Kultūras rondo

Par 2025. gada vārdu atzīts "klausiņas" līdz šim par "ieaušiem" dēvēto "austiņu" vietā, nevārdu – "trigerēt", bet spārnoto teicienu – Ginta Zilbaloža teiktais, saņemot "Oskara" balvu par filmu "Straume", – "Mēs visi esam vienā laivā!". Rīgas Latviešu biedrības valdes izraudzītais 2025. gada savārstījums, ko paziņoja biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, ir virsraksts "Latvijas Vēstneša" vietnē – ""Rīgas meži" aicina izstaigāt krāšņās galvaspilsētas puķu dobes – veltījumu Skolēnu dziesmu un deju svētkiem". Aptauju par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu jau 23. gadu rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību.

Uz ko tiecamies latviešu skatuviskajā dejā? Par procesu, kā latviskie raksti mainās mūsdienās un kādi vaibsti iezīmē skatuvisko deju, pārlūkojot Jaunrades deju konkursa rezultātus, pārrunājam Kultūras rondo ar horeogrāfiem Ilzi Mažāni, Diānu Gavari, Juri Goguli un Jāni Ērgli. 24. janvārī Valmieras Kultūras centrā norisinājās 25. Jaunrades deju konkurss. Žūrijas vērtējumam tika nodotas 60 latviešu skatuviskās dejas, ko radījuši 27 horeogrāfi. Tikko esam uzzinājuši arī rezultātus – vairāk nekā puse no šīm dejām dažādās dejotāju grupās ir saņēmušas pirmo, otro vai trešo vietu. Kultūras rondo studijā ir četri dejas meistari, kuri šīs dejas radīja, vērtēja vai šoreiz vienkārši vēroja. Tā ir Jaunrades deju konkursa žūrijas priekšsēdētāja, horeogrāfe un deju svētku virsvadītāja Ilze Mažāne, tautas deju ansambļa „Rotaļa” mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe Diāna Gavare, deju ansambļa „Pērle” repetitors un horeogrāfs Juris Gogulis un tautas deju ansambļa „Teiksma” vadītājs, horeogrāfs un deju svētku virsvadītājs Jānis Ērglis.

Televīzijas saturs pašiem mazākajiem – tiem, kuri skolā vēl neiet. Par izglītojoši izklaidējošajiem darbiem bērniem Kultūras rondo pārrunājam ar "Urga, Jo un Po" režisori Ilzi Lasmani-Broži un "Tutas lietu" radītāju, režisori Martu Selecku. Cik viegli pārsātinātajā ārvalstu TV piedāvājumā ir iegūt bērnu uzmanību ar oriģinālsaturu latviešu valodā un ko tas prasa no veidotājiem?

Kādā krāmu tirdziņā režisors Toms Treinis iegādājās Ēriha Kestnera grāmatu “Mazais cilvēks”. Stāsts par piecus centimetrus nelielo Maksīti viņu tik ļoti piesaistīja, ka režisors izlēma darbu iestudēt uz teātra skatuves. Uz skatuves dēļiem nonācis stāsts, kuru viscaur caurvij cirka pasaule, lai gan pašu Tomu Treini bērnībā biedēja burvju triki. Kādēļ tad radusies šāda izrāde un kā tieši cirka pasauli ierauga paši aktieri? Iestudējums “Mazais cilvēks” Valmieras teātrī ir izrāde jaunākā skolas vecuma bērniem.

17. janvārī Vācijas galvaspilsētā Berlīnē tika pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Šos Eiropas kino „Oskarus”, kuriem gan sava tik skanīga vārda nav, pirms 37 gadiem dibināja grupa tobrīd spožāko Eiropas kino veidotāju. Viņu vidū bija arī zviedru kinorežijas klasiķis Ingmars Bergmans, kura vārds savukārt nesaraujami ir saistīts ar norvēģu kino leģendu Līvu Ulmani. Un tieši viņa šogad saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu. „Aktrise, režisore, rakstniece, māte, precējusies, šķīrusies, sieviete. Ļoti īpaša sieviete,” – tā Līvu Ulmani pieteica Eiropas Kinoakadēmijas prezidente, aktrise Žiljeta Binoša, īsi atgādinot aktrises krāšņo dzīvesstāstu: dzimusi Tokijā, ilgus gadus dzīvojusi Ziemeļamerikā, studējusi Londonā, uz Norvēģijas teātra skatuves debitējusi ar Annas Frankas lomu un strauji kļuvusi par pieprasītu aktrisi gan teātrī, gan kino. Lai gan viņas pasaules slavu bieži saista ar Ingmaru Bergmanu – Ulmane spēlēja 10 viņa filmās un piecus gadus bija arī viņa dzīvesbiedre –, vēl pirms iepazīšanās ar Bergmanu 24 gadu vecumā viņas kontā bija septiņas filmas. Un viņa nekad nav palikusi Bergmana ēnā, gan bagātīgi spēlējot pie citiem režisoriem, gan par režisori kļūstot pati. Uzņēmusi piecas filmas, strādājusi ar dažiem no spožākajiem Holivudas aktieriem un par sev īpaši tuvām sauc aktrises Keitu Blanšetu un Džesiku Častinu. Kad dažas stundas pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas Līva Ulmane ierodas uz tikšanos ar saujiņu Eiropas kultūras žurnālistu, nelielā interviju telpa uzmirdz un žurnālisti kļūst viegli sapņaini. Astoņdesmit septiņus gadus vecā aktrise pārlaiž roku nevainojamajai frizūrai, velta sirsnīgu rokasspiedienu katram sarunbiedram un labprāt dalās atmiņās, kāpēc savulaik kļuva par aktrisi. -- Savu aktīvo aktrises un režisores karjeru Līva Ulmane ir noslēgusi, un uz daudzajiem jautājumiem, vai varbūt tomēr kādreiz vēl nofilmēsies, 87 gadus vecā norvēģu kino grandāma atbild ar laipnu, bet noteiktu nē. Pat ne sava un Ingmara Bergmana mazdēla Halfdana Ulmana Tendela filmās. Tendels šobrīd ir viena no jaunajām norvēģu kinorežijas zvaigznēm, kurš pērn saņēma Eiropas Kinoakadēmijas debijas balvu.

Saruna par spēcīgām sievietēm kino ekrānos un kameras otrā pusē. Kā viena no labākajām pērnā gada Eiropas spēlfilmām uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendēja arī vācu režisores Mašas Šilinskas (Mascha Schillinski) filma „Lūkojoties saulē”. Ar anglisko nosaukumu „Sound of Falling” jeb „Kritiena skaņa” šī divarpus stundu garā, apzināti nesteidzīgā kino glezna pērn apbūra Kannu kinofestivāla žūriju, kas tai piešķīra īpašo Žūrijas balvu. Ar režisori Mašu Šilinsku tiekamies apaļā galda intervijā dažas stundas pirms balvu pasniegšanas. Filma „Lūkojoties saulē” ir neparasts kino darbs: tie ir stāsti par četrām jaunu sieviešu paaudzēm, kas simt gadu garumā dzīvo vienā un tajā pašā lauku mājā, nelielā ciematā Vācijas ziemeļaustrumos. Stāsti par šo sieviešu likteņiem, par ķermeņa atmiņu un dzīvēm, kas viena otru spoguļo par spīti laika distancei. Šilinska atklāj, ka šī filma izaugusi no ilgām sarunām un kāda ļoti konkrēta atraduma – proti, pašas lauku mājas. Maša Šilinska: Ar filmas līdzautori Luīzi Petersu esam draudzenes kopš pusaudža gadiem, un mēs jau ilgi bijām runājušas par tādiem jautājumiem kā – kas ir iekodēts mūsu ķermenī un kas mūs nosaka, vēl pirms esam piedzimuši? Mēs vācām dažādus piemērus par traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet bija izaicinoši to attēlot filmā, jo mūs interesēja lietas, ko nevar saskatīt ar aci vai nosaukt vārdā. Viss kļuva taustāmāk, kad mēs atradām šo vēsturisko māju Ziemeļvācijā un sapratām, ka tā varētu kļūt par ietvaru mūsu jautājumiem. Šī ēka tika pamesta pirms kādiem 50 gadiem, un tā izskatās tieši tā, kā pēdējie īpašnieki to atstāja – līdz tam, ka var redzēt, kur saimnieks ēda brokastis.” Maša Šilinska sarunas laikā ik pa brīdim pārslēdzas starp angļu un dzimto vācu valodu, un par valodu atšķirībām mēs arī turpinām, jo interesants ir stāsts par filmas nosaukumu. Gandrīz četru gadu garumā filmas nosaukums esot bijis „Doctor Says I’m Fine, but I’m Feelin’ Blue”, ko latviski varētu tulkot apmēram kā „Ārsts saka, ka viss ir labi, tomēr es skumstu”.

Pārkāpjot mākslas galerijas “ASNI” slieksnim šobrīd var ieraudzīt vēl kādu slieksni un pārmaiņu posmu. Galerijā aplūkojami Aleksandra Brežes jaunākie darbi, kas vēsta par pārmaiņām viņa karjerā. Izstādē ir atsauce arī uz Margaritas Stārastes grāmatām. Mākslinieks Aleksandrs Breže augstāko izglītību ieguvis Amsterdamā. Vairākus gadus strādājis kā grafiskais dizaineris, savukārt pēdējos gados nolēmis darbības lauku mainīt, pievēršoties funkcionālu mākslas darbu veidošanai. Mākslinieks ir atgriezies Latvijā, kā arī nupat kā atklājis jaunāko personālizstādi mākslas galerijā “ASNI”. Saplūšanu starp funkcionālo dizainu un mākslas darbiem Aleksandra Brežes izstādē var iepazīt līdz 15. februārim.

Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūzikls „Agrā rūsa” 24. janvārī piedzīvos pirmizrādi Daugavpils teātrī.Šim mūziklam tā jau būs ceturtā skatuviskā versija. Uz Daugavpils teātra skatuves mūziklu uzņēmies iestudēt režisors Oļegs Šapošņikovs. Mūzikla pamatā ir Elīnas Zālītes romāns „Agrā rūsa”, kurā atainota pagājušā gadsimta 30. gadu Latvija. Par šī darba būtiskāko vērtību atzīts galvenās varones psiholoģiskais risinājums – cilvēka kompromiss ar savu sirdsapziņu. Romāns plašāk kļuva pazīstams pēc tam, kad 1979. gadā Rīgas kinostudijā Gunāra Cilinska režijā tika uzņemta filma „Agrā rūsa”. 2007. gadā pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja mūzikls „Agrā rūsa”, ko pēc Zālītes romāna motīviem veidoja komponists Jānis Lūsēns un dzejnieks Pēteris Brūvers. 2010. gadā tā atjaunotā versija bija skatāma Valmieras teātrī. Trešo atjaunojumu īstenoja „Producentu grupa 7” 2023. gadā. Un šis gads sāksies ar mūzikla „Agrā rūsa” iestudējumu jau Daugavpils teātra versijā. Mūzikls „Agrā rūsa” ir stāsts par jaunas lauku meitenes alkām pēc greznas dzīves un tajā pašā laikā arī dārgu samaksu par veiktajām izvēlēm. Šogad savu skatuvisko versiju šim mūziklam skatītājiem piedāvās Daugavpils teātris. Izvēle pieķerties tieši šim mūziklam nenāca viegli, atklāj režisors Oļegs Šapošņikovs. „Ceļš uz to šoreiz nebija īss. Aptuveni divus gadus mēs kopā ar kolēģiem teātrī – dziedātājiem, dejotājiem meklējām idejas – ko darīt tālāk? Daugavpils teātris regulāri iestudē muzikālas izrādes dažādās valodās, un, ņemot vērā, ka mūsu iepriekšējais mūzikls, kas bija iestudēts latviski un latgaliski, „Pa laimes lāča pēdām”, jau bija savu mūžu pabeidzis, mums šis jautājums bija ļoti aktuāls. Mēs noklausījāmies ap 10 mūziklus, kas bija pieejami dažādos ierakstos, domājot par to, kas šeit būtu vispiemērotākais. Un te nav runa tikai par to, ko var pavilkt aktieru, dejotāju, dziedātāju sastāvs, bet arī par to, cik tas ir aktuāli, par ko mēs gribam parunāt. Tā mēs nonācām pie secinājuma, ka vislabākais mūsu teātrim būtu tieši mūzikls „Agrā rūsa”.” Daugavpils teātrim mūzikls „Agrā rūsa” būs sava veida izaicinājums, kurā līdztekus aktiermākslai svarīga loma būs dejas un mūzikas izpildījumam.

Kultūras rondo tiekamies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktori Indru Lūkinu un komponistu Arturu Maskatu. Sarunas uzmanības lokā ne tikai Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, bet arī Latvijas koncertdzīves aktualitātes Rīgā, Rēzeknē un citur. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiks 27. janvārī Rīgas Kongresu namā. Kā allaž uz vienas skatuves satiksies visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, jaunu elpu piešķirot nepelnīti piemirstām klasiskām vērtībām un mūslaiku meistardarbiem, sabalsojoties ar spilgtiem pašmāju solistiem un godinot arī komponistus – jubilārus. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults esot tā mākslinieciskajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam, vakaru ieskandinās 170. gadskārtā sumināmā Jurjānu Andreja “Simfonisks allegro”. Tieši šis 1880. gadā darinātais darbs uzskatāms par latviešu simfoniskās mūzikas pamatakmeni, un tieši šī opusa 125. gadskārta savulaik mūzikas vēsturnieku Arnoldu Klotiņu rosināja 2005. gadu pasludināt par “Latviešu simfoniskās mūzikas gadu”, kura izskaņā rīkotais vērienīgais lielkoncerts arī kļuva par Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīcijas aizsākumu. Gluži tāpat kā toreiz, arī šajā koncertā Jurjānu Andreja romantiska dramatisma spriegotā partitūra sabalsosies ar Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Pētera Vaska skaņumākslu. Šai 2026. gada jubilāru saimei 2026. gada prgrammā pieplusojams arīdzan Volfgangs Dārziņš. Pētera Vaska Otro koncertu vijolei un orķestrim “Vakara gaismā” lielkoncertā atskaņos vijolniece Vineta Sareika, diriģents Normunds Šnē un viņa dibinātais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”. Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 120. gadskārtu, lielkoncerta programmu kuplina viņa 19. simfonija. To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā Savukārt Romualda Kalsona simfoniskā poēma “Retrospekcija” skanēs diriģenta Kaspara Ādamsona un Liepājas Simfoniskajam orķestra lasījumā. Savukārt saspēlē ar pianistu Reini Zariņu izskanēs Volfganga Dārziņa Otrais koncerts klavierēm un orķestrim.

„Krūmu zvaigznājs” – tā sauc Talsu mākslinieku jaunāko izstādi, kas pirms nedēļas atklāta Jūrmalas muzejā, un tajā skatāmi 13 autoru darbi. Talsu mākslinieki jau vairāk nekā 40 gadus sevi dēvē par Talsu Krūmu mākslas grupu. Kopīgas izstādes, ceļojumi, mākslas akcijas, arī līdzīgi mākslas kritēji un humora izjūta ir tas, kas viņus vieno. Talsu Krūmu mākslas grupas izstāde „Krūmu zvaigznājs” Jūrmalas muzejā būs skatāma līdz 1. martam.

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Vienam attēlam dot vairākas nozīmes – interesē starpdisciplināro mākslinieci Agati Tūnu, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas. Jaunākajā izstādē „Familiar/ Līdzbūtne” Agate Tūna atskatās uz līdz šim paveikto, tāpēc sastapsim tēlus no iepriekšējām izstādēm. Doma par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu – līdzbūtni. Par paveikto māksliniece izvirzīta Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā „Gada māksliniece”. Agates Tūnas izstāde „Familiar/ Līdzbūtne” Galerijā 427 skatāma līdz 21. februārim.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi. Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Iespējams, ka gada beigās esat pamanījuši, ka izdevniecībā “Strāva” izdota vēl viena grāmata – “7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija”, kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Viens no projekta vadītājiem, rakstnieks Lauris Bērziņš sarunā ar “Kultūras rondo” izceļ, ka pēdējos piecos gados Latvijā ir literatūras bums. Rakstīšana esot modē. Kā ir Igaunijā un Lietuvā? Un kas kopīgs un atšķirīgs Baltijas jauno autoru starpā?

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.

Eiropas Kinoakadēmija nosaukusi Eiropas kino industrijas izcilības. Balvu pasniegšanā klāt bija arī Latvijas Sabiedriskais medijs, sekojot līdzi mūsu „Dieva suņa” gaitām, kas bija nominēts animācijas filmu kategorijā. Lai gan filma balvu šoreiz neieguva, starptautiskajai kino pasaulei spoži apliecināja, cik dažāda animācijas valoda var nākt arī no tik nelielas valsts kā Latvija. ““Dieva suns” ir “smagais metāls”. Rotoskopēta animācijas filma, kuras darbība risinās 17. gadsimta Baltijā, par raganu medībām, vilkati un sātana pautiem. Murgs, kuru nespēsiet aizmirst,” tik krāšņi animācijas pieciniekā Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā tika pieteikta brāļu Ābeļu filma, nešaubīgi izceļoties uz ierastā bērnu un ģimenes animācijas fona. Balvu animācijas filmu kategorijā ieguva franču zinātniskās fantastikas filma bērniem „Arco”. Kad svētdienas rītā tiekamies ar “Dieva suņa” komandu – režisoriem Lauri un Raiti Ābelēm, mākslinieku Hariju Grundmani un scenāristu Ivo Briedi – viņu noskaņojums ir neviltoti pacilāts, un par neiegūto balvu viņi daudz nebēdā. Lielāki par balvu ir citi ieguvumi. Brāļi smejas, ka ballītē pēc ceremonijas sadraudzējušies ar slaveno katalāņu aktieri Serdži Lopezu (Sergi López), kurš bija nominēts par lomu filmā “Sirāts”, un aicināšot viņu spēlēt savā nākamajā filmā “Vāgners un Sātans”. Scenārists Ivo Briedis saticis un pie saviem studentiem uz Rīgu uzaicinājis britu avangarda klasiķi Džonu Smitu. Vārdu sakot, “Dieva suņa” starptautiskā parāde atvērusi durvis personiskiem kontaktiem, saka Lauris Ābele. Tas viņam ir svarīgākais. Raitis Ābele piekrīt. Eiropas Kinoakadēmijas balvai šogad esot tikuši izskatīti 42 animācijas filmu pieteikumi, tātad izredzes tikt nominantu pieciniekā bija vairāk nekā viens pret astoņi. ASV strādājošais filmas itāļu producents ar skanīgo vārdu Džovanni Labadesa (Giovanni Labadessa) “Dieva suņa” iekļūšanu starp nominantiem vērtē kā veselīgu attieksmi pret Eiropas kino daudzveidību.

Eiropas Kinoakadēmija nosaukusi Eiropas kino industrijas izcilības. Berlīnē aizvadīta Eiropas kino balvas 38. ceremonija, kurā apbalvoja 2025. gada labākās filmas un kino māksliniekus. Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) gada filmas balvu žūrija šogad piešķīra Joahima Trīra filmai "Sentimentāla vērtība". Iespaidus Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā un pārdomas par Eiropas kino Kultūras rondo pārrunājam ar kino kritiķēm Kristīni Simsoni un Dairu Āboliņu. Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā klāt bija arī Latvijas Sabiedriskais medijs, sekojot līdzi mūsu „Dieva suņa” gaitām, kas bija nominēts animācijas filmu kategorijā un, lai gan balvu šoreiz neieguva, starptautiskajai kino pasaulei spoži apliecināja, cik dažāda animācijas valoda var nākt arī no tik nelielas valsts kā Latvija. Balvu šajā kategorijā ieguva franču zinātniskās fantastikas filma bērniem „Arco”.

Hercam Frankam – vienam no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, janvārī atzīmējam simtgadi. Kultūras rondo tiekamies ar kinozinātnieci Zani Balču, kura ir scenārija līdzautore topošajai filmai „Hercs Franks. Dzīve pēc nāves”, un kinorežisori Kristīni Briedi, kura ir viena no autorēm dokumentālajai filmai „Laika tilti" par Baltijas dokumentālo kino un tā režisoriem. Raidījumā skan arī fragments no intervijas ar Hercu Franku pirms 25 gadiem. Un var teikt, ka viņa simtgadi svinēs gan kinoskolā Rīgā, gan Pompidū centrā Parīzē.

Berlīnē rīt, 17. janvārī, paziņos Eiropas Kinoakadēmijas balvas laureātus. Nominantu vidū Latvijas pilnmetrāžas animācijas filma „Dieva suns”. Režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles filma "Dieva suns" nominēta kategorijā "Labākā animācijas filma", tātad pretendē arī uz galveno balvu "Eiropas filma 2025". Pilnmetrāžas animācijas kategorijā ir vēl četri Eiropas animācijas kinodarbi – "Arco" (Francija), "Little Amelie" / "Amélie Et La Métaphysique Des Tubes" (Francija), "Olivia and The Invisible Earthquake" / "L’olívia I El Terratrèmol Invisible" (Spānija, Francija, Beļģija, Šveice, Čīle), "Tales From The Magic Garden" / "Pohadky po babicce" (Čehija, Slovākija, Slovēnija, Francija). Ja pērn ar "Straumi" Latvijas vārds šajā Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju sarakstā nokļuva pirmo reizi pēc ļoti ilgiem laikiem, tad šogad jau otro gadu pēc kārtas Latvijā tapusi filma ir ieguvusi nomināciju. Eiropas Kinoakadēmija ir pamanījusi un novērtējusi arī šo žanriski pavisam citādāko animācijas darbu "Dieva suns". No visiem nominantiem "Dieva suns" ir vienīgā strikti pieaugušajiem domātā animācijas filma. Lai gan paši animatori iestājas par to, lai animācijas žanrs netiktu uzskatīts tikai par "multenēm bērniem", liela daļa pasaulē topošo animācijas filmu pamatā ir mērķētas tieši bērnu un pusaudžu auditorijai.

Somijas pilsēta Oulu un Slovākijas pilsēta Trenčīna ir 2026. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas. No 16. līdz 18. janvārim Oulu norisinās atklāšanas festivāls, kurā līdzās koncertiem ir arī hokejs – Somijas nacionālais sporta veids. 16. un 17. janvārī nodibinājums "Liepāja 2027" arī ir daļa Oulu – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2026 oficiālā atklāšanas festivāla. Somijā Liepāja 2027 viesojas ar interaktīvo stendu “Liepājas kultūra silda”, aicinot apmeklētājus piedzīvot Liepājas kultūru un vasaras noskaņu pašā ziemas vidū. Plašāk par liepājnieku līdzdalību festivālā stāsta "Liepājas 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne.

Par “Dejas māja Rīgas cirkā” pilota gadu un Rīgas cirka un Dejas mājas mijiedarbību Kultūras rondo saruna ar Horeogrāfijas asociācijas valdes priekšsēdētāju Agnesi Bordjukovu, dejas kritiķi un kuratori, “Dance.lv Žurnāls” redaktori, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi un Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu. “Dejas māja Rīgas cirkā” ir jauna laikmetīgās dejas iniciatīva, kas 2026. gadā tiek īstenota kā pilota programma. Tās mērķis ir stiprināt laikmetīgās dejas pamanāmību, profesionālo kapacitāti un atpazīstamību Latvijas un starptautiskajā skatuves mākslas vidē, vienlaikus veidojot stabilu, ilgtspējīgu platformu nozares attīstībai. Programmas pilota gads ir vērsts uz kvalitatīvu, redzamu un profesionāli pārliecinošu rezultātu sasniegšanu — mākslinieciskā, organizatoriskā un komunikācijas līmenī. Šie rezultāti ir būtisks pamats ilgtermiņa sadarbībai starp laikmetīgās dejas nozari un Rīgas cirku, kā arī programmas turpmākai attīstībai plašākā mērogā.

Zemessargi ikdienā ne tikai pilda darba pienākumus, bet arī brīvo laiku pavada kopā ar citiem kolēģiem, nododoties mūzikai. Zemessardzes orķestra un kora dalībnieki šobrīd gatavojas barikāžu piemiņas koncertam "Mēs nosargājām Latviju", ko nedēļas nogalē aizvadīs Ķīpsalas izstāžu hallē. Ko mūsdienu sabiedrībā vajadzētu ņemt vērā, novērtējot barikāžu notikumus un to iespaidu uz mums? Mūziķe Ieva Akuratere, kura uzstāsies koncertā kopā ar grupu "Pērkons", Kultūras rRondo uzsver, ka, viņasprāt, drosme un cilvēku mīlestība būs tā, kas palīdzēs saglabāt mūsu tautu. Kā uzskata zemessargi?

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”. „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

Lestenes baznīca lēni un pamatīgi atgūst savu barokālo greznību, kas savulaik smagi cieta Otrajā pasaules karā un padomju gadu vandālismā. Tur pamazām tiek likti pamati jaunu ērģeļu izbūvei, ko ērģelbūves meistars Jānis Kalniņš ar cerīgu humoru sauc par savu „pēdējo opusu”. Savulaik par „baroka pērli” dēvēta, Otrā pasaules karā bojāta, padomju laikā no vandālisma cietusi, Lestenes baznīca pamazām atdzimst. Daudz kas jau atjaunots - altāris, kancele un lustras ieguvušas kādreizējo grezno izskatu. Aizvadītajās brīvdienās Lestenes baznīcā pulcējās ērģeļu ekspertu komiteja, lai dabā redzētu ērģeļu prospektu, kas uz kādu brīdi novietots dievnamā, un lai spriestu par ērģeļu būves gaitu. Izveidots Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, un Lestenes baznīcas atjaunošanai iespējams ziedot ikvienam.

Augstākās izglītības studiju programma animācijā vairs nav tikai sapnis, bet konkrēts projekts, pie kura strādā Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis un animācijas filmu režisors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons. Ar viņiem tiekamies Kultūras rondo. Īsi pirms Ziemassvētkiem valdība pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma deva zaļo gaismu jaunas augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei un finansēšanai. Tas ir viens no taustāmākajiem ilgtermiņa ieguvumiem filmas „Straume” spožajiem panākumiem pasaulē, lai dotu stingrāku pamatu animācijas profesionāļu sagatavošanai pašu mājās. Kā top šī programma? Izskatot Kultūras ministrijas (KM) sagatavotu informatīvo ziņojumu "Par animācijas studiju programmas izveidi un nodrošināšanu", Ministru kabinets (MK) 22. decembra sēdē lēma to konceptuāli atbalstīt, veicinot Latvijas animācijas nozares mērķtiecīgu izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un starptautisko sadarbību. KM, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā iekļauts risinājums, kas paredz nodrošināt valsts budžeta finansējumu studiju programmas animācijā izveidei un īstenošanai. Piedāvātais risinājums augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei paredz kopīgas starptautiskas bakalaura studiju programmas izveidi un nodrošināšanu, piesaistot nozares pārstāvjus un ārvalstu sadarbības partnerus. LMA un LKA animācijas studiju programmas izveidei 2025. gadā tiek nodrošināts valsts budžeta finansējums 160 240 eiro apmērā, studiju vietu bāzes nodrošināšanai 2026. gadā – 25 546 eiro, bet 2027. gadā un turpmāk ik gadu – 76 637 eiro. Valsts budžeta finansējums studiju programmas izveidei un īstenošanai tiek nodrošināts, veicot iekšējo līdzekļu pārdali esošā valsts budžeta ietvaros, informē Kultūras ministrijā.

Mākslinieks Oto Holgers Ozoliņš nupat aizvadījis gadu Londonā, rezidencē. Pašreiz viņš turpina studijas doktorantūrā apvienotajā mākslas augstskolu (Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) kopīgi īstenotajā programmā. Mākslinieks pievēršas procesā balstītai tēlniecībai, pētot personīgās izaugsmes tēmas un pretojoties dīkstāvei. Par to pārliecinājāmies arī izstādē “Procesa artefakti” Tallinas ielas kvartāla laikmetīgās mākslas telpā “TUR”.

Kultūras rondo devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī, lai ar jauno muzeja direktoru Tomu Ķikutu iezīmētu muzeja turpmāko attīstības ceļu un izaicinājumus, kā arī ielūkotos arī topošajās Vēstures muzeja jaunajās ekspozīcijās. Pirmā no tām – „Straumējot laiku” – apmeklētājus plāno uzņemt no marta beigām, bet vasaras beigās durvis vērs otrā ekspozīcija – „Livonijas pilis” – Rīgas pils pagrabstāvā. Gada beigās sekos stāsts par pašas Rīgas pils vēsturi, bet ceturtā ekspozīcija būs veltīta sakrālajai mākslai. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pēc neplānoti gariem 10 gadiem pagaidu telpās Brīvības bulvārī („Saktas mājā”) sācis iekārtot ekspozīcijas atjaunotajās Rīgas pils telpās. Pirmo nedēļu muzeja direktora kurpēs nostaigājis līdzšinējais direktora vietnieks, vēsturnieks Toms Ķikuts. Pie jaunajiem pienākumiem viņš ķēries ar lielu enerģiju un atvērtību žurnālistiem. Līdz ar atgriešanos Rīgas pilī muzejam par sevi jāstāsta atkal jauns stāsts, un Ķikuts to apņēmīgi veido par muzeju kā atvērtu, sarunāties gribošu institūciju ar augsti profesionāliem pētniekiem un rūpīgu krājuma darbu, visus muzeja darbības „pamatvaļus” turot stingrā līdzsvarā.

Paziņoti šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominanti un Balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā laureāts. Kultūras rondo kopā ar nozares ekspertiem pārrunājam situāciju filmu mākslā. Dažus pieturpunktus Latvijas kino ainā ieliekam kopā ar "RigaIFF" radošo direktori Sonoru Broku un scenāristi un producenti Līgu Gaisu. Ierakstā uzklausām Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” dokumentālo filmu atlases komisijas ekspertu, operatoru Kasparu Braķi un Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas ekspertu, režisoru Uģi Olti. 8. janvārī preses konferencē tika izziņoti 2025. gada Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominanti. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņems kaskadieris Jānis Uldis Veispals, kura profesionālā darbība vairāk nekā piecu gadu desmitu garumā sniegusi būtisku ieguldījumu Latvijas kino attīstībā. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominācijas saņēmušas 36 filmas no pieteiktajām 85. Visvairāk nominācijas – sešpadsmit – saņēmusi režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma "Lotus". Trīspadsmit nominācijas saņēmusi režisora Dzintara Dreiberga filma 'Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Animācijas filmu kategorijā līdere ir režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles animācijas filma "Dieva suns" ar astoņām nominācijām, savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar septiņām nominācijām ir režisores Kristas Burānes pilnmetrāžās dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija. Lielā Kristapa pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā Rīgas Kongresu namā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pašlaik skatāma izstāde „Patvērums vienradzim”, veltīta latviešu tekstilmākslinieka Georga Barkāna simtgadei – vienam no ietekmīgākajiem tekstilmāksliniekiem 20. gadsimta otrajā pusē. Izstādē iekļauti vērtīgākie darbi no Georga Barkāna radošā mantojuma, rādot mākslinieka un viņa sievas Dzidras Ozoliņas milzīgās darbaspējas. Izstādi pavada vairāki notikumi. Laima Slava apmeklēja Sarunas muzejā. Georga Barkāna izstādi pavadošie notikumi turpinās: 21. janvārī mākslas zinātnieces Līvas Špūles priekšlasījums sniegs ieskatu tekstilmākslinieka dzīvē un daudzpusīgajā darbībā. Savukārt 27. janvārī ciklā „Senioru rīti muzejā” tikšanās ar stikla mākslinieku Daini Gudovski, kurš dalīsies personiskās atmiņās par draugu un izcilo pedagogu Georgu Barkānu.

Turpinām iepazīt tekstus kolektīvajā monogrāfijā “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Šoreiz lielāku uzmanību pievēršam Baltijas vācietēm un latviešu tautasdziesmām vāciski sarunā ar literatūras zinātnieci Māru Gruduli un runājam par sieviešu vēsturi kopumā starp publisko, privāto un politisko ar šīs monogrāfijas sastādītāju literatūras zinātnieci Evu Eglāju-Kristsoni. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Par sieviešu balotēšanos Saeimas vēlēšanās un deputātes darbu Ceturtajā Saeimā ar pētniecēm runājām jau decembrī. Ineta Lipša un Liene Dreimane stāstīja par sieviešu tiesību aktīvistēm starpkaru Latvijā un biedrošanās brīvības nozīmi, izceļot ietekmīgākās sievietes politikā, piemēram, Bertu Pīpiņu, Zelmu Cēsnieci-Freidenfeldi un Aspaziju.

Par gleznotāju Ojāru Ābolu un izstādi “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kas pievēršas Latvijas okupācijas laika mākslas realitātei starp padomju diktātu un neangažētu mākslu, starp komunistisko un prorietumniecisko, Kultūras rondo studijā izvaicājam mākslas zinātnieci, izstādes kuratori Elitu Ansoni. Ierakstā uzklausām mākslas kritiķi Jāni Borgu, kuru ļoti ietekmējusi Ojāra Ābola personība. No 10. janvāra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) būs apskatāma Ojāra Ābola darbu izstādē “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”. Gleznotājs Ojārs Ābols. Nācis no ģimenes, kur māte ir sociāldemokrāte. Pats sevi uzskatījis par eirokomunistu. Bijis modernitātes karognesējs laikmetīgajā mākslā Latvijā. Arī mākslas teorētiķis. Piedzīvojis gan varas atkušņus, gan iebiedēšanu. Ojāru Ābolu zinām arī kā mākslinieces 'Dzemmas Skulmes dzīvesbiedru. Un dažas dienas (līdz 25. janvārim) muzejā vienlaikus būs skatāmas abu mākslinieku – gan Ojāra Ābola, gan Džemmas Skulmes darbu izstādes. -- Gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols (1922–1983) mūsdienās tiek vērtēts kā viens no ievērojamākajiem Latvijas 20. gadsimta 60.–70. gadu avangarda pārstāvjiem, laikmetīgās mākslas domas līderis un konceptuālās mākslas iedvesmotājs. Izstāde “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kura no 2026. gada 10. janvāra līdz 10. maijam norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Lielajā zālē, piedāvā daudzslāņainu skatījumu uz mākslinieku, kura radošā un politiskā biogrāfija atklāj spriedzi starp konformismu un nonkonformismu, starp padomju sistēmu un tieksmi pēc Rietumu modernisma. Sekojot Ojāra Ābola dzīves ceļam un mākslinieciskajām transformācijām, izstāde izgaismo arī sarežģītos Latvijas vēstures procesus 20. gadsimta otrajā pusē. Agrīnās sociālistiskā reālisma gleznas iezīmē autora darbību padomju ideoloģijas ietvaros, savukārt 1960. gados viņa daiļradē parādās brīvas radošās izvēles – skarbais stils, ekspresionisms, abstrakcija un konceptuāli gleznu cikli, ko iedvesmojusi saskarsme ar Rietumu mākslu. Līdz ar Ojāra Ābola izstādi klajā nāk grāmata – Dr. art. Elitas Ansones monogrāfisks pētījums “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie procesi uz Zemes”. Tas ir mēģinājums likt kopā abas Ābola dzīves daļas – komunistisko un prorietumniecisko, viņa konformismu un nonkonformismu, lai saprastu, kas tad īsti bija Ojārs Ābols.

Gaidot Normunda Naumaņa "Gada balvas mākslas kritikā" pasniegšanas ceremoniju jeb "NN nakti", kas 13. janvārī risināsies Latvijas Radio 1. studijā, Kultūras rondo sarunājamies ar balvas kandidātiem - teātra kritiķi Ati Rozentālu, literatūras kritiķi Arvi Vigulu, kino kritiķi Elīnu Reiteri un operas kritiķi Laumu Mellēnu-Bartkeviču. Ceremonijas paplašinātais nosaukums šogad ir "Kritikas jēgas pierādīšana visu mākslu mīļotājam". Par apbalvošanas ceremonijas režiju atbildīgs Mārtiņš Grauds, par scenāriju – Kārlis Vērdiņš un Ivars Šteinbergs, kurš arī uzņēmies vakara vadītāja lomu. Atis Rozentāls balvai nominēts par recenzijām "Stirnas gaitā" un "Revolveris pie deniņiem", kā arī par izvērstākiem rakstiem "Šekspīrs ar granātu" un "Tik ļoti intīmi un tomēr publiski". Arvis Viguls nominēts par dzejas krājumu recenzijām "Arkādijas arhitektūra", "Fejas balss" un "Freimaņa klucīši". Elīna Reitere nominēta par recenzijām "Lotus. Drosme izfantazēt vēsturi", "Dieva suns. Kino ekscess un nerātnās dainas", "Testaments. Daži jautājumi par Anatolu Imermani, vīriešiem un žurnālistēm", kā arī nozīmīgu pētniecisko rakstu "Anna LOL un kinoprofesionāļu atbildība". Lauma Mellēna-Bartkeviča izvirzīta par recenzijām "Baroka komikss operā", "Hermaņa metaforas liek raudāt pie mūra" un "Ekofeministiska kameropera bez laimīgām beigām". Jaunā kritiķa balvai izvirzīti pieci kandidāti: Arno Titovs, kas raksta par mūziku, Līva Marta Roze un Valters Liberts, kas raksta par literatūru, kā arī Rēzija Krieviņa un Signija Joce, kuras pievērsušās teātra kritikai. Balvas žūrijā darbojas Edīte Tišheizere, Anda Baklāne, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Andris Dzenītis, Santa Hirša un Ilmārs Šlāpins.

Mūsu kolēģi no Latvijas Radio 3 "Klasikas" šonedēļ svin 30 gadu jubileju, tāpēc Kultūras rondo studijā viesojas kanāla direktore Gunda Vaivode, galvenā redaktore Inga Saksone, programmas vadītāji Signe Lagzdiņa un Orests Silabriedis. Ar ko īpaša ir "Klasikas" dzimšanas dienas kūka? Atskatāmies uz "Klasikas" dzimšanas laiku, pārrunājam uzkrāto pieredzi un vēršam skatu nākamībā.

Gada jaukumi, izcēlumi un rūgtumiņš – Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem studijā aktieris Kārlis Arnolds Avots.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile. Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Par cilvēcību dizainā – tā Latvijas dizaina birojam "H2E" piešķirto balvu par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dizainu komentējuši starptautiskie eksperti. Slimnīcas sienas nav tikai sienas, tās var kļūt par atbalsta punktu, uzsver dizaina veidotāji Ingūna un Holgers Eleri. Šogad dizaina birojs "H2E" saņēmis vairākas prestižas starptautiskas atzinības, tai skaitā novērtēts "H2E" vadošo dizaineru Ingūnas un Holgera Eleru individuālais ieguldījums nozarē. Nopelnu balvu par paveikto devušies saņemt uz Sanfrancisko, ASV.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus.

Decembra sākumā ilggadējā Rēzeknes tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kopā ar vēl sešām Latvijas teātra mākslā nozīmīgām personībām tika uzņemta Latvijas Teātra Zelta fonda saimē un saņēma arī Māra Šustiņa darināto, apzeltīto Goda zīmi. Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kolektīvu vada jau vairāk kā 30 gadus, kuru laikā teātris vairakkārt piedalījies dažādos Latvijas teātra festivālos, un tā izrādes ir saņēmušas atzinību un izcilības balvas, izceļot gan pašas režisores darbu, gan aktieru sniegumu. Kā atzīst pati Māra, nokļūšana Latvijas Teātra Zelta fonda saimē viņai bijusi pārsteigums. Ar Māru Zaļaiskalns saruna par pieredzi, vadot Rēzeknes Tautas teātri.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) – Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu". Kultūras rondo sarunās un domās iepazīstam Ingas Ābeles Aspaziju, kopā pārrunājot viņas jaunāko romānu. Atveram arī Ingas Ābeles sastādīto Aspazijas dzejas izlasi. Inga ir audusi un ataudusi, no kurienes Aspazijai tā valoda, tēlainība un dramatisms. Un Tēva reize arī šoreiz skan vēl nedzirdēti. Šajā sarunā pauzes varbūt ir garākas nekā pierasts, un elpa vairāk dzirdama, bet šajā audeklā tas piedienas. Ļaujam laikam ritēt bez steidzināšanas.

Nupat klajā nākusi Zanes Zustas jaunākā grāmata „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. Stāstos apkopotas 13 grēksūdzes, kas tapušas pēc sieviešu patiesiem dzīves motīviem. Tāpēc būtiska šķiet autores piebilde tūlīt aiz virsraksta: „visi stāsti šajā pasaulē ir patiesi”. Savukārt grāmatas redaktore Anda Ogriņa uzsver, ka šajos stāstos mājo romantiski sapņi, satraucošas alkas, bailes un greizsirdība. Košs izvērtīsies stāsts jeb situācija ap grāmatas vāka attēlu. Grāmatas „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” atvēršanas pasākumu atklāj pati autore, nepiespiesti sarunājoties ar publiku. "Man ir ļoti liels prieks jūs redzēt, katru no jums, jo visus esmu ielūgusi un savā sirdī gaidījusi. Jā, šis vakars ir ļoti īpašs, jo šodien tiek atvērtas veselas divas grāmatas - grāmata bērniem un grāmata pieaugušajiem" tā Zane Zusta. Grāmatas "Slepenais ceļojums pie Zobmošķa" adresēta bērniem, un tā ir autores 14. grāmata. Starp citu, Zane Zusta savas literārās gaitas aizsāka 2015. gadā ar bērnu grāmatām par Pūcīti Ucipuci. Bet mēs šoreiz pievēršam uzmanību pieaugušo literatūrai un vakara turpinājumā atklātajam stāstu krājumam „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. "Šie ir stāsti par patiesiem cilvēkiem, par patiesām sievietēm, kas ir mums blakus. Tieši tāpēc jau tie ir tik interesanti. Par sievietēm, kas ir mums blakus, par sievietēm, kuras tiek krāptas, par sievietēm, kuras ir vienas, kuras pašas krāpj, par sievietēm, kurām mājās vairs nevedas sarunas un nav strīdu, bet ne tāpēc, ka viss būtu labi, bet tāpēc, ka vairs sarunu nav," atklāj Zane Zusta. "(..)Mani stāsti ir par to, kas notiek sievietes iekšējā pasaulē, kad tā nolemj - man pietiek! Bet šī grāmata nav pret attiecībām, tā ir par attiecībām, jo attiecībās ir divi cilvēki, un tā kalpos kā saruna, kā iespēja paskatīties uz otru, iespēja atcerēties par otru sev blakus."

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Kultūras rondo sarunājamies ar grāmatas autori Elīnu Apsīti un horeogrāfi Liliju Liporu, kura izveidojusi dokumentālu kustību eseju "Kā man gribas iet", kas balstīta Cimdu Jettiņas dzīvesstāstā un dienasgrāmatas piezīmēs. "Decembrim es krāsas noskatījos laukā – sniedziņš tā viegli pārbiris un viss pāri bij' tāds viscaur ar maigu zeltainumu, " tā reiz teikusi Jette Užāne. Elīnas Apsītes grāmatā "Jette Užāne. Dzīvais cimds" ir gan stāsti, gan cimdu fotogrāfijas, gan tehniskie zīmējumi. Savukārt "Kā man gribas iet…: ir kustību, vārdu un skaņu eseja, kas balstīta dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāsta motīvos. Izrādes mākslinieciskā iecere ir radīt kustību izrādi par fiziski nekustīgu cilvēku, atklājot, ka pat vislielākajos ierobežojumos iespējama izaugsme, brīvība un radošs piepildījums. Radošā komanda – Elīna Apsīte, Lilija Lipora, Edgars Lipors, Maija Švēdenberga, Egīls Kupčs, Raivis Apsītis. Izrādi vēl var noskatīties Spīķeru koncertzālē 22. decembrī plkst. 19.00

"Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" Aktrise Ieva Puķe savas vecmāmiņas hidrobioloģes Veltas Bodnieces dzīvesstāstu iemūžinājusi izrādē, kuras vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Katrīna Puķe. Par kopā izstāstīto stāstu saruna Kultūras rondo. "Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" – ar šādu šķietami neiespējamu jautājumu Ieva Puķe aicina mūs domāt par savas dzimtas stāstiem, iepazīstinot skatītājus ar savas vecmāmiņas Veltas Bodnieces skaudro, spīvas izturības un apbrīnojama gaišuma pilno dzīvesstāstu. Tikko nosvinējusi savu 50 gadu jubileju, Ieva Puķe kāpj uz Valmieras teātra Jaunās zāles skatuves un lasa šo dzīvesstāstu skatītājiem. Lai gan pusotru stundu garo ceļojumu savas mammas Svetlanas Bless mammas Veltas Bodnieces dzīves pagriezienos Ieva Puķe izstāsta pirmajā personā, viņa izvairās to saukt par izrādi, bet drīzāk – par lasījumu. Jo savu vecmāmiņu viņa netēlo. Vienkārši – ir viņai blakus, balsī iedzīvinot vecmāmiņas mūža nogalē pierakstītās atmiņas. Par maza bērna došanos līdzi tēvam – sarkanajam strēlniekam – uz Padomju Krieviju un izaugšanu tur, par Staļina represijām un traģēdijām ģimenē, par zināšanu alkām un hidrobioloģijas studijām, par badu un nepadošanos, kad mata galā ir gan pašas, gan jaundzimušās meitas dzīvība. Un par atgriešanos Latvijā jau pieaugušā vecumā, mēģinot iedzīvoties un tikt pieņemtai tēva dzimtenē. Skatītāji atbild ar ilgiem aplausiem un klusiem šņukstiem. Šis lasījums ir Ievas Puķes autordarbs kopā ar savu meitu Katrīnu Puķi, kuras pārziņā ir telpa un video. Tāpēc arī saruna ar viņām abām. Šis ir dzimtas un sakņu stāsts, kuru Ievai bija svarīgi izstāstīt skaļi. -- Ieva Puķe jau gandrīz 30 gadu ir viena no Valmieras teātra vadošajām aktrisēm. 1. decembrī viņa svinēja savus 50, un viņas veidoto izrādi „Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” vēl vienu reizi varēs redzēt nākamā gada 5.februārī. Izrāde nav tieši veltīta viņas jubilejai, tomēr tā kļuvusi par zināmu atskaites punktu.

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pastāvīgo ekspozīciju papildina portreta miniatūru vitrīna. Kā uzsver projekta kurators Eduards Dorofejevs, ekspozīcijā redzam skaistāko un interesantāko, dažādu stilu un dažādu līmeņu miniatūras. Izmērā nelielie portreti atspoguļo gan kopējas Eiropas, gan Baltijas reģiona mākslinieciskās īpatnības 18. un 19. gadsimtā. Portreta miniatūru izlase, kas pēc kāda laika mainīsies, vispirms piedāvā iepazīties ar 43 darbiem.

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu. Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa. Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem. "Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu par ģimeni, viena izrāde pat saucas "Ģimene". Otrs ir tas, ka līdz augustam Latvijā bija miruši 80 bērni dažādos negadījumos vai arī vecāku vardarbības un neuzmanības dēļ. No vienas puses Latvijā ir demogrāfijas krīze, no otras - cilvēki neuzņemas ar pilnu atbildību par izdarīto izvēli - sagaidīt bērniņu." Bet iestudējums ir arī interese par teātri, par to, kur ir dzimis teātris, par kultūrvēstures mantojumu, kas nāk no Grieķijas. "Ja mēs šajā kara laikā gribam piederēt Eiropai, mums ir tur jāskatās. Mēs esam teātris pierobežā, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā. Piederēt Eiropas kultūrai un runāt par tām lietām, kas mums ir kopīgas. Valmieras teātrim svarīgi arī parādīt, kā mēs esam turpat, kur Atēnas un Berlīne," turpina Reinis Suhanovs. Bet uz komentāros izskanējušo jautājumu, kāpēc šādā drūmā laikā ir jāskatās kaut kas tik drūms, Reinis Suhanovs atbild: "Tieši tāpēc, lai saprastu, ka tas ir neizbēgami un par to varētu arī reflektēt. Arī "Mēdeja" ir rakstīta kara laikā, Peloponēsas kara laikā. Ja apkārt ir drūmās un smagās lietas, ir jāsaprot kā viņās izdzīvot, un mēģināt saprast arī kaut kādas cēloņsakarību ķēdes." Monika Korpa piebilst, ka drūmais uz skatuves palīdz vienkārši novērtēt, kas mums pašiem apkārt ir, domāt par ģimenēm, un vienkārši saprast, cik ir labi vai brīnišķīgi.

„Nespēju atteikties ne no kā.” Tā par dažādiem materiāliem, formām un apdedzināšanas tehnikām atzīst māksliniece Sanita Ābelīte. Darbojoties keramikā 25 gadus, Rīgas Porcelāna muzejā viņai pirmo reizi sarīkota retrospektīva izstāde „12:12”. Darbi no Alsungas darbnīcas atceļojuši uz Rīgu, lai krāšņi atklātu daudzpusību, kādā māksliniece rada funkcionālus priekšmetus, kas saplūst ar mazās formas tēlniecību. Sanitas Ābelītes retrospektīva izstāde „12:12” Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz nākama gada 8.februārim.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā. Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija? Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija. Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica. Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai. It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu. Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim. Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē

Arvo Perta jubilejas gadu Latvijā noslēdz pārsteidzoša grāmata – Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām". Stāsts par komponista Arvo Perta ceļu līdz savai skaņu valodai. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu, kurai arī jautājam par īpašām mūzikas pieredzēm, un atgādinām, ko par Perta mūzikas krsāsainību un dziļumu teica diriģents Kaspars Putniņš un pianists Georgijs Osokins. Šis ir Arvo Perta gads. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā, kas atrodas mežā netālu no Tallinas. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan pieredzējis atgriešanos Igaunijā. Šoruden viņš svinēja 90. dzimšanas dienu, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām" stāsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas Igaunijā 1935. gadā un savas balss un ceļa meklējumiem mūzikā līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt – Perta mūzikas nonkonformistiskā un reliģiozā rakstura dēļ. Sildre radījis vizuāli piesātinātu stāstu par nemierpilnu mākslinieku, kurš nevairās no konfrontācijas ar valsti, lai paliktu uzticīgs sev par katru cenu. Grāmatas neparastā un svaigā vizuālā valoda pierāda, ka pat melnbaltas līnijas var izstarot mūzikas krāsainību un dziļumu. Jonass Sildre (Joonas Sildre) ir igauņu komiksu mākslinieks, ilustrators un grafiskais dizainers. "Starp divām skaņām" tulkots angļu, čehu, lietuviešu, somu, ungāru un vācu valodā un saņēmis apbalvojumus Igaunijā un ārvalstīs – zelta medaļu gan "IPPY Awards" grafisko romānu kategorijā, gan "IBPA Benjamin Franklin Award" grafisko romānu kategorijā u. c. Lasīt un skatīties Jonasa Sildres grafisko romānu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai" ir neparasta pieredze. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Amori".

Pēc vairāk nekā piecu gadu darba, kas prasījis lielu pacietību un ieguldījumus, noslēdzies Rīgas Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcas griestu remonts. Rekonstruētas oriģinālās ribu velves, atjaunojot baznīcas griestus sākotnējā izskatā, ko bija izpostījis Otrais pasaules karš. Baznīcai, kas ikdienā sniedz garīgu stiprinājumu Rīgas ārvalstnieku kopienai, ar zupas virtuvi atbalsta trūcīgos un kļuvusi par iecienītu koncertvietu vietējiem klausītājiem, tagad palīdzība vajadzīga pašai. Lai kopīgiem spēkiem nomaksātu pēdējos remonta rēķinus, Anglikāņos 13. decembrī notiks īpašs labdarības koncerts "Pacel skatu augšup!". Pēc ilgāka pārtraukuma Anglikāņu baznīcā atkal skan mūzika. Līdz ar remonta beigām atsākušies tradicionālie Pusdienlaika koncerti, kas trešdienās pulcē pilnu dievnamu. Arī 10. decembra koncerts nav izņēmums: Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas topošo ērģelnieku spēli sanākuši klausīties vairāk nekā 50 cilvēku, un daudziem tā ir tradīcija, zina teikt baznīcas ērģelniece Larisa Carjkova. Remonta dēļ Pusdienlaika koncertu tradīciju vairākkārt nācās pārtraukt. Iemesls – Anglikāņu baznīcas griesti ilgu laiku bija kritiskā stāvoklī. Tos klāja siets, uz kuru vairs nevarēja paļauties, un uzņēmums „Arhitektoniskās izpētes grupa” pēc draudzes pasūtījuma izstrādāja griestu atjaunošanas projektu. Tika nolemts rekonstruēt riboto velvju griestus to sākotnējā izskatā – izbūvējot jaunas velves no koka un apmetot tās ar kaļķa javu uz skaliņiem. Baznīcas griestu atjaunošana izmaksājusi apmēram 500 tūkstošus eiro. Divas trešdaļas palīdzējusi segt valsts caur Sakrālā mantojuma atjaunošanas programmu un Rīgas pašvaldība, bet trešā daļa palikusi pašas draudzes rokās. Remonta nomaksai vēl jāsavāc apmēram pieci procenti no kopējām izmaksām jeb 25 tūkstoši eiro. Lai arī apjomīgā griestu atjaunošana Anglikāņu baznīcā ir pabeigta un ērģeles atkal skan pilnskanīgi, tāpat kā vairumam Latvijas baznīcu, darāmo darbu saraksts pieminekļa uzturēšanai ir nebeidzams. Nākamā rindā ir savulaik speciāli no Anglijas vesto sarkano ķieģeļu fasādes atjaunošana.