Divas puslodes

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadome

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences. Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem vid

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika. Vai sal

Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti. Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionāl

Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču l

Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.” Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3.

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē. Bibi piebremzē Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei. Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku. Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem. Krievijas kodolieroči Baltkrievijā 25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums. Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti. Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus. Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie. Francija atkal protestē Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi. Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā k

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Putins starp Hāgu un Pekinu 17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus. Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis. Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks. Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus. Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas. Vai Tramps sēdēs? Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums. Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam,

Sji Dziņpina trešais termiņš prezidenta amatā. Protesti Izraēlā. Klusā okeāna reģiona drošība. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Jakobs Luffts Izraēlā un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Imperators Sji 10. martā ar Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa balsojumu Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs Sji Dziņpins tika apstiprināts uz trešo termiņu Ķīnas Tautas republikas Valsts priekšsēdētāja, respektīvi, prezidenta amatā. Šī ievēlēšana gan uzskatāma vairāk par formālu soli, jo Ķīnā, kas faktiski ir vienpartijas valsts, būtiskā varas pozīcija ir kompartijas ģenerālsekretāra amats. Tajā Sji trešoreiz tika apstiprināts partijas kongresā pagājušā gada novembrī. Tādējādi viņš kļuva par pirmo komunistiskās Ķīnas līderi pēc valsts dibinātāja Mao Dzeduna, kurš ieņem partijas vadītāja amatu ilgāk nekā divus termiņus. Tagad, stājoties arī prezidenta amatā, viņš Mao ir savā ziņā pārspējis, jo pēdējais, kaut būdams faktiskais valsts vadītājs no 1949. līdz savai nāvei 1976. gadā, tomēr visu laiku neieņēma formālo valsts galvas posteni. Pašreizējais līderis arvien biežāk tiek salīdzināts ar pagājušā gadsimta diktatoru, kura laikā Ķīnas sabiedrība piedzīvoja graujošus sociālos un politiskos eksperimentus, kas prasīja miljonu dzīvības. Pēc Mao nāves viņa sekotājs Dens Sjaopins centās mazināt diktatoriskas varas potenciālu, ieviešot divu termiņu limitu valsts un partijas vadītājiem, kā arī striktāk nošķirot valsts un partijas varas funkcijas. Nācis pie varas 2012. gadā, Sji Dziņpins ķērās pie Dena politiskā mantojuma noārdīšanas, restaurējot sistēmu, kurā partija stingrāk kontrolē valsti, savukārt ģenerālsekretārs – partiju. 10. marts uzskatāms par zināmu šī procesa vaiņagojumu. 11. martā kongress apstiprināja arī jaunu premjerministru – agrāko Šanhajas partijas komitejas vadītāju Li Cjanu, kurš jau šī gadsimta sākumā kā partijas funkcionārs strādājis toreizējā Džedzjanas provinces partijas organizācijas vadītāja Sji Dziņpina pakļautībā. Viņš nomainījis šai postenī līdzšinējo valsts vadītāju Li Kecjanu, kurš savulaik tika uzlūkots kā viens no Sji iespējamajiem konkurentiem cīņā par valsts līdera vietu. Jaunajam premjerministram jāīsteno valsts aparāta reformas, kas, cita starpā, paredz personāla kvantitatīvu samazināšanu par 5% nākamo piecu gadu laikā. Paredzēts veidot jaunu finanšu sfēru kontrolējošu institūciju – Nacionālo finanšu regulācijas administrāciju, kura koncentrēs savās rokās funkcijas, kas agrāk bija sadalītas starp vairākām citām institūcijām. Kā norāda analītiķi, Pekina veido nozares superkontolieri, baidoties no finanšu sfēras destabilizācijas. Tā ir ne tikai reakcija uz pašreizējām ekonomikas problēmām, bet iekļaujas plašākā politiskā tendencē – panākt privātās sfēras, sevišķi informācijas un sakaru tehnoloģiju uzņēmumu darbošanos kompartijas noteikto stratēģisko mērķu labā. Tomēr jo vairāk koncentrēta vara, jo smagāka atbildība gulstas uz tās līdera pleciem. Un problēmas, ar kurām šobrīd sastopas Ķīna, nav viegli ceļamas – ekonomikas bremzēšanās, demogrāfijas situācijas pasliktināšanās, spriedzes pieaugums attiecībās ar Rietumiem. Atomzemūdenes, kam jāiegrožo Pekina Drošības pakts, kuru 2021. gada septembrī noslēdza Savienotās Valstis, Lielbritānija un Austrālija, šonedēļ ieguva konkrētākas aprises, triju valstu līderiem tiekoties samitā Sandjego, Kalifornijā. Tika oficiāli paziņots par kopīgu ar atomdzinējiem darbināmu zemūdeņu būvniecības programmu, kuras ietvaros šīs desmitgades otrajā pusē sāksies britu zemūdeņu flotes atjaunošana un papildināšana, bet nākamās desmitgades sākumā savas pirmās atomzemūdenes iegūs Austrālija. Jaunbūvējamo zemūdeņu pamatā ir Lielbritānijā izstrādāts dizains, t.sk. kompānijas „Rolls-Royce” konstruētie reaktori, taču tajās tiek izmantotas visās trīs valstīs radītas tehnoloģijas. Tāpat Austrālija plāno iegādāties vairākas visjaunākā dizaina amerikāņu t.s. „Virdžīnijas” klases atomzemūdenes. Uzstājoties samita laikā ASV prezidents Džo Baidens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs un Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks pauda, ka šī sadarbība nākšot par labu globālajai drošībai un stabilitātei. Gluži citās domās ir Pekinā, ciktāl netiek slēpts, ka alianses mērķis ir līdzsvarot Ķīnas militāri politiskās ambīcijas Klusā okeāna reģionā. Vakar izplatītajā Ķīnas ārlietu ministrijas paziņojumā teikts, ka trīs pakta partnervalstis „iet arvien tālāk pa kļūdu un briesmu ceļu”. Tiek prognozēts, ka Austrālijas iesaistīšanās Pekinas militārā atturēšanā var ietekmēt ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, kas ir Austrālijas lielākais tirdzniecības partneris. Izraēla iziet ielās Jau drīz pēc pašreizējā Izraēlas ministru kabineta apstiprināšanas pagājušā gada nogalē valstī sākās protesti pret valdošās koalīcijas rosinātajām likumdošanas izmaiņām. Tās paredz, p

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidz

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes. Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īs

Vai atceraties 22. februāri pirms gada? Toreiz soctīkli bija pilni ar fragmentiem no Krievijas televīzijā rādītās sasauktās Drošības padomes sēdes, kur visiem publiski bija jāatbalsta Doneckas un Luhanskas neatkarības atzīšanu. Toreiz Krievijas ārējās izlūkošanas vadītājs Sergejs Nariškins vēl putrojās savos izteikumos un jutās kā tāds skolnieks Putina priekšā. Tad sekoja Putina uzrunu televīzijā, kad jau vairums saprata, ka nu būs slikti. Bija palikušas divas dienas līdz plaša kara sākumam. 24. februārī apritēs gads, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šī gada laikā ik dienu ziņots par aktualitātēm gan Ukrainā, gan ap to, un ar karu saistītās informācijas ir bijis ļoti daudz. Visu šo nedēļu Krustpunktā runājam par dažādām sociālajām, ekonomiskajām, finansiālajām sekām, kādas šis karš ir izraisījis, bet raidījumā Divas puslodes vērtējam, kas ir noticis kara laukā un arī politikā gada laikā un kas arī notiks tālāk. Diskutē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis un pētnieks Mārcis Balodis unLatvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīš

Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams. Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis. Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts. Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs? Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā. Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti. Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”. Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties. Prezidenta vēlēšanas Čehijā Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs. Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu. Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu. Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus. Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs". Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam. Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva. Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”. Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”, tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu. Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem. Olafs un „Leopardi” Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing’ ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos. Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu. Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”. Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaist

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās m

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji. Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas n

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs. Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D’Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā,

Šajā raidījumā pārlūkojam, kādus pārsteigumus, gan sliktā, gan labā nozīmē nesis šis gads, vēršot arī skatu perspektīvā - kas gaidāms nākamajā gadā. Visu analizējam no viena notikuma prizmas - no Krievijas nežēlīgā kara prizmas - kā tas mūs ir ietekmējis un mainījis. Karš Ukrainā. Retrospekcija un prognozes. Vērtē: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk? Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes” Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu. Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām. Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu. Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā. „Sultāns” uz ļodzīga troņa 14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus. Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas. Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nep

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi, kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir m

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vaira

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Protesti Ķīnā Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas. Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes, dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus. Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru. Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts. Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi. Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”. Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās. Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā? Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa. Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezi

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā. Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs? Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vaja

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mē

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota. Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras te

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams gr

Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas. Vai Sji būs Mao Nr.2? Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes lektors un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas Vien pusotru mēnesi pēc jaunās Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas stāšanās amatā viņas valdības dienas, daudzuprāt, jau esot skaitītas. Smagi rudens padebeši pār premjeres galvu savilkās septembra nogalē, kad Parlamenta Apakšpalātā tika pieteikts viņas valdības t.s. minibudžets – finanšu risinājumu pakete, kas paredzēja lielākoties nozīmīgus nodokļu samazinājumus un atbalstu iedzīvotājiem strauji pieaugušās dzīves dārdzības situācijā. Bija iecerēts samazināt ienākumu nodokļa likmi no 20% uz 19%, atteikties no paaugstinātās 45% nodokļa likmes lielāko ienākumu saņēmējiem, atteikties no agrāk plānotā uzņēmumu ienākumu nodokļa palielināšanas no 19% līdz 25%, sociālās apdrošināšanas likmju palielināšanas, samazināt vēl vairākus nodokļus. Pakete ietvēra arī atbalsta mehānismu iedzīvotājiem energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai. Attiecīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu valdība pamatā plānoja segt ar aizņēmumiem. Jau drīz pēc tā brīža finanšu ministra Kvazi Kvartenga uzstāšanās Parlamentā uz proponētajiem pasākumiem negatīvi reaģēja finanšu tirgi, strauji krītoties britu mārciņas kursam un Lielbritānijas valdības parādzīmju vērtībai. Asu kritiku valdības plānam izteica ne vien opozīcijā esošā Leiboristu partija un britu arodbiedrības, bet arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tika norādīts, ka valdības plāns sola ieguvumus turīgākajiem, kamēr sabiedrības trūcīgākā daļa var izrādīties pat zaudētājos inflācijas dēļ. Saskārusies ar šādu reakciju, premjerministre strauji pavērsa finanšu politiku pretējā virzienā, un šī manevra gaitā pār valdības bortu aizlidoja ne vien minibudžets, bet arī tā autors Kvazi Kvartengs. 14. oktobrī viņš tika atstādināts, viņa vietā stājoties kādreizējam Terēzas Mejas valdības ārlietu ministram Džeremijam Hantam. Jau nākamajā dienā viņš sniedza vairākas intervijas, paziņojot par atteikšanos no lielākās daļas minibudžeta plāniem. Tas ir glābis britu mārciņas un valdības vērtspapīru kursu, taču ne premjerministres Trasas un arī Toriju partijas reitingus. Pēc pēdējām aptaujām konservatīvo reitingi nokritušies līdz rekordzemam līmenim, un galvenais konkurents – leiboristi – viņus apsteidz vairāk nekā divkārt. Savukārt Lizas Trasas darbību premjerministres amatā šobrīd atbalsta vien katrs desmitais brits. Pašu toriju vidū arvien skaļāk izskan balsis, ka valdības vadītājai ar steigu meklējams aizstājējs. Pret neuzticības balsojumu no pašas partijas puses premjerministri gan sargā noteikums, ka šāds balsojums nav rīkojams ātrāk kā gadu pēc apstiprināšanas amatā, un arī nevēlēšanās tik drīz atkārtot laikietilpīgo partijas biedru balsojuma procedūru. Tomēr acīmredzams atbalsta trūkums partijā var likt Lizai Trasai pašai atkāpties no amata. Vai Sji būs Mao Nr.2? Ķīnas Komunistiskās partijas 20. kongress savu darbu Pekinā uzsāka 16. oktobrī un turpinās līdz 22. oktobrim. Nepilni 2300 delegāti pārstāv nepilnus 97 miljonus Ķīnas komunistu, tomēr viņu gribas paudums, kā jau totalitārā varas sistēmā, ir visai nosacīts. Viņiem piekritīs funkcija formālā ceremonijā apstiprināt amatos partijas vadību, kuras sastāvu noteiks aizkulišu cīņas starp vairākām ietekmīgām grupām. Šīs cīņas rezultāti noteiks, kas ieņems amatus varas virsotnē – starp 25 partijas centrālkomitejas politbiroja locekļiem un, kas sevišķi nozīmīgi, septiņiem politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem. Šie septiņi arī ir galvenie lēmēji par milzu valsts likteņiem, un tas, cik starp viņiem būs pašreizējam partijas un valsts vadītājam Sji Dziņpinam lojālu cilvēku, lielā mērā noteiks viņa varas robežas. Šim kongresam paredzēts apstiprināt Sji uz trešo termiņu ģenerālsekretāra tronī, lai gan visi Ķīnas kompartijas un valsts līderi pēc pagājušā gadsimta totalitārā diktatora Mao Dzeduna ievērojuši principu nepalikt amatos ilgāk par diviem termiņiem. Vispār Sji arvien biežāk salīdzina ar Mao, jo viņa varas koncentrācija un vadoņa stāja sāk atgādināt kādreizēja vadoņa personības kultu. Pagaidām gan Ķīnas līdera vara vēl nav tik konsolidēta, un pašreizējais kongress tiek uzlūkots šai ziņā kā izšķirošs. Tiek minēts, ka Sji piekritēju aprindām alternatīvi varas centri esot t.s. „Šanhajas banda”, kas grupējas ap kādreizējo Ķīnas līderi Dzjanu Dzemiņu, un otra, kas saistīta ar Sji priekšgājēju valsts un partijas vadībā Hu Dzjiņtao un pašreizējo ministru kabineta un arī komjaunatnes organizācijas vadītāju Li Kecjanu. Tiek lēsts, ka Li Kecjana palikšana amatā nozīmēs daļēju Sji Dziņpina plānu izgāšanos, tiek arī minēti vairāki scenāriji, kuri varētu īstenoties tā vai cita spēku samēra un iespējama kompromisa gadījumā. Sava ietekme uz norisēm partijā, protams, ir arī vispārējai situācijai valstī. Pandēmijas periods un valdības

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100 ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši 400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no

Atgriežamies pie politiskās situācijas Lielbritānijā. Neveiksmīgs izrādījies arī jaunās valdības vadītājas Lizas Trasas premjerēšanas sākums, mēģinot risināt budžeta problēmas un atdzīvināt ekonomiku. Valdība iniciēja reformu, kas izraisīja milzu pretestību. No vienas būtiskas ieceres premjerei nācies jau atkāpties, bet notikušais vēl vairāk ir sitis pa konservatīvo popularitāte. Britānijā neiet viegli. Viegli neiet arī Bulgārijā, kur svētdien notika jau ceturtās vēlēšanas nepilnu divu gadu laikā. Bulgāri nespēj izveidot stabilu valdību un līdz ar to nekādi netiek ārā no politiskā strupceļa. Vai šīs vēlēšanas varētu situāciju mainīt? Viss ir ļoti sarežģīti, jo pārāk atšķirīgas ir arī partijas. Šī nedēļa ir turpinājusies ar labām ziņām no frontes Ukrainā, turklāt gan dienvidos, gan ziemeļaustrumos, bet gaisā vīd arī jautājums par mobilizācijas ietekmi uz kara gaitu. Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm. Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju. Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju. Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas 30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu. Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties. Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam. Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Trasas pirmās neveiksmes Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemes

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs. Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejauk

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas. Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis

Krievijas agresiju mēs izjūtam ļoti skaudri, esam raidījumos daudz runājuši gan par kara gaitu, gan no tās izrietošajām sekām, ekonomiskajām un politiskajām. Bet ir vēl kāds aspekts, par ko līdz šim runāts mazāk, proti, reliģiskais. Krievijas politiskā elite ir aktīvi strādājusi, lai savu ietekmi vairotu arī caur Krievijas pareizticīgo baznīcu. Pirmdien daudziem pārsteigums bija Latvijas Valsts prezidenta paziņojums par izstrādātu likumprojektu, kas ļaus mazināt Maskavas ietekmi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Kas tad raisa bažas, kā izpaužas Maskavas ietekmi garīgajā sfērā un kas šajā ziņā notiek citviet pasaulē? Vēl viens notikums, kas noteikti jāpiemin, Lielbritānijā ir jauna premjerministre. Bijusī ārlietu ministre Liza Trasa ir kļuvusi par trešo sievieti britu premjera amatā. Ko mēs par viņu zinām un ko varam sagaidīt Lielbritānijas politikā viņas vadībā? Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – ku

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Savukārt pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus. Šīs un citas ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunājam kopā ar žurnālistu un Latvijas ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu, sazināmies arī ar politologu Kārli Daukštu un Latvijas Televīzijas žurnālistu Gintu Amoliņu. Skarbie svētki Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības un radot pašreiz pastāvošo Ukrainas valsti. Ukrainas aiziešana no brūkošās padomju impērijas, domājams, bija izšķirošais moments, kas noteica šīs impērijas izbeigšanos, kuru Krievijas līderis Vladimirs Putins, kā zināms, raksturojis kā 20. gadsimta smagāko ģeopolitisko katastrofu. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Smagi cīnoties par sava suverēnā valstiskuma pastāvēšanu, Ukraina savus valsts svētkus atzīmē daudz pieticīgāk nekā citkārt. Šogad 24. augusts nav brīvdiena, nenotiek nekādi masu pasākumi. Tam iemesls ir ne vien taupības režīms, bet arī bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Frontei tuvajā Harkovā noteikta komandanta stunda. Savienoto Valstu vēstniecība Ukrainā izplatījusi aicinājumu savas valsts pilsoņiem pamest Ukrainu, norādot, ka Krievijas intensīvu triecienu risks Ukrainas civilajiem objektiem ir ļoti augsts. Krievijas režīma niknumu nepārprotami uzkurinājuši pēdējā laika notikumi. Nu jau pāris nedēļas Ukrainas armija vērš triecienus pret militārajiem objektiem Krievijas anektētajā Krimā, kuru Kremlis uzskata par savas valsts teritoriju, un agrāk ir draudējis ar nesaudzīgiem prettriecieniem jebkādam pret to vērstam uzbrukumam. Vēl viens šai sakarā pieminams notikums ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu un Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu, kas 18. augustā notika Ļvivā. Kā kļuvis zināms, Erdogans uz Ļvivu atvedis Krievijas līdera Putina piedāvājumu sākt tiešas sarunas ar prezidentu Zelenski, taču saņēmis atbildi, ka šādas sarunas būšot iespējamas tikai pēc Krievijas spēku atkāpšanās no visas pēc 24. februāra okupētās Ukrainas teritorijas. Tikmēr satraucošas ziņas pienāk no Krievijas okupētās Mariupoles, kur tiekot veikti priekšdarbi paraugprāvai pret ukraiņu karagūstekņiem. Atklātībā parādījušās fotogrāfijas ar tiem paredzētu krātiņu, kurš tiek būvēts Maruipoles Filharmonijas zālē, kur varētu notikt tiesāšana. Potenciālie tiesājamie ir Ukrainas Nacionālās gvardes bataljona „Azova” karavīri, kuri ilgstoši pretojās okupantu spēkiem aplenktajā Mariupolē. Krievija bataljonu „Azova” traktē kā teroristisku organizāciju, taču tā ir regulāra Ukrainas bruņoto spēku vienība, uz kuras dalībniekiem attiecas karagūstekņu statuss. Viņu tiesāšana kādā paraugprāvā būtu uzskatāma par kara noziegumu, kā to paziņojis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs. Dīvainā nāve Maskavā Pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Sestdienas vakarā Piemaskavā tika uzspridzināta automašīna, kurā atradās Darja Dugina, un viņa notikuma vietā mira. Atentāts notika viņas tēva acu priekšā. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus, papildinot savus apgalvojumus ar videomateriāliem. Saskaņā ar šo versiju atentātu īstenojusi kāda Ukrainas pilsone Natālija Vovka, kura ieradusies Krievijā ar automašīnu Mini Cooper, pie tam kopā ar savu divpadsmitgadīgo meitu. Pēc Darjas Duginas nogalināšanas domājamā di

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans R

Raidījumā pievēršamies tikai notikumiem Ukrainā. Intriģējošākās ziņas 9. augustā pienāca no Krimas, kur nopostīts ir kara lidlauks. Pēdējās diennakts laikā ir bijušas dažādas spekulācijas par to, kas tur ir noticis. Ja lūkojamies kopumā, jāatzīst bēdīgais fakts, ka tūlīt apritēs pusgads, kopš kara sākuma. Pie traģiskajām ziņām no Ukrainas esam pieraduši un to, kas īsti notiek frontē bieži arī nezinām un nesaprotam. Vasaras otrajā pusē daudzi gaidīja kara gaitas lūzumu, tā optimisma pilni sākotnēji solīja ukraiņi. Šobrīd liekas, ka būtiska lūzuma nav. Visi kaut kam gatavojas, bet kam? Kas notiek frontē, kāda ir perspektīva? Pārrunājam arī, kādas metodes abas puses izmanto karā un kāpēc parādījušies pārmetumi ne tikai iebrucējiem - Krievijai, bet arī Ukrainai? Pēdējās dienās daudz ir apspriests "Amnesty International” ziņojums. Ko šādi ziņojumi nozīmē, kas notiek karā, kurā agresoram nav, šķiet, nekādi principi svēti. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube, Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Karadarbība Ukrainā Ja vēl vasaras pirmajā pusē ik dienas pienāca ziņas par ļoti karstām kaujām Donbasā, Krievijas karaspēkam lēni, bet pamazām graužoties iekšā Ukrainas teritorijā, tad pēdējās nedēļās šādas ziņas ir gandrīz pieklusušas. Jā, uzbrukumi notiek, cilvēki iet bojā, ukraiņi cenšas noturēt ieņemtās pozīcijas un krievi neatlaižas. Donbasā ir izsludināta obligātā evakuācija, ukraiņiem pūloties izvest iedzīvotājus no gaidāmās kara zonas. Tas viss liek domāt, ka priekšā joprojām gaidāmas smagas kaujas. Tomēr paši ukraiņi ir gādājuši, lai uzmanība vēl lielākā mērā tiktu pievērsta valsts dienvidiem, kurus Krievija okupēja kara pirmajās dienās. Publiskajā telpā nepārprotami tiek uzturēta doma, ka tūlīt tūlīt ukraiņi sāks pretuzbrukumu un atbrīvos Hersonas apgabalu. Un tas ir licis arī krieviem reaģēt, pārsviežot lielākus spēkus uz okupēto teritoriju. Arī tur tiek gaidītas niknas kaujas, un jautājums tagad ir, cik lielā frontē abi karaspēki ir spējīgi un gatavi karot? Pēc Pentagona aplēsēm, šajā karā Krievijas pusē zaudēti vai ievainoti līdz pat 80 tūkstoš karavīru. Tāpat šajās dienās daudz tiek runāts par Zaporižjes Atomelektrostacijas apšaudīšanu un dramatiskajām sekām, kādas var izraisīt iespējamā kodolkatastrofa. Bet pēdējās diennakts laikā vislielākā uzmanība pievērsta Krimai. Tur vietējā militārajā lidlaukā nodārdēja ap 12 sprādzienu, gaisā paceļoties milzīgiem uguns un dūmu mutuļiem. Uzņemtajos video redzami pamatīgi postījumi, savukārt uz tilta ar pussalu izveidojās milzīgi sastrēgumi, cilvēkiem panikā cenšoties pamest pussalu. Krievijas Aizsardzības ministrija izskaidroja sprādzienus ar "munīcijas detonāciju". Savukārt, Ukrainas augsta ranga ierēdnis ASV laikrakstam "The New York Times" paziņoja, ka Ukrainas Bruņotie spēki devuši triecienu šim lidlaukam, izmantojot Ukrainā ražotus ieročus. Bet tikmēr Rietumi turpina piešķirt arvien jaunu palīdzību. Pirmdien ASV paziņoja par vēl viena miljarda atvēlēšanu Ukrainai. "Amnesty International” ziņojums Pagājušajā nedēļā, ceturtdienas rītā, Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International", kas apvieno ap 3 miljoniem biedru vairāk nekā 150 valstīs, izplatīja ziņojumu ar nosaukumu “Ukraina: Ukrainas kara taktika apdraud civiliedzīvotājus”. Tajā, četrās nodaļās sadalītā dokumentā, autori norāda, ka Ukrainas militārpersonas, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām civiliedzīvotājus, veidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, skolās un slimnīcās. Tiesa, konkrētas iestādes, to adreses un uzbrukuma laiku autori nenosauc. Pētījumā vien norādīts, ka Ukrainas bruņotie spēki bāzējušies dzīvojamās ēkās 19 pilsētās un ciemos Harkivas, Doneckas un Mikolajavas apgabalos. Tikai vienā ziņojuma nodaļā kritika veltīta arī Krievijai, aizrādot, ka tās spēki Ukrainā veic triecienus nekritiski izvēlētiem mērķiem. Ukrainas valdība uz to strauji reaģēja - Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba steidza norādīt, ka "Amnesty International" nevis meklē un mēģina darīt zināmu patiesību, bet cenšas radīt aplamu līdzsvaru. Savukārt, jau tās pašas dienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā. Viņš ziņojumu nodēvēja par amorālu un atgādināja, ka Krievijas spēki vairākkārt apzināti ir apšaudījuši ar artilēriju un mīnmetējiem cilvēku rindas pēc ūdens, evakuācijas autobusus, sabiedriskā transporta pieturas, veikuši raķešu triecienus pret memoriāliem, kapsētām, kā arī karagūstekņu nometni Oleņivkā, bet ziņojumā tas neparādās. Divas dienas vēlāk par savu atkāpšanos no amata paziņoja šīs organizācijas Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka. Savu rīcību pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolācij

ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi ierašanās Taivānā ir izprovocējusi pamatīgu spriedzi Savienoto Valstu un Ķīnas attiecībās. Ķīnas armija solījusi veikt mērķtiecīgas militārās darbības. Baltais nams brīdinājis, ka provokāciju gadījumā nepaliks atbildi parādā. Starptautiskie analītiķi saka, ka šobrīd ir grūti prognozēt visas iespējamās šīs vizītes sekas. Par Ķīnu pēdējā laikā esam mazāk runājuši, bet ir vērts runāt gan par ekonomisko situāciju valstī, gan arī par politisko spriedzi, jo būtībā arī Ķīnā ir gaidāmas vēlēšanas, ja to tā varētu nosaukt. Arī Ukrainas kara kontekstā Ķīnu ir vērts pieminēt. Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un politologs Andis Kudors. Tomēr. Nensija Pelosi apmeklē Taivānu Taivāna kā „de facto” neatkarīga valsts izveidojās 1949. gadā, kad uz šo salu pēc zaudējuma pilsoņkarā pārcēlās Ķīnas nacionālistu, respektīvi, nekomunistiskā valdība. Kamēr kontinentālajā Ķīnā uzvarējušie komunisti izveidoja Ķīnas Tautas republiku, Taivāna pirmajās aukstā kara desmitgadēs turpināja oficiāli pārstāvēt ķīniešu nāciju Apvienoto Nāciju organizācijā un uzturēt diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu. Tomēr stāvoklis mainījās 1971. gadā, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas vietu organizācijā nodeva Pekinas komunistiskajai valdībai, savukārt Taivāna zaudēja jebkādu statusu šai organizācijā. Tāpat arī praktiski visās citās starptautiskajās organizācijās Taipejas valdībai nav oficiāla statusa, un Ķīnas Tautas republika pastāvīgi asi reaģē uz jebkādiem mēģinājumiem iedibināt oficiālas attiecības ar Taipeju. Arī Savienotās Valstis 1979. gadā atzina Pekinas valdību par oficiālo Ķīnas valsts varu un Taivānu – par Ķīnas sastāvdaļu, pārtraucot oficiālas diplomātiskās attiecības ar Taipeju. Tomēr ASV neatzīst Pekinas suverenitāti pār Taivānu, un īpašs likums nosaka Amerikas pienākumu atbalstīt Taivānas aizsardzību. Tas gan, savukārt, nenozīmē militārās iesaistes garantijas gadījumā, ja Ķīna uzsāktu iebrukumu. Savienotās Valstis šai ziņā piekopj t.s. „stratēģiskās divdomības” politiku, uzturot spēkā militārās iejaukšanās iespēju. Jebkuru oficiālu vizīti Taivānā Ķīna uztver kā savas suverenitātes pārkāpumu, tāpēc kad pirms apmēram mēneša izpaudās ziņas, ka Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi savas Austrumāzijas tūres laikā varētu apmeklēt Taivānu, Pekina reaģēja ļoti asi. Oficiālā līmenī tika piesaukta Ķīnas militāro spēku gatavība valsts suverenitātes aizstāvēšanai, savukārt presē un sociālajos tīklos izskanēja atklāti aicinājumi notriekt lidmašīnu, ar kuru Nensija Pelosi mēģinātu ierasties Taivānā. Tuvojoties iespējamajam vizītes datumam, Savienoto Valstu prezidentam Džo Baidenam bija vairāk nekā divas stundas ilga telefonsaruna ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Oficiāli publicētajā Nensijas Pelosi brauciena grafikā Taivāna nebija iekļauta, tāpēc līdz pēdējam brīdim turpinājās minējumi, vai vizīte notiks, un kā uz to reaģēs Ķīna. Uz pirmo jautājumu tika atbildēts vakar vakarā, kad lidmašīna ar augsto ASV amatpersonu nolaidās Taipejas lidostā. Šodien, 3. augustā, Nensija Pelosi vispirms tikusies ar Taivānas parlamenta vicespīkeru Cai Čīčenu, bet pēc tam ar valsts galvu – prezidenti Cai Inveņu, no kuras rokām saņēmusi augstāko Taivānas valsts apbalvojumu – Labvēlīgo Padebešu ordeni. Kas attiecas uz Pekinas reakciju, tad tā pagaidām izpaužas kā skarba retorika un militārās mācības, kuras sarīkotas visās Taivānai pieguļošajās jūrās un Ķīnas cietzemē iepretim salai. Fiksēta Ķīnas gaisa spēku iznīcinātāju ielidošana Taivānas gaisa kontroles zonā. Ķīna un Savienotās Valstis globālajā pretstāvē un sasaistē Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētājas Nensijas Pelosi šodienas vizīte Taivānā radījusi jaunas bažās par iespējamo konfrontācijas saasināšanos starp ASV un Ķīnas Tautas republiku. Šīs attiecības jau tā nav spožas, ciktāl pēdējās desmitgadēs, pieaugot Ķīnas ekonomiskajai un arī militārajai jaudai, tās ietekmei starptautiskajā arēnā, arvien biežāk izskan pieļāvumi, ka pasaulē veidojas jauna aukstā kara situācija, kur Pekina un Vašingtona kļūs par pretēju naidīgu nometņu centrālajām asīm. Šāds scenārijs nepārprotami šķiet ļoti iedvesmojošs Krievijā, kura jau steigusies paust savu nosodījumu Nensijas Pelosi vizītei. Prezidenta Donalda Trampa administrācijas tarifu politika noveda pie tirdzniecības kara situācijas starp abām lielākajām planētas ekonomikām. To gan nedaudz mīkstināja 2020. gada janvārī parakstītā tirdzniecības vienošanās, taču pandēmijas situācijas dēļ Ķīna tā arī nav izpildījusi šīs vienošanās paredzēto amerikāņu preču importa palielinājumu. Tajā pat laikā pēdējos gados strauji audzis Ķīnas un Krievijas tirdzniecības un investīciju apjoms. Pērngad vien tirdzniecības apgrozījums starp abām valstīm palielinājies apmēram par trešdaļu, tuvojoties 150 miljardiem dolāru. Domājams ka šogad, kad liela daļa Krievijas energoresursu eksporta tiek pārorie

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrai

Itālijas valdība piedzīvo neuzticības balsojumu. Džo Baidens pirmo reizi apmeklējis Tuvos Austrumus, būdams ASV prezidenta amatā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atstādinājis no amata vairākas augstas amatpersonas - Ukrainas Drošības dienesta vadītāju Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Pasaules aktualitātes raidījumā Divas puslodes vērtē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jegermanis. Sašūpojas Itālijas valdība Bezpartejiskā premjerministra Mario Dragi valdība Itālijā tika izveidota 2021. gada februārī kā izteikta varavīksnes valdība, kuru līdz šim atbalstījis absolūtais vairākums abu Itālijas parlamenta palātu deputātu. Vairāk nekā puse no Dragi kabineta ministriem, t. sk. iekšlietu, tieslietu un ekonomikas un finanšu resoru vadītāji ir bezpartejiski, savukārt partiju deleģētie kabineta locekļi pārstāv visplašāko politisko spektru. Starp viņiem ir labēji populistiskās partijas „Līga”, populistiskās Pieczvaigžņu kustības, labēji centriskās “Forza Italia”, centriskās „Kopā nākotnei”, liberālās „Italia Viva”, mēreni kreiso partiju – Demokrātiskās partijas un kustības „Articolo Uno” ministri. Taču šī sarežģītā konstrukcija sašķobījās, kad pirms izšķiroša balsojuma par valdības turpmākās rīcības plānu parlamenta augšpalātā Senātā zāli pameta Pieczvaigžņu kustības senatori. Kustības līderis Džuzepe Konte vaino premjeru nepietiekamos centienos apkarot pieaugušo dzīves dārdzību. Lai arī bez Pieczvaigžņu kustības balsojums bija pozitīvs, premjerministrs vērsās pie valsts prezidenta Serdžio Matarellas ar ierosinājumu demisionēt, kas tomēr nenotika. 20. jūlija vakarā paredzēts balsojums par uzticību valdībai abās parlamenta palātās, tomēr neatkarīgi no tā premjerministrs Dragi līdz šim norādījis, ka nebūtu gatavs turpināt valdības darbu, ja no tās aizietu Pieczvaigžņu kustība. Šādā gadījumā teju vienīgais scenārijs būtu jaunu parlamenta vēlēšanu izsludināšanas septembrī vai oktobrī. Tikām pašā Pieczvaigžņu kustībā vērojama nopietna šķelšanās valdības atbalsta jautājumā, un izskan viedokļi par partijas vadības vēlmi uz valdības destabilizācijas un ārkārtas vēlēšanu rēķina konsolidēt savu politisko spēku un elektorātu. Līdzīgi pieņēmumi izskanējuši arī radikāli labējo spēku sakarā. Prezidenta Baidena Tuvo Austrumu tūre 13. jūlijā Džo Baidens pirmo reizi devās vizītē uz Tuvajiem Austrumiem Savienoto Valstu prezidenta statusā. Četru dienu maršrutā bija iekļauta Izraēla, Palestīnas autonomija un Saūda Arābija. Kā jau bija sagaidāms, šīs vizītes pamatā apstiprināja amerikāņu politikas nemainīgās prioritātes reģionā un bija ieturētas „aso šķautņu” nogludināšanas garā. Viesojoties Telavivā, prezidents vēlreiz apliecināja Savienoto Valstu principiālo gatavību balstīt Izraēlas drošību. Izpalika kritika par ebreju apmetnēm palestīniešu teritorijā vai jautājums par iespējamo amerikāņu konsulātu palestīniešu autonomijai, kas varētu tikt atvērts Jeruzalemē. Toties prezidents Baidens un Izraēlas premjerministrs Jairs Lapids pauda vienotu nostāju, ka nav pieļaujama kodolieroču nonākšana Irānas rīcībā. Vaicāts, vai pieļauj iespēju šai sakarā lietot militāru spēku pret Irānu, prezidents Baidens atbildēja, ka jā, ja citas iespējas nebūtu. Savukārt viesojoties Palestīnas autonomijā un tiekoties ar tās prezidentu Mahmūdu Abāsu, Baidens pauda simpātijas palestīniešu neatkarības centieniem, tos pat netieši salīdzinot ar Īrijas savulaik izcīnīto neatkarības cīņu pret britu virskundzību. Ar lielu interesi starptautiskā sabiedrība gaidīja prezidenta vizīti Saūdu karaļvalstī, jo sevišķi tikšanos ar tās faktisko vadītāju kroņprinci Muhamedu bin Salmanu. Savulaik pašreizējais prezidents asi kritizēja kroņprinci par viņa domājamo saistību ar Amerikā dzīvojošā Saūdu izcelsmes žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu. Izskanēja pat pieņēmumi, ka vizītes laikā Baidens atteicies tikties ar princi un tikšoties tikai ar Saūdu valsts galvu karali Salmanu bin Abdulazizu. Tomēr prezidents un kroņprincis draudzīgi sasveicinājās uz karaļa pils kāpnēm Riādā, un arī visa turpmākā vizītes gaita, kas iekļāva arī Baidena dalību arābu valstu vadītāju samitā, noritēja pozitīvā gaisotnē. Vašingtonas un Riādas pozīcijas pilnībā sakrīt pretestībā Irānas ekspansijas tieksmēm, un uz šī fona prezidents Baidens turnejas laikā vairakkārt uzsvēra Amerikas atbalstu attiecību uzlabošanai starp Saūda Arābiju un Izraēlu. Un kaut arī prezidenta administrācijas pārstāvji pirms vizītes tika uzsvēruši, ka Saūdu naftas ieguves palielināšana, stabilizējot globālo enerģijas resursu tirgu, nebūs sarunu degpunktā, naftas cenas biržās jau reaģējušas uz prezidenta Tuvo Austrumu turneju ar pamanāmu krišanos. Prezidents Zelenskis atstādina struktūru vadītājus Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nolēmis atstādināt no amata Ukrainas Drošības dienesta šefu Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Kā

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā, izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek. No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās. ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Džonsons aiziet Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās. Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam. Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita’ procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju. Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants. Klans zaudē varu Šrilankā Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša. Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam noz

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par

Kā pasaules ietekmīgākās lielvalstis un kolektīvās aizsardzības dalībnieces cenšas stāties pretī Krievijai, reaģējot uz tās uzsākto karu Ukrainā? Aktualitātes vērtē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Spānijas galvaspilsētā Madridē sācies NATO valstu samits, kurā tiek risināti divi galvenie uzdevumi: kā iespēju robežās atbalstīt karā pret Krieviju Ukrainu un kā stiprināt pašu dalībvalstu aizsardzības spējas. Paredzams, ka samitā tiks pieņemti ļoti būtiski lēmumi, kas svarīgi arī Latvijas drošības garantēšanai. Bet nedēļu mijā notika G7 jeb septiņu pasaules ietekmīgo valstu līderu tikšanās. Lai arī tur Ukraina bija uzmanības centrā, šo valstu vadītāji centās saskaņot savu rīcību, kā ietekmēt Krievijas spējas un vēlmi karot, ieviešot jaunas sankcijas. Viņi arī paziņojuši, ka darīs visu, lai sauktu Krieviju un personiski prezidentu Vladimiru Putinu pie atbildības par izdarītajiem noziegumiem. G7 samits Vācijā Sākot ar svētdienu, 26. jūniju, trīs dienu garumā Elmavas pilī Vācijā satikās septiņu ietekmīgāko valstu vadītāji, viņiem pievienojoties arī Eiropas komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropadomes prezidentam Šarlam Mišelam. Valstu septiņniekā ietilpst Savienotās valstis, Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija, Itālija un Japāna. Savulaik klubiņā bija arī Krievija, taču jau pēc pirmā uzbrukuma Ukrainai 2014.gadā to no šī foruma izslēdza. Krievijas uzsāktais karš šoreiz bija visas uzmanības centrā. Lielvalstu vadītāji meklēja iespējas, kā ietekmēt Krieviju, lai liktu tai pārtraukt postošo karu Ukrainā. Pirmā ziņa, kas parādījās jau samita pašā sākumā, bija par vienošanos aizliegt iepirkt Krievijas zeltu. Zelts, kura vērtība Krievijas ekonomikai 2021.gadā bija 14,5 miljardi eiro, ir nozīmīgs valsts eksporta produkts. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas bagātnieki ir steigušies pārvērst savus aktīvus zeltā, lai izvairītos no finanšu ierobežojumu ietekmes. Kā pavēstīja Baltais nams, 2020.gadā Krievijas daļa visā zelta eksportā bija 5%, un 90% no Krievijas zelta eksporta gāja uz G7 valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Tagad Krievijai būs jāmeklē citi pircēji, un visi atzīst, ka tas ietekmēs zelta tirgu visā pasaulē. Otra būtiska ziņa saistīta ar cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai. Saskaņā ar šo plānu, lielvalstis apņemtos iepirkt Krievijas naftu par noteiktu summu, atsakoties maksāt vairāk. Tā kā Krievijai naftas eksports ir nozīmīgākais ieņēmumu avots, valstu vadītāji cer, ka Krievijai nāktos piekrist šiem noteikumiem, un tas samazinātu agresorvalsts spējas turpināt finansēt karu kā līdz šim. Šeit gan vēl pie konkrētiem mehānismiem tiek strādāts un gala lēmumi nav pieņemti. Šis būtu būtisks pavērsiens Eiropas lielo valstu īstenotajā politikā, jo tās ir vairāk atkarīgas no Krievijas naftas. ASV un Kanāda, kam tas ir mazāk sāpīgi, jau ir aizliegušas Krievijas naftas iegādi vispār. Starp vairākiem paziņojumiem, kas izplatīti samita laikā, vēl īpaši jāpiemin tas, kas pieņemts pēc Krievijas pirmdien īstenotā raķešu uzbrukuma tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Tajā tika ievainoti desmitiem cilvēku un vismaz 20 gāja bojā. "Neizvēlīgi uzbrukumi nevainīgiem civiliedzīvotājiem ir kara noziegums. Krievijas prezidents Putins un citi vainīgie tiks saukti pie atbildības," teikts paziņojuma tekstā. "Mēs nenomierināsimies, kamēr Krievija neizbeigs savu nežēlīgo un bezjēdzīgo karu ar Ukrainu." Sagatavoja Aidis Tomsons. NATO samits Madridē – Krievijas agresijas ēnā Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas jeb NATO valstu vadītāju samits, kas sākās 28. jūnijā un noslēgsies rīt, 30. jūnijā, Spānijas galvaspilsētā Madridē, neizbēgami norit Krievijas agresijas zīmē. Kremļa spēku iebrukums Ukrainā nesis aizsardzības aliansei pārmaiņas, kādas nebija īsti domājamas pirms 24. februāra. Pirmkārt, tas ir divu tradicionāli neitrālo ziemeļvalstu – Somijas un Zviedrijas – pieteikums pievienoties NATO, kuru tās oficiāli iesniedza maijā. Otrkārt, gadu desmitiem nepieredzēts alianses militārās gatavības kāpinājums, jo sevišķi tās austrumu flangā – Baltijas valstīs un Polijā. Treškārt – jaunas vispārējas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, reaģējot uz jauno drošības situācijas realitāti. Jautājumā par Somijas un Zviedrijas uzņemšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija drošas pārliecības, ciktāl ziemeļvalstu dalību draudēja bloķēt Turcija. Ankara norādīja, ka ziemeļvalstis ir pārāk atbalstošas kurdu pretestības organizācijām, kuras Turcija definē kā teroristiskas, kā arī Savienotajās Valstīs dzīvojošā turku opozicionāra, islāma sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Tomēr diplomātiskie pūliņi Madrides samita priekšvakarā acīmredzami vainagojušies panākumiem, vakar Somijas, Zviedrijas un Turcijas pārstāvji parakstīja attiecīgu saprašanās memorandu, un šodien abām ziemeļvalstīm jāsaņem oficiāls uzaicinājums pievienoties aliansei. Kas attiecas uz NATO militāro spēju kāpinājumu, tad jau samita priekšvakarā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja par

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu. Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī br

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.” Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens