Divas puslodes

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā? Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. ASV ir atpakaļ Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības. Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem. 15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”. Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.” Viņi satikās Ženēvā Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties. Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu. Tikšanās Ženēvā 16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens. Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību. Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Vēlēšanas Meksikā. Nemieri Kolumbijā. Prezidenta vēlēšanas Peru. Aktualitātes Latīņamerikas zemēs analizē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Daniju Andersoni no Medeljinas pilsētas Kolumbijā un Latvijā dzīvojošu meksikāņu uzņēmēju CēzaruTorres Ruedu (Cesar Torres Rueda). Karstā Latīņamerika Nr. 1: vēlēšanas Meksikā Svētdien, 6.jūnijā, vēlētāji visā Meksikā devās uz iecirkņiem, lai ievēlētu 500 Kongresa apakšpalātas deputātus, kā arī 15 pavalstu gubernatorus, 30 pavalstu kongresu deputātus, 1900 vietējo pašvaldību deputātus, galvaspilsētas Mehiko rajonu mērus, padomju locekļus un pašvaldību prezidentus. Daudzi uzlūkoja šīs vēlēšanas kā neoficiālu referendumu pašreizējā prezidenta Andresa Manuela Lopesa Obradora un viņa vadītās kreisi populistiskās Nacionālās atdzimšanas kustības Morena politikas atbalstam. Obradors guva pārliecinošu uzvaru 2018. gada prezidenta vēlēšanās ar savu programmu, kas ambiciozi nodēvēta par „Ceturto pārveidi”, to nozīmības ziņā pielīdzinot agrākajiem pagrieziena punktiem valsts vēsturē: Meksikas atbrīvošanās karam pret spāņu koloniālo kundzību 19. gs. pirmajā pusē, pilsoņu karam starp liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem 19. gs. vidū un Meksikas revolūcijai starp 1910. un 1920. gadu. Prezidents solīja pievērsties trūcīgo slāņu liktenim, izskaust korupciju un nepamatotas privilēģijas valsts aparātā, izbeigt otro desmitgadi ilgstošo karu starp varas iestādēm un narkotiku karteļiem, kas jau prasījis desmitu tūkstošu cilvēku dzīvības. Kustības Morena vadītais partiju bloks ieguva vairākumu abās valsts likumdevēja palātās. Šajās vēlēšanās prezidents Obradors cerēja tikt pie konstitucionālā vairākuma apakšpalātā, kas ļautu viņam īstenot iecerētās izmaiņas valsts sistēmā, t.sk. pakļaujot prezidenta kontrolei vai pat likvidējot tādas neatkarīgas institūcijas kā vēlēšanu procesu kontrolējošais Nacionālais Vēlēšanu institūts un Nacionālais Informācijas pieejamības institūts, kura funkcijas daļēji atbilst valsts kontroles un tiesībsarga lomai. Kustība Morena vēlēšanās startējusi visai sekmīgi, iegūstot 253 no 500 apakšpalātas deputātu vietām, taču tās pašreizējie partneri – Darba partija un Ekoloģiskā zaļo partija – ieguvušas, attiecīgi, tikai 47 un 11 vietas, ar ko konstitucionālajam vairākumam nepietiek. Protams, izšķirošo vērtējumu harizmātiskā valsts vadītāja politikai dos nākamās prezidenta vēlēšanas 2024. gadā. Pagaidām priekšvēlēšanu solījumi īsti nepildās, jo Meksikas ekonomikā turpinās lejupslīde, kas sākās jau pirms pandēmijas, bet tagad vēl krietni saasinājusies. Vēl dramatiskāka ir situācija cīņā ar noziedzību, un no solītās valsts nomierināšanās nav ne vēsts. Gluži otrādi – šī priekšvēlēšanu kampaņa izvērtusies par īstu asinspirti, un pēc meksikāņu vadības konsultāciju kompānijas Etellekt ziņām kopš kampaņas sākuma nogalināti 96 politiķi, t.sk. 36 deputāta kandidāti; vairāk nekā 900 kampaņas dalībnieku piedzīvojuši dažādus noziedzīgus uzbrukumus. Karstā Latīņamerika Nr. 2: protestu kustība Kolumbijā Pašreizējais protestu vilnis sāka velties pār Kolumbiju aprīļa beigās, kad labējā prezidenta Ivana Dukes Markesa valdība mēģināja palielināt nodokļus un paplašināt nodokļu maksātāju loku, cerot tā līdzsvarot pandēmijas traumētās valsts finanses. Protestu spiesta, valdība atteicās no šiem plāniem, taču jau pirmajā protestu nedēļā sadursmes starp protestētājiem un policiju kļuva vardarbīgas, un 3. maijā Kolumbijas Tiesībsarga birojs ziņoja, ka sadursmēs nogalināti 16 protestētāji un viens policists. Policijas specvienības jau kopš pirmajām dienām daudzviet laida darbā šaujamieročus, pāris protestētāju nogalināšanas tika nofilmētas, un šie video, nonākuši sociālajos tīklos, izraisīja krasu protestu pieaugumu. Protestētāji sāka bloķēt ielas un ceļus, vietām uz ilgāku laiku pārtraucot satiksmi; notika laupīšana un demolēšana. Šobrīd šai protestu vilnī bojāgājušo skaits jau pārsniedzis pussimtu, vēl vairāki desmiti skaitās bez vēsts pazuduši. Viena no protestētāju prasībām ir policijas specvienību likvidēšana, ko valdība kategoriski noraida. Pašreizējais protestu vilnis uzlūkojams par turpinājumu iepriekšējam, kas Kolumbiju satricināja 2019. gada nogalē un 2020. gada sākumā un noplaka līdz ar pandēmijas uzliesmojumu. Protestu pamatā ir salīdzinoši trūcīgās Kolumbijas sabiedrības reakcija uz valdības labējo politiku, cenšoties palielināt nodokļu slogu, apcirpt sociālo palīdzību un privatizēt valsts uzņēmumus. Pēdējo gadu protestu viļņi un vardarbība vieš bažas par šobrīd aprimušā Kolumbijas bruņotā konflikta jaunu uzliesmojumu. Šis neintensīvais pilsoņu karš risinājās Kolumbijā kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un tajā bija iesaistīti valdības spēki, kreisās nemiernieku kustības, utralabējās paramilitārās grupas un noziedzīgie grupējumi, kuru galvenais rūpals Kolumbijā ir narkotiku ražošana un tirdzniecība. Konflikts pierima pēc 2016. gada, kad prezidenta Huana Manuela Santosa valdībai izdevās panākt vienošanos ar lielāko kreisās pretestības grupu

ASV ar dāņu palīdzību izspiegojuši sabiedrotos. Baltkrievijas opozīcija turpina cīnīties. Izraēlā jauna valdība bez Benjamina Netanjahu premjera krēslā. Aktualitātes ārpolitikā komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un pētnieks Jānis Kapustāns. Vai Netanjahu būs jāiet? „Man ir tas gods Jums paziņot, ka man ir izdevies sastādīt valdību.” Šādu īsziņu 2. jūnijā pusdivpadsmitos vakarā Izraēlas prezidentam Reuvenam Rivlinam nosūtīja centriskās partijas “Ješ Atid” līderis Jairs Lapids. Vien pusstundu vēlāk termiņš potenciālā kabineta sastādīšanai būtu nokavēts, nāktos meklēt jaunu koalīcijas variantu, un krietni pieaugtu iespēja, ka izraēliešiem jau piekto reizi divu gadu laikā būtu jāiet pie vēlēšanu urnām. Tāpat visai taustāma kļuvusi iespēja, ka Izraēlas premjera amatu pēc divpadsmit gadiem nāksies atstāt labējās partijas “Likud” līderim Benjaminam Netanjahu. Daudzuprāt tieši Netanjahu personība un darbības stils arī ir galvenais iemesls ieilgušajai politiskajai krīzei Izraēlā. Ilggadējais premjers ir nepārprotami izcils politiķis, kura vadītajai partijai pastāvīgi ir labi rezultāti vēlēšanās, taču ne tik izcili, lai bez pūlēm izveidotu valdību. Savukārt koalīciju uzbūve Netanjahu allaž bijusi sarežģīta. Dažus potenciālos partnerus atbaida viņa reputācija – Netanjahu ir apsūdzētais šobrīd iztiesājamā korupcijas lietā; citus – harizmātiskā līdera autoritārās tendences un brutāli manipulatīvā taktika. Tā izrādījās liktenīga arī iepriekšējai koalīcijai, kurā “Likud” partneris piekrita būt centriskais bloks “Kahol Lavan”, lai kopīgiem spēkiem pārvarētu pandēmijas krīzi. Taču Netanjahu izjauca šo koalīciju, kad viņam šķita, ka kārtējās ārkārtas vēlēšanas varētu uzlabot viņa pozīcijas. Tā izrādījās alošanās – pēc vēlēšanām martā Netanjahu tā arī neizdevās izveidot koalīciju. Ar viņu vairs nevēlējās sadarboties pat “Likud” pastāvīgie partneri no Izraēlas politikas labējā spārna. Taču pašreiz pieteiktais koalīcijas modelis arī nesola ilglaicīgu stabilitāti. Tajā apvienojušies spēki, kuriem kopīgs ir tikai viens – nevēlēšanās redzēt varas virsotnē Benjaminu Netanjahu. Tā ir mazu un vidēju partiju kombinācija, kas aptver teju visu politisko spektru. Bez centriskās “Ješ Atid” tajā ietilpst labēji populistiskā, cionistiskā apvienība “Jemina” ar Naftali Benetu priekšgalā, līdzšinējā aizsardzības ministra Benija Ganca centriskā “Kahol Lavan”, kādreizējā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana nacionālistiskā “Jisrael Beitenu”, no “Likud” savulaik atšķēlusies labējā partija „Jaunā cerība” ar Gideonu Saaru priekšgalā, kreisās partijas “Marec” un Darba partija, kā arī – pirmoreiz Izraēlas vēsturē – arābu partija Apvienotais Arābu saraksts, kuru vada Mansūrs Abāss. Šai raibajai koalīcijai šobrīd ir visai nepārliecinošs balstu pārsvars Knesetā, un ir nepārprotami skaidrs, ka Benjamins Netanjahu darīs visu, lai šis koalīcijas projekts neīstenotos. Autoritāro randiņš un asinis tiesas zālē Šokējoši jaunumi turpina pienākt no Baltkrievijas, kur pašpasludinātā prezidenta Lukašenko autoritārā režīma reakcija uz sabiedrības protestiem, acīmredzot, sasniegusi savu kulmināciju. Vakar, 2. jūnijā, parādījās ziņas, ka tiesas sēdes laikā Minskā apsūdzētais Stepans Latipovs iedūris sev rīklē pildspalvu un bezsamaņā nogādāts slimnīcā. Pirms šī pašnāvības mēģinājuma Latipovs paziņojis, ka izmeklēšana cenšoties panākt viņa atzīšanos, draudot ar fizisku izrēķināšanos, kā arī kriminālām apsūdzībām viņa tuviniekiem un paziņām. Latipovs tika arestēts protestu laikā septembrī, un viņu apsūdz opozicionāras mediju vietnes izveidē, masu nekārtību organizēšanā, opozīcijas simbolikas izgatavošanā, pretestībā varas pārstāvjiem, kā arī liela apmēra krāpšanā. Pēdējā apsūdzība acīmredzot saistīta ar to, ka Latipovs ir uzņēmējs. Kā ziņo Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas biroja pārstāvji, politieslodzīto skaits Baltkrievijas cietumos pēdējās nedēļas laikā pieaudzis par 33 cilvēkiem, sasniedzot jaunu rekordu – 454 ieslodzītos. Starp viņiem ir dažādas režīma pretinieku kategorijas, sākot ar agrāko gadu opozicionāriem, beidzot ar žurnālistiem, kuri atļāvušies objektīvi atspoguļot protestus, un juristiem, kuri snieguši atbalstu aizturētajiem. Pati Cihanovska pirmdien apmeklēja Tallinu, kur tikās ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu un premjerministri Kaju Kallasu, otrdien Viļņā sastapās ar Savienoto Valstu senatoru delegāciju, šodien viņa jau atrodas vizītē Varšavā, nākamnedēļ plāno doties uz Prāgu un Berlīni. Tikām pašpasludinātais prezidents Lukašenko 28. un 29. maiju pavadīja Krievijas Melnās jūras kūrortā Sočos, kur tikās ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. Kā jau ierasts, plašai publikai par abu vadoņu sarunu gaitu nekas daudz ziņots netika. Presei un soctīklu komentētājiem atliek vien minēt, uz kādiem noteikumiem Lukašenko ticis pie vēl viena Krievijas aizdevuma pusmiljarda dolāru apmērā, un apzelēt fotouzņēmumu sēriju, kurā krietnu vīrišķīgu draudzību izstarojošais pāris redzams uz kārtējās luksa jahtas klāja. N

Pasaules reakcija pēc 23. maija incidenta ar Baltkrievijas nolaupīto "Ryanair" lidmašīnu. Saistībā ar mūsu kaimiņiem šī ir bijusi ļoti emocionāla un negaidītu pavērsienu nedēļa. Kas īsti ir noticis, kādas tam varētu būt sekas? Savukārt septembrī Vācijā gaidāmas vēlēšanas, kurās izvēlēsies Angelas Merkeles pēcteci, un sabiedrības aptaujas atklāj interesantus noskaņojuma tendences. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska un politologs Kārlis Daukšts. Tirāns ālējas „Kas notiek Lukašenko galvā?!” – šādu jautājumu pēdējās dienās sev varētu būt uzdevis teju ikviens, kam ir kaut mazākā interese par starptautisko politiku. Pašpasludinātā Baltkrievijas prezidenta rīcība, ar kaujas iznīcinātāja līdzdalību 23.maijā nosēdinot Minskas lidostā aviokompānijas “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu, tur arestējot divus no pasažieriem, šokēja starptautisko sabiedrību, pat ievērojot, ka Krievijas specdienestu nekaunīgās izdarības Eiropas Savienības valstīs jau kļuvušas par teju ierastu lietu. Maz ko līdz arī Minskas apgalvojumi, ka tās rīcībā bijusi informācija par lidmašīnā it kā esošu spridzekli, – lai tos pieņemtu par patiesiem, jābūt lielai vēlmei noticēt ilggadējā Baltkrievijas diktatora un viņa režīma godīgumam. Katrā ziņā publiskotie saziņas fragmenti starp Minskas lidostas dispečeriem un “Ryanair” pilotiem šai ziņā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arestētie pasažieri ir 26 gadus vecais Baltkrievijas opozīcijas aktīvists Ramans Pratasevičs un viņa ceļabiedre, 23 gadus vecā Krievijas pilsone Sofija Sapega. Pratasevičs aktīvi pretdarbojies Lukašenko režīmam kopš agras jaunības, pirmoreiz viņš Minskā ticis aizturēts par dalību protestos jau 2011. gadā. Līdz 2019. gadam viņš darbojies kā žurnālists dažādos Baltkrievijas nevalstiskajos medijos, t.sk. radio „Brīvība/Brīvā Eiropa”, taču 2019. gada beigās pametis valsti un lūdzis politisko patvērumu Polijā. Šeit viņš kopā ar vēl vienu baltkrievu žurnālistu Scepanu Pucilu vadīja tīmekļa informatīvo resursu NEXTA, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem informācijas avotiem 2020. gada Baltkrievijas protestu laikā. 2020. gada novembrī abiem NEXTA vadītājiem Baltkrievijā aizmuguriski tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību un rupju sabiedriskās kārtības pārkāpumu organizēšanā, un naida kurināšanā pret kādas sociālās grupas pārstāvjiem; viņi tika pasludināti par teroristiem. Kas attiecas uz Sofiju Sapegu, Viļņā esošās Eiropas Humanitārās universitātes studenti, trūkst jebkādu ziņu par viņas līdzšinējo darbību politikā vai medijos. Kā intervijā radio „Brīvība/Brīvā Eiropa” krievu dienestam izteicās Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas padomnieks starptautiskās politikas jautājumos Franaks Vjačorka, Pratasevičs kļuvis par šīs nolaupīšanas upuri tikai tādēļ, ka viņam Lukašenko režīms varējis tikt klāt; viņa vietā varējis būt jebkurš cits pašreiz trimdā esošs baltkrievu aktīvists. Režīma mērķi esot izdabūt no viņa informāciju par citiem kanāla NEXTA darbiniekiem un piekļuvi pašam kanālam, kā arī atriebties, jo ar savu darbību Pratasevičs kļuvis par Baltkrievijas vadoņa Lukašenko personisku ienaidnieku. Runājot par iespējamo blogera tālāko likteni, izskanējušas pat versijas par iespējamu nāvessodu. Vācijas federālās vēlēšanas – vai gaidāms „patriarhu rudens”? Aprīļa beigās Vācijas politiskajā ainavā iezīmējās spilgts akcents – jau otrreiz pēdējo pāris gadu laikā valdošās Kristīgi Demokrātiskās partijas reitingi aptaujās noslīdējuši zemāk nekā tās pēdējo gadu niknākajiem konkurentiem – Zaļajai partijai. Pašreizējā Bundestāga sastāvā zaļie ir pati mazākā frakcija, atpaliekot no visiem pārējiem – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem, labējiem radikāļiem no „Alternatīvas Vācijai”, liberālajiem brīvajiem demokrātiem un radikālākajiem sociālistiem no Kreisās partijas. Taču nu jau pāris gadus zaļie reitingos minuši uz papēžiem līderiem, un šobrīd ne viens vien medijs uzskata par teju nepārprotamu, ka nākamo Vācijas valdību bez viņiem izveidot nevarēs. Zaļo panākumu pamats ir gan vispārējā ekoloģijas tematikas aktualizēšanās Eiropas politikā, gan zināma savas politiskās paradigmas korekcija, pievēršoties ne vien tradicionāli „zaļajiem” jautājumiem, bet arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aparāta efektivitātei un atbilstībai pilsoņu vajadzībām, sabiedrības iekļaujošajam raksturam un tolerancei. Zaļie sevi pozicionē kā nepārprotamus eiropeiskās integrācijas un vērtību aizstāvjus, un viņu pašreizējās līderes un kanclera amata kandidātes Annalenas Bērbokas publiskais veidols liek atcerēties jauno Angelu Merkeli, kad viņa pirms ceturtdaļgadsimta iznāca vācu politikas avanscēnā. Liekot viņai līdzās šībrīža varas partiju kandidātus augstākajam izpildvaras amatam, viņu personības patosā dominē drīzāk pagātnes pieredze, ne nākotnes vīzija. Tas sakāms gan par Kristīgi Demokrātiskās savienības vadītāj

Visas pasaules uzmanība šobrīd ir pievērsta tam, kas notiek Izraēlā un Palestīnā: raķetes lido, cilvēki, tajā skaitā bērni, arvien vairāk mirst, ļaudis arvien vairāk par to satraucas. Politiskie līderi cenšas saprast, kā komunicēt savu nostāju, jo emocijas ir dalītas. Šķiet, dažiem ir grūti izšķirties, kurā pusē viņu simpātijas ir vairāk. Cilvēki savukārt iziet ielās, lielākoties nostājoties pret Izraēlu, kuras striktā noskaņa viņiem nepatīk. Raidījumā Divas puslodes analizējam Izraēlas un palestīniešu konfliktu, atskatoties vēsturē un vērtējot šodienas notikumus. Diskutē vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis un portāla TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitates doktorants Toms Rātfelders. Vēl viena asiņaina nedēļa Izraēlā un Gazā Nedēļā, kas pagājusi kopš pagājušās ceturtdienas, bruņota konfrontācija starp Izraēlas Aizsardzības spēkiem un palestīniešu kaujiniekiem turpinājusies, strauji augot upuru skaitam Gazas joslā un ejot bojā arī vairākiem Izraēlas iedzīvotājiem. Raķešu skaits, kas kopš konflikta sākuma izšautas no Gazas joslas Izraēlas virzienā, vakar bija pārsniedzis 3700. Apmēram 90% no šīm raķetēm pārtver Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma, daudzas nokritušas neapdzīvotās vietās, taču dažas sasniegušas mērķus. Līdz vakardienai šajos raķešu uzbrukumos, pēc izdevuma “Times of Israel” ziņām, gājuši bojā 12 cilvēki, t.sk. trīs ārzemju viesstrādnieki. Daudz smagāki ir upuri Gazas joslā, pret kuru Izraēla vērš pamatā aviācijas raķešu triecienus. Kā uzsver Izraēlas militāristi, šie triecieni ir precīzi tēmēti un vērsti tikai pret kustības “Hamas” u.c. kaujinieku objektiem un pozīcijām, taču biezi apdzīvotajā Gazā, kur pie tam ir maz patvertņu, civiliedzīvotāju upuri ir neizbēgami. Kaujinieki izmanto plašu tuneļu sistēmu, izraēliešu dēvētu par „metro”, kas bieži rakti tieši līdzās dzīvojamajām mājām. 16. maija rītā Gazā tika sagrautas trīs dzīvojamās mājas, ejot bojā 42 cilvēkiem, un, kā norādījusi Izraēlas puse, šīs katastrofas iemesls varētu būt „metro” tuneļa atrašanās ēku pamatu tiešā tuvumā. Pastiprinātu starptautiskās sabiedrības uzmanību piesaistījusi al-Džalā mediju augstceltnes sagraušana Gazas joslā 15. maijā. Ēkā bija izvietoti kanāla “Al Jazeera” un aģentūras “Asocieted Press” biroji, taču, kā apgalvo Izraēlas puse, arī kustības “Hamas” izlūkdienestu telpas. Žurnālisti tika iepriekš brīdināti par uzlidojumu, un bojāgājušo nebija. Tiek ziņots, ka pavisam līdz vakardienai Gazas joslā gājuši bojā 227 cilvēki, ap 1600 ievainoti. Kamēr Gazas palestīniešu varasiestādes uzsver, ka apmēram puse no upuriem ir sievietes un bērni, Izraēlas puse norāda, ka vismaz 130 no šiem bojāgājušajiem ir kaujinieki. Sadursmes starp Izraēlas drošības spēkiem un palestīniešu protestētājiem, kā arī savstarpēji uzbrukumi un incidenti starp arābu un ebreju iedzīvotājiem joprojām notiek Jordānas rietumkrasta teritorijā un citur Izraēlā, lai gan kopš 17. maija vardarbīgie protesti sākuši pierimt. Toties 18. maijā arābiem piederoši uzņēmumi un atsevišķi arābu darba ņēmēji Jordānas rietumkrastā un citur Izraēlā uzsākuši vispārēju streiku. Turpinās mēģinājumi panākt konflikta deeskalāciju diplomātiskiem līdzekļiem. Ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu un Palestīniešu Nacionālās pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu pastāvīgi sazinās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Tiek ziņots, ka šodien Izraēlā paredzējis ierasties Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Tiek ziņots, ka Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas projektu par uguns pārtraukšanu gatavo padomes pastāvīgā locekle Francija saziņā ar Ēģipti un Jordāniju. Iepriekšējo rezolūcijas projekti, kuru pagājušonedēļ iesniedza Ķīna, Tunisija un Norvēģija, un kas akcentēja Izraēlas atbildību par konflikta eskalāciju, ar savām veto tiesībām Drošības padomē bloķēja Savienotās Valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sadursmes Izraēlā. Irānas un ASV attiecības. Hakeri bloķē naftas vadu Teksasā. Aktualitātes ārpolitikā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Sazināmies ar Jakobu Luftu Jeruzalemē. Uzplēstā rēta. Situācija Izraēlā Pēdējos gados Izraēlā un arī citur pasaulē valdījusi izjūta, ka vēsturiskā konfliktsituācija ar palestīniešu iedzīvotājiem vairs nerada nopietnus draudus, taču kopš pirmdienas Izraēlā notiekošais rāda, kā tā bijusi aplama ilūzija. Par šonedēļ uzliesmojušās asiņainās konfrontācijas epicentru kļuva Jeruzaleme, kur spriedze augusi jau vairāku nedēļu ilgumā. Jeruzalemes austrumdaļa 1948. gadā, veidojoties Izraēlas valstij, palika ārpus tās robežām, un šeit dzīvojošajiem ebrejiem nācās doties prom. Savukārt 1967. gadā, Sešu dienu kara laikā, Austrumjeruzalemi ieņēma Izraēlas armija. Tagad radikālu ebreju grupa mēģina tiesas ceļā atgūt vairākus līdz 1948. gadam ebrejiem piederējušus īpašumus, izliekot no tiem palestīniešu ģimenes. Palestīniešu sabiedrība uztver šo strīdu kā mēģinājumu vispār padzīt palestīniešus no Jeruzalemes, un Austrumjeruzalemē jau apmēram pāris nedēļas notikušas sadursmes starp palestīniešu protestētājiem, policiju un radikālu ebreju grupām. Spriedzes eskalāciju veicināja arī tas, ka šogad islāma kalendāra galvenie svētki al-Kadras nakts iekrita 8. maijā, kamēr 9. maijā ebreji atzīmē Jeruzalemes atgūšanu 1967. gadā. Pirmdien palestīniešu pūlis sāka apmētāt ar akmeņiem policistus pie Aksas mošejas, likumsargiem atbildot ar apdullinošajām granātām un gumijas lodēm. Tās pašas dienas vakarā sākās Izraēlas teritorijas apšaudīšana ar raķetēm no kustības “Hamas” kontrolētās Gazas joslas. Pagājušajās pāris dienās izšautas jau vairāk nekā tūkstoš raķetes, no kurām lielāko daļu pārtvērusi Izraēlas pretgaisa aizsardzība, taču dažas trāpījušas ēkām un automašīnām. 12. maijā tika ziņots par vismaz sešiem bojāgājušajiem, tai skaitā vienu bērnu. Daudz vairāk upuru prasījuši Izraēlas atbildes triecieni pa Gazas sektoru, izmantojot aviāciju un artilēriju, kā rezultātā līdz vakarvakaram bojā gājuši 67 palestīnieši, tai skaitā 16 bērni. Kā uzsver Izraēlas militārpersonas, triecienu mērķis bijušas raķešu pozīcijas un palestīniešu kaujinieku līderi. Tajā pat laikā vēl viena cīņas „fronte” parādījusies Izraēlas pilsētās, kur notikuši daudzi palestīniešu un ebreju grupu uzbrukumi pretējās puses iedzīvotājiem un īpašumiem. Vairāki cilvēki šajos uzbrukumos smagi cietuši. Izraēlas valdība izvērsusi policijas spēkus, pie tam Lodas pilsētā, kur ir jaukts iedzīvotāju sastāvs, ieviests ārkārtas stāvoklis, armijai bloķējot pilsētu, un, kā tiek norādīts, kas tāds notiek pirmoreiz kopš 1966. gada. Savienotās Valstis, Francija, Ēģipte, Jordānija un vairākas citas valstis izvērsušas diplomātiskus pūliņus situācijas noregulēšanai, taču tas var izrādīties grūts uzdevums, ciktāl konflikts lielā mērā izraisījies stihiski, un palestīniešu līderiem nav tiešas kontroles pār to dalībniekiem. Irāna un ASV – iespējamais attiecību atkusnis ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums izstāties no 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ar Irānu, atjaunojot agrākās sankcijas pret islāma republiku un ieviešot vēl jaunas, deva izšķirošu triecienu visam, ko attiecībās ar Teherānu bija sasniedzis viņa priekšgājējs Baraks Obama. Visai nozīmīga loma prezidenta Obamas diplomātiskajos pūliņos bija arī toreizējam viceprezidentam Džo Baidenam. Kā norāda izdevuma “Politico” korespondente Nahala Tūsi, attiecības ar Irānu bijušas pašreizējā prezidenta interešu lokā jau kopš laika, kad viņš pagājušā gadsimta 70. gados kļuva par senatoru, pie tam Baidens pieder pie tiem amerikāņu politiķiem, kuri tiekušies meklēt dialoga iespējas ar ajatollu režīmu. Līdz ar to bija visnotaļ prognozējams, ka prezidenta Baidena administrācija mēģinās atjaunot 2015. gada vienošanās darbību un vispār uzlabot attiecības ar Irānu. Tas gan nebūt nav vienkāršs uzdevums. Iesākumam var minēt kaut vai faktu, ka Vīnē notiekošajās sarunās par kodolvienošanās īstenošanu Irāna atteikusies no tieša dialoga ar amerikāņu delegāciju, risinot to tikai ar Francijas, Lielbritānijas un Vācijas starpniecību. Kā zināms, Teherāna ir atsākusi urāna bagātināšanu virs vienošanās noteiktajiem limitiem un sola to darīt arī turpmāk, ja Savienotās Valstis neatcels Trampa administrācijas ieviestās sankcijas. Taču daļa no šīm sankcijām ir motivētas ar islāma republikas konkrētām darbībām, finansējot un citādi atbalstot tādas organizācijas kā “Hamas” un “Hezbollā”, un to atcelšana noteikti sadurtos ar pretestību Kongresā, pie kam ne tikai no republikāņu, bet arī daudzu demokrātu puses. Visai krasi pret 2015. gada vienošanos allaž iestājusies Izraēla, kura, visticamāk, vainojama vairāku Irānas kodolekspertu nogalināšanā pēdējos gados un arī aprīļa pirmajā pusē notikušajā sprādzienā vienā no Irānas kodolobjektiem. Tas viss nevieš optimismu Irān

Kāpēc Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus tādā reģionā kā Arktika? Skotijā šodien, 6.maijā, notiek vietējā parlamenta vēlēšanas. Kādas ir perspektīvas, runājot par šī reģiona tālāko nākotni Lielbritānijas sastāvā? Interesi izraisījuši vietējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti Spānijā, Madridē, jo atklāj dažas tendences, kādas noskaņas valda šajā dienvidu pussalas valstī. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas studenti, podkāstu entuziasti Anniju Grigucu Skotijā. Cīņa par vietvaru Madridē 4. maijā notikušās Madrides autonomijas Asamblejas vēlēšanas bija pirmās ārkārtas vēlēšanas Spānijas galvaspilsētas municipālā likumdevēja vēsturē. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2019. gadā, kurās lielāko mandātu skaitu ieguva Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, pie varas autonomijā tomēr palika labēji centriskā Tautas partija, kuras rokās Madrides pārvalde ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tautpartijieši izveidoja koalīcijas valdību ar liberālo partiju “Ciudadanos” – “Pilsoņi”; par autonomijas prezidenti kļuva Tautas partijas pārstāve Isabella Diasa Ajuso. Pie tam šai koalīcijai bija nepieciešams arī ultralabējās partijas “Vox” atbalsts. Tomēr pagājušajā gadā starp koalīcijas partneriem iezīmējās pretrunas, kas arvien saasinājās sarežģītajā pandēmijas situācijā. Kad šī gada martā partija “Pilsoņi” izstājās no identiskas koalīcijas ar Tautas partiju Mursijas reģionā, bloķējoties ar sociālistiem, Diasa Ajuso, baidoties, ka tāds pats scenārijs tiek gatavots Madridē, pārtrauca koalīciju un izmantoja savas tiesības izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Otrdienas balsojums nenoliedzami ir iedzīvotāju vērtējums autonomijas prezidentes politikai pandēmijas apstākļos, ieviešot Madridē un tās apgabalā daudz maigākus ierobežojumus nekā citur Spānijā. Kamēr kreisās partijas, kuras ir pie varas valstī, kritizē šo pieeju, norādot, ka Madride par šīm vaļībām maksā ar otru augstāko inficēšanās līmeni un lielāko koronavīrusa pacientu proporciju intensīvās terapijas nodaļās, salīdzinot ar citiem reģioniem, balsotājiem prezidentes Diasas Ajuso politika acīmredzami ir pa prātam. Tautas partija vairāk nekā divkārt palielinājusi savu vietu skaitu Madrides Asamblejā, kamēr sociālisti trešdaļu mandātu zaudējuši. Katastrofālu sagrāvi šīs vēlēšanas nesušas partijai „Pilsoņi”, kurai līdz šim bija trešā lielākā frakcija, bet kas jaunajā Asamblejas sastāvā, pēc visa spriežot, vispār nav iekļuvusi. Citas partijas – progresiskā reģionālā partija “Más Madrid” (“Vairāk Madrides”), ultralabējā “Vox” un kreisā apvienība “Unidas Podemos” (“Kopā varam”) – guvušas samērā pieticīgus panākumus. Pie tam “Unidas Podemos” līdzšinējais līderis Pablo Iglesjass, kurš pameta otrā vicepremjera posteni Pedro Sančesa valdībā, lai vadītu savu apvienību Madrides vēlēšanās, paziņojis, ka aiziet no politikas. Vēl viens pret Isabellu Diasu Ajuso vērstās kreiso kritikas motīvs ir sadarbība ar “Vox”, kuru kreisie dēvē par fašistisku. Visticamāk, Tautas partija, kas nav ieguvusi vairākumu Madrides Asamblejā, arī šoreiz būs spiesta izmantot “Vox” atbalstu vai pat veidot ar to koalīciju. Vai būs neatkarīga Skotija? Šodien, 6. maijā, notiekošo Skotijas Parlamenta vēlēšanu centrā ir jautājums par iespējamu šīs Lielbritānijas daļas neatkarību, respektīvi – atkārtotu referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Skotijas neatkarības jautājums ir pastāvīgā britu politikas dienaskārtībā kopš gadsimtu mijas, un Skotu nacionālā partija, kas ir galvenais to virzošais politiskais spēks, panāca referenduma sarīkošanu 2014. gadā. Toreiz vairākums skotu nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, un visumā tika akceptēts viedoklis, ka šīs paaudzes laikā, respektīvi, tuvākajās pāris desmitgadēs jauns referendums par šo tēmu nav rīkojams. Taču, kā tagad uzsver skotu nacionālisti un viņu līdere, Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, visu ir mainījis 2016. gada Breksita referendums, kurā gandrīz divas trešdaļas skotu balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tā nu šajās vēlēšanās Skotu nacionālā partija startē ar atkārtota referenduma sarīkošanas programmu, un neatkarību atbalsta arī pāris mazākas partijas. Kopš 2007. gada Nacionālā partija allaž uzvarējusi Skotijas Parlamenta vēlēšanās un arī ieguvusi lielāko skaitu Skotijas deputātu vietu Apvienotās Karalistes Parlamentā, tomēr absolūtais vairākums, spriežot pēc aptauju datiem, šajā reizē partijai nav garantēts. Jebkurā gadījumā, ir ticams, ka lielākā daļa deputātu būs neatkarības piekritēji, un Skotijas Parlaments pēc ievēlēšanas vērsīsies pie Londonas ar prasību pēc atkārtota neatkarības referenduma. Premjerministrs Boriss Džonsons jau paziņojis, ka viņa varas laikā šāda atļauja netiks dota, un medijos tiek iztirzāti vairāki iespējamie scenāriji. Viens varētu būt Londonas neakceptēts referendums

Aktualitātes pasaulē komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Kurišingals Džoslains Soans (Kurishingal Josline Sohan) Indijā un Sanda Tomollari (Thomollari) Albānijā. Vēlēšanas Albānijā nemaina spēku samēru Pagājušosvētdien notikušās Albānijas parlamenta vēlēšanas, kurās mandātus ieguva 140 deputāti, ļāvušas saglabāt valdošās pozīcijas Albānijas Sociālistu partijai un premjerministram Edi Ramam. Sociālistu vietu skaits parlamentā palicis nemainīgs – 74, kas ļauj veidot vienpartijas valdību. Lielākais opozīcijas spēks – konservatīvā Albānijas Demokrātiskā partija – savu vietu skaitu palielinājis, taču tas noticis uz mazākās opozīcijas partijas Sociālistiskā Integrācijas kustība rēķina. Šai partijai, kuras dibinātājs ir pašreizējais Albānijas prezidents Ilirs Meta, zaudējot lielāko daļu savu mandātu, parlamentā bez diviem lielajiem pretiniekiem – sociālistiem un demokrātiem – palikušas tikai divas sīkpartijas, kuras kopā dala septiņas vietas. Vēlēšanas noritējušas uz ieilgušas politiskās krīzes, vardarbīgu incidentu un apšaubāmu varas darbību fona. Krīze valstī ilgst kopš 2019. gada februāra, kad opozīcijas partijas uzsāka protestu organizēšanu un vairāk nekā 40 to deputāti atteicās no mandātiem. Opozīcija vaino valdošo Sociālistu partiju korupcijā un negodīgā darbībā, ietekmējot vēlēšanu rezultātus, un periodiski parādījusies informācija liek spriest, ka šie pārmetumi nav bez pamata. Neilgi pirms šīm vēlēšanām atklātībā nonāca datu bāze, kuru izmantojusi valdošā partija. Tajā atrodamas ziņas par vairāk nekā 900 000 personu, t.sk. tādas, kas pieejamas tikai slēgtās valsts datu bāzēs. Pie tam šie simti tūkstošu vēlētāju sadalīti apmēram deviņiem tūkstošiem t.s. „patronāžistu” – partijas aktīvistu, kuriem jāgādā, lai šie vēlētāji balsotu par viņu partiju. Kādas bijušas pārliecināšanas metodes, to var tikai minēt, taču starp „patronāžistiem” ir arī policisti un militārpersonas, kurām darbība partijās ir aizliegta ar likumu. Kopumā priekšvēlēšanu kampaņai bijusi raksturīga asa abu politisko spēku pretstāve, kas vienā gadījumā prasījusi arī cilvēka dzīvību. Priekšvēlēšanu nedēļā notikušajā apšaudē starp divu partiju atbalstītājiem provinces pilsētā Elbasanā nogalināts viens no vietējiem sociālistu līderiem Pjerins Džuvani, bet vēl četri cilvēki ievainoti. Vēstures patiesība pret politikas pragmatismu Vēsturnieku aprindās vairumā pasaules valstu jautājums par Osmaņu impērijas īstenoto armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā tiek traktēts visai nepārprotami. Tā bija etniskā tīrīšana un sistemātiska masu slepkavošana, kuras laikā dzīvību zaudēja, domājams, apmēram miljons Turcijas teritorijā dzīvojušo armēņu, un kas iznīcināja vairāk nekā divtūkstoš gadus pastāvējušo Mazāzijas armēņu kopienu. Tomēr oficiāla Turcija, kaut atzīst, ka armēņu iedzīvotāju bojāeja toreizējā Osmaņu impērijā notikusi, atsakās to traktēt kā mērķtiecīgu genocīdu. Ir izveidots vesels argumentu arsenāls, kam jāpierāda, ka bojāgājušo skaits bijis mazāks, ka viņu traģiskais liktenis bijis vispārējās kara situācijas sekas, u.tml. Šo argumentu ieviešanai vēstures diskursā tikusi un tiek īstenota mērķtiecīga Ankaras valdības politika, un pēdējās desmitgadēs par Turcijas sabiedroto šai ziņā kļuvusi arī Azerbaidžāna. Armēņu genocīda noliegšana bijusi arī konsekventa Turcijas diplomātijas sastāvdaļa, un daudzas pasaules valstis, lai nebojātu attiecības ar šo samērā nozīmīgo partneri, atturējušās no attiecīgo faktu pieminēšanas oficiālā līmenī vai vismaz genocīda jēdziena lietošanas to apzīmēšanai. Arī vairums līdzšinējo Savienoto Valstu prezidentu šai sakarā izlīdzējušies ar tādiem apzīmējumiem kā „masu slepkavība” vai „šausminoša traģēdija”. Tāpēc prezidenta Džo Baidena solis, atzīstot Armēņu genocīdu tā piemiņas dienā 24. aprīlī, licis spriest par nopietnām politikas tendencēm. Katrā ziņā šis žests, uz kuru jau negatīvi reaģējusi oficiālā Ankara, lielā mērā izriet no vispārējās atmosfēras Savienoto Valstu un Turcijas attiecībās, par kuras pasliktināšanos liela daļa atbildības jāuzņemas prezidentam Erdoganam. Pandēmijas vilnis pārpludina Indiju Pandēmijas pirmais vilnis sasniedza Indiju pagājušā gada jūlijā, savu apogeju sasniedzot augusta beigās. Tobrīd konstatēto inficēšanās gadījumu skaits dienā bija nepilni 100000, kas nebija pārlieku daudz valstij ar vairāk nekā 1,3 miljardiem iedzīvotāju. Situācija, kuru milzīgā valsts piedzīvo kopš marta nogales, ir krietni dramatiskāka. 27. aprīlī tika sasniegts jauns skumjš rekords – vairāk nekā 360000 konstatēto inficēšanās gadījumu dienā. Tiek ziņots, ka ar slodzi netiek galā slimnīcas, kur akūti trūkst kā gultu, tā skābekļa balonu, un galā netiek arī krematorijas, tāpēc mirušo kremēšanai izmanto autostāvvietas. Tiek ziņots, ka saslimstības vilnis, kas līdz šim skāris pamatā lielpilsētas un aglomerācijas, tagad sāk strauji izplatīties arī mazākās pilsētās un laukos, un tā maksimums varētu būt gaidāms maija vidū. Pašreizējā situācijas attīstībā daudzi vaino premjerministra Narendras Modi val

Notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Andris Lielais no Maskavas. Notikumus Baltkrievijā komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Glābjot Navaļniju To, ka saindētais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs piesaka badastreiku, mediji ziņoja jau marta beigās. Kopš tā laika ir pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas, un ir skaidrs, ka badošanās nevar neatstāt iespaidu uz veselību. Ņemot vērā smago saindēšanu ar Novičok, politiķa ārstiem ir nopietnas bažas par Navaļnija dzīvību. Nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka situācija kļūst kritiska. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša savā laika joslā tā arī ierakstīja – Navaļnijs mirst. Starptautiskajā presē sākās spekulācijas, kas notiks, ja politiķis cietumā tiešām nomirs. Kā zināms, Rietumvalstis uzskata, ka lieta pret Navaļniju ir safabricēta, to ir apstiprinājusi arī Eiropas cilvēktiesību tiesa, un Navaņiju uzskata par politieslodzīto. ASV prezidents Džo Baidens brīdināja, ka, ja ieslodzītais cietumā tiešām nomirs, Krievijai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sankcijām. Jādomā, ka Kremlī to labi saprot, tādēļ, kaut arī ne pašā augstākajā politiskajā līmenī, tomēr no Krievijas ir nācis signāls, ka viņi Navaļnijam nomirt neļaušot. Pēc ilgākas vilcināšanās, Navaļnijs ir pārvests uz cietuma slimnīcu, un, cik noprotams, viņš tiek uzturēts pie sistēmas, kas viņam asinīs ievada glikozes šķidrumu. Tikmēr Navaļnija sabiedrotie nolēma mēģināt vēlreiz izvest tautu ielās. Nesavācot pusmiljons solījumu protestēt, kas tika izziņots pirms vairāk nekā mēneša, Navaļnija štābs aicināja sarīkot protesta akciju trešdienas vakarā. Šajā dienā savu uzrunu tautai par ikgadējo stāvokli valstī sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jau vairākas dienas pirms protesta akcijas prokuratūra brīdināja, ka nesankcionētā mītiņa dalībnieki tiks bargi sodīti, un viņiem draud nopietna kriminālatbildība un vairāki gadi cietumā. Savukārt Navaļnija atbalstītājus policija sāka aizturēt jau krietni pirms protesta akcijas, preventīvi izolējot visus iespējamos musinātājus. Kopumā trešdien aizturēti gandrīz 2000 cilvēku, bet cik patiešām piedalījās akcijās, nav zināms. Tomēr runa visticamāk ir par vairākiem desmitiem tūkstoš cilvēku visā valstī. Čehija paziņojusi, ka aiz 2014.gadā notikušā sprādziena munīcijas noliktavā stāv Kremlis 2014.gadā munīcijas noliktavā Čehijā notika sprādziens, kurā dzīvību zaudēja divi cilvēki. Protams, Čehijas prese tajā laikā par notikušo ziņoja, taču tobrīd nebija ne jausmas, ka aiz sprādziena varētu stāvēt Krievija. Tomēr tieši tas ir konstatēts daudzus gadus ilgušajā izmeklēšanā. Turklāt, kā paziņojušas Čehijas varastiestādes, tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par Krievijas iesaisti. Tas pagājušās nedēļas nogalē beidzās ar pamatīgu diplomātisku skandālu. Čehija izraidīja no valsts 18 Krievijas diplomātus, kas, kā konstatējis Čehijas izlūkdienests, ir Krievijas izlūkdienestu slepenie aģenti. Tajā pašā dienā Čehijas policija pavēstīja, ka izsludinājusi meklēšanā divus Krievijas pilsoņus - Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu. Tie ir tie paši divi cilvēki, kuri tika apsūdzēti Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā Solsberijā Lielbritānijā. Protams, Krievija notikušo noliedz un dēvē Čehijas rīcību par naidīgu soli, kurā jaušamas Vašingtonas pēdas. Pēc Krievijas versijas, Čehija ir vēlējusies izpatikt ASV un tāpēc sarīkojusi šādu politisku teātri. Reaģējot uz to, svētdien Krievija paziņoja par 20 čehu diplomātu izraidīšanu. Notikušais ir krietni pabojājis Prāgas un Maskavas attiecības. Čehijas valdība pirmdien izslēgusi no konkursa par Dukovanu atomelektrostacijas paplašināšanu Krievijas valsts kodolenerģētikas korporāciju "Rosatom". Pirmdien Čehijai tika pausts atbalsts Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanās laikā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Dominiks Rābs tviterī pavēstīja, ka čehi ir atmaskojuši to, cik tālu Krievijas specdienesti ir gatavi iet savos mēģinājumos īstenot bīstamas un postošas operācijas. Arī ASV atzinīgi novērtējusi Prāgas centienus saukt Krieviju pie atbildības par tās bīstamajām darbībām Čehijā. It kā apvērsums Pagājušajā nedēļas nogalē krievu specdienests paziņoja, ka Maskavā aizturējuši politologu Aleksandru Fedutu, juristu Juriju Zenkoviču un citas personas, kas it kā plānojušas veikt valsts apvērsumu Baltkrievijā 9.maijā. Savukārt, Aleksandrs Lukašenko apsūdzēja opozīciju par plāniem nolaupīt viņa bērnus un paziņoja, ka aiz sazvērestības stāv amerikāņi, norādot, ka autorizēt savus specdienestus likvidēt citas valsts politisko līderi var tikai Baltā nama saimnieks. Savukārt, krievi pie apvērsuma plānotājiem piesaukuši gan baltkrievu opozīciju, gan ukraiņu nacionālistus, bet par amerikāņiem norādīts, ka incidents ar krievu diplomātu izsūtīšanu no Čehijas esot plānots, lai piesegtu apvērsumu Minskā. ASV Valsts departaments apsūdzības nosauca par absolūti nepatiesām. Politikas

Ir pagājis gads, kopš raidījumā Divas puslodes veidojām pirmo kaleidoskopu, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju. Droši vien tobrīd neapzinājāmies, cik ilgi un sarežģīti viss turpināsies, bet spriedām, ka tagad, pēc gada, ir vērts atkal palūkoties, kā dažādās valstīs tiek galā trakajiem izaicinājumiem. To arī darīsim, tikai šoreiz akcents būs likts nevis uz slēgtajām skolām vai mājasēdi, bet gan vakcināciju. Kā dažādās pasaules malās mēģina pielikt punktu epidēmijai ar vakcinēšanos? Pirms sazināmies ar latviešiem dažādās valstīs, uzklausām ekspertus. Kā norit vakcinācija pret Covid-19, analizē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Situāciju Lielbritānijā raksturo Pēteris Krišjānis, Dānijā - Austra Ābele-Nielsen, Vācijā - Alīna Āboliņa, ASV - Sandija Bayot no Hjūstonas, Brazīlijā - Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors. {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Saspīlējums Austrumukrainā. Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā. Iespējamais apvērsuma mēģinājums Jordānijā. Aktualitātes pasaulē komentē žurnālists Aleksejs Grigorjevs un Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks, žurnālists Toms Rātfelders. Ierakstā uzklāusām politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns" direktoru Dmitro Ļevusju. Apvērsuma vēji Jordānijā Pagājušajā nedēļas nogalē medijos parādījās informācija, ka Jordānijā aizturēti vairāki cilvēki, kas vēlējušies veikt valsts apvērsumu, lai gāztu Jordānijas karali Abdullā Otro. Saistībā ar iespējamo apvērsumu mājas arestā atrodas iepriekšējā valdnieka karaļa Husseina ceturtais dēls- Hamza bin Husseins. BBC vēlāk publicēja video ar Husseinu, kurā viņš saka, ka nav tas cilvēks, kas atbildīgs par valdošo korupciju, video viņš arī kritizē valdību un norāda, ka sabiedrība baidās izteikt savu viedokli, jo tas var draudēt ar sankcijām no drošības iestādēm. Husseins noliedzis saistību ar sazvērestību un pirmdien parakstījis vēstuli, kurā apliecina uzticību karalim. Jordānijas amatpersonas oficiāli sacījušas, ka apvērsuma organizatoriem esot saikne ar kādiem ārvalstu aģentiem, tiesa, neminot konkrētu valsti. Medijos lasāms, ka iespējama saistība ar Saūda Arābiju, kuras kroņprinča Muhameda bin Salmana padomnieku Bassemu Avadalu sestdien arestēja kopā ar citiem apvērsuma plānotājiem. The Washington Post ziņoja, ka Saūda Arābijas ārlietu ministra delegācija, kas tobrīd atradās Jordānijā, atteicās pamest valsti bez kroņprinča padomnieka, bet Saūda Arābijas amatpersonas šo informāciju vēlāk noliedza. Gan Saūda Arābija, gan Apvienotie Arābu Emirāti izteikuši pilnīgu atbalstu Jordānijas karalim un visiem pasākumiem, kas tiek veikti stabilitātes nodrošināšanai. Vakar pirmo reizi kopš notikušā runājis arī pats karalis Abdullā II, paziņojot, ka krīze ir garām un situācija valstī ir droša un stabila. Savā uzrunā viņš sacīja, ka izaicinājumi pēdējās dienās nav bijuši visbīstamākie valsts stabilitātei, taču vissāpīgākie pašam karalim. Viņa brālis Husseins, karaļa vārdiem, atrodas kopā ar savu ģimeni viņa pilī karaļa gādībā. Jāpiebilst, ka Jordānija jau ilgstoši grimst ekonomiskajā krīzē- vēl pirms Covid-19 pandēmijas tās bezdarba rādītāji tuvojās 20%. Dabas resursiem apdalītās arābu valsts sociālo sistēmu jau gadu desmitiem pārslogo bēgļi no kaimiņvalstīm. Ekonomiski valsts ir atkarīga no bagāto kaimiņu un starptautisko aizdevēju labvēlības. Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā Svētdien Bulgārijā notika parlamenta vēlēšanas. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās nenesīs būtiskus pārsteigumus, un aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka savu varu saglabās premjerministra Boiko Borisova pārstāvētā centriski labējā partija GERB, izskatās, ka valstij priekšā tomēr ir politiskā nestabilitāte. Pirmais pārsteigums bija vēlētāju aktivitāte. Lai arī pirms vēlēšanām daudzi sacīja, ka nezina, vai dosies balsot, vēlēšanu dienā pie iecirkņiem pat veidojās rindas. Jau nākamajā dienā, saskaitot tikai pusi no balsīm, kļuva skaidrs, ka viss būs sarežģītāk nekā sākotnēji likās. Premjera partija tiešām ir ieguvusi vislielāko atbalstu, taču tas ir nepietiekams. Turklāt ja pirms četriem gadiem par GERB nobalsoja trešdaļa vēlētāju, tad šoreiz atbalstītāju skaits ir sarucis līdz 26 procentiem. Galveno pārsteigumu ir sagādājusi jaundibinātā pretistablišmenta partija ar nosaukumu "Ir tāda tauta", kuru vada dziedātājs un televīzijas raidījumu vadītājs Slavi Trifonovs. Viņš tiek dēvēts par populistu. Pirms vēlēšanām viņa partija atteicās piedalīties jebkādās priekšvēlēšanu debatēs un faktiski vēlētājus uzrunāja tikai savos interneta kanālos. Neviens negaidīja, ka gandrīz katrs piektais vēlētājs varētu balsot par viņiem. Par uzvarētājiem varētu nosaukt vēl divas jaunizveidotas protesta partijas - korupcijas apkarotāju partiju "Demokrātiskā Bulgārija" un kreisi populistisko koalīciju "Celies! Padzen mafiju!" -, kas pērn rīkoja masu protestus, cenšoties gāzt Borisova valdību. Abas partijas ieguvušas attiecīgi 10 un 5 % balsu. Līdz ar to vairāk nekā trešdaļu parlamenta pārstāvēs partijas, kuras politikā ir jaunpienācējas. Savukārt galvenie līdzšinējie opozicionāri - sociālisti atbalstu zaudējuši gandrīz uz pusi un ieguvuši vien 15 procentu vēlētāju atbalstu. Bet GERB koalīcijas partneri - nacionālistiskā Iekšējās Maķedonijas Revolucionārā organizācija - nav pārvarējusi 4 procentu barjeru un no politiskās aprites līdz ar to izkritusi. Galvenais izaicinājums tagad būs jaunas valdības izveide. Premjers faktiski ir palicis bez sabiedrotajiem, un nav skaidrs, kuras partijas spēs vienoties kopējam darbam. Krievija demonstrē kareivīgumu Pēdējos mēnešos iezīmējies jauns spriedzes pieaugums starp Krieviju un Ukrainu. Jau kopš februāra daudz biežāki kļuvuši kopš pagājušā gada jūlija spēkā esošās uguns pārtraukšanas pārkāpumi no Krievijas un prokrievisko spēku puses, izmantojot ne tikai strēlnieku ieročus, bet arī mīnmetējus, granātmetējus un lielkalibra ložmetējus. Šais apšaudēs gājuši bojā vairāki Ukrainas bruņoto spēku karavīri

Baltkrievijā atsākušās masu demonstrācijas. Armijas dienā Mjanmā drošības spēki nogalinājuši vairāk nekā 100 protestētājus. Nedienas ar Suecas kanālā iestrēgušo konteinerkuģi jeb trombs globālās ekonomikas artērijā. Aktualitātes pasaulē komentē politologs Andis Kudors un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Ierakstā uzklausām baltkrievu žurnālisti, kura šobrīd dzīvo Viļņā. Mjanma tuvojas pilsoņkara situācijai Pēc 31. martā notikušās Apvienoto Nāciju Drošības padomes slēgtās sēdes ANO īpašā sūtne Mjanmā Kristīne Šrānere Burgenere paziņoja, ka situācija šai valstī draud ar pilsoņu karu un asinspirti. Ģenerāļi, kuri sagrāba varu militārā apvērsumā 1. februārī, izrādījušies acīmredzami nespējīgi kontrolēt situāciju, un sagaidāma tikai tālāka vardarbības eskalācija. Viss liecina, ka šis ANO pārstāves vērtējums atbilst patiesībai. Nu jau ilgāk nekā mēnesi armija pret protestētājiem laiž darbā kaujas munīciju, un 27. martā, līdz šim asiņainākajā pretstāves dienā, tika nogalināts 141 cilvēks, kopējam nepārprotami apstiprināto upuru skaitam sasniedzot 536. Taču varas brutalitāte, kā šobrīd šķiet, tikai uzkurina opozīcijas apņēmību. Protestētāju vidū parādījušies bruņoti ļaudis, un otrdien trīs reģionālās nemiernieku grupas paziņojušas, ka pārtrauks līdzšinējo pamieru ar valdību un apvienos spēkus bruņotai cīņai, ja vara nepārstās slepkavot civiliedzīvotājus. Hunta uzsākusi akcijas pret separātiskajām minoritātēm, pirmoreiz divdesmit gadu laikā bombardējot nemiernieku dislokācijas rajonu Karenas provincē, kā rezultātā apmēram 3000 cilvēku bēguši pāri robežai uz Taizemi. Mjanmā pastāv vairāk nekā divdesmit bruņotas separātistu grupas, kuras jau gadu desmitiem cīnījušās par minoritāšu pašnoteikšanos vai autonomiju, taču nesenajā demokratizācijas periodā lielākoties piekritušas pamieram ar centrālo varu. Savukārt pēdējās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušās un apvērsumā no varas padzītās partijas Nacionālā līga demokrātijai pārstāvji izplatījuši paziņojumu, ka veido pagrīdes valdību. Tikām iespēja īstenot kādas vienotas starptautiskas sankcijas pret pašreizējo Mjanmas huntu joprojām šķiet neīstenojama, ciktāl ģenerāļu režīmu noteikti atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija, kā arī Indija un Vjetnama. Baltkrievija. Pretstāve turpinās 25. martā Minskas ielās atkal izgājuši tūkstoši protestētāju, tā izbeidzot pāris mēnešus ilgo ielu demonstrāciju pārtraukumu. 25. marts ir oficiālā režīma neatzīta atceres diena – datums, kad 1918. gadā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas republikas nodibināšana, kas bija neveiksmīgs mēģinājums Pirmā pasaules kara izskaņā radīt nacionālu baltkrievu valsti. Uz protesta akcijām šai dienā baltkrievus aicināja arī trimdā esošā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Tiek lēsts, ka protestos piedalījušies vairāki tūkstoši; vairāki simti tikuši aizturēti. Tāpat pirms nedēļas Baltkrievijas varas iestādes apcietinājušas vairākus Baltkrievijas Poļu savienības vadītājus, tai skaitā savienības priekšsēdētāju Anželiku Borisu, izvirzot apsūdzības naida kurināšanā. Joprojām ieslodzījumā esošais bijušais prezidenta amata kandidāts Viktars Babarika šonedēļ nācis klajā ar aicinājumu apvienoties partijā, kura pārstāvētu Baltkrievijas sabiedrības vairākumu un kalpotu kā līdzeklis pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīma nomaiņai. Kā paudis Babarika, viņš līdz šim uzskatījis partijas par mūsu gadsimtam neatbilstošu politisku parādību, taču baltkrievu tautas kustība pierādījusi, ka viņš kļūdījies. Savukārt Svetlana Tihanovska izvirzījusi iniciatīvu uzsākt sarunas ar starptautisku vidutāju piedalīšanos starp režīma pārstāvjiem un opozīciju, šai nolūkā organizējot tautas nobalsošanu tīmekļa platformās. Tiek ziņots, ka situāciju Baltkrievijā 30. marta videokonferences sarunās apsprieduši arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan ne tuvu ne kā galveno jautājumu. Trombs globālās ekonomikas artērijā 23. martā vairāk nekā 400 metrus garais konteineru kravas kuģis “Ever Given”, netiekot galā ar pēkšņu vēja brāzmu, ar abiem galiem iestrēga Suecas kanāla krastos, nosprostojot šo ūdensceļu. Kuģa atbrīvošanas operācija, izmantojot smilšu atsūknēšanas kuģi, ekskavatorus un velkoņus, prasīja sešas dienas, kuru laikā pie kanāla izejām Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā izveidojās kuģu sastrēgumi, ap 350 peldlīdzekļu kopskaitā. Šī situācija vēlreiz akcentēja to, cik nozīmīgs starptautiskajai tirdzniecībai ir pirms vairāk nekā 150 gadiem izbūvētais Suecas kanāls. Pēc raidsabiedrības BBC ziņām, tranzīts cauri tam veido apmēram 12% no planētas tirdzniecības apgrozījuma, t.sk. apmēram 8% no sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Tiešie zaudējumi Ēģiptei neieņemto tranzīta nodevu veidā ir apmēram 15 miljoni dolāru dienā. Atsaucoties uz vācu apdrošināšanas kompāniju “Allianz”, BBC vēsta, ka kopējie zaudējumi pasaules tirdzniecībai varētu sasniegt 10 miljardus dolāru un samazināt globālo ekonomikas izaugsmi par divām līdz četrām pro

Krievijas ārlietu ministra vizīte Ķīna liek arvien vairāk domāt, kāda šobrīd veidojas kopējā situācija pasaulē un kādu iespaidu tas atstāj uz kopējo drošību pasaulē. Uzmanības centrā Krievijas un Ķīnas attiecības ar Rietumiem un arī savstarpēji. Gan vienas, gan otras lielvalsts rīcība pēdējos gadus arvien vairāk satrauc. Kāda ir tālākā perspektīva? Izraēlā aizvadītas jau ceturtās parlamenta vēlēšanas pāris gadu laikā. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām žurnālistu Dmitriju Dubovu. Vēlēšanas Izraēlā – ceturtās pirmstermiņa kopš 2019. gada 23. martā notikušās vēlēšanas Izraēlā ir ceturtās ārkārtas vēlēšanas kopš 2019. gada un turpina ieilgušo politisko krīzi. Pagājušā gada maijā tika noslēgts koalīcijas līgums starp premjera Benjamina Netanjahu vadīto labējo partiju “Likud” un pamanāmāko opozīcijas spēku – partiju “Kahol Lavan” jeb „Zili baltais”. Pie tam partijas, kuras līdz šīs koalīcijas izveidei bija veidojušas ar “Kahol Lavan” tāda paša nosaukuma bloku, no šī bloka izstājās. Vienošanās paredzēja, ka pirmo valdības termiņa pusi to vadīs Netenjahu, bet pēc tam viņu nomainīs “Kahol Lavan” līderis Benijs Gancs. Ja tas īstenotos, nākamajām vēlēšanām būtu jānotiek 2023. gada 23. maijā. T aču pagājušā gada decembrī Izraēlas parlamentā Knesetā neizdevās apstiprināt nākamā gada budžetu, kas nozīmēja Kneseta automātisku atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Šobrīd apkopoti vairāk nekā 95% balsu, un rezultāti liecina, ka “Likud” varētu būt zaudējis vairākas vietas parlamentā, tāpat kā partija “Kahol Lavan”. Savas pozīcijas, domājams, saglabājuši bijušie “Kahol Lavan” bloka partneri – centriski liberālās partijas “Ješ Atid” un “Telem”, kuras vada, attiecīgi, Jairs Lapids un Moše Jaalons. Tāpat arī “Likud”tradicionālie sabiedrotie – galēji labējās un reliģiozi konservatīvās jūdaistu partijas. Parlamentā iekļuvusi partija „Jaunā cerība”, kuru pagājušā gada nogalē izveidoja vairāki no “Likud” aizgājuši politiķi. Vairāk vietu ieguvušas kreisās partijas – Darba partija un sociāldemokrātiskā “Merec”, tomēr paliekot starp Kneseta sīkpartijām. Pēc visa spriežot, arī šīs vēlēšanas nedos nepieciešamo vairākumu nevienam no konkurējošajiem spēkiem un, ļoti iespējams, valdības izveide atkal būs ļoti grūts uzdevums. Vai Pekina un Maskava vienosies pretrietumu nostājā? Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ierašanās oficiālā vizītē Ķīnas Tautas Republikā notiek uz nopietna Krievijas un ASV attiecību saasināšanās fona. Kā zināms, pagājušonedēļ Krievija atsauca uz konsultācijām savu vēstnieku Vašingtonā pēc tam, kad prezidents Baidens televīzijas intervijā atzina, ka uzskata Vladimiru Putinu par slepkavu. Daudz siltākas šobrīd nav arī Pekinas un Vašingtonas attiecības, jo Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena sarunas Aļaskā ar Ķīnas Kompartijas Centrālkomitejas atbildīgo ārlietu sekretāru Janu Czeči un ārlietu ministru Vanu Ji sākās ar asu vārdu apmaiņu. Tāpat Savienotās Valstis līdz ar Kanādu un Lielbritāniju pievienojušās Eiropas Savienības sankcijām Ķīnas amatpersonām saistībā ar uiguru minoritātes vajāšanām Ķīnas Siņdzjanas reģionā. Attiecīgi nenākas brīnīties, ka Sergeja Lavrova un Vana Ji tikšanās laikā Guiliņas pilsētā Ķīnas dienviddaļā izskanēja nepārprotami pretrietumnieciska retorika. Uzrunājot žurnālistus pēc ierašanās Guiliņā, Krievijas ārpolitikas resora vadītājs atkārtoja jau agrāk dzirdēto tēzi par nepieciešamību mazināt Krievijas un Ķīnas ekonomikas atkarību no amerikāņu dolāra. Daudz nopietnāk vērtējams ir abu ārlietu ministru aicinājums tikšanās noslēgumā sasaukt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgo locekļu samitu. Tāpat šai paziņojumā pausta nepatika pret „citu valstu” iejaukšanos Ķīnas un Krievijas iekšējās lietās. Vārdā neviena šī „cita valsts” nav saukta, taču ir skaidrs, ka izteikums veltīts pirmām kārtām Savienotajām Valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievija atsauc savu vēstnieku ASV uz konsultācijām pēc Baidena intervijas telekanālam "ABC". 15.martā aprit 10 gadi kopš Sīrijas kara sākuma. Nīderlandes vēlēšanas pārmaiņas nesola. Vācijas federālo zemju vēlēšanas: neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem. Aktualitātes pasaulē vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks Toms Rātfelders, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Elmāru Ernstu Rozīti Vācijā. Krievija ņem ļaunā Diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja – vēstnieka vai sūtņa – atsaukšana uz konsultācijām starptautisko attiecību praksē lielākoties tiek izmantota kā demonstratīvs protesta žests. 17. martā šādu soli spēra Krievija, atsaucot savu vēstnieku Savienotajās Valstīs Anatoliju Antonovu. Kā definēja Krievijas ārlietu dienesta Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, Antonovs atgriežas Maskavā, lai apspriestu situāciju abu valstu attiecībās un to tālāko virzību, kuras, kā viņa uzsvēra, nonākušas strupceļā Savienoto Valstu vainas dēļ. Notikušā tiešais iemesls diezgan nepārprotami ir prezidenta Džo Baidena izteikumi vakardienas intervijā telekanālam ABC, kurā viņš uz raidījuma vadītāja Džordža Stefanopula jautājumu, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir slepkava, atbildēja apstiprinoši un paziņoja, ka Putinam nāksies maksāt par Krievijas iejaukšanos pagājušo prezidenta vēlēšanu norisē. Kā zināms, 16. martā tika publiskots Savienoto Valstu izlūkdienestu apkopojošs ziņojums, kurā secināts, ka Krievijas specdienesti veikuši ietekmes operācijas nolūkā veicināt Donalda Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Notikušais ir kārtējais trieciens divpusējām attiecībām, kuras nesen jau iedragājušas Savienoto Valstu sankcijas pret vairākām Krievijas amatpersonām, reaģējot uz opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un vēlāko ieslodzīšanu cietumā. Der atcerēties, ka jautājums par Krievijas vadoņa slepkavniecisko dabu Amerikas publiskajā telpā neizskan pirmoreiz. To pašu kanāla Fox News raidījuma vadītājs Bils O’Reilijs uzdeva toreizējam prezidentam Donaldam Trampam, kurš atbildēja: „Pasaulē ir daudz slepkavu, mums arī tādi ir. Vai tad jūs domājat, ka mūsu valsts ir bez vainas?” Asiņainā desmitgade Sīrijā Par Sīrijas pilsoņkara sākumu uzskata 2011. gada 15. martu, kad demonstrantu tūkstoši izgāja Damaskas un Alepo ielās, prasot demokratizāciju un politieslodzīto atbrīvošanu. Prezidenta Bašara Asada autoritārā režīma represijas izraisīja tikai vēl straujāku protestu eskalāciju, protesti pārauga nemieros, sacēlušos pusē pārgāja daļa bruņoto spēku, un valstī sākās pilsoņu karš. Sākotnēji šķita, ka Asada režīma dienas ir skaitītas, taču etniski un reliģiski neviendabīgajā valstī pilsoņu karš drīz kļuva līdzīgs visu cīņai pret visiem. 2013. gadā kā nozīmīgs spēks cīņas arēnā parādījās teroristiskā organizācija Irākas un Levanta islāma valsts, sagrābjot plašas teritorijas valsts austrumu un centrālajā daļā, un, salīdzinot ar šiem islāma radikāļiem, Asada režīms izrādījās mazākais ļaunums. Cīņa pret teroristu pasludināto „kalifātu” kalpoja par leģitīmu iemeslu Krievijas plašai militārai iesaistei valdošā režīma pusē. Kremlim Sīrija kļuvusi par vienu no ģeopolitisko ambīciju īstenošanas laukumiem, dalot šeit ietekmes sfēras ar Sīrijas kaimiņvalsti Turciju, kura arī pēdējā desmitgadē tiecas pēc reģionālas lielvalsts pozīcijām. Turcija daļēji atbalsta Sīrijas opozīciju, taču cenšas nepieļaut kurdu etniskās minoritātes pašnoteikšanās tieksmes Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos. Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēki aktīvi darbojās Sīrijā kopš 2014. gada, pamatā apkarojot „Islāma kalifātu”, bet vēršot triecienus arī pret Sīrijas valdības spēkiem gadījumos, kad tie uzbruka amerikāņu sabiedroto pozīcijām. Tomēr prezidenta Trampa administrācijas politika pēc t.s. „kalifāta” sakāves 2019. gada pirmajā pusē bija orientēta uz amerikāņu klātbūtnes samazināšanu, dodot lielāku rīcības brīvību Asada režīmam, Krievijai un Turcijai. Novērtējot pagājušās asiņainās desmitgades bilanci, jāsecina, ka autoritārajam Asada režīmam ir izdevies noturēties un atgūt kontroli lielākajā daļā valsts. Pilsoņkara upuru bilance ir visai aptuvena, bet tiek lēsts, ka tie varētu būt no nepilniem 390 000 līdz pat 600 000 bojāgājušo. Apmēram 13 miljoni jeb gandrīz divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem kara rezultātā bijušas spiestas doties bēgļu gaitās, t.sk. apmēram pieci miljoni pametuši valsti, un lielākā daļa no šiem bēgļiem joprojām nav varējuši atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Vēlēšanas Nīderlandē pārmaiņas nesola 17.marta vakarā noslēdzās trīs dienas ilgušās Nīderlandes parlamenta jeb Ģenerālštatu apakšpalātas vēlēšanas. Ilggadējā premjerministra Marka Rites kabinets tās sagaidīja demisionējušas valdības statusā pēc tam, kad 15. janvārī atkāpās, reaģējot uz t.s. Bērnu pabalstu krāpšanās skandālu. Skandāls sākas 2018. gadā, kad publiski izpaudās informācija par to, ka Nīderl

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas

Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs. Spriedzes kāpums Armēnijā. Mjanmas hunta kļūst asiņaina Aktualitātes pasaulē vērtē Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja un režisors Aiks Karapetjans. Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs Pirmdien, 1. martā, Honkonga pieredzēja pirmo masu protestu kopš pagājušā gada oktobra, kad vairāk nekā pusotru gadu ilgusī protestu kustība totalitārās Ķīnas joprojām daļēji demokrātiskajā autonomijā apsīka pēc pandēmijas ierobežojumiem un drakoniskā Nacionālās drošības likuma spēkā stāšanās. Tagad apmēram tūkstotis cilvēku bija pulcējušies pie tiesas ēkas, kur bija nogādāti 47 demokrātiskās kustības aktīvisti, kurus varas iestādes arestēja plašā policijas akcijā 28. februārī. Viņus apsūdz mēģinājumā gāzt pastāvošo varu, kas, saskaņā ar minēto Nacionālās drošības likumu, draud pat ar mūža ieslodzījumu. Apsūdzības pamatā ir neoficiālas priekšvēlēšanas, kuras Honkongas demokrātiskā opozīcija sarīkoja pagājušā gada jūnijā, vēloties izvirzīt spēcīgākos kandidātus septembrī paredzētajās autonomijas parlamenta vēlēšanās. Vēlēšanas tika atliktas uz gadu, pamatojot to ar pandēmijas situāciju, taču neoficiālo priekšvēlēšanu rīkošanu Pekinai pakļāvīgā vietējā vara traktē kā daļu no plāna, kas itin kā paredzējis „paralizēt” autonomijas varu, iegūstot vairākumu likumdevējā institūcijā un tad bloķējot budžeta pieņemšanu un spiežot atkāpties Honkongas izpildvaras vadītāju Keriju Lamu. Nacionālās drošības likuma pieņemšanas laikā no Pekinas skanēja solījumi, ka tas tikšot piemērots tikai nepārprotamos pretvalstiskas darbības gadījumos, taču šīs apsūdzības liecina tieši pretējo. Tiesas sēde pirmdien ilga desmit stundas, tās turpinājums otrdien – astoņas stundas. Pēc sēdes otrdien četri arestētie nogādāti slimnīcā, jo ilgās stundas tiesas zālē izrādījušās pārāk mokošas. Nosodījumu procesam, kurā smagas apsūdzības tiek izvirzītas par demokrātisku darbību, jau paudusi Eiropas Savienība, Lielbritānija un ASV. Kā tiek lēsts, šobrīd visi daudz maz pamanāmie Honkongas demokrātiskās opozīcijas līderi un aktīvisti ir vai nu apcietināti, vai apsūdzēto statusā, vai arī devušies trimdā. Spriedzes kāpums Armēnijā Iekšpolitiskā spriedze, kas Armēnijā valda kopš sakāves militārajā konfliktā ar Azerbaidžānu pagājušā gada rudenī, februāra nogalē strauji pieauga. Eskalāciju ievadīja neglaimojoši izteikumi, kurus Armēnijas premjerministram Nikolam Pašinjanam veltīja armijas galvenā štāba priekšnieka vietnieks Tigrans Hačatrjans. Sekoja valdības vadītāja rīkojums par ģenerāļa atbrīvošanu no amata, bet tam – armijas vadības 25. februāra paziņojums, ka esošās valdības kļūmīgā un nekompetentā rīcība novedusi valsti pie sabrukuma robežas un armija tāpēc pieprasa Pašinjana kabineta demisiju. Uz to premjerministrs reaģēja ar paziņojumu, ka šāds armijas demaršs uzskatāms par militāra apvērsuma mēģinājumu, un izdeva rīkojumu par galvenā štāba priekšnieka Onika Gasparjana atbrīvošanu no amata. Šādam valdības lēmumam nepieciešams valsts prezidenta formāls apstiprinājums, un to prezidents Armens Sarkisjans atteicies dot arī pēc atkārtota premjerministra pieprasījuma. Saskaņā ar likumu šādā situācijā prezidentam trīs dienu laikā jānodod lēmums konstitucionālās tiesas izvērtējumam, vai arī tas stājas spēkā. Tikām Erevānas ielās mītiņos pulcējas kā opozīcijas, tā premjerministra atbalstītāji. Pirmdien daži opozīcijas mītiņotāji iekļuva ministru kabineta ēkas vestibilā un izkliedza prasības par valdības atkāpšanos. Opozīcija, kuras centrā ir nesen izveidotais politiskais bloks „Kustība par dzimtenes glābšanu”, pieprasa valdības demisiju un pagaidu valdības izveidi periodā līdz ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Kā domājamo pagaidu valdības vadītāju opozīcija izvirzījusi Armēnijas politikas veterānu, kādreizējo aizsardzības ministru Vazgenu Manukjanu, kuram nule kā izvirzītas apsūdzības musināšanā uz bruņotu varas sagrābšanu. Savukārt premjerministrs, pirmdien uzrunājot savu atbalstītāju mītiņa dalībniekus, izteica gatavību organizēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas un referendumu par izmaiņām konstitūcijā. Tajā paša mītiņā viņš apsūdzēja ģenerāli Gasparjanu pakalpošanā bijušā prezidenta Serža Sargsjana interesēm. Sargjans zaudēja varu 2018. gadā, kad plašu protestu rezultātā pie varas nāca bloks „Mans solis” ar Pašinjanu priekšgalā. Mjanmas hunta kļūst asiņaina Militārā hunta, kas 1. februārī sagrāba varu Mjanmā, sākotnēji atturējās lietot kaujas ieročus pret protestētājiem, kuri prasīja demokrātijas atjaunošanu. Taču pēdējā nedēļa šai ziņā nesusi traģiskas pārmaiņas. Tagad armijnieki laiž darbā šaujamieročus, un upuru skaits jau pārsniedzis pussimtu, t.sk. 38 cilvēki nogalināti vakar, kad uz demonstrantiem šauts valsts lielākajā pilsētā Jangonā, tāpat Mandalajā, Mounšvā un citur. Daudzi simti demonstrantu arestēti. Šobrīd apcietinājumā atrodas apmēram 1300 cilvēku, t.sk. apvērsumā gāztais prezidents Vins Mjins un valsts padomniece, Nobela miera prēmijas laureāte Auna Sana Su Či, kuriem izv

Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska. Turīgie vakcinējas pirmie No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs. Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju. Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs. Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu. Gruzija iekšpolitiskā spriedzē Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas. Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām. Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām. Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru” Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Luk

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā. Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema „Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā. Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām. Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī. Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas 14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu. Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki –

Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu. Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas). Izgāšanās Maskavā Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”. Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”. Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam. Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas. Dienvidaustrumāzijas tendences Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums. Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi P

Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca" vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ? Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu. Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu. Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei. Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus. Ar sniega piku pret caru Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam. Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas. Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek

Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais. Vašingtonas politika maina kursu 20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā. Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu. Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam. Izaicinājums Kremļa saimniekam Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām. Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem. Politiskās pārmaiņas Igaunijā Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto

Notikumus pasaulē komentē starptautiskās drošības un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Nemierīgā Āfrika #1 Kopš 1960. gada, kad Centrālāfrikas Republika no Francijas kolonijas kļuva par neatkarīgu valsti, militāri apvērsumi un pilsoņu kara situācija tajā ir teju nemainīga realitāte. Jaukts etniskais un reliģiskais sastāvs un līdzīgi nestabila situācija vairākās kaimiņvalstīs ir galvenie faktori, kas veicina pastāvīgi gruzdošu un periodiski uzliesmojošu konfliktu situāciju. Valsts dienvidu un rietumu rajonos, kur atrodas arī galvaspilsēta Bangui, dominējošā ir kristiešu kopiena, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos – musulmaņu iedzīvotāji. Kopš 2013. gada Centrālāfrikas Republikā turpinās kārtējais pilsoņu karš, un šobrīd centrālās valdības kontrolē ir galvaspilsēta un vēl vairākas pilsētas un teritorijas valsts rietumdaļā, kamēr pārējo valsts daļu savā starpā dala raiba nemiernieku armiju plejāde, kas cīnās ar centrālo varu un savā starpā par derīgo izrakteņu atradnēm un tranzīta artērijām. Uz šī fona 20. decembrī notikušo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā balsošana daudz maz netraucēti varēja notikt nepilnos 60% iecirkņu. Par uzvarētāju tika pasludināts līdzšinējais valsts galva Fostens-Arkanžs Tuadera, taču pēc tam vairāk nekā desmit nemiernieku grupas, daudzas no kurām līdz šim nikni karojušas savā starpā, paziņoja par apvienošanos koalīcijā, lai gāztu esošo valdību. Tiek izteikti minējumi, ka aiz šīs apvienības stāv 2013. gadā gāztais bijušais diktators, ģenerālis Fransuā Bozizē, kuram bija liegts piedalīties vēlēšanās. Pēdējās nedēļās galvaspilsētas Bangui apkaimē jau atkal bijušas dzirdamas apšaudes, un prezidenta Tuaderas valdība, visdrīzāk, šobrīd paliek pie varas, pateicoties ANO miera uzturētāju kontingenta u.c. ārvalstu spēku klātbūtnei. Pēdējā gada laikā pamanāms spēlētājs Centrālāfrikas Republikā kļuvusi Krievija, kura atbalsta prezidentu Tuaderu ar ieroču piegādēm, militārajiem konsultantiem un privātās militārās kompānijas Vagner kaujiniekiem, kuri, kā tiek uzskatīts, veido esošā prezidenta miesassardzi. Nemierīgā Āfrika #2 13. janvārī izskanēja ziņa, ka Etiopijas valdības spēki dumpīgajā Tigrajas provincē valsts ziemeļdaļā nogalinājuši vairākus opozicionārās Tigrajas Tautas atbrīvošanas frontes līderus, t.sk. bijušo Etiopijas ārlietu ministru Seijumu Mesfinu. Tigrajas Tautas atbrīvošanas fronte bija vadošais spēks koalīcijā, kas bruņotā cīņā pārņēma varu valstī 1991. gadā, sagraujot līdz tam pastāvējušo marksistiskās ievirzes vienpartijas režīmu. Tolaik daudz plašāku autonomiju ieguva dažādas etniskās grupas valsts reģionos, tomēr tautas atbrīvošanas frontes dominētajai Etiopijas politikai bija raksturīgs augsts korupcijas līmenis un represijas pret politiskajiem oponentiem. Tigrajas frontes dominanti Etiopijā pārtrauca premjerministra Abija Ahmeda nākšana pie varas 2018. gadā. 2019. gadā viņš izveidoja jaunu politisko spēku – Labklājības partiju – kā alternatīvu līdz tam valdījušajai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskajai frontei. TTAF nevēlējās samierināties ar šo attīstību, atkāpdamās uz savu kādreizējo varas bāzi Tigrajas provincē. Pagājušā gada pēdējās nedēļās centrālā valdība uzsāka militāras operācijas, lai iegūtu kontroli Tigrajā. Daudzi saskata premjerministra Abija rīcībā diktatoriskus motīvus un mēģinājumu atgriezt dominējošajās pozīcijās amhāru etnosu, no kura nāca kādreizējā Etiopijas monarhu dinastija. Savukārt pašreizējās Adisabebas valdības aizstāvji uzskata, ka premjerministrs Abijs cenšas tikai sakārtot valsti, apkarojot arī reģionu separātisma tendences. Bezprecedenta norises ASV turpinās Līdz ar Kongresa Pārstāvju palātas vakardienas balsojumu Donalds Tramps kļuvis par pirmo prezidentu Savienoto Valstu vēsturē, pret kuru impīčmenta procedūra uzsākta divas reizes. Par attiecīgo rezolūciju balsoja viss Kongresa apakšpalātas demokrātu vairākums, kā arī desmit republikāņu kongresmeņi. Tāda ir likumdevēju reakcija uz pagājušās nedēļas notikumiem, kad Trampa atbalstītāju pūlis ielauzās Kapitolija ēkā Vašingtonā, pārtraucot jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena amatā apstiprināšanas procedūru. Jau tobrīd izskanēja viedokļi, ka Donalds Tramps ir atstādināms nekavējoties, kaut viņa varas periodam atlikušas vien dažas dienas līdz 20. janvārim, kad prezidenta zvērestu nodos Džo Baidens. 12. janvārī Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi nosūtīja vēstuli viceprezidentam Maikam Pensam, aicinot viņu pārņemt varu Konstitūcijas 25. labojuma kārtībā, kas paredz prezidenta atzīšanu par rīcībnespējīgu. Pēc tam, kad viceprezidents Penss šādu iespēju noraidīja, tapa impīčmenta rezolūcija, vainojot Trampu dumpja uzsākšanā. Kā zināms, tālākā procedūra paredz, ka par impīčmentu jābalso Senātam, kur apstiprinošajam balsojumam nepieciešams 2/3 senatoru balsu vairākums. Senāta pašreizējā republikāņu vairākuma līderis Mičs Makkonels paziņojis, ka senatori varētu sākt izskatīt šo jautājumu 19. janvārī. Tādējādi Savienotās Vals

Demokrātiem plūcot laurus Džordžijas štata senatoru vēlēšanu otrajā kārtā, Baidens ticis pie pilnās lozes - demokrāti tuvākos divus gadus kontrolēs gan Balto namo, gan abas Kongresa palātas. Kongresam balsojot par Baidena apstiprināšanu ASV prezidenta amatā, Trampa atbalstītāji iebrūk Kapitolijā. Notikumus vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors TV3 žurnālists Edijs Bošs, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un žurnālists bijušais "Amerikas Balss" latviešu redakcijas vadītājs Knuts Ozols. Amerikas Savienoto Valstu likumdevēji ir atgriezušies savās darba vietās Kapitolijā un pabeiguši prezidenta vēlēšanu apstiprināšanas procedūru, atzīstot Džo Baidenu par Savienoto Valstu 46. prezidentu. Tāda ir galvenā šībrīža ziņa Amerikai un, nepārspīlējot, pasaulei. Nelaime tā, ka šai ziņai vajadzēja aplidot pasauli vismaz 12 stundas iepriekš. Parasti likumdevēju apstiprinājums pavalstu elektoru kolēģijas balsojumam aizņem apmēram pusstundu, un tikai dažās reizes vēsturē ir ievilcies ilgāk, jo abas Kongresa palātas ir uzsākušas debates par kādu no iesniegtajiem protestiem. Šāds novilcinājums notika arī šoreiz, taču tam sekoja gluži negaidīts pavērsiens. Nepārvēlētā prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji, lielā skaitā ieradušies pie Kapitolija, ielauzās ēkā. Kapitolija policija un citi dienesti izrādījās nesagatavoti – policistu bija acīmredzami par maz, tiem trūka vajadzīgo instrukciju un koordinācijas. Vairākas stundas iebrucēji saimniekoja ēkā, iekļuva Senāta sēžu telpā, savukārt pie Pārstāvju palātas durvīm viņus aizturēja apsardze, aizbarikādējot durvis un draudot lietot ieročus. Tikai pēc vairākām stundām ēka tika atbrīvota no nelūgtajiem viesiem un sakārtota tiktāl, lai likumdevēji varētu atgriezties un pabeigt procesu. Kā, atsākot pārtraukto sesiju, deklarēja Senāta Republikāņu frakcijas vadītājs Mičs Makkonnels: “Amerikas Savienoto Valstu Senāts nav iebiedējams. Bandītu pūlis vai draudi mūs neizraidīs šīs zāles. Mēs nepadosimies nelikumībām vai iebiedēšanai. [..] Mēs izpildīsim pienākumu pret savu tautu saskaņā ar Konstitūciju. [..] Nemiernieki tikai pierāda, cik ļoti svarīgs mūsu republikai ir šis mūsu uzdevums. Mūsu valsts pamatā ir tieši tas, ka Amerikas tauta brīvā izvēle ir tā, kas veido mūsu varu un nosaka mūsu nācijas likteni. Ne bailes, ne spēks, bet gan mierīgi pausta sabiedrības griba.” Daudz skarbāks un tiešāks pagājušā vakara notikumu vērtējumā bija Senāta Demokrātu frakcijas vadītājs Čaks Šumers: “Šis ir kaunas traips mūsu valstij, kas nebūs tik viegli nomazgājams. Pēdējais baisais, neizdzēšamais mantojums, kuru mums atstāj ASV četrdesmit piektais, neapšaubāmi visu laiku sliktākais prezidents. [..]6. janvāris paliks viena no tumšākajām dienām Amerikas nesenajā vēsturē – pēdējais brīdinājums mūsu nācijai, kādas sekas ir, ja prezidenta amatā ir demagogs, ja ir ļaudis, kuri viņu atbalsta, pārņemti mediji, kuri izkladzina viņa melus, un cilvēki, kuri viņam seko, kad viņš grūž Ameriku pretim bezdibeņa malai.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Covid-19 šogad ir ietekmējis ikviena dzīvi, ikdienu un svētku svinēšanu. Kā 2021.gadu sagaidīs citviet pasaulē un ko no nākamā gada sagaida cilvēki ārvalstīs? Sazināmies ar latviešiem dažādās pasaules valstīs. Uzklausām Ervīnu Gorelovu Ķīnā, Kintiju Eigminu-Čemali Libānā, Sauli Kubiļūti Lietuvā, Ilzi Kraukli Francijā, Lindu Graudiņu Austrālijā Pēteri Krišjāni Lielbritānijā, Ilzi Liepiņu-Naulu Somijā un Kalvi Mikelsteinu ASV.

Eiropas vērtības - pēdējā laikā tas ir kļuvis par tādu kā cīņas lauku, kādi par tām izsakās ar zināmu nicinājumu, citi to vicina kā karogu. Reizēm šķiet, ka katrs runā savā valodā un runātāji cits citu nesaprot. Kas tad ir Eiropas vērtības, diskutē Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Sandra Kalniete un Dace Melbārde un Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa. Pastāvīgs izaicinājums Kad runa ir par vērtībām, Eiropas Savienībā (ES) nepārtraukti tiek pārbaudīta gan par tās vērtību izpratni, gan dalībvalstu gatavību šīs vērtības uzturēt arī dzīvē, vai tā būtu runa par likuma varu, demokrātiju, korupciju, migrāciju vai dzimumu līdztiesību. Kopīga sapratne Vai Eiropas vērtībām vajadzētu būt skaidri definētām? EP deputāte norāda, ka ES moto „vienoti dažādībā” nevajadzētu būt tikai teicienam, bet ES kopumā vajadzētu akceptēt, ka nacionālās vērtības var atšķirties starp valstīm. Tomēr būtiski, lai Eiropas vērtību definīciju veidotu paši Eiropas pilsoņi un vismaz lielākajai daļai būtu līdzīga izpratne par to. LU profesore Žaneta Ozoliņa norāda, ka Eiropas vērtību skaistums un priekšrocība ir tā, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstu savienībā un cilvēki par savām vērtībām var diskutēt un kādas vērtības izvirzīt priekšplānā. Viņa norāda, ka brīvība, vienlīdzība, līdztiesība ir pamatu saknes, no kurām aug pārējās vērtība- parlamentārisms, partiju daudzveidību un ideju pastāvēšana ir brīvības pastāvēšanas rezultāts. Izpratne par vērtībām nav tikai emociju, bet arī zināšanu.

Atentātu pret Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju Tomskā īstenoja slepena Federālā drošības dienesta (FDD) vienība, kas darbojusies FDD Kriminālistikas institūta aizsegā. Tas secināts izmeklēšanā, ko kopīgi veikuši starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas projekts "Bellingcat" un Krievijas tīmekļa medijs "The Insider" sadarbībā ar ASV televīzijas kanālu CNN un vācu žurnālu "Der Spiegel". Elektoru kolēģija apstiprina Baidena uzvaru vēlēšanās. Ukraina centieni uzturēt Krimas okupācijas jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā. notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Uzplečotie indētāji identificēti 14.decembrī tika publiskoti fakti par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu šī gada 20. augustā, kurus kopīgā izmeklēšanā ieguvusi Lielbritānijā bāzētā izmeklējošās žurnālistikas grupa “Bellingcat”, amerikāņu telekanāls CNN, vācu izdevums “Der Spiegel” un Krievijas tīmekļa resurss “The Insider”. Iegūstot un sastatot datus par vairāku Krievijas Federālā drošības dienesta FSB darbinieku pārvietošanās maršrutiem un telefona saziņu pēdējo gadu laikā, žurnālisti secinājuši, ka īpaša drošībnieku indētāju grupa jau vairākus gadus izsekojusi Navaļniju un viņa komandas dalībniekus un, iespējams, mēnesi pirms Navaļnija saindēšanas īstenojusi līdzīgu uzbrukumu viņa sievai Jūlijai, kas gan beidzies ar samērā vieglu saindēšanos. Tā kā krievu drošībnieki agrākajos gados nav pievērsuši īpašu uzmanību konspirācijai, ir izdevies identificēt vairākus indētāju grupas dalībniekus, tai skaitā operācijas vadītāju Oļegu Tajakinu un viņa tiešo priekšnieku, FSB pulkvedi Staņislavu Makšakovu. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņš, būdams organiskās sintēzes speciālists, savulaik strādājis Krievijas militārā resora institūtā, kas izstrādājis bēdīgi slaveno indi “Novičok”, ar kuru tika saindēts kā Navaļnijs, tā bijušais Krievijas izlūkdienesta virsnieks un dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Grupā ietilpst vēl vairāki mediķi un ķīmiķi. Pēc tam, kad Navaļnijs tika nogādāts ārstēšanai Vācijā, kur uzturas joprojām, tika nepārprotami konstatēts, ka viņš saindēts ar kādu no “Novičok” paveidiem. Tā kā tas uzskatāms par ķīmisko ieroču lietošanas faktu, Eiropas Padome noteica sankcijas pret vairākām augsta ranga Krievijas amatpersonām, t.sk. Federālā drošības dienesta šefu Aleksandru Bortņikovu, Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvaldes vadītāju Andreju Jarinu, prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā apgabalā Sergeju Meņailo u.c. „Krimas platforma” – Ukrainas diplomātiskā ofensīva 20. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu par jauna diplomātiskā formāta – „Krimas platformas” iedibināšanu. Mērķis ir koordinēt starptautiskos centienus Krimas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai un Krievijas nelikumīgi anektētās pussalas deokupācijai. Vienkāršāk sakot – neļaut Krimas problēmu nobīdīt starptautiskās politikas dibenplānā. Mēnešos pirms tam Ukrainas ārlietu dienests veica nozīmīgu sagatavošanās darbu, un savu pozitīvo interesi par projektu jau paudušas Eiropas Savienība, Lielbritānija, Kanāda, Turcija un Amerikas Savienotās Valstis. Īpaša interese šai kontekstā ir par Turciju, kura pēdējā laikā arvien pamanāmāk tiecas spēlēt reģionālas lielvalsts lomu Melnās jūras baseinā, un kurai ar Krimu ir ciešas vēsturiskas saites. Formāta galīgais sastāvs noskaidrosies nākamā gada maijā, kad Kijevā plānots tā pirmais samits. Kā izteikusies atbildīgā par formāta realizāciju, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Emine Džaparova, piedalīties noteikti tiks aicināta arī Krievija, kaut uz tās dalību, vismaz tuvākajā laikā, nenākas cerēt. Šobrīd no oficiālā Kremļa, tā kontrolētajiem medijiem un anektētās Krimas vietvalžiem izskan vienīgi sarkastiski un piedraudoši izteikumi. Kijevas iniciatīva tiek saukta par absurdu un murgainu, taču šo izteikumu intensitāte liek spriest, ka Krievijai „Krimas platforma” nākotnē var sagādāt galvassāpes. Ilgo vēlēšanu noslēgums Pirmdien, 14. decembrī, Savienoto Valstu Elektoru kolēģijas locekļi, pulcējušies savu pavalstu likumdošanas institūcijās, nodeva balsis par jaunievēlēto prezidentu. Nekādu pārsteigumu nebija – elektoru balsojums precīzi atspoguļoja vēlēšanu rezultātus attiecīgajos štatos, Džo Baidenam saņemot 306 kolēģijas balsis pret līdzšinējā prezidenta Donalda Trampa 232. Līdz ar to Džo Baidens ir uzskatāms par nu jau oficiāli ievēlētu Amerikas Savienoto Valstu 46. prezidentu. Neīstenojās prezidenta Trampa atbalstītāju daudzskaitlīgie mēģinājumi tiesas ceļā panākt vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu atsevišķos štatos, savukārt vietumis panāktā balsu pārskaitīšana nemainīja iznākumu. Arī pēdējā laikā nereti piesauktā iespēja, ka dažu Republikāņu partijas kontrolēto štatu likumdevēji varētu izvirzīt alternatīvus elektorus, tā iedzenot vēlēšanu procesu politiski tiesiskā strupceļā, izrādījušās vien spekulācijas. Ar

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis. Pāris triljonus vērtā piekāpšanās Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien. Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk. Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro. Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi. Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums. Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties. Sporta sankcijas Lukašenko klanam 8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību. Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūrie

Notikumus pasaulē komentē Irānas pētnieks Pēteris Veits, Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Sintija Broka un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Irānas kodolfiziķa nāve 30.novembrī Irānas galvaspilsētā Teherāna notika oficiāla militarizēta bēru ceremonija – pēdējā gaitā tika aizvadīts Mohsens Fahrizade, kodolfiziķis un Islāma revolucionārās gvardes ģenerālis, reizēm dēvēts par Irānas kodolieroču programmas tēvu. Fahrizade gāja bojā 27. novembrī, kad lodes sacaurumoja viņa automobili Teherānas pievārtē. Sākotnēji tika ziņots par vairāku cilvēku uzbrucēju grupu, taču vēlāk Irānas amatpersonas paziņoja, ka atentātā izmantoti tālvadības ieroči. Uzstājoties bēru ceremonijā, Irānas Nacionālās drošības padomes sekretārs, kontradmirālis Ali Šamhani nosaucis domājamos atentāta organizētājus: Izraēlu un irāņu trimdas opozīcijas grupējumu Irāņu tautas modžahedu organizācija. Laikā no 2010. līdz 2012. gadam atentātos tika nogalināti četri Irānas kodolprogrammā iesaistīti zinātnieki, un daudzi avoti kā ticamāko slepkavību īstenotāju min Izraēlas slepeno dienestu “Mossad”, kas, iespējams, piesaistījis šīm operācijām minēto irāņu trimdas grupējumu. Irāņu tautas modžahedu organizācija ir kreisi islāmiska grupa, kas radās Irānā pagājušā gadsimta 60. gadu vidū, cīnījās pret toreizējā šaha Rezā Pehlevī režīmu un sākotnēji atbalstīja 1979. gada Islāma revolūciju, tomēr kļuva tai naidīga pēc tam, kad no varas tika atstumts organizācijas vadītājs Masuds Radžavi. Izraēla, tāpat kā iepriekš, nav atzinusi savu atbildību par Mohsena Fahrizade noslepkavošanu, taču izraēliešu amatpersonu savulaik paustā gatavība jebkādiem līdzekļiem kavēt Irānas kodolieroču programmas attīstību vedina uz šādam domām. Analītiķu vidū izskan viedoklis, ka kodolfiziķa slepkavības mērķis bijis ne tikdaudz kaitēt Irānas kodolprogrammai, cik kavēt iespējamo attiecību uzlabošanos starp Irānu un Savienotajām Valstīm, tostarp, iespējamu ASV dalības atjaunošanu Irānas kodolnolīgumā, kuru savā priekšvēlēšanu kampaņā piesaucis jaunievēlētais prezidents Džo Baidens. Prezidents Donalds Tramps pārtrauca Savienoto Valstu dalību nolīgumā 2018. gada maijā, atjaunojot sankcijas pret Irānu, kam sekoja pakāpeniska Irānas atteikšanās no tās kodolprogrammu ierobežojošajām saistībām bagātinātā urāna un smagā ūdens ražošanas un uzkrājumu apjomu ziņā. Konkrētās Mohsena Fahrizade nogalināšanas sekas ir Irānas parlamenta otrdienas balsojums par Apvienoto Nāciju kodolinspektoru darbības pārtraukšanu Irānā. Spriedze Austrālijas un Ķīnas attiecībās Viena “Twitter” publikācija kļuvusi par iemeslu jaunam saasinājumam Ķīnas un Austrālijas attiecībās, kas tikai akcentē šo attiecību spriedzi pēdējo gadu laikā. Pirmdien Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktora vietnieks Džao Liczjans savā kontā publicēja atsauksmi par Austrālijas valdības veikto izmeklēšanu, kas atklājusi, ka austrāliešu speciālo vienību kareivji varētu būt vainojami 39 civiliedzīvotāju slepkavībās militāro operāciju laikā Afganistānā. Ķīniešu amatpersonas publikācija ilustrēta ar montētu fotoattēlu, kurā redzams austrāliešu karavīrs, kurš tur nazi pie rīkles kādam bērnam, un uzraksts „Nebaidies, mēs nākam nest tev mieru!”. Tieši fotoattēls izraisījis Austrālijas valdības sašutumu, premjerministram Skotam Morisonam pieprasot Ķīnas ārlietu dienesta atvainošanos un tūlītēju publikācijas dzēšanu. Uz to Ķīna, tās Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktores Hua Čuniņas personā, reaģējusi, paziņojot, ka atvainoties nav iemesla un tas esot Austrālijas mēģinājums novērst uzmanību no tās militārpersonu nodarījumiem Afganistānā. Spriedze Pekinas un Kanberas attiecībās pieaugusi pēdējo gadu laikā, un jo sevišķi šogad, kad Austrālija aicinājusi nopietni izmeklēt koronavīrusa pandēmijas rašanās apstākļus, ko Ķīna uztvērusi kā sev nedraudzīgu nostāju. Tāpat Austrālija iebilst Austrālijas lauksaimniecības produktu importu ierobežojošiem pasākumiem no Pekinas puses, par ko, iespējams, vērsīsies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Ķīnai, savukārt, ir pretenzijas pret Austrālijas investīciju politiku, kas kavē Ķīnas ieguldījumus atsevišķās stratēģiski nozīmīgās Austrālijas ekonomikas nozarēs. Vēl nopietnāks un ilglaicīgāks Ķīnas nepatikas iemesls ir Austrālijas amatpersonu pastāvīgie aizrādījumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnas Tautas Republikā un tai pakļautajā Honkongas autonomijā, ko Pekina uzskata par iejaukšanos tās iekšējās lietās.

Amerikas Savienotajās valstīs beidzot sākas varas funkciju nodošana nākamajām prezidentam Džo Baidenam, lai arī Tramps joprojām vēlēšanu rezultātus neatzīst. Savukārt Baidens jau iepazīstina ar savu jauno komandu. Kas mainīsies ASV politikā līdz ar prezidenta maiņu. Šis jautājums ir aktuāls arī Tuvo Austrumu miera sarunu kontekstā. Trampa bijusi nozīmīga loma Tuvajos Austrumos un ar viņa ļoti ciešo atbalstu Izraēlai bija jārēķinās arī Arābu valstīm. Ko varam sagaidīt turpmāk, kad ārpolitikas kursi noteiks Džo Baidens? Bulgārijā visu vasaru un rudeni notika protesti pret valdību, pieprasot premjera atkāpšanos. Viņam ir izdevies saglabāt varu, cenšoties politiski izdzīvot, viņš sācis aktīvi izspēlēt nacionālo kārti, tajā, šķiet, lielākie zaudētāji ir ziemeļmaķedonieši. Kāpēc tā? Notikumus pasaule komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitā tēs doktorants Toms Rātfelders. ASV sākas varas nodošanas process 23. novembrī ASV Vispārējo dienestu pārvaldes vadītāja Emīlija Mērfija paziņoja par atļauju uzsākt funkciju nodošanas procesu jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena administrācijai. Saskaņā ar Savienoto Valstu politisko sistēmu varas pārejas process no aizejošā prezidenta viņa varas mantiniekam tiek uzsākts vēl pirms oficiālās vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas, un lēmums par šī procesa uzsākšanu piekrīt Vispārējo dienestu pārvaldes vadītājam, kurš administrē pārejas procesam nepieciešamo finansējumu un pakalpojumus. Kā paskaidrojusi Mērfijas kundze, viņas lēmuma pamatā ir vairāku republikāņu likumdevēju, kā arī ietekmīgu uzņēmējdarbības un ārlietu sfēras pārstāvju aizrādījumi, ka varas nodošanas procesa novilcināšana var būt drauds nacionālajai drošībai un valdības spējai pretdarboties koronavīrusa pandēmijai. Tāpat šis lēmums seko Pensilvānijas štata Augstākās tiesas lēmumam noraidīt prezidenta Trampa kampaņas pārstāvju prasību par 8000 balsu anulēšanu un Mičiganas štata Vēlēšanu rezultātu pārbaudes padomes balsojumam, kas apstiprina Džo Baidena uzvaru. Par savu piekrišanu pārvaldes vadītājas Mērfijas lēmumam pirmdienas vakarā paziņoja arī prezidents Donalds Tramps, gan turpinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Tikām sācis iezīmēties iespējamais prezidenta Baidena administrācijas sastāvs. Starp jau nosauktajiem kandidātiem ir liels sieviešu īpatsvars, un, iespējams, nākamgad Savienotajām Valstīm pirmoreiz to vēsturē būs Valsts kases sekretāre, resp. finanšu ministre, aizsardzības sekretāre un Nacionālās izlūkošanas direktore. Daudzi no piesauktajiem kandidātiem savulaik ieņēmuši amatus prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Svarīgo valsts sekretāra amatu ieņems Entonijs Blinkens, kurš ir ilggadējs Baidena līdzgaitnieks un Baraka Obamas administrācijā ieņēmis valsts sekretāra vietnieka amatu. Kā viens no pretendentiem uz darba sekretāra amatu tiek minēts Džo Baidena sāncensis demokrātu priekšvēlēšanu kampaņā Bērnijs Sanderss, kā potenciālais prezidenta īpašais pārstāvis klimata jautājumos – bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs. Tuvo Austrumu mīklas 23. novembrī Izraēlas medijos parādījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu premjerministrs Benjamins Netanjahu izlūkdienesta “Mossad” šefa Josi Koena pavadībā devies uz Saūda Arābijas pilsētu Neomu, kur slepeni ticies ar Saūdu kroņprinci Mohammedu bin Selmānu un Savienoto Valstu valsts sekretāru Maiku Pompeo, kurš atrodas Neomā oficiālā vizītē. Ja tas ir tiesa, tad šī ir vēsturē pirmā Izraēlas un Saūda Arābijas augstākā līmeņa vadītāju sastapšanās. Pagātnē Saūdu monarhija divreiz – 1948. un 1973. gadā – piedalījusies arābu valstu karadarbībā pret Izraēlu, starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, taču jau kopš 80. gadu vidus vērojama zināma tuvināšanās un aizkulišu kontakti abu valstu starpā. Arī šajā gadījumā gan premjers Netanjahu, gan valsts sekretārs Pompeo izvairījušies komentēt ziņas par minēto slepeno tikšanos, savukārt Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Feisals bin Farhāns savā Twitter kontā noliedzis, ka tāda būtu notikusi. Vairums novērotāju gan neapšauba tikšanās faktu, norādot, ka tas ir vēl viens apliecinājums Izraēlas un vairāku arābu valstu tuvināšanās procesam, veidojot pretsvaru Irānas un, pēdējā laikā, arī Turcijas ietekmei Tuvajos Austrumos. Šo procesu ļoti jūtami veicinājušas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas aktivitātes, un tieši Trampa prezidentūras laikā Izraēla noslēgusi vēsturiskas vienošanās ar Bahreinu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Sudānu. Tiek lēsts, ka vienošanās ar Saūda Arābiju gan būs krietni grūtāks uzdevums, jo Saūdu monarhija tradicionāli ir bijusi viens no Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas atbalstītājiem, un šo līniju joprojām aizstāv liela daļa Rijādas valdošo aprindu, t.sk. karalis Selmāns Āl Saūds. Bulgārija – protesti un ārpolitiskie manevri Jau kopš 9. jūlija Bulgārijā nenorimst masu protesti, kas lielākoties notiek galv

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika

Aktualitātes pasaule komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, organizācijas "Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām" vecbiedrs Uldis Bluķis un portāla "TvNet" žurnālists Jānis Vingris. Ilgās vēlēšanas ASV ASV prezidenta ievēlēšanas process ir ilgstošs. To, kādos termiņos jāsaskaita balsis katrā štatā, nosaka šo štatu likumdošana, un vairākumā štatu šobrīd, deviņas dienas pēc vēlēšanām, simtprocentīgi visi biļeteni joprojām nav apstrādāti. Skaidrs ir vien tas, ka rezultātu apkopošanai un visu iespējamo tiesvedības procesu izskatīšanai saskaņā ar Savienoto Valstu Konstitūciju jānoslēdzas līdz 8. decembrim. Sekos štatu elektoru balsu nodošana 14. decembrī, to nogādāšana Savienoto Valstu Kongresā līdz 23. decembrim un Kongresa vēlēšanu rezultātu apstiprinājums 2021. gada 6. janvārī. Ar šo brīdi nākamais – pēc skaita 46. – Amerikas Savienoto Valstu prezidents būs uzskatāms par oficiāli ievēlētu. Tomēr tradicionāli nākamais Baltā nama saimnieks tiek nosaukts jau brīdī, kad apkopotie vēlēšanu rezultāti ļauj droši spriest, ka viņam garantēts elektoru balsu vairākums. Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam un viceprezidenta amata kandidātei Kamalai Harisai šis brīdis pienāca pagājušajā sestdienā. Sekoja viņu uzstāšanās ar uzvaras runām un vairuma pasaules valstu līderu, arī Eiropas Savienības politisko vadītāju, apsveikumi. Tomēr, pretēji jau izsenis iedibinātai tradīcijai, šiem apsveikumiem nav pievienojies vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps. Tā vietā viņš turpina uzstāt, ka ir patiesais uzvarētājs, un viņa konkurenti nodrošinājuši pārākumu ar krāpšanos un apšaubāmām manipulācijām. Trampa kampaņas pārstāvji iesnieguši prasības vairāku štatu tiesās, prasot vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Procesam pieslēdzies arī Savienoto Valstu ģenerālprokurors Viljams Barrs, izdodot memorandu, kas atļauj Tieslietu departamenta izmeklētājiem tūdaļ iesaistīties iespējamo pārkāpumu izmeklēšanā. Tradicionāli šajā pēcvēlēšanu etapā federālā līmeņa izmeklēšanas institūcijas neiesaistās, un ģenerālprokurora Barra memorands kļuvis par pamatu ilggadējā Tieslietu departamenta Vēlēšanu noziegumu apakšnodaļas vadītāja Ričarda Pildžera demisijai. Tikām sociālos tīklus un arī atsevišķu mediju publikācijas Savienotajās Valstīs un pasaulē pilda odiozi apgalvojumi par demokrātu it kā „nozagtajām” vēlēšanām, t.sk. par balsīm, kuras nodevušas „mirušās dvēseles” un mājdzīvnieki. Kustības „Stop the Steal” („Apturam nozagšanu”) aktīvisti rīko skaļas demonstrācijas un čupojas soctīklos, kuri daudzas no šīm grupām jau slēguši, jo tajās atklāti tiek apspriestas vardarbīgas akcijas sava politiskā favorīta Trampa kunga atbalstam. Nopietnas sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka arvien lielāks skaits amerikāņu pieņem Baidena un Harisas uzvaru kā faktu. Ziņu aģentūras Reuters aptaujā aizvakar nepilni 80% respondentu apliecinājuši, ka uzskata Džo Baidenu par uzvarējušu vēlēšanās, kamēr Donalda Trampa uzvarai tic vien 3% aptaujāto. Karabahas karš. Militārā spēka triumfs 10. novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas oficiālie avoti izplatīja informāciju par vienošanos, kas panākta trīs valstu vadītāju sarunās par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahas reģionā. Karadarbība starp Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem no vienas un Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republikas armēņu vienībām un Armēnijas bruņotajiem spēkiem no otras puses uzliesmoja septembra nogalē. Kopš kauju sākuma Azerbaidžāna apliecinājusi savu militāro pārākumu, atspiežot armēņu spēkus no vairākām teritorijām, kuras atradušās to kontrolē kopš 1994. gada. Dažas stundas pirms paziņojuma par otrdienas nolīgumu armēņu puse apstiprināja, ka azerbaidžāņu rokās kritusi otra lielākā Kalnu Karabahas pilsēta Šuša. Tāpat bija ziņas, ka azerbaidžāņu spēki pārtraukuši satiksmi pa t.s. Lačinas koridoru – kalnu autostrādi, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēnijas Republikas teritoriju. Otrdien noslēgtā vienošanās paredz, ka līdz decembra sākumam Armēnija nodod atpakaļ Azerbaidžānai praktiski visus līdz 1994. gadam okupētos rajonus ārpus Kalnu Karabahas teritorijas. Tas nozīmē, ka pašpasludinātā Arcahas republika tiek izolēta no Armēnijas, un vienīgā saistošā artērija paliek jau pieminētais Lačinas koridors. Kalnu Karabahas esošo robežu un Lačinas koridora nodrošināšanai pret tālākiem Azerbaidžānas spēku uzbrukumiem reģionā tiks izvietots Krievijas miera uzturētāju kontingents. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs jau nodēvējis vienošanos par spožu uzvaru un Armēnijas kapitulāciju, kamēr Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans to raksturojis kā neaprakstāmi sāpīgu lēmumu, bet atteicies atzīt kā sakāvi. Pēc informācijas par vienošanos Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ielas pildīja līksmojoši pūļi, kamēr Armēnijas galvaspilsētas Erevānas ielās devās saniknoti protestētāji, vainojot valdību nodevībā. Otrdienas vakarā protestētāji ielauzās Armēnijas parlamenta un ministru kabineta ēkās, pieprasot valdības atkāpšanos. Tiek ziņots, ka protesti Armēnijā nav rimuši

Notikumus pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. Sazināmies ar Sandiju Baiotu (Bayot) Teksasā un Justīni Rolavu Mičigānā. „Sieviešu streiks” Polijā Kopš 1993. gada, kad Polijā tika pieņemts Ģimenes plānošanas likums, legāla aborta iespēja šajā valstī ierobežota ar gadījumiem, kad grūtniecība iestājusies noziedzīgu darbību rezultātā, rada draudus mātes dzīvībai vai auglim ir konstatētas iedzimtas invaliditātes vai neārstējamas slimības pazīmes. Nu jau vairākus gadus konservatīvās aprindas, kuras koncentrējas ap valdošo partiju „Likums un taisnīgums” un Romas katoļu baznīcas vadību Polijā, tiecas šo iespēju loku vēl vairāk sašaurināt. Viņu mērķis šķita tuvu īstenojumam, kad 22. oktobrī Polijas Konstitucionālais tribunāls ar lielu balsu pārsvaru pieņēma lēmumu, novērtējot kā konstitūcijai neatbilstošas tiesības izdarīt abortu ar augļa veselību saistītos gadījumos. Faktiski tas nozīmē aizliegumu apmēram 95% līdzšinējo aborta gadījumu. Jau tajā pašā dienā daudzviet Polijā sākās protesti, kas ieguvuši „Sieviešu streika” nosaukumu un izvērsušies par plašākajiem, kādi valstī pieredzēti kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma, kad poļi sabiedrība arodkustības „Solidaritāte” vadībā cīnījās pret toreizējo komunistiski totalitāro režīmu. Protestētāji daudzviet bloķēja satiksmi, rīkoja akcijas pie partijas „Likums un taisnīgums” birojiem, katoļu baznīcām, atsevišķu konservatīvo politiķu dzīvesvietām. Protestētāju prasības, kas tika definētas 1. novembrī, ietver Konstitucionālā tribunāla, Polijas Augstākās tiesas un ombudsmena atkāpšanos, likumdošanas liberalizāciju abortu, seksuālo minoritāšu tiesību jomā, katoļu baznīcas ietekmes mazināšanu skolās, lielāku valsts finansējumu veselības un vides aizsardzībai. Protestu vēriens licis valdībai nobremzēt attiecīgo likumdošanas izmaiņu ieviešanu, atliekot Konstitucionālā tribunāla lēmuma publicēšanu. Prezidents Andžejs Duda 30. oktobrī publiskoja likumdošanas iniciatīvu, kas paredz atļaut abortus arī gadījumos, kad augļa stāvoklis liecina, ka bērns dzims nedzīvs vai nebūs spējīgs izdzīvot. Tikām Polijas Seima nākamā sesija atlikta par divām nedēļām – oficiāli pandēmijas dēļ, taču faktiski, kā domā daudzi novērotāji, partijai „Likums un taisnīgums” bažījoties par nepietiekamu atbalstu parlamentā. Ar kareivīgu paziņojumu 27. oktobrī nāca klajā premjerministra vietnieks un de facto ietekmīgākais valdošās frakcijas politiķis Jaroslavs Kačinskis. Viņš aicinājis „par katru cenu” aizstāvēt baznīcas pret uzbrukumiem, ciktāl protestētāji daudzviet traucējuši dievkalpojumu norisi un dažviet aprakstījuši dievnamu sienas. Ir ziņas, ka konservatīvo līderis, nekonsultējoties ar pārējo partijas vadību, aicinājis partijas jaunatnes organizāciju vērsties pret šādām akcijām. Dažviet jau notikušas sadursmes starp protestētājiem un konservatīvās varas atbalstītājiem. Baidens vai Tramps? Saspringtas gaidas Otrajā dienā pēc Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām nākamais Baltā nama saimnieks joprojām nav noskaidrots. Balsu skaitīšana joprojām turpinās piecos štatos – Aļaskā, Džordžijā, Nevadā, Pensilvānijā un Ziemeļkarolīnā. Ja Baidens uzvarēs Arizonā, kas ilgstoši bijis Republikāņu štats, viņš iegūs 11 elektoru balsis un tas nozīmēs, ka vairs tikai 6 elektoru balsis šķirs Baidenu no uzvaras vēlēšanās. Tās, viņam varētu dot Nevada, kur demokrātu kandidāta izredzes tiek vērtētas kā vislabākās. Kas attiecas uz atlikušajiem četriem vēl nesaskaitītajiem štatiem ar to 54 elektoru vietām, tad tajos kā labākas tiek vērtētas esošā prezidenta izredzes, tomēr, arī uzvarot tais visos, Donalds Tramps paliktu iepakaļ Džo Baidenam cīņā par Balto namu. Tomēr prezidents jau vakar publiski paziņoja, ka ir vēlēšanās uzvarējis. Viņa kampaņas organizatori uzsākuši tiesvedības aktivitātes, mēģinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus vai ietekmēt balsu skaitīšanu. Viskonsinā, kur par uzvarētāju jau pasludināts Džo Baidens, pieprasīta balsu pārskaitīšana minimālas rezultātu starpības dēļ. Ar dažādiem procesuālu pārkāpumu motīviem prasības apturēt balsu skaitīšanu iesniegtas Mičiganā, kur arī jau pasludināta Baidena uzvara, un Pensilvānijā, kā arī Nevadā un Džordžijā. Novērotāji gan prognozē, ka šie mēģinājumi diezin vai var būtiski ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Kā telekanālam NBC izteicies Lojolas Juridiskās augstskolas profesors Džastins Levits: „Ja šis ir tiesvedības karš, tad [Tramps] tajā ir bruņojies ar ūdens baloniem.” Var piebilst, ka vēlēšanu rezultāti pagaidām tiek fiksēti tikai informatīvā līmenī, un oficiāli stāsies spēkā tikai pēc Elektoru kolēģijas balsojuma apstiprināšanas Kongresā nākamā gada 6. janvārī.

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies

Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā aizvadītajā nedēļā risinājušies dažādi notikum: Aleksandrs Lukašenko sestdien, 10.oktobrī, negaidīti ieradās cietumā, lai tiktos ar opozīcijas pārstāvjiem. Pēc tam gan sekoja vardarbīga protestu izdzenāšana un brīdinājumi turpmāk likt lietā pat kaujas ieročus. Bet opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izteikusi Lukašenko ultimātu, pēc kura sola vēl plašāku nepakļaušanos. Briselē ir atsākušās sarunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību par tālāko sadarbību pēc "Brexit" pagaidu līguma beigām. Kaut arī jaunu ziņu šobrīd nav, ir neoficiāli mājieni, ka piekāpšanās varētu notikt. Izskatās, ka britu premjera sacītais, ka vienošanās ir jāpanāk līdz 15.oktobrim, vai tādas nebūs, nav akmenī iecirsts solījums. Bet Eiropa, šķiet, krietni vairāk raizējas par pieaugošo Covid izplatību. Kaut arī politiķi bija apņēmušies striktus karantīnas pasākumus, kādi bija pavasarī, neieviest, izskatās, ka realitāte šo apņemšanos ir sašķobījusi. Eiropas valstis pieņem arvien pamanāmākus ierobežojumus. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austers. Breksita sarunas: laiks iet, pretrunas paliek Šodiena, 15. oktobris, ir datums, kuru britu premjerministrs Boriss Džonsons iezīmējis kā to, kad būtu jānoslēdzas sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdznieciskajām attiecībām pēc izstāšanās. Tikām sarunu procesu joprojām bremzē aspekti, kuros neviena no pusēm nav gatava izšķirošajam kompromisam. Galvenie pretstāves punkti šobrīd ir divi: valsts subsīdiju noteikumi un zvejas tiesības. Eiropas Savienība sagaida, ka Lielbritānija pieskaņos privātuzņēmumu atbalsta normas vispārējiem savienības standartiem, tā novēršot negodīgu konkurenci, ko briti uztver kā suverenitātes ierobežojumu. Kas attiecas uz zvejas tiesībām, Lielbritānija nav gatava savienības uzstādījumam „brīva pieeja mūsu tirgum pret tiesībām brīvi zvejot jūsu ūdeņos”. Pēdējās nedēļas laikā Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē intensīvi mēģinājis pārliecināt vairāku dalībvalstu nozares ministrus zvejas tiesību ziņā būt piekāpīgākiem, taču līdz galam tas nav izdevies. Sarunas ar Lielbritāniju, līdztekus Covid-19 pandēmijai, ir galvenā tēma Eiropas Savienības līderu samitā, kas šodien un rīt notiek Briselē. Samita priekšvakarā no augsta ranga savienības politiķu puses izskanējuši apliecinājumi par pozīcijas vienotību un brīdinājumi britu pusei nemēģināt šķelt šo vienotību, runājot atsevišķi ar dažām bloka dalībvalstīm. Vācijas Eiropas lietu ministrs Mihaels Rots uzsvēris, ka izstāšanās vienošanās un, jo sevišķi, Īrijas-Ziemeļīrijas protokola ieviešana ir savienības nozīmīgākā prioritāte, un atkārtojis vispārzināmo atziņu, ka Lielbritānijai izstāšanās bez vienošanās būs daudz sāpīgāka nekā Eiropas Savienībai. Baltkrievija: šokējošas sarunas, ierastā brutalitāte Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko gājiens, 10. oktobrī tiekoties ar apcietinājumā turētajiem opozīcijas līderiem Baltkrievijas VDK izmeklēšanas izolatorā, bija teju šokējošs pārsteigums praktiski visiem. Apmēram četras stundas ilgās sarunas saturs netiek izpausts; atklātībā ļauts parādīties vien fotoattēliem un īsam, grūti saklausāmam līdera monologa fragmentam, kurā tiek piesaukta konstitūcijas reforma, kuru nevarot „uzrakstīt uz ielas”. Viens no konkrētajiem tikšanās rezultātiem izrādījusies atļauja opozicionāram Sergejam Tihanovskim sazvanīties ar sievu Svetlanu, pašreizējo Baltkrievijas opozīcijas redzamāko figūru, kura uzturas Lietuvā. Publiskotajā sarunas ieraksta fragmentā Tihanovskis izsaka aicinājumu būt „skarbākiem” attiecībā pret Lukašenko režīmu. Tikām kādu laiku nepiedzīvotu skarbumu no varas iestāžu puses no izbauda protestētāji Minskas ielās. Svētdien, kad protesta gājienos Minskā vien piedalījās ne mazāk kā 100 000 cilvēku, pret viņiem atkal tika laistas darbā gumijas lodes, apdullinošās granātas, steki un ūdensmetēji ar iekrāsotu ūdeni. Tika aizturēti daudzi žurnālisti. Nākamajā dienā, kad Minskas ielās izgāja t.s. „senioru marša” dalībnieki – vecāka gadagājuma protestētāji –, Baltkrievijas Kriminālpolicijas priekšnieks Genādijs Kazakevičs, uzstājoties televīzijā, cita starpā paziņoja, ka varas pārstāvji vajadzības gadījumā gatavi izmantot arī letālus ieročus. Viņš izteicās, ka protestu apjoms noplokot, taču tie kļūstot organizētāki un radikālāki; ielās darbojoties „kaujinieki, anarhisti un futbola fani”. Tiek ziņots, ka pēdējās dienās dažviet Minskā uz ielu braucamās daļas tiešām aizdedzināti riepu krāvumi. Otrdien Svetlana Tihanovska nāca klajā ar opozīcijas Koordinācijas padomes ultimātu diktatoram. Ja līdz 25. oktobrim Lukašenko nepaziņos par atkāpšanos, netiks uzsākta politieslodzīto atbrīvošana un pārtraukta vardarbība pret protestētājiem, valstī tikšot uzsākts vispārējs streiks un ceļu bloķēšana. Par šo draudu īstenojamību gan pagaidām grūti spriest. Covid-19 vilnis veļas pār Eiropu Pēc zināma atslābuma vasarā, rudeni Eiropā sagai

Ar Covid-19 saslimušais ASV prezidents ir sakarsējis daudz emociju. Ar ārstu palīdzību viņam izdevies pagaidām ātri atlabt, bet tas viņu iedrošinājis vēl aktīvāk paust savu skepsi par to, cik bīstams ir vīruss. Tāpat Tramps aktīvi grib iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, kaut arī pats un liela daļa viņa komandas ir inficēti. Vēl runājam par Kirgizstānu. Aizvadītās nedēļas nogalē tur notika parlamenta vēlēšanas. Līdzīgi kā Baltkrievijā, arī tur parādījās aizdomas par plašiem rezultātu viltojumiem, bet te varai nebija tādu resursu, lai apspiestu nākamajā dienā izcēlušos nemierus. Faktiski vienas nakts laikā notika revolūcija. Notikumus pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku. Cīņa par Balto namu un ar Covid-19 uzliesmojumu Baltajā namā Covid-19 ir Donalda Trampa prezidentūru definējošs brīdis, par to pārliecināti vairums politikas vērotāju. Un kopš pagājušās piektdienas, 2.oktobra, Covid-19 ir burtiski pārņēmis Balto namu – pāris dienas pēc pirmajām ASV prezidenta kandidātu debatēm pašreizējais prezidents Donalds Tramps tviterī paziņoja, ka viņam un viņa sievai Melānijai ir atklāts Covid-19. Tās pašas dienas vakarā prezidents publicēja video, paziņojot, ka jūtas labi un ka tiks nogādāts Valtera Rīda slimnīcā. Slimnīcā prezidents pavadīja trīs dienas un izraisīja vairākas sašutuma vētras: svētdien prezidents devās pie saviem atbalstītājiem, kas bija pulcējušies pie slimnīcas. Lai gan prezidents atradās automašīnā un no tās neizkāpa, viņš saņēma virkni pārmetumu par citu cilvēku, proti, savas apsardzes, veselības apdraudēšanu, jo prezidents seju bija aizsedzis ar vien auduma masku. Vēl lielāku sašutumu izraisīja viņa izrakstīšana no slimnīcas, ko pavadīja prezidenta tvīti ar vārdiem “nebaidieties no Covid. Neļaujiet tam noteikt jūsu dzīvi” un atgriešanās Baltajā namā mediju priekšā novelkot masku un ieejot telpās bez tās, lai gan Tramps vēl nav saņēmis negatīvu Covid-19 testu. Kopumā Trampa tuvāko lokā konstatēti vismaz 34 ar Covid-19 saslimušie un pēc pozitīviem testiem vai kontakta ar saslimušajiem karantīnā nu sēž gan Trampa sabiedrisko attiecību padomnieki, gan arī Pentagona augstākās militārpersonas, gan citi prezidentam pietuvināti cilvēki. Atgriežoties Baltajā namā, Tramps ātri ķērās pie darba un pāris dienu laikā paziņoja, ka pārtrauc sarunas ar demokrātiem par jaunu ekonomikas stimulu paketi līdz prezidenta vēlēšanām 3.novembrī un aicinot republikāņus koncentrēties uz viņa virzītās Eimijas Baretas apstiprināšanu ASV Augstākās tiesas tiesneses amatā. Paralēli, prezidents tviterī paziņoja, ka Pārstāvju palātai un Senātam būtu nekavējoties jāapstiprina 25 miljardu vērts atbalsts aviokompāniju un 135 miljardu vērts atbalsts mazo biznesu algu atbalstam. Tāpat Tramps paziņoja, ka visiem Afganistānā dienējošajiem, būtu jāatgriežas ASV līdz Ziemassvētkiem. Protams, nevar nepieminēt arī pagājušajā naktī notikušās viceprezidentu debates, kurās tikās viceprezidents Maiks Penss un senatore Kamala Harisa. Salīdzinot ar iepriekšējās nedēļas prezidenta kandidātu debatēm, šīs bija teju vai garlaicīgas. Abi oponenti, protams, apmainījās ar asiem pārmetumiem, taču kopumā debates bija mierīgākas un cieņpilnākas nekā pirms nedēļas, fokusējoties uz jautājumiem par nodokļu politiku, klimata pārmaiņām, abortu tiesībām un, protams, par cīņu ar Covid-19. Nemieri Kirgiztānā Šī ir jau trešā reize 15 gadu laikā, kad vēlēšanas Kirgizstānā beidzas ar nemieriem. Un arī ar varas maiņu. Šajā Vidusāzijas valstī, kurai visapkārt kaimiņos ir autoritāri režīmi, ir, lai arī nestabila, bet vismaz šķietama demokrātija. Svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās startēja 16 partijas, no kurām nākamajā sasaukumā, saskaņā ar provizoriskajiem rezultātiem, būtu iekļuvuši četri saraksti. Trīs no tiem pauduši atbalstu pašreizējam prezidentam. Taču jau tūdaļ pēc rezultātu paziņošanas cilvēki izgāja galvaspilsētas Biškekas ielās. Plašsaziņas līdzekļos var lasīt žurnālistu teikto, ka tik plaša vēlēšanu rezultātu viltošana Kirgizstānā vēl nav pieredzēta: balsis esot pirktas atklāti un nekaunīgi, bet ierēdņiem skaidri norādīts, par ko balsot. Kaut arī milicija centās protestus apturēt, pārspēks beigās izrādījās cilvēku pusē. Viņi ieņēma parlamenta un arī valsts drošības dienesta ēku. No ieslodzījuma izlaida apcietināto eksprezidentu Atambajevu un faktiski piespieda premjeru atkāpties, bet vēlēšanu komisiju vēlēšanu rezultātus anulēt. Līdz ar to var teikt, ka vienas dienas laikā valstī notikusi revolūcija. Tomēr situācija nav tik vienkārša. Ne visi ir vienisprātis par tālāko rīcību. Savi atbalstītāji ir arī pagaidām vēl pie varas esošajam prezidentam Sooronbajam Džeenbekovam. Nākamajās naktīs izcēlās grautiņi un sadursmes starp protestētājiem un tiem brīvprātīgajiem, kas sadarbojas ar miliciju, lai novērstu ēku un veikalu demolēšanu. Arī politiski nav konsensusa. Ņemot vērā ļaužu noskaņojumu, daļa pašreizējo deputātu p

Karš Kalnu Karabahā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Baltijā. ASV prezidenta vēlēšanas. Notikumus pasaulē komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Donalds Tramps pret Džo Baidenu 29. septembra vakarā ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā notika ilgi gaidītās pirmās no kopumā trim ASV prezidenta kandidātu debatēm. Debatēs abiem kandidātiem bija jāatbild uz jautājumiem par veselības aprūpi, Augstākās tiesas tiesnešu kandidatūrām, koronavīrusu, ekonomisko krīzi, klimata pārmaiņām, bet pēc debatēm visvairāk apspriestais bija rasisma jautājums. Tiesa, debates ātri pārvētās haosā, abiem kandidātiem apmainoties ar savstarpējiem apvainojumiem un pārtraucot vienam otru. Pašreizējais prezidents Donalds Tramps savu sāncensi Džo Baidenu pārtrauca kopumā 73 reizes un debašu organizatori jau paziņoja, ka nākamajās debatēs būs kādas pārmaiņas, lai nodrošinātu kārtību uz skatuves. Ne jau velti komentētāji smīkņāja, ka debašu vadītājam telekanāla „Fox News” žurnālistam Krisam Volisam otrdienas vakarā bija nepatīkamākais darbs visā valstī. Pēc debatēm aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse skatītāju par debašu uzvarētāju uzskata demokrātu kandidātu Džo Baidenu, taču Donalda Trampa aizstāvji norādīja, ka prezidents nemeklē jaunas balsis vai uzvaru debatēs, bet gan vēlas noturēt tradicionālos republikāņu vēlētājus un likt šaubīties par savu izvēli tradicionālajiem demokrātu vēlētājiem. „NBC News” veiktā aptauja rāda, ka tikai 6% amerikāņu līdz vēlēšanām nebija pieņēmuši lēmumu par to, kam atdot savu balsi, un NPR aptaujas pēc debatēm parāda, ka Trampa un Baidena duelis lielākajai daļai neizlēmušo nav palīdzējis līdz lēmumam nonākt. Konflikts Kalnu Karabahā Šo karu varēja gaidīt. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta konflikts bija iesaldēts, taču pastāvīgi gruzdēja. Svētdienas rītā viss atsākās. Runa ir par karadarbību Kalnu Karabahā. Tā ir armēņu apdzīvota teritorija, kuru no visām pusēm apņem Azerbaidžāna. Lai arī Padomju savienībā Karabaha bija daļa no Azerbaidžānas PSR, vēsturiski Karabahā vienmēr dzīvojuši armēņi. Pēc Padomju savienības sabrukuma tur izcēlās asiņainas sadursmes. 90.gadu sākumā kara dēļ vairāk nekā miljons cilvēku devās bēgļu gaitās, bet aptuveni 35 tūkstoši cilvēku gāja bojā. Karabaha vienpusēji pasludināja neatkarību, kaut arī neviena valsts to neatzina. Pat Armēnija oficiāli nekad nav atzinusi Karabahu kā neatkarīgu valsti, tomēr tieši armēņi ar Krievijas atbalstu ir nodrošinājuši Karabahas iedzīvotājiem De Facto neatkarību. Azerbaidžāna jau daudzus gadus aicināja iesaldētajam konfliktam meklēt kādu risinājumu, tomēr nesekmīgi. Tagad abas valstis izsludinājušas karastāvokli un mobilizāciju. Kopš svētdienas bojā gājuši vismaz 100 cilvēku. Abas puses vaino viena otru kara izprovocēšanā. Militārajās sadursmēs iesaistīta arī smagā militārā tehnika, turklāt Armēnija apgalvo, ka karā iesaistījusies arī Turcija, militāri atbalstot Azerbaidžānu. Turcija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret Azerbaidžānu un pieprasījusi Armēnijai Karabahas teritoriju atstāt, tomēr turki noliedz, ka līdz šim būtu iesaistījušies karā arī militāri. Eiropas Cilvēktiesību tiesa trešdien paziņoja, ka ir uzdevusi Armēnijai un Azerbaidžānai izvairīties no jebkādas karadarbības, kas varētu apdraudēt civiliedzīvotāju veselību un dzīvību. Tiesneši uzskata, ka pašreizējā karadarbība draud nopietni pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurai abas valstis ir pievienojušās. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna apgalvo, ka otra puse apzināti šauj ne tikai uz karavīriem, bet nogalina arī vietējos iedzīvotājus. Makrons viesojas Latvijā un Lietuvā Šī ir Francijas prezidenta vizīte Latvijā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma. Iepriekšējā reize, kad šeit ieradās toreizējas valsts vadītājs Žaks Širaks, bija 2001.gadā. Francija nav viena no tuvākajiem Latvijas sabiedrotajiem Eiropā, tomēr kā savā uzrunā sacīja Makrons, viņš ir ieradies tieši tāpēc, lai izvērstu sadarbību gan akadēmiskā un kultūras, gan ekonomikas jomā. Viņš gribot Latviju labāk iepazīt. Savā braucienā pa Baltijas valstīm Makrons vispirms ieradās Lietuvā, kur tikās arī ar Baltkrievijas izraidīto prezidenta kandidāti Svetlanu Tihonovsku. Tāpat viņš apmeklēja arī Lietuvā esošos Francijas karavīrus, uzsverot, ka Francijai ir svarīga Baltijas valstu drošība NATO. Savukārt Latvijā pirmajā vakarā Rīgas pilī viņu uzņēma Latvijas prezidents Egils Levits. Bet otrajā vizītes dienā viņam bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Pēc tam Makrons apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēl Francijas vadītājs devās pastaigā pa Vecrīgu un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā piedalījās apaļā galda diskusija par demokrātiju digitālajā laikmetā. Kā jau varēja sagaidīt, vizītes laikā liela itin liela uzmanība tika pievērsta Latvijas kaimiņvalstīm – gan Baltkrievijai, gan Krievijai. Vēl pirms ierašanās Rīgā Makrons jau izteica pārliecību, ka Aleksandram Lukašenko vajag atk

Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju. Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas? Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru. Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu. Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā. Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi. Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas 23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts. Sankcijas pret vairākiem baltkrievu

Lielbritānija ir gatava atteikties no dažiem punktiem jau noslēgtajā Brexit līgumā, kuriem pati vēl pirms gada piekritusi. Briselē saka, ka britu valdībai vairs nevarot uzticēties. Tas vēl vairāk mudina domāt, ka nekāda vienošanās starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju par valstu tālākajām attiecībām šogad noslēgta netiks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins apsolījis Baltkrievijai kredītu pusotru miljarda apmērā, lai palīdzētu pārvarēt briestošo ekonomisko katastrofu. Šobrīd gan nekas neliecina, ka tas palīdzēs Baltkrievijai apspiest protesta kustību. Tiesa, iegūt Krievijas labvēlība protestētājiem nav izdevies. Runājam arī par Apvienoto Arābu Emirātu un arī Bahreinas noslēgto vienošanos ar Izraēlu par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Puses paudušas pārliecību, ka tas nesīs reģionā mieru. Jautājums, vai šādam solim varētu sekot arī citas arābu valstis? Notikumus pasaules politikā komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, sazināmies ar Eiropas Politikas analīzes centra pētnieku Mārtiņu Hiršu. Protesti Baltkrievijā. 6. nedēļa Nu jau sesto nedēļu Baltkrievijas sabiedrība cenšas nevardarbīgā cīņā aizstāvēt savas tiesības uz politisku izvēli, panākot atkārtotu, godīgu vēlēšanu sarīkošanu, kas diezgan noteikti nozīmētu līdzšinējā prezidenta Aleksandra Lukašenko valdīšanas beigas. Un joprojām šī cīņa atrodas zināmā spēku līdzsvara situācijā, ciktāl režīma līderis Lukašenko vārdos un darbos apliecina apņēmību turēties pie varas līdz galam un visiem līdzekļiem, un savukārt nekas neliecina, ka protestu kustībai draudētu pagurums un vilšanās. Arī pagājušās svētdienas, 13. septembra, demonstrācijas Minskā un citur Baltkrievijā bija ierasti daudzskaitlīgas, galvaspilsētā, kā tiek lēsts, ielās izejot līdz 200 000 cilvēku. Arī spēka struktūras rīkojās savā ierastajā manierē, bloķējot nozīmīgākos objektus pilsētas centrā, cenšoties nepieļaut mazāku kolonu izkļūšanu no guļamrajoniem un uzbrūkot mazākām protestētāju grupām. Laists darbā jau ierastais arsenāls – gumijas lodes, apdullinošās granātas un steki. Pēdējo nedēļu aktualitāte ir tā dēvētie „klusie” jeb „slepenie” – krieviski “тихари” –, spēka struktūru pārstāvji privātā apģērbā ar aizklātām sejām, kuri sevišķi agresīvi uzbrūk mītiņotājiem, piedalās aizturēšanās, iejūk starp protestētājiem, rīkojot provokācijas un izplatot maldinošu informāciju. Pēc pagājušās svētdienas protestiem apmēram 500 cilvēki Minskā un vairāk nekā 550 citur Baltkrievijā aizturēti un atrodas īslaicīgā ieslodzījuma vietās. Tikām 14. septembrī Aleksandrs Lukašenko četras stundas pavadīja sarunās aci pret aci ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēdējā rezidencē Sočos. Oficiālajos paziņojumos dominē teksti par ciešāku ekonomisko sadarbību un Krievijas līdera atbalstu Baltkrievijas kolēģa konstitucionālo reformu plāniem, tikmēr konkrētākais sarunu rezultāts ir pusotru miljardu dolāru liels Krievijas aizdevums Baltkrievijai. Mierlīgums ar bībelisku nosaukumu 15.septembrī Vašingtonā tika parakstītas divas vēsturiskas vienošanās – Apvienotie Arābu Emirāti un Bahreina parakstīja līgumus par diplomātisko attiecību normalizāciju ar Izraēlu. Līgums starp Izraēlu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem oficiāli tiek saukts arī par Ābrama līgumu, atsaucoties uz Vecās Derības personāžu Ābramu – mitoloģisko ebreju un arābu kopīgo ciltstēvu. Līgumus parakstīja Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, Apvienoto Arābu Emirātu ārlietu ministrs un kroņprincis šeihs Abdula bin Zeids Al Nahaijans, Bahreinas ārlietu ministrs Abdullatifs bin Rašids az Zajani, kā arī Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps vienošanās apliecinātāja statusā. Līdz ar to Emirāti kļuvuši par pirmo Persijas līča valsti, kas normalizējusi starpvalstu attiecības ar Izraēlu, kuru vairums arābu valstu joprojām uzskata par prettiesisku veidojumu arābiem vēsturiski piederīgā teritorijā. Līdz šim ar Izraēlu miera līgumus noslēgušas tikai Ēģipte un Jordānija, un abos šais gadījumos Savienotās Valstis piedalījās procesā kā vidutājs. Atšķirībā no Ēģiptes un Jordānijas, Apvienotie Arābu Emirāti nekad nav bijuši iesaistīti militārā konfrontācijā ar Izraēlu, līdz ar to līguma praktiskā puse nosaka diplomātisko attiecību un komunikāciju – aviosatiksmes, telefona sakaru u.tml. – normalizēšanu. Tas licis izskanēt viedokļiem, ka Tuvo Austrumu miera procesa kontekstā Ābrama līgumam ir drīzāk deklaratīva nozīme, un pirmām kārtām tas kalpo Donalda Trampa un Benjamina Netanjahu ārpolitiskā tēla spodrināšanai. Visasāk pret līgumu izteikusies šobrīd ietekmīgākā Izraēlas un Savienoto Valstu pretiniece reģionā Irāna, negatīvu nostāju paudušas arī Turcija, Maroka un dažas citas valstis, kamēr Saūda Arābijas un citu Persijas līča valstu oficiālā nostāja ir drīzāk vēsi neitrāla. Starptautiskās preses publikācijas uzsver arī Kataras īpašo pozīciju šī mierlīguma kontekstā. Proti, Katara pēdējos mēnešos daudz reālāk iesaistījusies miera procesā, lielā mērā nodrošinot šī mēneša sākumā panākto uguns pārtraukšanu starp Izraēlas bruņotajiem spēkiem un kus

Baltkrievijā varas iestādes sāk rīkoties asāk, protestos aiztur vairs ne tikai vīriešus, bet arī sievietes, tomēr visi centieni iebiedēt ļaudis līdz šim cietuši neveiksmi. Vislielāko rezonansi izraisījis mēģinājums izraidīt no valsts vienu redzamākajiem protestu līderiem - Mariju Koļesņikovu. Viņas līdzgaitnieki, nokļuvuši Ukrainā, pastāstīja, ka Koļesņokova īstajā brīdī uz robežas saplēsusi savu pasi un tā palikusi Baltkrievijā. Viss notikušais ir vesela spiegu romāna vērts. Pievēršamies arī Taivānai. Tur pieaug spriedze ar lielo kaimiņu Ķīnu. Notikumi šajā Āzijas daļā liek veidot paralēles arī ar notikumiem Eiropā. Notikumus pasaulē vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Analizējot aktualitātes Baltkrievijā, pa tālruni uzklausām žurnālisti Mariju Sadovsku-Komlaču. Protesti Baltkrievijā. 5. nedēļa Šī ir piektā masu protestu nedēļa Baltkrievijā, turpinoties sabiedrības pretstāvei ar neleģitīmo prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. 6. septembrī galvaspilsētā Minskā un vairākās citās pilsētās notika nu jau ierastie masu mītiņi un protesta gājieni; Minskā protestētāju skaits sasniedza 200 000, kas atbilst apmēram 10% pilsētas iedzīvotāju. Varas struktūras pretdarbojās, bloķējot lielākos pilsētas laukumus ar nožogojumiem un policijas autotehniku, kā arī cenšoties aizkavēt mazāku protestētāju kolonu izkļūšanu no dzīvojamajiem rajoniem. Uz laiku tika bloķēti vairākas tīmekļa lapas, slēgtas vairākas metro stacijas. Neskatoties uz to, protestētājiem tomēr izdevās sapulcēties pilsētas centrā. Pēc apmēram pusotras stundas policija uzsāka mītiņa izklīdināšanu, arestējot tos, kuri pretojās, pie tam vīrieši tika arī piekauti. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija atzinusi, ka svētdien visā valstī aizturēti 633 cilvēki, no kuriem 363 paturēti apcietinājumā, un pret viņiem uzsākta tiesvedība. Šonedēļ režīms vērsās pret tiem opozīcijas Koordinācijas padomes locekļiem, kuri līdz šim joprojām bija brīvībā un nebija pametuši valsti. 7. septembrī Minskā nenosakāmas piederības maskoti ļaudis nolaupīja Mariju Koļesņikovu, prezidenta kandidāta Viktora Babariko pārstāvi un spilgtāko figūru Koordinācijas padomē. Vakar kļuva zināms, ka varas pārstāvji mēģinājuši piespiest Koļesņikovu pamest valsti, taču viņa pretojusies, arī saplēšot savu pasi. Šobrīd opozīcijas līdere atrodas apcietinājumā Minskā, un viņai izvirzīta kriminālapsūdzība par aicināšanu uz varas gāšanu. Tāpat vakar tika arestēti atlikušie Koordinācijas padomes locekļi – juristi Maksims Znaks un Iļja Saļejs. Ķīna pret Taivānu – iebiedēšanas taktika 9.septembrī Taivānas Aizsardzības ministrija ziņoja par Ķīnas Tautas Republikas kara aviācijas vienības ielaušanos Taivānas gaisa telpā virs Dienvidķīnas jūras. Tas ir tikai kārtējais incidents vairāku mēnešu ilgajā militāro muskuļu demonstrēšanas kampaņā, kuru Pekinas režīms īsteno pret Taivānu – de facto neatkarīgu valsti, kuru kontinentālā Ķīna uzskata par savu sastāvdaļu. Jau kopš maija Taivānas šaurumā, kas šķir salu valsti no kontinentālās Ķīnas, un ūdeņos uz dienvidiem no Taivānas notiek pastāvīgas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas jūras un gaisa spēku mācības, Ķīnas lidaparātiem regulāri ielaužoties Taivānas gaisa telpā. Tāpat konstatēti regulāri kiberuzbrukumi Taivānas tīmekļa resursiem. Šādi Ķīna reaģē uz pēdējā laikā aktivizēto diplomātisko aktivitāti Taivānas un ASV, kā arī vairāku citu valstu starpā, kā arī Taivānas līderu solidaritātes paušanai ar Honkongas protestu kustību. Tāpat Pekinu saniknojuši vairāku valstu izteiktie ierosinājumi ļaut Taivānai pievienoties Pasaules Veselības organizācijai. Augusta pirmajā pusē Taivānu apmeklēja Savienoto Valstu veselības ministrs Alekss Maikls Azars, un tā ir pirmā tik augsta ranga amerikāņu valstsvīra vizīte Taivānā vairāku desmitgažu laikā. Vēl viena Rietumu demokrātija, kura pēdējā laikā atļāvusies mest līdzīgu izaicinājumu Pekinai, ir Čehija. 30. augustā piecu dienu vizītē Taivānā ieradās plaša čehu delegācija ar Čehijas Republikas Senāta prezidentu Milošu Vīstrčilu priekšgalā. 1. septembrī, uzrunājot Taivānas parlamentu, Vīstrčils noslēdza savu uzstāšanos ar frāzi „Es esmu taivānietis!”, pārfrazējot hrestomātisko „Es esmu berlīnietis!” – Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija izteikumu pie toreizējā Berlīnes mūra 1963. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vakar pasauli aplidoja ziņa, ka Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu militāro indi, ar kuru bija saindēts krievu spiegs Lielbritānijā Sergejs Skripaļs. Kā gan pasaulē, gan pašā Krievijā grasās sadzīvot ar to, ka mērķtiecīgi tiek izmantotas aizliegtās indes, lai izrēķinātos ar valdošās varas pretiniekiem. Arī Baltkrievijas durvīs Krievija arvien drošāk ieliek savu kāju. Pēc pirmo ne'dēļu klusēšanas Kremlis ir paudis nepārprotamu atbalstu Lukašenko, nodrošinot viņa palikšanu pie varas. Bet izskatās, ka paši baltkrievi joprojām nav gatavi padoties, situācija nenorimst un aizturēšanas turpinās. Nedaudz runājam arī par Balkāniem, konkrētāk par Melnkalni. Tur pirmo reizi savas stabilās pozīcijas ir zaudējusi vairāk nekā 30 gadus valdījusī sociālistu partija, kas bija orientēta uz Rietumiem. Savukārt līdzšinējās opozīcijas partijas vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju. Nedaudz arī par protestiem, kas nedēļas nogale risinājās vairākas Eiropas pilsētās. Cilvēki protestē pret Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestajiem ierobežojumiem. Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Navaļnijs saindēts Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu indi kā savulaik Sergejs Skripaļs Lielbritānijā – viņa organismā atrastas “Novičoka” pēdas. To 2.septembrī pavēstīja Vācijas valdība, atsaucoties uz laboratorijā izdarītajiem secinājumiem. Tas Navaļnija atbalstītājiem un arī starptautiskajai sabiedrībai ir noņēmis jebkādas šaubas par ļaunprātīgu politiķa indēšanu. Un radījis jaunu dilemmu Rietumiem – kā tagad rīkoties? “Novičoks” ir novērtēts kā ķīmiskais ierocis, un tas nozīmē, ka Krievija tādus ne tikai nav iznīcinājusi, bet arī regulāri izmanto pret saviem pretiniekiem. Tajā pašā laikā pasaules sabiedrība ir izrādījusies samērā bezspēcīga vērsties pret šādiem starptautiskiem noziegumiem. Protams, ir atskanējuši asi izteikumi un prasība šo gadījumu rūpīgi izmeklēt. Taču Krievijas reakcija jau šobrīd skaidri demonstrē, ka nekāda īpaša reakcija no Krievijas puses nesekos. Tiesa, ir jautājums, vai šī bija tā reize, kad Krievija tiešām vēlējās, lai indēšana būtu tik acīmredzama. Analītiķi saka, ka patiesībā tā ir bijusi laimīga sagadīšanās, ka Navaļnijs joprojām ir dzīvs. Viņam bija jānosmok lidmašīnā, taču pilots pieņēma drosmīgu lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos Omskā. Arī tur dakteri bija snieguši pareizu pirmo nepieciešamo palīdzību, kaut arī nezinot, kas ir noticis. Tiesa, nākamo stundu laikā tika darīts viss, lai opozicionārs netiktu aizvests uz Vāciju, un ārsti jau steidzās skaidrot, ka nekāda inde nav atrasta. Tomēr spiediens bija tik liels, ka mediķi beigās izdeva atļauju pacientu aizvest uz Berlīni. Tas viss liek domāt, ka indētāju sākotnējā vēlme bija opozicionāru novākt tik klusu, cik tas vispār būtu iespējams. Bet, protams, Kremļa vēstījums sabiedrībai ir skaidrs – ja kāds mēģinās veidot nopietnu opozīciju esošajai varai, viņam jārēķinās ar tikpat bēdīgām sekām, kādas nu ir piedzīvojis Aleksejs Navaļnijs. Protesti Baltkrievijā nerimst 30.augustā Minskas ielās jau atkal bija redzami vairāk nekā 100 000 protestētāju. Daudzi no viņiem devās arī uz prezidenta Lukašenko rezidenci, lai apsveiktu valsts vadoni 66. dzimšanas dienā. Sveicēji ielās devās ar plakātiem rokās, kuros bija rakstīts, piemēram, “Baltkrievijā vīrieši vidēji nodzīvo līdz 66 gadiem” un “Čaušesku un Gaddafi sūta svecienus dzimšanas dienā”, kā arī skandējot “Daudz laimes dzimšanas dienā, tu žurka!”. Svētdienas protestos aizturēti vairāk nekā 120 cilvēki, taču tas nav traucējis cilvēkiem iziet ielās arī šonedēļ. 1.septembrī ielās devās studenti. Vairākus desmitus jauniešu aizturēja, atkal aizturēti arī žurnālisti. Vakar virknei no pēdējās dienās aizturētajiem cilvēkiem tiesa piesprieda 5-10 dienu arestu. Paralēli šiem studentu protestiem 1.septembrī notika vairākas būtiskas lietas. Viena no Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes līderēm Marija Koļesņikova un nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Viktora Babariko štābs paziņojuši par politiskās partijas "Kopā!" veidošanu. Tās galvenais mērķis būs panākt konstitucionālo reformu un uzņemties atbildību par jaunas sabiedrības veidošanu. Tāpat otrdien ANO paziņoja, ka viņu cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanu gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem. Eksperti informēti par vardarbību pret sievietēm un bērniem, seksuālu izmantošanu un izvarošanu ar gumijas stekiem. Savukārt, trešdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija stingri atbildēs uz mēģinājumiem saraut tās ciešo saikni ar Baltkrieviju. Tikmēr Baltkrievijas ekonomikai draud vēl viens trieciens- Minsku, kas ir viens no Austrumeiropas tehnoloģiju centriem, draud pamest vairāki IT uzņēmumi. Pēc prezidenta vēlēšanām aptuveni 300 IT uzņēmumu vadītāji dra

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršam

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un LU asoc.prof. Toms Rostoks. 19. augusts bija vienpadsmitā diena, kopš Baltkrievijā turpinās protesti pret prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu. Kā atzīmē daudzi novērotāji, šobrīd starp varu un pārmaiņas pieprasošo sabiedrības daļu iestājies zināms spēka līdzsvars, un ja dažās iepriekšējās dienās šķita, ka režīms zaudē pozīcijas, tad vakardiena vedina domāt, ka vadonis Lukašenko mēģina pāriet pretuzbrukumā. Iepriekšējās dienās spēka struktūru pārstāvji praktiski netraucēja protestu norisi un no ieslodzījuma tika atbrīvoti vairums iepriekšējā protesta periodā aizturēto, savukārt vakar pie Minskas Traktoru rūpnīcas specvienības OMON kaujinieki izklīdināja streikojošo strādnieku mītiņu, miliči neielaida darbavietā streikojošos Jankas Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra un Baltkrievijas teleradiokompānijas darbiniekus. Valsts televīzija turpina pārraidīt režīmam lojālu saturu, un, kā apgalvo streikojošie žurnālisti, viņu vietā stājušies no Krievijas ieradušies līgumdarbinieki. Turpinās streiki daudzos uzņēmumos, tai skaitā tādos starptautiski zināmos lielražotājos kā autobūves uzņēmums BelAZ, ķimikāliju un minerālmēslu rūpnīcas Grodno Azot un Belarusjkaļij, Minskas Traktoru rūpnīca u.c. Pastāvīgi parādās informācija, ka uzņēmumu vadība mēģina iebiedēt strādājošos un daļa no viņiem turpina darbu, savukārt citur tiek nodarbināti streiklauži no pensionēto darbinieku vidus. 14. augustā Lietuvā patvērumu radusī opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska paziņoja, ka tiek veidota Koordinācijas padome varas nodošanas nodrošināšanai. 18. augustā notika jauntapušās organizācijas pirmā preses konference Minskā. Tajā tika uzsvērts, ka padomes mērķis nekādā ziņā nav varas pārņemšana un, attiecīgi, kādas izmaiņas Baltkrievijas konstitucionālajā iekārtā vai ārpolitiskajā orientācijā, bet gan tikai un vienīgi esošās krīzes atrisināšana dialoga ceļā. Vakar Koordinācijas padome ievēlēja prezidiju, kurā, starp citiem, ietilpst rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča, bijušais kultūras ministrs un diplomāts Pavels Latuško, Minskas Traktoru rūpnīcas pārstāvis Sergejs Dipļevskis, nereģistrētā prezidenta kandidāta Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba koordinatore Marija Koļesņikova. Tika publiskota prasību programma: politisko vajāšanu pārtraukšana, politieslodzīto atbrīvošana, šādās vajāšanās vainīgo sodīšana un atkārtotas prezidenta vēlēšanas ar mainītu vēlēšanu komisiju sastāvu un ārvalstu novērotājiem. Savukārt prezidents Lukašenko, pēc visa spriežot, jebkādu varas nodošanu nepieļauj. Publiskotajos fragmentos no vakardienas Valsts drošības padomes sanāksmes vadonis spilgtos izteikumos raksturoja opozīciju kā valsts grāvējus, pie tam citējot kādu tīmeklī cirkulējošu „Opozīcijas štāba programmu”, kura itin kā paredz visu iespējamo saišu saraušanu ar Krieviju, krievu valodas izskaušanu un Baltkrievijas pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO. Džo Baidens – beidzot kandidāts 18. augusts bija nozīmīga diena 77 gadus vecā amerikāņu politiķa Džozefa Baidena mūžā. Demokrātu partijas nacionālais konvents, kas no 17. līdz 20. augustam risinās Milvoki pilsētā, lielākoties gan tiešsaistes režīmā, oficiāli nominēja viņu kā partijas kandidātu nākamajās prezidenta vēlēšanās. Šī nominācija ir savdabīgs rekords, jo Baidens ir kandidāts, kura nonākšanu Savienoto Valstu varas pirmajā ešelonā un nominēšanu šķir gandrīz pusgadsimts. 1973. gadā tobrīd trīsdesmitgadīgais jurists kļuva par senatoru no Delavēras štata un kopš tā laika nemainīgi darbojās Savienoto Valstu likumdošanas augstākajā institūcijā līdz 2009. gadam, kad kļuva par viceprezidentu Baraka Obamas valdībā. Pirmoreiz savu kandidatūru valsts vadītāja amatam pieteica 1988. gadā, toreiz Demokrātiskās partijas kandidātu sacīkstē uzvarēja Maikls Dukakis, kurš, savukārt, vēlēšanās zaudēja Džordžam Bušam vecākajam. Baidena nākamajā mēģinājumā 2008. gadā viņu pārspēja Baraks Obama, savukārt 2016. gada vēlēšanās viņš nekandidēja. Tagad nu Džozefs Baidens beidzot ir demokrātu kandidāts izšķirošajai cīņai pret esošo prezidentu Donaldu Trampu, un viņa kampaņas pamatpatoss ir – savest kārtībā to, ko šobrīd valdošais līderis pamanījies „salaist dēlī”. Pirmām kārtām runa ir par ārpolitiku, kur Trampa nekonsekvence un ārišķīgie gājieni pabojājuši attiecības ar tradicionālajiem sabiedrotajiem un sašķobījuši Savienoto Valstu reputāciju draugu un nedraugu acīs. Kā, uzrunājot konventu, izteicās bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs: „Amerika ir pelnījusi prezidentu, kuru ciena, nevis izsmej.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par Baltkrieviju pēc vēlēšanām un Astravjecas AES ietekmi uz Baltijas valstu attiecībām saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku, režisoru Uldi Cipstu, kurš šobrīd uzņem seriālu Minskā, Latvijas Baltkrievu kultūras biedrības "Svitanak" priekšsēdētāja Tatjanu Kazaku un RTU pētnieku, enerģētikas ekspertu Reini Āboltiņu. 9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas – sestās kopš 1994. gada, kad par prezidentu pirmoreiz tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko, izbijis kompartijas darbinieks un sovhoza direktors. Reti kuram radīja šaubas tas, ka vēlēšanu oficiālie rezultāti arī šoreiz apstiprinās diktatora pilnvaras uz nākamo termiņu, ciktāl nevienas no vēlēšanām šajā Latvijas kaimiņvalstī pagājušajā ceturtdaļgadsimtā nav atzītas par brīvām un godīgām. Tomēr priekšvēlēšanu process šoreiz liecināja par īpašu varas nervozitāti, jau pirms vēlēšanām neitralizējot visus nopietnākos vadoņa konkurentus. Bijušais bankas Belgazprombank valdes priekšsēdētājs Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis tika apcietināti un apsūdzēti, attiecīgi, par liela mēroga finanšu noziegumiem un aicināšanu uz masu nekārtībām, savukārt bijušais diplomāts un augsto tehnoloģiju jomas uzņēmējs Valerijs Cepkalo šobrīd pametis valsti, bažījoties, ka arī pret viņu varētu tikt vērsta kriminālvajāšana. Tomēr šoreiz opozīcija izrādījās vienotāka un apņēmīgāka nekā iepriekšējās reizēs, bloķējoties ap savu kandidāti, Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu. Jau tūlīt pēc vēlēšanu beigām sākās pirmie protesti pie vēlēšanu iecirkņiem, kur daudzi nebija paguvuši nobalsot. Jau tobrīd galvaspilsētas Minskas centru bija bloķējuši iekšlietu struktūru un armijas spēki, notika pirmie aresti, īpašo uzdevumu vienības OMON kaujinieki laida darbā petardes, gumijas lodes, apdullinošās granātas un petardes. Protesti strauji pieņēmās spēkā 10. augustā, kad parādījās informācija par oficiālajiem rezultātiem, proti – par Lukašenko esot nobalsojuši vairāk nekā 80% vēlētāju, bet par Tihanovsku – apmēram 11%. Protesti notika ne vien Minskā, bet arī Brestā, Grodņā, Mogiļevā, Gomeļā un mazākās pilsētās. Naktī no 10. uz 11. augustu sadursmes starp protestētājiem un varas pārstāvjiem kļuva biežākas un vardarbīgākas; parādījās informācija par Molotova kokteiļu izmantošanu improvizētām barikādēm no protestētāju puses, viens protestētājs zaudēja dzīvību. Pēc oficiālās versijas vīrieša rokās eksplodējis pašdarināts spridzeklis, savukārt opozīcijas resursi vēsta, nāves iemesls bijusi OMON kaujinieku mesta apdullinošā granāta. Protesti nav rimušies arī turpmākajās dienās, aptverot 25 Baltkrievijas pilsētas un piedaloties desmitiem tūkstošu cilvēku. Lēš, ka aizturēti apmēram 5000. Augusi varas pārstāvju agresivitāte. Tīmeklī publicēti materiāli liecina, ka atsevišķos gadījumos pret protestētājiem izmantota kaujas munīcija, aizturētie tiek turēti pielāgotās telpās, arī zem klajas debess, pret viņiem izturas brutāli un pazemojoši. Prezidenta kandidāte Svetlana Tihanovska pametusi valsti un 11. augustā ieradusies Lietuvā. Pirms tam viņa apmeklēja Centrālās vēlēšanu komisijas biroju, kur tapis acīmredzami piespiedu kārtā ierunāts video vēstījums, aicinot pārtraukt protestus. Savukārt citā, jau pēc robežas šķērsošanas publiskotā ierakstā opozīcijas līdere skaidro savu emigrēšanu ar bažām par pašas un bērnu drošību. Eiropas Savienības un Eiropas valstu līderi pagaidām pauduši tikai nosodījumu un aicinājumus ievērot tiesiskuma un demokrātijas principus, taču sagaidāms, ka jau tuvākajās dienās pret Baltkrievijas amatpersonām tiks noteiktas sankcijas. Astravjecas AES problēma – plaisa Baltijas vienotībā Astravjecas atomelektrostacija ir pirmais kodolenerģētikas uzņēmums Baltkrievijā. Tā celtniecība tika plānota jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, taču no plāniem uz laiku atteicās pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Baltkrievijas režīms atgriezās pie šī plāna pēc apmēram ceturtdaļgadsimta, 2012. gadā uzsākot celtniecības darbus, kurus veic Krievijas valsts kodolenerģētikas koncerna Rosatom meitas uzņēmums. Tiek apgalvots, ka kodolreaktora tips ir moderns un, attiecīgi, drošs, taču jau kopš pirmsākumiem pret spēkstacijas celtniecību asi iebildusi Lietuva, jo reaktors atrodas vien 50 km attālumā no Viļņas. Starptautiskās Pārrobežu vides ietekmes novērtējuma līgumorganizācijas dalībvalstu samitā 2019. gada februārī tika paziņots, ka Baltkrievija, ceļot kodolspēkstaciju tik tuvu robežai, pārkāpusi nolīguma noteikumus. Šī gada aprīlī tika pabeigti spēkstacijas divu reaktoru izmēģinājumi, 7. augustā tika uzsākta kodoldegvielas ielāde, visdrīzākajā laikā paredzot reaktoru palaišanu. Tiek plānots, ka papildus esošajiem diviem nākotnē Astravjecā tiks uzbūvēti vēl divi reaktori. Šīs atomelektrostacijas jautājums kļuvis par strīdus ābolu Baltijas valstu attiecībās. Baltkrievijā ražotās elektroenerģijas iepirkšana būtu izdevīga Latvijai, savukārt Lietuva strikti uzstāj uz tās boikotu. Pēdējais signāls par problēmām, kuras Baltijas kaimiņvalstu

Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš. Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm. Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā. Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie. Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās. Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī. Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus. Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas. Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”. Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu v

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļie

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā. Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns. Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri. Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku. „Čību revolūcija” Baltkrievijā Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu. Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur. Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību. Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska. Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem. Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu. ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pa

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laik

Honkongā pieņemts jauns drošības likums, ko asi kritizējuši pilsoniskie aktīvisti un arī vairākas rietumvalstis. Ķīna ārvalstu kritiku noraidījusi un draudējusi ar iespējamiem pretpasākumiem Lielbritānijai un Kanādai, kuras asi kritizējušas Honkongai piemēroto Nacionālās drošības likumu. Pēc incidenta Vidusjūrā pasliktinājušās attiecības starp Franciju un Turciju. Brexit virzība jeb domstarpības Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībās. Notikumus pasaulē komentē un analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un portāla TVNET žurnālists, politologs Toms Rātfelders. Lielbritānija un ES – kā dzīvosim tālāk? 15. jūnijā tika paziņots par Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vienošanos nepagarināt izstāšanās pārejas periodu pēc šī gada 31. decembra. Taču sarunas par turpmākajām līgumattiecībām starp aizejošo dalībvalsti un savienību joprojām rit gausi, un visnotaļ reāla saglabājas iespēja, ka līdz gada beigām to varētu arī nepanākt. Galvenās domstarpības saistās ar trīs attiecību aspektiem. Pirmkārt, tie ir saskaņoti ekonomiskās politikas principi, saukti arī par „izlīdzinātu spēles laukumu”. Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija joprojām pieskaņotos tai darba tiesību, uzņēmējdarbības atbalsta un subsidēšanas ziņā, kam britu puse negrib piekrist. Otrs klupšanas akmens jau kopš Breksita sarunu sākuma ir zvejošanas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos. Eiropas Savienība gatava paturēt savu tirgu atvērtu britu zivsaimniecības produktiem tikai tad, ja savienības dalībvalstu kuģiem arī turpmāk būs atļauts zvejot karalistes teritoriālajos ūdeņos, kam Londona nepiekrīt. Trešais nozīmīgākais domstarpību aspekts ir vienošanās ievērošanas kontrole, kuru Brisele vēlētos nodot Eiropas Savienības Tiesas ziņā, kas, brituprāt, ir pretrunā ar viņu jaunatgūto suverenitāti. Sarunu progresu acīmredzami neveicināja darbošanās videokonferences režīmā pandēmijas apstākļos, un arī pēc pirmās klātienes sesijas, kas risinājās Briselē no 27. jūnija līdz 2. jūlijam, vienīgās izskanējušās pozitīvās notis saistījās ar augušu izpratni par pušu pozīcijām. Premjers Boriss Džonsons intervijā raidstacijai LBC Radio izteicies, ka esot optimistisks par iespēju panākt vienošanos, taču, ja tas neizdotos, Lielbritānija ar prieku tirgošoties ar Eiropas Savienību ar „ierobežotākiem noteikumiem, līdzīgi kā ar Austrāliju”. Tomēr, kā zināms, atšķirībā no Austrālijas, tirdzniecība ar Eiropas Savienību veido 46% no britu ārējās tirdzniecības balansa. Pāreja uz vispārējām Pasaules Tirdzniecības asociācijas normām nozīmētu diezgan augstus tarifus daudzām nozīmīgām preču grupām, t.sk. autotehnikai un lauksaimniecības precēm. Incidents Vidusjūrā – pārpratums vai draudīgs simptoms? „Francijai tas bija pēdējais piliens. Turcijai tas bija pārpratums. NATO tas var kļūt par pagrieziena punktu.” Tā savu 7. jūlija rakstu, kas veltīts incidentam starp Francijas un Turcijas jūras spēkiem 10. jūnijā Vidusjūras austrumdaļā, iesāk aģentūras “Reuters” žurnālisti Džons Airišs un Robins Emmots. Minētajā dienā Francijas kara flotes fregate, kas darbojas NATO kontroles misijas sastāvā, pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu nolūkā inspicēt, vai ar to netiek vesti ieroču uz Lībiju, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju noteikto embargo. Taču franču karakuģim ceļā stājās trīs Turcijas kara flotes kuģi, viens no kuriem pavērsis pret frančiem savu tēmēšanas radaru, pie tam tā jūrnieki atradušies pie vieglajiem ieročiem. Francijas Aizsardzības ministrijai nākot klajā ar šo informāciju, Turcijas puse to nodēvējusi par pārpratumu un viltus ziņu izplatīšanu, apgalvojot, ka tās karakuģi, kas darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros, konvojējuši kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu, un pieprasījusi Francijas atvainošanos. Šie Turcijas izteikumi gan tiek uztverti ar skepsi, ciktāl kopš šī gada Ankara sākusi aktīvi atbalstīt vienu no Lībijas iekšējā konflikta pusēm – t.s. Nacionālā izlīguma valdību. NATO struktūras izmeklējušas incidentu, izmeklēšanas rezultāti ir slepeni, zināms vien, ka Francijas puse paudusi neapmierinātību ar secinājumiem pirms dažām dienām nosūtītā vēstulē NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Paredzams, ka incidents tiks apspriests 13. jūlijā plānotajā alianses ārlietu ministru videokonferencē, Francijai rosinot tālākas sankcijas pret Turciju. Šī spriedze jau atkal izceļ problēmas attiecībās starp Turciju un Ziemeļatlantijas aliansi, prezidentam Radžipam Taijipam Erdoanam pēdējos gados īstenojot ar pārējiem partneriem nekoordinētu militāro politiku, iepērkot Krievijas raķešu sistēmu S-400 un operācijās Sīrijā drīzāk respektējot Krievijas nekā savu NATO partneru intereses. Kā zināms, Turcijai ir otri lielākie bruņotie spēki NATO aliansē, atpaliekot tikai no ASV, tāpēc attiecību plaisa starp Ankaru un citiem līgumorganizācijas dalībniekiem tiek uztverta ar īpašām bažām. Honkongas beigu sākums? Nacionālās drošības likums, kuru Ķīnas valdība pagājušonedēļ ievi