Kultūras rondo

Ar ķermeni reizēm ir vieglāk runāt nekā ar vārdiem, īpaši tad, ja runa ir par tādu emocionāli jūtīgu tēmu kā bailes un trauksme. Domājot par cīņu ar savām bailēm, to pieņemšanu un atbrīvošanos, deju studijas „Ritms” jaunieši kopā ar horeogrāfiem Elīnu un Dmitriju Gaitjukevičiem radījuši laikmetīgās dejas izrādi „Ar acīm ciet”. Tā tapusi neparastā kopdarbā ar indie mūzikas grupas „100 baltas dvēseles” solistu Mārtiņu Jansonu un būs skatāma svētdien, 28. septembrī, VEF kultūras pilī. Uz skatuves būs ne vien dejotāji, bet arī skatītāji.

Dejotāju un horeogrāfu apvienība „Deja Today” tradicionāli septembrī rīko laikmetīgās dejas notikumu „Dance and Perform”, šoreiz ar nosaukumu „Kods: Cilvēks”, kurā skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īss formāta horeogrāfijas, ko radījuši atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki. Skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īsformāta horeogrāfijas, ko radījuši tādi atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki kā Artūrs Nīgalis, Anna Marija Puķe, Rūdis Vilsons, Elizabete Ļaksa, Nauris Strautnieks, Beāte Ēķe, kā arī “Deja Today” horeogrāfu un dejotāju radošā komanda - Beāte Ieva Roze, Arina Buboviča, Alīna Matvejeva, Ksenija Simanova un Gints Dancītis. Laikmetīgās dejas notikums gaidāms estdien, 27. septembrī, plkst. 19.00 PER FORM telpās, Vagonu ielā 21.

Ilgstoši bijis Latvijas neatkarīgās un nekomerciālās mūzikas laukā, darbojies grupās "Driving South", "Mona de Bo", kā arī spēlējis solo. Desmit gadus dzīvojis Nīderlandē, kur studējis elektroakustisko mūziku un kompozīciju Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Kultūras rondo tiekames ar ģitāristu un komponistu Edgaru Rubeni. Viņš 27. septembrī koncertēs Ērmaņu muižā. Aizraujošā dialogā savīsies ģitārista un komponista Edgara Rubeņa blūza pieredze ar jaunāko gadu meklējumiem mūsdienu eksperimentālajā mūzikā. Solo programmas “Sāpju un draisku dejas” spilgtie un emocionālie oriģināldarbi ģitārai apvieno senlaicīgo un svaigo, atspoguļojot Rubeņa interesi par muzikālo tradīciju mutācijām un vispāratzītu vērtību pārdefinēšanu laika ritējuma iespaidā.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi - vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu* teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, šoreiz režisors pēta zinātnes un kara saistību. Pēc pirmizrādes Rūras triennālē (28. augustā) „Orākula” pirmās izrādes notikušas arī Dailes teātrī. Iestudējums tapis sadarbībā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī aktieru ansamblis ir daudznacionāls. Tuvākās „Orākuls” izrādes Dailes teātrī 5., 6. un 7.novembrī. Savukārt šajās dienās 24. un 25. septembrī Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī rāda Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijas pirmo daļu „Kvanta”. -- * Pirms trim gadiem kopā ar savu komandu Tvarkovskis veidoja izrādi „Rotkho”.

Ar izrādi „Dalī auss” savu jauno sezonu sāk Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Studentu teātris. Lai gan principā šāds teātris pastāv jau sen, kopš daļējas LKA pārcelšanās uz Tabakas fabriku tas ir jaunas skatuves, uz kurām iepriekš jau skatītāji ieminuši taciņu kā uz Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājām un pēc tam – Dailes teātra jaunās zāles izrādēm. Tas LKA studentiem nozīmē daudz labākas iespējas izmēģināt spēkus uz lielākas skatuves, lielākā mērogā, un paplašina arī iespējas studiju laikā tapušās izrādes parādīt vairāk nekā vienu reizi. Par LKA Studentu teātra jaunās sezonas plāniem un uzstādījumu kopumā stāsta LKA profesors, topošā režisoru kursa vadītājs Elmārs Seņkovs.

Teātra izrādi „Dalī auss” kā savu teātra režijas maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijā radījusi režisore Egija Silāre, iedvesmojoties no Dalī autobiogrāfijas „Ģēnija dienasgrāmata”. „Ar racionālo prātu šajā projektā nekas nenotiek,” tā par šo darbu smaidot saka pati režisore, kura uz skatuves pulcējusi tradicionālajam teātrim netipisku mākslinieku kompāniju. Izrādē piedalās argentīniešu cirka mākslinieks Mariano Gedvilo ar skatuves vārdu Cronopio, par „neo-psihodēliskā drīmpopa mākslinieci” dēvētā mūziķe Elizabete Balčus un daudzpusīgais aktieris Jurijs Djakonovs, kurš arī mūsu intervijas laikā neizkāpj no Salvadora Dalī tēla un intonācijām. Izrādes dramaturģisko materiālu režisore Egija Silāre veidojusi kopā ar dramaturģi Elzu Vildaus, kura vēl studē Kultūras akadēmijā. Izrādes scenogrāfiju un videoprojekcijas veidojusi māksliniece Zane Zelmene, bet izrādes veidotāji aprakstā intriģē, ka aktierim Jurijam Djakonovam šī izrāde būšot „aptuveni stundu garas mocības ļoti ciešās lakkurpēs”.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi rakstnieces un režisores Kristīnes Želves zibprozas krājumu "Dzīve tevi salauzīs", kas veltīts “maziem notikumiem” un veidots pēc pieaugšanas stāstu principiem. Kā justies aktierim Harrijam, ja princese Zeltīte neizrādās tā, par ko viņš to bija uzskatījis? Kurš slepeni un bez atļaujas noliek deviņas rozes uz Ainiņas tikko mirušā vīra kapa? Un galu galā – kas ir zibproza? Kultūras rondo saruna ar režisori un rakstnieci Kristīni Želvi. "Tur ir no visa kā pa drusciņai," atklāj Kristīne Želve, vaicāta, kā var nojust tādus mazus mirkļus, ko ietver šie stāsti, un cik tās ir atmiņas un cik ir izdomāts. "Protams, ka cilvēkiem ļoti patīk meklēt prototipus vai prasīt, vai tas tiešām ar tevi notika? Bet ja viss, kas tur aprakstīts, būtu noticis ar mani, tad es nezinu, kuro dzīvi jau es tagad dzīvotu. Mēs, autori, barojamies no ļoti daudz kā - gan no savas pieredzes, dažādiem notikumiem, sākot no bērnības, beidzot ar to, ka es šorīt, kafiju dzerot, arī pa logu redzēju notikumu, kas varētu kļūt vai nu par patstāvīgu stāstu vai par kādu epizodi citā stāstā; gan no tā, kas ir noticis ar citiem, ko mums pastāsta vai ko mēs kaut kā uzzinām, izlasām, no tā kultūras slāņa, no tā, kas redzēts, dzirdēts." Un, protams, arī Kristīnei Želvei ir savs "slepenais blociņš", kur fiksēt dažādas piezīmes un novērojumus. "Blociņu ieviest mums iemācīja režisors Ansis Epners pirmajā kursā. Viņš teica, ka katram režisoram, katram autoram vajag tādu blociņu, kur tu pieraksti teikumus, idejas, vārdus, tēlus, domas, par ko tu gribētu taisīt. Viņš teica: jums liekas, ka jūs atcerēsieties, bet jūs aizmirsīsiet," stāsta Kristīne Želve. Grāmatas redaktors Vilis Kasims raksturo jauniznākušo zibprozas krājumu: “Krājumā “Dzīve tevi salauzīs” Želve apliecina savu eksperimentētājas talantu, dekonstruējot īsstāstu un miniatūru žanrus, lai padarītu tos atkal jaunus un pārsteidzošus. Stāstiem ir ļoti plašs tēmu loks – no skolas piedzīvojumiem līdz vecumdienu problēmām, no vēsturiskām fantāzijām līdz ironijai par mūsdienu virtuālo realitāti. Želves tekstos dominē humors, kas nereti ir dzēlīgs, tomēr nepārvēršas cinismā, tā vietā sarkastiski apspēlējot klišejas valodā, pasaules uztverē un literatūrā. Vienlaikus šī pieeja nekļūst pašmērķīga, bet gan nereti kalpo par emocionālā pastiprinājuma līdzekli, šķietami humoristiskiem stāstiem bieži noslēdzoties uz minorīgas nots, regulāri pārsteidzot lasītāju nesagatavotu.”

Radoša rotaļa – arī tā iespējams uztvert mākslinieku tandēma Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopīgi veidotu izstādi „Organizators”, kurā līdzdarbojušies viņu bērni. Mākslinieki piedāvā lietu kārtošanai paredzētu priekšmetu, ko mēdz dēvēt par organizatoru, aplūkot kā spēli nevis disciplinējošu rīku. Izstādē esam liecinieki robežu izpludināšanai starp mākslu un dzīvi. Mākslinieku kopīgi veidoto izstādi kultūrtelpā „Smilga” atklās 23. septembrī, tā būs aplūkojama līdz 21. oktobrim. Tās iekārtošanas brīdī ar Kati Krolli un Reini Bērziņu tikās Laima Slava. Galerijā „Smilga” esmu brīdī, kad mākslinieki iekārto izstādi, lielākā daļa darbu jau atraduši savu vietu pie galerijas sienām, arī liela formāta glezna. Telpas pašā centrā liels objekts, plauktu konstrukcija, un uz tiem rindojas oriģināli priekšmeti. Tā kā šī ir mākslinieku kopīga izstāde, līdzdarbojušies arī bērni Hanna un Pauls. Ir arī darbi, kas ir katra individuālu rokrakstu atspoguļojoši. Viņi ikdienas notikumus pārvērš zīmējumos, gleznās un instalācijās, kā arī otrādi: gleznas, zīmējumi un objekti tiek pārvērsti ikdienas notikumos. Kates un Reiņa bērni ir radoši un arī viņi ar saviem darbiem pievienojas kopīgajā izstādē. Hannas un Paula darbi koncentrējas ap objektu, un izvietoti uz plauktiem. Jaunākā izstāde „Organizators” māksliniekiem Katei Krollei un Reinim Bērziņam būs trešā kopīgi veidotā izstāde. Iepriekšējā teātra sezonā viņu vārds izskanēja apvienības „Kvadrifrons” izrādes „Ērces” sakarā, kurai mākslinieki veidoja kostīmus, un viņu darbs tika godalgots ar „Spēlmaņu nakts” balvu.

Raiņa „Indulis un Ārija” – Nacionālajā teātrī lasa lugu no jauna. Ko nozīmē lasīt un uzvest Raini šodien? Ko tas prasa no jaunajiem aktieriem un galu galā – arī no skatītāja? Kultūras rondo par to saruna ar komponistu Ēriku Ešenvaldu un jaunajiem aktieriem Matīsu Kučinski un Martu Mariju Gruzdovu, kas atveido Uģa un Vizbulītes lomas. Rainis lugu "Indulis un Ārija" sarakstīja 1911. gadā, bet šodien tā šķiet gandrīz vai kā pravietojums par to, kas notiek šeit un tagad, par lugu saka režisore Indra Roga, kura pati reiz iejutās Ārijas tēlā. Iestudējums ir velte Raiņa 160. jubilejai, un tas ir kopdarbs ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" Māra Sirmā vadībā. Mūziku komponējis Ēriks Ešenvalds.

Turpinot meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir Džemma, šodien, 20. septembrī, gleznotājas Džemmas Skulmes simtajā dzimšanas dienā, jautājums ir arī – kāda bija Džemma un par ko viņa jutās laimīga jau cienījamā vecumā gleznojot savus "Mākoņgabalus". Atbildes meklējam kopā ar mākslinieces mazdēlu mākslinieku Arturu Dimiteru, kurš ir ieinteresēts, kā top Skumju dzimtas arhīvs, un mākslas zinātnieci Laimu Slavu, kura ir arī monogrāfijas par Džemmu Skulmi autore. Daudz ko izsaka viņas pašas balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Raidījumā skan fragments no raidījuma, kurā Džemma Skulme iepazīstina izstādes "Mākoņgabali" darbiem. Raidījumā skan arī fragments no cikla Dzimtas saknes raidījuma, kur portretēta Skulmju dzimta. Savukārt Kultūras rondo šonedēļ skanēja cikls "Kas ir Džemma", kuram bija trīs daļas - Portrets, Glezniecība un Sabiedrība. Bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 2026. gada 25. janvārim skatāma izstāde "Džemma", kas veltīta gleznotājas Džemmas Skulmes (1925–2019) 100 gadu jubilejai. Kuratore Sandra Krastiņa izstādes aprakstā stāsta, ka tās mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Kuratore arī aicini uz izstādi jaunus cilvēkus.

Iespēju tuvplānā aplūkot teātra lelles kā pašpietiekamus mākslas darbus, kas retu reizi „izkāpj” no izrādēm un pietuvojas skatītājam, pašlaik sniedz māksliniecei Veltai Emīlijai Platupei veltīta izstāde Latvijas Leļļu teātrī. Tajā apskatāmas viņas veidotās, savdabīgās lelles izrādēm „Pēdu dzinējs Caps” un „Kazanova”, ļaujot iepazīt ne vien leļļu māksliniecisko fasādi, bet arī šī teātra instrumenta sarežģītās aizkulises. „Man viņas ir ļoti dzīvas,” par savām lellēm saka Velta Emīlija Platupe, un gandrīz katrai no tām ir savs reāls prototips. Veltai Emīlijai Platupei veltīto izstādi Leļļu teātris atklāj stundu pirms jaunās sezonas pirmās pirmizrādes – „Ludviga un Tutas” Ģirta Šoļa režijā. Tā nav sakritība, jo izstādē redzamās lelles radītas tieši divām te agrāk spēlētām Šoļa izrādēm – pirms deviņiem gadiem radītajam bērnu detektīvam „Pēdu dzinējs Caps” un pieaugušajiem domātajam iestudējumam „Kazanova”. Izstāde „Mirdz acis” teātra foajē abos stāvos būs skatāma līdz 25.novembrim.

Ērģelniece Iveta Apkalna gatavojas Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertam, kas skanēs koncertzālē "Lielais dzintars" 20. septembrī, bet Latvijas Radio 1. studija bija klāt dokumentālās filmas „Ērģeles naktī” pirmizrādē. Saruna ar Ivetu Apkalnu pirms filmas noskatīšanās un Ivetas mammu Ilgu Viļumu pēc filmas. Studijā filmas „Ērģeles naktī” scenārija autore Zane Ozoliņa. Filma „Ērģeles naktī” ir stāsts par Ivetu Apkalnu, kurā ir Elbas filharmonijas goda ērģelniece, spēlē, kā pati saka, trijos kontinentos un parakstās "Latgales ērģelniece". Filmu var noskatīties internetā, savukārt portāla LSM.lv sadaļā "Ērģeles naktī" var lasīt filmā neiekļautos fragmentus. -- 20. septembrī, Liepājas Simfoniskais orķestris atklāj savu 145. sezonu. Vakara centrālais notikums būs īpaši šim koncertam radītās Ērģeļsimfonijas pirmatskaņojums. Skaņdarba autors ir komponists Jēkabs Jančevskis. Jaundarba interpretācijai uzaicināta pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.

Turpinām ierakstu sēriju „Kas ir Džemma”, šoreiz izceļot viņas sabiedriskos pienākumus un statusu sabiedrībā. Džemma Skulme daudzus gadus vadīja Latvijas Mākslinieku savienību, viņas vadībā „Mākslas dienas” kļuva daudz atpazīstamākas. Tāpat viņai liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Prasme sarunāties, citu cilvēku cienīšana, lieliska oratore, - arī par to šajā epizodē. Uzklausām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, mākslinieku Juri Petraškeviču, mākslas zinātnieci un izstāžu kuratori Ingu Šteimani. Džemmas Skulmes sabiedriskie pienākumi, kompromisi, diplomātija, publiskās runas un stāja uzmanības centrā šajā reizē. "Jūtos pagodināta runāt par Džemmu," iesāk Ingrīda Burāne. "Mēs esam vēl par tuvu, lai to lielumu, jēgu un nozīmi tautas dzīvē, mēs nevaram vēl izteikt vārdos. To, ko es vēlējos pateikt vārdos, noformulēja caur šo lielisko Jura Petraškeviča darināto Latvijas Bankas piemiņas zīmi. (..) Šis mākslas darbs, kas ir tik pilnīgs un pilnībā būtu attiecināms arī uz Džemmas dzīvi." Ingrīda Burāne līdzi paņēmusi un tur rokās Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētu „Džemma”, viņa to neizlaiž no rokām visu sarunas laiku. Ar monētas mākslinieku Juri Petraškeviču tiekos Mākslas akadēmijā. "Man likās, ka abas šīs monētas puses raksturoja šo personību," vērtē Juris Petraškēvičs. "Džemmai bija kurzemnieces, tautumeitas, kariatīdes. Tā kariatīdes idejas caurstrāvoja gan "Tautumeitās", gan citus darbus. Tas sievietes spēks." Un sievietes spēks ir atspēriens tālākai sarunai par Džemmas Skulmes sabiedriskajiem pienākumiem, uzdevumiem, pat iespējams, misiju. Kopš 1960. gada viņa bija Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle, dažus gadus arī valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja, bet no 1982. – 1992.gadam – Mākslinieku savienību vadīja. Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas pētījusi Džemmas arhīvu, iedziļinājusies biogrāfijā, apliecina, ka Džemma pratusi veidot attiecības ar cilvēkiem. "Jau no agras jaunības Džemma iemācījās ļoti cienīt un praktizēja otra cilvēka cienīšanu. Uzskatu, ka tieši tāpēc viņa bija ģeniāla Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, jo viņu patiešām interesēja citi cilvēki. Viņa spēja novērtēt katra talantu un atrast viņam vietu, nevis pakļaut visus kaut kādai konceptuālais virzībai," atzīst Inga Šteimane. Mākslinieku savienība bija to radošo savienību skaitā, kas piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un Džemmai Skulmei bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Tuvojas Eiropas Folkloras diena un Ulbrokā 20. septembrī notis starptautisks muzikālā mantojuma koncerts “Upes pērles”. Par ģimeņu folkloras studiju „Garataka” un Skaņumājas aktivitātēm Eiropas Folkloras dienā pārrunājam studijā. Stāsta Asnate Rancāne, ģimeņu folkloras studijas „Garataka” vadītāja, „Garataku” pārstāv arī Signe Lazdiņa no Latvijas Radio 3 „Klasika”, bet „Garatakas” jauniešus pārstāv un Agata Kontrerasa no Čīles, kurai ir savs stāsts par pievienošanos studijai. „Skaņumājas” vadītājs Ilmārs Pumpurs stāsta par folkloras kustības nepārtrauktību. Koncertā Ulbrokā piedalīsies ģimeņu folkloras studijas „Garataka” jauniešu grupa, latgaliešu folkloras kopa „Ceidari”, muzikālā domubiedru grupa, projekts “The Baltic Sisters” un Vidusjūras saules piesātināto Dienviditālijas mūzikas tradīciju kopēji “Quartetto Areasud”. -- Pēc Eiropas Folkloras tīklojuma (European Folk Network) iniciatīvas 23. septembris visā Eiropā ir pasludināts par Eiropas Folkloras dienu un šajā laikā dažādi ar tautas mūziku saistīti sarīkojumi tiek sasaistīti kopīgā Eiropas kartē, parādot Eiropas tradicionālā mantojuma krāšņumu, dažādību un visaptverošo dabu.

Desmit autori ar 19 dažādiem latgaliskiem dzejas priekšnesumiem un mūziķi ar vietējo dzejnieku tekstos radītiem skaņdarbiem aizvadītajās brīvdienās piepildīja Rēzeknes novada Rogovkas kultūras namu, te jau ceturto gadu norisinājās latgaliski rakstošo dzejnieku sacensība jeb dzejas slams “Rogovkys dzejis voga”. Par uzvarētāju godināta šī pasākuma debitante - Valija Platace, plašāk zināma kā fotomāksliniece, kas, lai arī literārus darbus radījusi kopš bērnības, tikai pēdējos mēnešos tekstus sākusi rakstīt savā dzimtajā valodā – latgaliski. Jo tieši tā darbā tiek ielikt daudz personīgākas un dziļākas stīgas, saka Valija. Kopumā šī gada latgaliešu dzejas vagā bagātīga raža ar jau zināmāku un pavisam jaunu autoru darbiem, kas organizētāju un žūrijas prāt norāda uz valodas dzīvību. „Rogovkys dzejis voga” šī gada uzvarētāja Valija Platace nākamgad varēs piedalīties Latvijas Nacionālajā dzejas slama čempionātā Rīgā. Un latgaliskā slama pārstāvis uz šādu čempionātu dosies pirmo reizi.

Jūrmalā šajā nedēļas nogalē sāksies astotais Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kurā sacentīsies astoņi pamatīgu atlasi izturējuši amatierkori no Eiropas un Honkongas. Kopš kļūšanas par vienu no sešiem pasaulē prestižākā Eiropas koru Grand Prix posmiem Baltijas Jūras koru konkursu pamana arvien spēcīgāki kolektīvi, kas grib sevi pierādīt starptautiskas žūrijas priekšā un iegūt „zelta biļeti” uz Eiropas Grand Prix finālu. Neviens Latvijas koris gan šogad Jūrmalā nestartēs, toties veseli divi – „Sōla” un „Kamēr…” – pēc mēneša spēkosies Eiropas Grand Prix finālā Spānijas pilsētā Tolosā. Pirmais Baltijas jūras koru konkurss Jūrmalā notika 2016.gadā, bet ideju par šādu ikgadēju, starptautisku augstākā līmeņa konkursu Latvijā, diriģents Jānis Ozols loloja jau ilgi pirms tam, ar saviem koriem piedaloties konkursos ārzemēs. Savai iecerei Jānis Ozols saņēma pretimnākšanu no kūrortpilsētas Jūrmalas, kas bija ieinteresēta pagarināt tūrisma sezonu, piedāvāja konkursam finansiālu atbalstu un Dzintaru koncertzāles skatuvi. Jauno koru konkursu Ozols apņēmās veidot kā esenci no labākā, ko bija piedzīvojis ārzemju konkursos, un uzreiz ar skaidru mērķi – ar laiku iekļūt pasaulē prestižākajā kormūzikas konkursu jeb Eiropas koru Grand Prix (European Grand Prix for Choral Singing) ķēdē. Lai gan nosaukumā ir vārds „Eiropa”, tas ir magnēts visas pasaules labākajiem amatierkoriem. Un šādi posmi ir tikai seši – Tolosā (Spānijā), Mariborā (Slovēnijā), Debrecenā (Ungārijā), Areco (Itālijā), Varnā (Bulgārijā) un – ilgus gadus – arī Tūrā (Francijā). Tūras konkursa rīkotāji finansiālu apsvērumu dēļ no dalības atteicās, un pērn vietu ieguva Jūrmala. Astotais Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss Jūrmalā sāksies piektdien ar atklāšanas koncertu Dubultu baznīcā, obligāto un brīvo programmu kori Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē dziedās sestdien, bet svētdienas rītā paši labākie sacentīsies par Grand Prix un ceļazīmi uz Mariboru, kur nākamgad notiks Eiropas Grand Prix fināls. Jūrmala šo finālkonkursu rotācijas kārtībā plāno uzņemt 2028.gadā. Sekot līdzi astotajam Starptautiskajam Baltijas jūras konkursam nedēļas nogalē varēsiet gan klātienē, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, gan tiešraidēs no konkursa kanālā TV24 un konkursa mājaslapā. Un tā būs iespēja dzirdēt arī Latvijā retāk atskaņotu kormūziku – piemēram, pērn klausītāji varēja dzirdēt arī filipīniešu tautasdziesmu „Taurenītis laukā”, ko izpildīja konkursa uzvarētāji IMUSICAPELLA.

Daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids ir vienojošā tēma Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālam. Par saturu un veidu, kā festivāls piesaista ģimenes un gados jauno auditoriju lasītpriekam un kas ir lasīšanas ekosistēma, saruna Kultūras rondo. Stāsta festivāla kuratore Alīse Nīgale, rakstniece Luīze Pastore, ornitologs un rakstnieks Viesturs Ķerus. No 26. līdz 28. septembrim Siguldā norisināsies otrais Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivāls (SBJLF). Festivāla misija ir veicināt bērnu un jauniešu lasītprieku, ļaut atklāt lasīšanu kā aktīvu nodarbi un vaļasprieku, ko iespējams piedzīvot kopā ar draugiem un ģimeni. Šogad festivāla norišu vienojošā tēma būs daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids, atklājot, kā šie būtiskie jautājumi atspoguļoti bērnu un jauniešu literatūrā. Festivāla mugurkaulu veido Autoru un Ilustrācijas programmas, bet, ļaujot bērniem un jauniešiem atklāt un piedzīvot to, kā literārs teksts transformējas citās kultūras jomās, katrā festivālā tiek veidota vēl kāda īpaša programma, šajā reizē – animācija. Festivāls norisināsies trīs dienas: 26. septembrī notiks festivāla Skolu diena, kurā piedalīsies Siguldas novada skolu skolēni, savukārt 27. un 28. septembrī notiks Ģimeņu dienas, kurās apmeklētājus no visas Latvijas gaidīs plaša programma: tikšanās ar grāmatu autoriem no Latvijas, Ukrainas un Islandes, ar ilustratoriem un animācijas filmu režisoriem un māksliniekiem. Ar festivāla programmu var iepazīties internetā.

Gleznošana kā elpošana, spontanitāte un temperaments, pretestība smukajiem, labajiem paņēmieniem – tas viss raksturo gleznotāju Džemmu Skulmi. Ciklā „Kas ir Džemma?” šoreiz par robežu pārkāpšanu mākslā. Sekosim viņas glezniecībai un secināsim, ka līdz pat mūža nogalei māksliniece pratusi pārsteigt. Stāsta būs mākslas vērotājs Jānis Borgs, mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane un mākslinieks Kristians Brekte. Džemma Skulme mākslā ienāca 20. gadsimta 50. gados un līdz pat mūža nogalei nepārtrauca radīt, turklāt allaž kaut ko mainot savā rokrakstā, arī pārsteidzot. Jānis Borgs Džemmu iepazina būdams zēns, par to arī viņam ir košs stāsts. Bet sākam ar pārsteigumiem, esot mākslas vērotāja pozīcijā, jo Jānis Borgs sekojis Džemmas Skulmes glezniecībai plašā laika periodā un kontekstos. Ar mākslinieku Kristianu Brekti saruna par iedvesmošanos, par satikšanos ar Džemmu, vai arī viņš jutis Džemmā robežu pārkāpējas garu. Un atbilde ir apstiprinoši, teksts, kas pāri viņa sienas gleznojumam „mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, ir Džemmas sacītais kādā kongresā. Džemmas Skulmes 90. jubilejas laikā un pēc tam mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane sadarbībā ar Džemmu izveidoja sešas izstādes. Taujāta par Džemmas robežu pārkāpšanu, Inga min 2008. gada personālizstādi, kurā uzrunāja mazās gleznas, kas bija darinātas pēc meitas Martas Skulmes zīmējumiem. Tieši pēc Ingas Šteimanes recenzijas par šo izstādi māksliniece viņu uzrunājusi un abas satikušās. Turpinājumā stāsts ne par robežu pārkāpšanu mākslā vai dzīvē, bet par iespaidu un lielumu, kādu Džemma Skulme atstāj uz cilvēkiem. Vispirms uz skolas puiku Jāni, kurš izvēlēts par modeli grāmatu ilustrācijām, ar ko tolaik nodarbojās un pelnīja mākslinieki, arī Džemma. Arī Inga Šteimane dalās kādā vērojumā par Džemmas mākslu.

Vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs un Latvijas teātris. Tikko Dailes teātrī iestudēta izrāde "NACHTLAND". Kultūras rondo studijā saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani, kurš ir arī šīs lugas tulkotājs. Neērtie jautājumi, mākslas un politikas attiecības. Matīss Gricmanis stāsta, ka pēc lugas izlasīšanas pirmo reizi viņam bijis jautājums - kuram būs pietiekami daudz drosmes to iestudēt, jo luga ir ļoti provokatīva. "Vēl jo vairāk tajā brīdī, kurā mēs atradāmies, kad pieņēmām lēmumu, ka mums to vajag repertuārā. Viss, kas notiek Izraēlā un Palestīnā, daudzie konflikti un neskaidrības, un dažas valstis, kuras pēkšņi paziņo, ka atzīst Palestīna, un citas atkal nostājās pilnīgi Izraēlas pusē un neņem vērā neko, kas tur notiek. Un šajā lugā par to visu tiek runāts. Mēs bijām ļoti vienprātīgi, ka šī luga ir jāiestudē, tikai vajadzēja atrast drosmīgu režisoru tam," atminas Matīss Gricmanis. Drosmīgais režisors ir Toms Treinis. Mariusa fon Maienburga luga ir tapusi notikumiem Izraēlā 2023. gadā, kad "Hamās" teroristi mūzikas festivālā nogalināja un nolaupīja simtiem jauniešu. Stāsts nav tikai par Hitleru un viņa gleznu... "Šķiet, ka autors vēlējās vairāk rakstīt par vāciešu vainas apziņu, kas kas vēl joprojām pastāv," vērtē Matīss Gricmanis. "Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Vācijā nedrīkst būt nopietnas armijas, ka vācieši joprojām ir spiesti maksāt reparācijas. Vēl nesen Polija atjaunoja prasības pret Vāciju par zaudējumiem Otrajā pasaules karā. Tas viss joprojām ir spēkā. Un autors gribēja parādīt, cik muļķīgos veidos tas ikdienā darbojas, kā šī vācu vāciešu vainas apziņa no vienas puses, no otras puses arī atbildība vairāku paaudžu garumā par holokaustu turpina izraisīt pavisam sadzīviskus strīdus un arī zināmā mērā dažus cilvēkus var padarīt arī bagātus."

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Annas Brigaderes pasaku lugas „Maija un Paija” izdevumu vieglajā valodā. Tā tapšana prasījusi ilgu laiku, jo pārlikt pirms simt gadiem sarakstīto lugu viegli uztveramā prozas tekstā izrādījies grūts uzdevums. „Maijas un Paijas” pārlikums vieglajā valodā ir jaunākais Neredzīgo bibliotēkas veikums, pielāgojot populārus latviešu klasiķu tekstus cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Pēc ekspertu aplēsēm, grāmatas vieglajā valodā noder līdz pat 25 procentiem sabiedrības – ne vien cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet arī maziem bērniem un cittautiešiem, kas valodu vēl tikai mācās. Annas Brigaderes pasaku lugas „Maija un Paija” pārlikums vieglajā valodā būs pieejams Latvijas Neredzīgo bibliotēkā un pēc pieprasījuma – arī ikvienā publiskajā vai skolu bibliotēkā, un to ar visām ilustrācijām varēs arī lasīt vai lejupielādēt no Latvijas Neredzīgo bibliotēkas mājaslapas.

Kultūras rondo viesojas Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars ar savu jaunāko krājumu „Acu dzīres”. Runājam ne tikai par dzīrēm, bet arī par laikmeta reālijām, kurām dzejnieks savos pantos nespēj pagriezt muguru. Izdevniecībā "Aminori" klajā nācis dzejnieka Eduarda Aivara (Aivars Eipurs) jaunākais dzejas krājums "Acu dzīres". Grāmatā atrodams liels optimisma lādiņš, gaišums un ironija, bez kuriem būtu daudz grūtāk dzīvot mūsdienu nestabilajā pasaulē. Grāmatas redaktors ir rakstnieks Ilmārs Šlāpins, bet dizainu veidojusi māksliniece Zane Ernštreite.

Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?

"Primitīvā un trokšņainā mūzika Padomju Latvijā 1956 – 1986". Par pētnieku grupas atradumiem dažādos arhīvos un intervijās sadzirdētais sarunā ar sociologu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku Jāni Daugavieti un pētnieku Reini Jauno. Raidījumā uzklausām ar dziesminieku Uldi Ozolu, kurš stāsta, kāda bija situācija, ka 60. - 80. gados atļāvās spēlēt to, ko pats vēlās. Gints Klūga stāsta, ka rietumu mūzika nokļuva Latvijā padomju gados. Ar viņu sarunājas Raimonds Mežaks, kas palīdzējis pētniekiem.

Sagaidot gleznotājas Džemmas Skulmes 100. jubileju, ko atzīmēsim 20. septembrī, sākam ierakstu sēriju „Kas ir Džemma?”. Trīs epizodēs: "Portrets", "Džemma pārkāpj robežas" un "Statuss sabiedrībā" ieskicēsim gleznotājas radošās un cilvēciskās līnijas viņas bagātajā mūžā. Sākam ar "Portretu". Atskatīties uz saskari ar Džemmu Skulmi aicinājām mākslinieci Ievu Jurjāni, žurnālisti un grāmatu autori Līgu Blauu un režisori Antru Cilinsku, kuras dažādos veidos portretējušas gleznotāju Džemmu Skulmi. Līgas Blauas grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi” (2009), Ievas Jurjānes izstāde „Gals & sākums” un nesen pabeigtā Antras Cilinskas dokumentālā filma „Džemmas laiki” rosināja uzdot jautājumus un skaidrot, kādu iepazinušas Džemmu Skulmi katra citā veidā viņu portretējot. Strādājot žurnālā „Ieva”, Līgai Blauai bijis darba uzdevums veidot ierakstu sēriju par gleznotāju Džemmu Skulmi, kuru viņa sazvanīja pēc 80. jubilejas. Sākumā māksliniece vēlējusies atteikt sarunu, bet viņu ieinteresējis piedāvājums, ka stāsts būs ne tikai par viņu, bet plašāk - par Skulmju dzimtu. Stāsti žurnālā turpinājušies piecus mēnešus, arī lasītāji tos gaidījuši. Bet arī pēc šīm publikācijām Līgas Blauas braucieni pie Džemmas nepārtrūka, un tapa grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi”. Arī pēc tam cilvēciska tuvība abām saglabājās. Ar mākslinieci Ievu Jurjāni tiekamies izstādē „Džemma”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. 2018.gadā te Ieva Jurjāne sarīkoja personālizstādi „Gals &Sākums”, starp darbiem bija arī Džemmas Skulmes pilna auguma portrets. "Tas izvērsās tādā portretā, ko nevar saukt par oficiāli skaistu, un tādēļ es zinu, ka bija cilvēki, kuriem likās - vai tad īsti tā ir Džemma?" stāsta Ieva Jurjāne. "Godīgi sakot, bija tādas dienas, kad viņa teica - šī ir tāda diena gandrīz, tā varētu būt pēdējā diena, jo cilvēks jūtas tā, kā viņš jūtas. Bet viņa arī raksturoja sevi kā tādu mūžīgo kareivi, kam ir jābūt dienestā, kuram, kamēr kādam ir vajadzīgs, ir kaut kāds uzdevums. Viņa nepiešķīra vērtību kaut kam smukam kā tādam. (..) Viņa spēja distancēties no sevis kā tēla vai no sevis kā burtiska cilvēka. Viņa žestikulē ar lieliem žestiem, tāpat kā viņa strādā ar lieliem žestiem. Man bija pilnīgi skaidrs, ka Džemmu es nevaru attēlot ar rokām klēpī, jo tas ir neiespējami. Man vajadzēja, lai viņai ir tas ikoniskais žests, kas izsaka ļoti daudz. Ja es jaunībā, bērnībā Džemmas glezniecību uztveru kā tādu skarbu un caur to monumentalitāti un vispārinājumu, es tai īsti nespēju tuvoties, tad man liekas, ka šodien man viņa interesē ar katru brīdi vairāk." Džemmas portrets tagad ir Ievas Jurjānes īpašumā, taču ja noder kādā ekspozīcijā, māksliniece ar prieku var to piedāvāt. Režisores Antras Cilinskas iecere par simtgadniekiem tādā formā, kā bija iecerēts sākumā, nerealizējās, taču materiāls ar Džemmu Skulmi viņas simtgades gadā pārtapis dokumentālā filmā „Džemmas laiki”. "Es pat nesauktu to par dokumentālu filmu, tā faktiski ir dokumentāla saruna par laiku un cilvēka dzīvi," vērtē Antra Cilinska. "saruna ir ne tik daudz pa mākslu, bet kā viens radošs cilvēks dzīvo tiem laikiem cauri un kas ar viņu notiek."

Izziņoti 15 Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025 finālisti. Koka bērnudārzs Salaspilī, Igaunijas vēstniecība Vecrīgā, Zilākalna Skatu tornis, privātmāja Pāvilostā un vēl vairāki izteiksmīgi arhitektūras objekti, kurus žūriīja izvirzījusi finālam. Tik atšķirīgi un autentiski katrs pats par sevi, tomēr tos visus kaut vieno – un šoreiz tā ir iederība. Latvijas Arhitektūras balvas 30. gadadienu atzīmējot, saruna Kultūras rondo ar Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas priekšsēdētāju, arhitekti Zaigu Gaili, "Zaigas Gailes biroja" vadītāju, LAGB 2024 Grand Prix ieguvēju, un žūrijas pārstāvjiem, arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, LAGB 2024 laureāti, un Normundu Kagaini. Šogad nozīmīgākajam apbalvojumam Latvijas arhitektūrā — Latvijas Arhitektūras gada balvai — pieteikti 48 darbi. Finālam no tiem izvirzīti 15 darbi. Salīdzinot ar citiem gadiem, konkursā iesniegts vairāk privātmāju un procesu, kas atklāj aktuālo pētniecībā. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī

Šogad Dzejas dienas svinaām, suminot Raini 160. dzimšanas dienā un izdodot dzejas krājumu "Dzeja svin 1965-2025". Kultūras rondo studijā šī krājuma sastādītājs dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Veram vaļā Dzejas dienu krājumu un viņa paša jaunāko dzejas krājumu "Cilvēks bez noteikta dzīvesveida". Krājums "Dzeja svin 1965-2025" ir izdots par godu šī gada Dzejas dienām, kas ir 60. dzejas dienu festivāls. Kopš 1966. gada Dzejas dienas ir ikgadējs pasākums, kas tagad jau ir kļuvis par starptautisku dzejas festivālu. "Gaidot šīs Dzejas dienas, mēs nolēmām izveidot Dzejas dienu krājumu, kurā būtu publicēti līdz šim nepublicēti dzejoļi tiem autoriem, kas piedalās šī gada Dzejas dienas," atklāj Ilmārs Šlāpins. Krājumā iekļauti 74 autoru darbi, un tie nebūt nav visi Dzejas dienu dalībnieki. "Tas rāda Latvijas dzejas ainavu šajā brīdī, tas ir tāds šī brīža nospiedums. Manuprāt, man ir izdevies sakārtot tā, lai šī ainava būtu pietiekami pauguraina un krāšņa un lasītājs varētu redzēt latviešu mūsdienu moderno dzeju visā tās krāšņumā," vērtē Ilmārs Šlāpins. "Sākuma bija doma katram dzejnieka iedot vienu lappusi vai atvērumu. Beigās šī formālā prasība netika konsekventi ievērota, tieši otrādi, ļaujot dzejai svinēt dabiski," min Ilmārs Šlāpins.

Kā koris var kļūt par teātra instrumentu un dot balsi tiem, kurus politika marginalizē vai uzskata par ienaidniekiem? To pēta poļu režisore Marta Gornicka (Marta Górnicka), kuras neparastajās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis. Viņas veidotie kori nedzied klasiskas dziesmas, bet ar savu daudzgalvaino klātbūtni konfrontē sāpīgas politiskas un sociālas problēmas, ielūdzot skatītāju skatīties acīs realitātei. Martas Gornickas jaunākā kora izrāde „MĀTES. Dziesma kara laikā” balstās ukraiņu, poļu un baltkrievu māšu un viņu bērnu liecībās, kur neizsakāmo caur balss spēku izdzied viņas pašas. Izrādi 11. septembrī varēs redzēt festivālā „Homo Novus” Rīgā. "Koris man ir ļoti īpašs instruments. Man tas ir sabiedrisks un politisks rīks, kā runāt par mūslaiku sāpīgākajām problēmām. Korim vienmēr ir piemitusi šī sabiedriski politiskā dimensija, un arī šodien, tāpat kā senatnē, tas spēj uznest uz skatuves ļoti aktuālas problēmas. Un, manuprāt, koris šodien ir vissvarīgākais un varbūt pat vienīgais instruments teātrī, kam joprojām piemīt šāds spēks. Vēlējos radīt radikāli jaunu kora formu laikmetīgajam teātrim, atgriezt to uz teātra skatuves un dot balsi sievietēm," sarunā atzīst Marta Gornicka. "Sāku šo ceļu pirms 15 gadiem Teātra institūtā Varšavā, kas fokusējās ne vien uz pašu teātri, bet arī uz teātra un pētniecības krustpunktiem. Un šis eksperimentālais sākums ielika pamatus manai vīzijai par kora un īpaši sieviešu balsu atgriešanu uz skatuves, īpaši Polijā, kur sievietes joprojām cīnījās par savām tiesībām. Protams, tam ir saistība arī ar kora vēsturisko kontekstu, jo seno laiku teātra vēsturē sievietes un vergi tika marginalizēti. Vīrieši radīja libretus un vīrieši spēlēja uz skatuves. Es gribēju prioritizēt sievietes. Veidot radikāli jaunu kora teātra formu, kas balstās sieviešu balsīs un ko veido jaunas teksta formas, jauna teātra valoda, īpaša aktieru apmācība. Manās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis uz skatuves," turpina režisore. "Es strādāju ar dažādu profesiju un paaudžu cilvēkiem, kuri visbiežāk tiek atlasīti atklātā konkursā, kur var pieteikties ikviens neatkarīgi no vecuma un skatuves vai muzikālās pieredzes. 2010.gadā es dibināju „Sieviešu kori” un sāku veidot izrādes, un pamazām šī kora ideja kļuva par arvien intensīvāku politisku praksi. Es sāku vākt korus izrādēm dažādos sabiedriski karstajos punktos."

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama krājuma izlase “Reālistes: latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā”. To veidojuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta literatūrzinātnieki, lai izceltu agrīnās latviešu sieviešu rakstniecības daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar sieviešu rakstniecības pētnieci Zitu Kārklu un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču Tematiskā ekspozīcija ļauj ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieču – Marijas Medinskas-Valdemāres, Minnas Freimanes, Hermīnes Zālītes, Birznieku Latiņas, Birznieku Sofijas, Tirzmalietes, Emīlijas Prūsas un Annas Brigaderes – prozas darbos. Krājuma izlasi saturiski veidojuši literatūrzinātnieki – sieviešu rakstniecības pētniece Zita Kārkla un apgaismības perioda pētnieks Pauls Daija, savukārt tās dizainu radījusi Grieta Vītoliņa. Krājuma izlase “Reālistes: Latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā” apskatāma līdz 22. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu telpā “Retumu pasaule”.

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Baltijas jauno solistu programma, kuras patronāža būs operdziedātājas Elīnas Garančas rokās un kuru finansiāli nodrošina latviešu scenogrāfa Pētera Rožlapas ģimenes ziedojums, šajā sezonā iecerējusi Operai piesaistīs četrus jaunus solistus. To sarunā Kultūras rondo atklāja Latvijas Nacionālā opera un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš. Raidījuma komanda iztaujā Sandi Voldiņu arī par citām būtiskām nākotnes ievirzēm Baltajā namā.

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Divi atšķirīgi igauņu dzejnieki Trīna Paja un Tenis Vilu Dzejas dienās viesojās Rīgā. Dzejnieki šoreiz lasīja tos dzejoļus, kas tulkoti latviešu valodā, jo drīzumā iznāks igauņu dzejas antoloģija. Igauņu dzejas vakars notika Igaunijas vēstniecībā, un tajā piedalījās abi igauņu dzejnieki, kā arī dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs Guntars Godiņš. Šogad Dzejas dienās atsevišķi rīkots igauņu un lietuviešu dzejas vakars. Dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, atklājot Igauņu dzejas vakaru, min faktus no Dzejas dienu vēstures un arī to, ka Latvijā tuvākajā laikā iznāks Igauņu dzejas antoloģija, kurā būs iekļauti 14 igauņu dzejnieku darbi. Igauņu dzejas antoloģijā būs iekļauta arī Trīnas Pajas un Teņa Vilu, kas viesojas Dzejas dienās Rīgā, dzeja. Viņi pārstāv trīsdesmitgadnieku paaudzi. Vispirms Guntars Godiņš iepazīstina ar dzejnieci un tulkotāju Trīnu Paju. Trīnai ir iznākuši četri dzejoļu krājumi igauņu valodā, un dzejas izlase angļu valodā. 2018.gadā viņas pirmais dzejoļu krājums „Nātre” ieguva izcilās igauņu dzejnieces Beti Alveres balvu. Tenis Vilu ir deviņu dzejoļu krājumu autors. 2021.gadā grāmata „Sajūtu audzināšana” ieguva Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras gada balvu. Tenis Vilu dzīvo Tartu, un šogad saņēma Tartu pilsētas stipendiju, ko tā arī sauc „Tartu rakstnieks”, to piešķir par izcilu darbību literatūrā.

Jau pēc mēneša Osakā, Japānā, noslēgsies pasaulē lielākā izstāde „Expo 2025”, kurā visu šo laiku kopš 13. aprīļa piedalās arī Latvija kā vadošā valsts Baltijas paviljonā "We Are One", kurā vienoti tiek pārstāvēta Latvija un Lietuva. Kultūras rondo studijā par gūto pieredzi izvaicāsim paviljona galveno dizaineru Artūru Analtu, koncepta autori Lauru Slaviņu un satura kuratori Ievu Zībarti. Ierakstā pārdomās par darbu „Expo 2025” dalās gide Elīna Briede.

Jānis Rokpelnis un Ivars Šteinbergs lasa Rokpeļņa jaunāko dzejas krājumu „Nomods” un svin dzeju. Gaidot mūsdienu latviešu dzejas klasiķa Jāņa Rokpeļņa 80. gadskārtu, apgādā “Neputns” izdots Jāņa Rokpeļna dzejas krājums “Nomods”. Redaktors Ivars Šteinbergs. Šis ir 11 Jāņa Rokpeļņa dzejas krājums. Saruna ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš tikko kronēts ar lauru vainagu, bet "Facebook" varat atrast pantus ar J. Jaunkanālmalieša identitāti. Viņa jaunajam dzejas krājumam „Nomods” redaktors Ivars Šteinbergs atlasījis 91 dzejoli no 1200. Arī 80 gados būt nomodā, būt vientuļniekam un būt starp jauniem cilvēkiem ar uzasinātu intuīciju un ožu, kā viņš pats saka. Būs arī mazliet skarbi. Dzeju no galvas un no grāmatas lasīs gan Jānis Rokpelnis, gan grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs. Lai pārvarētu lampu drudzi, mēs sākam jau pirms sākuma. Jānis Rokpelnis stāsta, kā viņam gājis Siguldas dzejas nakts pārgājienā. Kas zina, vai tāds lampu drudzis vispār bija?

Arvo Perts un viņa mūzika. Ar savām sajūtam un muzikālajiem atklājumiem par to Kultūras rondo dalās diriģents Kaspars Putniņš, kurš gatavo Perta „Grēku nožēlas kanonu”, un pianists Georgijs Osokins. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā netālu no Tallinas mežā. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan atgriešanos Igaunijā. Viņam šoruden 90. dzimšanas diena, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Bet, ja nav iespējams Perta mūziku klausīties klātienē, tad Latvijas Radio 3 Klasikas arhīvā ir atrodams koncerts Svētā Pētera baznīcā, bet Arvo Perta dzimšanas dienā – 11. septembrī „Klasikā” skanēs ieraksts no Arvo Perta centra, kur šovakar, 5. Septembrī, notiek pianista Georgija Osokina solokoncerts ‘For Arvo”. Arvo Perta mūzikas koncerti skan arī Latvijā. Rīgas Doms aicina uz šī pasaulslavenā igauņu komponista mūzikai veltītiem koncertiem 5. un 12. septembrī plkst. 19.00, kuros piedalīsies ērģelnieces Ligita Sneibe un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kā arī baritons Rihards Millers. Savukārt 11. un 12. septembrī kultūras telpā "Hanzas perons" gaidāms kamermūzikas notikums "Arvo", kurā skanēs igauņu komponista Arvo Perta kamermūzika mākslinieces Monikas Korpas veidotajā telpā. Savukārt Latvijas Radio kora koncerts "Grēku nožēlas kanons" (Kanon pokajanen), veltīts Arvo Perta jubilejai, skanēs 8. novembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors".

Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēgumā piektdienas, 5. septembra, vakarā īpašs notikums – pirmo reizi Latvijā izskanēs ķīniešu komponista un diriģenta Taņa Duņa (Tan Dun) grandiozais opuss “Budas pasija” (Buddha Passion). Budisma filozofija un Āzijas tautu tradīcijas tajā savijas ar Rietumu klasiskās mūzikas un operas ietekmēm. Pasiju atskaņos koris „Latvija”, solisti un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar īpaši šim opusam paplašinātu sitaminstrumentu grupu, kuras instrumentu klāstā būs arī akvārijs. Rīgas atskaņojumā solo partijas dziedās Jolanta Strikaite, Viktorija Majore, Ieva Parša un Mārtiņš Zvīgulis, kā arī ķīniešu baritons Yiran Jia un mongoļu rīkles dziedātājs un tradicionālās ķīniešu divstīgu vijoles meistars Hasibagen. Ķīnā dzimušais un kopš 90.gadiem ASV dzīvojošais komponists Taņs Duņs kļuvis pazīstams ar spēju sapludināt Austrumu un Rietumu mūzikas tradīcijas vērienīgos opusos un filmu mūzikā. Par mūziku Anga Lī filmai „Tīģeris un drakons” viņš 2001.gadā saņēma Oskaru. Jau ilgu laiku Taņa Duņa mūzika saista arī kora „Latvija” māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Jau iepriekš Māris Sirmais ar kori un Liepājas Simfonisko orķestri bija atskaņojis Taņa Duņa „Tūkstošgades simfoniju”, kurā viņu aizrāva meistarīgi apvienotās Eiropas klasiskās tradīcijas ar Ķīnas mūzikas ietekmēm. „Budas pasija” ir viens no Taņa Duņa jaunākajiem darbiem, pabeigts 2018.gadā pēc iespaidīga Drēzdenes „Musikfestspiele”, Losandželosas, Ņujorkas un Melburnas simfonisko orķestru koppasūtījuma. Komponists pie tā strādājis sešus gadus, mūzikā mēģinot izteikt slavenajā Ķīnas budistu svētvietā – Mogao alās – redzētos sienu gleznojumus ar mūzikas instrumentiem un orķestriem. -- „Budas pasijas” atskaņojums piektdien Kongresu namā, bet Valsts akadēmiskajam korim „Latvija” šis mēnesis būs ļoti spraigs: jau 15.septembrī koris piedalīsies Gustava Mālera Astotās simfonijas atskaņojumā kopā ar LNSO un Tarmo Peltokoski Latvijas Nacionālajā operā, bet 20.septembrī kāps uz Nacionālā teātra skatuves „Induļa un Ārijas” pirmizrādē.

2. septembrī Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē aizvadīta šīs sezonas pirmā pirmzirāde šajā teātrī - monoizrāde "Ledus garša". Kultūras rondo saruna izrādi, kuras idejas autors ir aktieris Dāvids Pētersons, bet režisors Vilis Daudziņš. Abi kopā viņi radījuši stāstu par hokeju. Jaunais Rīgas teātris piedzīvojos īstas kaislības un emociju virpuli, ko radījusi Dāvida Pētersona monoizrāde "Ledus garša". Izrāde nav tikai par hokeja kaislībām. Dažiem pirmizrādes skatītājiem "Ledus garša" pat likusi pārdomāt visu dzīvi. Izrādes ideja pieder Dāvidam Pētersonam, viņš sarunā Kultūras rondo atklāj, ka hokejs viņu pavadījis visu dzīvi un kāda saruna pavērsusi plašāku skatu uz šo spēli. Izrādi veido četras sarunas/ stāsti par hokeju no dažādiem skatupunktiem. "Četru sarunu kompozīcija ir šī izrāde. Vai ar četriem viedokļiem būtu pietiekami, lai runātu par hokeju? Diez vai. Bet ir visai provokatīvi, interesanti un tas noteikti liek domāt," atzīst Vilis Daudziņš. "Es kā cilvēks, kurš nav dzīvojos ar hokeju, paraudzījos uz šo kā iespēju runāt par dzīvi hokeja valodā. man tas ļoti iepatikās." "Dāvids - nu jā, es skatos uz viņu un priecājos. Es patiešām priecājos, jo es uz šo izrādi raugos arī kā pedagogs, kā skolotājs. Kad es ieraugu savā jaunajā kolēģī ne Dāvidu, tā ir tāda laime, ka es saprotu, ka es esmu spējis kaut kā pateikt, kā vajadzētu veidot tēlu, esmu spējis norādīt uz tām detaļām, kas ir būtiskas, un strādā. Un es pēkšņi sēžu un skatos, un es redzu, kā dzimst, lūk, šis cilvēks, tā pārvērtība par otru tēlu, kā viņš dzīvo citā. Kā viņš dzīvo pilnīgu, pārliecinošu cita cilvēka dzīvi uz skatuves. Tā ir tāda laime to skatīties," par savu kolēģi un viņa veikumu gandarīts Vilis Daudziņš. Pirmizrādē bija arī daudz ar hokeju saistītu cilvēku. Kultūras rondo uzrunāja Hariju Vītoliņu un Kasparu Daugaviņu.

Cik mūsdienu dramaturģija mēdz būt dažāda, pārliecināsities, ja apmeklēsit dramaturģijas lasījumus „Veldzējošie vārdi”. Sestdien, 6. septembrī, mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” programmā iekļauti „Dirty Deal Teatro” veidoti dramaturģijas lasījumi, kuros piedalīsies 15 autori. Skatītāji aicināti ne tikai ieklausīties jaunākajā Latvijas dramaturģijā, bet piedalīties kopējā līdzrades procesā, uzdodot jautājumus un sniedzot ieteikumus. Nevalstiskais teātris „Dirty Deal Teatro” ir saradis ar dramaturģijas lasījumiem un turpina veicināt latviešu oriģināldramaturģijas rašanos un attīstību visdažādākajās tās formās un izpausmēs. Dramaturģijas lasījumi ir arī veids, kā skatītājiem koncentrētā veidā uzzināt par jaunāko Latvijas dramaturģijā. Teātra vadītāja Anna Sīle sniedz ieskatu, kā lasījumi iecerēti mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros. Lasījumus vadīs dramaturgi Didzis Ruicēns un Linda Rudene. Tikai daļai no 15 dramaturgiem, kas uzstāsies, dramaturģija ir pamatprofesija. Lai kopaina būtu intriģējošāka, Anna Sīle lasījumos aicinājusi piedalīties Kultūras akadēmijas drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentus Patrīciju Keišu, Jāni Golubovu, Mariannu Stasivu un Ketiju Jurčenko. Iepazīstamies ar vienu no lasījumu dalībniekiem – topošo dramaturgu Jāni Golubovu. Viņam šis ir bakalaura studiju ceturtais gads, taču jaunais dramaturgs jau piedalījies vairāku iestudējumu tapšanā.

“Virzienmaiņas” un vides māksla tālajā 1964. gadā, un svaigas vēsmas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Kultūras rondo studijā jaunā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas vadītāja Daiga Rudzāte un izstādes kuratori - māksliniece un LMA pasniedzēja Linda Vilka un mākslinieks Martins Vizbulis. No 5. septembra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs apskatāma vides mākslas izstāde “Virzienmaiņas”. Izstādes nosaukums “Virzienmaiņas” piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu “vides māksla” un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus “virzienmaiņas” raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir “Vides māksla”. Mijiedarbojoties ar izstādē pieteiktajām idejām, vērotājs var iepazīt arī plašu izteiksmes līdzekļu klāstu. Akcentējot jaunrades procesa daudzpusību un izmantojot dažādas pētniecības metodes, tostarp pārnesot fizisko digitālajā vidē, iekļaujot virtuālās un papildinātās realitātes, datu pasaulē veidotas sistēmas, mākslinieki pieskaras plašam personiski un sociāli nozīmīgam tēmu lokam. X, Y, Z parametri, laiks un doma – šīs komponentes atklāj pasaules mainību. Ik mirkli tiek pārskatītas nospraustās robežas un izveidotā telpa. Pieredzētais kļūst par ierosmi arvien jauniem savienojumiem, parādot, cik daudzveidīgas iespējas paver viens izejas punkts. Izstādē piedalās LMA Vides mākslas specialitātes pasniedzēji un studenti: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjūns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis, Ērika Zābele.

Atgriešanās pie pastaigām dabā, iespējams, ir labākais, ko mums atstāja citādi dramatiskais pandēmijas ierobežojumu laiks – un šodien tas turpina palīdzēt atgūt līdzsvaru ikdienas skrējienā, kļūstot arī par iedvesmu mākslai. Režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis, video māksliniece Katrīna Neiburga un komponists Ernests Valts Circenis kopā ar domubiedriem festivālam „Homo Novus” radījuši poētisku stāstu par Ummja ezeru un tajā mītošo īpaši aizsargājamo lobēliju, apzinātā eklektismā sapludinot zinātni, mūziku un dabu. Balti balsināta veikala noliktava Andrejsalā, ko caurvij milzīgi buru audekli un pludmalē izskaloti koki. Ummis ir palicis Lilastes mežos; pilsētā ienākusi mākslinieku sajūta par to. Ar telpu iepazīstina režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis: „Pirmkārt, taisot izrādi par dabas tēmām, mēs nevēlējāmies dabu piešmucēt un ražot jaunas lietas. Gribējās lietot kaut ko tādu, kas jau ir izlietots vai ko var lietot tālāk. Tāpēc arī buras. Un tās arī asociējas ar gaisu, vēju, ūdeni, kustību, lai gan, protams, uz Ummja neviens ar tām neburā. Un vienlaikus buras var lietot kā labu projekcijas laukumu, jo mums ir video. Mēs gribējām Ummja sajūtu ienest telpā. Kā mēs teātrī varam to izdarīt? Man likās laba video pieeja, tāpēc arī Katrīnas Neiburgas iesaiste, ka tā varam atgādāt ezeru uz teātra zāli. Jo mēs nevēlējāmies aicināt cilvēkus lielā barā uz Ummi, būvēt skatuvi ezera malā. Jo ezeru vajag likt mierā.” Muzikālā teātra izrāde „Ummis un lobēlija” ir viens no festivāla „Homo Novus” jaundarbiem un tiks izrādīta Andrejsalā četras reizes no 5. līdz 9.septembrim.

Pirms simts gadiem – 1925. gada 28. novembrī – Latvijas Universitātes studenti Lielajā ģildē sarīkoja kārtējo tiesu pret moderno sievieti. Arī šis fakts ir minēts pētījumā „Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940”. Kultūras rondo izjautājam monogrāfijas autori Zani Rozīti. Pirmoreiz pētījumā ir mēģināts apkopot un analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā, veidojot studenšu sociālo portretu. Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums. Monogrāfiju izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Kinorežisors Staņislavs Tokalovs ķēries pie jauna detektīvseriāla, tikai šoreiz viņš to iestudē acīm ciet un zeķēs. Jo skaņa šajā seriālā ir viss: tam jāpārņem iztēle, tajā nedrīkst būt nekā lieka, un nevienu nevar piemānīt ar izteiksmīgām grimasēm. Varbūt jau nojaušat – runa ir par audio seriālu, kas pie Latvijas Radio klausītājiem nonāks šā gada rudenī, tieši radio simtgadē. Konkursā par tā radīšanu uzvarēja filmu studija „fon Films”, scenāriju audiodrāmai „Plānās sienas” radīja Jānis Joņevs, iestudē to Staņislavs Tokalovs, bet ausīs dzirdēsim tādu aktieru kā Kaspara Znotiņa, Māras Mennikas, Daces Bonātes un citu balsis. Kultūras rondo viesojas skaņu studijā „Audilla” Rīgā. Blakus durvīs ir Ģertrūdes ielas teātris, bet šoreiz aktieri iet spēlēt nevis uz skatuves, bet gan ierakstu telpā ar neskaitāmiem mikrofoniem. Daži ir pie griestiem, citi – piestiprināti pie sejas. Aktieri Toms Veličko un Kaspars Znotiņš ar lentēm ap pieri izskatās mazliet pēc Rembo. Ierasti radioteātra iestudējumi top Latvijas Radio studijā, bet šoreiz tika izsludināts konkurss neatkarīgajiem producentiem ar mērķi ļaut šajā žanrā izmēģināt spēkus plašākam industrijas spēlētāju lokam radīt pilnīgi jaunu, tehnoloģiski inovatīvu saturu: spraigu, aktuālu audio seriālu, kas notur klausītāja uzmanību no sērijas uz sēriju. Konkursā uzvarēja filmu studijas „fon Films” piedāvājums, piesaistot dramaturgu Jāni Joņevu un režisoru Staņislavu Tokalovu. Audio drāma „Plānās sienas” Latvijas Radio ēterā skanēs novembrī, mūziku tai raksta Edgars Šubrovskis, kopumā plānotas piecas sērijas, katra 20 – 30 minūtes gara.

Aicinot padomāt par neatkarīga teātra, kultūras un mākslas pastāvēšanas jēgu,; par nedrošību un pagaidu stāvokli, kā priekšnosacījumu pārmaiņām, festivāls „Homo Novus” radījis savu trīsdesmit gadu jubilejas programmu. Stāsta festivāla programmas direktore Santa Remere un ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja un tagad topošās grāmatas par festivālu „Homo Novus” autore Gundega Laiviņa. Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" norisināsies no 3. līdz 13. septembrim, un savā 30. jubilejas gadā iepriecinās skatītājus ne tikai Rīgā un Valmierā, bet atgriezīsies arī festivāla pirmajā norises vietā – Daugavpilī, kā arī festivāla norises paredzētas Ķemeros. Kā ierasts, festivāla izrādes pievērsīsies tēmām, par kurām ikdienā neaizdomājamies vai arī baidāmies domāt. Tās prasīs paļāvību un dzīvu spēju uzticēties. Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. Festivāla simbols būs liels dzeltens balons, kuram piemīt spēja uz sekundes daļu likt pavērst skatienu augšup. Tā idejas autore ir latviešu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa (Pormale), kura kopā ar domubiedriem veidoja scenogrāfiju arī pirmajam festivālam 1995. gadā un šogad piedāvā savu vīziju festivāla trīsdesmitgades svinībām.

No 30. augusta līdz 28. septembrim Rīgā notiks Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Kultūras Rondo izvaicājam festivāla programmas kuratoru Evartu Melnalksni un Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi. Apvienības Slavs and Tatars un Mihala Gžegožeka (Michał Grzegorzek) kūrēto festivāla izstādi “Simurga nams” (House of See-More), kas būs skatāma radošās pilsētas “Grīziņdārzs” telpās Zemitāna ielā 9, papildinās plaša un daudzveidīga programma, tostarp sniedzot iespēju labāk iepazīt par festivāla vadmotīvu izvēlēto mītisko putnu Simurgu.

Dzeja svin! Ir sākušās dzejas dienas. Kultūras Rondo studijā viesojas Ērika Bērziņa, Guntars Godiņš un Māra Ulme, ar kuriem vētījam gan plašo un bagātīgo programmu, gan godājam dzejas dienām veltīto krājumu, kas aptver beidzamo 60 gadu dzejas dienu poēziju.

No 8. augusta līdz 19. septembrim ISSP galerijā būs skatāma mākslinieces Madaras Kvēpas personālizstāde “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos”, kas pēta ekoloģisko jūtīgumu jeb attiecību veidošanu ar dabu – tās elementiem, laika ritējumu un klusumu.

Vai esat dzirdējuši horeogrāfus runājam par balss saitēm, par balss vingrinājumiem? Horeogrāfe un izpildītāja Jana Jacuka savā jaunākajā darbā „HA” pēta balsi kā horeogrāfisku izteiksmes līdzekli, un balss kompozīcijas veido izrādes horeogrāfiju. Pirmā sastapšanās ar publiku notikusi Amsterdamā, savukārt šovakar pirmizrāde Latvijā, Ģertrūdes ielas teātrī. Aizsākums izrādei „HA” saistīts ar izstādi „Lietisko pierādījumu muzejs”, ko Jana Jacuka veidoja kopā ar līdzautori Lauru Stašāni.

Nupat klajā nākusi dzejnieces un rakstnieces Ingas Gailes uz ilgus gadus tapuša pētījuma bāzes radītā luga „Sliktā māte”. Lugas centrālais tēls odiozā, pretrunīgā un visādā ziņā paradoksālā latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe Asja Lācis. Kas ir Asja? Vieniem noteikti spoža, neatkarīga un pat valdonīga sieviete, citiem savukārt greizsirdības iemesls, turklāt teju Eiropas filozofijas elites līmenī, jo tieši Asjas dēļ uz Rīgu devās slavenais literatūrkritiķis un filozofs Valters Benjamins, tādējādi sadusmojot un liekot ienīst Asju tādai filozofijas slavenībai kā Teodors Adorno. Par spēku, izdzīvotspēju, kaislību pret teātri un nepielūdzamību attiecībās ar vīriešiem saruna ar lugas autori Ingu Gaili un Asjas mazmeitu Māru Ķimeli.

Galerijā "Māksla XO" atklāta angļu fotomākslinieka, gaismas un attēla pētnieka Deivida Penija jaunāko darbu izstāde „Atvērtie lauki”. Tā ir viņa pirmā personālizstāde Latvijā. Izstāde tapusi, Deividam Penijam sadarbojoties ar fiziķiem Karaļa koledžā Londonā (King’s Kollege London).