Divas puslodes

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski. Brexit bez vienošanās „Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu. Stīva Bennona iniciatīva „The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā. Intervijai par ES sociālo politiku Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Š

Bēgļu problēmas Pirms dažām nedēļām publiskotais ANO Bēgļu aģentūras ikgadējais ziņojums atklāj satraucošu ainu: pārskata gadā sasniegts jauns pārvietoto personu skaita rekords kopš Otrā pasaules kara beigām. Šobrīd pasaulē ir apmēram 68,5 miljoni cilvēku, kurus militāri konflikti, vajāšanas un augsts vardarbības līmenis spiedis pamest viņu pastāvīgās dzīvesvietas. Apmēram 40 miljoni ir iekšējie bēgļi – palikuši savas valsts teritorijā; pārējie – bēguši uz kaimiņvalstīm; reizēm arī uz citu pasaules daļu vai kontinentu. Divas trešdaļas pārrobežu bēgļu nāk no piecām iekšēju konfliktu plosītām valstīm. Sīrijas un Afganistānas iekšējie konflikti gūst vairāk vai mazāk pastāvīgu atspoguļojumu pasaules mediju virsrakstos. Salīdzinoši mazāk pamanīti ir: kopš 2013. gada notiekošais pilsoņu karš Dienvidsudānā, Mjanmas režīma īstenotā rohindžu – musulmaņu minoritātes – vajāšana ar genocīda pazīmēm un jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ilgstošais, šobrīd gan pierimušais pilsoņu karš Somālijā. Starp valstīm, kuras uzņēmušas lielāko bēgļu skaitu, pirmajā vietā ir Sīrijas kaimiņvalsts Turcija ar 3,5 miljoniem, Afganistānas kaimiņvalsts Pakistāna ar 1,4 miljoniem un Dienvidsudānas kaimiņvalsts Uganda ar 1,4 miljoniem. Tāpat pa nepilnam miljonam bēgļu uzņēmušas Libāna, Irāna, Bangladeša, Sudāna un – vienīgā no Eiropas valstīm šai sarakstā – Vācija. Bēgļu straumi, kas pārplūdināja Eiropu 2015. gadā, šobrīd lielā mērā ir izdevies apturēt. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība piedzīvo šīs krīzes izraisītu spēcīgu politisko viļņošanos un, attiecīgi, intensīvi meklē risinājumus savienībā jau nonākušo bēgļu situācijai un līdzīgu risku novēršanai nākotnē. Vestfālenes miera balva Baltijas valstīm Nesen atzīmējām 400. gadskārtu, kopš uzliesmoja Trīsdesmitgadu karš – viens no postošākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē. Tā noslēgums bija Vestfālenes miers – pirmā starptautiskā diplomātiskā konferencē izstrādātā vienošanās pēc liela kara. Tieši Vestfālenes vēsturiskajā centrā Minsterē pirms 370 gadiem dzima šodien tik pašsaprotamie nojēgumi par valstu suverenitāti un līdzāspastāvēšanu, neiejaukšanos iekšējās lietās. Šo „Vestfālenes garu” iemieso 1998. gadā pirmoreiz piešķirtā starptautiskā balva, kuras dibinātājs ir nevalstiskā organizācija Vestfālenes un Lipes ekonomiskā asociācija. Balvas patrons ir Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, žūrijā piedalās arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Bundestāga viceprezidents Hermanis Oto Zolmss, Bundesbankas prezidents Jenss Veidmanis, Hoencollernu dzimtas galva Prūsijas princis Georgs Frederiks, vēl vairāki prominenti vācu politiķi un uzņēmēji. Starp agrākajos gados apbalvotajiem ir Vāclavs Havels, Helmūts Kols, Helmūts Šmits, Kofi Annans, Jordānijas karalis Abdula II, vēl vairākas līdzīga līmeņa personības, arī nozīmīgas organizācijas. Šogad Vestfālenes miera balva piešķirta trīs Baltijas valstīm, un 14. jūlijā to no prezidenta Šteinmeiera rokām saņēma prezidenti Daļa Gribauskaite, Kersti Kaljulaida un Raimonds Vējonis. Šis ir pirmais gadījums, kad balva tiek piešķirta valstīm, un tas darīts, atzīmējot mūsu nāciju konsekvento attīstību kopš neatkarības atgūšanas un īpašos centienus, integrējoties Eiropā. Krievijas prese par Helsinkiem „Samitu Helsinkos bija vērts noturēt kaut vai tāpēc, lai izbaudītu Rietumu politiķu, ekspertu un mediju ļaužu reakciju. Spriežot pēc panikas un naida kvēles, samits izdevies vareni. Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu, kā noritēja Putina un Trampa tikšanās, paziņoja, ka sarunas noritējušas „eleganti”, bet tas, ka amerikāņu politiskā esteblišmenta pārstāvji jau aicina uz militāru puču, lai gāztu „nodevēju Trampu”, tikai apstiprina Krievijas diplomātijas vadītāja sniegtā vērtējuma precizitāti.” Tā izsakās uz Krievijas auditoriju orientētais informācijas resurss РИА Новости. Studijas viesi: politologs, ES lietu eksperts Daunis Auers un migrācijas pētniece, eksperte par Turciju Agnese Lāce.

Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti. Trampa un Putina tikšanās Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim! Britu valdības maiņas Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons. Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats. Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības. Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas līderi, par to saruna raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un Latvijas Universitātes asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis.

Kādu izaicinājumu priekšā ir Eiropas Savienība un kādas ir tās nākotnes pastāvēšanas vīzijas? Tas šodien ir mūsu raidījuma galvenais temats. Šonedēļ Briselē notiks Eiropas Savienības samits, kurā būs jārunā gan par atkal saasinājušos bēglu jautājumu, gan Breksita gaitu, arī par attiecībām ar Vašingtonu, pārmaiņām eirozonā un ilgtermiņa budžetu. Cik viegli dalībvalstis spēs vienoties par Eiropas Savienības galvenajiem darbības virzieniem, šim tematam veltīta pirmā puse. Mūsu otrais temats ir cieši saistīta ar pirmo – tie ir satricinājumi Vācijas valdībā, ko izraisījušas partiju nesaskaņas imigrācijas jautājumā. Kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienības un iekšlietu ministra Horsta Zēhofera Kristīgi sociālās savienības starpā ir izcēlušās nopietnas domstarpības par Vācijas robežu aizvēršanu patvēruma meklētājiem, kas reģistrējušies citā Eiropas Savienības valstī. Vai Vācijai draud ārkārtas vēlēšanas, arī par to runāsim šodien. Raidījuma noslēgumā atkal pievērsīsimies ASV, un šoreiz tās Augstākās tiesas lēmumam, kas atļāvusi īstenot ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojumu, slēdzot robežu iebraucējiem no vairākām, galvenokārt musulmaņu apdzivotām valstīm. Tiesa atzinusi, ka Tramps ir rīkojies savu pilnvaru ietvaros. Studijā būs Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova.

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču. Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu „Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu. Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais. Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums. Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša. 1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs. ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu. Vēlēšanas Turcijā Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Vēsturiskā Ziemeļkorejas līdera un Savienoto valstu prezidenta tikšanās ir notikusi. Abi vadītāji veltījuši viens otram daudz atzinīgu vārdu īpaši Donalds Tramps, un viņi arī sola savu draudzību turpināt, tiekoties vēl vairākas reizes. Kas īsti šajās dienās ir noticis abu valstu attiecībās? Pasaules mediji tikmēr salīdzina Trampa izteikumus par Ziemeļkorejas vadītāju un savu kaimiņu – Kanādas premjeru. Pret pēdējo Tramps ir bijis īpaši bargs. Kā to skaidrot, vai ASV vadītājam patīk totalitāras, ne demokrātiskas valstis? Tiekoties ar G7 partneriem Tramps bija daudz kritiskāks. Balkānu valstī Maķedonijā ir radusies gandrīz iekšpolitiska krīze valsts nosaukuma dēļ. Prezidents ir paziņojis, ka neatbalstīs valdības apņemšanos mainīt valsts nosaukumu kaimiņvalsts Grieķijas prasību dēļ. Par valsts nosaukuma maiņu vienojušies Maķedonijas un Grieķijas ministru prezidenti. Raidījuma viesi Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, šīs universitātes starptautisko attiecību studente Alise Gaņģe un Drošības un stratēģiskā centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Singapūras samits „Pasaule ir spērusi lielu soli prom no potenciālās kodolkatastrofas! Vairs nekādu raķešu palaišanu, kodolizmēģinājumu un izpētes darbu! Ķīlnieki ir atpakaļ mājās pie savām ģimenēm. Paldies priekšsēdētājam Kimam, mūsu kopīgā diena bija vēsturiska!” tā 12. jūnijā savā Twitter kontā ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. 14. jūnijā līdzīgās noskaņās izpaudās priekšsēdētāja Kima Čenuna Twitter konta analogs – Korejas Tautas Demokrātiskās republikas mediji, slavējot sava līdera un amerikāņu prezidenta ciešo apņēmību izbeigt „nepieredzēti ilgo konfrontāciju” un „pavērt jaunu nākotni abu nāciju un starptautiskā miera un drošības interesēs”. Lai kādi arī nebūtu 12. jūnija Singapūras samita konkrētie rezultāti, nevar nepiekrist, ka tā patiešām ir vēsturiska tikšanās. Pirmo reizi amatā esošs Savienoto Valstu prezidents tiekas ar komunistiskās Ziemeļkorejas vadoni. Pie tam starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, un pirms 65 gadiem izbeigtais Korejas karš joprojām nav vainagojies ar miera līgumu. Šis konflikts prasīja korejiešu tautai teju četrus miljonus dzīvību un padarīja Korejas pussalu par vienu no militarizētākajiem reģioniem uz zemeslodes. Kopš pagājušā gadsimta nogales pretstāvei pievienojās jauns spriedzes moments, kad Ziemeļkoreja izvērsa savu kodolieroču izstrādes programmu. Laikā kopš 2006. gada notikuši seši kodolizmēģinājumi, no kuriem pēdējā, pagājušā gada septembrī, iespējams, izmēģināta ūdeņraža bumba. Tāpat pagājušā gada novembrī tika izmēģināta jaunā Ziemeļkorejas nesējraķete, kura, iespējams, varētu sasniegt jebkuru punktu Savienoto Valstu teritorijā. Šīs kodolaktivitātes ir galvenais iemesls arvien striktākām sankcijām, kuras pret Ziemeļkoreju vērsušas Apvienotās Nācijas. Pagaidām tikšanās rezultāts ir tikai deklaratīva apņemšanās kopīgi darboties stabilam un ilgstošam mieram Korejas pussalā, kā arī Ziemeļkorejas apņemšanās virzīties uz pussalas denuklearizāciju, respektīvi – atteikties no kodolieročiem. Pirmo konkrēto soli, šķiet, gan spēris prezidents Tramps, paziņojot, ka Savienotās Valstis pārtrauks kopīga militārās mācības ar Dienvidkoreju, kuras ziemeļu kaimiņš uzskata par provokatīvām. Cik noprotams, ar Dienvidkorejas vadību šis solis nav saskaņots. G7 samits Kā jau iepriekš tika paredzēts, G7 samits nebija viegls. ASV prezidents Tramps nepiekāpās jautājumos par tirdzniecību un saviem sabiedrotajiem veltīja skarbus vārdus, kā arī aicināja lielo un ekonomiski spēcīgo valstu pulciņā atkal uzņemt Krieviju. ASV šajā jautājumā atbalsta arī Itālija, taču tam iebilst pārējās lielā septītnieka ES valstis. Tā pat piepildījās prognoze, ka samits beigsies bez noslēguma komunikē. Neilgi pēc samita noslēguma Tramps tviterī apsūdzēja Kanādas premjerministru Džastinu Trudo negodīgumā un atsauca Vašingtonas atbalstu samita beigu paziņojumam, kurā pausta apņemšanās cīnīties ar protekcionismu. Ziemeļmaķedonijas republika 13. jūnijā pasauli pāršalca ziņa, ka teju 30 gadus ilgais strīds starp Maķedoniju un Grieķiju par pirmās nosaukumu ir beidzies. Ziemeļmaķedonijas Republika - par šādu vārdu vienojās abu valstu premjeri. Nosaukuma maiņa varētu dot zaļo gaismu Maķedonijas ceļam uz NATO un ES valstu saimi, ko gadiem bija bloķējusi Grieķija. Maķedonijas prezidents gan paziņojis, ka viņš neparakstīs šo vienošanos, jo tā pārkāpjot Maķedonijas konstitūciju. Tas gan nenozīmē, ka viss darbs velti, jo vispirms par vienošanos ir jābalso parlamentam, tad tā jāparaksta prezidentam, kuram, līdzīgi kā Latvijā, ir iespēja vienu reizi to atgriezt parlamentā. Ja parlaments vēlreiz nobalsos par labu jaunajam valsts nosaukumam, prezidentam nekas cits neatliks, kā parakstīt vienošanos. Tiesa gan, parlamentā par labu šim lēmumam jānobalso 2/3 deputātu un šīs balsis nebūs viegli savākt.

Krievijas kriminālās darbības ārzemēs Slepeno dienestu operācijas, kurās tiek likvidēti uz ārvalstīm aizbēguši varas pretinieki, savu reizi piekopušas daudzas valstis. Krievija šai ziņā pēdējās desmitgadēs izveidojusi sev īpaši krāšņu reputāciju, kurā līdzās valsts drošības interesēm iezīmējas arī tendences apklusināt pārāk skaļus valdošā režīma kritiķus un sodīt par agrākiem grēkiem. 2006. gadā Londonā mokošā nāvē mira bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta pulkvedis, grāmatas „FDD uzspridzina Krieviju” autors Aleksandrs Ļitviņenko, kuram Lielbritānija bija piešķīrusi politisko patvērumu. Nāves cēlonis – saindēšana ar poloniju, kura radioaktīvās pēdas veda Maskavas virzienā. Pirms trīs mēnešiem Solsberijas pilsētā ar neiroparalītisku indi saindējās bijušais Krievijas armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedis Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Abi gan izdzīvoja un jau kādu brīdi ir izrakstīti no slimnīcas. Savulaik notiesāts par valsts nodevību, spiegojot Lielbritānijas labā, Skripaļs pēc tam tika iemainīts pret Rietumos notvertiem Krievijas spiegiem un pēdējos gadus šķietami neaktīvi mitinājās Anglijas provincē. Versijas par slepkavību izskanējušas arī kādreizējā Vladimira Putina līdzgaitnieka, bet pēc tam oponenta Borisa Berezovska nāves sakarā. Lieki piebilst, ka Kremlis visos šais gadījumos noliedzis jebkādu saistību ar šiem nāves gadījumiem. Uz šī fona ziņa par to, ka 29. maijā Kijevā nošauts krievu rakstnieks un kara ziņotājs Arkādijs Babčenko, izskatījās pēc kārtējās spilgtās detaļas šai mozaīkā. Kopš vairākiem gadiem kļuvis par Putina režīma agresīvās ārpolitikas konsekventu un asu kritiķi, Dienu vēlāk gan izrādījās, ka domātais upuris ir sveiks un vesels, un slepkavība tikusi inscenēta, nolūkā novērst īsto atentātu un notvert tā organizētājus. Kā apgalvo Ukrainas Drošības dienesta pārstāvji, viņu rīcībā nonācis saraksts ar veseliem 47 žurnālistiem un blogeriem, kuriem varētu draudēt nāve no Maskavas nolīgtu slepkavu rokas. Studijā: RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, RSU studente Kristīne Degtjarova un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs - Andis Kudors. Slovēnijas vēlēšanas un preses ietekme 3. jūnijā notikušajās Slovēnijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās uzvaru svinēja radikāli populistiskā Slovēnijas Demokrātiskā partija, kuru vada bijušais premjers Janezs Janša. Viņš ir pazīstams kā Ungārijas prezidenta Viktora Orbana domubiedrs un tuvs sabiedrotais. Abi līderi sevi pozicionē sevi kā nācijas glābējus no svešas rases invāzijas. Šim vēstījumam, kā arī politisko oponentu diskreditēšanai, tiek izmantots privātu mediju tīkls, kas pēdējos gados īpaši izvērties Slovēnijā un Maķedonijā, un kura finansējums daļēji nāk no prezidentam Orbanam tuvām aprindām. Vēlēšanās sagraujot līdz šim dominējošos liberāli centriskos spēkus, Janšas partija ieguvusi lielāko mandātu skaitu, kas gan ne tuvu negrantē vairākuma koalīcijas izveidi. Mediju pirkšanas faktu telefonintervijā vērtē RSU Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne. G7 samits 8. jūnijā Kanādā sāksies 44. ikgadējais G7 valstu samits. Bet strīdi sākušies jau krietni agrāk, līdz ar ASV jauno muitas tarifu ieviešanu no 1. jūnija. Pgājušajā nedēļā notikušajā G7 valstu finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju sanāksmē, ASV sabiedrotie norādīja , ka šādas -vienpusējas- tirdzniecības aktivitātes atstās negadītavu ietekmi. Sagaidāms, ka tirdzniecība, kā arī politika klimata pārmaiņu novēršanai, būs samita sarežģītākie jautājumi. Jāpiebilst, ka parasti G7 samits beidzas ar noslēguma paziņojumu, kam būtu jāparāda pasaules ekonomiski lielāko valstu vienotība, uzsverot jautājumus, kuros tās spēj vienoties, bet izskatās, ka šogad šāda paziņoja nebūs.

Šodien raidījumā „Divas puslodes” runājam par politisko krīzi Itālijā. Valdības tur nav, prezidents ir atļāvies nostāties pretī ievēlētajam parlamentam. Kas sagaida Itāliju tālāk, un kā tas draud ietekmēt mūs visus? Telefonintervijā no Itālijas Ieva Rimdzus. Runājam arī par eirozonu. Itālijas krīze ir likusi vēl ātrāk sarosīties Briselē domāt par reformām eirozonā. Ko var izdarīt, lai politiskā zemestrīce kādā valstī nesatricina visu pārējo Eiropu? Situāciju Eirozonā un iespējamos risinājumus telefonintervijā komentē Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. Vēl viena sadaļa ierakstā. To sagatavojis žurnālists Briselē Artjoms Konohovs. Par „Breksitu” un nespēju vienoties par to, kādas būs tālākās britu un pārējo eiropiešu attiecības. Studijā: politologs Ojārs Skudra un komentētājs Pauls Raudseps.

Zakerbergs Eiropas Parlamentā Kopš Cambridge Analytica skandāla marta vidū, Facebook radītāju un vadītāju Marku Zakerbergu ir vēlējušies redzēt daudzi politiķi. Otrdienas vakarā Zakerbergs devās uz Eiropas Parlamentu Briselē, lai atbildētu uz politisko grupu līderu jautājumiem par un ap lietotāju datu drošību. Šis jautājums satraucis daudzus, īpaši jau pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Sākumā gan Facebook izpelnījās pamatīgu kritiku par mēģinājumu panākt, ka tikšanās notiek aiz slēgtām durvīm, tomēr EP nepiekāpās un , tā pat kā Zakerberga izvaicāšanu ASV kongresā, arī otrdienas tikšanos jebkurš varēja vērot tiešsaistē. Zakerbergs izmantoja iespēju atkal atvainoties par kļūdām un norādīt uz virkni pārmaiņām Facebook, kas sekojušas gan pēc Cambridge Analytica skandāla, gan iepriekšējiem pārmetumiem par kūtro cīņu ar viltus ziņām un viltus profiliem, kas aktivizējas pirms vēlešanām. Savukārt, deputāti uzdeva jautājumus gan par lietotāju datu drošību un jauno datu aizsardzības regulu, gan arī kritizēja Facebook ieviesto cenzūru pret labējiem viedokļu paudējiem. Vēlak deputāti arī pārmeta Zakerbergam neskaidras atbildes un izvairīšanos no tiešiem jautājumiem. ASV- Ziemeļkorejas samits Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieļāvis iespēju uz vēlāku laiku pārcelt 12.jūnijā plānoto tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Tomēr sagatavošanās Singapūras samitam pagaidām nav pārtraukta. Ziemeļkorejas pārstāvji pagaidām atturas komentēt gaidāmās sarunas. Pagājušajā nedēļā Phenjana pat piedraudēja tās atcelt ASV un Dienvidkorejas kopīgo militāro mācību un Vašingtonas izvirzīto prasību dēļ. Par spīti neskaidrībai par to, vai samits maz notiks, Baltais nams ir izgatavojis īpašas monētas par godu šim notikumam. Migrācija Regulāra migrācija uz Eiropas Savienību no attīstības valstīm pastāv jau vairākas desmitgades, un etniski jauktu sabiedrību veidošanās vecajās savienības dalībvalstīs jau sen tiek uztverta kā normāls process. Taču pēdējie gadi šai ziņā likuši saskarties ar jauniem izaicinājumiem – ar negaidīti lielu un, attiecīgi, grūti kontrolējamu migrācijas plūsmu, kas savu kritisko apogeju sasniedza 2015. gadā, liekot runāt par bēgļu krīzi. Nestabilo reģionu kaimiņvalstis – tādas kā Libāna, Jordānija, Turcija un Pakistāna – piedzīvojušas vēl krietni lielāku bēgļu pieplūdumu. Kopumā, pēc ANO ziņām, pārvietoto personu skaits pasaulē šobrīd sasniedz apmēram 40 miljonus, kas ir augstākais līmenis kopš Otrā pasaules kara beigām. Līdz ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu studijā arī žurnālisti Andris Kārkluvalks un Ansis Bogustovs.

Notikumus p[asaulē komentē LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, politologs, LU asociētais profesors Ivars Ījabs, kā arī Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Notikumi Izraēlā Pasaulē lielāko satraukumu raisījis slaktiņš Izraēlā- Gazā, kur vienas dienas laikā zaldāti nogalinājuši vairāk nekā 60 palestīniešu, bet simtiem ievainoto ir slimnīcā. ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi bijusi negaidīti asiņaina. Kādas tam visam tālāk būs sekas? Šis būs mūsu pirmais temats, ko šodien apspriest. Sociāldemokrātijas vēsture un šodiena Vienu no tematiem saistām nevis ar pašreizējām aktualitātēm, bet drīzāk ar vēsturiskajiem akcentiem. Šajā mēnesī aprit 200 gadi kopš pasaulē nāca filozofs Kārlis Markss. Viņš kļuva par tēvu un elku sociāldemokrātijas idejai pasaulē. Tā dzīvo joprojām, taču kas gan ar šo ideju par šķiru cīņu ir noticis 200 gadu laikā? Runāsim šodien arī par to. Eiropas daudzgadu budžets - ko varam sagaidīt nākotnē? Eduards Liniņš ir sagatavojis plašāku materiālu ierakstā – no Briseles. Šodien par Eiropas savienības naudu - daudzgadu budžetu un to, kam nākotnē pietiks naudas un kam jārēķinās ar mazākām summām.

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka? Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem. Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eiropas Savienībā nav panaceja pret ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem. Optimisms Eiropas tālākās ģeogrāfiskās paplašināšanās sakarā strauji plaka kā pašā savienībā tā ārpus tās. Par visa šī procesa vaiņagojumu kļuva 2016. gada referendums Lielbritānijā, kas noteica valsts izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Breksitu. Pēc tā savienības nākotne daudziem zīmējās jau gluži drūmās krāsās. Uz šī fona teju vai necerēts cerību stars bija centriskā politiķa Emanuela Makrona uzvara pirms gada notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Tramps un Irānas kodolvienošanās Vienošanās par Irānas kodolprogrammu ierobežošanu tika panākta 2015. gadā. Vairākas ietekmīgākās pasaules valstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna, Krievija un Vācija – piekrita atcelt pret Irānu vērstās sankcijas apmaiņā pret pēdējās apņemšanos pārtraukt kodolieročiem piemērota urāna ražošanu un pakāpeniski samazināt jau esošos krājumus. Taču otrdien prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka Savienotās Valstis izstājas no minētās vienošanās un atjaunos pret Irānu vērstās sankcijas. Kā apgalvo prezidents, vienošanās ir aplama un neattur Irānu no kodolieroču radīšanas. Studijā biedrības „Eiropas Kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš un LU asociētais profesors Daunis Auers. Telefonintervijā Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Armēnija un Krievija Kopš pāris dienām Armēnijai ir jauns premjerministrs – bijušais opozicionārs Nikols Pašinjans ieņēma šo amatu pēc tam, kad ilgstoši un arvien pieaugoši masu protesti piespieda piekāpties valsts parlamentu. Tikām protesti pavadījuši arī pirmdien notikušo Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremoniju. Telefonintervijā kinorežisors, dzimis Armēnijā, Aiks Karapetjans. .

Tautu pašnoteikšanās tiesības Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo koloniālo valdījumu suverenizāciju. Tajā pat laikā notika arī pretēja rakstura procesi, kas pamatā saistījās ar 20. gs. totalitāro režīmu – boļševistiskās Padomju Savienības, nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas – impēriju atjaunošanas projektiem, brutāli ignorējot nāciju pašnoteikšanās tiesības vai ar tām manipulējot. Starptautiskās politikas prakse pagājušajos simt gados ir pierādījusi, ka nāciju pašnoteikšanās tiesību princips ir fundamentāli svarīgs, ciktāl nacionālā piederība lielāko tiesu ir neatņemama indivīda identitātes daļa. Tomēr šai gadsimtā arī atklājies, cik sarežģīta mēdz būt šī procesa īstenošana starptautiskās politikas praksē. Sarunā piedalās: APPC izpilddirektors Andis Kudors, LĀI pētniece Elizabete Vizgunova un publicists Otto Ozols. ASV muitas tarifi Marta sākumā Baltais nams paziņoja par plāniem piemērot ievedmuitu tēraudam un alumīnijam. Toreiz prezidents Tramps uzsvēra, ka daudzus gadus no ārvalstīm tiek ievestas un pārdotas preces par dempinga cenu. Tas graujot vietējo uzņēmumu konkurētspēju un samazina darba vietu skaitu. Līdz šim panāktas principālas vienošanās ar Argentīnu, Austrāliju un Brazīliju, bet ar Dienvidkoreju tāda jau provizoriski noslēgta. Proti, Dienvidkoreja tiks atbrīvota no tarifiem uz nenoteiktu laiku apmaiņām pret tērauda eksporta samazināšanu uz ASV par aptuveni 30%. Savukārt, vēl mēnesi Eiropas Savienībai, Meksikai un Kanādai nepiemēros paaugstinātos tarifus...Eiropas Komisija norādījusi, ka šāds solis (un vispār šie tarifi) nav atbalstāmi, jo palielina neskaidrību tirgū. Situāciju komentē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis. Finansējums Krievijas bruņotajiem spēkiem Pirmo reizi kopš ekonomiskās krīzes 1998.gadā, Krievija ir samazinājusi finansējumu bruņotajiem spēkiem. Kopš Putina nākšanas pie varas, militārie izdevumi Krievijā pakāpeniski pieauga un pagājušajā gadā tie bija 4.3% no IKP, bet Kremļa plāns paredz tos piecu gadu laikā samazināt līdz 3% atzīmei. Optimistiskākajā scenārijā to varētu sasniegt iesaldējot militārajai jomai paredzēto summu un samazinājumu panākt ar ekonomisko izaugsmi. Taču izaugsmi Krievijai tuvākajos gados sola gausu un IKP diez vai pieaugs vairāk nekā par 2% gadā. Daudz reālāka ir iespēja, ka to panāks ar drastisku budžeta samazinājumu.To vērtē Krievijas Latviešu Kongresa (KLK) priekšsēde Lauma Vlasova.

Izmirstošā Eiropa? Vēstures gaitā Eiropas iedzīvotāju skaits samērā ilgi saglabājis pārējai pasaulei līdzīgu dinamiku, pakāpeniski pieaugot, piedzīvojot atsevišķus krituma periodus, bet paliekot vidēji 15% robežās no pasaules kopējā iedzīvotāju skaita. Nozīmīgākas svārstības šai proporcionālajā ainā vērojamas aptuveni pēdējos piecsimt gados. Līdz ar jauno laiku sākumu tehnoloģiju un sociālo procesu attīstība izraisīja proporcionāli straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu tieši Eiropā, kas sevišķi pamanāms uz pārējās pasaules fona kļuva 19. gadsimtā. Pirms simt gadiem eiropieši veidoja apmēram 28% no planētas iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar Eiropas izcelsmes iedzīvotājiem citās pasaules daļās noteikti pārsniedza trešdaļu. Laikā starp 19. un 20. gs. vidu tieši Eiropa bija lielākais migrācijas resurss pasaulē, šais laikā šķiroties vismaz no 50 miljoniem iedzīvotāju un nodrošinot nozīmīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu tādos kontinentos kā Ziemeļamerika un Austrālija. Taču 20. gadsimtā divi postoši pasaules kari un vispārējā dzimstības samazināšanās tendence sociālo un kultūras procesu ietekmē strauji mainīja iepriekšējo gadsimtu tendences. Iedzīvotāju skaits Eiropā zaudēja līdzšinējo pieauguma tempu, kamēr vairākas citas pasaules daļās tas sāka augt straujāk. Sarunā piedalās demogrāfs Ilmārs Mežs, RTU profesors Agris Ņikitenko un žurnālists Aivars Ozoliņš. Attīstība Armēnijā Pēdējās nedēļas notikumi Armēnijā iezīmējušies ar strauju un daudziem negaidītu attīstību, un komentētājiem daudzviet pasaulē likuši tos jau pievienot postpadomju telpas „krāsaino” revolūciju reģistram. Ja pagājušās nedēļas vidū šķita, ka bijušajam prezidentam un jaunizceptajam premjeram Seržam Sargsjanam ar parlamenta vairākuma un prezidenta Armena Sarkisjana atbalstu izdosies saglabāt varas pozīcijas par spīti masu protestiem, tad pirmdiena atnesa ziņas, ka premjers Sargsjans atkāpies no amata. Opozīcija svinēja uzvaru, taču pēc pāris dienām sarunas starp pozīciju un opozīciju par jaunās valdības izveidi nonāca strupceļā un ielas atkal piepildījās protestētājiem. Nu jau viņu prasības saistās ar ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Koreju dialogs Kad pirms nepilniem 65 gadiem noslēdzās Korejas karš, starp abām karojušajām pusēm tika noslēgts tikai pamiera līgums, un teorētiski Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja joprojām ir karastāvoklī. Arī praktiski Korejas pussala ir viens no militarizētākajiem planētas reģioniem ar augstu konflikta potenciālu. Tāpēc paziņojumi pirms rītdien gaidāmās Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džeina tikšanās, ka sarunās varētu apspriest mierlīguma noslēgšanu, izraisījuši dzīvu starptautisku interesi. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieka, politologa Māra Andžāna vērtējums..

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Notikumi Armēnijā Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums. Kuba „Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.

Kolektīvās drošības organizācijas Pirms simts gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tābrīža pasaules neatkarīgo valstu. Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un, galu galā, novērst Otrā pasaules kara katastrofu. Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija. Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils. Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien desmit Eiropas demokrātijas; daudzas valstis pievienojās vēlāk, kad autoritārus vai totalitārus režīmus tajās bija nomainījušas demokrātijas. Nostiprinoties Eiropas Savienībai, daļa Eiropas Padomes darbības virzienu pārgāja šīs daudz ciešāk integrētās valstu struktūras ziņā, taču Eiropas Padome, kurā tagad piedalās visas Eiropas valstis, izņemot Baltkrieviju, joprojām saglabā savu prioritāti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas jomā. Sarunā piedalās: Rīgas Stradiņu universitātes docents un Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Stradiņu universitātes Starptautisko attiecību 3. kursa students Toms Ģigulis. Eskalācija Sīrijā Ziņas par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijas pilsoņkarā no valdošā režīma puses pirmoreiz parādījās 2012. gada pēdējos mēnešos. Jau tobrīd NATO valstis apsvēra militāra trieciena iespēju Asada režīmam, taču tobrīd procesā iesaistījās Krievija, uzņemoties garantēt Sīrijas armijas ķīmiskā arsenāla likvidēšanu. Tomēr ziņojumi par ķīmiskiem uzbrukumiem turpinājuši pienākt arī nākamajos gados. Notikumus Sīrijā vērtē Latvijas vēstnieks ANO un pastāvīgais pārstāvis Jānis Mažeiks. Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskā pretstāve Protekcionisms, sargājot Savienoto Valstu iekšējo tirgu ar ievedmuitu palīdzību, ir pašreizējā prezidenta Donalda Trampa ekonomiskās politikas stūrakmens, deklarēts jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Nu tas guvis īstenojumu un draud izvērsties ievedmuitas tarifu karā ar otru spēcīgāko planētas ekonomiku – Ķīnu. Ierakstā dzirdēsit vieszinātnieku Ķīnā - Aldi Buli no Dongbejas finanšu un ekonomikas universitātes.

Mēs jaucam suverenitāti un nacionālismu. Es saku, ka suverenitātei patiesi tic tieši proeiropeiski domājošie: Eiropa ir mūsu iespēja atgūt pilnīgu suverenitāti… Suverenitāte nozīmē iedzīvotāju kolektīvas izvēles, kuras viņi brīvi īsteno savā teritorijā. Un suverenitāte nozīmē efektīvas rīcības spēju. Pašreizējo nopietno izaicinājumu priekšā būtu vienkārši iluzori – un kļūdaini – rosināt visu pārbūvēt nacionālā līmenī. Saskaroties ar migrantu plūsmām, starptautiskā terorisma draudiem, klimata pārmaiņām, digitalizāciju, kā arī amerikāņu un ķīniešu ekonomisko pārākumu, tieši Eiropas līmenis ir tas, kurā jārīkojas. Tā Francijas prezidents Emanuels Makrons raksta savā grāmatā „Revolūcija”, kas pirmoreiz nāca klajā 2016. gada novembrī. Uzvaru prezidenta vēlēšanās Makrons svinēja 2017. gada aprīlī, savukārt jūnijā viņa samērā jaunā partija „Uz priekšu, republika!” pārliecinoši dominēja Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanās, iegūstot parlamentā pārliecinošu vairākumu. Raidījumā par Emanuela Makrona skatījumu uz Eiropu, Francijas dzelzceļnieku streiku un gaidāmajām Ungārijas parlamenta vēlēšanām. Sarunā piedalās Eiropas latviešu apvienības politiskā referente Elīna Pinto, Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns un Filips Lastovskis no portāla Delfi.

Tā kā sākas svētku dienas, kas ir kristīgi svētki, tad šodien raidījumā Divas puslodes pievēršamies tam, kāda ir bijusi un ir reliģijas ietekme - īpaši Rietumu pasaulē. Galvenais akcents - par kristietības nozīmi, kā tā ir mainījusies vēstures gaitā. Taču arī islāms ir bijis vienmēr tuvumā, un pēdējā laikā tā nozīme ir krietni pieaugusi. Vācijas kanclere Angela Merkele nesen atzina, ka tagad islāms ir arī Vācijas kultūras sastāvdaļa. Tiesa, pašā Vācijā šie izteikumi raisījuši pretrunīgi reakciju. Dažādās Eiropas valstīs situācija ir atšķirīga. Ir valstis, kur kristīgās baznīcas nozīme ir bijusi un ir joprojām liela. Taču sabiedrība mainās. Nedēļas nogalē plašus protestus Polijā raisīja konservatīvo politiķu vēlme stingrāk ierobežot abortus. Par ko tas liecina, pievēršamies arī šim tematam. Raidījumu vada žurnālisti Aidis Tomsons un Eduards Liniņš. Studijā arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, katoļu priesteris Andris Priede.

Krievijā nekādu pārsteigumu nav. Prezidents Putins ir ievēlēts ar milzīgu balsu pārsvaru. Viņš tagad sola samazināt savu kara retoriku un netieši norāda uz vēlmi uzlabot attiecības ar Rietumiem. Vai viņam tas izdosies? Pievēršamies šim tematam raidījumā "Divas puslodes". Runājam arī par Džordžu Sorosu. Ne tikai Latvijā, arī dažās citās Austrumeiropas valstīs viņa vārds ir kļuvis par tādu kā bubuli, ar kuru baidīt sabiedrību. Kāpēc gan tā ir noticis? Un vēl viens skandāls šajās dienās strauji uzņem apgriezienus. Sociālā tīkla Facebook dati nelikumīgi izmantoti, lai ietekmētu vēlētājus dažādās valstīs. Kā tas bijis iespējams, un kādas tam varētu būt tālākās sekas? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu arī Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, Rīgas Stradiņu Universitātes profesors Deniss Hanovs un Latvijas Radio 4 producente Viktorija Terentjeva.

Aukstais karš, kurš, šķiet, izvēršas starp Krieviju un Lielbritāniju, aizēno gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Gan Krievijas, gan starptautiskie mediji par spiegu sāgu vien runā. Mediji min, ka Krievija šādā veidā pasaulei demonstrē savas politiskās metodes. Ko varam sagaidīt no Krievijas tālākajos gados, jo Putins grasās būt pie varas vēl vismaz 7 gadus? Tas ir viens no tematiem raidījumā „Divas puslodes”. Pārrunājam arī Vācijas jaunās valdības izveidošanu. Angela Merkele joprojām ir kanclere, taču sociāldemokrāti ir panākuši lielāku ietekmi. Kā tas izpaudīsies? Un vēl. ASV notikusi kārtējā personāliju maiņa Trampa komandā. Šoreiz tā skārusi valsts sekretāra amatu. Tikai gads bija vajadzīgs, lai Tramps secinātu, ka viņam iepriekš tik slavētais Tilersons nepatīk. Kā vērtēt šīs pārmaiņas un kā tās ietekmēs ASV ārpolitiku? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu ir arī divu augstskolu mācībspēki - Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra un Biznesa augstskolas „Turība” profesors Ainārs Dimants.

8.marts kopš padomju laikiem tiek svinēts kā sieviešu diena. Taču ne jau puķu dāvināšana bija tā, par ko sākotnēji domāja sieviešu līdztiesības aizstāvji. Par to, kā aizsākās cīņa par sieviešu līdztiesību un kāpēc tā joprojām raisa tik lielu pretestību, runāsim jaunajā raidījumā „Divas puslodes”. Studijā: LU docente Marita Zitmane un režisore Marta Elīna Martinsone. Vēl viens temats: Lielbritānijā saindēts bijušais Krievijas izlūkdienestu virsnieks Sergejs Skripaļs. Viņš ar meitu atrasts guļam bezsamaņā, un viņu veselības stāvoklis joprojām ir kritisks. Londona jau piedraudējusi - ja notikušajā tiks atrastas Krievijas pēdas, reakcija būs ļoti stingra. Šajā pasaules notikumiem veltītajā jautājumā pārrunāsim arī Krievijas prezidenta paziņojumu, ka Krievija izveidojusi īpaši neatvairāmu ieroci, un nu pasaulei būs vairāk jārēķinās ar Krievijas ietekmi. Šajā kontekstā visi, kas lieto tviteri, Latvijas Radio 1 kontā aicināt balsot par jautājumu: kā jūs vērtējat Krievijas prezidenta paziņojumus par superieroču radīšanu? Vai tiešām tas ir sākums jaunam aukstajam karam un militārai sacensībai, vai arī tas ir tikai paziņojums Krievijas iekšējai lietošanai – lai iespaidotu savus vēlētājus? Vai arī Krievija patiešām uztraukusies par savu drošību un dara visu savai aizsardzībai? Sarunā piedalās arī Andis Sedlenieks no laikraksta "Diena" un Andris Kārkluvalks no portāla "Delfi".

No šodienas Latvijas Radio ēterā sāk skanēt jauns raidījums Divas puslodes. Tajā žurnālisti Eduards Liniņš un Aidis Tomsons kopā ar vēl uzaicinātiem ekspertiem analizē pasaules aktualitātes. Slovākijā nogalināts viens no pētnieciskajiem žurnālistiem. Viņš pētījis dažādus koruptīvos darījumus, un policija domā, ka tieši tāpēc viņš arī noslepkavots. Pirms dažiem mēnešiem līdzīga traģēdija notika Kiprā. Kāpēc Eiropā tiek nogalināti žurnālisti? Savukārt vakar Argentīnā lidostā ar lielu kokaīna bagāžu aizturēts viens Krievijas pilsonis. Šim faktam tur pievērsta īpaša uzmanība tāpēc, ka šajās dienās vēl vairāki cilvēki arestēti gan Krievijā, gan Argentīnā milzīgas kokaīna kravas dēļ, kas atrasta Krievijas vēstniecības skolā. Vēl viens temats: Itālijā jau pēc pāris dienām ļoti svarīgas vēlēšanas. Tur tiek diskutēts, vai Itālijai ir jābūt daļai no Eiropas Savienības, un ja - jā, kādai jābūt valsts politikai. Kā zināms, Itālija visakūtāk piedzīvojusi migrantu krīzi, un par to, kā Itālijas vēlēšanas var ietekmēt ikvienu no mums – par to runāsim raidījuma beigu daļā. Studijā šodien arī Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. .