Kultūras rondo

"Alternatīvu" kā vienu no kino būtiskākajiem impulsiem aktualizē Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Par festivāla 30 gadu pieredzi un būtiskākajiem pagrieziena punktiem pārrunājam Kultūras rondo. Studijā festivāla dibinātājs Viesturs Graždanovičs, programmas direktore Laima Graždanoviča un festivāla jubilejas izstādes “Alternatīva: No pagrīdes telpas” kuratore Kristiāna Kārkliņa. Atskatāmies uz festivāla pirmsākumiem un būtiskākajiem pagriezieniem, runājam par īsfilmu lomu šodienas kino pasaulē un, protams, izzinām, ko saviem skatītājiem “2Annas” piedāvās savā jubilejas gadā. Sazināmies ar Danu Indāni. Viņa pirms gadiem 20 darbojās tai komandā, kas "2ANNĀS" izvērsa par starptautisku kinofestivālu, viņa bija starptautisko projektu koordinatore. No 10. līdz 16. aprīlim jau 30. reizi norisināsies Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", šogad skatītājus aicinot ielūkoties tematā "alternatīva". Jubilejas gada programma vienlaikus atskatās uz festivāla saknēm un raugās nākotnē, piedāvājot kino pieredzi, kurā satiekas eksperiments, pretestība, brīvība un jaunas kino valodas formas. Šogad festivāls saņēmis vairāk nekā 2200 īsfilmu un vidējā garuma filmu pieteikumu, bet gala programmā iekļautas 130 filmas no 36 valstīm. Līdzās starptautiskajam, Baltijas, vidējā garuma, bērnu un jauniešu konkursam īpaša vieta programmā atvēlēta arī "Tīri kvīrs" sadaļai, izceļot "2Annas" kā pirmo un vienīgo kino festivālu Latvijā ar īpašu LGBTQ+ filmu konkursu un vienīgo reģionā ar vidējā garuma filmu konkursu, uzsver rīkotāji.

Šogad pirmo reizi pasniegs nesen iedibināto Latvijas Mākslas gada balvu. Starp ārkārtīgi daudzām nominācijām, veiksmīgiem notikumiem un prātiem, mums šķita svarīgi paskatīties nedaudz plašāk uz tiem vārdiem, kas šogad nominēti balvai kā gada mākslinieki. Ieraudzīt kaut ko vairāk par viņu darbiem. Personu, kas stāv aiz tā visa. Tieši tāpēc stāstu sēriju atklājam ar sarunu ar mākslinieci Lieni Mackus. Tēlniece, kura telpisko struktūru mēģina sajust caur papīru un zīmējumiem. Šobrīd arī šie darbi ir kļuvuši par nozīmīgu viņas radošās prakses daļu, valodu, kurā runāt. Kā pati saka, dzeju par augiem viņa nerakstītu, viņai piemērotāki ir dažādo valodas slāņu meklējumi mākslā.

Labākie laikmetīgās mūzikas spēki Baltijā pulcēsies festivālā “Baltijas Mūzikas dienas 2026. Mēs dzīvojam citos laikos”, kas norisināsies Rīgā un Liepājā no 9. līdz 17. aprīlim. Kultūras rondo “par citiem laikiem” mūzikā izvaicājam festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Kristu Auznieku un jauno komponistu Aleksandru Avramecu. Baltijas mūzikas dienas ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs. Ik gadu tās notiek kādā no trim Baltijas valstīm un šogad atkal ir nonākušas Latvijā, kur gaidāmi 11 koncerti un notikumi Rīgā un Liepājā. Turklāt šogad festivāls sper vēl vienu platu soli uz priekšu un aizsāk sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām. Izskanēs ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu darbi. Daudz jaundarbu, daudz jaunu vārdu un jaunas pieredzes. Arī abu raidījuma viesu mūzika būs starp tiem vairāk nekā 15 jaundarbiem, kas nākamajā nedēļā piedzīvos pirmatskaņojumu šai festivālā.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē.

Rīgas Lutera draudzes mākslinieku grupa uz pirmo izstādi sanāca kopā 1997. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem. Lai gan mākslinieki strādā dažādās tehnikās, joprojām viņu starpā ir kaut kas saistošs un netverams. Šobrīd 13 draudzes mākslinieki ir sanākuši kopā, izstādot savus darbus Ojāra Vācieša muzejā izstādē "Uz gaismas viļņa". Kā gaismu kā fenomenu var notvert caur dažādiem mākslas medijiem, tostarp, glezniecību, grafikām, tekstīlijām, keramiku, metālu, stiklu?

„Lielais sprādziens”. Ivara Šteinberga interpretācija dzejas valodā jaunākajā krājumā. Žurnāla “Punctum” apgāds laidis klajā dzejnieka Ivara Šteinberga piekto dzejoļu krājumu pieaugušajiem “Lielais sprādziens”. Šajā dzejas krājumā satiekas divas vēsturiski nesaistītas lidojuma līnijas – amerikāņu astronoma Edvīna Habla biogrāfija un grāmatas autora atmiņas par vecākiem, viņu šķiršanos un viņu vecākiem. Vecmāmiņa, kura viņam uzdāvina pirmo dzejas grāmatu. Traumas, kuras mūs vajā un neļauj noticēt, ka var būt arī labi. Trajektorijas, kurās mūs virza, Ņūtona bumbiņas un iespējas novirzīties … Tiekamies ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu, viņš arī lasa dzeju – par Hablu, par vecmāmiņu un par teleskopiem, kuri zīlē zvaigžņu biezumos. Krājuma dizainu un ilustrācijas veidojis Aigars Opincāns, redaktors – Henriks Eliass Zēgners.

Kompakti un ģimeniski – tā var raksturot dažādu paaudžu rotu mākslinieku kopīgu izstādi, kas pašlaik skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā 3.stāvā sadarbībā ar Rotu mākslas biedrību visa gada garumā risināsies izstāžu sērija “Spektrs”. Pavisam iecerētas četras pop-up izstādes. Pirmajā izstādē “Rok-raksts” apskatāmi 23 rotu mākslinieku darbi. Rotu izstāde “Rok-raksts” skatāma līdz 31.maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī atvērta jaunā Latvijas vēstures ekspozīcija “Straumējot laiku”. Tā pārsteidzot ne tikai ar saturu, bet arī ar mūsdienīgo ekspozīcijas dizaina un tehnisko risinājumu. Kultūras rondo par vērienīgo projektu izvaicājam muzeja direktoru Tomu Ķikutu, arhitektu, ekspozīcijas dizaina autoru Didzi Jaunzemu, uzņēmuma "SOLOVI" direktoru Intu Bērziņu, kurš veidoja tehnoloģiskos risinājumus.

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas. Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā. Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd. Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas? "Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs. Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja. "Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā." Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā. Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs. Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem. Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča. Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

Sesto gadu pēc kārtas pasniegta BDO “Jauno mākslinieku balva 2025”. Šoreiz to iegūst māksliniece Elizabete Andersone par instalāciju “Oda nemanītajam”. Balvas mērķis ir veicināt un atbalstīt jauno mākslinieku atpazīstamību, darba novērtējumu un izaugsmi. Otro reizi balvas pastāvēšanas vēsturē pasniegta arī skatītāju simpātijas balva, par kuru nobalsojuši izstādes apmeklētāji un portāla "Satori" lasītāji. To saņem Baiba Čadore par instalāciju “Nepiepildīto ieceru mezgli”. Konkursa finālistu darbu izstāde galerijā “Pilot” skatāma vēl tikai līdz 2. aprīlim.

Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos". "Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās. Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"

Kad paziņots Latvijas Literatūras gada balvas īsais nominatu saraksts (LALIGABA), ir laiks aprunāties ar šī gada žūriju. Un arī radio pagājušā gada ierakstos vēlreiz atsaukt atmiņā nominētos darbus. Par žūrijas matemātiku, diskusijām, lasīšanu un gada literatūras kopiespaidu Kultūras rondo sarunājas ekspertu komisijas priekšsēdētāja, tulkotāja, publiciste un redaktore Ieva Lešinska, dzejnieks un atdzejotājs Edvards Kuks, rakstnieks un daudzmākslinieks Raibīs un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste, LSM.lv autore Aija Bremšmite.

Vagonu kvartālā, Rīgā, rit vēl pēdējie darbi, gatavojoties izrādei, ko jau 27. marta vakarā pirmo reizi ieraudzīs plašāka publika. Lai veidotu koncertizrādi “Ačgārnis”, kopā sanākuši jaunie mūziķi un mākslinieki. Izrāde būtībā ir vizualizācija par to, kā varētu izskatīties mūziķa Zvīņas albums “Dziesmas no sestā stāva”. Savukārt izaicinājumu to pārveidot izrādes formātā pieņēma režisors Mārcis Broks. Vagonu zālē kopā sanāks dažādi mošķi, starp viņiem arī Zvīņas, ūdens mošķis, kurš dosies pasaulē, lai meklētu ceļu atpakaļ pie sevis.

Kultūras rondo izvaicājam Nīderlandē dzīvojošo latviešu kordiriģenti Kristu Auderi. Viņas personība apvieno dziļu muzikalitāti un dzirkstošu humoru. Jau pēc nedēļas Audere diriģēs Arvo Perta Svētā Jāņa pasiju Ventspils koncertzālē “Latvija”. Runājam gan par diriģentes attiecībām ar šo skaņdarbu, gan par viņas plašo starptautisko karjeru un arī to, kā ir būt diriģentei sievietei un kāpēc būt labam cilvēkam šai profesijā ir tikpat svarīgi kā būt talantīgam mūziķim. Krista Audere regulāri sadarbojas ar veselu plejādi Eiropas vadošo profesionālo koru - Nīderlandes Kamerkori un Nīderlandes Radio kori, BBC Singers, kopš pērnā gada ir Zviedrijas Radio kora galvenā viesdiriģente un pēc diviem gadiem pārņems profesionālā “Cappella Amsterdam” virsvadību. Pašmājās par viņu vairāk uzzinājām pēc tam, kad Audere uzvarēja prestižajā Ērika Ēriksona kordiriģēšanas konkursā. Piedāvājumiem strādāt Latvijā viņa vienmēr saka jā, ja vien spēj to iekļaut savā grafikā, kas pildās jau vairākus gadus uz priekšu.

Izdevums “Kino Raksti” pērn atzīmēja 25. jubileju. Sākotnēji drukātais žurnāls, kas 2015. gadā pārcēlās uz dzīvi virtuālajā vidē, šonedēļ atkal sagaida turpinājumu fiziskā formātā. Tas gan atšķirsies no agrāk izdotajiem žurnāliem. Drukātajā izdevumā 106 lappusēs ietverti 14 autoru raksti, piezīmes, intervijas, fotostāsti un daudz kas cits. Jauno krājumu „Kino Raksti. Arhivālijas” pārskatām kopā ar žurnāla redaktori Daci Čauri.

Neapstāties domāt un mācīties, atsvaidzināt zināšanas, ieraudzīt pasauli tādu, kādu to redz jauni cilvēki, - spriež seniori, kas apmeklē kultūrizglītījošas lekcijas. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Tālākizglītības centrs sadarbībā ar biedrību „Vecmāmiņas.lv” Trešās paaudzes universitātes ietvaros senioriem rīko lekcijas. Pašlaik rit lekciju cikls „Kultūras izpratne, kritiskā domāšana un radošā pašizpausme”. Programma paredzēta, lai veicinātu senioru kultūrizglītību, savstarpējo sadarbību un aktīvu iesaisti sabiedriskajā dzīvē. Lekcijas un semināri notiek klātienē Kultūras akadēmijas Gara mājā, noslēgums paredzēts 10.jūnijā, kad dalībnieki saņems Latvijas Kultūras akadēmija apliecību par tālākizglītības kursa apguvi.

Kultūras rondo izvaicājam Nacionālās skatuves mākslas skolas jauno katedras vadītāju Maiju Pavlovu. Maiju Pavlovu jau vairāk nekā 15 gadus zinām kā Ģertrūdes ielas teātra producenti, kura aktīvi darbojas arī kultūras jomas nevalstisko organizāciju interešu aizstāvībā valsts līmenī caur Laikmetīgās kultūras NVO asociāciju. Bet šogad viņa ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un kļuvusi par Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Skatuves mākslas skolas vadītāju. Š posteni viņa pārņem no Līgas Ulbertes, kura Skatuves mākslas katedru vadīja iepriekšējā termiņā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim.

Kultūras rondo tiekamies ar Eiropā pazīstamo bērnu rakstnieci Kitiju Krauzeri no Beļģijas, kuras grāmatu „Skrību skrābu tvīt plunkš” pazīst arī daudzi Latvijas bērni un tagad arī Leļļu teātra skatītāji. Viņa viesojās Latvijā, gan tiekās ar studentiem Mākslas akadēmijā, gan ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Ar mazu fragmentu no komponista Matīsa Žilinska mūzikas Latvijas Leļļu teātra izrādei „Skrību skrābu tvīt plunkš” aicinām ienirt bērnu literatūras pasaulē. Un šī mūzikas izvēle nav nejauša, jo izrāde ir tapusi pēc rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas, kas oriģinālvalodā skan „Scritch, Scratch, Dip, Clapote!”. Skaņa Kitijai Krauzerei ir ļoti svarīga. "Mums nav un nevar būt atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod bērni, bet caur grāmatām mēs tās varam meklēt kopā," saka bērnu rakstniece Kitija Krauzere no Beļģijas. "Jo grāmatas dod telpu sarunai un nesteidzīgai domāšanai, kas mūsdienu straujajā ritmā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk." Beļģu ilustratore un autore Kitija Krauzere ir mūsdienu bērnu literatūras lielmeistare, kura nesen viesojās Latvijā, pasniedza meistarklases Mākslas akadēmijas studentiem un tikās ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Viņa ir sarakstījusi vairākus desmitus bērnu grāmatu, no kurām vairākas tulkotas arī latviski: „Ezera Annija”, „Es gribu sunīti, vienalga kādu”, „Mazie nakts stāsti” un jau pieminētā „Skrību skrābu tvīt plunkš”. Viņa ir arī pasaulē prestižākās bērnu literatūras balvas – Astridas Lindgrēnes Memoriālās balvas – laureāte. Ar Kitiju Krauzeri tiksimies pēc maza brīža, bet tai rītā, kad viņa sniedza meistarklasi Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, es vispirms turpat, akadēmijas gaitenī, uzrunāju šo studentu pasniedzēju – ilustratori un bērnu grāmatu autori Rūtu Briedi. -- Kitijas Krauzeres meistarklase studentiem notiek Mākslas akadēmijas kādreizējā sporta zālē: te ir liela akustika, tāpēc Krauzere uzreiz lūdz studentus netrokšņot un koncentrēties uzdevumam. Kitija Krauzere jau kopš bērnības ir vājdzirdīga un to bieži piemin arī savās intervijās. Arī mūsu sarunā viņa vēlāk teiks: „Es kopš sešu gadu vecuma lietoju dzirdes aparātu, un man daudz ir nācies nopūlēties, lai saprastu, kas apkārt notiek.” Bet tieši tas viņā attīstījis lielu empātiju un spēju ātri „nolasīt” cilvēkus. Meistarklasē Mākslas akadēmijas studentiem viņa citē Deividu Linču, fonā uzliek Entonija Hegertija mūziku un aicina studentus aizvērt acis, ar vienu roku pētīt pašiem savu seju un ar otru – to zīmēt. Kad vēlāk apsēžamies uz interviju, es jautāju Kitijai Krauzerei par šo epizodi.

Dodamies uz Daugavpili, lai radioesejā „Vienā laivā” atklātu “Hekubes” iestudējumu Daugavpils teātrī, nonāktu Rotko muzejā un pamanītu ledus iešanu Daugavā.

Kultūras rondo aicinām klausīties un domāt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem – Pēteri Vasku un viņa mūziku. Aprīļa vidū Pēterim Vaskam apritēs 80, un to koncertos atzīmēs daudzi Latvijas profesionālie mūziķi un kolektīvi. Raidījumā saruna ar diviem Vaska domubiedriem un dziļiem viņa mūzikas pazinējiem – diriģentu Sigvardu Kļavu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi. "Nav nekas daudz jādomā, aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika. It sevišķi šogad, it sevišķi Ciešanu nedēļā, kur Pēterim ir tik daudz godīgas pārdzīvojumu pilnas lūgšanas," atzīst Sigvards Kļava. Aprīļa vidū savu 80 gadu jubileju svinēs komponists Pēteris Vasks Aprīlis jau allaž ir bijis Pētera Vaska mūzikas mēnesis, bet komponista apaļās jubilejas gadā tas izskanēs vēl jo spilgtāk. Līdzās šajā nedēļas nogalē gaidāmajai Mūzikai divām klavierēm gan Rīgā, gan Liepājā un aprīļa beigās gaidāmajam Pētera Vaska mūzikas festivālam Cēsu koncertzālē būs arī trīs koncerti, kur Vaska mūziku īpašā godā cels Latvijas Radio koris, un pirmais no šiem koncertiem jau pēc nedēļas - 1. aprīlī. Pārrunājam komponistam raksturīgo skaņu valodu, kas jau kļuvusi par latviešu kultūras kanonu, un dažādajām dzīves metamorfozēm. Kas ir viņa mūzikas kodols, kas raksturo Pētera Vaska mūziku un padara to tik nesajaucamu ar kādu citu? Orests Silabriedis: Es teikšu pavisam vienkārši - tā ir tikai šim konkrētajam komponistam raksturīgā harmoniskā domāšana, harmoniju līdzās nostatījumi, akordu secības. Tas padara šo mūziku visatpazīstamāko. (..) Jau no pirmajām kora dziesmām un jau no pirmajiem darbiem stīgu instrumentu orķestrim mēs jūtam, ka šis komponists harmoniski vēlas iet tieši šādu ceļu. Tieši šādas ir viņa izvēlētās akordu attiecības. Man liekas, ka tas vispirms padara Pēteri mūzikā atpazīstamu. Sigvards Kļava: Nevaru nepieminēt to, ka Pētera mūzikā visu laiku klātesamībā ir pārdzīvojuma moments. Pēteris rāda skaņu rakstu pārdzīvojot. Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju pārdzīvojot vai jebkuru citu dzeju, kuru viņš pēc tam ietver mūzikā vai lūgšanā. Kad jau pirms daudziem gadiem pirmoreiz Pēteris nāca pie kolektīva, viņš vienmēr bija emocionāli sakāpināts par to, vai tiešām mēs to visu darām ar sirdi un dvēseli, vai mēs kā profesionāļi neatdziedam kaut kādas notis. Pēteris ir pirmais, kas dod to impulsu, ka mūzika jau nav notis, mūzika ir dvēseles pārdzīvojums. Iestudējot, brīžam visgrūtākais ir panākt skanējumu tādu, kur lielā māksla vai lielais piepildījums ir pašās skaņās, skaņas iekšienē. Vienalga, vai darbs ir garš vai īss. Tādā ziņā Pētera mūzika atplaukst pārsvarā ne pirmatskaņojumā, bet atplaukst tad, kad tu jau vari salīdzināt, kā tas ir, kad tu jau 10. reizi vai 50. reizi to atskaņo. Cik ārkārtīgi visu laiku paveras tā telpa, kā mūzika ielaiž Pētera lielajā pārdzīvojuma dziļumā.

Skulpturāli objekti ar atšķirīgu rokrakstu un vēstījumu pašlaik skatāmi Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Marta vidū tur atklāja divas izstādes: jaunās mākslinieces Paulas Punkstiņas „Rūpju bultas” un Šveices mākslinieces un mūziķes Severīnas Heicmanes-Pocas izstādi ar nosaukumu „Pierimt rītausmā”. Severīnas Heicmanes-Pocas izstāde „Pierimt rītausmā” un Paulas Punkstiņas „Rūpju bultas” kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 19.aprīlim.

“Ja skatuves dēļi sāktu runāt” ir labdarības koncerts teātra vecmeistaru atbalstam, kuru rīko fonds “Rampa A”. Par tradīciju rūpēties par teātra senioriem Kultūras rondo saruna ar fonda pārstāvjiem. Par gaidāmo notikumu stāsta koncerta režisore Marija Bērziņa, viena no koncerta dalībniecēm, aktrise un režisore Dita Lūriņa, kā arī fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāja, aktrise Daiga Gaismiņa. 30. martā plkst. 19.00 Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē notiks labdarības koncerts, kura mērķis ir atbalstīt aktierus un režisorus, kuri savu mūžu atdevuši teātra skatuvei un skatītājiem. Koncertā uz vienas skatuves satiksies gandrīz 40 aktieru un topošo aktieru no visiem Latvijas teātriem. Ja skatuves dēļi sāktu runāt, tiem droši vien būtu tik daudz stāstu, ka teātri varētu pārdot biļetes uz tiem vien. Bet šoreiz koncertā ar šādu nosaukumu tiksies un stāstus stāstīs aktieri, kuri apvienojušies teātra senioru atbalstam. "Mēs mēģināsim aplūkot, protams, ar humoristisku piesitienu, aktieri kā fenomenu. Kā tas tā varētu būt, ka piedzimst mazs bērniņš, ka Dieviņš viņu nosūta no debesīm uz zemi un viņš pēkšņi izdomā kļūt par aktieri. Izsekot aktiera mūžam no bērnības līdz tam brīdim, kad viņš, iespējams, jau ir devies garajā mūžā, bet viņa atstātā enerģija uz skatuves vēl dzīvo," gaidāmā koncerta ieceri un nosaukumu skaidro Marija Bērziņa. "Tur, protams, ir daudzi stāstu. Mēs mēģināsim nevis pierādīt, bet vienkārši saprast, ka aktieris ir ļoti cilvēciskas, ļoti ievainojam, ka aktiera sirds ir ļoti trausla un sargājama. Mēģināsim tam iziet cauri ar skaņdarbu palīdzību, būs gan šūpuļdziesmas, gan arī dziesmas no teātra izrādēm. Tāds labs un feins rasols, kura laikā mēs iziesim cauri visam šim aktiera dzīves gājumam." Koncertā piedalīsies dažādu paaudžu aktieri, to svinīgi atklās vecmeistari Olga Dreģe un Uldis Dumpis. Savukārt pasākuma otrajā daļā - labdarības izsolē "uz skatuves iznāks aktieru radītie darbi un varēsim redzēt, cik aktieri ir talantīgi dažādās sfērās". Izsole ir notikusi arī iepriekšējos pasākumos, vienmēr ir kāda tematiska ievirze bijusi. "Šogad mēs nolēmām koncentrēties uz aktiera talantiem ārpus skatuves. Tur atklājas ļoti interesantas lietas, ko tikai mūsu kolēģi nedara," stāsta Daiga Gaismiņa. "Piemēram, man ir tādas lietas kā Valmieras teātra jauno aktieru audzēti un marinēti Halapenjo pipari. Tie, kas "Facebook" vairāk rosās, zina, ka Krišjānim Salmiņam ir tepiķīši, kurus viņš veido speciālā tehnikā. Nezinu, kā to tehniku sauc. Mīksti, pūkaini, skaisti tepiķīši. Protams, daudzi zina, ka Vilis Daudziņš zīmē. Mums būs arī Viļa Daudziņa veidots Andra Keiša portrets, ko varēs izsolīt. Piemēram, Baiba Broka piedāvāja, ka viņa varētu kādam nogriezt matus, jo viņa to dara savā ģimenē, savā paziņu lokā. Domāju, ka šī arī būs ļoti ekskluzīva iespēja kaut ko tādu iegādāties." Vēl izsolē varēs iegādāties Sigitas Pļaviņas veidotu māla šķīvi, kā arī viņa piedāvās savas meistarklases. Būs arī Olgas Dreģes adīts lakats. Ilze Ķuzule-Skrastiņa piedāvās savu kombuču, būs Arta Drozdova medus, Jura Hirša medīta brieža desa. "Laikam visvistrakākā lieta varētu būt Mārtiņa Brūvera ķerta bebra dziedzeru uzlējums. Būs visādām gaumēm," atzīst Daiga Gaismiņa. Kā atgādinājums parūpēties par tiem, kas reiz stāvējuši skatuves rampas spožajās ugunīs, 2008.gadā tika dibināts fonds Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Un laiku pa laikam tas rīko arī publiskus labdarības pasākumus – gan lai vāktu līdzekļus, gan sarīkotu svētkus pašiem vecmeistariem. Šāds pasākums notiks arī 30.martā.

Par Svētā Patrika dienu, kuru atzīmē visā pasaulē; par īru mūzikas klātbūtni svētkos un sevis atklāšanu, dzīvojot dažādās zemēs, Kultūras rondo pārrunājam ar īru mūziķi Padiju Lolesu (Paddy Lawless) no Dublinas, kurš studijā ļauj ieskanēties arī savai vijolei. Laikā, kad aiz loga mostas pirmais zaļums, arī Kultūras rondo ienesīsim mazliet zaļās krāsas. Koši zaļā ir ne vien pavasara, bet arī īru nacionālo svētku jeb Svētā Patrika dienas krāsa. Svētā Patrika diena, kas tika atzīmēta 17.martā, ir pasaulē visplašāk svinētie kādas valsts svētki. Savulaik tie aizceļoja līdzi īriem ne tajos vieglākajos laikos, kad no Īrijas emigrēja simtiem tūkstošu. Bet, pateicoties viņiem, īru kultūra un tradicionālā mūzika šodien kļuvusi par nesajaucamu atpazīstamības zīmi visā pasaulē. Raidījumā iepazīstinām ar vienu no īru tautas mūzikas vēstniekiem Latvijā. Viņa vārds ir Padijs Loless, Latvijā viņš dzīvo gadu, ir lielisks stāstnieks un sarunā labprāt dalās ne vien stāstos par īru tautas mūzikas tradīcijām un iedzīvošanos citās kultūrās, bet tepat, radio studijā, spēlē vijoli un ritmā piesitīs ar kāju. Ar Padiju tikāmies tūlīt pēc īru lielākajiem svētkiem – Svētā Patrika dienas.

Kāpēc hiphoperi Gustavo un ansis neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina? ansis un Gustavo ir vieni no spilgtākajiem hiphop žanra aizsācējiem un pārstāvjiem. Viņi jau ilgstoši izdod dziesmas un koncertē kopā. Šobrīd mūziķi gatavojas uznācienam Jelgavā, Zemgales Olimpiskajā Centrā, kur uz skatuves kāps kopā ar citiem reperiem, tostarp, Eliotu un goču. Kāpēc mūziķi neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina?

„Mans iekšējais ego pulkstenis notikumus personiskajā dzīvē dīvainā veidā sasaista ar skaņdarbiem” – tā raksta komponists Andris Dzenītis sava eseju grāmatā „Es esmu, manis nav”. Grāmatas atvēršanas svētki Rīgas Grāmatu svētkos, kas sākas šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vispirms tiekamies Kultūras rondo.

Stikla māksliniece Marta Ģibiete Ķīnā tapušo kolekciju dēvē par savām bezdomu puķēm. Darbus pēdējo nedēļu iespējams skatīt galerijā „Istaba”. Personālizstādei māksliniece devusi nosaukumu „Made in China”, jo darbi tapuši 2025. gada rudenī mākslinieku rezidencē Ķīnā, Dzjansji provincē. Rezidences laikā Marta Ģibiete izveidoja stikla darbu kolekciju gan savā autortehnikā, gan, radot jaunus darbus pūstā stikla tehnikā. Martas Ģibietes personālizstāde „Made in China” galerijā „Istaba” būs skatāma vēl tikai dažas dienas (līdz 20.martam). Bet ja dodaties uz Lietuvu, tad Paņevežā (Pragiedruliai zālē) līdz 26.aprīlim aplūkojama Martas Ģibietes izstāde „Solījums” , tajā mākslinieces tradicionālie darbi.

Rīgas Porcelāna muzejs izdevis pirmo izdevumu jaunā sērijā “Ideju burtnīcas” – “Tautiskais motīvs”, kur filozofijas doktors Toms Ķencis analizē tautiskuma jēdzienu un tā izpausmes Latvijas porcelānā 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši padomju perioda ideoloģiskajā un kultūras vidē. Ja 30. gados tautiskuma izpausmes bija kā svarīga nacionālās identitātes nostiprināšanas sastāvdaļa, tad padomju periodā šo tendenci turpināja jaunā ideoloģiskajā gaismā. Tostarp, caur porcelāna priekšmetiem. Lai uzzinātu vairāk par to, kas parādās pirmajā sērijas izdevumā, uz Rīgas Porcelāna muzeju devās Una Zvejniece. Par izdevumu un pētījumu stāsta Rīgas Porcelāna muzeja muzeja zinātniskā darba speciāliste Diāna Lauriņa un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas vēstures institūta vadošais pētnieks filozofijas doktors Toms Ķencis.

Par muzikālo izrādi bērniem „Runcis zābakos” Dailes teātrī un mūzikas rakstīšanu izrādēm Kultūras rondo pārrunājam ar komponistu Jāni Lūsēnu. Ar komponistu runājam arī par gan dzejkoncertu, gan par īpaši pārinterpretēto "Zodiaka" albuma "Disko Alianse" koncertu, kas norisināsies 21. martā "Hanzas peronā", kur gan komponists būšot klausītāju rindās. Tiekamies arī ar izrādes „Runcis zābakos” radošo komandu. Mārtiņa Meiera režijā Dailes teātrī top muzikāla izrāde bērniem „Runcis zābakos”. Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāk bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstot pasaku, kurā tas spēlē galveno lomu? Šis būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopābūšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atceras, kā tur bija? Pirmizrāde 20. martā.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās igauņu mākslinieks, ilustrators, komiksu un grafiskā romāna autors Jonass Sildre. Viņa grafiskais romāns „Starp divām skaņām” par igauņu komponista Arvo Perta dzīvi pērn iznāca latviešu valodā, un to tulkojusi Maima Grīnberga. Skanot Arvo Perta dziesmām no dažādu gadu komponēšanas laika, iesākas tikšanās ar grafiskā romāna "Starp divām skaņām" autoru Jonasu Sildri. Pēc muzikālā ievada Jonass Sildre ar vizuālu stāstījumu atklāj grāmatas tapšanas ceļu no idejas aizsākuma līdz grāmatas īstenošanai. Igaunijā grafiskais romāns "Starp divām skaņām" iznāca 2018. gadā. Tajā ar attēlu un teksta palīdzību iepazīstam komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt. Savu vizuālo vēstījumu klātesošajiem Sildre veic, vienlaikus zīmējot planšetē, ko vērojam uz liela ekrāna, un stāstot: viss sācies 2000. gadā, kad draugs Jonasam uzdāvinājis kompaktdisku ar Arvo Perta mūziku. "Klausoties disku, es sapratu, ka daudzus no viņu skaņdarbiem jau biju dzirdējis. Piemēram, "Elīnai" man bija labi pazīstams. Bet es iepazinu arī jaunus darbus, piemēram, "Tabula rasa". Faktiski no tā brīža Arvo Perta mūzika kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Es sāku to klausīties gandrīz visu laiku, un tā tas turpinājās gandrīz piecus gadus. Tajā laikā mūzika kļuva par daļu no mana pieaugšanas procesa," stāsta Jonass Sildre. 2005. gadā viņš izdzirdējis Igaunijas klasiskās mūzikas radio raidījumu, kurā atspoguļots Perta dzīves stāsts. "Tas bija brīdis, kad es pirmo reizi dzirdēju par komponista dzīvi. Līdz tam es nebiju interesējies. Ne jau tāpēc, ka mani tas neinteresē, bet biju jau pieredzējis, ja man kāda mūzika patīk, man ne vienmēr patīk arī personība, kas to komponē. Bet Perta gadījumā tas tā nebija. Patiesībā bija otrādi. Es atklāju, ka dzīvesstāsts ir tikpat fascinējošs kā mūzika. Tas bija brīdis, kad mana aizraušanās ar komiksiem un aizraušanās ar Perta mūziku savienojās tādā formātā kā grafiskais romāns," atklāj Jonass Sildre.

Mākslas zinātniece, apgāda "Neputns" līdzdibinātāja un ilggadējā galvenā redaktore Laima Slava šogad saņem grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele" balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Kultūras rondo saruna par izdevējdarbību un mākslas grāmatu nozīmi mūsdienās, kā arī par naudu.

„Boņuk, cik tu lels izaudzis!” – tā, citējot Jāņa Streiča kinofilmu „Cilvēka bērns”, var teikt par latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2025”. Šogad melnā svēpētā māla keramikas statuetes pasniegtas jau 18 reizi par Latgales kultūras bagātināšanu, godinot desmit spilgtākos notikumus un personības. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule. Latgaliešu kultūras gada balvas pasniegšanas ceremonija šogad sākās ar emocionālu brīdi – piemiņas mirkli nesen mūžībā aizgājušajam režisoram Jānim Streičam. Uz skatuves ekrāna bija redzami kadri ar pašu Jāni Streiču un viņa veidotajām kinofilmām, bija dzirdama arī režisora balss jeb precīzāk sauciens – stingrs, draudzīgs un cilvēcīgs. Ar savām balsīm skatītājus priecēja Balvu mūzikas skolas bērnu koris diriģentes Lindas Vītolas vadībā. Tieši šis koris pērn tika atzīts par Latvijā labāko, iegūstot galveno balvu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā 2025. gadā. Balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja radio personība un influenceris Lauris Zalāns kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Šogad ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā uzsvēra Latgales vēstniecības „Gors” lomu Latgalē un arī Latvijā. Kopumā „Boņuka” balvai šogad bija izvirzīti 155 pretendenti, no kuriem apbalvojumam žūrija nominēja 30 notikumus, personības un aktivitātes. Viens no 2025. gada vērtīgiem notikumiem latgaliešu kultūrā ir folkloras kopas „Grodi” albums „Sudrabu smeldama”. Tas ir albums ar tradicionālās kultūras motīviem, kas interpretē latgaliešu folkloru mūsdienīgā skanējumā. Godināts tika arī jauns mūzikas projekts, kurā latgaliešu valoda un identitāte tiek integrēta populārās mūzikas stilā, etnodžeza noskaņās. Tā ir grupa „Bruoli i muosys” ar albūmu „Na pādejais”, kas saņēma gan „Boņuka” balvu, gan arī skatītāju simpātijas balvu „Žyks”. Boņuka balvu saņēma arī Nautrēnu kultūrtelpa, kas tagad iekļauta arī Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat starp laureātiem ir Rēzeknē esoša vietējā kopiena, kurai dots nosaukums „Nezināmā Rēzekne”. Tā ir domubiedru grupa, kuri pēta vēsturi, kultūru, dabu, rīko lekcijas, ekspedīcijas, talkas un iedrošina citus būt aktīviem. Tieši šie vietējie aktīvisti bija tie, kuri uzsāka parakstu vākšanu platformā „Manabalss.lv”, lai nosargātu Latgales vēstniecību „Gors” no privātā nomnieka. „Boņuka” balvu saņēma arī Latgales dziesmu svētki, kas pērn svinēja simtgadi. Latgaliešu kultūras gada balvu saņēma arī vairākas personības, proti, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, latgaliešu kultūras un literatūras kopēja Edīte Laime, latgaliešu folkloras pārrakstītāja Anna Putāne un arī bijusī Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. „Beidzot jūtos labi. Tā bija diezgan mulsinoša sajūta, izejot uz skatuves, redzēt, ka visa zāle ir piecēlusies kājās,” tā, saņemot „Boņuka” mūža balvu, pēc ceremonijas teica Ruta Cibule, kura ir Ziemļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece. Ruta Cibule novēl latgaliešu kultūrai mainīties un iet laikam līdzi. Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” organizē Latgales vēstniecība „Gors”. Kā sarunā apliecināja Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Ilona Rupaine, „Boņuka” balva ir veids, kā pateikt vienkārši cilvēcisku paldies tiem, kuri dara.

Losandželosā noslēgusies ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" pasniegšanas ceremonija, kurā, kā iepriekš prognozēts, labākās filmas titulu ieguvis Pola Tomasa Andersona darbs "Cīņa pēc cīņas". Labākās aktrises balva tikusi Džesijai Baklijai par lomu filmā "Hamnets", viņa arī pirmā īru aktrise, kura saņēmusi augsto atzinību. Bet par labāko aktieri atzīts Maikls B. Džordans no filmas "Grēcinieki". Par Amerikas Kinoakadēmijas izvēli, industrijas standartiem un zīmīgāko ASV kino pasaulē pārrunājam ar kino kritiķiem kino kritiķiem Sonoru Broku, Dārtu Ceriņu un Sergeju Timoņinu.

"Mana demences hronika" – tā nav padomu grāmata par mentālo veselību, bet gan Roalda Dobrovenska piezīmes par demenci, par sev, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un par Staļinu… Savukārt "Tai dievišķā krogā" ir Veltas Kaltiņas (1931–2025) pēdējais dzejas krājums ar poētisku viedumu un pārlaicīgu pasaules redzējumu. Kultūras rondo veltīts Latvijas literātu pārim Veltai Kaltiņai un Roaldam Dobrovenskim. Satikušies Augtākajos literārajos kursos Maskavā kopš 1975. gada viņi ir Latvijā. Ja par "lielo dzejnieku pāri" mēs saucam Raini un Aspaziju, tad Roalds un Velta ir mūsdienu literātu pāris. Un tieši viņš ir tas, kurš pēta materiālus Raiņa muzeja krājumā un saraksta grāmatu "Rainis un viņa brāļi". Roalds Dobrovenskis savā "Facebook" profilā raksta: "Kādreiz es mēģināju publicēt te laikabiedru portretus, bet kļūdīgi nosaucu vienu no tiem. Nu, tātad apdedzinājos un pārtraucu. Nu tagad otrais mēģinājums. Daļa no fotogrāfijām pirms gadiem bija izstādītas dažādās vietās. Man patīk šīs sejas. Katra no tām. Ja kam būs iebildumi sakarā ar to vai citu bildi, noņemšu uzreiz. Gadījās, ka klikšķis piederēja Veltai Kaltiņai. Un tas viss uzņemts viņas klātbūtnē. Nekādas kārtības es neizdomāju. Ņemšu, kā gadās." Un neticēsiet, 2025. gada janvārī viņam ir pilni 88 gadi. Viņa sievai, latviešu dzejniecei Veltai Kaltiņai - 93. Viņa ir atgriezusies no slimnīcas pēc insulta. Un Roalds Dobrovenskis tobrīd raksta grāmatu "Manas demences hronika", kura piedzīvoja atvēršanu 2026. gada 6. martā Pļaviņu sociālās aprūpes centrā. Un grūti noticēt, ka viņam ir tik daudz gadu, ka bijušas smagas veselības problēmas un mūžībā devusies viņa mīļotā sieva dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa vēl paspējusi sakārtot savu pēdējo dzejas krājumu "Tai dievišķā krogā". Un acis viņam tik siltas un prāts ass, mugurā smokings, kurš savulaik sarūpēts uz Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balli Rundāles pilī, un pie atloka neuzkrītoša Triju Zvaigžņu ordeņa zīme. Lai arī todien tika atvērtas trīs grāmatas – Veltas Kaltiņas dzeja "Šai dievišķā krogā", Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" oriģinālā – krievu un tulkojumā – latviešu valodā, šo raidījumu sākam ar Roalda stāstu par smokingu, kas iezīmē mūsu visu vēsturi, ar neesošajiem smokingiem un grūtajiem juku laikiem.

Šonedēļ Rīgā viesojās neatkarīgā teātra trupa no Bulgārijas. Lorda Bairona lugas „Kains” iestudējums adresēts skolu jauniešiem, un tā mērķis popularizēt klasisko Eiropas literatūru. Ģertrūdes ielas teātrim, kur izrāde notika, mērķtiecīgu viesizrāžu programmu nav, taču ik pa laikam te iespēja iepazīt citu valstu neatkarīgus projektus.

Par Latvijā izdoto gada labāko datorspēli un jaunākajiem sasniegumiem datorspēļu nozarē Kultūras rondo pārrunājamies ar Latvijas Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Madaru Āboliņu un video spēļu māksliniekiem Vitāliju Mikeļeviču un Danielu Rozmisu. Šo nedēļu Kultūras rondo iesākām ar sarunu par Lielo Mūzikas balvu, bet noslēgsim, iepazīstot vairumam klausītāju daudz mazāk zināmu nozari un balvu – proti, runājam par šonedēļ notikušo Latvijas Spēļu Gada balvas pasniegšanu, kas pirmo reizi bija atvērta plašākai publikai un pamazām piesaka sevi kā kultūras nozares daļa arī Latvijā. Ko nesen sadalītās balvas stāsta par Latvijas datorspēļu industriju šobrīd? Šis bija jau desmitais gads, kad Latvijas Spēļu izstrādātāju asociācija pasniedz savu gada balvu, bet pirmā reize, kad tā bija atvērta plašākai publikai. Balva tika pasniegta sešās kategorijās, katrā bija 7-10 nominantu, ko vērtēja plaša starptautiska žūrija. Vitālija veidotā spēle „Time to Morp” saņēma balvu par Gada spēli un Māksliniecisko dizainu. Savukārt viņa spēlē „Dude, Stop!” saņēma balvu 2019. gadā. Daniela Rozmisa nupat saņēma VKKF finansējumu – nepilnus 2500 eiro, lai izstrādātu prototipu interaktīvai videospēlei, kas balstīta latviešu folklorā un Annas Brigaderes lugā „Sprīdītis”. Tas ir pirmais gadījums, kad piešķirts valsts finansējums spēles izstrādei. Sarunas iesākumā skan ar amerikāņu komponista Ostina Vintorija mūzika, kas šogad saņēma „Grammy” balvu kā labākais skaņu celiņš datorspēlei vai citai interaktīvās mākslas formai. Šāda atsevišķa kategorija ASV nozīmīgākajā mūzikas ierakstu balvā parādījās 2023.gadā, atdalot to no filmu un seriālu mūzikas. Arī Latvijā spēļu industrijā ir savi mūzikas autori. Arī sarunas noslēgumā arī skan ar datorspēlēm saistīta mūzika, kas šogad saņēma „Grammy” balvu labākās instrumentālās aranžijas kategorijā – to izpilda amerikāņu džeza ansamblis „8-bit Big Band”. Tajā pazīstamas melodijas saklausīs arī tie, kas šodien nav aktīvi datorspēļu spēlētāji, bet bērnībā cienīja veco labo SuperMario.

Kas saista mākslas darbus, kuros redzama pludmale, masāžas salons, karaoke un motorolleri? Tā ir Taizeme, kuru savos darbos atklājusi māksliniece Margrieta Griestiņa. Galerijā „427” apskatāma viņas personālizstāde “Sabai Sabai”. Kādā no gleznojumiem redzams baneris par pazudušu kaķi, atlīdzība ir ievērojama, 10 000 batu. Iespējams, šo kaķi izstādes apmeklētāji var pat sameklēt.

"Lasiet Blaumani!" Uz to aicina Rūdolfa Blaumaņa lugas "Ugunī" jaunākā iestudējuma autori. Rūdolfa Blaumaņa lugas "Ugunī" interpretācija Ineses Mičules režijā šodien, 12. martā, piedzīvos pirmizrādi Nacionālajā teātrī. Par Blaumaņa lasīšanu uz skatuves un arī izdzīvošanu uz skatuves, par Kristīnes un Edgara jūtu drāmas aktualitāti cauri laikiem un arī citām tēmām, kas paveras šajā Blaumaņa lugā, ja to rūpīgi lasa, Kultūras rondo pārrunājam ar režisori Inesi Mičuli un vizuālo dramaturgu Reini Dzudzilo.

Mūsdienās ir sajūta, ka parādās aizvien vairāk filmu festivālu. Tostarp, biežāk izrāda studentu filmas. Aizvadīti pirmie brīvdabas īsfilmu festivāli “...glāzi kino, lūdzu!”, kur Latvijas reģionos izrāda Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās īsfilmas. Tagad sarakstam pievienojas jauns starptautisks īsfilmu festivāls “Viegli būt jaunam?”. Jaunajiem profesionāļiem nav vienas atbildes uz šo jautājumu, bet ir skaidrs - viņi nepadosies grūtību priekšā. Pat tad, ja filmā pētīs un meklēs kādu, kurš nemaz negrib būt atrasts. Kas vēl nodarbina jauno režisoru prātus un kas gaidāms jaunajā festivālā? Stāsta festivāla “Viegli būt jaunam?” radošais direktors, režisors Jānis Ābele un režisori Rasa Droiska un Bruno Skulte. -- No 12. līdz 14. martam Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace" un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālajā filmu skolā, pirmo reizi norisināsies starptautisks studentu īsfilmu festivāls "Viegli būt jaunam?" ("Easy to be young?"). Festivāla mērķis ir kļūt par ambiciozu platformu Baltijas un Ziemeļvalstu jauno talantu balsīm, piedāvājot skatītājiem drosmīgu un iepriekš neredzētu kino pieredzi.

Par ilustrāciju, kristīgo simboliku, arī par skaisto un tradicionālo vēsta Roberta Rūrāna jaunākā izstāde „Kastanis un Visums” mākslas muzejā "Zuzeum". Roberts Rūrāns ir ilustrators un mākslinieks, kura darbi tapuši sadarbībā ar nozīmīgiem pasūtītājiem visā pasaulē, vienlaikus top paša izstrādāti mākslas darbi ar daudzslāņainu saturu. Saistībā ar Roberta Rūrāna personālizstādi "Zuzeum" notika saruna „Mamis intervē Rūrānu. Rūrāns intervē Mami”. Aigars Mamis ir grafikas dizainers un uzņēmējs.

Venēcijas mākslas biennāles rīkotāji 4. martā izziņoja šā gada dalībvalstis, un to vidū ir arī Krievija. Krievijas sāktais karš Ukrainā, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, ir arvien vairāk normalizējies Rietumvalstu apziņā, un Krievija to izmanto, lai rāptos atpakaļ starptautiskajā apritē caur dažādām it kā nepolitiskām platformām. To mēs labi redzam, piemēram, caur kinofestivāliem, īpaši spilgti – tikko olimpiādē un tagad arī paralimpiskajās spēlēs, un Venēcijas biennālē. Krievija lepni apgalvo, ka mēģinājumi atcelt Krievijas kultūru pēdējo četru gadu laikā nav bijuši sekmīgi. Par to, kā un kādēļ mainījusies attieksme pret Krieviju starptautiskajā kultūras apritē un kā uz to reaģēt mums, domājot par Latvijas dalību 61. Venēcijas mākslas biennālē, kas sāksies jau pēc diviem mēnešiem, Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju, Latvijas paviljona Venēcijas biennālē komisāri Solvitu Kresi, vienu no Latvijas paviljona autoriem Rolandu Pēterkopu no modes dizaineru dueta „Mareunrol’s” un mākslinieku Krišu Salmani. "Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs to nedarīsim vieni. Iet vieniem ārā un boikotēt Venēcijas biennāli ir pilnīgi bezjēdzīgs žests, to neviens nepamanīs, un tam vispār nav jēgas," norāda Solvita Krese. "Ja iet visas Eiropas valstis ārā no Venēcijas, protams, mēs solidāri ejam kopā. Vai, ja tas ir liels valstu skaits. Bet, ja tas tā nav, tad mēs zinām, ka māksla ir ļoti iedarbīgs ierocis, mēs protam ar to rīkoties. Mūsu paviljonam ir ļoti politisks atspēriena punkts, un mēs tā vietā, lai izkāptu no spēles laukuma, paliksim un cīnīsimies, un cīnīsimies ar ļoti politiskiem mākslas līdzekļiem gan sava paviljona ietvaros, gan ārpus paviljona, gan arī piedaloties virknē daudzu citu akciju, kas jau tagad tiek sāktas plānot vēl cerot uz to brīdi, ka tomēr biennāles vadība salūzīs no šī spiediena caur visām vēstulēm, kas nāk no dažādiem ļoti augsta līmeņa sabiedrības slāņiem. Tā kā mēs vēl skatāmies, kas tagad notiks. Bet, ja Krievija tomēr paliek, mēs ejam kauties." Kopš 2022. gada, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā, Krievija nav piedalījusies Venēcijas biennālē. Šobrīd ir ir mainījusies biennāles vadība, tās prezidents kopš 2024. gada ir ultralabēji noskaņots cilvēks. Domāju, ka tā ir visa šī notikuma atslēga, vērtē Solvita Krese. "Mūsu sajūta šobrīd ir, ka mēs dodamies uz kara lauku, kultūras kara lauku, kur šis nacionālo paviljonu statuss ir vēl spilgtāk pastiprināts," norāda Rolands Pēterkops. "Karalauks ne tieši fiziskajā izteiksmē, bet intelektuālajā, šaha spēlē vai jebkādā spēlē, kas ļauj mums vai citiem komunicēt par šo tēmu. Ja līdz šim likās, ka Venēcija ir Venēcija, tagad tas ir divtik spogulis pret Eiropu, kādi mēs esam, un ar to ir iespēja kaut kā komunicēt. Tas ir arī izaicinājums, un tas varbūt pat ir vajadzīgs izaicinājums cerībā... Ir naivi cerēt, ka māksla var ļoti ietekmēt pasauli. Bet kā mēs zinām, kāpēc Krievija tik ļoti spēlē ar maigās varas elementiem, viņa var ietekmēt. Līdz ar to, gudri stratēģiski spēlējot šo spēli, ir arī jāturpina to darīt." Rīgas dome savā uzsaukumā bija aicinājusi Baltijas valstu paviljona māksliniekus un kuratorus Venēcijā vienoties kādā kopīgā simboliskā protesta akcijā. Vaicāts, kādu gribētu redzēt šo akciju, ja Latvija tomēr piedalās, Krišs Salmanis atzīst, kā "gribētu redzēt pievemtu Krievijas paviljonu, jo šobrīd man ir slikta dūša. Es gribētu, lai viņiem ir slikta dūša no tā, kādu spiedienu viņi jūt, ja viņi tiešām uzdrošinās tur kārpīties iekšā". Mākslinieks atklāj, ka ir iegādājies jau biļetes uz biennāli, pirmo reizi vēlējies turp doties kopā ar ģimeni un rādīt meitām mākslas biennāli, bet notiekošais raisa pārdomas, vai turp doties, maksāt par biļetēm un tā ļaut arī Krievijai pelnīt. -- 2026. gada 8. maijā Venēcijā tiks atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē. Nozīmīgajā mākslas notikumā Latvija šogad tiks pārstāvēta ar izstādi Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises, kurā būs skatāms starpdisciplinārā mākslinieku dueta MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) jaundarbs, kas tapis dialogā ar Nepieradinātās modes asamblejām (NMA) – alternatīvās modes dizainera Bruno Birmaņa aizsākto eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu, kas norisinājās Rīgā no 1990. līdz 1999. gadam.

Laikmetīgās mākslas galerija “Asni” jau divus gadus veido laikmetīgās mākslas izstādes, tāpēc nav pārsteigums, ka arī dzimšanas dienu aizvada ar jaunu izstādi. “So cute” aptverti darbi, kuros manāma saistība ar mīlīgumu. Mīlīgums mākslinieku darbos izpaužas atšķirīgi. Māksliniece Agate Tūna, piemēram, mīlīgumu saskata neiepazītajos mošķos, ar kuriem gandrīz sastopamies ikdienā, kad mums apkārt parādās mistiski trokšņi.

Lasītprieks, lasītpatika, lasītrosme, lasītbauda – šādus un līdzīgus vārdus, kas uzsver lasīšanu nevis kā garlaicīgu pienākumu, bet kā prieka hormonus vairojošu nodarbi, kas vienlaikus palīdz mums veidot domājošu sabiedrību un kopienu, aplūkojam Kultūras rondo sarunā, kurā tiekamies ar četrām aizrautīgām un izdomas pilnām bibliotēku speciālistēm no Olaines, Ogres, Salaspils un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Runājam gan par to, vai lasīšanai mākslīgā intelekta laikmetā ir risks kļūt par elitāru nodarbi, gan par bibliotēku kā drošu vietu, kur būt, gan par lasošu un kritiski domājošu kopienu kā sabiedrības drošības pamatu. Sarunājas Olaines 1. vidusskolas bibliotēkas vadītāja un Latvijas Bibliotekāru biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja Aija Jankava, Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste Aija Bremšmite un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Ierakstā uzklausām Salaspils novada bibliotēkas pārstāvi Baibu Īvāni. -- 27. martā Olaines novadā notiks Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru 3. lasītpatikas forums "Lasošās kopienas Latvijā", ko rīko Latvijas Nacionālā bibliotēka, Olaines novada pašvaldība un Latvijas Bibliotekāru biedrība. Pasākuma mērķis ir pulcināt, iedvesmot un veicināt sadarbību starp skolu un publisko bibliotēku bibliotekāriem un pedagogiem, rosinot kopīgas lasītveicināšanas aktivitātes un iepazīstot dažādas lasošās kopienas Latvijā.

Vidzemes koncertzālē "Cēsis" 6. martā krāšņā ceremonijā pasniegtas Lielās mūzikas balvas septiņās kategorijās. Par mūža ieguldījumu godināti komponists Georgs Pelēcis un ērģelniece Larisa Bulava. Bet Gada jaunais mākslinieks – Eduards Rediko. Iespaidi un komentāri pēc mūzikas svētkiem - Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas. Kultūras rondo studijā mūzikas procesā iesaistīto cilvēku pārdomas, vērtējot mūziķu sniegumu aizvadītajā sezonā. Analizē Lielās Mūzikas balvas žūrijas pārstāvji - muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja, žūrijas priekšsēdētāja Ieva Rozenbaha, muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš, vokālā pedagoģe, skolotāja Rīgas Doma kora skolā Kristīne Barkovska un muzikoloģe, kultūras žurnāliste Inese Lūsiņa, kura nepiedalījās žūrijas darbā.

Stāsts par amatnieku un dizaineru radošo sinerģiju un tās izpausmēm globālajā pasaulē ir pamatā izstādei "Art Deco – līdz mūsdienām. Dizains un amatniecība Francijā", kura būs aplūkojama no 12. marta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes kuratori Inesi Baranovsku un dizaineru Artūru Analtu. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) varēs aplūkot vēsturiski nozīmīgus Francijas dizaina un amatniecības paraugus no Art Deco perioda līdz mūsdienām. Gobelēni un mēbeles no Mobilier national kolekcijas atklāj amatnieciskās meistarības un dizaina mijiedarbību, izgaismojot ievērojamu franču dizaineru, mākslinieku un arhitektu veikumu. Ekspozīciju papildina unikāla Daum Art Deco stikla vāžu izlase no Esterkinu ģimenes privātkolekcijas. Šie izcilie paraugi, kādi nav pieejami Latvijas muzeju ekspozīcijās un krājumos, piešķir izstādei īpaši spilgtu Art Deco stikla mākslas dimensiju.

Studentu diplomdarbos tīras mākslas meklējumi, arī rietumu mākslas klātbūtne – liecina Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva izpēte. Izpēte notikusi Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta ietvaros, un tas ļāvis vienkopus apzināt vairāku Mākslas akadēmijas nodaļu diplomdarbus pusgadsimta garumā. Nupat atklāta arī izstāde „Diplomdarbs ir mākslas darbs/ arhīva izpēte/ 1949-1991/ keramika/stikls/tekstils/interjers”, kas skatāma Mākslas akadēmijas izstāžu telpā „DUO”. Izstādes ietvaros ik ceturtdienu „DUO” telpā notiks vieslekcijas un diskusijas. Jau šopēcpusdien mākslas pētnieces no Lietuvas un Igaunijas dalīsies ar pieredzi dizaina kolekcijas veidošanā , kā dizaina procesi tiek pētīti pie viņiem.

Ir kāds jautājums, par kuru katram ir ko teikt. No – es seriālus neskatos, līdz – skatos un gaidu katru dienu, man ir viedoklis, ko vajadzētu rādīt un ko vajadzētu filmēt. Kultūras rondo runājam par Latvijā radītiem seriāliem, to satura īpatnībām, finansējumu, izplatīšanu un arī lielākajām problēmām. Varbūt tas ir labu scenāriju trūkums? Analizē Ilze Korjus, TET galvenā producente, kopproducente seriālam "Nelūgtie viesi", Zane Valeniece, kura ir Latvijas Sabiedriskā medija Filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja, viņa arī lasa lekcijas RSU par dokumentālo kino un seriālu analīzi TV un straumēšamas platformās, un Kārlis Dorbe, LMT Satura biznesa vadītājs.

Filmas pirmizrāde notika Tallinā, tā izrādīta Parīzē un Bostonā. Spēlfilma "Nospiedumi", kas jau saņēmusi trīs "Lielā Kristapa" balvas*, 6. martā nonāks arī pie Latvijas skatītājiem. Kultūras rondo par filmas tēmu un tās tapšanas radošo procesu runājam ar režisori Alisi Zariņu, skolnieci Ēriku Vilisoni (studijā kopā ar mammu Noru Vilisoni), kas atveido galveno varoni bērnībā, un aktieri Gati Maliku. Alises Zariņas spēlfilma "Nospiedumi" ir paaudžu attiecību stāsts. tā vēsta par tēva lomu ģimenē un vecāku ietekmi uz bērnu dzīvi kopumā. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to risina sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu. Galvenā varone ir Līva, sieviete pāri 30, ko atveido Ieva Segliņa. * "Lielo Kristapu" saņēma aktieris Gatis Maliks (Labākais aktieris otrā plāna lomā), aktrise Leonarda Ķestere-Kļaviņa (Labākais aktrise otrā plāna lomā) un Armands Začs (Labākais montāžas režisors).

Mākslas stacijā "Dubulti" atklāta mākslinieka Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE". Kā var manīt pēc nosaukuma, šīs izstādes darbos parādās lelles, gan perfektas sejas, gan dzīvi piedzīvojušas rotaļlietas, kas, piemēram, zaudējušas kādu ķermeņa detaļu, aci. Lelles Jāņa Mitrēvica darbos parādās jau apmēram no 2001. gada, tomēr mākslinieks sarunā Kultūras rondo atzīst, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznās iekļauj leļļu aprises. Vienlaikus izstādītie darbi vēsta par sabiedrību, politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem mums apkārt. Personālizstādes centrā ir lelles tēls, tomēr jau izstādes nosaukuma “L ELLE”, kur pirmais burts atrauts no pārējā vārda, liek domāt, ka izstāde aptver ko vairāk. "Nosaukums ir centiens pastāstīt par to, kas pašā bildē ir. Nosaukumā ir nianses un vairāki līmeņi, tad arī bilde ir tāpat būvēta, tā ir gan tehnoloģiski, gan arī pēc jēgas vairākos līmeņos. Arī cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties to līmeni, kas viņam patīk," stāsta mākslinieks Jānis Mitrēvics. Visos izstādes darbos ir dažādos kontekstos iepīts lelles motīvs. Digitāls lelles attēls, kas parādās stāstos un komentāros par pasauli, sabiedrību mums apkārt un arī mūsdienu kontekstā ar Bībeles notikumiem. Tostarp, sarunas laikā mākslinieks piemin kādu nozīmīgu izstādes darbu - apjomīgo gleznu "Bābele", kurā blakus lelles apveidiem parādās arī citi elementi, pīle un cūka, tomēr tas nav stāsts par dzīvniekiem. Mākslinieka Jāņa Mitrēvica porcelāna leļļu kompozīcija un lielformāta gleznas, kuras šobrīd aplūkojamas mākslas stacijā "Dubulti", ir jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”. Tomēr lelles motīvs mākslinieka darbos parādījās jau iepriekš. Tostarp, gadsimta sākumā izstādē “Grēks. Jaunā atklāsme” Doma baznīcas Kapitula zālē, gan pēc apmēram 20 gadu individuālās mākslinieciskās jaunrades pārtraukuma, 2024. gadā izstādē “Re-evolūcija” galerijā “MĀKSLA XO”. Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE" mākslas stacijā "Dubulti" ir iespēja iepazīt līdz 24. maijam.