā zināmas kā prezidenta Vilsona 14 punkti un tiek uzskatītas par stūrakmeņiem mūsdienu starptautisko attiecību principiem, proti, nāciju pašnoteikšanās tiesību iedibināšanu starptautisko attiecību praksē. ASV Pirmajā pasaules karā iesaistās salīdzinoši vēlu, tāpēc šīs valsts prezidents par savu ārpolitikas prioritāti izvirza pēc iespējas drīzu un vispārpieņemamu kara noslēgšanu. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jānis Šiliņu.

Notikumi, kuri 1917. gadā risinājās Krievijā un noveda pie varas boļševikus ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā, ietekmēja visu turpmāko 20. gadsimta vēstures gaitu. 2017. gada nogalē raidījumā Šīs dienas acīm veidotājs Eduards Liniņš apmeklēja Pēterburgu un uzklausīja vairāku mūsdienu Krievijas vēsturnieku viedokļus par 1917. gada Krievijas revolūciju un tās sekām. Šajā raidījumā saruna ar vēstures zinātņu doktori Jūliju Kantori. Sarunas ievadā jautājums, cik lielā mērā boļševiki apzinājās, kādu valsti viņi grasās būvēt.

Kā ierasts gada nogalē, piedāvājam ieklausīties dažu 2017. gada raidījumu fragmentos. Šis gads bija iezīmīgs ar vairākām apaļām gadskārtām un kā pirmā no tām minama visā pasaulē plaši atzīmētā reformācijas 500. gadadiena. 1517. gada 31. oktobris ir diena, kurā saskaņā ar vispārzināmu priekšstatu toreizējais Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors Mārtiņš Luters publiskojis savus argumentus indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Fragments no sarunas ar izstādes „Luters – 95 relikvijas, 95 cilvēki” kuratoru Mirko Gutjāru. Vēl viena apaļa gadskārta, kuru atzīmēja 2017. gadā, bija saistīta ar 1817. gada 25. augustu, kad Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu par dzimtbūšanas atcelšanu toreizējās Krievijas impērijas Kurzemes guberņā; Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā. Fragments no sarunas ar vēsturnieku profesoru Gvido Straubi. Vislielākā uzmanība 2017. gadā tika pievērsta notikumiem, no kuriem mūs šķir gadsimts – dramatiskajām Pirmā pasaules kara un Krievijas 1917. gada revolūcijas norisēm, kuras arī tuvināja Latvijas valsts rašanos. Nozīmīgs Latvijas vēstures notikums 1917. gadā bija Latgales latviešu kongress, kas notika 26. un 27. aprīlī pēc vecā stila jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila. Ar šo notikumu Latgale apliecināja, ka tā ir daļa no Latvijas, kaut arī bijusi no tās šķirta ar politiskajām, ticības un kultūras robežām. Fragments no sarunas ar vēsturniekiem Imantu Cīruli un Valteru Ščerbinski. 2017. gada otrā pusē atzīmējām Latviešu pagaidu Nacionālās padomes dibināšanas sesijas Valkā simtgadi. Tā notika no 1917. gada 16. līdz 19. novembrim pēc vecā stila jeb no 29. novembra līdz 2. decembrim pēc jaunā stila. Atzīmējot šī notikuma simtgadi, Valkā notika starptautiska vēsturnieku konference. Fragments no vēsturnieka Jāņa Tomaševska priekšlasījuma.

Dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, dzimis 1897. gada 25. decembrī. Viņš ir vien no savā paaudzē zināmākajiem dzejniekiem ne tikai tobrīd, bet arī vēlākajos laikos nemainīgi populārs, nesasniedzot to mērogu, kāds bija Aleksandram Čakam un Ērikam Ādamsonam, bet katrā ziņā no tiem desmitiem dzejnieku, kas bija viņa vienaudži, viens no zināmākajiem, lasītākajiem. Tā ir dzejnieku paaudze, kas dzimuši ap 19. - 20. gadsimtu miju un aktīvi ienāk literatūrā pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, tas bija laiks, kad dzejā un literatūrā ir daudz jaunu strāvu. Saruna par Jānis Ziemeļnieku ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi.

Filozofe Zenta Mauriņa pasaulē nāca 1897. gada 15. decembrī. Viņa ir viena no personībām, kuras liktenis cieši saistīts ar Latvijas valsti: nākusi pasaulē gadus 20 pirms Latvijas valsts dzimšanas, kā personība nobriedusi laikā, kad top un veidojās Latvijas valsts, un līdz ar neatkarības zaudēšanu devusies trimdā. Līdz ar to šeit, Latvijā, bija tikpat kā nezināma. Raidījumā Šīs dienas acīm par Zentu Mauriņu stāsta Literatūrzinātnieks un filozofs Edgars Mucenieks.

Decembra sākumā atzīmējām simtgadi nozīmīgam notikumam ceļā uz Latvijas valstiskuma radīšanu - Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sesijai Valkā un tās pieņemtajai deklarācijai ārvalstīm un tautām, kas pirmo reizi nepārprotami formulēja latviešu nācijas pašnoteikšanās prasības. Līdzīgi procesi šajā laikā notika arī Latvijas kaimiņvalstīs, arī par to runāja starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kas Valkā notika 2. decembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats konferences ārzemju viesu priekšlasījumos.

1917. gada 6. decembris ir tā diena, kas tiek uzskatīta par suverēnas Somijas republikas valstiskuma radīšanas dienu. Raidījumā Šīs dienas acīm par Somijas valsts dibināšanu stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

1917. gada rudenī Valkā tika dibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Pats galvenais dokuments, kuru tolaik pieņem Latviešu pagaidu nacionālā padome, ir deklarācija „Ārvalstīm un tautām”, kurā teikts, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts. Līdz ar to, kā vērtē vēsturnieki, Valkā tika ielikts pamatakmens Latvijas valstij. Vēstures notikumi Valkā un mūsdienu skatījums uz tiem. Atziņas pēc starptautiskās zinātniskās konferences, kurā piedalījās vēsturnieki no Baltijas, Vācijas un Somijas, diskutējot par 1917.gada notikumiem - Latvijas neatkarības idejas sākotni.

Notikumi, kas pirms simts gadiem risinājās Krievijā, nozīmīgi skāra arī Latviju, joprojām tiek traktēti dažādi. Sanktpēterburgā 1917. gadā aizsākās procesi, kuri vēlāk ietekmēja pasaules vēstures gaitu visā 20. gadsimtā. Tiekoties ar vairākiem Krievijas vēsturniekiem, raidījumā Šīs dienas acīm autors uzklausīja viņu redzējumu par boļševikiem, spēku, kurš toreiz ieguva varu Krievijā. Un arī par to valsti, kuru šis spēks izveidoja. Saruna ar Sanktpēterburgas Valsts telekomunikāciju universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru Vladlenu Izmoziku (attēlā). Viņa skatījumā boļševiku nākšana pie varas Krievijā 1917. gadā nebija nejaušība. Šī partija, sevišķi tās vadonis Vladimirs Ļeņins rīkojas ļoti mērķtiecīgi. "Var dažādi attiekties pret Ļeņinu, taču ir jāorientējas uz patiesiem faktiem. Šai ziņā arī pie mums, Krievijā, diezgan plaši ir izplatījies mīts, kas pat nonācis dažās skolas mācību grāmatās, ka 1917. gada priekšvakarā Ļeņins itin kā pilnīgi neesot paredzējis tādus notikumus. No konteksta izrauj frāzi: „Mēs, veči, iespējams, nenodzīvosim līdz šīs revolūcijas izšķirošajām kaujām.” Tas ir teikums no viņa referāta par 1905. gada revolūciju, ar kuru viņš uzstājās gados jaunu šveiciešu sociālistu auditorijā. Patiesībā šī frāze attiecas uz sarunu par vispasaules revolūciju, kuru Ļeņins, protams, uzlūkoja kā ilgstošu vēsturisku procesu. Ļeņins jau šai ziņā nebija vientuļš. Ir pilnīgi muļķīgi runāt par to, ka šie notikumi it kā bijuši pēkšņi un negaidīti, ka viss izcēlies no trīs dienas ilga maizes trūkuma u.t.t. Es savā laikā izpētīju 121 izrakstu no vēstulēm 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā – tie bija Krievijas Valsts Domes deputāti, ministri, gubernatori, ģenerāļi un citi oficieri. Tur nebija strādnieku un zemnieku vēstuļu. No šī 121 izraksta tikai viens bija optimistisks. Tikai viens no šiem cilvēkiem ticēja Nikolaja II spējai saglabāt situācijas kontroli. Visi pārējie šie ļaudis, kuri negribēja revolūciju, kuri no tās baidījās, tomēr nonāca pie secinājuma, ka valsts strauji krīt bezdibenī. Šai ziņā Petrogradas apsardzības nodaļas – cara slepenpolicijas – priekšnieks Konstantīns Ivanovičs Globačovs, lieliski informēts cilvēks, savos ziņojumos 1917. gada janvārī un februārī rakstīja par to, ka galvenais drauds ir nevis masoni, nevis liberāļi, bet gan Petrogradas strādnieces, kuras stundām stāv rindās pēc maizes. Globačovs uzstājīgi brīdināja, ka Krieviju sagaida katastrofa, kādu tā nav pieredzējusi visā savā vēsturē. Viņš piedāvāja steidzīgi atslogot Petrogradu, apgādāt pilsētu ar produktiem, sagādāt cilvēkiem darbu u.t.t. Taču šī Kasandras balss, protams, palika nesadzirdēta. Šai ziņā ir pārsteidzoši, ka 22. februārī imperators aizbrauc uz armijas virspavēlnieka mītni, pie tam, es domāju, ja viņam tobrīd kāds teiktu, ka piecas dienas vēlāk pilsēta būs sacēlušos rokās, cars sacītu: „Mīļais cilvēk, aizejiet pie psihiatra!” Saprotiet, visa šī mašīna nobruka vienlaicīgi. Un arī pats Nikolajs – pilnīgi nespējīgs valdnieks. Kad viņa vilcienu apturēja stacijā ar nosaukumu Dno, un stacijas priekšnieks paziņoja, ka viņu tālāk nelaidīs, lai brauc uz Pleskavu, – caram līdzi vilcienā bija bataljons karavīru. Ja mēs šādā situācijā iedomātos Pēteri I – tas cars aizbrauktu tur, kur gribētu, tiktu līdz armijai, atrastu uzticamus spēkus… Bet te – nekā tamlīdzīga, pilnīga padevība liktenim," vērtē Vladlens Izmoziks.

Šobrīd simts gadi mūs šķir no laika, kad apvērsums Krievijā 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila jeb 7. novembrī pēc jaunā stila noveda pie varas boļševiku partiju ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā. Šis notikums aizsāka totalitārās padomju valsts veidošanos un tādējādi ietekmēja visu 20. gadsimta vēstures gaitu. Kā varēja notikt, ka 1917. gadā Krievijas monarhija, kas bija pastāvējusi simtiem gadu, sabruka dažās dienās. Kā tas nācās, ka pie varas milzīgajā valstī nonāca un noturējās nevis pārmaiņu sākotnējie virzītāji – liberālie un mēreni konservatīvie spēki, nevis tās sociālistiskās partijas, kurām bija dominējošā ietekme kā Krievijas zemnieku masās, tā lielo pilsētu strādniecībā, bet gan margināla radikāļu grupa, par kuru 1917. gada sākumā Krievijā reti kurš bija dzirdējis. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Krievijas politiskās vēstures muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko par 1917. gada Krievijas revolūcijas likumsakarībām.

Šis gads ir īpašs, runājot par mūsu pasaules austrumu daļas, bijušās Padomju Savienības vēsturi. Gadskārta kopš Oktobra apvērsuma novembra sākumā 1917. gadā, 1937. gadā process, ko dēvē par lielo teroru PSRS un Ukrainas “golodomors” jeb latviski “badasērga”, kas plosījās Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Visiem šiem notikumiem ir saistība ar tādu fenomenu kā boļševisms, tos kopsakarību virknē saista tas, ka to virzītājspēks ir partija, kura dēvē par Viskrievijas komunistisko (boļševistisko) partiju. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Jau pāris nedēļas arī Latvijā var noskatīties režisora Alekseja Učitjeļa (Aleksey Uchitel) filmu “Matilde” - stāsts par Krievijas pēdējā cara Nikolaja II Romanova jaunības dēku ar Imperatora teātra primabalerīnu Matildi Kšesiņsku. Tā mūsdienu Krievijas kino industrija reaģē uz 1917. gada Krievijas revolūcijas simtgadi. Šī revolūcija sagrāva gadsimtiem pastāvējušo Krievijas monarhiju, iesāka asiņainu Pilsoņu karu, un uz vairāk nekā 70. gadiem par saimniekiem sestajā daļā planētas sauszemes padarīja par vienu no nežēlīgākajiem 20. gadsimta režīmiem – padomju komunistisko totalitārismu. Tam, kurš vēlas gūt priekšstatu par tolaik Krievijā notikušo, noteikti vērts apmeklēt namu Sanktpēterburgā, kas reiz piederējis slavenajai Matildei. Grezna savrupmāja kādreizējās Krievijas galvaspilsētas centrā sasaistījusi balerīnas Kšesiņskas, Romanovu dinastijas un Krievijas revolūcijas uzvarētāju boļševiku vadoņa Vladimira Ļeņina likteņus. Šodien kādreizējā Kšesiņskas kundzes īpašumā darbojas Krievijas politiskās vēstures muzejs, te kādreiz pastāvējuša Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas muzeja mantinieks. Raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš devās un Sanktpēterburgu un tikās ar šī muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko. Kopā ar muzeja pārstāvi iepazīstam ekspozīcijas daļu, kas veltīta 1917. gada notikumiem, ekskursija sākas vietā, kur noslēdzas vēstījums par Krievijas impērijas laikmetu.

Lai cik monumentā nešķistu figūra 2017. gada reformācijas gadadienas svinību epicentrā, tad reducēta līdz savam pirmsākuma, tā izrādās cilvēciska būtne. Vīrs vārdā Mārtiņš Luters, kura tēls audzis un veidojies 500 gadu laikā. Šīs figūras kolektīvās uzbūves process jau sen pagātnē ieguvis starptautiskas dimensijas, un kļuvis vienlīdz starpkonfesionāls un starpkulturāls, ir radījis daudzšķautņainu un pretrunīgu veidolu, projekciju, spoguļattēlu vai mirāžu. Tas ir bijis pastāvīgs iedvesmas un provokācijas avots, kuru nekavē ideoloģiskas, filozofiskas un kulturālas robežas. Kurš vēl visā pasaules vēsturē spētu savienot tik nesavienojas personības kā Astrīda Lindgrēna un Jozefs Racingers, Viljams Šekspīrs un Mārtiņš Luters Kings, pat Sofija Štrolla un Juliuss Štreihers. Luters ir patiesi licis gariem sastapties. Taču, ko pats Luters patiesībā cerēja sasniegt? Vienu no atbildēm var rast viņa plašāk pazīstamajā un pieejamajā darbā „Kristieša brīvība”, kas tapis 1520. gadā. Te Luters definē to jauno pamatu, kuru, viņaprāt, ļaužu dzīvei bija jāiegūst reformācijas rezultātā. Proti, brīvību. Lutera traktējumā brīvība ir komplekss, tā ir caur ticību iegūtā brīvība, kas mudina cilvēku no brīva prāta kalpot savam tuvākajam, brīvība, kas nav domājama bez saistībām un kārtības, brīvība, kura tāpat kā kristīgā esība, nekad nav līdz galam piepildīta, bet vienmēr ir topoša. Tā raksta izstādes „Luters – 95 relikvijas, 95 cilvēki” veidotāji ievadrakstā izstādes pavadizdevumā. Izstāde bija aplūkojama Vitenbergas Lutera namā, klosterī, vēlāk protestantu garīgajā seminārā, kur lielāko daļu sava mūža pavadīja dižais reformators. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar izstādes kuratoru Mirko Gutjāru.

Tai 1517. gada 31. oktobra rītā, kad kā vēsta leģenda, universitātes pilsētas Vitenbergas iedzīvotāji varēja vērot kādu sutanā tērptu vīru, kurš ar naglu un āmuru stiprināja paprāvu papīra loksni pie Visu svēto baznīcas durvīm, viņi vēl nenojauta, ka ir liecinieki jauna vēstures laikmeta sākumam. Naglotājs bija teoloģijas doktors Mārtiņš Luters un latīniski rakstītais teksts – viņa argumenti indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Indulgences – pret ziedojumu iegūstama garantija ticīgā dvēselei tikt atbrīvotai no šķīstītavas pārbaudījumiem. Tā bija tikai spilgtāka un teoloģiskā viedokļa apšaubāmākā izpausme tām katoļu baznīcās un sabiedrības attiecību problēmām, kas bija nobriedušas 16. gadsimtā. Caur konkrētās problēmas prizmu vīdēja būtiskāki jautājumi – korupcija, amatu pirkšana, iedzīvošanās un aizraušanās ar laicīgiem labumiem baznīcas elitē, un vispār politiskās varas un milzīgu materiālo resursu atrašanās šīs garīgās elites rīcībā. Bija nobriedušas pārmaiņas un Lutera viedoklis, sabiedrības sen gaidītais signāls, izplatījās milzu ātrumā. Iesākumā daudzi nenovērtēja aizsākušos procesu nozīmi, tajā skaitā arī pāvests Leons X, kurš esot izteicies, ka tas vācietis laikam būs sadzēries, kad izgulēsies, nāks pie prāta. Jau drīz katoļu baznīcai nācās pieredzēt, cik sāpīga ir šī alošanās. Šajās dienās, kad no minētajiem notikumiem mūs šķir jau 500 gadu, ir īstais brīdis palūkoties, ko nozīmēja reformācija Eiropai toreiz un ko tā nozīmē šodien. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Johana Volfganga Gētes universitātes Frankfurtē pie Mainas profesori agro jauno laiku un politisko ideju vēstures speciālisti Luīzi Šornu-Šuti.

Pēdējos mēnešos aktualizējusies, kļūstot par starptautisku problēmu, situācija ap Kataloniju, jautājums par šīs Spānijas daļas turpmāko valstisko statusu, par katalāņu tautas tiesībām uz iespējumu valstisku neatkarību. Kāda ir šī problēma, raugoties no tiesiskā un valstiski politiskā aspekta, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Diskutē starptautisko tiesību eksperts Māris Lejnieks un publicists Otto Ozols. Katalonijas neatkarības jautājums nav radies ne pēdējo gadu, ne pēdējo gadu desmitu laikā. Problēmas vēsture ir salīdzinoši sena, kā ne vienai vien Spānijas daļai. Savas autonomijas, neatkarības, tādas vai citādas pašnoteikšanās tieksmes un vēlmes, arī cīņas par to ir notikušas Basku zemē, Galisijā. Arī Katalonija ir viena no tām Spānijas daļām, kuras identitāte ir atšķirīga no vidējā aritmētiskā valstī, un jau pāris simtus gadu runājam par Katalonijas tādām vai citādām pašnoteikšanās vēlmēm.

1922. gada 18. oktobris ir zīmīgs datums visas pasaules mediju vēsturē. Šajā datumā ir dibināta raidsabiedrība, kas toreiz saucās “British Broadcasting Company” un vēlāk pārtapa par “British Broadcasting Corporation" – visā pasaulē labi pazīstamo raidsabiedrību BBC. Raidījumā Šīs dienas acīm par BBC attīstību saruna ar mediju pētnieci Ilzi Straustiņu. BBC vārds komentārus neprasa. Tā ir britu raidsabiedrība, kas drīz pēc savas dibināšanas kļūst par valsts raidsabiedrību, un nekad nav slēpts, ka tā, it sevišķi tās starptautiskais dienests BBC World pauž britu valdības viedokli. Ar BBC saistās daudzi nozīmīgi pagrieziena punkti vai attīstības momenti mediju vēsturē – kaut vai tas, ka šī raidsabiedrība ir pirmā, kas jau 20. gadsimta 30. gados uzsāk regulāras televīzijas pārraides. Šobrīd BBC ir ne tikai radio kanāls, telesabiedrība, tas ir arī liels interneta medijs.

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ir veltīta nesen iznākušai grāmatai. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā grāmatu “15. maija Latvija”. Grāmatu, kas veltīta Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam un tā periodam Latvijas vēsturē. Sarunā piedalās grāmatas zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis un divi no autoru kolektīva – vēsturnieki Ineta Lipša un Antonijs Zunda. "15. maija Latvija" ir pētījums par to, kāda bija dzīve pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā un kāpēc latviešus joprojām fascinē šī personība. Grāmatas veidotāji atspoguļo "ulmaņlaiku" periodu, kas latviešu kolektīvajā apziņā ir ieguvis "zaudētās paradīzes" nozīmi. Pagājuši septiņdesmit septiņi gadi, kopš "15. maija Latvija" ir kļuvusi par vēsturi. Objektīvi skatoties, K. Ulmaņa vadītās autoritārās valsts vieta un nozīme Latvijas kopējā vēsturē ir ievērojama, bet tās atstātās pēdas – pietiekami dziļas un neizdzēšamas, kuras gan var vērtēt dažādi un atšķirīgi. Vienā svaru kausā būtu režīma pozitīvais veikums un neapšaubāmie sasniegumi, otrajā – tā pieļautās kļūdas un neveiksmes. Grāmatā tiek apskatīti teorētiski jautājumi – vēsturiskā atmiņa, historiogrāfija, autoritāra režīma iezīmes; plaši analizēta apvērsuma sagatavošana, norise, politiskā sistēma pēc apvērsuma, ideoloģija un propaganda, ārējā politika, iekšpolitika, kā arī kultūra, izglītība, cilvēku sadzīve un ikdiena. Grāmatas tapšanā piedalījušies Latvijas vēsturnieki Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Ineta Lipša, Ilgvars Butulis, Ēriks Jēkabsons, Antonijs Zunda.

3. oktobrī apritēja 150 gadi kopš dzims Eduards Veidenbaums, viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūras vēsturē. Eduards Veidenbaums, vienmēr lasīts, vienmēr pieminēts. Neviena literatūras vēsture, kas tapusi kopš pagājušā gadsimta sākuma Latvijā, nav apgājusi Veidenbaumu. Arī skatījums uz Veidenbaumu ir laikmeta konjunktūras koriģēts. Padomju laikā viņš iekļāvās kanonā kā pirmais latviešu revolucionārais dzejnieks. Par Veidenbaumu var teikt, ka viņš ir pirmais latviešu dzejā, kurš iztiek bez nepārprotamas vispārējās dzejas patosa stutes, kāda viņa priekšgājējiem bija bībeles tradīcija, vai tautiskuma tradīcija vācu romantisma apdarinājumā, kādam ir apgaismības izjūtas. Līdz Veidenbaumam latviešu dzejnieki jūtas spiesti vai aicināti rezonēt ar kādu no lielajām idejiski estētiskajām kategorijām. Raidījumā Šīs dienas acīm par Veidenbaumu sarunājās literatūrvēsturnieki Raimonds Briedis un Viesturs Vecgrāvis.

Apmekētājiem durvis ir vēris restaurētais Jāņa Akuratera memoriālais muzejs Pārdaugavā. Nams pakalniņā pie Māras dīķa, spilgts konstruktīvisma arhitektūras paraugs, iemieso tā cēlājā un saimnieka rakstnieks politiķa un valsts darbinieka dzīves izjūtu un pašapziņu. Māja tapa laikā, kad Jāņa Akuratera personība bija sasniegusi savu pilnbriedu, šeit pagāja viņa mūža pēdējie gadi. Kā zināms aizgāja mūžībā 1937. gadā, kad Latvija jau stāvēja uz 20. gadsimta pārbaudījumu sliekšņa un šos grūtos laikus nams un tā iemītnieki pārdzīvoja jau bez viņa. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta pirmām kārtām Akuratera mājas liktenim, tās tapšanai vēsturei un šodienai. Stāsta Jāņa Akuratera memoriālā muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere.

Rietumu fronte Pirmajā pasaules karā 1917. gadā ir diezgan statiska, tomēr notiek ievērojamas kaujas, upuriem bagātas, tāpat, kā tas bija iepriekšējā gadā. Šajā gadā Rietumu frontē aktīvākas ir Antantes valstu armijas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš.

Dzejas dienas. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi.

1817. gada 25. augustā Kurzemes landtāgs apstiprina lēmumu par Kurzemes zemnieku brīvlaišanu. Tātad 200 gadus uzskatām Kurzemes zemniekus par brīviem no dzimtbūšanas. Par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un arī pārējā Latvijā raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks profesors Gvido Straube. Dzimtbūšana noformējās tikai 17. gadsimtā, lai arī tos min kā “labos zviedru laikus”. Tāpēc nav pamata runāt par 700 verdzības gadiem. Process, kas saistās ar zemnieku brīvlaišanu šeit, Krievijas impērijas Baltijas guberņās, sākas jau ar 19. gadsimta pirmajiem gadiem, ar jaunu zemnieku likumu pieņemšanu. Tad gadsimta otrajā desmitgadē dzimtbūšana tiek atcelta: visagrāk tas notiek Igaunijā, respektīvi Igaunijas guberņā 1816. gadā tiek izsludināta brīvlaišana, 1817. gadā pieņemts lēmums par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē, bet izsludināts pēc gada – 1818. gada 20. augustā; Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā, bet to pasludināja 1820. gada sākumā.

1877. gada 4. septembrī Bērzes pagasta “Pikšās” lauksaimnieka Ulmaņa ģimenē nāk dēls Kārlis. Par Kārli Ulmani raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Arturu Žvinkli.

Nacionālie partizāni, mežabrāļi – kas bija tie ļaudis, kas pēc Otrā pasaules kara Latvijas mežos cīnījās pret padomju okupācijas varu, pretojās vai vienkārši slēpās no padomju varas. Kāds bija šīs cīņas raksturs, tās ilgums, ko mēs šobrīd par šo fenomenu, par šo kustību zinām. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturniekiem – Latvijas Okupācijas muzeja pētnieci Inesi Dreimani un Latvijas Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski.

Pirms simts gadiem – 1917. gada septembra sākumā – Vācijas armija pie Rīgas guva straujus panākumus, ieņemot vēlāko Latvijas galvaspilsētu, pie kuras fronte līdz tam bija atradusies apmēram divus gadus. Šie notikumi saistās arī ar nozīmīgu epizodi latviešu strēlnieku vēsturē – ar kauju pie Mazās Juglas. Par kauju raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar rezerves pulkvedi Jāni Hartmani.

Staļingrada – šis jēdziens droši vien dzirdēts un kaut ko izsaka ne tikai tiem, kas interesējas par vēsturi un Otrā pasaules kara vēsturi. Staļingradas kauja, kas sākās 1942. gada augusta beigās, bija tik ievērojama un nozīmīga, ka par to ir uzņemtas filmas un sarakstītas grāmatas. Reizēm šo jēdzienu dzirdam mūsdienās citā kontekstā, kad ir runa par izšķirīgu kādai pusei nozīmīgu cīņu. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi", tās titros redzams gada skaitlis 1967 – tātad kopš šīs filmas uzņemšanas aprit 50 gadi. Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" ir viena no filmām, ko dēvē par „plaukta filmu”. Kā radās šādas filmas iecere, kāda bija šīs filmas tapšana un kādi bija tie iemesli, kādēļ filma iegūla plauktā jeb nenonāca plašā kino nomas apritē. Raidījumā Šīs dienas acīm par filmu sarunājas teātra zinātniece Ieva Struka un kino zinātnieces Dita Rietuma un Kristīne Matīsa. Otrais raidījums. Pirmais raidījums, saruna par Rolanda Kalniņa filmu "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi".

Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi", tās titros redzams gada skaitlis 1967 – tātad kopš šīs filmas uzņemšanas aprit 50 gadi. Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" ir viena no filmām, ko dēvē par „plaukta filmu”. Kā radās šādas filmas iecere, kāda bija šīs filmas tapšana un kādi bija tie iemesli, kādēļ filma iegūla plauktā jeb nenonāca plašā kino nomas apritē. Raidījumā Šīs dienas acīm par filmu sarunājas teātra zinātniece Ieva Struka un kino zinātnieces Dita Rietuma un Kristīne Matīsa. Pirmais raidījums. Sarunas par Rolanda Kalniņa filmu "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" turpinājums.

Iznākusi diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmata un memuāri “Es pazīstu vairs tikai sevi”. Tā atspoguļo laiku no 1941. līdz 1961. gadam. Dienasgrāmatas un memuāru pirmpublicējums ir stāsts par Latviju un ticību brīvībai. Grāmatu izdevis apgāds „Lauku Avīze”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna vēsturnieku Uldi Neiburgu, grāmatas sakārtotāju un priekšvārda autoru. Ludvigs Sēja (1885–1962) – diplomāts, ārlietu ministrs, Latvijas pārstāvis ASV, Lielbritānijā un Lietuvā. 1922. gadā sekmēja Latvijas de iure atzīšanu no ASV puses. Starpkaru posmā centās panākt ciešāku sadarbību Baltijas valstu starpā. Vācu okupācijas laikā iesaistījās pretošanās kustībā kā Latvijas Centrālās padomes ģenerālsekretārs. 1944.–1951. gadā atradās nacistu un komunistu apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā, Štuthofas koncentrācijas nometnē, Lubjankas un Lefortovas cietumā un citās ieslodzījuma vietās. Pēc atgriešanās no nometinājuma Komi APSR 1958. gadā Latvijā strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju. "Ludvigs Sēja bija viens no talantīgākajiem Latvijas diplomātiem starpkaru posmā," norāda Uldis Neiburgs.

Londonas un Vestminsteras lielložas dibināšanu 1717. gada 24. jūnijā uzskata par Brīvmūrniecības kustības aizsākumu. Kā attīstījusies un mainījusies šī kustība pagājušajos gadsimtos, kāda bijusi tās loma nozīmīgos vēstures procesos. Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm saruna par brīvmūrniecības tālāko gaitu un attīstību 19. un 20 gadsimtā dažādās valstīs. Šajā laikā radās arī dažādi aizspriedumi pret brīvmūrniecību. 19. gadsimta otrā pusē radās diezgan plaša tā dēvētā brīvmūrniecību atmaskojoša kustība. Stāsta medicīnas zinātņu doktors, brīvmūrniecības vēstures pārzinātājs Valdis Pīrāgs. Iepriekšējie raidījumi par brīvmūrniecību: 1717. gadā dibināta Londonas un Vestminsteras brīvmūrniecības līga Brīvmūrniecības kustības veidošanās: Garīgās varas reakcija

1862. gadā pirmo reizi iznāca izdevums “Pēterburgas Avīzes” - izdevums, kuru skatām kā pagrieziena punktu un arī laika zīmi. Ar šī izdevuma darbību kopš tā pirmsākumiem saistās arī latviešu zināmāko pirmās atmodas darbinieku Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un Jura Alunāna vārdi. Par laikraksta “Pēterburgas Avīzes” nozīmi stāsta literatūrvēsturniece Māra Grudule un mediju vēstures pārzinātājs Ainārs Dimants.

Raidījumā Šīs dienas acīm sarunas turpinājums par trim gadsimtiem, kas pagājuši kopš brīvmūrniecības kustības aizsākumiem. Stāsta medicīnas zinātņu doktors, brīvmūrniecības vēstures pārzinātājs Valdis Pīrāgs. Iepriekšējā raidījumā saruna bija veltīta brīvmūrniecības vēstures pirmajam gadsimtam, atklājot, ka tā bija aristokrātijas un sabiedrības elites kustība. Šoreiz stāsts par garīgas varas reakciju uz šīs kustības rašanos. Brīvmūrniecības kustība 300 gados. Pirmais raidījums

1917. gada vasara – laiks, kad latviešu strēlnieki kļūst par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Kāpēc un kā tas notiek, un kā uz to raudzī1917. gada vasara – laiks, kad latviešu strēlnieki kļūst par latviešu sarkanajiem strēlniekiemties šīs dienas acīm stāsta vēstures zinātņu doktors Valdis Bērziņš.

1717. gada 24. jūnijā, Jāņu dienā, Londonas krodziņa „Zoss un cepamrestes” pulcējās vairāki desmiti vīru, kuri nodibināja, kā viņi paši to nosauca – Londonas un Vestminsteras brīvmūrniecības līgu. Raidījumā Šīs dienas acīm par to, kas bija šis notikums pirms 300 gadiem un kas bijusi brīvmūrniecība šajos 300 gados, saruna ar medicīnas zinātņu doktoru, brīvmūrniecības vēstures pārzinātāju Valdi Pīrāgu. Notikums, no kura mūs šķir 300 gadi, gan nav brīvmūrniecības pats sākums. Tāpēc sarunas ievadā stāsts par tā dēvēto brīvmūrniecības mitoloģiju, par priekšstatiem, kurus paši brīvmūrnieki izvērš, ka šī kustība ir senāka, radusies gadsimtus, pat gadu tūkstošus pirms minētā datuma. Tomēr oficiālais sakums brīvmūrniecībai ir Jāņa Kristītāja diena 1717. gadā. Ar 18. gadsimtu sāk runāt par tā dēvēto spekulatīvo brīvmūrniecību, ļaudīm, kas saglabāja savās darbībās brīvmūrniecības simboliku – ar mūrnieku un akmeņkaļu darbiem saistītus elementus. Pirms tam, ja runā par brīvmūrniecību, tā ir viena no cunftēm, amatnieku brālība, taču īpaša, pirmkārt, ar to, ka šīs brīvmūrnieku vienības bija mobilas, kas nebija raksturīgi tā laika sabiedrībai. Viņu amats paredzēja pārvietošanas.

Pirmā pasaules kara izskaņā praktiski visas nācijas, kas dzīvoja šī kara rezultātā sabrukušo impēriju teritorijā apliecināja vēlmi veidot savu suverēno valstiskumu. Dažām nācijām tas izdevās, citas cieta neveiksmi. Viens no šādiem nesekmīgiem mēģinājumiem bija Ukrainas valsts, lai gan 1917. gadā ukraiņu valstiskuma potenciāls šķita ne mazāk nozīmīgs, kā piemēram, latviešiem. Par Ukrainas valsts veidošanās procesu 1917. - 1920. gadā un tā neīstenošanās cēloņiem raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Vācijā esošā “Nordost” zinātniskā institūta līdzstrādnieks, ukraiņu izcelsmes pētnieks Dmitro Meškovs.

Otrā pasaules kara izskaņa apmēram 160 tūkstoši latviešu nonāca Rietumos no dzelzs priekškara. Lielāka daļa šo latviešu bēgļu atradās sabiedroto okupācijas zonās Vācijā, kur tika izvietoti tā sauktajās pārvietoto personu jeb DP nometnēs. Lielākā no tām bija Eslingena pie Štutgartes tagadējā Vācijas Bādenes-Virtembergas federālajā zemē. Te 1947. gadā notika viens no vērienīgākajiem trimdas kultūras pasākumiem – latviešu dziesmu svētki. Šogad šī pasākuma 70. gadadienā no 16. līdz 18. jūnijam Eslingenā atkal notika latviešu dziesmu svētki. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Eslingenas nometnes vēsturi ar vienu no šī gada Eslingenas dziesmu svētku galvenajiem organizētājiem – ar eslingenieti, latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācijā arhibīskapu emeritus Elmāru Ernstu Rozīti.

1812. gada karš – konflikts starp Napoleona Bonaparta vadīto Eiropu un Krievijas impēriju no otras puses. Lai arī šķiet, ka Eiropa ir veiksmīgi sadalīta starp Napoleonu Rietumos un Krievijas impēriju Austrumos, tronī bija cars Aleksandrs I. Taču abas puses ar iegūto nebija apmierinātas. Konflikts bija neizbēgams. Tas faktiski ir vienīgais militārais konflikts 19. gadsimtā, kas būtiski skar Latvijas teritoriju. Ja neskaita dažas britu flotes darbības Krimas kara laikā, tad visā 19. gadsimta laikā Latvijā tā ir vienīgā reize, kad maršē armijas, no tiek kaujas un dzird lielgabalu kanonādes. Stāsta vēsturniece Anita Čerpinska.