Divas puslodes

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsēt

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto ka

Arvien vairāk pazīmju liecina, ka pretinieku spēki pašreizējā Ukrainas kara fāzē pietuvojušies izlīdzinājuma punktam. Krievija pēdējās nedēļās atvilkusi savas vienības no Harkivas pievārtes un lielākajā daļā frontes līnijas neveic aktīvus uzbrukumus. Izņēmums ir Severodoneckas pilsētas apkārtne, kur Krievija koncentrē pūliņus šīs pilsētas ieņemšanai. Ukrainas puses militārie eksperti raksturo ukraiņu situāciju šai rajonā kā smagu. Ja Severodonecka kritīs krievu rokās, tas varētu likt ukraiņiem atstāt praktiski visu Luhanskas apgabala teritoriju, un tas Kremļa režīmam būtu nozīmīgs politisks ieguvums, kuru varētu pat pasniegt pat kā zināmu uzvaru. Vispārējā situācija arvien vairāk saasina jautājumu par iespējamo Ukrainas spēku pretuzbrukumu, tā rezultātiem un prognozējamo pašreizējās karadarbības iznākumu. Šai kontekstā atsevišķi notikumi maija vidū atkal likuši uzdot jautājumus par Eiropas Savienības ietekmīgāko dalībvalstu gatavību konsekventi atbalstīt Ukrainu un neļaut Krievijai iegūt no pašreizējās militārās agresijas. Ar bažām tāpēc uztverti Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi. Tāpat zināmas samiernieciskas tendences tikušas saklausītas Itālijas premjerministra Mario Dragi izteikumos vizītes laikā Vašingtonā 11. maijā. Vai Krievija ir fašistiska valsts? Daudzus, domājams, šokēja amerikāņu vēsturnieka, Centrālās un Austrumeiropas vēstures speciālista Timotija Snaidera viedokļraksts 19. maija izdevumā The New York Times „Mums tas būtu jāpasaka. Krievija ir fašistiska”. Citējot Snaideru: „Cilvēki mēdz strīdēties, bieži vien kaismīgi, par to, kas ir fašisms. Taču mūsdienu Krievija atbilst lielākajai daļai kritēriju, ko šim jēdzienam mēdz piemērot zinātnieki. Tai ir vadoņa kults ar Vladimiru Putinu centrā. Tai ir mirušo kults, kas izveidots ap Otro pasaules karu. Tai ir mīts par zelta laikmetu; pagātnes impērijas diženumu, kas jāatjauno ar jauna kara dziedinošo vardarbību – slepkavniecisko karu pret Ukrainu.” Turpinājumā vēsturnieks norāda: „Citu saukšana par fašistiem, pašiem tādiem esot, ir būtiska putinistu prakse. Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par „iznīcinošo propagandu”. Es to saucu par „šizofašismu”. Viselegantākais apzīmējums pieder ukraiņiem, kuri to dēvē par „rašismu”. Parlamenta vēlēšanas Austrālijā – kreisāk, zaļāk 21. maijā austrālieši devās pie vēlēšanu urnām, lai pārvēlētu 151 Austrālijas Parlamenta apakšpalātas deputātu, kā arī 46 no 76 augšpalātas – Senāta – locekļiem. Lai gan šobrīd joprojām nav saskatīta gandrīz ceturtdaļa balsu, ir skaidrs, ka varu zaudējusi līdzšinējā premjerministra Skota Morisona centriski labējā valdība. Vēl gan nav skaidrs, vai Albanīzs varēs vadīt vairākuma valdību, vai arī viņam nāksies paļauties uz mazāko partiju un neatkarīgo deputātu atbalstu. Salīdzinoši lielākā no mazajām partijām – Austrālijas zaļie – tās līdera Ādama Benda personā jau paziņojusi par gatavību sadarboties ar leiboristiem. Salīdzinot ar iepriekšējo, Albanīza kabineta politika solās būt zaļāka un, protams, sociāli pretimnākošāka, palielinot valsts investīcijas veselības aprūpē, palielinot minimālo algu un uzlabojot sieviešu stāvokli darba tirgū. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu. Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro liel

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktuālā situācija Ukrainā, apdraudējums Moldovai un gāzes un naftas embargo. Notikumus analizē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātus: Lūkasu Mandlu no Austrijas un Nikolu Bēru no Vācijas. Vēl viena kara nedēļa Pagājusī nedēļa nav nesusi nopietnas izmaiņas Krievijas un Ukrainas kara situācijā. Krievijas spēki turpina spiedienu uz ukraiņu pozīcijām, taču nekādu nopietnu panākumu agresora armijai nav. No otra puses, pagaidām nav pamanāmas arī kādas kvalitatīvas izmaiņas, kuras varētu būt radījušas Rietumu ieroču piegādes Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Krievija turpina Ukrainas teritorijas apšaudes ar raķetēm, pamatā tēmējot uz infrastruktūras objektiem, taču šais apšaudēs teju nemainīgi iet bojā un cieš civiliedzīvotāji. Starp citu, pāris raķetes sasniedza Kijevu laikā, kad tur uzturējās ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs. Krievija to lieliski zināja, jo pirms tam ģenerālsekretārs bija apmeklējis Maskavu, un šis Kremļa „atvadu sveiciens” jau izpelnījies vispārēju neizpratni un nosodījumu. Tomēr Apvienoto Nāciju vadītāja vizītei Kremlī ir noteikti rezultāti, jo 1. maijā konvojam ar ANO simboliku izdevās evakuēt no Mariupoles uz neokupēto Ukrainas daļu apmēram 150 civiliedzīvotāju, kuri līdz tam slēpās rūpnīcas „Azovstaļ” drupās. Šī milzīgā industriālā teritorija ir pēdējais patvērums ukraiņu karavīriem, kuri jau trešo mēnesi cīnās aplenktajā pilsētā. Tiek ziņots, ka arī visus civiliedzīvotājus no turienes vēl nav izdevies evakuēt. Pēdējas nedēļas spilgtākā ir versija, ka Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks, armijas ģenerālis Valērijs Gerasimovs, iespējams, ticis ievainots laikā, kad uzturējies frontes tuvumā pie Izjumas pilsētas Ukrainas ziemeļaustrumos. Uz turieni Gerasimovs varētu būt devies, lai mēģinātu uzlabot Krievijas armijas pagalam pieticīgo sniegumu. Vai gaidāma „otrā fronte” Piedņestrā? Piedņestras iesaldētā konflikta saknes meklējamas laikā starp abiem pasaules kariem, kad mūsdienu Moldovas Republika bija Rumānijas sastāvdaļa, savukārt robežupes Dņestras kreisajā krastā, toreizējās Padomju Savienības teritorijā pastāvēja Moldāvijas Autonomā padomju republika. Pēc Moldāvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara lielāko daļu no bijušās autonomijas pievienoja jaundibinātajai Moldāvijas PSR. Jau tobrīd moldāvu iedzīvotāju šai teritorijā bija labi ja puse, un padomju varas periodā pārkrievošanās procesi turpinājās. Padomju Savienībai brūkot un Moldovai iegūstot neatkarību, pamatā krieviskajā Piedņestrā sākās separātisma kustība. Konfliktā starp jaunās Moldovas valsts spēkiem un separātistiem iejaucās tur izvietotais Krievijas armijas kontingents, un rezultātā Piedņestra tā arī palika starptautiski neatzīta, bet no Kišiņevas valdības „de facto” neatkarīga valstiņa, kuras pastāvēšana balstījās Krievijas armijas klātbūtnē un ekonomiskās saiknēs ar Krieviju. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu Piedņestra nonāca diezgan dziļā izolācijā, un Krievija zaudēja iespēju normāli apgādāt un papildināt savu militāro kontingentu pašpasludinātajā republikā. Šī kontingenta salīdzinošais vājums, kā arī tas, ka samērā daudzi Piedņestras iedzīvotāji ir Ukrainas pilsoņi, licis neatzītās valsts vadībai distancēties no Krievijas agresijas pret Ukrainu. Tomēr pagājušā nedēļa atnesa satraucošas ziņas: 25. aprīlī trīs nenoskaidroti vīrieši apšaudīja ar granātmetēju Piedņestras republikas drošības dienesta ēku galvaspilsētā Tiraspolē. Vēlāk sprādzieni nogranda kādā no militārajām bāzēm pilsētas pievārtē, bet nākamajā dienā tika uzspridzināti divi radiotranslācijas torņi, no kuriem tika pārraidīta vietējā ražojuma un Kremļa propaganda, t.sk. uz tuvumā esošo Ukrainas un Moldovas teritoriju. Šie notikumi vieš bažas, ka Piedņestra varētu kļūt par vēl vienu fronti pret Ukrainu un, iespējams, arī ievilkt Moldovu šai karā. Krievijas gāzes šantāža Jau 2014. gadā, kad Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu, presē parādījās trāpīga karikatūra: Krievijas prezidents Putins stūrē tanku, kuram ir divi stobri: tradicionālais lielgabals un gāzesvada caurule. Var teikt, ka nupat šis otrais stobrs sācis apšaudīt Krievijas nedraugus Eiropā. Pagājušajā nedēļā Krievija paziņoja par gāzes piegādes pārtraukšanu Polijai un Bulgārijai. Oficiālais iemesls ir šo valstu nevēlēšanās maksāt par gāzes piegādēm pēc Krievijas pieprasītās shēmas, proti, ieskaitot līgumos paredzēto samaksu eiro vai ASV dolāros īpašā kontā „Gazprom” bankā, kur tie tiktu konvertēti uz Krievijas rubļiem. Apmaksa tiktu uzskatīta par veiktu tikai pēc konvertācijas. Jau drīz pēc Krievijas prasību deklarēšanas marta nogalē Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā paziņoja, ka maksāšana par piegādēm rubļos nozīmētu sankciju režīma pārkāpumu. Tomēr risks piedzīvot Krievijas dabasgāzes piegāžu pārtraukšanu ir pārāk liels, un gāzes importētājas kompānijas intensīvi meklē ceļus,

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk. Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus at

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet? Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī ok

Ukrainā visa uzmanība pievērsta valsts austrumiem, Krievija gatavojas plašam uzbrukumam, to apliecina izlūkdienestu dati. Protams, tam gatavojas arī Ukraina un pārējā pasaule. Valstu vadītāji steidz nokļūt Kijivā, lai paustu atbalstu Ukrainas prezidentam, bet NATO valstis piegādā dažnedažādu bruņojumu. Kaut arī traģiskās ainas no Ukrainas daudzus ir saliedējušas, Krievijai joprojām ir savi atbalstītāji. Visskaidrāk to demonstrē Vācijā dzīvojošie, jau vairakkārt rīkojot autopārbraucienus ar Krievijas karogiem. Pašā Vācijā daudzi par to šausminās – kā vācieši ar to sadzīvo un kāpēc citās valstīs kara slavinātāji nav tik drosmīgi. Pievēršamies arī Francijai, kur svētdien notika pirmā prezidenta vēlēšanu kārta. Pēc pusotras nedēļas francūžiem būs jāizdara galīgā izvēle, kurš turpmāk saimniekos Elizejas pilī. Notikumus ārvalstīs komentē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra. Sazināmies arī Tāli Rēdmani Vācijā un Asnāti Sīmani Francijā. Kijiva pasaules diplomātijas epicentrā Viens no rezultātiem Krievijas spēku atvilkšanai no Ukrainas ziemeļu apgabaliem, t.sk. no Kijivas pievārtes, ir augsta ranga vizīšu birums Ukrainas galvaspilsētā. Pirmkārt tāpēc, ka tas kļuvis iespējams, jo krietni mazāki kļuvuši draudi drošībai, otrkārt tāpēc, ka ir īstais brīdis, lai demonstrētu solidaritāti ar Ukrainu. Krievija koncentrējusi savus militāros pūliņus Ukrainas austrumos, deklarējot mērķi paplašināt tās kontrolēto Donbasa reģiona daļu, savukārt krievu spēku atstātajās pilsētās un ciemos atklājusies baisa kara noziegumu aina, kas liek piesaukt genocīda jēdzienu. Savām acīm noziegumu pastrādāšanas vietu Bučā skatīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels, kuri ieradās Kijivā pagājušajā piektdienā. Neilgi pirms viņu ierašanās izpaudās ziņa par kārtējo krievu spēku nodarījumu, raķešu triecienā bēgļu pārpildītajai Kramatorskas dzelzceļa stacijai, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Attiecīgi augsto Eiropas amatpersonu izteikumos vizītes laikā netrūka skarbu un apņēmīgu vēstījumu agresoram. Kā savā oficiālajā paziņojumā pauda for der Leiena, savienība izmantos visu savu ekonomisko jaudu, lai liktu Putinam samaksāt smagu cenu. „Krievija nonāks ekonomiskā, finansiālā un tehnoloģiskā pagrimumā. Tikmēr Ukraina soļo pretī Eiropas nākotnei.” Publiski pasniedzot Ukrainas prezidentam Zelenskim anketu, kuras aizpildīšana ir pirmais solis iestājai Eiropas Savienībā, komisijas prezidente solīja padarīt šo procesu pēc iespējas ātru. Savukārt augstais pārstāvis ārlietās Borels paziņoja par nākamā pusmiljarda eiro militārās palīdzības piešķiršanu. Līdz ar augstajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem Ukrainu apmeklēja arī tās kaimiņvalsts Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers. Savukārt, var teikt, kā no zila gaisa sestdien Kijivā uzradās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Par viņa vizīti pasaule uzzināja tikai tad, kad britu valdības vadītājs jau atradās Ukrainas galvaspilsētā un dažas stundas vēlāk varēja vērot viņu kopā ar prezidentu Zelenski pastaigājamies pa Hreščatiku. Galvenais abu valstu galvu sarunu temats, protams, bija britu militārais atbalsts Ukrainai, kas tagad ietvers arī bruņumašīnas un krasta aizsardzības raķešu sistēmas. Tai pašā sestdienā Kijivā ieradās arī Austrijas kanclers Karls Nehammers, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Maskavu, kļūstot par pirmo kādas rietumvalsts vadītāju, kurš apmeklē Krieviju, kopš tā izvērsa iebrukumu Ukrainā. Pusotrai stundai sarunu aiz slēgtām durvīm Krievijas līdera ārpilsētas rezidencē nesekoja nedz kopīgs komunikē, nedz cita ierastā publicitāte, vien kanclera brīfings Austrijas vēstniecībā. Kā paziņoja kanclers, viņi atklāti un asi runājuši par Krievijas agresiju un pastrādātajiem kara noziegumiem. Austrija, kā zināms, ir viena no visvairāk no Krievijas gāzes atkarīgajām Eiropas valstīm. Bet, solidaritātes vizīšu ciklu turpinot, šodien, 13. aprīlī, Kijivā ieradušies Polijas un trīs Baltijas valstu prezidenti. Impēriskās diasporas izpausmes Pēdējās nedēļās vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, pamanāmas kļuvušas turienes krievu diasporas izpausmes. Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē un Štutgartē turienes krievi sarīkojuši gājienus vai auto kolonu braucienus. Organizētāji apgalvo, ka mērķis esot protestēt pret rusofobiju un diskrimināciju, kuru Vācijas krievi piedzīvojot, kopš viņu dzimtene izvērsusi militāro agresiju pret Ukrainu. Tomēr šīs demonstrācijas vairāk izskatās pēc Krievijas agresijas un lielkrievu šovinisma apliecinājuma, kur līdzās neskaitāmām ar divgalvaino ērgli rotātiem Krievijas trikoloriem plīvo arī Padomju Savienības sarkanais ar sirpi un āmuru, arī pa kādam pašpasludināto t.s. Donbasa „tautas republiku” karogam. Bēdīgi slavenos Z un V burtus gan nācies novākt – to publisku izmantošanu Vācijas valdība aizliegusi. Sevišķu sašutumu Vācijas sabiedrībā izpelnījies krievu autokolonnas brauciens pa Berlīni 3. aprīlī – dienā, kad izpaudās ziņas par krievu

Kara noziegumi Ukrainā un pasaules reakcija. Parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Sazināmies ar Maršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, Eiropas Parlamenta deputātu no Latvijas Nilu Ušakovu. Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds Kijivas piepilsētas Bučas vārds kopš šīs nedēļas piepulcējies tam baisajam sarakstam, kurā Babijjara un Katiņa, Sarajeva un Srebreņica, un citas tuvākas un tālākas pagātnes masu slepkavošanas un vardarbības vietas. Agresorvalsts Krievijas bruņotajiem spēkiem pagājušās nedēļas otrajā pusē atkāpjoties no Ukrainas galvaspilsētas pievārtes, atklājās šausminoša kara noziegumu aina, kurā neiztrūkst teju neviens iedomājams nodarījums pret cilvēka dzīvību, veselību, cieņu un īpašumu. Īpaši mērķtiecīgi okupanti slepkavojuši Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku dalībniekus un kopš 2014. gada t.s. pretterorisma operācijā valsts austrumos karojušos, vietām arī vīriešus karošanai atbilstošā vecumā, taču starp upuriem netrūkt arī sieviešu, bērnu, sirmgalvju; reizēm nogalinātas veselas ģimenes. Bieži vien slepkavošana bijusi saistīta ar spīdzināšanu un seksuālu vardarbību. Notikušā sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka šī varmācības orģija nav tikai Krievijas bruņoto spēku nedisciplinētības un vājas komandēšanas sekas, bet konsekventi īstenota taktika, kas, iespējams, sankcionēta visaugstākajā līmenī. Buča ir tikai pirmā vieta, no kuras pasauli sasniedza attiecīgie foto un videokadri, taču, kā jau norādījuši Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, līdzīga aina paveras daudzās citās atbrīvotajās pilsētās un ciemos Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos. Kara noziegumu liecības šokējušas starptautisko sabiedrību un iedarbinājušas jaunus sankciju mehānismus no Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas un citu rietumu partneru puses. Galīgos lēmumus par jaunām Eiropas Savienības sankcijām paredzēts pieņemt dalībvalstu pārstāvju sanāksmē šodien, 6. aprīlī. Paredzams, ka tie ietvers Eiropas ostu slēgšanu Krievijas kuģiem un sauszemes robežu slēgšanu autotransportam, atteikšanos no Krievijas ogļu importa, norēķinu pārtraukšanu ar vēl vairākām agresorvalsts bankām un citus pasākumus. Tomēr joprojām teju neskarts paliek galvenais Kremļa kara mašīnas un noziedzīgā režīma finansēšanas avots – naftas un gāzes eksports uz Eiropu. Līdz šim atbalstu nav guvuši Polijas un Baltijas valstu priekšlikumi piemērot šim eksportam tarifus, kas to padarītu ekonomiski neizdevīgu, vai aizturēt daļu no maksājamajām summām līdz Krievijas spēku izvešanai no Ukrainas. Domājams, pēdējo dienu notikumi kāpinās arī militārās palīdzības apjomu Ukrainai. Krievija uz atklātajiem noziegumu faktiem reaģējusi ar ierastajām atrunām, ka tas viss esot safabricēts, inscenēts un viltots. Šajā kontekstā krievu amatpersonu izteikumi iegūst grotesku nokrāsu, un tos nekavējoties atmaskoja faktu pārbaudītāji daudzviet pasaulē. Pie darba jau ķērušās Ukrainas un starptautiskās izmeklēšanas institūcijas, skan prasījums pēc vainīgo saukšanas pie atbildības, kaut šobrīd grūti spriest, kad un kādos apstākļos viņi varētu stāties tribunāla priekšā. „Stabilitātes garants” Orbans Pirms svētdien, 3.aprīlī, notikušajām Ungārijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanām pastāvēja zināmas cerības, ka tās varētu nest pārmaiņas valsts politiskajā ainavā. Apvienotajam opozīcijas partiju blokam „Vienoti Ungārijai”, spriežot pēc aptauju datiem, gan bija maz izredžu izsist no varas pozīcijām nu jau divpadsmito gadu valdošo premjeru Viktoru Orbanu, taču tas cerēja vismaz atņemt partijai „Fidesz” un tās mazākajam partnerim Kristīgi demokrātiskajai tautas partijai absolūto vairākumu parlamentā. Šīm iecerēm nebija lemts piepildīties. Nacionāli konservatīvā valdošā apvienība pat par pāris vietām palielinājusi savu dominējošo vairākumu, kamēr opozīcijas bloka partijas dažas vietas zaudējušas. Apvienībā „Vienoti Ungārijai” iekļāvies teju viss opozīcijas partiju spektrs, kurā ir sociālistiski, sociālliberāli, zaļie, centriskie, konservatīvie, kā arī pāris kustības, kuras sevi nepozicionē kā partijas, bet pārstāv galvaspilsētas Budapeštas un reģionu pašvaldību intereses. Reģionu vadītāju dibinātās „Kustības Ungārija ikvienam” pārstāvis Pēters Marki-Zajs bija opozīcijas premjera kandidāts. Ar dažām vietām parlamentā ietikusi arī galēji labējā kustība „Mūsu dzimtene”. Saskaņā ar vēlēšanu likumu vietas ar pazeminātu procentuālo barjeru deputātu vietas var iegūt minoritāšu pārstāvji, taču no 12 minoritātēm tikai vāciešiem izdevies tikt pie viena mandāta. Kārtējā premjera Orbana graujošā uzvara kaldināta, ekspluatējot viņa platformas totālo dominanci mediju vidē, priekšrocības, kuras sniedz pēdējā desmitgadē piekoriģētā vēlēšanu sistēma un elektorāta labvēlības iegūšana ar dāsnu sociālo politiku un konservatīvo vērtību apliecinājumu. Papildus instruments elektorāta konsolidācijai „Fidesz” bija vienlaicīgi ar vēlēšanām notikušais referendums par nepilngadīgo

Krievijas un Ukrainas miera sarunas. Armēnijas un Azerbaidžanas konflikta saasinājums. Nekas mainījies - visas pasaules uzmanības centrā joprojām ir karš Ukrainā. Tomēr vakardiena, 29.marts, nesa virkni jaunumu. Ukraiņi būtu gatavi runāt par Doneckas un Luhanskas apgabalu tālāko statusu, gan arī militāri necīnīties turpmākajos gados par Krimas atgūšanu. Savukārt Krievija varētu neiebilst tam, ka Ukraina iestājas Eiropas Savienībā. Vakar parādījās pirmie iespējamie kompromisa piedāvājumi miera sarunās starp Ukrainu un Krieviju. Tikmēr Krievija paziņojusi par kara taktikas maiņu. Kijivas virzienā militārā aktivitāte tikšot būtiski samazināta, galvenā uzmanība būšot veltīta Donbasa atbrīvošanai jeb, pareizāk teikt, iekarošanai. Kā šādas Krievijas paziņojums vērtēt, ko tad varam sagaidīt tālāk militārajā frontē? Un nevaram nepieminēt arī situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā. Azerbaidžāņi, šķiet, cenšas izmantot Krievijas vājumu un mēģina pārņemt lielāku kontroli strīdīgajā teritorijā. Izskatās, ka Azerbaidžāna arvien vairāk cenšas tuvināties Ukrainai, savukārt Armēnija vēl ciešāk stiprina savas saites ar Krieviju. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Sarunas Stambulā. Pozitīvi signāli, bet… 29. martā pēc vairāk nekā divu nedēļu pārtraukuma Krievijas un Ukrainas delegācijas tikās klātienē Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Abu pušu sarunvežus šeit uzņem Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Ukrainas puse ir publiskojusi savus priekšlikumus karadarbības pārtraukšanai. Proti, Kijiva ir gatava atteikties no mērķa iestāties NATO aliansē un pieņemt pastāvīgi neitrālas valsts statusu, ja virkne valstu būtu gatavas sniegt tai drošības garantijas, kas faktiski būtu līdzvērtīgas NATO līguma 5. pantā definētajām. Kā šādus garantus Ukrainas puse nosaukusi ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu, kā arī Turciju un Poliju. Krimas jautājumā Ukraina gatava piekrist 15 gadus ilgam konsultāciju periodam, kurā atturētos no mēģinājumiem atgūt Krievijas pretlikumīgi anektēto teritoriju, savukārt par separātisko teritoriju likteni Ukrainas austrumos būtu jāvienojas Krievijas un Ukrainas sarunās augstākajā līmenī pēc karadarbības izbeigšanas. Krievijas puse tās aizsardzības ministra vietnieka Aleksandra Fomina personā paziņojusi ka tā būtiski samazina militārās aktivitātes Kijivas un Čerņihivas virzienos, pasniedzot to kā labas gribas žestu. Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu paziņojis, ka abu pušu pozīcijas tuvinoties, un pirmais sarunu procesa rezultāts varētu būt Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru tikšanās. Tomēr kopumā Krievijas puses gatavība kompromisiem, kura, domājams, joprojām pamatā atkarīga no Kremļa līdera Vladimira Putina ieskatiem, tiek vērtēta drīzāk skeptiski. Kā bildis Pentagona pārstāvis Džons Kērbijs, Krievijas spiediena atslābums pie Kijivas un Čerņihivas vērtējams tikai kā pozīciju maiņa, bet nav uzskatāms pat par spēku atvilkšanu, nemaz jau nerunājot par atkāpšanos. Arī dauzi analītiķi pauž uzskatu, ka Krievijas bruņotie spēki šādi rīkojas pamatā apstākļu spiesti, cenšoties iegūt laiku un sakopot spēkus jaunai ofensīvai nākotnē. Papildu jautājumus sarunu procesa sakarā liek uzdot krievu oligarha Romāna Abramoviča klātbūtne. Kopš vairākām nedēļām parādījusies informācija, ka šis miljardieris, kura aktīvu vērtība sankciju rezultātā varētu būt mazinājusies pat vairākas reizes, aktīvi līdzdarbojas sarunu procesā, taču par viņa lomu un funkcijām tikpat kā nekas nav zināms. Vēl mīklaināka ir ar pāris nedēļu novēlošanos izpaudusies informācija, ka pēc tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem Kijivā marta sākumā gan Abramovičs, gan divi viņa sarunu partneri no Ukrainas puses piedzīvojuši saindēšanās simptomus. Pieaug spriedze Kalnu Karabahā Pēc divus mēnešus ilgas karadarbības 2020. gada rudenī starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem Kalnu Karabahā tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Azerbaidžāna paturēja teritorijas, kuras tās spēki bija ieņēmuši karadarbības rezultātā. Reģionā tika izvietoti krievu miera uzturētāji, kuri, cita starpā, nodrošina transporta koridoru, kas savieno Kalnu Karabahā izveidoto un starptautiski neatzīto Arcahas republiku ar Armēnijas teritoriju. Pagājušonedēļ izpaudās ziņas, ka 24. martā azerbaidžāņu spēki ieņēmuši krievu miera uzturētāju kontrolētajā zonā esošo Paruhas jeb Faruhas ciemu, no kurienes evakuēti armēņu iedzīvotāji. Sadursmēs ar azerbaidžāņu spēkiem nogalināti trīs un ievainoti 15 armēņu karavīri, azerbaidžāņu spēki īstenojuši arī vairākus bezpilota lidaparātu „Bairaktar” uzbrukumus armēņu pozīcijām. Sekoja Krievijas pieprasījums Azerbaidžānai pārtraukt karadarbību un atvilkt spēkus, un 27. martā Kr

Nedēļas garumā esam sekojuši līdzi visām ziņām no Ukrainas. Ir pagājusi jau ceturtā kara nedēļa, tā nav nesusi būtiskas izmaiņas; bēgļi turpina bēgt, Krievija turpina piegriezt skrūves, turpinās uzlidojumi, mirst ļaudis, Ukraina nepadodas, stāv stingri pretī. Karš turpinās. Kāda ir pašreizējā faktiskā situācija Ukrainas karā? Sarunās vēlamies saprast, kāds ir spēku samērs, kara tālākā perspektīva no pašreizējā skatu punkta. No vienas puses, tādu būtisku militāru panākumu pēdējā laikā nav bijis, kā var dzirdēt arī ziņās. No otras puses, nav tā, ka nekas nenotiek un nemainās un detaļām arī reizēm ir būtiska nozīme. Kara gaitu raidījumā Divas puslodes analizē Zemessardzes štāba kapteins Jānis Slaidiņš un vēsturnieks Dainis Poziņš. Ierakstā uzklausām rakstnieku, kara korespondentu Sergeju Loiko, kurš šobrīd ir Ukrainas armijas brīvprātīgais, un politologu Dmitro Ļevusju, kurš atrodas Kijivā. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”. Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļ

Visas nedēļas garumā ir turpinājies ar starptautiskais spiediens uz Krieviju, lai tā pārtrauktu iznīcināt un postīt. Līdz šim tas nav devis cerētos rezultātus. Kāpēc tas tā, kam Rietumvalstis ir gatavas, kam tomēr nē? Kas varētu notikt tālāk? Diskutē un vērtē Latvijas ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Imants Lieģis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Eiropas Parlamentaviceprezidents Roberts Zīle un Rīgas Stradiņa universitātes Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Saukārt raidījumā Krustpunktā vērtējām kara militārās perspektīvas. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tikai un vienīgi karš Ukrainā ir raidījuma uzmanības lokā. Ziņas no Ukrainas kļūst arvien satraucošākas, cita pēc citas ir aplenktas lielās pilsētas, ir pretrunīgas ziņas par to, kuras pilsētas ir ieņemtas, ar satraukumu tiek gaidītas lielās kaujas Kijevā. Krievijas politiskā un militārā vadība neslēpj, ka tās uzdevums ir likvidēt Ukrainas prezidentu un valdību. Raidījumā Krustpunktā runājām, kāpēc starptautiskā sabiedrība nav bijusi spējīga apturēt šo karu. Bet runājot par šo tematu, tikpat aktuāls ir "dvīņu" jautājums, kāpēc Krievijas tauta ir gatava karot, gatava izliet brāļu tautas – ukraiņu – asinis, maksāt par to lielu cenu arī paši. Aktuālo komentē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs. Sazināmies ar laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu un portāla „Meduza” komunikācijas vadītāju Katerinu Abramovu. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kopš raidījuma pirms nedēļas notikumi ap Ukrainu un Ukrainā ir risinājušies ļoti strauji. Krievija atzinusi pašpasludināto Ukrainas austrumu republiku neatkarību un noslēgusi vienošanos par palīdzību un draudzību. Bet Krievijas prezidents gandrīz stundu garā televīzijas uzrunā skaidroja, kāpēc viņaprāt Ukrainai vispār nebūtu īsti tiesiskumu uz savu valstiskumu. Tas radījis izaicinājumus un jautājumus, kas notiks tālāk, ko šīs atklāsmes nozīmē gan politiski, gan militāri? Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Jevgenu Magdu un Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Pirmdien, 21. februārī, Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra soli, kas uzskatāms par nākamo nopietnāko Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpumu pēc Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā. Krievijas līderis atzina par neatkarīgiem valstiskiem veidojumiem t.s. Doneckas un Luganskas tautas republikas, kas tai pašā 2014. gadā izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtajās teritorijās Ukrainas dienvidaustrumos. Attiecīgo paziņojumu Krievijas prezidents sev ierastajā manierē pavadīja ar plašiem pseidovēsturiekiem spriedelējumiem, kuri saturēja ne vien atzinumus par Ukrainas valsti kā padomju sistēmas radītu fenomenu, bet arī faktiski noliedza kādreizējās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošo nāciju pašnoteikšanās tiesības. Vēlāk tika precizēts, ka Krievijas prezidents atzinis minēto pašpasludināto „Donbasa republiku” tiesības uz to Doneckas un Luhanskas apgabalu lielāko daļu, kuru separātisti nekontrolē, taču uzskata par savu. Tādējādi tiek nepārprotami iezīmēta potenciāla agresija vismaz šais divos Ukrainas rajonos ar mērķi paplašināt prokrievisko spēku teritoriju. Atzīšanai sekoja līgumi par draudzību un savstarpēju palīdzību un Putina pavēlē Krievijas karaspēka pārvietošanai uz separātistu kontrolētajām teritorijām. Arī līdz šim lielāks vai mazāks Krievijas armijas kontingents pastāvīgi uzturējās separātistu kontrolētajā Ukrainas austrumu daļā. Tomēr līdz šim Kremlis šos faktus konsekventi noliedza, uzstādāms, ka pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem reģionā karo tikai vietējie iedzīvotāji un Krievijas brīvprātīgie, kas neatrodas aktīvā militārā dienestā. Tāpat bija skaidrs, ka separātistu spēku militārā kapacitāte tiek uzturēta tikai uz Krievijas palīdzības rēķina. Tagad stāvoklis ir principiāli mainījies, un t.s. „tautas republiku” teritorijā sākušas ieplūst Krievijas regulārās armijas daļas. Cik liels šobrīd ir uz Ukrainas teritoriju pārvietoto spēku apjoms, nav droši zināms, taču pienāk arvien jauni aculiecinieku ziņojumi par bruņutehnikas pārvietošanos kā pa Krievijas pierobežas rajoniem, tā separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju. Tikām pēdējās dienās nav jaunu ziņu par t.s. bēgļiem, proti – nenoskaidrotu skaitu iedzīvotāju, kuri no separātistu kontrolētajiem rajoniem devušies pāri robežai uz Krieviju. Kremļa saimnieka rīcība pēdējās dienās radījusi Rietumiem dilemmu: cik nopietnas sankcijas Krievija pelnījusi par savu rīcību. No vienas puses pašpasludināto republiku atzīšana ir klajš Ukrainas suverenitātes pārkāpums un bruģē ceļu agresijas kāpinājumam. No otras, Krievijas spēki pagaidām ieplūst tikai teritorijās, kuras arī līdz tam kontrolēja. Attiecīgi, vārdos skarbi nosodot prezidenta Putina lēmumus, rietumvalstu valdības pagaidām aprobežojušās ar sankcijām, kuras eksperti vērtē kā visai nesāpīgas. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Eiropas Savienība pakļāvušas sankcijām atsevišķas bankas, uzņēmumus un privātpersonas, ierobežota Krievijas piekļuve finanšu tirgiem. Noteikts aizliegums jebkādai komercdarbībai separātistu kontrolētajā Ukrainas daļā. Pamanāmākais ir Vācijas valdība lēmums iesaldēt gāzesvada „Nord Stream – 2” sertifikācijas procesu. Tāpat Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens paziņojis par papildu amerikāņu armijas spēku pārvietošanu uz Baltijas valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aizvadīta nedēļa ir bijusi spriedzes pilna. Vairums ziņu ir saistīstas ar Ukrainu, Krieviju un citu valstu reakciju uz notiekošo. Notikumus komentē Eiropas Parlamenta deputātes no Latvijas Inese Vaidere un Dace Melbārde. Ukrainas bruņoto spēku karavīrs pie blindāžas uz sniegotu lauku fona – šādu ilustrāciju Eiropas Parlamenta mājas lapas veidotāji izvēlējušies materiālam par pašreiz Strasbūrā notiekošo parlamenta plenārsesiju. Krievija turpina lēnām, bet nepārtraukti palielināt savu militāro kontingentu Ukrainas robežu tuvumā, un jautājums par plašas karadarbības iespējamību Eiropas Savienības robežu tiešā tuvumā neizbēgami nosaka noskaņojumu vienotās Eiropas likumdevēju forumā. Kaut, protams, parlaments savā plenārsesijā lemj arī daudzus citus darbakārtības jautājumus: par Eiropas Savienības nozīmīgāko lomu vēža saslimstības apkarošanā, stingrāku rotaļlietu drošības kontroli, vienotu stratēģiju jūras piekrastes izmantošanā atjaunoto energoresursu ražošanai, strādājošo aizsardzību pret bīstamām ķīmiskām vielām, u.t.t. Savu darbu pirmdien, 14. februārī, parlamentārieši uzsāka, atzīmējot divdesmito gadadienu kopš pirmo eiro banknošu un monētu laišanas apgrozībā un turpināja ar Eiropas Centrālās bankas gada pārskata ziņojumu, klātesot bankas prezidentei Kristīnei Lagardai un atbildīgajam Eiropas Komisijas izpildviceprezidentam Valdim Dombrovskim. Krievijas agresija pret Ukrainu ir dienaskārtībā šodien, 16. februārī, kad par šo jautājumu uzstāsies augstais komisārs ārējās un drošības politikas jautājumos Žozeps Borels ar sekojošām plašām debatēm. Jauna rezolūcija par Ukrainu gan nav paredzēta, ciktāl stāvoklis šai ziņā ļoti strauji mainās. Tāpat Eiropas Savienības politika attieksmē pret Krieviju noteikti tiks nozīmīgi skarta debatēs vēlāk šovakar, apspriežot parlamenta Ārlietu komitejas sagatavoto ziņojumu par Eiropas vienotās ārpolitikas īstenošanu, kā arī Ārlietu komitejas Drošības un aizsardzības apakškomitejas ziņojumu par kopīgo drošības un aizsardzības politiku. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības," teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas pa

Maskava un Pekina. Savējie saprotas. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu un Latvijas vēstnieks Kanādā Kārli Eihenbaumu. Maskava un Pekina. Savējie saprotas Pagājušā nedēļa nesa vēl vienu akcentu Ķīnas pozicionējumam pēdējos mēnešos samilzušajā Krievijas un Rietumu pretstāvē, kuras pamatā ir Krievijas iebrukuma draudi Ukrainā un neizpildāmās prasības Savienotajām Valstīm un NATO. Telefonsarunā ar Savienoto Valstu valsts sekretāru Entoniju Blinkenu Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji izteicās, ka Krievijas paustās bažas par savu drošību esot jāuztver nopietni, ka reģionālo stabilitāti nevarot garantēt kādu militāru bloku stiprināšana vai, vēl jo vairāk, paplašināšana, un būtu jāatsakās no aukstā kara laiku domāšanas. Tas ir līdz šim pamanāmākais Krievijas pozīcijas atbalsts no Ķīnas puses un apliecinājums, ka notiek loģiska tuvināšanās starp Maskavu un Pekinu situācijā, kad abu šo režīmu attiecībās ar Rietumiem netrūkst spriedzes momentu. Kamēr prezidents Baidens un vairāku citu rietumvalstu līderi pieteikuši Pekinas ziemas olimpisko spēļu diplomātisko boikotu, Krievijas līderis dodas uz Ķīnas galvaspilsētu, lai piedalītos spēļu atklāšanā un pie viena tiktos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Oficiālā Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs jau paziņojis, ka abi līderi pamatīgi pārrunāšot drošības situāciju Eiropā un Krievijas attiecības ar ASV un NATO. Kā norāda analītiķi, Pekina uzmanīgi vērojot rietumvalstu reakciju uz Krievijas izaicinošajiem žestiem, lai prognozētu, cik vienoti un konsekventi Rietumi varētu būt savā attieksmē pret Ķīnu, kura sākusi īstenot ekspansīvāku ārpolitiku un, vienlaicīgi, „skrūvju piegriešanu” iekšpolitikā. Ir pat izskanējuši viedokļi, ka vāja rietumvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā varētu pamudināt Ķīnu uz kādu militāru avantūru pret Taivānu. Šāda iespēja gan ir maz ticama, ciktāl Savienotās Valstis ir uzņēmušā Taivānas neatkarības garantēšanu. Nav arī skaidrs, cik tālu Pekina varētu atbalstīt Maskavu, ja tā nolemtu izvērst plašu iebrukumu Ukrainā. Labas attiecības ar Maskavu Pekinai ir svarīgas, taču jāšaubās, vai tik ļoti, lai riskētu vēl krietni palielināt saspīlējumu savās attiecībās ar Rietumiem. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē Uzmetot aci Portugāles parlamenta jeb Republikas Asamblejas lielāko frakciju nosaukumiem, var rasties iespaids, ka portugāļu politika ir teju viscaur kreisa. Taču nosaukumu konjunktūra šai gadījumā ir maldinoša. Politiskais spēks, kas sevi dēvē par Sociāldemokrātisko partiju, vēsturiski gan ir bijis mēreni kreisi orientēts, taču pakāpeniski dreifējis pa labi vispirms uz centriski/liberālām, bet vēlāk, pagājušā gadsimta nogalē, – uz labēji centriskām pozīcijām. Attiecīgi, kreisi centrisko jeb klasiski sociāldemokrātisko nišu Portugāles politikā ieņem Sociālistiskā partija, tā saukto sociāldemokrātu galvenais konkurents teju kopš 1976. gada, kad Portugālē pēc diktatūras perioda tika atjaunota demokrātija. 2019. gada vēlēšanas nesa relatīvus panākumus sociālistiem, kuri ieguva lielāko frakciju parlamentā un izveidoja mazākuma valdību ar radikālāko kreiso – „Demokrātiskās bloka” un komunistu, kā arī zaļās partijas atbalstu. Taču pagājušā gada oktobrī kreisie sabiedrotie izgāza premjera Antoniu Koštas valdības budžeta apstiprināšanu, un valsts prezidents Marselu Rebelu de Souza izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kuras notika 30. janvārī. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka portugāļu vēlētājiem ir īsti pa prātam Koštas kabineta sabalansēti taupīgā, bet izaugsmi veicinošā politika un, acīmredzot, arī rīcība pandēmijas krīzē. Sociālisti ieguva nepilnus 42% balsu, palielināja savu frakciju līdz 117 no 230 mandātiem un nu jau veidos vairākuma valdību. Pēc visa spriežot, viņi atņēmuši balsis saviem līdzšinējiem sabiedrotajiem, kuru frakcijas šajā parlamentā sarukušas pavisam mazas un nenozīmīgas. Ieguvēji šajās vēlēšanās ir arī libertāriskā partija „Liberālā Iniciatīva” un, jo sevišķi, radikāli nacionālistiski populistiskā partija „Chega”, kuras nosaukums latviskojams kā „Pietiek!”. Tomēr arī šīs frakcijas ir mazas un nenozīmīgas, salīdzinot ar portugāļu politikas smagsvariem – sociālistiem un sociāldemokrātiem. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo Autotransportam ir milzu nozīme Kanādas ikdienā. Liela daļa no valstī patērētajām precēm tiek importētas pāri robežai no Savienotajām Valstīm, un tiek lēsts, ka šai loģistikā ir nodarbināti apmēram 120 000 kravas automašīnu vadītāju. Līdz šim uz šiem tālbraucējiem netika attiecināta valstī pastāvošā prasība nevakcinētām personām pēc iebraukšanas no ārzemēm ievērot karantīnu un atgriezties darbā tikai pēc negatīva Covid-19 testa, taču nesen premjerministra Džastina Trudo Liberālās partijas valdība kārtību manīja, kas nevakcinētajiem tālbraucējiem faktiski nozīmē liegu

Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļu

Vācijas ārlietu ministres vizīte Maskavā nemazina spriedzi. Skandināvu reakcija uz Krievijas manevriem pasaulē. Britu parlamenta opozīcija pieprasa premjera atkāpšanos. Notikumus pasaules politikā komentē Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Vai Borisam beigta balle? Borisa Džonsona valdība šūpojas uz naža asmens – tāda ziņa pagājušajā nedēļā izplatījās pasaules medijos. Atklājies, ka 2020. gada maijā, kad Lielbritānijā bija izsludināta pirmā mājsēde un ierindas britiem bija atļauts satikties tikai ar vienu personu, kas nepieder pie viņu mājsaimniecības, premjerministra biroja dārzā Dauningstrītā notikusi ballīte, kurā piedalījušies apmēram 100 biroja darbinieki, premjeru ieskaitot. Tas kļuvis zināms procesā, kurā valsts civildienesta pilnvarotie izmeklē vairākus gadījumus, kad britu valdības ierēdņi pandēmijas ierobežojumu laikā rīkojuši saviesīgas sanākšanas, traktējot tās kā „darba pasākumus”. Tādu pašu argumentu lietoja arī premjerministrs, kad pagājušo trešdien, 12. Janvārī, skaidrojās par šo notikumu Parlamenta Apakšpalātā. Opozicionārās Leiboristu partijas līderis Keirs Stārmers pēc tam pauda, ka šādi skaidrojumi esot smieklīgi tiktāl, ka aizvainojot britu sabiedrību. Arī vairāki prominenti Konservatīvās partijas pārstāvji – Skotijas toriju līderis Duglass Ross, bijusī ministre Kerolaina Nouksa un viens no Parlamenta komiteju vadītājiem Viljams Rags – izteikušies, ka pēc notikušā Džonsonam vajadzētu demisionēt. Izmeklēšanas vadītāja Sū Greja jau nodēvēta par „ietekmīgāko personu, par kuru līdz šim nekas nav dzirdēts”. Ja viņas atklātās pretlikumīgo ballīšu detaļas būs pietiekami iespaidīgas, Borisam Džonsonam var nākties vai nu demisionēt, vai piedzīvot neuzticības izteikšanu Parlamentā. Tādā gadījumā Konservatīvo partijas īpašai komitejai būs jāizraugās nākamais partijas līderis un premjerministra kandidāts. Kā iespējamie pretendenti tiek minēti ārlietu ministre Elizabete Trasa, finanšu ministrs Rišijs Sunaks, iekšlietu ministre Pritija Patela un bijušais ārlietu ministrs Džefrijs Hants. Zviedrija un Somija uz NATO sliekšņa Pagājušajā nedēļā Zviedrijas bruņotie spēki izplatīja ziņu, ka tiek palielināts karalistes armijas kontingents Gotlandē – Zviedrijai piederošā salā Baltijas jūras viducī, kas, cita starpā, atrodas vien apmēram 300 km attālumā no Krievijai piederošā un pamatīgi militarizētā Kaļiņingradas apgabala. Tā ir reakcija uz spriedzi Baltijas jūras reģionā, kas strauji augusi, Krievijai šeit kāpinot savu militāro potenciālu un pagājušā gada nogalē uzstādot ultimatīvas prasības Ziemeļatlantijas aliansei un Savienotajām Valstīm par NATO tālāku nepaplašināšanos un militāro spēku neizvietošanu agrākajā Padomju Savienības varas sfērā. Gadījumā, ja sāktos militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju, Gotlandes okupācija būtu vairāk nekā loģisks militāri stratēģisks solis no Krievijas puses. Krievijas agresīvā retorika par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem skārusi arī līdz šim neitrālo valstu Somijas un Zviedrijas iespējamo pievienošanos aliansei un likusi šīm valstīm, no savas puses, atgādināt agresīvajam kaimiņam par savas suverēnās izvēles tiesībām. Tās savās Jaungada uzrunās akcentējis gan Somijas prezidents Sauli Nīnaste, gan premjerministre Sanna Marina. Kā zināms, aukstā kara periodā abas ziemeļvalstis bija blokiem nepiederošas. Zviedrijas neitralitātei ir senas saknes, un mūsdienās šis statuss kļuvis par nacionālās identitātes elementu. Tomēr aukstā kara periodā Zviedrijas slepeni sadarbojās ar NATO, un pastāvēja pat plāni par alianses iejaukšanos, ja Padomju Savienība uzbruktu Zviedrijai. Somijas neitralitāti noteica Padomju Savienības uzspiestās līgumsaistības Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr laikā pēc padomju sistēmas sabrukuma Somija un Zviedrija turpinājušas uzturēt savas aizsardzības spējas salīdzinoši labā līmenī, pie tam savstarpēji koordinējušas aizsardzības plānus, un to iestāšanās NATO varētu dot pamanāmu pienesumu alianses ziemeļaustrumu flanga stiprumam. Diplomātiskais duelis Maskavā Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas pirmā vizīte Maskavā tika gaidīta ar pamatīgu interesi, ciktāl tikšanās aci pret aci ar Krievijas ārlietu resora vadītāju un pasaules diplomātijas vecmeistaru Sergeju Lavrovu nav viegls uzdevums nevienam Rietumu diplomātam. Lai atceramies kaut vai Eiropas Savienības ārlietu vadītāja Žozepa Borela dārdošo izgāšanos Maskavā pagājušā gada februārī, kad Lavrovs kopīgajā preses konferencē atļāvās burtiski gānīties par Eiropas Savienības ārpolitiku, tādējādi Borela personā pazemojot visu viņa pārstāvēto valstu kopību. Tūdaļ jāsaka: jaunā Vācijas ārlietu resora vadītāja no Zaļās partijas šo eksāmenu ir izturējusi pārliecinoši, un, kā atzīmē pēc vakardienas sarunām notikušās preses konferences vērotāji, tad šoreiz apguris un sašļucis izskatījies Sergejs Lavrovs. Ar rutinētu pieskaņu viņš uzskaitīja Kremļa pārmetumus, sākot ar žēlošanos par gāzesvada Nord Stream 2 „neproduktīvo politizēšanu” un diskriminējošo attieksmi pret Krievijas v

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti. Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem. Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru n

Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās n

Šis ir bijis gana raibs un notikumiem bagāts gads, bet tā laikam var teikt par katru gadu. Bet dienu pirms gadu mijas raidījumā Divas puslodes vērtējam zīmīgākos notikumus, pieskaroties pieciem tematiem. Pirmais no tiem ir garlaicīgākais, prognozētākais, tomēr tas ir visus mūs visvairāk ietekmējis. Protams, runa ir par Covid-19 pandēmiju, kas turpināja plosīties visa gada garumā, jo vīruss ir izrādījies pietiekami dzīvelīgs un nasks uz mutācijām. Tas rada riskus un bažas daudzviet pasaulē. Reti kurš pirms gada prognozēja to, kas 2021. gadā notiks Afganistānā. To, ka NATO spēki pamazām varētu pamest šo valsti, zinājām. Par to, ka tas notiks tik strauji, haotiski un pat dramatiski, nerunāja neviens. Baltkrievija, Ukraina, Krievija - kā attīstīsies notikumi un veidosies attiecības turpmāk Eiropai un ASV ar šīm valstīm. Jautājums ir pavisam tiešs - vai būs karš starp Ukrainu un Krieviju? Bet nav tā, ka viss ir bijis tikai slikti pasaulē šogad. Pievēršamies arī tam, ko noteikti zinājām un prognozējām. Tās ir vēlēšanas Vācija un Angelas Merkeles aiziešana no amata. Valdība bez kristīgo demokrātu līdzdalības ir zināms pārsteigums. Vēl runājam par Ķīnu. Par šo valsti esam daudz runājuši gada laikā, un runāt par šo valsti ir svarīgi kaut vai tāpēc, ka Ķīna pēdējās desmitgadēs ir veikusi milzīgu izrāvienu un ievērojot šīs valsts potenciālu, tai ir milzīgas iespējas un arī pieaugusi tās ietekme pasaules ekonomikā.

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmum

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondentu Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem,

Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrai

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tā kā šodien ir svētku diena, arī raidījumā Divas puslodes ir nedaudz citāds. Interesējamies, kā Latvijas Valsts proklamēšanas gadadienu svin un atzīmē ārpus Latvijas, arī ļoti tālu no mūsu zemes. Neatkarības pasludināšana pirms vairāk nekā simts gadiem nozīmēja arī milzīgu izaicinājumu ne tikai izkarot brīvību Neatkarības karā, bet arī panākt Latvijas valstiskuma atzīšanu starptautiski. Ieguldot lielas pūles Latvijas diplomātijai izdevās iegūt citu valstu atbalstu, tāpēc šogad varējām svinēt Latvijas neatkarības atzīšanas de iure simtgadi. Kā Latvijas neatkarības gadadienu atzīmē mūsu valsts pārstāvniecībās dažādās pasaules malās, lai arī aizstāvētu Latvijas intereses starptautiskajā telpā šodien? Sazināmies ar Latvijas vēstnieku Izraēlā Aivaru Grozu, Latvijas vēstnieku Kanādā Kārli Eihenbaumu, Latvijas vēstnieku Norvēģijā Mārtiņu Klīvi, Latvijas vēstnieku Spānijā Māri Klišānu, Latvijas vēstnieci Zviedrijā Ilzi Rūsi, Pagaidu pilnvaroto lietvedi Azerbaidžānā Viju Bušu, vēstnieku Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Ženēvā Bahtioru Hasanu, Latvijas vēstnieci Čehijā Guntu Pastori un ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Korejā Āri Vīgantu.

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai. Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda. Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvi

Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte? Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta? Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE). Enerģētikas krīze 2021 Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts. Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas. Klimata samits Glāzgovā 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas. Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas ra

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja. Lienošais "Poleksits" Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci. Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu. Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.” Čehu politikas samezglojumi Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans. Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija. Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts. Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim. NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets" Pirmdien Kriev

15. un 16. oktobrī Rīgā notiks ikgadējā konference, kas ir veltīts starptautiskajai politikai, sadarbībai, aizsardzībai, un divu dienu garumā būs interesantas diskusijas ar prominentiem dalībniekiem. Visus tematus, protams, nevarēsim aplūkot, vienam pievērsīsimies arī raidījumā - kāpēc Eiropai neizdodas kļūt par ietekmīgāku spēlētāju starptautiskajā arēnā. Runājot par aktuālo, šķiet ļoti interesanti. Notikumi risinājās Čehijā, kur nedēļas nogalē bija parlamenta vēlēšanas. Rezultāti izrādījās citādi, nekā prognozēja vairums aptauju, turklāt pāri visam klājas Čehijas prezidenta slimības ēna. Viņš nākamajā dienā pēc vēlēšanām itin smagā stāvoklī esot nonācis slimnīcas reanimācijā. Šobrīd līdz galam nav saprotams, kā tad lietas risinās tālāk. Bet Nobela komiteja šogad nolēmusi īpaši atzīmēt žurnālistikas nozīmi. Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem Filipīnās un Krievijā. Raidījumā saruna ar Krievijas laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakarovu. Viņa strādā laikrakstā, kuras galvenais redaktors ir šīs balvas saņēmējs. Viņš pats ir teicis, ka šī balva ir visam radošajam kolektīvam. Aktualitātes analizē profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins. Čehija pēc vēlēšanām – vienādojums ar vairākiem nezināmajiem Čehijas Republikas Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas, kas notika 8. un 9. oktobrī, padarījušās šīs Centrāleiropas valsts likumdevēju no politiskās pārstāvniecības viedokļa kompaktāku. Turpmāk 200 likumdevēju vietas būs sadalītas starp četrām frakcijām, no kurām divas gan ir partiju koalīcijas. Kā zināms pārsteigums tiek atzīmēts tas, ka Čehijas parlamentā šajā sasaukumā nebūs ne komunistu, ne sociāldemokrātu, jo piecu procentu barjeru nav pārvarējusi ne Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija, ne Čehu sociāldemokrātiskā partija. Līdz ar to savus sabiedrotos ir zaudējis līdzšinējais premjerministrs Andrejs Babišs, un tas viņa politiskajai situācijai ir pat smagāks trieciens nekā paša partijas „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011” sniegums, zaudējot sešas no 78 deputātu vietām. Galvenie ieguvēji šais vēlēšanās ir liberālkonservatīvā partiju alianse „SPOLU” (tulkojumā no čehu valodas – „Kopā”), kuru veido Pilsoniski demokrātiskā partija, Kristīgi demokrātiskās savienības un Čehijas Tautas partijas apvienība un partija „TOP 09”. Apvienības partiju mandātu skaits pieaudzis no 42 iepriekšējā sasaukumā līdz 71 šajā. Tāpat deviņus mandātus klāt ieguvusi apvienība „Pirāti un Stārasti”. Šo apvienību veido partija „Stārasti un neatkarīgie”, kas, kā jau liecina nosaukums, apvieno pašvaldību vadītājus u.c. vietvaru pārstāvjus, kā arī Čehijas Pirātu partija. Būdams orientēts uz tiešo demokrātiju un decentralizāciju, šis spēks tomēr tiek raksturots kā visumā konstruktīvs, liberāls un proeiropeisks, un tādējādi – ticamākais alianses „SPOLU” partneris nākamajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu stabils vairākums parlamentā ar 108 balsīm no 200. Premjera Babiša partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, tāpēc viņam, visticamāk, pirmajam Čehijas prezidents Milošs Zemans uzticēs valdības sastādīšanu, kaut arī Babiša izredzes šai ziņā ir visai vājas. Parlamenta ceturtā frakcija, ko veido radikāli labējā partija „Brīvība un tiešā demokrātija”, ir, pirmkārt, par mazu, lai kopā ar „Neapmierināto pilsoņu akciju” veidotu vairākumu, otrkārt, ar savu radikālo antieiropeiskumu ir problemātisks partneris. Tomēr tiek atzīmēts, ka premjeram Babišam ir iespējas manipulēt, velkot garumā valdības izveides procesu un tādējādi paliekot pie varas. Prezidents Zemans šai ziņā, visticamāk, būtu gatavs premjeru atbalstīt, tiesa, svētdien viņš ievietots slimnīcā. Saskaņā ar Čehijas likumdošanu, ja prezidents slimības dēļ nebūtu spējīgs veikt savas funkcijas, valdības vadītāja nominēšana piekristu parlamenta apakšpalātas priekšsēdim, kuru gan jaunajam parlamentam vēl jāievēl. Nobela Miera prēmija – žurnālistiem Atšķirībā no tām Nobela prēmijām, kuras tiek piešķirtas par sasniegumiem eksaktajās zinātnēs, kā arī, lielākoties, Nobela prēmijas literatūrā, Nobela Miera prēmijai allaž bijis politisks iekrāsojums. Par prēmijas piešķiršanu lemj Norvēģijas parlamenta ievēlētā Norvēģijas Nobela komiteja, kuras pieci locekļi ir prominenti norvēģu sabiedriskie darbinieki un politiķi, kuru lēmums, attiecīgi, atspoguļo norvēģu sabiedrības vērtīborientāciju. Pašreizējā komitejā darbojas juriste un politiķe Berita Reisa-Andersena, starptautiskās politikas eksperts Asle Toje, politiķe, bijusī Norvēģijas Centra partijas vadītāja Anne Engere, bijusī ministre Kristīne Klemeta un politiķis, organizāciju „Ārsti bez robežām” un Norvēģijas Helsinku komitejas darbinieks Jergens Vatne Frīdness. Ar 8. oktobrī publiskoto komitejas lēmumu 2021. gada Nobela Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem – Krievijas laikraksta „Novaja gazeta” galvenajam redaktoram kopš 1995. gada Dmitrijam Muratovam un filipīniešu žurnālistei, tīmekļa ziņu resursa

Raidījumā tāds kā valstu kaleidoskops. Lūkojam, cik atšķirīga veidojas pasaulē šobrīd situācija saistībā ar pandēmiju. Redzam, cik dramatiska aina ir Latvijā, bet pasaulē viss ir krietni raibāk. Galvenais iemesls, kāpēc par to gribam runāt, ir tāpēc, ka ir skaidrs, ka pie mums paliek sliktāk. Tāpēc ir vērts palūkoties, kas notiek Eiropā, Japānā, Austrālijā un ASV. Tas ļauj saprast, kas mūs varbūt sagaida, no kā mēs varbūt varējām arī izvairīties, un, protams, arī kaut kādas sakarības redzam, kas ir tie svarīgākie mainīgie lielumi dažādās valstīs, kas ietekmē to, kā sabiedrība reaģē uz šo krīzi, kā valdība reaģē uz šo krīzi. Situāciju dažādās pasaules vietās raksturo Ilze Liepiņa-Naula Somijā, Marians Voiku Rumānijā, Daiki Horiguči Japānā, Lilita Sukure Portugālē, Ilze Vaza-Frolova Islandē, Jakobs Luffts Izraēlā, Linda Graudiņa Austrālijā un Sandija Baiota (Bayot) Hjūstonā, ASV.

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība? Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta. Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā. Vācijā sākas koalīcijas sarunas Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā. Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas. Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados. Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek. Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs. Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpilde

Krievijā vēlēšanas ir beigušās bez pārsteigumiem. Kā jau daudzi prognozēja, uzvarējusi ir varas partija "Vienotā Krievija. Reti kurš nezina par tiem paņēmieniem, kādus lietoja vara šo vēlēšanu laikā, taču Krievijā izskatās ļaudis ar šo ne sevišķi tīro politiku ir samierinājušies. Tikmēr Vācijā vēlēšanām tikai gatavojas, tur cilvēki pie balsošanas urnām ies nedēļas nogalē. Par vēlēšanu godīgumu tur neviens nešaubās, bet nu ļaužu noskaņojums uztur joprojām intrigu. Arvien vairāk pieaug varbūtība, ka pašreizējās kancleres Angelas Merkeles partija paliek opozīcijā. Starptautiskajā politikā zemestrīci šajās dienās ir izraisījusi jauna, kā to sauc trejsavienība, kas noslēgta starp Lielbritāniju, Savienotajām Valstīm un Austrāliju. Šīs valstis vienojušās par kopējas stratēģijas, kas aizsardzības alianses izveidošanu, un tās dēļ Austrālija atteikusies no Francijā ražotu zemūdeņu iegādes. Francija šī iemesla dēļ pat atļāvās uz laiku atsaukt savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā uz konsultācijām. Aktualitātes ārpolitikā vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa Universitātes docentu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Māri Andžānu. Ierakstā uzklausām raidstacijas "Deutsche Welle" politikas korespondentu Tomasu Sperovu (Thomas Sparrow). Vēlēšanas Krievijā: viss varas kontrolē Pagājušās nedēļas nogalē notikušās Krievijas Valsts Domes vēlēšanas tika sagaidītas ar piesardzīgām cerībām uz pārmaiņām likumdevēja sastāvā, kurā līdz šim dominēja prezidenta Putina varas partija „Vienotā Krievija”. Pandēmijas situācija un vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis nepārprotami mazinājis valdošā režīma pievilcību daļas iedzīvotāju acīs, savukārt nozīmīgākā opozicionāra Alekseja Navaļnija un viņa domubiedru iniciatīva, saukta par „Gudro balsojumu”, potenciāli varēja atņemt „Vienotajai Krievijai” kādu daļu no mandātiem vienmandātu apgabalos, kur tai tradicionāli ir stiprākās pozīcijas. Taču piepildījušās izrādās skeptiķu prognozes, kas norādīja, ka Krievijas režīmam ir plašs nu jau desmitgadēm iestrādātu paņēmienu arsenāls, ar kuru panākt sev vēlamo rezultātu. Šo līdzekļu lietošana arī ir iemesls tam, ka vēlēšanas Krievijā kārtējo reizi nav atzīstamas nedz par brīvām, nedz godīgām. „Gudro balsojumu”, kā šķiet, lielā mērā izdevās neitralizēt, bloķējot to tīmekļa platformās. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, puse no 450 Domes deputātu mandātiem tiek sadalīti proporcionālā balsojumā par kandidātu sarakstiem, otra puse – mažoritārā kārtībā vienmandātu apgabalos. Burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi tās Krievijas Federācijas administratīvās vienības, kurās „Vienotā Krievija” nav ieguvusi lielāko mandātu skaitu balsojumā par partiju listēm, un tikai 27 no 250 vienmandāta apgabaliem uzvarējušais nav šīs varas partijas kandidāts. Attiecīgi, „Vienotās Krievijas” frakcija Valsts Domē sarukusi visai nenozīmīgi, un ar 324 vietām tai joprojām būs absolūtais vairākums. Lielākā daļa no Putina partijai mazumā gājušajiem 19 mandātiem pārceļojuši pie komunistu frakcijas, kura ar 57 vietām paliek otra lielākā. Zaudējot teju pusi no mandātiem, uz ceturto vietu domē noslīdējusi ilggadēja populisma un radikālisma kopēja Vladimira Žirinovska t.s. Liberāldemokrātiskā partija, apmainoties vietām ar sociāldemokrātiskās ievirzes spēku „Taisnīgā Krievija”. Vienīgā novitāte Domes sastāvā ir pagājušajā gadā dibinātā partija „Jaunie cilvēki” ar uzņēmēju Alekseju Ņičajevu priekšgalā, kā arī daži neatkarīgie deputāti. Partija „Jaunie cilvēki”, kas sevi pozicionē kā labēji centrisku, liberālu, uz brīvā tirgus attīstību un birokrātijas varas mazināšanu orientētu spēku, tiek raksturota kā Vladimiram Putinam pietiekami lojāla un no Kremļa kontrolējama. Un tas pats sakāms arī par visām pārējām jaunievēlētā Krievijas parlamenta frakcijām. Kurš pārņems stūri no Merkeles rokām? Šosvētdien, 26. septembrī, gaidāmajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās, pēc visa spriežot, gaidāma spraiga cīņa un sen nepieredzēta intriga. Kurš pārņems Eiropas lielākās valsts varas stūri, kuru pēdējos 16 gadus stingri turējusi kanclere un vācu kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele? Savas varas periodā viņa vadījusi četrus koalīcijas kabinetus, no kuriem trīs, t.sk. abos pēdējos ciklos kopš 2013. gada, bijušas t.s. „Dižās koalīcijas” – proti, kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu alianses. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2017. gadā, kad abas partijas zaudēja daļu deputātu mandātu, un sociāldemokrāti bija noskaņoti palikt opozīcijā, koalīciju izdevās sadiegt tikai ar lielām pūlēm. Pagājušajos četros gados abām lielākajām Vācijas partijām nācies risināt iekšējas problēmas. Kristīgajiem demokrātiem 2018. gadā draudēja šķiršanās ar viņu pastāvīgo satelītpartiju – Bavārijas Kristīgi sociālo savienību, ar kuru kristīgajiem demokrātiem bija domstarpības migrācijas jautājumos. Pēdējie gadi, savukārt, pagājuši, meklējot cienījamu aizstājēju un turpinātāju Angelai Merkelei, kura 2018. gada beigās paziņoja par plānoto aiziešanu no kanclera amata pēc š

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču. Norvēģija būs „sarkanāka” 13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai. Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā. Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības. Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki. Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda. Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās

Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij. Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā. Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē. Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu. Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta. Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam. Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas. Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā. Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes Apvērsums Gvinejā Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecī

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdien

Situācija Afganistānā. Notikumi šajā karadarbības plosītajā valstī pēdējās dienās risinājušies milzu ātrumā. "Taliban" kaujinieki kontroli pār valsti pārņēma lielākoties bez īpašām kaujām: pilsētas un lielie centri padevās paši, prezidents aizbēga, bet pārbijušies ļaudis izmisīgi meklēja veidus, kā tikt prom no valsts. Ainas, ko varēja vērot dažādos ekrānos, ir likušas jautāt, kāpēc tas tā notika. NATO 20 gadu garumā investēja milzīgus naudas un cilvēkresursus, lai afgāņi paši varētu sevi aizsargāt, bet visi šie pūliņi ir bijuši absolūti veltīgi, pat kaitīgi, jo ieguldītais ir nonācis arī radikālo islāmistu rokās. Kāpēc tā? Un, protams, visiem prātā ir jautājums, kas notiks tālāk, kas sagaida Afganistānu un vai Eiropu nepārpludinās kārtējais bēgļu vilnis? Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks. Viedokli izska aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pētnieks Dainis Turlais un Džona Hopkinsa universitātes ASV viespētnieku Kārlis Bukovskis. Afganistānas karš un talibi Pēc tam, kad 1989. gadā Afganistānu pameta padomju karaspēks, propadomiskā valdība Kabulā noturējās vēl trīs gadus. Pēc tam dažādās kustības un frakcijas, kuras bija cīnījušās pret padomju okupāciju, uzsāka cīņu par varu savā starpā. Daudzviet valdīja anarhija un vietējo vadoņu noteikšana. Tāda situācija bija arī Kandahāras provincē valsts dienvidos, kur 1994. gadā mulla Muhameds Omārs sapulcināja ap sevi apmēram 50 domubiedrus, izveidojot kaujinieku grupu “Taliban”. Tie bija pamatā puštunu, Afganistānas lielākās etniskās grupas, pārstāvji, kuri bija izglītojušies islāma reliģiskajās skolās. Tāpēc arī grupas nosaukums, kas tulkojumā no puštunu valodas nozīmē „skolnieki, mācekļi”. Sākotnējam kodolam strauji pievienojās līdzīgas ievirzes jauni ļaudis, kuri, no vienas puses, tiecās izbeigt Afganistānā valdošo pilsoņkara haosu, no otras – iedibināt stingrās islāma reliģiskajās normās balstītu dzīves kārtību. Pirmais talibu panākums bija Kandahāras pilsētas ieņemšana 1994. gada novembrī. Nākošo divu gadu laikā “Taliban” pārņēma savā kontrolē arvien jaunas teritorijas. Daudzviet vietējie iedzīvotāji viņus atbalstīja, jo talibi spēja izbeigt pilsoņkara anarhiju, apkaroja korupciju un noziedzību. 1996. gada septembrī centrālās valdības spēku paliekas, kuras komandēja uzbeku izcelsmes maršals Abdulrašids Dostums, atkāpās no galvaspilsētas, un Taliban pasludināja Afganistānas Islāma emirāta nodibināšanu. Līdz 1997. gada beigām emirāta pilnīgā vai daļējā kontrolē bija apmēram 90% valsts teritorijas. Izņēmums bija pamatā tadžiku minoritātes apdzīvotie ziemeļaustrumu rajoni, kur pretestību turpināja t.s. Ziemeļu alianse ar bijušo aizsardzības ministru Ahmadu Šahu Masudu priekšgalā. Sev pakļautajās teritorijās talibi ieviesa islāma fundamentālismā balstītu totalitāru kārtību, kas laupīja jebkādu tiesisku patstāvību sievietēm, liedza viņām teju visas izglītības un karjeras iespējas, strikti kontrolēja pilsoņu privāto dzīvi, aizliedza teju visus mūzikas, audiovizuālās un vizuālās mākslas žanrus. Afganistāna lielā mērā noslēdzās no ārpasaules. Liktenīga emirāta pastāvēšanai izrādījās sabiedrošanās ar teroristisko organizāciju “Al Qaeda”, kas sarīkoja 2001. gada 11. septembra terora aktus Savienotajās Valstis. 2001. gada oktobrī sākās amerikāņu intervence Afganistānā nolūkā likvidēt talibu varu un, līdz ar to, “Al Qaeda” bāzi valstī. Amerikāņu spēki pamatā izmantoja gaisa triecienu taktiku, kamēr uz zemes pret talibiem cīnījās viņu sabiedrotie – Ziemeļu alianse. Pāris mēnešu laikā “Taliban” režīms sabruka, tika nodibināta Afganistānas Islāma republika ar prezidentālu pārvaldes modeli. Par prezidentu kļuva Hamids Karzajs, ieņemot šo amatu līdz 2014. gadam, kad viņu nomainīja Ašrafs Ganī. Tomēr “Taliban” turpināja cīņu, pamatā izmantojot terorisma un partizānu kara taktiku. Diemžēl jaunizveidotā islāma republika cieta no jau ierastajām problēmām – korupcijas, varas neefektivitātes un nekompetences. Tas viss veidoja pateicīgu augsni talibu pozīciju nostiprināšanai un piespieda Savienotās Valstis un Afganistānas valdību meklēt ar viņiem kompromisu. Rezultāts bija 2020. gada februāra vienošanās starp Savienotajām Valstīm un “Taliban” par amerikāņu spēku izvešanu no Afganistānas apmaiņa pret talibu apsolījumu nepieļaut “Al Qaeda” darbību savās teritorijās. Talibu uzvaras gājiens Pēdējās nedēļas notikumi ir atklājuši nepatīkamu patiesību: oficiālā Afganistānas centrālā vara, respektīvi Afganistānas Islāma republika, ir varējusi pastāvēt tikai pateicoties Savienoto Valstu un to sabiedroto militārajam atbalstam. Šiem spēkiem pametot Afganistānu, šī vara burtiski nedēļas laikā ir beigusi pastāvēt. Vēl pirms nedēļas, kad kustības “Taliban” rokās bija deviņas no 34 provinču galvaspilsētām, tika prognozēts, ka, valdības spēkiem nepanākot lūzumu karadarbībā, galvaspilsēta Kabula varētu krist pēc apmēram trīs mēnešiem. Patiesībā talibiem šī mērķa

Apritējis gads kopš nozagtajām vēlēšanām Baltkrievijā. Kas mainījies? Kāda situācija Baltkrievijā šodien? Lietuvas - Baltkrievijas robeža un Latvijas - Baltkrievijas robeža. Talibu kaujinieki 9. augustā sagrābuši savā kontrolē Aibaku, kas ir jau sestā iekarotā Afganistānas provinces galvaspilsēta nepilnas nedēļas laikā. Kas ir talibi, kāpēc Afganistānā viņiem ir tik labvēlīga vide? Notikumus pasaulē komentē politologs Andis Kudors, Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes Komunikācijas nodaļas vadītājs un Baltkrievijas politikas eksperts Maksims Milta un žurnālists Māris Zanders. Afganistāna: talibi uzbrūk Ofensīva, kuru kustība „Taliban” uzsāka Afganistānā maija sākumā, ar katru mēnesi guvusi arvien lielākus panākumus, jo sevišķi pēdējās nedēļās, kad Savienotās Valstis un to sabiedrotie izved no Afganistānas savas pēdējās kaujas vienības. Pēdējās dienas nesušas Afganistānas centrālajai valdībai vienu zaudējumu pēc otra. Ja līdz 6. augustam talibu rokās bija pamatā valsts lauku rajoni, tad pēdējās dienās viņiem padevušās jau deviņas no 34 provinču galvaspilsētām. To skaitā ir Kundūza, Talukana un Polehomrī, kas ir, attiecīgi, sestā, septītā un astotā lielākā pilsēta valstī. Vakar kaujas risinājās arī ap Afganistānas otro lielāko pilsētu Kandahāru valsts dienvidos un trešo lielāko pilsētu Herātu ziemeļrietumos. Avots Savienoto Valstu izlūkošanas struktūrās vakar izteicies aģentūrai Reuters [roiters], ka jau pēc mēneša talibu spēki varētu izolēt valsts galvaspilsētu Kabulu un pēc trīs mēnešiem to ieņemt, gan piebilstot, ka tā nav nepārprotama prognoze un Afganistānas drošības spēkiem vēl esot iespēja mainīt situāciju sev par labu. Afganistānas prezidents Ašrafs Ganī vakar apmeklējis stratēģiski svarīgo Mazārešarīfas pilsētu valsts ziemeļos un tur ticies ar Afganistānas tadžiku neformālo līderi Ato Muhammadī Nūru un uzbeku etniskās milicijas vadoni Abdulrašidu Dostumu. Etnisko tadžiku un uzbeku vienības valsts ziemeļos savulaik bija amerikāņu vadītās koalīcijas sabiedrotie, padzenot no varas kustību „Taliban” 2001. gadā, un tiek izteikti pieņēmumi, ka šobrīd tieši šie spēki varētu kļūt galvenais talibu pretinieks valsts ziemeļdaļā. Tiesa, pēdējo dienu lielākie panākumi talibiem ir tieši Afganistānas ziemeļos, un pēc pēdējām ziņām viņu kontrolē lielāko daļu Afganistānas robežas ar Tadžikistānu un Uzbekistānu. Tikām Kataras galvaspilsētā Dohā vakar un aizvakar notika konsultācijas t.s. „paplašinātā trijnieka” – Savienoto Valstu, Krievijas, Ķīnas un Pakistānas – pārstāvju starpā. Mērķis ir aktivizēt miera sarunas starp Afganistānas valdību un kustību „Taliban”, taču pagaidām netiek ziņots par kādu būtisku attīstību šai virzienā. „Taliban” joprojām uztur spēkā nosacījumu, ka kompromiss iespējams tikai tad, ja no amata aiziet pašreizējais Afganistānas prezidents Ganī. Pašpasludinātā prezidenta Lukašenko gads 9. augustā apritēja gads, kopš prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, kuru rezultātus neatzīst vairums pasaules valstu, atsakoties atzīt Aleksandru Lukašenko par leģitīmu valsts vadītāju. Sekojošajos protesta mēnešos šķita, sabiedrības spiediens liks diktatoram atkāpties vai vismaz uzsākt dialogu, taču tā nenotika. Ar brutālu spēku protestus izdevās apspiest. Pagājušo mēnešu represiju bilance, pēc Starptautiskās cilvēktiesību federācijas datiem, ir vairāk nekā 35 000 mierīgu protestētāju aizturēšanas gadījumu, 4691 krimināllieta, 608 politieslodzītie un vairāk nekā 1800 reģistrēti spīdzināšanas gadījumi. Kopš jūlija ir sākušās plašas represijas pret neatkarīgajiem medijiem un opozicionāri noskaņotiem žurnālistiem. Aktīvākie opozicionāri, kuriem izdevies izvairīties no apcietināšanas, pamatā pametuši valsti un darbojas Baltkrievijas kaimiņzemēs. Taču pēdējā laika notikumi rāda, ka Lukašenko režīms ir gatavs uz visai radikālu rīcību, vajājot viņus arī ārzemēs. Vairumam šokējoša bija civilas ārvalstu lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskā 23. maijā, arestējot ar to lidojušo opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču un viņa draudzeni Sofiju Sapegu. Protasevičs un Sapega, pēc mēneša režīma cietumā un Protaseviča publiskas uzstāšanās ar Lukašenko tīkamiem izteikumiem ieslodzījums abiem tika nomainīts uz māja arestu. 3. augustā Kijevu satricināja ziņa par baltkrievu opozicionāra Vitālija Šišova traģisko likteni. Organizācijas „Baltkrievu māja” vadītājs tika atrasts pakārts Ukrainas galvaspilsētā, un ir pamatotas aizdomas, ka tā ir Baltkrievijas specdienestu veikta slepkavība. Tāpat pēdējie mēneši bijuši iezīmīgi ar strauji pieaugušu nelegālo migrantu iekļūšanu pāri Baltkrievijas robežai Lietuvā. Tie ir lielākoties irākiešu bēgļi, kuru mērķis ir nonākt Eiropas Savienības turīgākajās valstīs, un šī migrācijas plūsma ir nepārprotami Minskas režīma organizēta. Pēc tam, kad Lietuva izvērsa akcijas robežpārkāpumu novēršanai, pēdējās nedēļās līdzīgu gadījumu skaits pieaudzis uz Latvijas un Polijas robežas. Pirmdien, astoņas stundas ilgās tikšanās laikā ar mediju pārstāvjiem, pašpasludinātais prezidents neskopojās ar krāšņiem izt

Raidījums veidots kā kaleidoskops ar sarunām par to, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju un kas notiek ar vakcināciju. Starp Eiropas un attīstītajām Rietumu valstīm Latvijā esam vieni no lielākajiem skeptiķiem, un vakcinācija buksē krietni vairāk nekā citur. Taču arī citās pasaules valstīs viss nav gludi. Vācijā, piemēram, nedēļas nogalē protestos pret vakcinācijas pasi tika aizturēti simtiem cilvēku, un arī citviet vakcinācijas pretinieki cenšas pulcēt savējos ielās, lai paustu neapmierinātību par pieņemtajiem lēmumiem. Raidījuma laikā sazvanām cilvēkus dažādās valstīs, lai noskaidrotu, kāds noskaņojums tur valda. Cik aktīvi cilvēki vakcinējas citviet pasaulē, kāds noskaņojums valda sabiedrībā citās valstīs? Cik spēcīgi ir protesti pret ierobežojumiem un obligātu vakcinēšanos? To vaicājam Alīnai Āboliņai (Hamburga, Vācija), Lilitai Sukurei (Portugāle), Pēterim Krišjānim (Lielbritānija), Jānim Kauliņam (Indianapole, ASV), Evitai Graudiņai A Silvai (Brazīlija), Daiki Horiguči (Japāna), Andrim Lielajam (Maskava, Krievija) un Aleksim Babuškinam (Kijeva, Ukraina).

Tunisijā prezidentu apsūdz apvērsuma mēģinājumā, ASV turpina samazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, Džo Baidens paziņojis par ASV kaujas operāciju oficiālu izbeigšanu Irākā un Bašara Al Asada jaunā prezidentūra. Notikumus komentē politologs un tvnet žurnālistsToms Rātfelderss un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis. Tunisija. Demokrātijas pārbaude Arābu pavasara kustība, kas satricināja visu Tuvo Austrumu reģionu, 2010. gadā aizsākās ar masu protestiem Tunisijā, un Tunisija līdz šim tika uzlūkota kā Arābu pavasara pozitīvais piemērs, uz likvidētās vienpartijas diktatūras drupām izveidojot demokrātisku iekārtu. Tomēr jaunās demokrātijas pastāvīga problēma bijusi valdību nestabilitāte un diezgan regulāri korupcijas skandāli. Šīs problēmas būtiski saasinājusi globālā pandēmija, smagi skarot Tunisijai ļoti nozīmīgo tūrisma industriju, un valdībai netiekot galā ar pretpandēmijas pasākumiem, kā rezultātā valsts pašreiz piedzīvo vienu no smagākajiem pandēmijas uzliesmojumiem Āfrikā. Sabiedrības neapmierinātība izlauzās masu protestos svētdien, 25. jūlijā, demonstrantiem pieprasot valdības atkāpšanos un parlamenta atlaišanu, uzbrūkot lielākās parlamenta partijas „Atdzimšana” birojiem un iesaistoties sadursmēs ar policiju. Tajā pašā dienā Tunisijas prezidents Kaiss Saids paziņoja par premjerministra Hišema Mešiši atlaišanu un parlamenta darbības apturēšanu uz 30 dienām, pie tam atņemot deputātiem juridisko imunitāti. Pēc šīs ziņas izplatīšanās protesti ielās pārauga svinībās. Šis prezidenta Saida solis ir no konstitucionālā viedokļa apšaubāms, un parlamenta priekšsēdētājs Rašids Ganuši to jau nodēvējis par apvērsumu, aicinot parlamenta atbalstītājus iziet ielās. Tikām armija izpildījusi prezidenta rīkojumu, pārņemot parlamenta ēku savā kontrolē un neielaižot tajā deputātus. Prezidents Saids pārņēmis izpildvaras vadību, atlaižot aizsardzības un tieslietu ministrus, kā arī šorīt no rīta valsts televīzijas vadītāju. Irāka un Afganistāna. Amerikāņi aiziet Pagājušā gada janvārī Irākas parlaments pieņēma rezolūciju, kas uzdeva valdībai rīkoties, lai panāktu visu ārvalstu kaujas spēku izvešanu no Irākas. Ar šiem ārvalstu spēkiem acīmredzami domātas Savienoto Valstu vienības, kuras dislocētas Irākā kopš tās okupācijas 2003. gadā. Pēc rezolūcijas pieņemšanas ASV prezidents Donalds Tramps sākotnēji draudēja Irākai ar sankcijām, taču drīz pēc tam tika paziņots, ka tiks uzsākts dialogs ar Irākas valdību par amerikāņu to sabiedroto spēku kaujas vienību izvešanu, tai pašā laikā intensificējot Irākas drošības spēku apmācību. Līdz šim notikušas vairākas t.s. „stratēģisko sarunu” kārtas, konkretizējot pakāpenisku amerikāņu spēku izvešanas gaitu. Visbeidzot šopirmdien, pēc sarunām ar Irākas premjerministru Mustafu al-Kadimi Vašingtonā, prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienoto Valstu kaujas misija Irākā tiks izbeigta līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē pilnīgu amerikāņu aiziešanu no Irākas, ciktāl, saskaņā ar prezidenta Baidena teikto, viņi turpinās „apmācīt, atbalstīt, palīdzēt un tikt galā ar Islāma valsti – ja tā uzradīsies”. Tāpat prezidents apstiprināja, ka Savienotās Valstis turpinās sniegt Irākai plašu humāno un diplomātisko atbalstu, t.sk. piegādājot COVID-19 vakcīnas. Paziņojums par kaujas misijas izbeigšanu Irākā nav īpaši pārsteidzošs, ciktāl Savienoto Valstu spēku klātbūtne šai valstī jau šobrīd ir samērā neliela, un lielākā daļa no tiem jau patlaban darbojas kā militārie instruktori. Līdz ar to var cerēt, ka misijas statusa maiņa nenesīs nopietnas izmaiņas Irāka iekšpolitiskajā situācijā. Citāda, kā zināms, ir situācija Afganistānā, kur Savienoto Valstu un to sabiedroto spēku atvilkšana ļāvusi islāma radikāļu organizācijai Taliban izvērst plašu ofensīvu, pārņemot savā kontrolē plašas teritorijas. Afganistānas valdības spēki lielākoties kontrolē tikai provinču galvaspilsētas, stratēģiskos objektus un komunikācijas, kamēr lauku apvidi apmēram pusē valsts ir talibu rokās. Pēdējās nedēļās islāmistiem izdevies sagrābt vairākus nozīmīgus robežpunktus, kas tiem ļauj iekasēt nodevas no preču pārvadātājiem. Pagājušo piektdien Taliban pārstāvis sarunās ar Afganistānas valdību Kataras galvaspilsētā Dohā atkārtoti paziņojis, ka kustība vēlas politisku noregulējumu un cenšas izvairīties no pilsoņu kara. Taču talibu spēku militārās akcijas drīzāk apliecina pretējo. Pēc pēdējām ziņām islāmistu kontroles loks savelkas ap Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandahāru. Sīrija. Prezidents joprojām Asads 17. jūlijā Sīrijas prezidenta zvērestu nodeva Bašars al-Asads, pārvēlēts šai amatā 26. maijā. Vēlēšanu oficiālais rezultāts bija, kā ierasts, pārliecinošs – 95% balsu par Asadu – un, kā ierasts, vairums rietumu demokrātiju neatzina šīs vēlēšanas nedz par brīvām, nedz godīgām. Var piebilst, ka tādas Sīrijā īsti nav notikušas nekad kopš 1949. gada, kad valstī pirmoreiz nāca pie vara militāra diktatūra. Asadam šīs ir jau ceturtās vēlēšanas pēc tam, kad viņš 2000. gadā pēc referenduma stājās sava tēva, mūžībā aizgāj

Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie,

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu u

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas. Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas va