Divas puslodes

Krievijā ir noslēdzies tautas balsojums par valdības pieņemtajām un faktiski jau apstiprinātajām izmaiņām konstitūcijā. To ir daudz, un tās ir dažādas, sākot ar pensijām un beidzot ar Dieva Tā Kunga pieminēšanu pamatlikumā. Taču gan daļas Krievijas sabiedrības, gan ārvalstu satraukumu izraisījis piedāvājums faktiski ļaut prezidentam Vladimiram Putinam atrasties šai krēslā vēl nieka 16 gadus. Ko šādas izmaiņas nozīmē pašai Krievijai, reģionālajai stabilitātei un arī Krievijas globālajām ambīcijām? Ne mazāk svarīgs balsojums pagājušajā nedēļā notika arī Polijā, kura tika vēlēts nākamais Valsts prezidents. Vēl maijā, kad bija paredzētas sākotnējās vēlēšanas par pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas uzvaru neviens nešaubījās. Dažu mēnešu laikā situācija ir mainījusies, un nākamajā nedēļā konservatīvais Duda otrajā balsošanas kārtā sacentīsies ar liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, kuram daži pat prognozē uzvaru. Kā var attīstīties situācija Polijā un pie kā var novest Polijas sabiedrības polarizācija. Prezidentūru Eiropas Padomē ir uzņēmusies Vācija. Tas notiek laikā, kad Eiropas Savienībai priekšā stāv sarežģītas diskusijas par atkopšanās fonda finansējuma sadali daudzgadu budžetu. Un mūždien arī klātesošo breksitu. Ko gaidām no prezidentūras, kuras priekšgalā atrodas Eiropas Savienības ietekmīgākā valsts un ne mazāk ietekmīgā kanclere Angela Merkele. Aktualitātes komentē Latvijas ārpolitikas institūta direktors Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Apspriežot tematu par Vācijas prezidentūru ES, sarunai pievienojas arī Eiropas Parlamaneta deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). „Kopā – Eiropas atlabšanai” „Kopā Eiropas atlabšanai” - tāds ir moto Vācijas prezidēšanas pusgadam Eiropadomē, kuru tā 1. jūlijā pārņēma no Horvātijas. Ar šiem vārdiem domāta ne tikai atgūšanās no koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas sabremzēšanās, bet arī plašāka Eiropas Savienības lomas stiprināšana pasaulē. Apvienotā Eiropa, kas pēdējā desmitgadē lielāko daļu enerģijas bijusi spiesta veltīt iekšējām problēmām – finanšu un ekonomikas stabilizācijai pēc iepriekšējās globālās krīzes, bēgļu problēmai un Breksitam – vairākos aspektos zaudē ASV un Ķīnai globālajā konkurencē. Savā prezidēšanas perioda prezentācijā Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Pēters Altmeijers sacīja: „Ekonomikas motors jāpārstartē visā Eiropā. Tas būs centrālais uzdevums mūsu prezidentūrai Eiropadomē un, konkrētāk, Eiropas ekonomiskās politikas virzīšanā. Eiropas industriālajam sektoram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un daudzajiem apņēmīgajiem eiropiešu privātuzņēmējiem jāvar ātri atgūties no krīzes. Lai tas notiktu, mums jāpadara Eiropas Savienība konkurētspējīgāka, jāpieņem Industriālā stratēģija, jāmodernizē konkurences likumdošana, jāgriež sarkanās lentītes, jāsaglabā spēcīgs uz nākotni vērsts fokuss un jāīsteno būtisks progress digitalizācijā un uz nākotni vērstās tehnoloģijās, sevišķi klimata tehnoloģijās.” Jāteic, Vācija nu reiz ir tā valsts, kurai ir ne vien vēlēšanās, bet arī līdzekļi šādas programmas īstenošanai, sākot ar Urzulas fon der Leienas prezidentūru Eiropas Komisijā, beidzot ar faktu, ka apmēram 50% līdzekļu plānotajā ekonomikas atlabšanas fondā varētu veidot Vācijas ieguldījums. Salīdzinoši mazāk pārliecības par mērķu īstenojamību ir tajās programmas sadaļās, kur finanšu un ekonomikas resursiem ir mazāka nozīme: Eiropas interešu un vērtību stiprināšanai globālā kontekstā, jaunas patvēruma politikas izveidē, likuma varas stiprināšanā savienības dalībvalstīs un sarunu procesā ar Lielbritāniju. Pārtrumpot Staļinu Ja prezidentam Vladimiram Putinam ir vēlēšanās kļūt par ilglaicīgāko Krievijas valdītāju pēdējo pārsimts gadu laikā, šai ziņā pārtrumpojot Josifu Staļinu un 19. gadsimta Romanovu dinastijas imperatorus, tad tagad viņam ir šāda iespēja. Nedēļu ilgusī nobalsošana par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā noslēdzās vakar, 1.jūlijā, astoņos vakarā pēc Latvijas laika, slēdzoties iecirkņiem Kaļiņingradas apgabalā. Pirmie rezultāti tika publiskoti vēl pirms balsošanas beigām, savukārt šobrīd, kad apkopoti jau gandrīz visi rezultāti, oficiālie dati pauž, ka grozījumus pamatlikumā atbalsta vairāk nekā ¾ balsojušo. Izmaiņu pakete ir visai nozīmīga, tai skaitā paredzot pasludināt Krievijas Konstitūciju par prioritāru attiecībā pret starptautiskiem likumiem un līgumiem, starptautisko organizāciju nolēmumiem, nostiprināt pamatlikumā nozīmīgu statusu līdz šim marginālajam orgānam – Valsts Padomei, ieviest stingrākas prasības prezidentam un augstākajām valsts amatpersonām ārvalstu pilsonības ziņā. Tomēr uzmanības centrā nepārprotami ir viens vārds ‘pēc kārtas’,kuru paredzēts svītrot no Konstitūcijas 81. panta 3. daļas, nosakot, ka turpmāk viena un tā pati persona nevarēs būt Krievijas prezidents ne vien divus termiņus pēc kārtas, bet vispār vairāk nekā divus termiņus. Praksē šīs izmaiņas nozīmē, ka termiņu uzskaite sākas no jauna, un Putina iepriekšējie termiņi tiek, kā iegā

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers. Boltona bīstamie memuāri Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā. ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē. Putins, parāde, pandēmija Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks

Būtiski atkal pieaugusi, spriedze starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Ziemeļnieki uzspridzinājuši Sakaru biroju, kas atradās neitrālajā robežas zonā, un piedraudējuši atgriezt pie robežas bruņotos spēks. Kāpēc tā noticis un ko tas nozīmē, ka tālāk? ASV prezidents Donalds Tramps līdz šim mēģinājis būt Ziemeļkorejai draugs, savukārt ar Rietumeiropu viņi attiecības tikai pasliktinās. Tagad viņš paziņojis, ka izvedīs gandrīz 10000 karavīru no ASV karabāzēm Vācijā. Amerika negribot sildīt Vācijas ekonomiku, kas attiecībās ar viņiem esot negodīga. Runājam arī par Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībām. Visas līdzšinējās sarunas par tālāko sadarbību beigušās bez rezultātiem, atkal iezogas bažas par tā saucamo cieto " Brexit", ja tālākai sadarbības līgums līdz gada beigām starp abām pusēm netiks noslēgts. Aktualitātes pasaulē kopā ar raidījuma vadītāju komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Analizējot jautājumus par ASV militāro klātbūtni Vācijā un pieaugošo spriedzi Korejas pussalā, viņiem pievienokas arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, bet vērtējot "Brexit" sarunas - Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina. Spriedze Korejas pussalā Mediju virsrakstos atkal nonākusi Korejas pussala. Spriedze būtiski pieaugusi starp abām Korejām, un izskatās, ka visi iepriekšējie sasniegumi abu valstu attiecībās ir pilnībā nopostīti. Formāli šo situāciju izprovocējuši Dienvidkorejas aktīvisti, kas regulāri pie Ziemeļkorejas robežas laiž gaisā balonus, lai ziemeļu pusē nogādātu skrejlapas, kurās ir pret Ziemeļkorejas režīmu vērsti raksti un saukļi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka aktīvisti to ir darījuši daudzus gadus. Tādēļ jautājums, kādēļ tieši tagad tas izraisījis tik asu reakciju. Pēdējo nedēļu laikā Phenjana bija uzstājīgi pieprasījusi Dienvikorejas valdībai rīkoties, lai nepieļautu skrejlapu izplatīšanu. 9.jūnijā tā nobloķēja visas sakaru līnijas ar Dienvidkoreju, piedraudēja slēgt sakaru birojus līdzās robežai, kā arī atcelt militāro vienošanos ar Dienvidkoreju. Šajā otrdienā pie robežas atskanēja sprādziens. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka uzspridzināta abu valstu sakaru biroja ēka. Šī ēka jau ilgāku laiku stāvēja tukša un tajā nekas nenotika. Vēl nedēļas nogalē Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna ietekmīgā māsa Kima Jočuna bija teikusi: "Nebūs pagājis ilgs laiks, kad tiks pieredzēts, ka traģiskā izskata bezjēdzīgais ziemeļu un dienvidu sakaru birojs pilnībā sagrūst."Līdera māsa arī draudējusi ar Ziemeļkorejas atriebību un norādījusi, ka Ziemeļkorejai "pavisam noteikti vajadzētu saraut saites" ar Dienvidkoreju. Spriedze pieaugusi arī militārā ziņā. Ziemeļkoreja paziņojusi, ka grasās atsākt militārās mācības uz robežas un nosūtīt karavīrus uz vietām, kas iepriekš bija kopīgi industriālie un tūrisma objekti. Valsts sūtīšot armiju uz Kesonas kopīgo industriālo zonu un Kumganas kalnu kūrortu, - tā atsaucoties uz armijas vadību, vēstījuši Ziemeļkorejas mediji. Plānots atjaunot arī sardzes posteņus militārajā buferzonā starp abām valstīm. Jāpiebilst, ka Phenjana jau pārtrauca lielu daļu kontaktu ar Seulu pēc tam, kad pagājušā gada februārī cieta neveiksmi Hanojā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna sammits par Phenjanas kodolprogrammu. “Brexit” - sarunas, kas nekad nebeidzas Pēc tam, kad Lielbritānija 31.janvārī pameta Eiropas Savienību (ES), sākās sarunas par to, kādas tad abu pušu attiecības izskatīsies pēc pārejas perioda beigām, proti, jau nākamgad. Līdz šim ir notikušas četras sarunu kārtas, bet – bez taustāmiem rezultātiem. ES ir vairākkārt aicinājusi Lielbritāniju izskatīt iespēju pagarināt pārejas periodu, taču Londona šādu iespēju noraidījusi. Pirmdien videokonferences formātā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli vienojās, ka tuvāko mēnešu laikā sarunas būs intensīvākas un britu premjers Džonsons izteicās, ka neredz iemeslu, lai nepanāktu vienošanos jau nākamajā mēnesī. Cerības abām pusēm ir arī uz Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli, kas 1. jūlijā pārņem ES prezidentūras stafeti. Cerības tiek liktas gan uz Berlīnes vēlmi izvairīties no bez vienošanās scenārija, gan Merkeles pragmatisko pieeju tirdzniecības sarunām. Lai arī Londonai sarunas ar tās galveno tirdzniecības partneri notiek grūti un lēni, tā ir paziņojusi, ka sāk sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu. Mazāk ASV militārās klātbūtnes Eiropā Jau pāris nedēļas klīda runas, ka ASV vēlas par trešdaļu samazināt savu militāro klātbūtni Vācijā. Pirmdien šīs runas apstiprinājās, kad ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka amerikāņu karavīru dislocēšana Vācijā ASV izmaksā ļoti dārgi un tāpēc tā plāno samazināt militāro klātbūtni Vācijā. Paziņojot par pieņem

Protesti pret rasismu nerimst, drīzāk - otrādi, tomēr cilvēku reakcija ir dažāda. Daudzviet nepatika izpaužas pret pieminekļiem, tos apgāž un slīcina. Pasaule arvien vairāk "paveras" pēc karantīnas atcelšanas. Atkopties mēģina tūrisma nozare, tomēr situācija arvien nav droša un ekonomiskās sekas nav iepriecinošas. Kā grasāmies pārvarēt epidēmijas radītos izaicinājumus. Kaimiņvalstī Baltkrievijā gaidāmas vēlēšanas. Tur prezidents Aleksandrs Lukašenko plāno saņemt kārtējo tautas mandātu, bet kā jau pirms vēlēšanām, aktivizējas arī opozīcija, tiesa, tai līdz šim būtiskas ietekmes tautā nav bijis. Vai Baltkrievijā viss ir kā parasti. Notikumus vērtē un komentē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents Māris Andžāns, apspriežot tematu par Baltkrieviju, arī un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Pasaule lēnām atveras Jaunā koronavīrusa pandēmija izraisījusi tādu krīzi, kāda nav bijusi kopš otrā pasaules kara beigām – tā ziņo ekonomisti, aprēķinot karantīnas nestos zaudējumus. Visgrūtāk klājies jomām, kas saistītas ar tūrismu. Kādā veidā ceļojumu organizētāji, viesnīcas, aviācijas nozare un restorānu īpašnieki tiks galā ar zaudējumiem, tas vēl nav skaidrs. Ir atšķirīgas prognozes, vai un cik daudz būs bankroti. Labā ziņa ir tā, ka karantīna ir izglābusi miljoniem dzīvību. Pēc pētnieku aplēsēm, karantīnas pasākumi tikai 11 Eiropas savienības valstīs vien izglābuši vairāk nekā 3 miljons cilvēku dzīvības. Tikmēr ļaudis sāk izbaudīt atgūto brīvību. Pilsētas parkos atgriežas sauļoties gribētāji, bet pludmalēs peldētgribētāji. Tiesa, lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji, jo starpvalstu robežas veras vaļā lēnām. Cilvēki vēl ir piesardzīgi doties ārpus valsts, turklāt līdz šim plānot ceļojumus ir bijis ļoti riskanti. Ar atsevišķiem izņēmumiem, gandrīz visas Eiropas valstis ir atvērušas vai plāno tuvākajās dienās atvērt robežas savstarpējai ceļošanai. Pilnībā Šengenas zonai jāatveras jūnija vidū. Tomēr izkļūt ārpus Eiropas pagaidām ir ļoti sarežģīti. Eiropas komisija ir rosinājusi atvērt ārējās robežas no 1.jūlija. Bet viss ir atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas. Veselības uzraugi ar lielām bažām raugās uz pašreizējo optimismu, kāds valda gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Nerimst bažas par otro epidēmijas vilni, un ir dažādas spekulācijas, cik ātri tas varētu atgriezties un kādas tam varētu būt sekas. Vēlēšanas Baltkrievijā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir savā amatā jau kopš 1994.gada. Ne velti viņu dēvē par Eiropas pēdējo diktatoru, kurš ir nodrošinājies, lai viņa pilnvaras nekas neapdraudētu. Viņš plāno turpināt vadīt valsti arī nākamajos gados, un uzskata sevi par vienīgo reālo prezidenta amata kandidātu 9.augustā gaidāmajās vēlēšanās. Taču parasti prezidenta vēlēšanas pavada neliela politiska turbulence, jo kandidēšanai tiek izvirzīti arī atsevišķi opozīcijas kandidāti. Viņiem gan līdz šim īpašu izredžu uzvarēt nav bijis, tomēr šādā veidā opozīcija cenšas demonstrēt, ka ne visi ir apmierināti ar valstī notiekošo. Šajās vēlēšanās situācija sarežģījusies pandēmijas dēļ. Lai gan Lukašenko atklāti demonstrējis skepsi, paužot pārliecību, ka vīruss tāda gripa vien ir, un ekonomika ir svarīgāka par karantīnas pasākumiem, ne visi baltkrievi tam piekrīt. Valstī daudzi ir neapmierināti ar prezidenta attieksmi, turklāt prezidenta nostāja baltkrievus nav pasargājusi no ekonomiskajiem izaicinājumiem. Arī Baltkrievijā jūt pandēmijas ierobežojumu izraisīto krīzi. Tas viss Lukašenko ir raidījis grūtības. Starptautiskie televīzijas kanāli ir demonstrējuši kadrus, kur Minskas ielās redzamas garas ļaužu rindas, kas steidz sniegt savu atbalstu opozīcijas kandidātiem, parakstoties par viņu izvirzīšanu vēlēšanās. Bijušas arī protesta akcijas ar arestiem. Pats Lukašenko apsūdzējis opozīciju vēlmē destabilizēt situāciju, piebilstot, ka tas var novest pat pie slaktiņa laukumā. Tomēr reti kurš prognozē kādus pārsteigumus gaidāmajās vēlēšanās. Jautājums vien ir par to, cik mierīgi būs šajā vasarā, un vai opozīcijai izdosies organizēt kādas plašākas protesta akcijas nekā līdz šim. Protesti nerimst 9.jūnijā notika Džordža Floida bēres. Viņa nāve ASV un citur pasaulē izraisīja protestu vilni pret policijas brutalitāti pret melnādainajiem un rasismu. Daudzviet protesti kļuva vardarbīgi- uzbrukts policijai un izdemolēti veikali. Taču īpašas diskusijas pēdējās dienās raisījusi protestētāju vēršanās pret pieminekļiem, kas veltīti pretrunīgām personībām. Svētdien Lielbritānijas pilsētā Bristolē protestētāji upē iegāza 17.gadsimta vergu tirgotāja Edvarda Kolstona pieminekli. Beļģijā protestētāji aplēja ar sarkanu krāsu un dedzināja karaļa Leopolda II pieminekļus, viņš brutāli pakļāva kolonizētās Kongo iedzīvotājus un ir ceturtais asiņainākais valdnieks pasaules vēsturē, atpaliekot vien no Mao, Staļina un Hitlera. Vakar ASV Virdžīnijas štata galvaspilsētā Ričmondā nogāzta bijušā konfederātu prezidenta Džefersona Deivisa statuju. Šie nav

Notikumus pasaulē komentē RSU asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Nemieri ASV – daudzkārt pieredzēts scenārijs Masu protesti un nekārtības, kuru cēlonis ir nāves gadījumi policistu rīcības rezultātā, Savienotajās Valstīs ir relatīvi bieža parādība. Vietējo un arī pasaules mediju uzmanību ik pa laikam piesaista notikumi ASV, kuriem praktiski visiem ir viens un tas pats scenārijs: bojāgājušais ir melnādainais vai latīņamerikāņu izcelsmes, attiecīgi, policistu rīcībā tiek saskatīti rasistiski motīvi. Šie notikumi ierosina protestus, un tie nereti izvēršas masu nekārtībās ar demolēšanu, laupīšanu un uzbrukumiem kārtības sargiem. Šādos notikumos novērota arī policijas brutalitāte, no kuras cietuši ne vien vandāļi un kārtības pārkāpēji, bet arī mierīgi protestētāji, nejauši garāmgājēji un žurnālisti. Viss šis negāciju komplekts ir klātesošs arī pašreizējos protestos un nekārtībās, kas uzliesmoja Savienotajās Valstīs pēc tam, kad 25. maijā Mineapolisā gāja bojā policijas aizturētais melnādainais amerikānis Džordžs Floids. Incidents tika fiksēts vairākos videoierakstos, kuros redzams, kā policists Dereks Čovins teju deviņas minūtes tur celi uz zemē nogāztā Floida kakla par spīti aizturētā atkāroti teiktajam, ka viņam trūkst elpas. Drīz pēc notikušā tika konstatēta Floida nāve. Čovins un vēl vairāki notikumā iesaistītie nekavējoties atlaisti no darba un vēlāk viņiem izvirzītas apsūdzības slepkavībā. Protesti Mineapolisā sākās tūdaļ pēc uzņemto video nonākšanas sociālajos tīklos, un nākamajās dienās ieguva nepieredzētu vērienu, aptverot ne vien katru ASV štatu, bet arī vairākas pilsētas Kanādā, Eiropā, Latīņamerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Izraēlā un Japānā. Diemžēl jau sākotnēji mierīgos protestus daudzviet ASV pavadīja arī masu nekārtības ar demolēšanu, veikalu izlaupīšanu, dedzināšanu un uzbrukumiem policijai. Prezidents Donalds Tramps nodēvējis Džordža Floida nāvi par traģēdiju, kurai nevajadzēja notikt, un paudis izpratni par protestētāju motīviem, taču strikti vērsies pret nekārtību dalībniekiem, otrdien piedraudot iesaistīt armijas spēkus, ja vietējā vara nespēs nodrošināt kārtību. Vakar nemieri pierimuši pēc tam, kad vairākās pilsētās izsludināta komandanta stunda, kā arī tika paziņots par apsūdzības izvirzīšanu vēl trim Floida aizturēšanā iesaistītajiem policistiem. Armija kārtības uzturēšanai Savienotajās Valstīs pēdējoreiz piesaistīta 1992. gadā, kad nemieru cēlonis arī bija melnādainā amerikāņa Rodnija Kinga bojāeja policijas darbības rezultātā. Tramps pret Tviteri Sociālajiem tīkliem, un jo sevišķi Twitter, bijusi ārkārtīgi nozīmīga vieta prezidenta Donalda Trampa politiskajā karjerā. Pašreizējā prezidenta Twitter kontam ir vairāk nekā 80 miljonu sekotāju, un tie kalpojuši elektorāta piesaistei un konsolidācijai kā nekad agrāk, tajā pat laikā izraisot pastāvīgus protestus par apšaubāmas un nepārprotami nepatiesas informācijas izplatīšanu, naidu kurinošiem un sabiedrību šķeļošiem viedokļiem. Gadiem Twitter saņēmis neskaitāmus šādus pārmetumus, taču 26. maijā sociālā tīkla administratori pirmoreiz kaut ko darīja šai sakarā. Proti, Donalda Trampa tvītam, kurā viņš apgalvo, ka Kalifornijā plānotā balsošana pa pastu būšot nekas cits kā „būtiski krāpnieciska”, tika pievienots teksts „Iegūstiet informāciju par balsošanu pa pastu” ar saiti uz komentāru, kurā vietnes administrācija, atsaucoties uz vairākiem medijiem, norāda, ka šis apgalvojums nav patiess. Prezidents reaģējis ar kaismīgiem pārmetumiem par „cenzūru”, „vārda brīvības žņaugšanu” un „iejaukšanos 2020. gada prezidenta vēlēšanās”. 28. maijā prezidents parakstīja izpildrīkojumu, kurā valsts galva pilnvaro attiecīgās izpildstruktūras ieviest regulējumu un sankcijas pret sociālajiem tīkliem, kuri savā darbībā atkāpjas no neitrālas attieksmes pret lietotāju ievietotu saturu. Šādiem resursiem, kā teikts dokumentā, „jāzaudē likumā noteiktais ierobežotās atbildības aizsargs” un „jātiek pakļautiem tādai pat atbildībai kā ikvienai tradicionālai redakcijai un publikācijai, kas nav tīmekļa satura piegādātājs”. Kā norādījuši kritiķi, pirmkārt, prezidenta rīkojums ir ar apšaubāmu tiesisko segumu, un, otrkārt, tas nozīmētu beigas tai izteikumu brīvībai, kuru pats Donalds Tramps tik aizrautīgi līdz šim izmantojis. Piektdien pretstāve starp prezidentu un sociālo tīklu gigantu ieguva jaunu paātrinājumu, kad pieeja Trampa tvīts Mineapolisas nemieru sakarā – „Kad sākas laupīšana, sākas šaušana” – kļuva iespējama tikai caur saiti, kas norāda, ka šis tvīts slavina vardarbību. G7 – prezidenta Trampa viesu saraksts Kārtējais G7 samits – septiņu ekonomiski nozīmīgāko pasaules demokrātiju vadītāju tikšanās – sākotnēji tika plānots no 10. līdz 12. jūnijam Savienotajās Valstīs. Pēc apmēram gadu ilgas neskaidrības par norises vietu, namatēvam Donaldam Trampam mēģinot sarīkot pasākumu sev piederošajā Dorelas golfa klubā Floridā, tika izsludināts, ka augstie viesi tiks uzņemti ASV prezidentu pastāvīgajā atpūtas rezidencē Kemp

Notikumus pasaulē komantē RSU profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Ķīnas totalitārisms pret Honkongas autonomo demokrātiju Piektdien savā gadskārtējā sesijā pulcējās Visķīnas tautas pārstāvju sapulce – Ķīnas Tautas Republikas augstākā likumdošanas institūcija. Kā viens no darbakārtības jautājumiem tika izsludināts nacionālās drošības likumprojekts Honkongai. Honkongas autonomijas statuss nosaka tās tiesisku suverenitāti, taču Honkongas Pamatlikuma pants, kas paredz kontinentālās Ķīnas valsts drošību garantējošas likumdošanas ieviešanu, tā arī nav ticis īstenots, jo šāds mēģinājums 2003. gadā sadūrās ar plašiem protestiem. Tagad Pekinas vara, acīmredzami reaģējot uz jau vairāk nekā gadu ilgstošajiem masu protestiem un nekārtībām Honkongā, nolēmusi ieviest šādu likumdošanu, apejot autonomijas Likumdevēju sapulci. Attiecīgais likums, kura tekstu izstrādātu Visķīnas tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgā komiteja, stātos spēkā pēc tam, kad to izsludinātu Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama. Likumprojekts vēršas pret mēģinājumiem atdalīt Honkongu no Ķīnas, gāzt valsts varu, pret terora aktiem un citām nacionālo drošību apdraudošām darbībām un ārvalstu iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās. Tāpat tas paredz Ķīnas drošības dienestu nodaļu izveidi autonomijā. Honkongas demokrātijas aizstāvju uzskatā šis likums būtu nopietnākais trieciens teritorijas tiesiskajai neatkarībai un liels solis pretim principa „viena valsts, divas sistēmas” iznīcināšanai. Kā norāda raidsabiedrības BBC citētais Honkongas universitātes tieslietu profesors Johaness Čans, ar valsts drošību saistītie procesi Ķīnas Tautas Republikā parasti notiek aiz slēgtām durvīm, informācija par apsūdzībām un pierādījumiem netiek atklāta, un valsts drošības jēdziens tiek traktēts tik plaši, ka tajā var ietilpināt teju jebko. Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo jau paziņojis, ka Vašingtona vairs nevar uzlūkot Honkongu kā no Ķīnas autonomu teritoriju un ir iespējama tās statusa maiņa ekonomiskajos sakaros ar ASV. Izšķirošais balsojums par likumprojektu Visķīnas tautas pārstāvju sapulcē paredzēts šodien. Polijas prezidenta priekšvēlēšanas uz pandēmijas fona Polijas prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 10. maijā, ievēlot valsts galvu uz nākamajiem pieciem gadiem. Par drošāko favorītu tika uzskatīts esošais prezidents Andžejs Duda, kurš var tikt pārvēlēts uz otro termiņu. Viņa pārstāvētā un šobrīd valdošā partija „Likums un taisnīgums” nevēlējās pārcelt vēlēšanu datumu arī pēc tam, kad valstī bija sākusies koronavīrusa izplatība, šai sakarā nonākot konfliktā ne vien ar opozīciju, bet arī ar koalīcijas partneriem – liberālkonservatīvo partiju „Polija kopā”. Vien dažas dienas pirms paredzētā datuma vēl nebija skaidrs, vai, kad un kādā veidā notiks balsošana, ciktāl Polijas likumdošana neparedz attālinātu balsošanu un Sejms nebija gatavs tik ātri pieņemt jaunu regulējumu. Par vēlēšanu boikotu paziņoja visi eksprezidenti un vairāki ekspremjeri, kopskaitā deviņi. Galu galā 6. maijā tika panākta vienošanās par vēlēšanu pārcelšanu uz 28. jūniju, lai gan arī par šo datumu šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības – viss atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Jau pēc šī lēmuma no Beātas Šidlo valdības demisionēja vicepremjers un zinātnes un augstākās izglītības ministrs, partijas „Polija kopā” līderis Jaroslavs Govins. Jau tradicionāli Polijas vēlēšanām galvenā cīņa paredzama starp valdošās konservatīvās partijas „Likums un taisnīgums” un nozīmīgākā opozīcijas spēka, partijas „Pilsoniskā platforma” kandidātiem. Saskaņā ar vairumu aptauju līderpozīcijas priekšvēlēšanās joprojām saglabā prezidents Andžejs Duda, taču „Pilsoniskās platformas” izredzes nopietni uzlabojās pēc tam, kad tās sākotnējo kandidāti socioloģi Malgožatu Kidavu-Bloņsku 15. maijā nomainīja populārais Varšavas mērs Rafals Tšaskovskis. Galvaspilsētas vadītāja vēlēšanās 2018. gadā Tšaskovskis jau pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarēja „Likums un taisnīgums” pārstāvi, iepriekšējo mēru Patriku Jaki. Pandēmija – straujš kāpums Latīņamerikā Saskaņā ar datiem, kurus Pasaules veselības organizācija izplatīja 22. maijā, Latīņamerika šobrīd apsteigusi Savienotās Valstis un Eiropu jaunu koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaita ziņā. Pie tam diennaktī reģistrētais inficēto skaits – vairāk nekā 106 000 – ir bijis lielākais kopš pandēmijas sākuma, un liela daļa no šiem gadījumiem attiecas tieši uz Latīņameriku. Priekšgalā šai bēdīgajā statistikā ir Brazīlija, kas ar apmēram 411 000 saslimšanas un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc ASV. Tiek ziņots, ka slimnīcas Brazīlijā ir pārpildītas un sabiedrības veselības sistēma darbojas uz galējo iespēju robežas. Tikām valsts prezidents Žairs Bolsunaru īsteno politiku, kuru komentētāji dēvē par „nāvīgu azartspēli” – viņš nodēvējis koronavīrusa infekciju par „parastu gripu”, deklarējis, ka svarīgākais ir saglabāt ekonomikas tempu, un aktīvi kritizē provinču un pilsētu vadītāju

Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām” Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”. Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns” Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb,

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers. Krievija atceļ brīvdienu režīmu Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%. 11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu. Eiropas Savienība pandēmijas ēnā Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, vēsturnieks Kaspars Zellis un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Sodīsim Ķīnu! „Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ķīnas Komunistiskajai partijai nāksies samaksāt par to, ko tā nodarījusi; katrā ziņā samaksāt Savienotajām Valstīm,” šo valsts sekretāra Maika Pompeo repliku intervijā telekanālam "Fox News" nu jau pāris nedēļas pastāvīgi citē pasaules mediji. Koronavīrusa pandēmija, kas skārusi Savienotās Valstis sevišķi smagi, ir izraisījusi jaunu saspīlējuma ciklu attiecībās starp Vašingtonu un Pekinu. Prezidenta Trampa administrācija un Republikāņu partijas aprindas akcentē Ķīnas vadības vainu sākotnējā vīrusa epidēmijas izplatības noklusēšanā un vēlākā informācijas sagrozīšanā, kas veicinājusi tās pāraugšanu pandēmijā. Tāpat izpaudusies informācija par administrācijas spiedienu uz izlūkdienestiem, pieprasot atklāt vai, bet, pēc dažu avotu ziņām, ka koronavīrusa avots ir mikrobioloģijas laboratorija Uhaņā. Pirmais šīs ievirzes upuris bija Pasaules veselības organizācija, kurai tika pārtraukts amerikāņu līdzfinansējums, vainojot tās vadību pakalpošanā Pekinas režīmam. Tagad aktualizējušās diskusijas par iespējamām soda sankcijām jau pret pašu Ķīnas Tautas Republiku, tomēr, ievērojot abu superlielvalstu ekonomikas ciešo saistību, katrs iespējamais sankciju instruments izrādās abpusgriezīgs zobens. Jaunu muitas tarifu ieviešana Ķīnas importam nozīmētu neizbēgamu atbildes reakciju, kas pirmām kārtām skartu amerikāņu lauksaimniecības produkciju, tātad – būtu trieciens fermeriem, kas ir viens no nozīmīgākajiem Trampa elektorāta segmentiem. Tiekot domāts par vispārēju ārējās tirdzniecības stratēģijas maiņu, pārorientējot amerikāņu ekonomikas piegāžu avotus no Ķīnas uz citiem reģioniem un, pēc iespējas, uz pašmāju tirgu. Tomēr šai ziņā ātri risinājumi nav gaidāmi, jo, piemēram, šobrīd ļoti nepieciešamo individuālās aizsardzības līdzekļu, medicīnas aprīkojuma un tā komponentu, arī dažu medikamentu importā Savienotās Valstis ir jūtami atkarīgas no Ķīnas. Un, nepārprotami, šāda pārorientēšanās nozīmētu patēriņa preču cenu pieaugumu, kas nebūt neiepriecinātu prezidenta Trampa potenciālos vēlētājus. Tiek apsvērta iespēja vērsties ar civilprasībām pret Ķīnas Kompartiju, taču mēģinājumi apķīlāt ar partiju saistītos īpašumus Savienotajās Valstīs varētu izraisīt līdzīgas Pekinas režīma akcijas pret amerikāņu kompāniju īpašumu Ķīnā. Katrā ziņā eksperti joprojām nav vienisprātis par to, vai pēdējo nedēļu draudīgā retorika par „Ķīnas sodīšanu” ir kas vairāk par efektīgu priekšvēlēšanu kampaņas taktikas elementu. Kara atbalss 8. maijā paiet 75 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Piekrišanu bezierunu kapitulācijai vācu ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Alberts Jodls parakstīja Sabiedroto ekspedīcijas spēku galvenajā štābā Reimsā 1945. gada 7. maija rītausmā, paredzot uguns pārtraukšanu 8. maijā, minūti pāri vienpadsmitiem vakarā. Tomēr tas nebija pa prātam Staļinam, ciktāl no padomju puses Reimsas kapitulāciju parakstīja tikai samērā zema ranga militārpersona – padomju pilnvarotais pie Rietumu sabiedroto štāba ģenerālis Susloparovs. Attiecīgi tika organizēta vēl viena kapitulācijas ceremonija Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā, kur no padomju puses to parakstīja maršals Georgijs Žukovs. Tādējādi, pēc Maskavas laika, kapitulācija notika jau 9. maijā, kas arī noteica datuma atšķirību kara beigu atzīmēšanā. Rietumeiropā Otrā pasaules kara beigas allaž tikušas atzīmētas 8. maijā, kamēr Padomju Savienība savu Uzvaras dienu svinējusi 9. maijā. Tiesa gan, tikai pēdējos divus pēckara gadus 9. maijs PSRS bija svētku diena. Pēc tam visā Staļina un arī viņa pēcteča Ņikitas Hruščova varas periodā atzīmēšana aprobežojās ar ievadrakstiem presē, artilērijas salūtu un svinībām kara daļās, iestādēs un uzņēmumos. Grandiozo uzvaras svinību tradīciju Otrā pasaules kara noslēguma gadadienā iedibināja kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs 1965. gadā. Tikai, sākot ar šo laiku, 9. maijs atkal kļuva par brīvdienu un ieguva tam šobrīd raksturīgo triumfālo un urāpatriotisko nokrāsu ar militāro muskuļu demonstrēšanu armijas parādē, krāšņām uguņošanām un kara veterānu kultu. Šo tradīciju pārmantojusi arī šodienas Krievija, un sevišķu nozīmi kaimiņvalsts oficiālajā diskursā tā ieguvusi pēc 2014. gada, kad tajā arvien pamanāmāk iezīmējusies nostalģija pēc zudušās impēriskās varenības un hegemonijas pasaules kara rezultātā pakļautajā Austrumeiropas telpā. Tas neizbēgami kļuvis par antagonizējošu momentu starp Krieviju un Rietumu demokrātijām, sevišķi jau tām valstīm, kuras staļiniskās ekspansijas rezultātā uz pusgadsimtu tika pakļautas padomju totalitārismam. Šīs valstis pēdējās desmitgadēs pievienojušās Rietumos allaž pastāvējušajai tradīcijai Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā kā upuru piemiņas dienu. Izņēmums ir krievvalodīgās kopienas un tās pārstāvošie politiskie spēki Baltijas valstīs. 9. maijā Eiropas Savienības valstis, savukārt, atzīmē

Notikumus pasaulē komentē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorants Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Sazvanam Vītauta Dižā universitātes habilitēto humanitāro zinātņu doktoru, profesoru Alvidu Butkus. Ierakstā Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Vello Petais. Pandēmija un totālās kontroles briesmas Dienvidkoreja tiek minēta kā valsts, kam izdevies sekmīgi apkarot koronavīrusa epidēmijas izplatību, tai skaitā efektīvi lietojot digitālās izsekošanas tehnoloģijas. Ziņas par saskarsmi ar inficēto tika izsūtītas visiem ar viņu kontaktējušajiem, tā ļaujot apzināties risku un savlaicīgi pārbaudīties. Datu apkopošanas ziņā Dienvidkorejas varas iestādes neieviesa neko principiāli jaunu, pamatā pielāgojot epidēmijas situācijai jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, arī līdz šim valdības institūcijas apkopoja datus par visiem finanšu darījumiem, kontrolējot nodokļu nomaksu. Tāpat vispārpieņemta prakse ir centralizēta novērošanas kameru datu apstrāde. Tagad šie risinājumi tika izmantoti inficēto personu kontaktu vēstures izsekošanai. Sabiedrība pie šādas valsts „modrās acs” esot jau pieradusi, tāpēc lielum lielais vairums dienvidkorejiešu šo praksi cīņā ar pandēmiju vērtē pozitīvi. Kā norādīts britu domnīcas Tonija Blēra Globālo pārmaiņu institūta ziņojumā, kuru atreferē BBC, visām valdībām esot jāizšķiras starp trīs nevēlamām iespējām: veselības aizsardzības sistēmas pārslodzi, ekonomikas apturēšanu vai intensīvāku pilsoņu izsekošanu. Un, kā uzstāj ziņojuma autori, sabiedrībai vajadzētu pieņemt privātuma pārkāpumus, kas vēl pirms neilga laika liberālā demokrātijā būtu neiedomājami, lai nebūtu jāmaksā ar dzīvībām vai labklājību. Tomēr Rietumu demokrātijām izšķiršanās par šādu soli ir ļoti problemātiska, un pat pirmie izmēģinājumi un diskusijas par tēmu jau izraisījušas asus tiesību aizstāvju protestus. Visskaļākais skandāls uzliesmojis Izraēlā, kur marta vidū Benjamina Netanjahu pagaidu valdība pilnvaroja drošības dienestus izmantot mobilo tālruņu izsekošanas datus ar koronavīrusu inficēto kontaktu apzināšanai. Līdz šim šādas metodes lietotas terorisma apkarošanā, taču, kā pagājušās nedēļas nogalē lēma Izraēlas Augstākā tiesa, šāda izsekošana pret lojāliem pilsoņiem bez atsevišķas regulējošas likumdošanas nav pieļaujama un ir jāpārtrauc. Vairākās Eiropas valstīs tiek apsvērta iespēja izmantot inficētā kontaktpersonu apziņošanai mobilā tālruņa atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, gan garantējot pilnīgu anonimitāti un brīvprātību. Tomēr Francijas un Vācijas valdības, kuru plānotā sistēma paredz datu centralizētu glabāšanu, jau sadūrušās ar kategorisku „nē” no tehnoloģijas izstrādātāja – kompānijas "Apple" puses. "Apple" sadarbībā ar otru digitālo tehnoloģiju gigantu "Google" strādā pie aplikācijas, kas nodrošinātu pilnīgi decentralizētu apziņošanas sistēmu. Attiecīgais tīmekļa protokols jau ieviests Šveicē un Austrijā, un drīz to varētu pieņemt arī Igaunijā. Kā ar veselību biedram Kimam? Ziemeļkoreja jeb, oficiālā nosaukumā, Korejas Tautas demokrātiskā republika ir praktiski vienīgā no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm, kura palikusi nemainīga pēc padomju totalitārisma sabrukuma pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs. Arī starp toreizējām totalitārajām sistēmām tā izcēlās ar īpašu noslēgtību, totālu kontroli un sabiedrības indoktrināciju, kā arī ar nemainīgu vadoņa Kima Irsena atrašanos valsts priekšgalā no 1948. līdz 1994. gadam. Pēc viņa aiziešanas mūžībā pirmā Kima vietā stājās viņa dēls Kims Čenirs, kuru tādā pat kārtā 2011. gadā nomainīja trešās paaudzes dinastijas turpinātājs Kims Čonins. Kima Irsena dzimšanas diena, 15. aprīlis, ir svarīgākie Ziemeļkorejas valsts svētki, tāpēc, kad svinīgajā pasākumā nebija klāt pašreizējais vadonis Kims Čonins, pasaules medijos strauji izplatījās versijas par viņa iespējamo slimību vai pat nāvi. Tūlīt sāka cirkulēt arī apsvērumi par iespējamo varas pārņēmēju – tā varot būt jaunākā no Kima Čenira atvasēm, 1988. gadā dzimusī Kima Jočena. Tomēr nekādas drošticamas informācijas no pandēmijas situācijā hermētiski noslēgtās valsts pagaidām nav. Oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra svētdien izplatīja fotouzņēmumu, kurā Kims Čonins redzams it kā vadot valdošās Korejas Strādnieku partijas politbiroja sēdi. Savukārt kāds Dienvidkorejas medijs ziņojis, ka ziemeļnieku vadonim esot bijusi nepieciešama sirds operācija; šādu iespēju intensīvi pētot arī Savienoto Valstu izlūkdienesti. Dienvidkorejas prezidenta ārlietu padomnieks Mūns Čonins gan pirmdien paziņojis, ka viņa valdībai neesot informācijas par Kima veselības problēmām. Iespējams, ka vadoņa neierašanās svētku parādē skaidrojama ar bailēm saķert koronavīrusa infekciju. 4. maijs – ārpolitiskā dimensija Nule iznākušajā grāmatā „Latvijas diplomātijas gadsimts” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne. Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas. Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.” Infodēmija Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izm

Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Kas ir diktatūra? Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas gatavība identificēties ar šo varu vai vismaz pasīvi piekrist esošajam stāvoklim. Teju allaž diktatūrai piemīt vadonības fenomens – viena, varu personificējoša un ap sevi koncentrējoša indivīda atrašanās valsts priekšgalā. Daudzi 20. gs. autori piemēro diktatūras apzīmējumu visiem visjaunāko laiku nedemokrātiskajiem režīmiem, ar joprojām pastāvošajām absolūtajām monarhijām sākot, ar pagājušā gadsimta totalitārajām sistēmām beidzot. Tā traktēts, diktatūras jēdziens lielā mērā pārklājas ar autoritāras varas jēdzienu, tomēr tādi pagājušā gadsimta otrās puses autori kā politologs Huans Hozē Lincs un filozofe Hanna Ārente uzsver totalitāros režīmus kā īpašu un ekstrēmu diktatūras paveidu. Jau mūsu gadsimtā šo ievirzi turpina amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa, totalitārismu izdalot kā atsevišķu fenomenu, kas nebūtu klasificējams kā diktatūra. Eiropā par diktatūru „ziedu laikiem” uzskatāms periods starp abiem pasaules kariem, kad, pēc daudzu monarhiju sabrukuma vai novājināšanās, nācijas mūsu pasaules daļā meklēja jaunus politiskās eksistences modeļus. Bijušajā Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara izskaņā varu sagrābušais boļševiku režīms sevi definēja kā proletariāta diktatūru, respektīvi, revolūcijā uzvarējušās strādnieku šķiras varu pār pārējo sabiedrību tās pārveides nolūkā. Boļševiku izveidotā padomju valsts kļuva par pirmo totalitāro režīmu, kas tiecās pilnīgi kontrolēt ne vien sabiedrības politisko, bet arī sociālekonomisko un kulturālo eksistenci. Kā otrs spilgts totalitārisma modelis minams salīdzinoši daudz īsāku laiku pastāvējušais vācu nacisms, savukārt Fašistu partijas vara, kas 1925. gadā izveidojās Itālijā, kļuva par iedvesmas avotu daudziem starpkaru Eiropas nedemokrātiskajiem režīmiem, t.sk. Ulmaņa autoritārismam Latvijā. 20. gs. pēdējās desmitgades kļuva par Eiropas nedemokrātisko režīmu norieta laiku, tomēr tikai daļā no posttotalitārās telpas iesakņojās pilnvērtīgas demokrātijas. Daudzviet nostiprinājās diezgan klasiskas vienpersonas diktatūras, savukārt citur politikas prakse liek runāt par jaunu fenomenu, kas angliski tiek dēvēts par competitive authoritarianism – konkurences autoritārismu. Tās ir sistēmas, kurās demokrātiskās institūcijas turpina pastāvēt, taču varas elite ar dažādām manipulācijām tās tiecas degradēt līdz politiskas butaforijas līmenim. Prezidents Tramps pret Pasaules Veselības organizāciju Kopējais Pasaules Veselības organizācijas divgadu budžets 2018./2019. gadā nedaudz pārsniedza 4 miljardus 200 miljonus dolāru, un to veido kā pasaules valdību, tā dažādu privātu labdarības organizāciju un starptautisku struktūru, kā, piemēram, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas iemaksas. Savienoto Valstu valdība ir lielākais šī budžeta donors, kura pienesums pagājušogad pārsniedza 400 miljonus. Tādējādi prezidenta Donalda Trampa otrdienas paziņojums par finansējuma apturēšanu šai organizācijai, draud tai ar diezgan sajūtamu finanšu robu. Finansējums apturēts uz laiku, kamēr tiks izvērtēta organizācijas darbība – tās varētu būt 60 līdz 90 dienas. Tramps pārmet organizācijai nepietiekoši operatīvu darbību šī gada sākumā, savlaicīgi nekonstatējot koronavīrusa epidēmiju Ķīnā un nebrīdinot par to citas pasaules valstis. Prezidents savā mutiskajā paziņojumā to nodēvējis par „briesmīgu traģisku kļūdu”, izmatot arī frāzi: „Man ir izjūta, ka viņi skaidri zināja, kas notiek.” Trampa rīcību kā bīstamu raksturojis Bils Geitss, kura dibinātais labdarības fonds ir otrs lielākais Pasaules Veselības organizācijas finansētājs; par rīcību „ļoti nelaikā” to nodēvējis ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. Prezidenta uzbrukumi Pasaules Veselības organizācijai, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā aģentūra, pamanāmi rezonē ar pārmetumiem, kurus pēdējā mēneša laikā saņēmis viņš pats sakarā ar Vašingtonas administrācijas sākotnējo reakciju uz pandēmijas izplatīšanos Amerikā. Šobrīd ASV ir infekcijas vissmagāk skartā valsts ar vairāk nekā 640 000 inficēšanās un vairāk nekā 28 000 nāv

Notikumus komentē: par Japānu - Daiki Horiguchi - japānis, kurš runā latviski, par Itāliju - Ieva Rimdzus, par Franciju - Asnāte Sīmane, par Lielbritāniju - Londonā dzīvojoša juriste Inese Ejugbo, par ASV - Mārtiņš Roze, kurš dzīvo Ņūdzersijā, strādā Ņujorkas Mount Sinai slimnīcā IT nozarē, par Zviedriju - Dace Vinklere, kura dzīvo Stokholmā, strādā ar Zviedrijas radio simfonisko orķestri, par Baltkrieviju - Edgars Voļskis un par Krieviju - Maskavas latvietis Andris Lielais. Pasaule un pandēmija Mazāk nekā nedēļa pagājusi, kopš konstatēto ar koronavīrusu inficēto skaits pasaulē pārsniedza iezīmīgo miljona robežu, bet vakar, 8. aprīlī, tas pakāpās pāri pusotra miljona robežai. Infekcijas upuru skaits, ar vairāk nekā 6000 pagājušajā diennaktī, pārsniedzis 88 000. Rekordliels infekcijas nāves gadījumu skaits tika fiksēts Lielbritānijā, Beļģijā un Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Par straujāko diennakts inficēšanās gadījumu pieaugumu ziņo no Singapūras, lai gan proporcionāli šīs pilsētvalsts iedzīvotāju skaitam tas joprojām ir neliels. Trešo diennakti intensīvās terapijas palātā pavadījis ar koronavīrusa izraisīto smago akūto respiratoro sindromu jeb SARS sasirgušais Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons; šodien tiek ziņots par viņa veselības stāvokļa uzlabošanos. Sākot ar marta otro dekādi par galveno pandēmijas izplatības reģionu kļuva Eiropa, un no 17 pasaules valstīm, kur inficēšanās gadījumu skaits ir lielāks par 10 000, deviņas atrodas mūsu pasaules daļā. Savukārt ar marta trešo dekādi notika strauja infekcijas izplatīšanās Ziemeļamerikā, un Savienotās Valstis ar vairāk nekā 430 000 inficēto ir šobrīd pandēmijas visvairāk skartā valsts pasaulē, šajā ziņā gandrīz trīskārt apsteidzot nākamo valsti šai sarakstā – Spāniju, kur inficēto skaits pārsniedz 148 000. Nāves gadījumu skaita ziņā joprojām vislielākā šī skumjā bilance ir Itālijā ar 17 669 apstiprinātiem gadījumiem, seko Savienotās Valstis ar 14 800 un Spānija ar 14 792 gadījumiem. Var pieminēt, ka savrup pandēmijas statistikas ainā ir Vācija, kur upuru skaits, sastatot ar inficēto skaitu, ir vairākas reizes mazāks nekā citās pandēmijas skartajās Rietumeiropas valstīs. Jaunu inficēšanās gadījumu skaita stabilizēšanās un pat kritums, salīdzinot ar mēneša sākumu, Spānijā, Itālijā un Francijā liek izteikt cerības, ka Eiropas valstis, kuras pandēmija piemeklēja vispirms, tās izplatīšanās apogeju ir pārlaidušas. Savukārt Lielbritānijā, tāpat arī Savienotajās Valstīs un Krievijā, kā lēš eksperti, šis apogejs vēl tikai gaidāms – domājams, nākamnedēļ. Kas attiecas uz Austrumāziju, tad dažādās valstīs te vērojama visai atšķirīga aina. Līdzās Ķīnai, kura pirmā piedzīvoja epidēmijas uzliesmojumu, pandēmijas visvairāk skartās reģiona valstis ir Dienvidkoreja, Malaizija un Singapūra; pēdējās nedēļās inficēšanās gadījumu skaita stabils pieaugums vērojams arī Japānā, kura otrdien izsludināja ārkārtas stāvokli galvaspilsētā Tokio un vairākās citās prefektūrās. Savukārt tādas reģiona valstis kā Indonēzija un Vjetnama līdz šim bijušas infekcijas maz skartas. Teju visas Eiropas valstis reaģējušas uz pandēmijas izplatību ar pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumiem, kas sevišķi strikti ir Itālijā, Spānijā un Francijā, samērā maigāki Vācijā, Beniluksa valstīs, Lielbritānijā, arī Centrāleiropā un Austrumeiropā. Izņēmums šai ziņā ir Zviedrija, kas aprobežojusies vien ar vidusskolu un augstskolu slēgšanu un aizliegumu pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem. Arvien noteiktāk tiek prognozēta pandēmijas izraisīta ekonomiskā krīze. Tā resurss Bloomberg vakar novērtējis recesijas iestāšanās ticamību Savienotajās Valstīs kā simtprocentīgu. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds. Patriarha pavasaris Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas bažas, ka premjers un viņa vadītais politiskais spēks var izmantot ārkārtas pilnvaras, lai vērstos pret sev netīkamām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām institūcijām. Sevišķi nopietnus draudus ārkārtas pilnvaras rada opozīcijas medijiem, ciktāl likumā īpaši paredzēts nopietns cietumsods par nepatiesas vai patiesību izkropļojošas informācijas izplatīšanu, kas var traucēt cīņai pret epidēmiju. Kā zināms, opozīcijas mediju marginalizācija un informācijas monopolizācija ir teju spilgtākā Viktora Orbāna būvētās politiskās kārtības iezīme. Pats premjerministrs gan noraidījis pārmetumus par varas uzurpāciju, apgalvojot, ka ārkārtas pilnvaras viņam nepieciešamas tikai sekmīgai cīņai pret koronavīrusu. „Tagad ir laiks nācijas vienotībai, nevis partiju politiskām cīņām,” viņš izteicies, uzstājoties parlamentā. Situācijā, kad partijai "Fidesz" parlamentā tāpat ir dominējošs vairākums, šāds arguments izklausās visai apšaubāmi. Jau izskan balsis, kas aicina Eiropas Komisiju beidzot izšķirties par rosinājumu iedarbināt attiecībā pret Ungāriju Savienības līguma 7. pantu, kas draudētu tai ar balsstiesību atņemšanu Eiropadomē. Pagaidām gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā vien ar vispārēju brīdinājumu, ka pandēmijas apkarošanas pasākumi nedrīkst būt „pārmērīgi”. Pie tam viņa nav saukusi vārdā nedz Ungāriju, nedz tās politikas „patriarhu” Orbānu. Krievija pandēmijas ēnā Līdz marta trešajai dekādei ar koronavīrusu sasirgušo skaits Krievijas Federācijā pēc oficiāli publiskotiem datiem bija salīdzinoši neliels. 18. martā valsts slēdza robežas ārzemniekiem, taču vispārējais noskaņojums varas līmenī bija drīzāk optimistisks, tendēts uzlūkot Krieviju kā no pandēmijas sekmīgi norobežojušos teritoriju. Taču, sākot ar marta pēdējo dekādi, saslimšanas statistika rādījusi krasu pieaugumu, kas sevišķi straujš bijis pēdējās dienās. Tā 31. martā reģistrēts 501 jauns inficēšanās gadījums, 1. aprīlī – 440, kopējam inficēto skaitam tuvojoties diviem tūkstošiem astoņiem simtiem. 25. martā, uzstājoties ar uzrunu pilsoņiem, prezidents Putins izsludināja vairākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai. Nozīmīgākais – šī nedēļa Krievijā izsludināta kā ārkārtas brīvdienas, lai mazinātu iedzīvotāju nepieciešamību pamest mājas. Tāpat Krievijas līderis paziņoja par 22. aprīlī paredzētās pilsoņu nobalsošanas par konstitūcijas labojumiem pārcelšanu uz vēlāku laiku. Konkrēto karantīnas pasākumu ieviešana ir federācijas subjektu kompetencē, un līdz vakardienai 51 no pavisam 85 federācijas subjektiem ieviests dažādas stingrības karantīnas vai pašizolācijas režīms. Daudzviet iedzīvotājiem ieviestas īpašas caurlaides iziešanai no mājas, un sociālajos tīklos jau parādījusies informācija par ļaužu stāvēšanu garās un blīvās rindās, lai pie šīm caurlaidēm tiktu. Īpašu uzmanību izpelnījies Čečenijas republikas valdības galva Ramzans Kadirovs, kurš ne tikai izteicies, ka režīma pārkāpējus vajadzētu nogalināt, bet arī nosūtījis ielās policijas specvienību kaujiniekus ar poliuretāna caurulēm nepaklausīgo iekaustīšanai. Tikām svinības par godu 75. gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kā Krievijā pieņemts dēvēt Padomju-vācu karu no 1941. līdz 1945. gadam, joprojām nav atceltas. Sociālajos tīklos parādījušies kadri, kuros redzami vairāki tūkstoši karavīru, kas sapulcināti, kā apgalvo publikācijas autors, 9. maija uzvaras parādes mēģinājumam. Vīruss un patiesība Tas, ka koronavīrusa pandēmija būs nozīmīgs pārbaudījums arī globālajai mediju telpai informācijas drošticamības un ideoloģiskās angažētības ziņā, bija visnotaļ paredzami. Sociālos tīklus pārpludinājusi tāda saturiska draza kā homeopātisku pretvīrusa līdzekļu receptes, apokaliptiski pravietojumi un sazvērestības teorijas visdažādākajām gaumēm. Taču šajā jūklī iezīmējas arī mērķtiecīgas un tālejoši organizētas tendences, kuras īsteno pasaules nedemokrātiskie režīmi. Kopš infekcijas izplatība Ķīnā šķiet apturēta, oficiālā Pekina ar pilniem apgriezieniem iedarbinājusi

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā. Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19. Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam E

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda. Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru. Putins turpina neaiziet Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls. Sīrija, Turcija un Eiropa Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. As

Studijā notikumus komentē RSU asoc.profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un "Providus" pētniece Agnese Lāce. Superotrdiena Tā sauktās Superotrdienas Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas praksē ieviesās pagājušā gadsimta 80. gados, un to pamatā ir atsevišķu štatu centieni gūt lielāku ietekmi prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesā. Štati, kuros priekšvēlēšanas notiek vispirms, neizbēgami ietekmē vēlētāju izvēli pārējos štatos, attiecīgi iezīmējās tendence rīkot priekšvēlēšanas pēc iespējas agrāk. Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas vadība, savukārt, centusies pretdarboties šai tendencei, nosakot vēlākus priekšvēlēšanu sākuma datumus. Superotrdiena, attiecīgi, ir pirmā otrdiena, kad štatu partijas organizācijām nav ierobežojumu priekšvēlēšanu rīkošanai, un kurā tad tās tiek rīkotas salīdzinoši lielā skaitā štatu. Šīgada priekšvēlēšanām noteikti līdz šim striktākie grafika ierobežojumi, kad februārī tās tika atļautas tikai četros štatos, savukārt Superotrdienā, kas šogad iekrita 3. martā, priekšvēlēšanas rīkoja veseli 14 štati un viena ASV atkarīgā teritorija. Republikāņu partijas priekšvēlēšanās visur absolūti dominē esošais prezidents Donalds Tramps, tāpēc šogad Superotrdienas intriga saistās ar Demokrātu partijas kandidātu sacensību par 1357 delegātu balsīm, kas ir apmēram trešdaļa no kopējā partijas delegātu skaita. Jau pirms Superotrdienas demokrātu nometnē bija izvirzījušies divi spēcīgākie kandidāti: senatori Džo Baidens un Bērnijs Sanderss. Bērnija Sandersa kampaņa tiek raksturota kā labāk organizēta un arī labāk apmaksāta, taču lielākus panākumus 3. marts nesa Džo Baidenam. Izšķirošais faktors bija Baidena uzvara priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnas štatā 29. februārī, kas attiecīgi noskaņojis viņam par labu vēlētājus desmit citos štatos. Superotrdienas rezultātu apkopošana vēl turpinās, tai skaitā vēl nav zināms priekšvēlēšanu iznākums Kalifornijā. Kā aprēķinājis The NYT, kopumā no šobrīd sadalītajām Superotrdienas delegātu balsīm Baidenam tikušas 433, Sandersam – 388, bet citiem kandidātiem – 49. Par savas kampaņas izbeigšanu pēc vājajiem rezultātiem 3. martā paziņojis mediju magnāts Maikls Blūmbergs. Tādējādi arī pēc Superotrdienas turpināsies divu nozīmīgāko Demokrātu partijas kandidātu – Džo Baidena un Bērnija Sandersa – sacīkstes par iespēju 3. novembrī mēroties spēkiem ar Donaldu Trampu. Krīze Sīrijā, draudi Eiropai Sīrijas valdošā režīma spēku aktīvi mēģinājumi atgūt teritorijas Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, kuras līdz šim kontrolējušas Turcijas atbalstītas opozīcijas grupas, aktivizējās pagājušā gada nogalē. Jaunu eskalācijas līmeni, kas draud ar tālejošām un neparedzamām starptautiskām sekām, militārā konfrontācija Idlibā sasniedza pēc 27. februāra, kad Sīrijas un Krievijas aviācijas triecienā Idlibā gāja bojā vismaz 33 Turcijas armijas karavīru. Turcijas atbilde ir papildus aviācijas spēku, smagās artilērijas un liela skaita bezpilota kaujas lidaparātu jeb dronu iesaiste karadarbībā pret Sīrijas valdības spēkiem. Tas ļāvis Turcijas atbalstītajiem nemierniekiem apturēt Asada spēku ofensīvu un atgūt dažas iepriekšējos mēnešos zaudētās pozīcijas Idlibā. Tomēr šī notikumu attīstība stipri palielinājusi tiešas Turcijas un Krievijas militāras konfrontācijas draudus, no kuras abas puses gan līdz šim cenšas izvairīties. Pastāvīgi turpinās Maskavas un Ankaras dialogs, tai skaitā šodien Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans un Vladimirs Putins tiekas Krievijas galvaspilsētā. Tajā pat laikā militārā konfrontācija Sīrijā ir atdzīvinājusi bēgļu krīzes rēgu pie Eiropas Savienības dienvidaustrumu robežām. Idlibas provincē, kas līdz šim bija samērā karadarbības neskarta, patvērumu raduši apmēram 4 miljoni sīriešu no citiem valsts reģioniem, kuri tagad, visdrīzāk, meklēs patvērumu Turcijā. Jau neilgi pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā, Ankaras pārstāvji paziņoja, ka vairs neaizkavēs bēgļus, kuri no Turcijas vēlas nokļūt Eiropā. Vairāki tūkstoši jaunu bēgļu jau esot ieradušies Turcijas pierobežā ar Grieķiju un Bulgāriju, un, vairākiem simtiem mēģinot šķērsot robežu, grieķu robežapsardzības spēki laiduši darbā asaru gāzi. Grieķija, kura ir galvenais potenciālo bēgļu ceļš uz Eiropu, jau paziņojusi, ka negrasās pieļaut nelegālu savas robežas šķērsošanu un uz mēnesi aptur patvēruma pieteikumu izskatīšanu. Kā paudusi Grieķijas valdība, šie bēgļi nav uzskatāmi par individuāliem patvēruma meklētājiem, bet gan par organizētas migrācijas plūsmas dalībniekiem, uz kuriem normāli patvēruma piešķiršanas nosacījumi nav attiecināmi. Bēgļu nokļūšanu no Turcijas Grieķijā gan ir ļoti grūti kontrolēt, jo Egejas jūra ar tās daudzajām salām šai ziņā ir lieliska tranzītzona.

Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders. Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu protestos. Opozīcijas spēki aicinājuši iedzīvotājus boikotēt vēlēšanas, un ļoti daudzi, domājams, šo aicinājumu acīmredzot arī uzklausījuši, jo vēlēšanās piedalījušies vien nepilni 43% balsstiesīgo, kamēr nekad visā islāma republikas vēsturē šis rādītājs nav bijis zemāks par 50%. Noteicošs faktors šai ziņā gan, visdrīzāk, bija arī koronavīrusa epidēmija, kura Irānā uzliesmoja neilgi pirms vēlēšanām. Pēc visa spriežot, varasiestādes sākotnēji noklusējušas slimības izplatības patiesos apmērus, lai netraucētu vēlēšanu norisei. Tagad Irāna kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc Ķīnas ar oficiāli apstiprinātiem 139 saslimšanas un 22 nāves gadījumiem, taču ir parādījusies informācija, ka patiesie skaitļi varētu būt pat vairākas reizes lielāki. Tas vieš ļoti nopietnas bažas, jo epidēmijas izplatības risks reģionā, kur daudzas valstis ir ar vāju valsts varu, viegli šķērsojamām robežām un iekšēju konfliktu iedragātu veselības aizsardzības sistēmu. Afganistāna – miera iespēja un jauni konflikta draudi Saskaņā ar Savienoto Valstu un Afganistānas islāmistu kustības „Taliban” nesen noslēgto vienošanos, 22. februārī iesākās nedēļu ilgs pārbaudes periods, kurā talibi apņēmušies „mazināt vardarbību”. Ja šī „vardarbības mazināšana” no amerikāņu puses tiks atzīta par pietiekamu, 29. februārī varētu tikt noslēgts līgums, kas paredzētu „Taliban” apņemšanos neatbalstīt starptautisko terorismu Afganistānā un radītu pamatu amerikāņu spēku atvilkšanai no šīs Centrālāzijas valsts. Kā paziņojuši talibu pārstāvji, pēc vienošanās noslēgšanas viņi būtu gatavi uzsākt sarunas ar citiem spēkiem Afganistānā, gan neminot tieši valdību Kabulā. Šo Afganistānas centrālo varu talibi uzskata par marionešu valdību un līdz šim atteikušies uzsākt ar to sarunas. Tikām nopietni sarežģījusies vispārējā politiskā situācija Afganistānā pēc tam, kad līdzšinējais izpildvaras vadītājs Abdalla Abdalla paziņojis par savas paralēlas valdības izveidi. Abdalla jau vairākus gadus ir prezidenta Ašrafa Gāni galvenais konkurents varas cīņā. 2014. gadā ar Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta vienošanās starp abiem līderiem, Gāni kļūstot par valsts galvu, savukārt Abdallam – par izpildvaras vadītāju. Vēlēšanās pagājušā gada septembrī Gāni ieguva minimālu pārsvaru, pie tam vēlētāju aktivitāte tikai nedaudz pārsniedza 20%. Tagad Abdalla paziņojis, ka neatzīst šo vēlēšanu rezultātus. Pastāv nopietnas briesmas, ka šī pretstāve var izvērsties par jaunu iekšēja konflikta eskalāciju Afganistānā, kas, protams, būtu izdevīgi „trešajam spēkam” – islāma fundamentālistiem talibiem. Jau šobrīd kustība „Taliban” kontrolē lielāku daļu Afganistānas teritorijas nekā jebkad iepriekš kopš 2001. gada, kad amerikāņu spēku iebrukuma rezultātā tika padzīta no varas, un pastāvīgi apdraud kā Kabulas valdības, tā Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēkus. Par Eiropas Parlamenta politisko partiju grupām. Šoreiz- "Renew Europe" Politiskā grupa "Renew Europe", kuras nosaukums parasti tiek latviskots kā „Atjaunot Eiropu”, ir visjaunākā no Eiroparlamenta grupām. Tā radās pagājušā gada jūnijā, līdz tam pastāvējušajai Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei apvienojoties ar franču deputātiem, kas bija ievēlēti no prezidenta Makrona politiskās platformas "Renaissance". Rezultātā tapusī grupa ar 98 deputātiem ir šobrīd trešā lielākā Eiroparlamentā un, ievērojot Tautas partijas un sociāldemokrātu salīdzinoši mazāko īpatsvaru šajā parlamenta sastāvā, kļuvusi par nepieciešamo trešo partneri mēreni labējiem un mēreni kreisajiem stabilas politikas īstenošanā. Grupā pārstāvēti tādas tradicionāli liberālas partijas kā Nīderlandes valdošā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, Vācijas Brīvā demokrātiskā partija, Beļģijas Flāmu liberāļu un demokrātu partija, Spānijas partija "Ciudadanos" jeb Pilsoņu partija, Dānijas partija "Venstre", kuras pārstāve Margarēte Vestagere ir viena no trim Eiropas Komisijas atbildīgajiem viceprezidentiem. Pamanāmu vietu grupa ieņem Rumānijas proeiro

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu l

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais. Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā 8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit. Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām. Vācijas politikas nedienas Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un iz

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā. Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru. Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu. Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk? Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupa

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī. Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna. Libānas jaunā valdība Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes k

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”. Taivāna balso par neatkarību „Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūd

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka un portāla "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders, telefonintervijās - Nacionālās Aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Savienoto Valstu un Irānas attiecību saasinājums Savas dzīves laikā ģenerālmajors Kasems Soleimani tika minēts kā otrs ietekmīgākais cilvēks Irānā. Savukārt, ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes amatvīrs Džons Magvairs vēl 2013. gada intervijā "The New Yorker" nodēvējis viņu par „neapšaubāmi visietekmīgāko slepenā dienesta komandieri Tuvajos Austrumos”. Kopš 90. gadu beigām ģenerālmajors Soleimani komandēja militāro organizāciju „Kudsas spēki” – apmēram divīzijas lieluma Irānas Islāma revolucionārās gvardes struktūru, kura specializējās nekonvencionālu militāro un izlūkošanas operāciju veikšanā Tuvajos Austrumos. Tūkstoši organizācijas kaujinieku un instruktoru darbojās reģiona valstīs, karodami pret islāma republikas ienaidniekiem un atbalstīdami sabiedrotos – Asada režīmu Sīrijā, kaujinieku grupējumus „Hezbollā” Libānā un „Hamas” Palestīnā, arī pēdējos gados arvien ietekmīgāko Irākas šiītu miliciju „Kaitab Hezbollā”. 3. janvārī, kad ģenerālmajors Soleimani ieradās kārtējā vizītē Bagdādē, amerikāņu bezpilota lidaparāta raidīta raķete lidostā nogalināja viņu un arī vairākus sagaidītājus. Šī operācija turpināja notikumu virkni, kas sākās ar raķešu triecienu decembra nogalē Savienoto Valstu spēku bāzei Irākā, kurā gāja bojā viens amerikāņu līgumdarbinieks. Vainojot šajā uzbrukumā „Kaitab Hezbollā”, amerikāņu spēki atbildes triecienā organizācijas bāzēm nogalināja vismaz 25 kaujiniekus. Pēc tam saniknots pūlis uzbruka Savienoto Valstu vēstniecībai Bagdādē. Amerikāņu ieskatā šai eskalācijai Irākā ir tieša saistība ar ģenerāļa Soleimani darbību. Ietekmīgā irāņu militārista un viņa sabiedroto nogalināšana, saprotams, nevarēja palikt bez Irānas atbildes, un par tādu kļuva divu Savienoto Valstu bāzu apšaude ar ballistiskajām raķetēm naktī no otrdienas un trešdienu. Upuri šoreiz izpalika, kas licis izskanēt pieņēmumiem, ka uzbrukumam bijis drīzāk demonstratīvs raksturs. Apmēram četras stundas pēc apšaudes Teherānas pievārtē katastrofu cieta Ukrainas aviolīniju pasažieru lidmašīna, ejot bojā visiem 176 pasažieriem un apkalpes locekļiem, taču pagaidām nav informācijas, vai abi notikumi būtu jebkā saistīti. Trešdienas rītā ar uzrunu Irānas raķešu apšaudes sakarā uzstājās prezidents Donalds Tramps. Vēlreiz apliecinājis apņemšanos nepieļaut kodolieroču radīšanu Irānā un piesaucis Savienoto Valstu militāro varenību, prezidents tomēr izteicās, ka Irāna esot „atslābinājusies”. Uzrunu viņš noslēdza ar pasāžu, kuru varētu rezumēt ar frāzi: „Mēs taču vēlam Irānai tikai labu!” Austrālija deg Postoši savvaļas ugunsgrēki piemeklē Austrāliju kopš 19. gs. vidus, kad balto ieceļotāju saimnieciskā darbība sāka nozīmīgi mainīt kontinenta ainavu. Tika intensīvi izcirsti meži, un to vietā ieviesās krūmāji, kas ir daudz pateicīgāks degmateriāls. Pēdējā pusgadsimtā, klimatam Piektajā kontinentā kļūstot pamanāmi karstākam un sausākam, arvien biežāk ugunsgrēki plosās mēnešiem ilgi un daudzās kontinenta vietās vienlaicīgi. Tieši tāda ir arī pašreizējā ugunsgrēku sezona, kas sākās pagājušā gada septembrī un, pēc laika prognozēm spriežot, var turpināties vēl ilgi. Dažviet kontinenta austrumdaļā pērnā Austrālijas ziema bijusi sausākā novērojumu vēsturē, bet vasara, kas Austrālijā iestājas novembrī, nesusi jau ierastos karstuma viļņus. Šādā situācijā pilnīgi uzvarēt uguns stihiju nav cilvēku spēkos, un daudzviet nav izdevies atvairīt liesmas no apdzīvotām vietām. Šobrīd reģistrēti jau 1800 uguns nopostīti mitekļi, taču šī statistika ir visai nepilnīga. Uguns stihijai par upuri krituši arī 26 cilvēki. Pagātnē gan piedzīvotas ugunsnelaimes, kurās upuru skaits bijis lielāks, taču tas nav pamats secinājumiem par pašreizējo ugunsgrēku apjomu – mazāku bojāgājušo skaitu nosaka labāka organizācija un attīstītākas tehnoloģijas. Tiek lēsts, ka uguns jau nogalinājusi pusmiljardu savvaļas dzīvnieku, putnu un rāpuļu, bet kopā ar hipotētiski lēsto bojāgājušo abinieku, bezmugurkaulnieku un sikspārņu daudzumu šis skaitlis varētu būt miljards. Pētnieki bažījas, ka dažas apdraudētas sugas pašreizējo ugunsnelaimi varētu nepārdzīvot. Tikām paralēli dabas stihijai uzliesmojušas diskusijas arī Austrālijas mediju un politiskajā telpā. Tīmeklis izplata viltus ziņas, aplamus pieņēmumus un sazvērestības teorijas. Tiek pārspīlēta ļaunprātīgas dedzināšanas loma, ugunsgrēku izplatībā vainoti vides aktīvisti, kuri pretojoties kontrolētai dedzināšanai. Kā pauž kritiķi, visas šīs dezinformācijas fonā vīd vēlme aizvirzīt diskusiju prom no klimata pārmaiņu jautājuma. Kritikas viesuļugunī nonākusi premjerministra Skota Morisona koalīcijas valdība un viņa vadītā Liberālā partija, kuras politiķi nereti nākuši klajā ar klimata pārmaiņas noliedzošiem viedokļiem vai a

Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam. Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls. Amerikāņu sankciju „runga” Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja. Makrons rosina reformas – Francija pretojas Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās d

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga, LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences. Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā. „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva pre

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis. Normandijas formāta samits Pirmdien Parīzē pie Francijas prezidenta Emanuela Makrona ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ukrainas līderis Volodimirs Zelenskis. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 4 valstu vadītāji tikās Normandijas formāta ietvaros, lai meklētu risinājumu ieilgušajam konfliktam Ukrainas austrumos. Tikšanos pavadīja ukraiņu nepārprotamas norādes savam valsts prezidentam nepiekāpties Krievijas pārmērīgām prasībām. Vairāki tūkstoši pulcējās galvaspilsētas Kijevas ielās gan pirms samita, gan samita laikā, tādējādi sūtot Zelenskim ziņu, ka nepieļaus Ukrainas interešu nodevību. Četrpusējā tikšanās ilga divas stundas, un tajā klāt bija arī Krievijas un Ukrainas enerģētikas nozares amatpersonas. Kā zināms, abu valstu konfliktu pavada strīdi arī saistībā ar dabasgāzes piegādēm un tranzītu. Tomēr pamatā uzmanība bija pievērsta karadarbības apturēšanai un miera atjaunošanai Ukrainas austrumos. Tas arī bija minimums, par ko pusēm izdevās vienoties. Apņemšanās paredz līdz šī gada beigām panākt pilnīgu pamieru, bet līdz martam atvilkt militārās vienības no konflikta zonām. Ukrainas Austrumos paredzēts izveidot trīs papildus nošķirošas zonas. Tāpat vēl šajā mēnesī nolemts veikt pilnīgu gūstekņu apmaiņu. Kaut runa bija arī par tālāko vēlmi Ukrainai atgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām, šajā jautājumā pavirzīties uz priekšu neizdevās. Galvenais strīds ir par to, kādā secībā būtu tālāk jārīkojas. Ukraina vēlas kontrolēt robežu ar Krieviju, un tikai tad rīkot vietējās vēlēšanas. Savukārt Krievija uzstāj, ka vispirms ir jāīsteno vēlēšanas, un tikai tad tā būs gatava atdot ukraiņiem kontroli pār robežām. Sarunas turpināšoties. Francijas prezidents Emanuels Makrons pēc tikšanās sacīja, ka tuvāko četru mēnešu laikā sarīkos jaunu samitu par situāciju Ukrainā. Pēc četrpusējās tikšanās Putins un Zelenskis satikās arī divatā. Tā bija viņu pirmā tikšanās, kopš Zelenskis kļuvis par Ukrainas prezidentu. Taču šī saruna nebija gara. Francūži ziņoja, ka tikšanās ilgusi vien 10 līdz 15 minūtes. Krievu ziņu aģentūra “Interfax" gan vēstīja, ka viss bijis daudz garāk – viņi runājušies gandrīz stundu. Putins pēc tikšanās turklāt teicis, ka ir priecīgs par sarunām ar Zelenski. Jāpiebilst, ka kopumā šajos gados Ukrainas austrumos dzīvību zaudējuši 13 000 cilvēku, bet teju trīs miljoni devušies bēgļu gaitās. ASV prezidentam Donaldam Trampam izvirzītas apsūdzības impīčmenta procesā Demokrāti ASV Pārstāvju palātas Tieslietu komitejā otrdien paziņoja par divām apsūdzībām impīčmenta procesā pret Donaldu Trampu. Tramps apsūdzēts prezidenta amata pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā un Kongresa darba traucēšanā. Mūsu prezidentam ir augstākā sabiedrības uzticība. Kad viņš nodod šo uzticību un nostāda sevi virs valsts, viņš apdraud konstitūciju, viņš apdraud mūsu demokrātiju un viņš apdraud mūsu nacionālo drošību, - tā otrdien paziņoja Tieslietu komitejas priekšsēdētājs demokrāts Džerijs Nādlers. Oficiālajā rezolūcijā Tramps apsūdzēts varas ļaunprātīgā izmantošanā, aizkavējot palīdzību Ukrainai, ja tā nepaziņos par izmeklēšanu saistībā ar Trampa sāncensi. Tramps arī apsūdzēts par Kongresa darba traucēšanu, liekot federālajām amatpersonām ignorēt pavēstes, ar kurām tās izsauktas liecināt impīčmenta izmeklēšanā. Visā šajā prezidents Tramps rīkojies pretrunā tai uzticībai, kas dāvāta viņam kā prezidentam, un graujoši attiecībā uz konstitucionālo valdību, radot lielu kaitējumu likuma un taisnīguma lietai, kā arī nodarot kaitējumu Savienoto Valstu tautai, -teikts rezolūcijā. Kā zināms, Tramps visas viņa virzienā vērstās apsūdzības noliedzis. Arī Ukrainas prezidents Zelenskis nostājies Trampa pusē, sakot, ka viņam nekādas vienošanās ar Trampu nav bijis, un viņš Trampa teikto kā spiedienu nav izjutis. Tomēr demokrāti apgalvo, ka gūti daudzi pierādījumu par to, ka Tramps ļaunprātīgi izmantojis amata pilnvaras un traucējis izmeklēšanai. Tieslietu komiteja, iespējams, apsūdzībās vēl izdarīs kādas izmaiņas, pirms tās tiks nodotas balsošanai Pārstāvju palātā. Pats balsojums kongresā paredzēts nākamnedēļ. Tā kā tajā vairākums ir demokrātu, domājams, ka kongress par prezidenta atstādināšanu nobalsos, un tad process nonāks republikāņu kontrolētajā Senātā. Visticamāk, ka tur debates par impīčmentu sāksies nākamā gada sākumā. Tomēr, kā norāda komentētāji, nav gandrīz nekādu cerību, ka Trampa pretiniekiem izdotos pārliecināt vairāk nekā 20 republikāņu senatorus nostāties pret savu prezidentu. Līdz ar to impīčmenta process tur visticamāk apstāsies. Taču daži komentētāji norāda, ka demokrāti impīčmenta procesu, kam ir lemts izgāzties, vēlas izmantot, lai mobilizētu dusmīgus vēlētājus nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Lielbritānijā notiek ārkārtas vēlēšanas Šodien Lielbritānijas iedzīvotājiem jau atkal jādodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Šīs ir jau trešās

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks. Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī p

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem sp

Studijā notikumus komentē politologs Kārlis Daukšts un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Telefonintervijās: Gruzijas latviete, Gruzijas Latviešu biedrības „Ave Sol! priekšsēdētāja Regīna Jakobidze un Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina. Nemieri Irānā Masu protesti Irānā sākās 15. novembrī, kad valdība negaidīti pieņēma lēmumu par krasu degvielas cenas palielināšanu. Standarta benzīna cena palielināta par 50%, pie tam patēriņš ierobežots ar 60 litriem mēnesī. Par virsnormas patēriņu irāņu autovadītājiem turpmāk nāksies maksāt trīsreiz dārgāk nekā līdz šim. Degvielas cenu kāpums ir sevišķi sajūtams uz vispārējās ekonomikas lejupslīdes un inflācijas fona. Pēdējā gada laikā, atjaunojoties Savienoto Valstu noteiktajām naftas eksporta sankcijām, valsts ekonomika sarukusi par gandrīz 10%, bet Irānas riāls zaudējis vairāk nekā 40% vērtības. Protesta akcijas drīz pārauga nemieru raksturu. Demonstranti bloķēja transporta maģistrāles, tika postīti un vietām aizdedzināti transportlīdzekļi, degvielas uzpildes stacijas un bankas. Potestētāju izkliegtie saukļi vērsās ne tikai pret konkrēto lēmumu vai pašreizējo valdību, bet pret Irānas Islāma Republikā pastāvošo politiski ideoloģisko sistēmu kopumā. Demonstranti skandēja „Nost ar garīdznieku varu!” un „Nāvi diktatoram!”, ko var attiecināt kā uz pašreizējo prezidentu Hasanu Ruhāni, tā uz Irānas augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmeneī. Izskanēja saukļi, slavinot savulaik gāzto šahu Rezu Pehlēvi un protestējot pret valsts līdzekļu tērēšanu atbalstam kaujinieku grupējumiem Palestīnā, Libānā un Sīrijā. Tiek lēsts, ka nemieros iesaistījušies apmēram 87 000 cilvēku vairāk nekā 100 pilsētās. Vara vērsusies pret nemierniekiem ar maksimālu bardzību, demonstrantu izklīdināšanai lietojot arī kaujas munīciju. 16. novembra vakarā praktiski visā valstī tika pārtraukta piekļuve globālajam tīmeklim, tā liedzot protestētājiem koordinēt savu darbību un arī iegūt informāciju par faktisko upuru skaitu. Varasiestādes atzinušas vien 12 nemiernieku un 3 drošības spēku pārstāvju bojāeju. Tikmēr organizācija „Starptautiskā amnestija” min, ka tai ir ziņas par 106 cilvēku nāvi, bet, novērtējot atklātībā nonākušos šaujamieroču lietošanas kadrus, tiek lēsts, ka upuru skaits varētu būt arī lielāks. Ir parādījusies informācija, ka varasiestādes neizdod bojāgājušo mirstīgās atliekas tuviniekiem pienācīgai apbedīšanai un, iespējams, aprok nogalināto ķermeņus anonīmās kapavietās. Vairāk nekā tūkstotis nemieru dalībnieku arestēti. Premjerministrs Ruhāni trešdien pasludinājis „uzvaru, atvairot ārzemju ienaidnieku uzbrukumu”. Viņš nodēvējis protestētājus par dumpiniekiem, kuri rīkojoties saskaņā ar (citējot) „reģiona reakcionāru, cionistu un amerikāņu plānu”. Ar „reģiona reakcionāriem” domāta Saūda Arābija, savukārt ar cionistiem, saprotams, Izraēla. Garlaicīgās vēlēšanas Baltkrievijā Apzīmējums „garlaicīgās vēlēšanas”, raksturojot 17. novembrī notikušo Baltkrievijas parlamenta Pārstāvju palātas ievēlēšanu, parādās ne viena vien starptautiskā medija virsrakstos. Patiešām, vismaz ārēji mūsu kaimiņvalsts politiskajā procesā nekas nemainās. Pirms vēlēšanām vērojamā salīdzinoši lielākā opozīcijas aktivitāte, tai skaitā izvirzot jaunus un salīdzinoši mazpazīstamus kandidātus, sastapusies ar prognozējamu varas reakciju, iedarbinot jau aprobētus nevēlamo kandidātu atsijāšanas mehānismus. Rezultātā, kā šķiet, no 110 Baltkrievijas parlamenta apakšpalātas deputātiem neviens nepārstāvēs kādu režīmam atklāti opozicionāru partiju. Vēl spilgtāks gan ir fakts, ka tikai 21 no 110 jeb 24% no ievēlētajiem vispār pārstāv jebkādu politisko partiju; pārējie ir bezpartejiskie. Kā norādījuši starptautiskie novērotāji, vēlēšanas noritējušas mierīgi, taču pati Baltkrievijā pastāvošā politiskā sistēma neatbilst demokrātijas un pilsoņtiesību standartiem, un parlaments tās ietvaros nav uzlūkojams par neatkarīgu likumdevēju varu. Pats interesantākais notikušo vēlēšanu sakarā ir prezidenta Aleksandra Lukašenko izteikumi kameru priekšā pēc nobalsošanas vēlēšanu iecirknī. Jautāts par iespējamo Baltkrievijas integrāciju ar Krieviju, prezidents paziņoja, ka šai ziņā nekādas kustības nebūs, iekams lielā kaimiņvalsts nepiedāvās baltkrieviem izdevīgākus energoresursu piegādes nosacījumus un nelikvidēs tirdzniecības barjeras. Raksturojot situāciju, Lukašenko lietojis izteicienu, kas, burtiski tulkots no krievu valodas, skan: „Kāda mārrutka pēc mums vajadzīga tāda savienība?” Tāpat, runājot par nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, viņš izteicies, ka negrasās „zilējošiem pirkstiem turēties pie prezidenta krēsla”. Tas no jauna aktivizējis spekulācijas par to, vai autoritārajam Baltkrievijas līderim, kurš ir pie varas kopš 1994. gada, nav padomā kāds amata tālāknodošanas plāns. Protesti Gruzijā Nu jau otro reizi šogad pie Gruzijas Parlamenta ēkas Tbilisi sākušies masu protesti. Iepriekšējā reizē bija jūnijā, kad par protestu ieganstu kļuva Krievijas Valsts domes deputāta Sergeja Gavrilova ierašanās Pa

Studijā notikumus komentē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Trampa „medības” un Blumberga starts Vakar ASV Kongresā notika pirmās publiskās liecinieku noklausīšanās prezidenta Donalda Trampa impīčmenta izmeklēšanas procesā. Liecināja pašreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Bils Teilors un viens no ārlietu dienesta augstākā ranga darbiniekiem Džordžs Kents. Vēstnieks Teilors atstāstīja kāda sava dienesta līdzstrādnieka teikto, kurš bijis liecinieks telefonsarunai, kad Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends sazvanījies ar prezidentu Trampu no kāda Kijevas restorāna. Sondlends esot ziņojis prezidentam, ka „ukraiņi ir gatavi virzīties uz priekšu” izmeklēšanā par tēva un dēla Baidenu darbību Ukrainā. Atgādinot – bijušais viceprezidents Džo Baidens ir viens no spēcīgākajiem Demokrātiskās partijas kandidātiem nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Vēstnieka Teilora liecība nav tiešs pierādījums, taču, ja tā apstiprinātos, izklaušinot vēstnieku Sondlendu vai pagaidām anonīmo vēstniecības darbinieku, vairs nebūtu noliedzama tieša prezidenta Trampa iesaiste mēģinājumos panākt Baidenu darbības izmeklēšanu Ukrainā. Savukārt diplomāts Kents pauda viedokli, ka prezidenta Trampa privātais jurists Rūdijs Džuliani izvērsis nomelnošanas kampaņu pret bijušo Savienoto Valstu vēstnieci Kijevā Mariju Jovanoviču, kura, Trampaprāt, simpatizējusi Baideniem. Tikām cīņā par prezidenta posteni iesaistījies vēl viens spilgts kandidāts – multimiljardieris, finanšu, mediju un informācijas tehnoloģiju koncerna Bloomberg L.P. dibinātājs Maikls Blūmbergs. Šobrīd 77 gadus vecais Blūmbergs no 2002. līdz 2013. gadam bija Ņujorkas mērs, ieņemot šo amatu trīs termiņus pēc kārtas. Ievēlēts kā Republikāņu partijas kandidāts, otrā termiņa vidū Blūmbergs kļuva par bezpartejisku politiķi. Par mediju magnāta ambīcijām kļūt par Baltā nama saimnieku baumoja jau pirms 2012. un 2016. gada prezidenta vēlēšanām. Sevišķi intensīvas šīs runas kļuva pēc tam, kad 2018. gadā Blūmbergs atjaunoja darbību Demokrātiskajā partijā un ieguldīja apmēram 100 miljonus tās Kongresa priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl oktobra sākumā Blūmbergs gan noliedza plānus kandidēt prezidenta vēlēšanās, taču 7. novembrī paziņoja, ka piedalīsies gan, un 11. novembrī iesniedza oficiālu pieteikumu dalībai Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanās Alabamas štatā. Jāpiebilst, ka arī Hilarija Klintone izteikusies, ka viņas kandidatūra gaidāmajās vēlēšanās nav izslēgta. Dienvidamerika protestu viļņos Pēdējo mēnešu procesus Dienvidamerikā jau salīdzina ar „Arābu pavasara” kustību no 2010. līdz 2012. gadam. Daudzviet konkrētu un samērā otršķirīgu iemeslu izraisīta, sabiedrības neapmierinātība izlauzusies uz āru, atklājot dziļākas un ilglaicīgākas sociālekonomiskās problēmas. Pašreizējā Dienvidamerikas politisko satricinājumu bilance izskatās šādi: Paragvajā masu protestus augustā izraisīja informācija, ka prezidenta Mario Abdo Benitesa valdība slepenās sarunās piekritusi neizdevīgam līgumam ar kaimiņvalsti Brazīliju par abu valstu kopīgās Itaipu hidroelektrostacijas ražotās elektroenerģijas izmantošanas noteikumiem. Opozīcija ir uzsākusi impīčmenta procesu pret prezidentu Abdo, kas šobrīd tuvojas noslēgumam. Peru prezidenta Martina Viskarras lēmums septembra beigās atlaist Kongresu, kuru valsts galva vaino tiesu sistēmas korupcijas piesegšanā, izraisīja parlamenta atbalstītāju demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Bolīvijā pēc 19 dienas ilgušiem masu protestiem un ģenerālstreika daļā valsts no amata atkāpies radikāli kreisais prezidents Evo Moraless, kurš savu kandidēšanu uz ceturto prezidentūras termiņu 20. oktobra vēlēšanās panāca ar konstitucionālām manipulācijām un tika turēts aizdomās par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Atkāpšanās notika pēc policijas un bruņoto spēku vadības aicinājuma. 12.novembrī pametis valsti, Moraless saņēmis politisko patvērumu Meksikā. Vardarbīgus masu protestus Ekvadorā oktobra pirmajā pusē izraisīja valdības lēmums pārtraukt 40 gadus īstenoto degvielas subsidēšanu. Akcijas turpinājās, arī kad lēmums tika atcelts, un izbeidzās tikai pēc tam, kad prezidents Lenins Moreno noslēdza īpašu vienošanos ar iedzimto cilšu vadoņiem. Taču visvardarbīgākie protesti kopš 19. oktobra turpinās Čīlē, kur prezidenta Sebastiana Piņeras valdība, izmantojot kopš Augusto Pinočeta laikiem spēkā esošus likumus, raidījusi pret protestētājiem armijas spēkus. Sadursmju rezultātā 18 cilvēki zaudējuši dzīvību, tūkstoši arestēti, un starptautiskās organizācijas paudušas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem. Arī Čīlē protesti neapsīkst par spīti tam, ka konkrētais iegansts – sabiedriskā transporta biļešu cenu un elektroenerģijas tarifu celšana – ticis novērsts. Spānijas parlamenta vēlēšanu rezultāti Ceturtās parlamenta vēlēšanas Spānijā četru gadu laikā nav nesušas cerēto politisko stabilitāti. Līdz šim valdošā Spānijas Sociālistiskā strādnieku partijai gan joprojām ir lielākā frakcija kā parlamenta apakšpalātā – Deputātu Kongresā – tā augšpalātā – Senātā; tomēr līdz vairākumam

Studijā notikumus komentē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Berlīnes mūra krišanai – 30 Otrā pasaules kara noslēgumā uzvarētājas lielvalstis sadalīja kapitulējušo Vāciju četrās okupācijas zonās, un tāpat četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne. 1949. gadā Rietumu lielvalstis, baidoties no padomju ietekmes izplatīšanās visā Vācijā, atbalstīja Vācijas Federatīvās Republikas jeb Rietumvācijas izveidi savās okupācijas zonās valsts rietumdaļā. Atbildot uz šo soli, padomju okupācijas zonā tika nodibināta Vācijas Demokrātiskā Republika jeb Austrumvācija – padomju stila totalitāra valsts. Rietumnieku okupācijas zonas Berlīnē palika pašā Austrumvācijas viducī kā Rietumu demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas sala. Laikam ejot, Rietumvācijas ekonomiskais un sociālais pārākums kļuva arvien pamanāmāks, un arvien vairāk Austrumvācijas iedzīvotāju emigrēja uz rietumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc 1961. gada 13. augustā VDR valdība slēdza robežas un Berlīnē, kur līdz tam varēja brīvi pārvietoties visā pilsētā, sāka veidot robežbūves. Sākotnēji tie bija dzeloņstiepļu nožogojumi, vēlāk – betona siena, bet mūra pastāvēšanas beigu posmā – vesela sarežģīta robežbūvju sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām; austrumvācu robežsargiem bija pavēlēts šaut uz ikvienu, kurš mēģinātu nelegāli pārvarēt mūri. Berlīnes mūris kļuva par spilgtāko „Dzelzs priekškara” iemiesojumu, tā simbolu. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Austrumvācijas līderis Ērihs Honekers kādā oficiālā sanāksmē deklarēja: „Mūris paliks tikmēr, kamēr nemainīsies apstākļi, kas noveda pie tā celtniecības. Tas pastāvēs vēl pēc 50, varbūt pat vēl pēc 100 gadiem.” Tomēr visā Padomju blokā tobrīd jau bija sākušās pārmaiņas, kuru aizsācējs bija Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs. Viņa vadītā Padomju Savienība vairs nebija gatava ar bruņotu spēku iejaukties savu satelītvalstu iekšpolitikā. Polijā, pēc tam Ungārijā sākās demokratizācijas procesi, un 1989. gada vasarā Ungārijas valdība atvēra robežu ar Austriju. Austrumvācieši, kuriem bija atļauts diezgan brīvi ceļot uz padomju bloka valstīm, cauri Čehoslovākijai devās uz Ungāriju, lai no turienes nokļūtu Rietumeiropā. Austrumberlīnes valdības mēģinājumi šo plūsmu apturēt ar aizliegumiem izraisīja plašus protestus un streiku draudus. Oktobra vidū vecišķo Honekeru Vācijas Demokrātiskās Republikas priekšgalā nomainīja gados jaunākais Egons Krencs, un tika izstrādāti plāni par izceļošanas kārtības liberalizāciju. 1989. gada 9. novembrī Vācijas Sociālistiskās vienības partijas pārstāvim Ginteram Šabovskim vajadzēja preses konferencē paziņot par pakāpenisku jaunās kārtības ieviešanu, taču, nebūdams pietiekami sagatavojies, viņš kļūmīgi paziņoja, ka robeža tiekot atvērta nekavējoties. Tālākie notikumi vairs nebija kontrolējami: ļaužu masas no abām Berlīnes daļām plūda uz mūri, pārsteigtie austrumvācu robežsargi neuzdrīkstējās viņus kavēt, un līdz tam rūpīgi apsargātā robeža beidza pastāvēt. Mūris bija kritis. Daudzu ieskatā tas bija pārmaiņu neatgriezeniskuma punkts, pēc kura padomju sistēmas sabrukums vairs nebija novēršams. Prezidenta Trampa impīčmenta izmeklēšanas process Savienoto Valstu Kongresa Pārstāvju palātas Izmeklēšanas komiteja senatora Ādama Šifa vadībā turpina prezidenta Donalda Trampa rīcības izmeklēšanu, ka var beigties ar impīčmenta procesa uzsākšanu. Par izmeklēšanas iemeslu kļuva publiskotā Trampa telefona saziņa ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kurā Savienoto Valstu līderis diezgan nepārprotami mēģināja panākt, lai Ukrainā tiktu uzsākta izmeklēšana pret bijušo viceprezidentu un Demokrātiskās partijas kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās Džozefu Baidenu un viņa dēlu Hanteru Baidenu. Kā formulējusi Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi: „Trampa prezidentūras darbības atklāj apkaunojošu faktu, ka prezidents ir rīkojies nodevīgi pret savu amata zvērestu, mūsu nacionālo drošību un mūsu vēlēšanu godīgumu.” Kongresmeņu līdz šim uzklausītās liecības nav prezidentam labvēlīgas. Trampa bijušais īpašais sūtnis Ukrainā Kurts Vokers nodevis komitejai savu kolēģu ziņojumus, kuros paustas bažas par Savienoto Valstu līdera mēģinājumiem panākt slepenu vienošanos ar prezidentu Zelenski apmaiņā pret diplomātisko un militāro atbalstu Ukrainai. Fiona Hilla, bijusī Trampa padomniece Krievijas jautājumos, liecinājusi par amerikāņu drošības dienestu darbinieku paustajām bažām, ka prezidenta juridiskais pārstāvis Rūdolfs Džuliani izvērsis Ukrainā aizkulišu diplomātijas kampaņu. Bijusī Savienoto Valstu vēstniece Ukrainā Marija Jovanoviča paudusi uzskatu, ka Tramps atbrīvojis viņu no amata, jo uzskatījis, ka viņa simpatizē Baideniem. Savu liecību nesen mainījis Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends, atzīstot, ka informējis ukraiņu amatpersonas par to, ka Savienoto Valstu militārā palīdzība Ukrainai būs atkarīga no viņu gatavības juridiski vērsties pret Baideniem. Izme

Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo. Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsauk

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums pada

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu. Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku. Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto. Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par tero

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūra pētniece Elizabete Vizgunova un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Operācija „Miera avots” Svētdien Baltais nams paziņoja, ka ASV atvilks savus spēkus Sīrijā no Turcijas robežas un neatbalstīs Ankaras ilgi plānoto operāciju Sīrijā. Paziņojums par karaspēka izvešanu no reģiona izsauca asu kritiku pret ASV, tai skaitā no Trampa sabiedroto puses, kas kritizējuši ASV prezidentu, sakot, ka viņš nodod kurdus, kas Sīrijā ASV vadītajā operācijā pret džihādistu grupējumu "Islāma valsts" nesuši lielus upurus. Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans pirmdien pavēstīja, ka Turcija pēc "zaļās gaismas" saņemšanas no ASV prezidenta Donalda Trampa grasās izvērst militāru operāciju pret kurdiem Sīrijas ziemeļos. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo vakar publicētā intervijā „PBS NewsHour” noliedza, ka ASV būtu devusi šādu „zaļo gaismu”, taču norādīja, ka Turcijai ir leģitīmas bažas par drošību. Viņš arī uzvēra, ka ASV prioritāte ir aizstāvēt savu valsti no teroristiem, pat ja tas nozīmē neaizstāvēt kurdu vadītos Sīrijas demokrātiskos spēkus, kas bijuši lojāli ASV sabiedrotie. Pompeo sacīja, ka pēc Trampa un Erdogana sarunas bijis skaidrs, ka ASV spēki Sīrijas ziemeļos ir apdraudēti un tie ir atvilkti, lai tos pasargātu. Vakar Turcijas prezidents Twitterī paziņoja , ka sākusies Turcijas bruņoto spēku un Sīrijas Nacionālās armijas operācija „Miera avots” pret kurdu kaujiniekiem Sīrijas ziemeļos. Kurdu vadīto Sīrijas Demokrātisko spēku koordinācijas un militāro operāciju centrs ziņoja par Turcijas reaktīvo iznīcinātāju veiktu militāro 16 mērķu bombardēšanu plašā pierobežas zonā. Vakar vēlu vakarā sākta arī sauszemes ofensīva. ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka Turcijas uzbrukums kurdu spēkiem Sīrijā ir "slikta ideja" un viņš neatbalsta šo militāro operāciju. Viņš arī norādīja, ka Turcija tagad ir atbildīga nodrošināt, ka visi gūstā esošie "Islāma valsts" kaujinieki paliek cietumā un ka "Islāma valsts" neatjaunojas nekādā veidā, izskatā vai formā. Eiropas komisijas tapšanas process Briselē tuvojas noslēgumam Eirokomisāru amata kandidātu iztaujāšanas process Eiropas Parlamenta komitejās pirms paredzētā balsojuma par jaunizveidoto komisiju 23. oktobrī. Iztaujāšanas kulminācija bija 8. oktobris, kad uz deputātu jautājumiem atbildēja trīs izpildviceprezidentu kandidāti. Šiem komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vietniekiem paredzēts īpašs statuss un kompetence, kas iezīmē nākamā komisijas darbības cikla prioritāros politikas virzienus. Eiropas Tautas partijas pārstāvja Valda Dombrovska portfeļa definīcijas latviskojums varētu būt „Ekonomika cilvēkiem”, respektīvi, „Ekonomika, kas darbojas cilvēku labā”. Dāņu sociālliberāle un grupas „Atjaunot Eiropu” pārstāve Margarēte Vestagere atbildēs par „digitālajam laikmetam atbilstošu Eiropu”, kā arī turpinās pārraudzīt konkurences jomu, ar ko nodarbojas arī pašreizējā Eiropas Komisijā. Savukārt nīderlandiešu sociāldemokrāta un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses pārstāvja Fransa Timmermansa atbildības joma ir „Eiropas zaļā vienošanās”, proti – viss, kas saistīts ar videi draudzīgāku un ilgspējīgāku politiku. Valda Dombrovska noklausīšanos raksturo kā līdzsvarotu un pārliecinošu, bet bez spilgtuma. Margarēte Vestagere sevi demonstrēja kā potenciālu spēcīgas inovatīvas attīstības virzītāju, savukārt Timmermanss – nenoliedzami harizmātiskākais un pieredzējušākais no vietnieku trijotnes – valdzināja ar oratora prasmi un monolītu skatījumu uz savu atbildības jomu. Tikām vairākiem sākotnēji pieteiktajiem kandidātiem Eiroparlamenta „filtrs” izrādījies par smalku. Juridisko jautājumu komitejas iebildumi bija iemesls Ungārijas tieslietu ministra Lāslo Tročānji un Rumānijas Eirofondu ministres Rovanas Plumbas kandidatūru atsaukšanai. Uz Ungārijas pārstāvim paredzēto Kaimiņvalstu un paplašināšanās komisāra portfeli tagad pretendē diplomāts Olivers Varhelji, savukārt Rumānijai piešķirto transporta komisāra portfeli – eirodeputāts Dans Nika vai Rumānijas Eiropas lietu valsts sekretāre Melānija Gabriela Čota gadījumā, ja komisijas prezidente fon der Leiena uzstās uz dzimumu līdzsvara principa striktu ievērošanu komisijas sastāvā. Abu šo kandidātu iztaujāšana vēl ir priekšā. Tāpat Briselē šodien vēl joprojām tiek iztaujāta Francijas kandidāte industriālās politikas un vienotā digitālā tirgus komisāres amatam Silvija Gulāra. Visos šais gadījumos aizķeršanās iemesli meklējami ne tikai kandidātu personiskajās īpašībās un darbībā, bet arī attiecīgo nacionālo valdību attiecībās ar Eiroparlamentu. Komisāru kandidātu iztaujāšanas procesam būtu jānoslēdzas 17. oktobrī. Trampa administrācijas nesadarbošanās impīčmenta izmeklēšanā Jau tā saspringtās attiecības starp Balto namu un Kapitoliju kļuvušas vēl sarežģītākas, kad otrdien Valsts Departaments liedza savam padotajam, Savienoto Valstu vēstniekam Eiropas Savienībā Gordonam Saundlendam liecināt Kongresa Trampa impīčmenta izmeklēšanas komitejai. Uz to kongresme

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas. Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā. Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs. Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju

Studijā notikumus komentē Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, telefonintervijās: bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Latvijas Radio ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Breksits Pirmdien britu premjers Boriss Džonsons paziņoja, ka nodrošinās Lielbritānijas izstāšanos no ES līdz 31.oktobrim - ar vai bez vienošanās, par spīti tam, ka britu parlaments pieņēmis likumu, kas pieprasa premjerministram lūgt ES atlikt breksitu, ja līdz 19.oktobrim vienošanās netiek panākta. Tikmēr ES puse brīdina, ka bezvienošanās breksits ir ļoti reāls. Vakar Eiropas Parlaments atbalstīja breksit atlikšanu, ja briti to lūgtu, kā arī rezolūcijā pauda gatavību atgriezties pie galējā noregulējuma risinājuma attiecībā vienīgi uz Ziemeļīriju, vienlaikus uzsverot, ka nedos piekrišanu izstāšanās līgumam bez galējā noregulējuma risinājuma. Ziemeļīrija ir bijis klupšanas akmens sarunās, un ES prezidējošās valsts – Somijas premjers Anti Rinne vakar žurnālistiem sacīja, ka Džonsonam ir laiks līdz 30.septembrim, lai viņš nāktu ar rakstiskiem priekšlikumiem noregulējam, ja vien viņam tādi ir. Uzbrukumi Saūda Arābijas naftas ražotnēm Sestdien, 14.septembrī, starptautiskos medijus sasniedza ziņas, ka deg pasaulē lielākā naftas pārstrādes rūpnīca, kas atrodas Saūda Arābijā. Tā bija piedzīvojusi negaidītu dronu uzbrukumu. Tajā pašā laikā sprādzieni satricināja arī vienu no naftas atradnēm. Pavisam drīz Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki paziņoja, ka viņi uzņemas atbildību par notikušo un ka viņi ir tie, kas organizējuši postošos triecienus. Nemiernieku preses pārstāvis paziņoja, ka uzbrukumi esot "legāla atbilde" uz Saūda Arābijas vadīto militāro kampaņu pret hutiešiem Jemenā. Uzbrukumi tiešām bija postoši. Saūda Arābijai nācās paziņot, ka naftas ieguve ir samazināta gandrīz uz pusi. Tā kā šī ir lielākā naftas eksportētājvalsts, eksperti lēsa, ka naftas ieguve pasaules mērogā samazinājusies par 5 procentiem. Tas, protams, izraisīja atbilstošu tirgus reakciju. Naftas cena pieauga par 20 procentiem, un tikai vēlāk, kad ASV prezidents solīja vajadzības gadījumā atvērt pat valsts rezerves krājumus, cena stabilizējās. Tajā pašā laikā ASV jau sākotnēji vainu par notikušo uzvēla Irānai. Kā zināms, Jemenā pilsoņu karā aktīvi iesaistījušās gan Saūda Arābija, gan Irāna. Tomēr Savienotās valstis apšaubīja, ka Jemenas nemiernieki spētu noorganizēt tik labi koordinētu dronu uzbrukumu. Šo dienu laikā aizdomu mākoņi pār Irānu ir savilkušies vēl ciešāk. Saūda Arābija paziņojusi, ka atrastās dronu atliekas norāda, ka tie nāk no Irānas. Arī lidojumu trajektorija liecinot, ka droni pacēlušies nevis no Jemenas, bet gan Irānas teritorijas. Tiesa, Irāna šos pārmetumus kategoriski noraidījusi. Bet gan Saūda Arābija, gan ASV apgalvo, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tiks pierādīts, no kurienes droni ir izlidojuši, un ka patiesībā aiz uzbrukumiem stāv Irāna. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, kurš trešdien devās uz Saūda Arābiju, paziņoja, ka notikušais ir karadarbība, un Irānai par to būs jāatbild. Savienoto valstu prezidents Donalds Tramps tviterī jau paziņojis, ka devis rīkojumu Finanšu ministrijai "būtiski pastiprināt" sankcijas pret Irānu. Lai arī par atklātu karadarbību šobrīd netiek runāts, ir skaidrs, ka spriedze reģionā tikai turpina pieaugt. Tikmēr Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki, kuri uzstāj, ka tieši viņi sarīkojuši dronu uzbrukumus, trešdien paziņoja, ka nākamie uzbrukumi būšot Apvienotajiem Arābu emirātiem. Nemiernieki esot identificējuši vairākus objektus kā iespējamos mērķus. Arī Apvienotie Arābu emirāti piedalās Saūda Arābijas vadītajā kampaņā pret hutiešiem Jemenā. Nemiernieku pārstāvis Saria trešdien paziņoja, ka viņiem esot jauni droni, kas darbojas ar parastajiem un reaktīvajiem dzinējiem, un tie varot sasniegt mērķus dziļi gan Saūda Arābijā, gan Apvienotajos Arābu Emirātos. Izraēlas vēlēšanas Izraēlā turpina skaitīt balsis pēc otrdien notikušajām parlamenta vēlēšanām. Pēc tam, kad pavasarī partijas nespēja vienoties par koalīcijas izveidi, Izraēlā tika izsludinātas jaunas vēlēšanas, lai gan vienas aprīlī jau bija notikušas. Jaunās vēlēšanas situāciju nav padarījušas skaidrāku. Līdzīgi kā pavasarī, arī šoreiz divas lielākās partijas ir saņēmušas līdzīgu vēlētāju atbalstu. Lai gan oficiālie vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi, gan vēlētāju aptaujas, gan arī neoficiālās ziņas no vēlēšanu iecirkņiem rāda, ka pašreizējā premjera Bnejamina Netanjaha partija "Likud" un arī viņa galvenā sāncenša Benija Ganca vadītā centriskā partija "Zilais un baltais" guvušas līdzīgus panākumus. Tas nozīmē, ka Netanjahu nebūs pietiekama atbalsta koalīcijas izveidošanai. Premjerministrs paziņojis, ka darīs visu iespējamo, lai novērstu bīstamas valdības izveidošanos. "Ir divas iespējas. Valdība, ko vadu es, vai bīstama valdība, kas paļaujas uz arābu partijām," tā "Likud" frakcijas sēdē paziņoja Netanjahu, piebilstot, ka pēdējās izveidošanos nedrīkst pieļaut. Tikmēr Benijs Gancs ir paudis

Studijā notikumus komentē politoloģe Žaneta Ozoliņa un portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis. EK jaunais sastāvs Otrdien nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena iepazīstināja ar savu piedāvājumu nākamajam EK komisāru kolēģijas sastāvam, uzsverot dzimumu balansu un zaļo politiku. Fon der Leienas piedāvājums nāk ar dažādām izmaiņām, piemēram, komisāri tagad atbildēs par plašākām politikas tēmām, nekā līdz šim, pirmo reizi izveidoti arī priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņi, kas gan atbildēs par vienu no trim jaunievēlētās priekšsēdētājas darba programmas pamattēmām, gan būs EK locekļi. Šādi posteņi ir trīs un tos ieņems: Franss Timmermanss , kurš koordinēs darbu pie zaļā kursa Eiropai. Viņš pārvaldīs arī klimata politikas jomu ar Klimata politikas ģenerāldirektorāta atbalstu. Margrēte Vestagere. Viņa koordinēs visu darba kārtību attiecībā uz digitālajam laikmetam gatavu Eiropu un būs konkurences komisāre, ko atbalstīs Konkurences ģenerāldirektorāts. Trešais izpildvietnieks būs Valdis Dombrovskis, kurš koordinēs darbu pie tādas ekonomikas, kas darbojas cilvēku labā, kā arī būs finanšu pakalpojumu komisārs. Par EK sastāvu vēl jābalso Eiropas Parlamentam, un ir portfeļi un to iespējamie īpašnieki, kas jau raisījuši jautājumus par to atbilstību ieņemajamiem amatiem. Piemēram, Polijas pārstāvim Janušam Vojcehovskim piešķirts ļoti svarīgais un ietekmīgais lauksaimniecības portfelis, taču pret iespējamo komisāru tiek veikta izmeklēšana par ceļojumu izdevumiem laikā, kad viņš bija EP deputāts. Arī pret Francijas izvirzīto Silviju Gulāru notiek izmeklēšana. Tā ir saistīta ar to, kā viņas EP deputātes pilnvaru laikā tika nodarbināti asistenti. Arī Rumānijas un Ungārijas komisāri saņēmuši pamatīgu kritiku no eiroparlamentāriešiem. Daudz jautājumu ir par Grieķijai atvēlēto Eiropas dzīvesveida aizsardzības portfeli, kas sevī ietver arī migrācijas jautājumu. Visus kandidātus EP plānots izvaicāt no 30.septembra. Jāpiebilst, ka EP iepriekš ir atraidījis EK priekšsēžu komisāru izvēli. ES - ASV attiecības Pagājušajā nedēļā Briselē viesojās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, lai tiktos ar nākamajām ES augstākajām amatpersonām. Kopš ASV prezidenta amatā pirms vairāk nekā divarpus gadiem stājās Donalds Tramps, starp Vašingtonu un Briseli izcēlušās nesaskaņas tādos jautājumos kā tirdzniecība, breksits, Irānas kodolprogramma un klimata pārmaiņas. Tagad ASV vēlas restartēt attiecības ar ES. ASV vēstnieks ES Gordons Sondlends žurnālistiem norādījis, ka attiecības ar ES šobrīd ir ļoti sarežģītas, un izteicis cerību, ka jauni līderi varētu palīdzēt šīs attiecības uzlabot. Vai tas izdosies? "Financial Times" raksta, ka tiem, kuri domā, ka jaunā komisija varētu nogludināt spriedzi transatlantiskajās attiecībās, visticamāk, nāksies vilties. Pirmais izaicinājums ES - ASV attiecībās jaunajai komisijai gaidāms jau pirmajās darba nedēļās, jo novembrī ASV prezidents varētu ieviest jaunus muitas tarifus Eiropā ražotām automašīnām un rezerves detaļām. Benjamina Netanjahu paziņojumi par teritoriju aneksiju Kad pēc aprīlī notikušajām Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanām premjerministram un nacionālkonservatīvās partijas "Likud" līderim Benjaminam Netanjahu tā arī neizdevās izveidot valdības koalīciju, 29. maijā Knesets nobalsoja par pašatlaišanu un ārkārtas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas notiks nākamotrdien, 17. septembrī. Spriežot pēc aptauju rezultātiem, nozīmīgas izmaiņas parlamenta sastāvā nav gaidāmas: tāpat kā līdz šim tālu priekšā pārējiem ir divi līderi – nacionālkonservatīvā "Likud" un liberāli centriskā "Kahol Lavan" jeb „Zili baltais”, kuru nespēja vienoties izrādījās liktenīga iepriekšējam parlamenta sastāvam. Viens no klupšanas akmeņiem ir Benjamina Netanjahu personība, ciktāl "Kahol Lavan" programmā nozīmīga vieta ierādīta antikorupcijas politikai, savukārt Netanjahu ir potenciāls apsūdzētais divās korupcijas lietās, kuras šobrīd izskata Izraēlas ģenerālprokuratūra, un vēl vienā, kuru vēl izmeklē policija. Iespējams, spraigā priekšvēlēšanu situācija pamudinājusi "Likud" līderi otrdien nākt klajā ar paziņojumu par teritoriālas aneksijas plāniem Izraēlas okupētajā Jordānas upes rietumkrastā. Saskaņā ar 1947. gada ANO plānu, Jordānas rietumkrastam bija jākļūst par Palestīnas arābu valsts daļu, taču šis plāns, kā zināms, tā arī neīstenojās. Rietumkrastu vispirms anektēja Jordānija, bet 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā okupēja Izraēla. Starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Rietumkrastu, tai skatā Austrumjeruzalemi, par okupētu potenciālās palestīniešu valsts teritoriju, savukārt Izraēla to uzlūko kā strīdus teritoriju, kuras liktenis būtu jāizlemj sarunās. Daudzviet šajā teritorijā pagājušajos 52 gados izveidojušās ebreju apmetnes, un pilnīgas vai daļējas Rietumkrasta aneksijas tēma arī agrāk bijusi aktuāla Izraēlas politiskajā dienaskārtībā. Tomēr Netanjahu uzstāšanās, solot gadījumā, ja kļūs par premjerministru, anektēt konkrētu Rietumkrasta daļu – Jordānas upes ieleju –

Izskatās, ka kārtējo reizi tiks atlikts breksits. Vakar Londonā plosījās kārtējās politiskās kaislības, kurās visvairāk nācās zaudēt premjerministram Borisam Džonsonam. Parlaments viņam liedza tiesības īstenot bezvienošanās breksitu oktobra beigās, arī ārkārtas parlamenta vēlēšanu Lielbritānijā nebūs vismaz 15.oktobrī. Ukrainā liela interese īstenot gūstekņu apmaiņu starp Ukrainu un Krieviju. Gatavošanās tai ir apaugusi ar daudz baumām, tomēr cerības uz apmaiņu ir. Un šī varētu būt cerība ukraiņu režisoram Sencovam tikt brīvībā. Pretrunīgi vērtētas ziņas nāk no Afganistānas. ASV esot vienojušās ar kustību “Taliban”, ka tā savā kontrolētajā teritorijā neļaus darboties teroristiem, savukārt amerikāņi pakāpeniski izvedīs savus spēkus no Afganistānas. Daudzi raizējas, ka šāda vienošanās nesīs nevis mieru, bet jaunus satricinājumus. Notikumus pasaulē komentē Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Rinalds Gulbis. Nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu 29. augustā uz savu pirmo sēdi sanāca jūlijā ievēlētais Ukrainas parlaments – Augstākā Rada. Kā zināms, jaunajā likumdevēju sastāvā absolūts vairākums ir prezidenta Volodimira Zelenska partijai „Tautas kalps”, un daudzi pauž bažas, ka parlaments tagad kļuvis par prezidenta un viņa administrācijas „likumu drukājamo mašīnu”. Burtiski dažu stundu laikā tika pieņemts priekšvēlēšanu laikā solītais likums par deputātu imunitātes atcelšanu, kā arī apstiprināts jaunais ministru kabineta sastāvs un iecelts jauns Ukrainas ģenerālprokurors. Tieši viņam – ģenerālprokuroram Ruslanam Rjabošapkam – piekrita izšķirošā loma ažiotāžā, kas 30. augustā izvērtās Kijevā, kad Rjabošapka savā Twitter kontā pārpublicēja nu jau bijušās deputāta palīdzes Annas Islamovas paziņojumu. Islamova vēstīja, ka notikusi gūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju, un lidmašīna ar Krievijā notiesāto kinorežisoru Oļegu Sencovu, pagājušā gada novembrī sagūstītajiem Ukrainas jūrniekiem un vairākiem citiem gūstekņiem jau drīz nolaidīšoties Kijevā. Vairāki simti žurnālistu steidzās uz abām Ukrainas galvaspilsētas lidostām, taču gaidītais reiss tā arī neieradās. Dienas laikā Ukrainas Drošības dienests un Prezidenta administrācija izplatīja oficiālus paziņojumus par minētās informācijas nepamatotību, pēc tam minētie ieraksti pazuda kā no Rjabošapkas, tā no Islamovas Twitter kontiem. Kā zināms, sarunas par gūstekņu apmaiņu starp Krieviju un Ukrainu tiešām notiek, taču nekādi konkrēti rezultāti pagaidām nav panākti. Ir skaidrs, ka šāda apmaiņa būtu milzīgs ieguvums prezidentam Zelenskim, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tā notiks tad un ar tādiem noteikumiem, kādus vēlēsies Krievijas vadonis Vladimirs Putins. Medijos tiek plaši apspriestas sociālajos tīklos izplatītas baumas, ka Krievija pieprasot apmaiņas procesa ietvaros izdot tai Vladimiru Cemahu – Austrumukrainas separātistu kaujinieku, kurš komandēja t.s. „Doņeckas tautas republikas” pretgaisa aizsardzības spēkus 2014. gada vasarā, kad virs Donbasa tika notriekta “Malaysia Airlines” pasažieru lidmašīna, nogalinot 298 cilvēkus. Cemahs, kuru šī gada jūnijā Donbasā sagūstīja Ukrainas drošības spēki, varētu būt ļoti nozīmīgs liecinieks tiesas procesā, kuru paredzēts uzsākt nākamā gada martā Hāgas Apgabaltiesā Nīderlandē. Viņš ir Ukrainas pilsonis, līdz ar to viņa izdošanai Krievijai nav juridiska pamata. Paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā 1. septembrī Zalmajs Halilzads, Savienoto Valstu īpašais pārstāvis miera sarunās ar kustību “Taliban”, savā Twitter kontā publicēja optimistisku ziņu, ka viens solis šķirot sarunu procesu no vienošanās, kas (citējot) „mazinās vardarbību un pavērs durvis afgāņiem, lai tie sēstos pie viena galda un vienotos par cienīgu un noturīgu mieru un vienotu, suverēnu Afganistānu, kas neapdraud Savienotās Valstis, to sabiedrotos, nedz arī kādu citu valsti”. Sarunu priekšmets ir apmēram 14 500 amerikāņu karavīru izvešana no Afganistānas apmaiņā pret “Taliban” garantiju, ka tas neīstenos un neatbalstīs pret citām valstīm vērstu darbību no Afganistānas teritorijas. Radikālā islāma kustība Taliban sagrāba lielāko daļu Afganistānas teritorijas 1996. gadā, nodibinot šeit fundamentāli islāmisko Afganistānas emirātu. Šo periodu izbeidza Savienoto Valstu vadītās koalīcijas invāzija 2001. gadā, taču pilnīgi izspiest talibus no Afganistānas tā arī neizdevās. Vēl vairāk – pēdējos gados viņi tikai palielinājuši savu ietekmi, šobrīd stabili kontrolējot 14,5% valsts teritorijas. NATO spēku atbalstītās prezidenta Ašrafa Gàni valdības stabilā kontrolē tikām ir ne vairāk kā 57%. Dienu pirms Halilzads nāca klajā ar savu tvītu, talibi, demonstrējot spēku, uz vairākām stundām ieņēma nozīmīgo Kundūzas pilsētu valsts ziemeļos. Pašreizējo Savienoto Valstu pieeju miera sarunām jau kritizējuši deviņi kādreizējie Savienot Valstu vēstnieki Afganistānā, norādot, ka sasteigta amerikāņu spēku atvilkšana, kas diezgan neizbēgami nozīmētu arī pārējo NATO spēku aiziešanu, draud ar jaunu pilsoņkara uzliesmojum

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas. G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko

Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Trampa piedāvājums Dānijai Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām. Globālās recesijas ēnā Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa. Baltijas ceļa politiskais mantojums Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpa

Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku. Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē. Par notikumiem pasaulē raidījumā Divas puslodes diskutē Rīgas Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Protesti Maskavā Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Varas iestādes apgalvo, ka protestos piedalījušies apmēram 20 000, taču neatkarīgi avoti min 50 un pat 60 000 dalībnieku. Tas nozīmē, ka šī demonstrācija ir lielākā, kāda Maskavā pieredzēta kopš plašajām protesta akcijām, kas risinājās no 2011. gada decembra līdz 2013. gada vidum. Toreiz akciju dalībnieki Maskavā un arī citās Krievijas pilsētās protestēja vispirms pret Krievijas Valsts Domes vēlēšanu apšaubāmajiem rezultātiem, vēlāk arī pret Vladimira Putina atgriešanos Krievijas prezidenta amatā. Tagad, kā zināms, protestus izraisījusi varas rīcība, liedzot opozīcijas kandidātiem dalību Maskavas Pilsētas domes vēlēšanās. Lai gan galvaspilsētas dome ir politiski visai maznozīmīga institūcija, kas nodarbojas ar 12 miljonus lielās pilsētas apsaimniekošanu, varas nomenklatūra ar pārsteidzošu konsekvenci atsijāja no dalības vēlēšanās visus opozīcijas kandidātus, diskvalificējot daļu no kandidēšanai nepieciešamajiem atbalstītāju parakstiem. Tas izraisīja sākumā mazskaitlīgus, vēlāk jau lielākus protestus, pret kuriem tika raidīti lieli, vārda tiešā nozīmē līdz zobiem ekipēti un paņēmienos neizvēlīgi policijas, Krievijas nacionālās gvardes un OMON vienību spēki. 27. jūlija nesaskaņotās protesta akcijas laikā tika aizturēti gandrīz 1300 cilvēki, daudzi tika sisti ar stekiem un citādi iekaustīti. Pret četrpadsmit personām ierosinātas krimināllietas par piedalīšanos masu nekārtībās ar iespējamo soda mēru līdz astoņiem gadiem ieslodzījumā, bet opozīcijas kandidātes Ļubovas Soboļas palīgs Aleksejs Miņailo apsūdzēts arī par nekārtību organizēšanu, par ko var saņemt pat 15 gadus aiz restēm. Apsūdzības izraisījušās darbības ir, cita starpā, sviešana policistam ar papīra glāzi vai mēģinājums pacelt policista sejas aizsegu. Neskatoties uz šo cītīgo varas mehānismu darbināšanu, protesti pagaidām vēršas plašumā. Atšķirībā no piecus gadus senas pagātnes, tajos daudz pamanāmākas ir pašorganizējušās pilsoniskās sabiedrības izpausmes – pastāvīga informācijas aprite sociālajos tīklos, brīvprātīgi juristi, kas bez atlīdzības piedāvā atbalstu aizturētajiem. Pēdējā nedēļā parādījušās arī tādas jaunas tendences kā atbalsta piketi citās Krievijas pilsētās un populāru popmūziķu iesaistīšanās protestos. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku Pastāvošā prezidenta priekšvēlēšanu sistēma Argentīnā tika ieviesta 2009. gadā ar nolūku atsijāt no vēlēšanu procesa marginālus kandidātus. Lai turpinātu cīņu par prezidenta posteni, kandidātam priekšvēlēšanās jāsaņem vismaz 1,5% vēlētāju atbalsts, un līdz ar to priekšvēlēšanas ir arī visai ticams indikators potenciālajiem vēlēšanu rezultātiem. Svētdien notikušajās priekšvēlēšanās pašreizējais Argentīnas prezidents, labēji centriskās partijas „Republikāniskais piedāvājums” vadītājs Maurisio Makri nepārprotami zaudēja savam konkurentam, Justiciālistu partijas pārstāvim Alberto Fernandesam. Justiciālisti pārstāv Argentīnas tradicionālo politisko virzienu – peronismu. Šī kustība, kas savu nosaukumu mantojusi no 20. gs. argentīniešu politiķa Huana Domingo Perona vārda, ietver visai plašu politisko ieviržu spektru ar diezgan izteiktām populisma tendencēm. Justiciālistu partija savā platformā akcentē peronismam raksturīgo sociālā taisnīguma motīvu, un Fernandesa uzvara 27. oktobrī paredzētajās vēlēšanās visdrīzāk nozīmēs prezidenta Makri īstenotās taupības politikas pārskatīšanu. Valūtas un akciju tirgi reaģējuši negaidīti strauji. Argentīnas pirktāko akciju indekss pirmdien dažās stundās zaudēja vairāk nekā 30% vērtības. Tādu pašu kritumu piedzīvoja arī Argentīnas peso kurss pret ASV dolāru, pēc valdības aktīvas valūtas intervences gan atgūstot apmēram 15%. Notikumi Kirgizstānā Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību pagājušajā nedēļā, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē. Drošībnieku vienību sagaidīja eksprezidenta atbalstītāju pūlis un bruņota apsardze, izcēlās apšaude, kurā tika ievainoti 36 cilvēki, tai skaitā 15 varas pārstāvji, bet viens drošības spēku kareivis z

Studijā notikumus komentē žurnālists Kārlis Dagilis un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Venecuēlas situācija 5. augustā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu par plašu sankciju ieviešanu pret visās Venecuēlas valdības institūcijām. Tiek iesaldēti visi Venecuēlas valsts aktīvi, sankcijām var tikt pakļautas kompānijas, kuras veic kādus darījumus ar oficiālo Karakasu. Ja līdz šim sankcijas bija vērstas pret Venecuēlas vadītāju Nikolasu Maduro, viņam pietuvinātām personām un atsevišķiem valsts uzņēmumiem, tad jaunais sankciju statuss nostāda Venecuēlu līdzīgā situācijā kā Irānu, Ziemeļkoreju vai Kubu. Sankciju mērķis ir paātrināt prezidenta Maduro režīma nomaiņu pēc tam, kad tas novedis valsti nepieredzēti dziļā ekonomiskajā un sociālajā krīzē, bet pēc pagājušajā gadā notikušajām vēlēšanām turas pie varas ar politisku manipulāciju un opozīcijas apspiešanas palīdzību. Jau vairāk nekā 50 pasaules valstis atzinušas par Venecuēlas pagaidu prezidentu opozīcijas līderi, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētāju Huanu Gvaido. Par starptautisku atbalsta akciju Gvaido izvērtās arī 6. augustā notikusī starptautiskā konference Peru galvaspilsētā Limā, kuru rīkoja t.s. „Limas grupa” – 2017. gadā nodibināta Amerikas valstu organizācija Venecuēlas krīzes risināšanai. Savienotās Valstis konferencē pārstāvēja prominenta delegācija ar prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džonu Boltonu priekšgalā. Lai arī aicināti, Limā nebija klāt pārstāvji no Maduro ietekmīgākajiem starptautiskajiem atbalstītājiem – Ķīnas, Krievijas, Turcijas un Kubas. Barbadosā nupat iesācies kārtējais raunds sarunās starp Venecuēlas režīma un opozīcijas pārstāvjiem ar Norvēģijas valdības vidutājību. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju datiem krīzes rezultātā kopš 2015. gada Venecuēlu pametuši aptuveni 4 miljoni jeb vairāk nekā 15% iedzīvotāju. Valstī valda hiperinflācija, pārtikas un medikamentu trūkums, par biežu parādību kļuvuši strāvas padeves pārtraukumi. ASV un Ķīnas tirdzniecības karš „Tramps un Sjī badās – un velk visu pasauli sev līdzi,” – šādu virsrakstu savai vakardienas publikācijai licis izdevuma "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Šķiet, ka divu lielāko pasaules ekonomiku pretstāve draud uzsākt jaunu spirāles loku, kurā tirdzniecības karam var pievienoties arī valūtu kursu karš. Pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja savu lēmumu par jaunu tarifu ieviešanu Ķīnas precēm 300 miljardu dolāru vērtībā, juaņa kurss piedzīvoja lejupslīdi, uz ko ar strauju indeksu kritumu reaģēja biržas Volstrītā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Situāciju vēl vairāk saasinājis Savienot Valstu Finanšu departamenta paziņojums, ka Ķīna uzskatāma par valūtas manipulatoru. Tam gan nepiekrīt daudzi eksperti, uzskatot, ka juaņa kursa pazemināšanās ir dabiska valūtas tirgu reakcija uz papildu tarifu ieviešanu. Jāpiebilst, ka pēdējo reizi Finanšu departaments vainojis Ķīnu valūtas manipulācijā 1994. gadā, un Ķīnas valdība apgalvo, ka tā pēdējās desmitgadēs atteikusies no mākslīgas valūtas kursa pazemināšanas prakses. Jādomā, ka Ķīna nepaliks atbildi parādā un savukārt palielinās tarifus Savienoto Valstu lauksaimniecības produkcijas importam. Tas vēl palielinās negatīvo efektu, kuru Savienoto Valstu ražojumu eksportam uz Ķīnu radīs augstais dolāra kurss pret juaņu. Tirdzniecības karš starp abiem globālās ekonomikas gigantiem raisa arvien vairāk bažu, liekot runāt par jaunas globālās recesijas iespējamību. Džammu un Kašmīras liktenis Pirmdien Indijas parlaments spēra vienlīdz radikālu un apšaubāmu soli, pasludinot par atceltu Indijas konstitūcijas 370. pantu, kas noteica īpašu statusu Džammu un Kašmīras štatam valsts ziemeļos. Parlamenta lēmumu tai pašā dienā apstiprināja Indijas prezidents Ramnats Kovinds. Džammu un Kašmīras īpašais statuss bija spēkā kopš Indijas valsts tapšanas 1947. gadā. Džammu un Kašmīrā vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi. Kā zināms, Indijas un Pakistānas valstis, izbeidzoties britu koloniālajai virskundzībai, tika veidotas, vadoties pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības. Džammu un Kašmīrai tādējādi bija jānonāk Pakistānas sastāvā, taču politiski tā bija ciešāk saistīta ar Indiju. Strīdīgā situācija bija iemels vairāk nekā gadu ilgam Indijas un Pakistānas karam, kura risināšanā iesaistījās Apvienoto Nāciju Organizācija. Tika panākta vienošanās par teritorijas piederības noteikšanu referendumā, tomēr tā sarīkošanai nepieciešamā karaspēka atvilkšana tā arī nenotika, un nu jau 70 gadus Džammu un Kašmīra ir iesaldēta konflikta situācijā. Štata ziemeļu un rietumu daļa palika Pakistānas okupēta, savukārt pārējai teritorijai Indijas sastāvā tika piešķirts jau piesauktais īpašais statuss, kas garantēja štata islamticīgo iedzīvotāju tiesības pamatā hinduistu apdzīvotajā valstī. Nu šīs konstitucionālās garantijas burtiski pāris dienu laikā ir iznīcinātas, līdz ar pašu Džammu un Kašmīras štatu. Tagad tā vietā izveidotas divas savienotās teritorijas – Džammu un Kašmīra un Ladākha, pie tam jaunizveidotajā L

Studijā notikumus komentē LU asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra . Telefonsarunā - žurnālists Pauls Raudseps. Protesti Maskavā un varas reakcija Maskavas pilsētas domes vēlēšanas paredzētas 8. septembrī. Līdz šim tās netika uzskatītas par politiski nozīmīgām, ciktāl Krievijas galvaspilsētas likumdevējai struktūrai ir diezgan ierobežotas funkcijas. Tomēr vairāku opozīcijas kandidātu mēģinājums balotēties šajās vēlēšanās sastapis krasu varas pretestību. Politikas vērotāji to izskaidro ar pēdējā laikā vērojamo varas partijas „Vienotā Krievija” kandidātu zaudējumu sēriju vairākās federācijas subjektu vadītāju vēlēšanās. Šajās domes vēlēšanās „Vienotās Krievijas” biedrus aizstājuši šīs partijas atbalstīti it kā neatkarīgie kandidāti, savukārt vairāki opozicionāri pie vēlēšanām nav pielaisti, pamatojot to ar lielu nederīgu parakstu skaitu viņu izvirzīšanas listēs. Šķiet, Krievijas varas nomenklatūra nebija rēķinājusies ar protestiem, kuri uzbangoja pēc šīs „atsijāšanas” un kulminēja sestdien, 27. jūlijā, kad nesankcionētā mītiņā pulcējās līdz 10 000 protestētāju. Pret viņiem tika izsūtīti tūkstoši policistu un nacionālās gvardes kaujinieku, kuri bez kautrēšanās laida darbā stekus. Protestētāju izdzenāšanas bilance: vairāk nekā tūkstotis aizturēto, desmitiem traumu – pārsistas galvas, sasitumi, smadzeņu satricinājumi, ierosināta krimināllieta par masu nekārtību organizēšanu, trīs krimināllietas par uzbrukumu varas pārstāvjiem, kurās maksimālais iespējamais soda mērs ir 15 gadi ieslodzījumā; daudz administratīvo lietu. Cietumā šobrīd kārtējo reizi atrodas arī redzamākais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs, kuram piespriests mēnesis ieslodzījumā par aicinājumu piedalīties nesaskaņotā publiskā pasākumā. Divas no šīm 30 diennaktīm viņš pavadījis slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar kādu ķīmisku vielu un ticis izrakstīts, neskatoties uz ārstējošā ārsta iebildumiem. ASV demokrātu kandidātu debates 2020. gada Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons ir sācies. To iezīmē Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātu debates, kuru otrais cikls 30. un 31. jūlija vakarā (attiecīgi – vēlu naktī pēc Latvijas laika) risinājās Mičiganas štata lielākajā pilsētā Detroitā. Debatēm jākalpo par orientieri partijas locekļiem un atbalstītājiem, izvēloties to līderi, kurš nākamajās vēlēšanās mērosies spēkiem ar esošo prezidentu no Republikāņu partijas Donaldu Trampu. Detroitas debatēs iezīmējušies divi vairāk vai mazāk noteikti Demokrātu partijas strāvojumi, kurus mēdz dēvēt par progresistiem un mērenajiem. Pirmajiem raksturīga kreisāka sociālā programma, kuras centrā ir vispārēja veselības apdrošināšanas pieejamība, un liberālāku imigrācijas noteikumu aizstāvība. Kā spilgtākās figūras progresistu flangā šobrīd izvirzījušies senatori Bernijs Sanderss un Elizabete Vorrena, savukārt viņu nozīmīgākais konkurents mēreno nometnē ir senators un bijušais Baraka Obamas kabineta viceprezidents Džo Baidens. Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušo Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir pārsteigums visiem, tai skaitā šo ārkārtas vēlēšanu iniciatoram, aprīlī ievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zeļenskim, tautā bieži dēvētam vienkārši par „Zē”. Partija „Tautas kalps”, kas tapusi kā „Zē” un viņa tuvāko domubiedru politisks projekts, tagad ieguvusi vairākumu parlamentā, kas tai ļauj veidot vienpartijas valdību. Vēl pārsteidzošāki par nepieredzēti pārliecinošo uzvaru partiju sarakstu konkurencē ir „Tautas kalpa” kandidātu panākumi vienmandātu apgabalos, kur tie pieveikuši daudzas vietējās prominences, kas ieradušas šeit saņemt mandātu jau vairākus vēlēšanu ciklus no vietas. Faktiski var teikt, ka Ukraina vienā rāvienā nomainījusi lielāko daļu savas līdzšinējās politiskās elites. Kas mudinājis ukraiņu vēlētāju šādai rīcībai? Tas bija viens no jautājumiem, kuru Eduards Liniņš uzdeva Ukrainas politikas ekspertiem, nedēļā pēc vēlēšanām uzturoties Kijevā. Vispirms – ekonomikas eksperta, Ukrainas analītiskā centra Ekspertīzes un analīzes padomes vadītāja Borisa Kušņiruka viedoklis: Ir acīmredzami, ka te sakrituši vairāki faktori. Es jau daudzus gadus nodarbojos ar ekonomisko un politisko analītiku, un jau ap 2008./2009. gadu es runāju un rakstīju par to, ka ap 2020. gadu ir jānotiek elišu nomaiņai. Es tolaik nezināju, kā tas notiks, bet skaidri sapratu, ka tam jānotiek. Otrkārt, mēs taču visā pasaulē novērojam procesu, kurā klasiskās politiskās elites, kurām ir it kā pareizas tēzes, pareizi, politkorekti oratori, – tās negaidīti visā pasaulē zaudē. Negaidīti – nosacīti sakot, jo var konstatēt, manuprāt, ne pārāk pozitīvo procesu, ka politika un viss, kas ar to saistīts, galēji primitivizējas. Primitivizējas uzvedība, pie kam – no divām pusēm. Iedzīvotāji kļūst arvien mazizglītotāki. Viņi manāmi mazāk lasa. Arī politiskā elite mazāk lasa. Ukrainas politiskajā elitē tas ir pamanāms, jo viņiem pat nākas grūti izlasīt tos likumus, kuri viņiem tiek uzrakstīti priekšā. Un ja tā ir elite, tad iedz

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu

Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt. Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti. Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlament