Divas puslodes

Tramps atliek "civilizācijas iznīcināšanu"; ASV un Irāna vienojas par divu nedēļu pamieru. Ažiotāža ap bijušā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga memuāriem. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks, Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Apokalipses rodeo atlikts „Šovakar ies bojā vesela civilizācija, lai nekad vairs neatgrieztos. Es negribu, lai tas notiktu, bet droši vien tā notiks,” tā vakar, 7. aprīlī, no rīta savā kontā sociālajā tīklā „Truth Social” ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Ar bojāejai lemto civilizāciju domāta Irāna, kas, protams, nosacīti, bet var tikt uzlūkota par vairāk nekā 2500 gadus senās Persijas civilizācijas mantinieci. Savukārt solītā nakts apokalipse ir turpinājums Baltā nama saimnieka kopš dažām dienām izteiktajiem draudiem gadījumā, ja Teherāna turpinās bloķēt Hormuza ūdensceļu, masveidā bombardēt spēkstacijas un tiltus. Virkne starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju un amatpersonu, tai skaitā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs un pāvests Leons XIV, jau izteikušies, ka šo draudu īstenošana būtu kara noziegums un, iespējams, vērtējama kā genocīds. Civilizācijas iznīcināšanas motīvs piešķīra tam visam uzkrītošu antihumānisma un barbarisma ietonējumu, ko īsti nespēja kompensēt salīdzinoši mierīgākais ieraksta turpinājums, kurā pausta cerība uz „gudrākiem prātiem” Irānā un „revolucionāri brīnišķīgām” pārmaiņām. Savienoto Valstu Kongresa demokrātu mazākuma pārstāvji raksturoja prezidenta retoriku visskarbākajos terminos, piesaucot psihiskus traucējumus un, attiecīgi, ASV Konstitūcijas 25. labojumu, kas paredz prezidenta funkciju nodošanu viceprezidentam gadījumā, ja valsts galva nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Tikām Irānas režīms izplatīja aicinājumus pilsoņiem pulcēties pie bombardēšanai iezīmētajiem objektiem, kalpojot par dzīvu vairogu. Pulcēšanās patiešām notika – diezin vai tie bija Irānas prezidenta Masuda Pezeškjāna piesauktie četrpadsmit miljoni, taču, spriežot pēc videomateriāliem, notikums bija pietiekami masveidīgs. Galu galā apmēram pusotru stundu pirms agrāk noteiktā ultimāta izpildes termiņa Donalda Trampa „Truth Social” kontā parādījās jauns ieraksts, kurā prezidents pavēstīja, ka Irāna piekritusi nekavējoties un pilnībā atvērt satiksmei Hormuzu un puses vienojušās par uguns pārtraukšanu uz divām nedēļām, kuru laikā notiks sarunas. Par šo vienošanos jāpateicas vidutājam – Pakistānai. Informāciju apstiprinājusi arī Irānas puse, gan apgalvojot, ka Savienotās Valstis piekritušas kopējam Irānas noregulējuma prasību ietvaram, kas neizklausās diez ko ticami. Globālā naftas cena dažu stundu laikā piedzīvoja optimistisku lejupslīdi zem līmeņa simts dolāru par barelu. Kā savā rakstā pauž raidsabiedrības BBC apskatnieks Entonijs Zērkers: „Pagaidām šī ir daļēja Trampa politiska uzvara. Viņš izteica dramatiskus draudus un panāca vēlamo rezultātu. Taču pamiers ir atelpa, nevis pastāvīgs risinājums. Prezidenta vārdu un rīcības, kā arī kara kopējās ilgtermiņa sekas vēl nav pilnībā novērtētas.” Vai Stoltenbergs mūs nodeva? Pagājušā gada nogalē nāca klajā agrākā NATO ģenerālsekretāra, pašreiz – Norvēģijas finanšu ministra Jensa Stoltenberga memuāru grāmata, kuras nosaukumu varētu latviskot kā „Manā sardzes maiņā: vadot NATO kara laikā”. Cita starpā autors apraksta savu komunikāciju ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu 2021. gada rudenī – laikā, kad Krievijas spēku koncertēšanās Ukrainas robežas tuvumā kļuva uzkrītoša un arvien izteiktāk „oda” pēc agresijas eskalācijas. Turpinājumā citāts: „Es pieminēju mūsu bažas par tik lielu Krievijas spēku koncentrēšanu pierobežas reģionos. Lavrovs atbildēja aizkaitināti. „Tā ir normāla militāra darbība,” viņš teica. „Jūs pārspīlējat, jūs esat histēriski. Jums vispār nevajadzētu bāzt degunu tajā, kas notiek Krievijas teritorijā.” Es izteicos par labu jaunām NATO un Krievijas padomes sanāksmēm, kurās varētu apspriest, cita starpā, ierosinātās buferzonas. Es zināju, ka tādas dalībvalstis kā Polija un Baltijas valstis stingri iebilst pret šādu zonu izveidi, jo uzskata, ka tas padarītu grūtāku viņu teritoriju aizstāvēšanu. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka NATO un Krievija agrāk bija vienojušās par ģeogrāfiskiem ierobežojumiem militārai darbībai. Ja to visu līdzsvarotu un pārstrādātu, tas varētu palīdzēt mazināt spriedzi. Bet Lavrovs nebija ieinteresēts. Viņš zināja, ka tādā padomē darbakārtības pirmais punkts būs Ukraina, un viņam bija līdz nelabumam apnicis klausīties, kā mēs norādām uz Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumiem Ukrainā. „Lieka laika šķiešana,” viņš paziņoja.” Minētais apraksts neguva ievērību starp grāmatas recenzentiem līdz šī gada 29. martam, kad savu vērtējumu par Stoltenberga memuāriem laida klajā Igaunijas resursa The Baltic Sentinel galvenais redaktors Mēliss Oidsalu. „Jenss Stoltenbergs 2021. gadā nodeva Baltijas valstis un šķiet

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanāl

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras. Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah” vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociāl

Pasaulē kļūst arvien nemierīgāki un arī grūtāk prognozēt, kas varētu notikt tālāk. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps cer, ka citas pasaules valstis nāks viņam palīgā karā ar Irānu, vispirms jau lai atvērtu drošajam tranzītam tirdzniecības ceļu cauri Hormuza šaurumu. Tomēr Eiropa nav gatava vēl vienam karam, tāpēc Trampam nācās piekāpties teikt, ka amerikāņi tiks galā paši. Vēl viena valsts citā reģionā, kas ir nonākusi pamatīgā krīzē, ir Kuba. Ziņas, kas pienāk no sociālistiskās salas, liek jautāt, vai daudzus gadu desmitus tur valdošajam režīmam nav pienākusi "x" stunda? Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kuba – nākamais Trampa eksperiments? Pagājušajā piektdienā, 13. martā, Kubas prezidents Migels Diass-Kanels publiski atzina, ka viņa valdība ir iesaistījusies sarunās ar Savienoto Valstu administrāciju. Tādējādi konkrētākas aprises ieguva pieņēmumi, ka Kuba, viens no pēdējiem totalitārā komunisma sistēmas reliktiem mūsdienu pasaulē, varētu kļūt par mērķi nākamajai Donalda Trampa aizrobežu kontroles palielināšanas operācijai. Katrā ziņā valsts sekretārs Marko Rubio, kubiešu emigrantu atvase, visai nepārprotami licis manīt, ka Vašingtonas mērķis ir režīma maiņa Havanā. Kā zināms, šis režīms tur pastāv kopš 1959. gada, kad kreisā „26. jūlija kustība” ar Fidelu Kastro priekšgalā gāza līdz tam valdījušo diktatūru un padarīja Kubu par sociālistiski orientētu Padomju Savienības satelītu Rietumu puslodē. 2019. gadā režīms gan piedzīvoja zināmu liberalizāciju, kad konstitūcijas reforma atgrieza politiskajā sistēmā vairākas demokrātijām raksturīgas institūcijas un normas, legalizēja privāto kapitālu un ārvalstu investīcijas, tiesiskajā sistēmā atjaunoja nevainīguma prezumpcijas un prettiesiskas ieslodzīšanas aizlieguma principus. Tomēr Kubas Komunistiskās partijas vadošā loma un komunisma celtniecība kā valsts pastāvēšanas mērķis konstitūcijā palika, un pašreizējais prezidents Diass-Kanels ir tipisks padomju stila autoritārs līderis, kurš kopš 2021. gada ieņem arī partijas pirmā sekretāra amatu. Ciešākais režīma sabiedrotais reģionā līdz nesenam laikam bija Venecuēla, un zīmīgi, ka 3. janvāra operācijas laikā Karakasā gāja bojā trīsdesmit divi kubiešu militāristi un specdienestu darbinieki. ASV embargo tirdzniecībai ar Kubu ir spēkā kopš 1960. gada, un ir ilglaicīgākais šādu sankciju precedents mūsdienu vēsturē. Kopš šī gada janvāra Vašingtona īsteno pret Kubu naftas blokādi, un tas draud ar pilnīgu energosistēmas paralīzi salā, kura nu jau pāris gadus piedzīvo visai smagus elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Valsts transporta un veselības aprūpes sistēmas esot uz sabrukuma sliekšņa. Kā galvenais Havanas režīma pārstāvis sarunās ar Savienotajām Valstīm tiek minēts Rauls Rodrigess Kastro. Viņa vectēvs Rauls Kastro kļuva par Kubas kompartijas pirmo sekretāru 2011. gadā, kad šo amatu pameta viņa vecākais brālis un ilggadējais režīma vadonis Fidels. 2021. gadā vectēvs Rauls, tobrīd deviņdesmitgadīgs, nodeva varas grožus Diasam-Kanelam, tomēr mazdēla Raula Rodrigesa loma sarunās apliecina, ka Kastro dzimta, lai gan tās pārstāvji vairs neieņem kādu no nozīmīgākajiem valsts posteņiem, ir joprojām ietekmīga. Kubas diplomātiskās misijas vadītāja ASV, Lianisa Torresa Rivera, uzsvērusi, ka Kubas politiskā sistēma un sociālistiskais modelis neesot apspriežami jautājumi. Pagaidām Havanas vara piesolījusi kā labas gribas žestu atbrīvot piecdesmit vienu politieslodzīto. Kopš 2021. gada, kad Kubā izcēlās plaši pret režīmu vērsti protesti, režīma cietumos tiek turēti apmēram 1200 politieslodzītie. Hormuza „Šaurā Bezizeja” Vakar, 17. martā, no Teherānas pienākušās ziņas vēlreiz apliecina sabiedroto gaisa spēku un izlūkošanas efektivitāti – gaisa triecienā nogalināts Irānas drošības padomes vadītājs Ali Laridžāni, pēdējos mēnešos nereti minēts kā patiesais režīma līderis. Tāds pats liktenis piemeklējis bēdīgi slavenās paramilitārās organizācijas „Bāsidž” komandieri Golamrezā Soleimāni. Lai nu kurš, bet šie vīri darīja visu, lai viņu atrašanās vieta nebūtu viegli konstatējama. Kas attiecas uz Modžtabu Hāmenejī, kurš pirms desmit dienām ieņēma Irānas garīgā līdera posteni nogalinātā tēva vietā, tad viņš publiskajā telpā joprojām nav manīts, un arvien ticamāka šķiet versija, ka jaunais rahbars tiešām nogādāts Maskavā, ciktāl arī smagi cietis uzlidojumā. Vērienīgai atriebei par savu komandieru nāvi Irānai acīmredzot trūkst jaudas, tomēr tās raķešu triecieni vakar laupījuši dzīvības diviem izraēliešiem un vienam Abū Dabī iedzīvotājam. Pēdējās nedēļas laikā globālās uzmanības degpunktā arvien vairāk izvirzījies Hormuza šaurums, kas paliek bloķēts lielākajai daļai kuģu satiksmes. Deficīts globālajā naftas tirgū tiek raksturots kā dramatiskākais kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu naftas krīzes un apjomos plašākais jebkad pieredzētais. „Brent” marķējuma jēlnaftas cena joprojām svārstās ap 100 dolāriem par barelu, un tiek lēst

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sola drīzas Irānas kara beigas. Spriedzes kāpuma spirāle attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju. Eiropas politiskās aktualitātes. Aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļinātais vēstnieks Andris Teikmanis. Irānas karš – vārdu un raķešu zalves Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, pirmdien, 9. martā, uzstājoties preses konferencē Floridā, solīja drīzas Irānas kara beigas, jo amerikāņu militārie spēki esot paveikuši savu darbu spīdoši un apmēram 80% no Irānas raķešu palaišanas iekārtām ir iznīcinātas. Šajā gadījumā ASV līdera sniegtā statistika varētu būt tuvu patiesībai, ciktāl tiek atzīmēts, ka Irānas raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensitāte Izraēlai un Persijas līča valstīm kritusies teju līdz desmitajai daļai no sākotnējās jaudas kara pirmajās dienās. Tiesa, kā svētdien piesolījis Irānas Islāma revolūcijas sargu korpusa Gaisa spēku komandieris ģenerālis Madžids Musavi, tagad tikšot liktas lietā tikai nesējraķetes ar ne mazāk kā tonnu smagām kaujas galviņām. Pagaidām gan netiek ziņots par kādu šo izteikumu efektīvu realizēšanu dzīvē. Pērnās nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka Irānas lidrobotu triecienu atvairīšanā sabiedrotajiem noderīga izrādījusies Ukrainas palīdzība – pēc Vašingtonas administrācijas lūguma ukraiņu lidrobotu pārtvērēju vienības jau ieradušās Katarā, Apvienotajos Arābu emirātos un Saūda Arābijā, kā arī ASV kara bāzēs Jordānijā. Sestdien starptautisko sabiedrību pārsteidza Irānas prezidenta Masuda Pezeškiāna paziņojums, atvainojoties Irānas triecienu skartajām kaimiņvalstīm un paziņojot, ka uzbrukumi tām vairs nenotikšot, ja vien no to teritorijas netiks vērsti triecieni pret Irānu. Tomēr irāņu uzbrukumu ģeogrāfijā nekas nemainījās, un šie prezidenta izteikumi tiek vērtēti kā, visdrīzāk, tobrīd Teherānas varas virsotnē valdošā apjukuma izpausme. Salīdzinoši mērenie spēki, kurus pārstāv Pezeškiāns, mēģinājuši spert soli kompromisa virzienā, taču atdūrušies pret radikāļu nesamierināmību. To, ka galvenā teikšana Teherāna joprojām ir šiem radikāļiem, apliecināja svētdien notikušās jaunā augstākā garīgā līdera vēlēšanas. Nogalinātā ajatollas Alī Hāmenejī vietā stājies viņa dēls Modžtaba Hāmenejī. 56 gadus vecais varasvīrs arī līdz šim tika uzskatīts par ticamāko tēva varas mantinieku. Pēc neoficiālām ziņām viņš līdz šim kontrolējis Revolūcijas sargu korpusa brīvprātīgo milicijas struktūru ar nosaukumu Apspiesto mobilizācijas organizācija jeb „Bāsidž”, kurai bija visai nozīmīga loma nesenajā asiņainajā pretrežīma protestu apspiešanā. Tāpat ir ziņas, ka viņš bijis galvenais rīkotājs finanšu plūsmām, kuras režīms ieguvis no tā kontrolētajiem uzņēmumiem, kas veido apmēram 60% no valsts ekonomikas. Nesenajos sabiedroto uzlidojumos tika nogalināti ne vien jaunā virsvadoņa abi vecāki, bet arī sieva un viens no bērniem. Pēc ziņām par Modžtabas apstiprināšanu amatā pasaules naftas cenas pirmdien sasniedza rekordaugstu līmeni – līdz pat 120 dolāriem par barelu, taču pēc tam piedzīvoja samazinājumu un šobrīd ir apmēram 82 dolāri par barelu, kas ir apmēram par piektdaļu dārgāk nekā pirms konflikta sākuma. Budapeštas avantūrists spēlē „va banque” Pagājušajā ceturtdienā, 5. martā, Ungārijas varas iestāžu rīcība sasniedza jaunu provokācijas un naidīguma līmeni attiecībā pret Ukrainu. Kādā benzīntankā pie Budapeštas apvedceļa Ungārijas pretterorisma policijas darbinieki pārtvēra Ukrainas valsts krājbankai „Oščadbank” piederošu konvoju, kas veica ierastu valūtas un zelta transportēšanu no Austrijas „Raiffeisen Bank” uz Kijivu, aizturēja septiņus pavadošos bankas darbiniekus un kravu – ASV dolārus, eiro un zelta stieņus pavisam apmēram 82 miljonu dolāru vērtībā. Aizturētie nākamajā dienā tika atbrīvoti un izraidīti no valsts, kamēr naudu un zeltu ungāru varas iestādes paturējušas. Pirmdien premjerministrs Orbans uzstājās Ungārijas parlamentā, kurš nobalsoja par īpašu likumu, ar kuru „Oščadbank” līdzekļi tiek arestēti uz diviem mēnešiem. Kā klāsta premjers, pastāvot aizdomas par iespējamu naudas atmazgāšanu un saistību ar kādu „kara mafiju” Kijivā, un ka nauda, iespējams, paredzēta Ungārijas opozīcijas finansēšanai pirms 12. aprīlī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Ukrainas Ārlietu ministrija nodēvējusi šo Budapeštas rīcību par valstisku reketu un vērsusies Eiropas Savienības institūcijās ar attiecīgiem pieprasījumiem par likumisko procedūru ievērošanu. Savukārt 10. martā Ungārijas parlaments pieņēma oficiālu rezolūciju, kurā noraidīja Ukrainas pievienošanos ES un visu turpmāko finansiālo vai militāro atbalstu Ukrainai no savienības puses, sasaistot to ar naftas plūsmas atjaunošanu no Krievijas pa cauruļvadu „Družba”. Viss notikušais turpina spriedzes kāpuma spirāli attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju, kuras pusdemokrātiskajam vadonim ir īpaši siltas attiecības ar Kremli. Budapeštas rīcība, nu jau mērķtiecīgi graujot Ukrainas spējas pretoties Krievijas agresijai, laupījusi savaldību arī prezidentam Zele

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz sava

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme. Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attie

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan’ japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ā

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”. Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņ

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu. Mineapoles karstais janvāris Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti. Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē. Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem. Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”. Kijiva spītē salam un Putinam Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības. Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības. Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institū

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot t

Notikumi pasaulē risinājušies spraigi. Jau pirmās dienas liek domāt, ka šis būs saspringts gads. Raidījumā pievēršamies diviem tematiem. Irānā jau otro nedēļu cilvēki iziet ielās, lai protestētu pret dzīves dārdzību. Protesti Irānā vienmēr pievērš starptautiskās sabiedrības uzmanību. Un otrs temats, protams, notikumi Venecuēlā. Tur ir daudz aspektu, kas raisa bažas, un arī jautājumus par tālāko. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra, Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Rihards Plūme un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Specoperācija Venecuēlā Tas, ka ASV prezidents Donalds Tramps aicina Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro atkāpties, sakot, ka viņa valdīšana šā vai tā drīz beigsies, nebija nekas jauns. Tramps savas prezidentūras pirmajā gadā ir sarunājis ļoti daudz ko. Tāpēc ziņas, kas 3. janvāra rītā parādījās starptautisko jaunumu lentēs, pārsteidza. Vispirms uzzinājām, ka ir notikuši ASV īstenoti gaisa triecieni Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas tuvumā. Un jau pavisam drīz Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka Maduro kopā ar dzīvesbiedri ir sagūstīts un izvests no valsts. Nākamajās stundās kļuva zināms, ka ASV bija īstenojušas vairākus mēnešus plānotu slepenu kaujas operāciju, lai izzagtu un nogādātu savā teritorijā Venecuēlas autoritāro līderi. Nakts aizsegā labvēlīgos laikapstākļos, iesaistot apmēram 150 lidaparātu, amerikāņu specvienība ielauzās prezidenta rezidencē, nogalinot vairākus desmitus cilvēku, kā arī saņemot Maduro un viņa sievu gūstā. Vēlāk Tramps lielījās, ka neviens ASV karavīrs nav gājis bojā, un arī visa tehnika veiksmīgi atgriezusies Savienoto valstu karabāzēs. Specoperācija īstenota veiksmīgi un profesionāli, par to šaubu nav. Taču viss pārējais ir raisījis pamatīgu apjukumu. Jau vairākas dienas nerimst kritikas vilnis par to, cik leģitīmi un tiesiski viss noticis – vai ASV prezidents bez Kongresa akcepta bija tiesīgs dot pavēli šādu operāciju īstenot? Vai ASV drīkst rīkoties pretēji starptautisko tiesību praksei? Un kas tālāk notiks Venecuelā? Preses konferencē pēc nakts notikumiem Donalds Tramps paziņoja, ka kādu laiku Venecuēlas pārvaldi pārņems Savienotās Valstis. Tomēr Venecuēlas viceprezidente, kas šajās dienās jau pieņēmusi pagaidu zvērestu, ir sacījusi, ka nepieļaus savas valsts okupāciju, kaut arī solījusi sadarboties ar ASV. Nav arī skaidrs, vai Vašingtona ir gatava sūtīt savu armiju iekarot Venecuēlu. Donalds Tramps ir vairakkārt atkārtojis, ka turpmāk Venecuēlas naftas industriju pārvaldīs ASV kompānijas. Venecuēlā ir lielākie līdz šim zināmie naftas krājumi pasaulē. Daudzi analītiķi pauž pārliecību, ka tieši nafta ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Donalds Tramps ir izrādījis tādu interesi par Venecuēlu. Tikmēr nolaupītais prezidents Nikolass Maduro ar sievu ir nogādāti Ņujorkā un jau stājušies tiesas priekšā, kur viņiem ir izvirzītas apsūdzības narkterorismā. Protesti Irānā Bojā ir gājuši jau vairāki desmiti cilvēku un aizturēti virs tūkstoš protestētāju – tādus skaitļus min Irānas aktīvisti, runājot par pēdējo dienu notikumiem šajā valstī. Viss aizsākās vēl iepriekšējā gada nogalē, kad ielās izgāja tirgotāji, kas pārdod preci Teherānas Lielajā tirgū. Viņi pauda sašutumu par situāciju valūtas tirgū. Pusgada laikā Irānas valūta ir zaudējusi savu vērtību par vairāk nekā 50 procentiem, un tas savukārt izraisījis vēl lielāku inflācijas vilni. Gada laikā preces ir sadārdzinājušās par vairāk nekā divām trešdaļām. Salīdzinoši nelielā protesta akcija ātri vien pārauga plašākās demonstrācijās, un dažu dienu laikā pārņēma gandrīz visu valsti. Lai gan pirmajās dienās prezidents Masuds Pezeškiāns solīja īstenot ekonomiskas reformas un aktīvāk cīnīties pret korupciju valstī, tas protestus neapturēja, un drīz vien parādījās arī politiskas prasības pēc varas maiņas valstī. Protesti Irānā nav nekas jauns, un līdzīgi protesta viļņi bijuši arī iepriekš. Līdz šim tie nav nesuši būtiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā ekonomiskā situācija Irānā ir pasliktinājusies, un ir grūti prognozēt, kā viss turpināsies – vai ar laiku protesti norims vai tieši otrādi – pāraugs plašākos nemieros. Svētdien, 4. janvārī, ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja Irānas varasiestādēm „nesākt nogalināt cilvēkus, kā tas ir noticis pagātnē”, jo tad ASV iejauksies un Teherāna piedzīvos ļoti nepatīkamas sekas, gan sīkāk nepaskaidrojot, kādas tās varētu būt. Savukārt Irānas tiesu vara pirmdien paziņoja, ka tā neizrādīs nekādu iecietību pret "nekārtību" dalībniekiem. Valsts galvenais tiesnesis paudis pārliecību, ka ar protestētājiem solidarizējusies ASV un arī Izraēlas valdība, un tās ir Irānas galvenie ienaidnieki.

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski