Kultūras rondo

Kultūras rondo svētku studijā runājam par bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju daudzveidību - no avangarda līdz ikdienas modei. Krāšņi aizvadītā dziesmu svētku tērpu parāde "StaroJums". Iepazīstamies ar viesiem no Berlīnes, kurus vieno 20 gadu draudzība. Studijā muzicē folkloras kopa “Upīte”.

Kultūras rondo svētku studijā atveram "lielu saldumu skapi" - tiekamies ar Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Kuldīgas kultūras centrs" grupu "Konfektītes" un tās vadītāja Agnese Čīče. Vokālais ansamblis “Konfektītes” dibināts 2017.gada rudenī, sākumā kopā dziedāja četras meitenes, bet tagad jau tie ir vairāku vecuma grupu ansambļi - "Bonbondziņas", "Marmelādītes", "Konfektītes", arī "Karameles" un "Trifeles". Agnese Čīče ir gandarīta, ka svētkos piedalās dažādu žanru pārstāvji. "Prieks, ka ir plašs skatījums un ļauj izbaudīt ikvienam," atzīst Agnese Čīče. "Konfektītes" - Šarlote, Elīza, Lauma, Alīna, Heidija, Beāte, Enija un Tīna - arī muzicē studijā.

Mežaparka Lielajā estrādē XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā darbojas arī STEAM - zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, māksla un matemātika - zinātņu darbnīcu zona. Lai iedvesmotu svētku dalībniekus un līdzjutējus saredzēt kopsakarības starp mākslu un eksakto zinātņu pasauli, pirmo reizi paralēli dziesmām un dejošanai svētku partneri aicinā uz STEAM darbnīcām. No 9. līdz 13.jūlijam Mežaparka Lielajā estrādē pieejama STEAM zona, kurā var praktiski līdzdarboties un izzināt svētku kodu līdz sīkākajai šūnai, frekvencei un elementam.

11. jūlijā pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Pulksten 18 Dailes teātrī būs koncerts "Skan akordeons". Tāpēc Kultūras rondo svētku studijā daudz runājam tieši par akordeoniem un arī studijā skan akordeona mūzika. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 600 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves: spēlēs 48 apvienotie akardeonistu ansambļi un orķestri no Rīgas, Pierīgas un visiem novadiem. Par gaidāmo koncertu stāsta diriģente un akordeona spēles skolotāja Līga Kvāše, kura koncertā stāsies koporķestra priekšā, viņas audzēknis – Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa skolnieks Toms Rolavs un Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas „Paeglīte” dalībnieki ar skolotāju Initu Raginsku. Arī šajā kolektīvā ir divi akordeonisti, jo akordeons ļoti iederīgs ir arī folkloras kapelā. Studijā muzicē gan Toms Rolavs, viņš atskaņo Dražana Kosoriča “Balkānu tango”, gan „Paeglīte”, kuru izpildījumā skan "Ercika polka". Studijā muzicē arī kapela "Paeglīte".

Pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Studijā muzicē akordeonists, Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa audzēkniks Toms Rolavs un kapela no Viļakas "Paeglīte", kuras dalībnieki piedalīsies arī akardeonamūzikas koncertā. Iepazīstam arī Kuldīgas bērnu vokālo ansambli "Konfektītes". Darbojamies arī STEAM zonā Mežaparkā.

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Parīzes latviešu bērnu fokloras kopa ”Guntiņas”. Kopā ar 11 jaunajiem mūziķiem – Gustavu, Agati, Helēnu, Klāru, Klāvu, Hugo, Karlosu, Elzu, Mari, Elizani un Emmu – ir kopas vadītāja Ināra Braže, kā arī divas mammas – Anda Auziņa vada Parīzē bērnu latviešu skoliņu “Garā pupa”, bet ⁠Laura Štokmane-Guillopē ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Francijā. Savukārt Dace Gaigala palīdz bērniem apgūt kokles spēli. Viņa ir dalībniece Vakareiropas koklētāju kopā, un arī valdes locekle latviešu apvienībā Francijā. ”Guntiņas” pirmo reizi piedalās svētkos un vakar, 8. jūlijā, Folkloras dienā jau uzstājās Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā ar individuālo programmu. Ināra Braže atzīst, ka šī uzstāšanās bijis fantastisks piedzīvojums.

Vakar, 8. jūlijā, Dailes teātrī izskanēja kokļu mūzikas koncerts "Dzīslojums". Dzīslojuma ceļi lasāmi gan plaukstā, gan koka mizā, lapas stiegrojumā un tautastērpa jostas rakstā. Tie ir neizdibināmi dzīves līkloči un likteņraksti, kas ļauj mums satikties – vienam ar otru, pašiem ar sevi, ar mūziku un ar tradīcijām. Kokļu mūzikas koncerta "Dzīslojums" daudzslāņainais repertuārs ar maigumu satver skatītāja roku, lai vestu līdzi pa krāsainajiem ceļiem un taciņām, kuras iedzīvina koklētāju rokas. Koncerta veidotājiem bija izdevies radīt koklētāju cilts svētkus, festivāla sajūtu. Un te nevar paļauties uz dziesmu svētku garu vien, bet svarīgs bija koncerta veidotāju veikums, izvēloties repertuāru, kur bija gan tēmas no kinofilmām, gan populārā mūzika, bet tajā pašā laikā tehniski ļoti sarežģīti skaņdarbi līdzās klasikai. Savukārt aktrise Jana Ļisova ne tikai vienkārši pieteica skaņdarbus, bet noslēpēja dramatiskās pilnvērtīgu dramatiskās aktrises lomu, runājot dramaturģes Lindas Rudenes tekstus, kura bija uzrakstījusi prātojumu par rokām - par rokām, kas skar kokļu stīgas, gan par to, ko mūsu rokas var vai izvēlas nedarīt, par dzīslojumu mūsu rokās, kas sasaista ar visu pasauli. Sarunā ar dramaturģi atklājas, ka viņa "pazīst drēbi", jo viņa pati 13 gadus spēlējusi kokli. Koncerta radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska, mākslinieciskās vadītājas asistente Dace Priedīte, režisore Diāna Kaijaka, režisores konsultants Juris Jonelis, dramaturģe Linda Rudene, scenogrāfe Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Ivars Vācers, skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss, ansambļu koordinatore Elīna Agneta Lamberte. Koncertā piedalījās 370 dalībnieki no 56 koklētāju ansambļiem. Koncertu var noskatīties arī LSM.lv. -- Kokļu mūzika skanēs arī Rīgas Svētās Marijas Magdelēnas baznīcā 10. jūlijā pulksten 13 koncerta “Saules krustcelēs” un 11. jūlijā četros pēcpusdienā Kokļu mūzikas koncerts "Kokles Vērmanes dārzā".

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Līdz šim svētku kontekstā esam runājuši par dziesmu, par deju, par folkloru, par teātri, šodien vēršam starmešus pūtēju virzienā, jo rīt, 10. jūlijā, svētkos lielā diena pūtēju orķestriem - koncerts “Tā radās skaņa”. Raidījuma viesi divi dažādu paaudžu un dažādas pieredzes pūtēju orķestru diriģenti no Balviem un Liepājas. Egons Salmanis ir Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra diriģents un Latgales novada pūtēju orķestru virsdiriģents, bet Matīss Smiltiņš ir viens no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas un Liepājas Bērnu un jaunatnes centra pūtēju orķestra "Liepāja" vadītājiem. Studijā ir arī trīs Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra dalībnieki - Martins Krivišs (trompete), Megija Kriviša (atlsaksofons) un Samanta Sproģe (baritonsaksofons). Viņi stāsta par savām emocijām svētkos un tuvāko mūziku. Ierakstā uzklausām Jūrmalas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestra dalībnieces klarnetisti Leldi un trompetisti Helēnu pēc pūtēnu orķestru finālskates. Pūtēju orķestru lielā diena būs rīt, 10.jūlijā, starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Vispirms pulksten12:00 ģenerālmēģinājums,bet sešos vakarā koncerts “Tā radās skaņa”, kuru tiešraidē raidīs LR3 "Klasika", LTV1 un LSM.lv.

Kultūras rondo svētku studijā viesi no Austrālijas: Annas Ziedares Vasaras vidusskolas vadītāja Iveta Laine, Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora diriģents Matīss Reinhards un dziedātāji Dainis Galviņš un Gerda Biezaite.

Šogad XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmā ir iekļauta arī mūsdienu deja. Dejas izrāde “Kastaņa puslode” ir īpašs svētkiem radīts iestudējums ar horeogrāfiju, kurš vēsta stāstu par cilvēka ceļu šajā pasaulē, ar telpu, kas būs visa pasaule, ar oriģinālmūziku, kas piepildīs šo laiktelpu ar skaņām un noskaņām. Koncerts jau šodien, 8. jūlijā, pulksten 14 un 19. Vakar varēja vērot ģenerālmēģinājumu. Uzveduma radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Edīte Ābeltiņa, režisore Dita Lūriņa-Egliena, komponiste Zane Dombrovska, skaņas dizains Gints Rutks, scenogrāfe Liena Šiliņa, kostīmu māksliniece Agija Vismane, video mākslinieks/režisors Roberts Rubīns, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars. Horeogrāfes: Elīna Gaitjukeviča, Annika Andersone, Dārta Ģīle, Anastasija Jasvina, Ksenija Simanova.

Kultūras rondo studijā dejojam! Viesos lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale, režisore Inga Cipe un trīs “Dzirnu” dejotāji - Pēteris Ķeviņš, Elza Sauka un Lote Ozola. Deju svētkos šoreiz piedalās daudz vairāk bērnu. Šoreiz uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56% kolektīvu. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 17 000 dejotāju! "Šobrīd, vērojot gan dejotājus, gan pedagogus, gan atbildīgos vecākus, kas pavada grupas dažādās svētku norisēs, ka redzi visu acīs saviļņojumu, ka viņi ir nonākuši atkal šajās lielajās norises vietās, ka viņi šobrīd, manuprāt, vēl vairāk novērtē to iespēju būt kopā un pieredzēt šos notikums, man liekas, emocionālais lādiņš šajās lielajās norisēs noteikti pārspēj kaut kādas lietas, kas varbūt nebūs praktiski izdevušās, varbūt kādas līnijas nebūs tik taisna, vai kāds kolektīvs nepaspēs kaut kur iznākt. Domāju, ka tas emocionālais šobrīd ir svarīgākais," vērtē Dagmāra Bārbale. Deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskās idejas pamatā ir vārds “vērt”. Rotaļelementi, mēles mežģi, skaitāmpanti, arī padomi, mīklas un tautas gudrības savērs zināšanas, atvērs vārtus, ļaus vērties pasaulē, atskatīties uz saviem senčiem un atvērt jaunus vārtus. Laima, liktens lēmēja, saved kopā Tēvu, Māti un arī bērnus, tādēļ koncertā dejos un savus atziņu vārtus vērs bērni un jaunieši, bet līdzās viņiem būs lielie brāļi un māsas, mammas un tēti, kuri ar aktīvu un radošu iesaisti dzīvā scenogrāfijā papildinās dejotāju veidotos laukuma rakstus un zīmes. Lielkoncerta mērķis: caur tradīcijas izpratni, deju, mūziku un spēli visiem būt piederīgiem Deju svētkiem. "Lielā atslēga ir deju skolotājs. Deju virsvadītājs augšā tribīnē var uz vienas kājas stāvēt un griezties uz galvas, un tiltiņā izliekties, bet ja nav šī saikne starp skolotāju, kurš ir turpat pie bērniem un palīdz precizēt zīmējumus un "pārtulkot", ko virsvadītājs ir domājis, tad tā rezultāta nav un nebūtu," uzskata Dagmāra Bārbale. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi – 1.-12.klašu dejotāji, lai dejās vēstītu par paaudžu pārmantojamību un tālāk nododamajām gara mantām, ļaujot uzziedēt Zilajai ilgu puķei. Lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā tiks iedzīvināta XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku iecere visiem nodejot etnogrāfisko deju “Sudmaliņas”. Koncertu varēs noskatīties tiešraidē Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā 12. jūlijā plkst. 11. Sarunu par deju lielkoncertu “Es atvēru Laimas dārzu” noslēdzam ar tā fināla dziesmas pirmatskaņojumu. Komponists - Mārtiņš Miļevskis, vārdi - Inga Cipe, izpilda - MM Orķestris, Emilija, "Knīpas un knauķi".

Deja svētkos: lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” radošie izaicinājumi un “Dzirnu” dejotāju pieredze. Skatāmies mūsdienu deju izrādi “Kastaņa puslode”. Latvijā sveicam Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora no Austrālijas dalībniekus.

Kultūras rondo svētku studijā muzicē folkloras kopa “Kokle”. Bet saruna ar Māru Mellēnu, folkloras kopu programmas "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" projekta vadītāja un režisore. Viņa stāsta par folkloras kopu klātbūtni svētkos. Protams, sarunājamies ar folkloras kopas “Kokle” dalībniekiem par darbošanos folkloras kopā. Folkloras kopas ar savu atsevišķo programmu uzstāsies Brīvdabas muzejā, Vērmanes dārzā un Brīvības laukumā. Folkloras kopu programma "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" skanēs 8. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 9. jūlijā - Vērmanes dārzā un 10. jūlijā Brīvības laukumā. VEF kultūras pilī 9. jūlijā skanēs folkloras konkursu laureātu koncerts "Bij’ manā pūriņā". Tāpat folkloras kopām paredzēs īpašs uznāciens svētku noslēguma koncertā "TE-AUST". Šogad svētkos piedalās 1260 folkloras kopu dalībnieki.

Dziesmu svētku parkā vakar, 6. jūlijā, aizvadīta Novadu satikšanās. Tas ir mirklis, kurā simboliski satiekas visi, pat vistālākie Latvijas punkti, lai ieskandinātu svētku sākšanos un tradicionāli godinātu svētku virsvadītājus un virsdiriģentus, kuri tāpat kā svētku dalībnieki mērojuši ceļus no visas Latvijas. Pasākuma ierakstu var noskatīties Latvijas Sabiedriskā medija portālā lsm.lv.

Svētki Vērmanes dārzā un "DARRADIS". Šodien, 7. jūlijā, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku epicentrs ir tieši šeit, Vērmanes dārzā, kur visas nedēļas garumā spēlēs skolēnu teātri, uzstāsies diasporas kolektīvi, folkloras kopas, popgrupas, vokālie un instrumentālie ansambļi, te notiks danči un radošās darbnīcas un, protams, amatnieku tirdziņš. Par skolēnu teātru klātesamība svētkos un svētku norisēm Vērmanes dārzā stāsta “Svētki Vērmanes dārzā” projekta vadītāja Dace Jurka. Sarunai pievienojas arī Rīgas skolēnu pils bērnu un jauniešu centra teātra "Zīļuks" vadītāja Laura Paegle un viņas meita Zane Breidaka, kura teātrī sākusi darboties no trīs gadu vecuma un šobrīd darbojas taja kā skolotāja. Un arī Zanei līdzi ir meitiņa - piecgadīgā Amēlija. Bet līdzās - "Zīļuka" dalībniece Marija Akatova, kura mācās Franču licejā, viņa piedalās izrādēs "Sprīdītis" un "Brēmenes muzikanti".

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas mūzikas skolotaja un diriģente Līga Gaiķe un skolas ansambļa "Lavīze" dalībnieces Ance, Kristīne, Marta, Lorete un Stefānija, kuras visas vakar piedzīvoja arī koru fināla skati skolas jauktā kora sastāvā. Meitenes izpilda latviešu tautas dziesmu "Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas", bet sarunā dalās emocijās par vakar skatē piedzīvoto.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ietvaros šodien, 5. jūlijā, norisināsies skatuviskās dejas uzvedums “Viedvasara” zīmē, kas plkst. 18.00 notiks "Xiaomi" arēnā. Tajā piedalīsies vairāk nekā 3000 dejotāju no 152 deju kolektīviem. Uzveduma režisorei Diānai Kaijakai šie ir pirmie dziesmu un deju svētki šādā amatā. Koncerta mēģinājumu vakar vērojā arī kolēģe Laima Slava. Viedvasara” ir radošs un šodienīgs stāsts par piecu jauniešu piedzīvojumiem vasaras brīvlaikā dažādās vidēs – laukos, mežā, jūrā, pilsētā un ārzemēs. Esot šķirtiem katram savā vidē, jauniešus vieno viedierīču dāvātās iespējas savstarpēji dalīties ar piedzīvoto un secināto, taču vēlāk soli pa solim atklājas, ka “Viedvasarai” ir maz kopīga ar viedierīcēm, un šķietami ikdienišķās situācijas un mazie piedzīvojumi dāvā viedas atziņas. Koncertu tiešraidē varēs vērot portālā LSM.lv. Koncerta mākslinieciskais vadītājs: Jānis Ērglis. Virsvadītāji un horeogrāfiju autori: Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, Agris Daņiļevičs, Dace Adviljone, Dagmāra Bārbale, Guna Trukšāne, Rūta Cīrule, Jānis Kalniņš, Dāvis Ērglis. Komponisti: Rihards Zaļupe, Kristīne Kārkle-Kalniņa, Katrīna Dimanta, Artūrs Uškāns, Ernests Valts Circenis. Režisore: Diāna Kaijaka, scenogrāfe Ieva Kauliņa, stāsta un tekstu autors: Kaspars Bērziņš, video mākslinieks: – 8, gaismu mākslinieks: Reinis Zalte, muzikālais vadītājs: Ernests Valts Circenis.

Noslēdzies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku viens no svarīgākajiem notikumiem - koru finālkonkurss. Tā kā līdz mirklim, kad uzzināsim Lielās balvas ieguvēju, vēl jāpaciešas, jo to paziņos svētku noslēguma koncertā, par iespaidiem pēc konkursa un un koru mūziku kopumā svētku programmā sarunājamies ar virsdiriģentiem Airu Birziņu un Kasparu Ādamsonu un komponisti Lauru Jēkabsoni. Visi trīs sarunas dalībnieki vakar, 4. jūlijā, darbojās Koru finālkonkursa žūrijās. Komponiste, mūzikas skolotāja, diriģente un vokālās grupas "Latvian Voices" mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone darbojās komisijā, kura Rīgas Latviešu biedrības namā klausījās zēnu koru un 5.-12.klašu koru sniegumu. Virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Rīgas Doma koras skolas meiteņu kora “Tiara” mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa Koru fināla skatē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija Valsts Komisijas priekšsēdētāja. Virsdiriģents, doktors mākslās, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons Koru konkursa finālā Latvijas Universitātē bija Valsts Komisijas priekšsēdētājs. Uzklausām arī koristu un diriģentu emocijas pēc uzstāšanās. Konkursā šogad piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem četrās kategorijās: zēnu kori, 4.-9. klašu kori, 5.-12. klašu kori un jauktie kori. Katrs kolektīvs atbilstoši attiecīgajai kategorijai izpildīja trīs dziesmas: obligāto dziesmu bez instrumentāla pavadījuma, izlozes dziesmu no svētku reperturāra un brīvās izvēles dziesmu. Konkursā noteiks Lielās balvas ieguvēju, kuru paziņos Noslēguma koncertā.

„Aminori” mākslas telpā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras maģistrantūras studentu izstāde „Ir laiks”. Projekta pamatā ir studentu kopīgi veidota grāmata „TIME”, kas eksponēta šogad Latvijas stendā Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Izstādē redzami ilustrāciju oriģināli, kā arī darba procesā tapušie materiāli. „Aminori” mākslas telpas centrā garens galds, uz kura gGrafikas studenti sarindojuši to, kas atklāj radošo procesu - te ir skices, sagataves, instrumenti, dažādi materiāli, piezīmes. Savukārt pie sienām eksponēti ilustrāciju oriģināli, bet telpas tālākajā malā kopīgi veidota grāmata košos vākos „TIME” (Laiks). Izstādi organizē un tajā piedalās 13 studenti, ar daļu no viņiem tiekos izstādes atklāšanas dienā. Grafikas studentu izstāde „Aminori” telpā būs aplūkojama līdz 25. jūlijam darba dienās.

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla." "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."

26.jūnijā Zinātņu mājā tika atklāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes starpdisciplinārais Vācijas pētījumu centrs. Kā varam šodien izteikt ar vācu kultūras un intelektuālo telpu saistītās nozīmes Latvijā? Cik daudz nozīmē zināt, domāt un rakstīt vācu valodā un kādi ir tuvākie jaunizveidotā centra projekti? Saruna ar nupat dibinātā Latvijas Universitātes starpdisciplināro Vācijas pētījumu centra direktoru Raivi Bičevski un viņa asistenti Elvīru Šimfu.

Vai esat kādreiz mēģinājuši sapņos apzināti paskatīties uz savām rokām? Vai nolemt lidot? Apzinātā sapņošana ir tēma, ko savos darbos pēta māksliniece Zane Zelmene. Lai ievestu skatītājus savos spilgtajos sapņos, pa kuriem pati ceļo jau kopš bērnības, Zane Zelmene izmanto jaunākās virtuālās realitātes tehnoloģijas. „Man tas ir veids, kā uz brīdi apstādināt pasauli,” saka māksliniece. Viņas izstāde „Pasaules apstādināšanas tehnikas” 3. jūija vakarā vērs durvis RIXC galerijā Rīgā. Ar Zani Zelmeni tiekamies brīdī, kad RIXC galerijas grīda vēl čum un mudž no vadiem, kas vajadzīgi datoriem, projektoriem, virtuālās realitātes brillēm, sensoriem un citām tehnoloģijām, kas veido izstādi „Pasaules apstādināšanas tehnikas”. Kad izstāde būs gatava, te tiešām varēs mēģināt uz mirkli apstādināt laiku. Logi ir aizklāti, pie sienām – iluminatoriem līdzīgi lodziņi, aiz kuriem it kā viļņojas tumšsarkana jūra, telpas vidū ir gaismas lode – no kāda Zanes sapņa, kur visas būtnes ir gaismas lodes, arī viņa pati. Zanes Zelmenes imersīvā mākslas izstāde „Pasaules apstādināšanas tehnikas” RIXC galerijā Rīgā būs apskatāma un izmēģināma līdz 23.augustam.

5.jūlijā Mazirbē lībiešu saieta namā pirmizrādi piedzīvos lietišķā teātra izrāde "Lībiešu dzīve". Kāda šobrīd ir lībiešu dzīve? Kas bija Lībiešu karš deviņdesmitajos? Kas veido šodienas lībiešu identitāti? Kultūras rondo saruna ar izrādes idejas un režijas autoriem Jāni Balodi un Elizabeti Šiklovu, un līdzautoriem, pašiem lībiešiem, kuru personiskā pieredze un skatījums uz vēsturi veido izrādes kodolu.

Rīgas Doms šovasar kļūs par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas Ērģeļmūzikas centriem, jo jau 9. jūlijā aizsāksies 38. Starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2025". Par veselu mēnesi ilgstošo festivālu, jaundarbiem, izcilu mākslinieku piesaisti – saruna ar Rīgas Doma mūzikas direktoru Aigaru Reini un vienu no jaundarbu komponistēm Madaru Pētersoni.

No 10. līdz 13. jūlijam Rīgā norisināsies vērienīga laikmetīgās mākslas mese "Riga Contemporary". Vairāk nekā 35 galerijas no visas pasaules, kolekcionāri, kuratori, mākslinieki, paneļdiskusijas par būtiskāko, kas šobrīd norisinās laikmetīgās mākslas pasaulē. Par meses programmu izvaicājam "Kim?" laikmetīgā mākslas centra izpilddirektori Evitu Gozi, "Kim?" programmas direktori Zani Onckuli un mākslinieci Kristu Vindbergu.

Mītu tēmā balstīts multimāksliniecisks projekts – tik kodolīgi iespējams raksturot Arņa Martinelli jaunāko izstādi „Mitoloģija. Rekonstrukcija”. Darbos rekonstruēti būtiskākie Eiropas kultūras mīti, atklājot tos kā triju personu mijiedarbību. Līdzās lielformāta vizuālām ainām mākslinieks veidojis arī skaņu kompozīcijas, tā radot saskari starp vizuālo pieredzi un audiālo dimensiju. Izstāde skatāma Talsu novada muzeja izstāžu zālē, un tās atklāšana notika jūnija sākumā. Par nelatvisko uzvārdu Arnim jautā bieži, un tas noteikti būtu interesants stāsts, mēs uzzinām īso versiju. Bet pievēršamies jaunākās izstādes darbiem – tajos mākslinieku interesējuši mīti un to mūsdienīgs skatījums. Arnis Martinelli uzskata, ka mēs paši esam šo mītu dalībnieki. Savos liela formāta darbos mākslinieks mītus rāda kā triju personu mijiedarbību. Piemēram, Kentaurs, Eross un Psīhe vai Orfejs, Euridīke un Aglonīke. Figūras tēlotas kā atdzīvojušās skulptūras, un to atveidošanā izmantoti gan grafiski, gan gleznieciski paņēmieni, dažos tēlos saskatāmi populāru cilvēku vaibsti. Pie jaunākās izstādes Arnis Martinelli darbu sācis rudenī, tūlīt pēc iepriekšējās izstādes „Baletomānija”, kas bija skatāma Ventspilī. Paralēli šai izstādei (Talsu novada muzeja izstāžu zālē) Vārmes Svētā Miķeļa baznīcā skatāma Arņa Martinelli kompozīcija „Svētais Miķelis un krītošie eņģeļi”, tas ir liela formāta darbs (3x3 m) , izstādīts Baznīcu naktī un joprojām aplūkojams. Izstāde „Mitoloģija. Rekonstrukcija” Talsu novada muzejā būs skatāma līdz 27. jūlijam.

Viņš ļoti lepojās, ka savā dzīvē ir izracis Daugavu, uzbūvējis dzelzs tiltu un baznīcu. Viņš, kinomākslinieks Mārtiņš Milbrets kopā ar savu uzticamāko cīņu biedru, arī kinomākslinieku Neilu Matīsu ir tie vizionāri, kas radīja kinopilsētiņas "Cinevilla" pamatu. Viņus dēvē arī par jaunās kinomākslinieku ēras pirmo paaudzi. "Cinevillā" ir atklāta izstāde „KinoMāksla. Milbrets + Matīss”, veltīta Latvijas kinovēsturē unikālam mākslinieku tandēmam – Mārtiņam Milbretam (1965–2019) un Neilam Matīsam (1969–2014), kuri kopā strādājuši pie filmām „Baiga vasara” (2001), „Rīgas sargi” (2007), „Rūdolfa mantojums” (2010), „Sapņu komanda 1935” (2012) un citām. Abu mākslinieku vadībā pirms divdesmit gadiem tapusi arī kinopilsēta "Cinevilla" – no skicēm un projektiem līdz realizācijai un filmēšanai. Iespaidīgajā un radoši veidotajā ekspozīcijā atvērts un padarīts publiski pieejams abu kinomākslinieku darbu arhīvs – fotogrāfijas, dekorāciju skices, tehniskie zīmējumi, fotoinstalācijas utt. Par to, kādu mantojumu un cik lielus procesus kinomākslā ir iekustinājuši Milbrets un Matīss, studijā saruna ar kino vēsturnieci Kristīni Matīsu un režisoru un producentu Andreju Ēķi.

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2013. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu.

Šodien Rīgas Meža kapu Mākslinieku kalniņā atklāj piemiņas vietu "Mūžības vārti" Helmī un Dainim Staltiem, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar folkloras kustību un "Skandnieki”. Radio studijā tiekamies ar Staltu meitu Julgī Stalti, kas tagad vada "Skandiniekus", un "skandinieku" dalībniecēm – Margu Stalti un Veltu Vītolu.

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē. Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā. Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi’. „Susara” nozīmē ‘māsas’, bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas’, ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei. Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā? Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās. Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita? Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme. Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat? Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi. Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem. Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt. Vai jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē? Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.

Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" 27.jūnijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis "Rikava" Rēzeknes novadā. "Rikava" pērn nosvinēja savu 70 gadu jubileju un tas ir viens no senākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā, kā arī vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus. Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" "Rikava" šoreiz plašākai izrādīšanai sagatavojis uzvedumu „Pi azara loba dzeive”, kas ataino un skatītājiem atklās vienu dienu Lubāna zvejnieku dzīvē, bet pie paša etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" viesojāmies īsi pirms Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica". „Mums ir pierakstītas ap 100 dziesmu – tās, kas ir teiktas, pierakstītas,” stāsta ansambļa vadītāja Aija Dundure. „Tā ka mums tie pieraksti ir, un daudz mūsu pierakstu un citu materiālu ir arī folkloras krātuvē Gaismas pilī. Mums vēl tur ir plašs lauks, ko pētīt.” Ne tikai dziesmas, kas kladēs pierakstītas, šobrīd tiek pētītas un pārmantotas, bet arī īpaši uzvedumi. „Rikava” ir vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus, kuros savijas visdažādākie nemateriālā kultūras mantojuma elementi – dziesma, ticējumi, parunas, dažādas godu un gadskārtu ieražas, protams tradicionālais apģērbs un sadzīves priekšmeti ar muzejisku vērtību un protams kulinārais mantojums. Turpina Dundure: „Jā, Latvijā esam vienīgais. Un šī tradīcija iesākās 1958. gadā, kad režisore Marga Tetere bija uz to iedrošinājusi. Jo tas viss mantojums bija dzīvs. Un tā sākās. Pirmais bija lielais kāzu cikls – „aizdzereibas, vaiņuka veišona, kuozas Latgolā”. Un pēc tam bija kristabas, talkas, dažādi sadzīves uzvedumi, godi.” Un to visu sākotnēji etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki atrod mantojumā atstātajās burtnīcās. „Mums mantojumā ir vesela kaudzīte. Mēs tās sasienam kopā un saucam par maizes kukulīšiem. Tās ir tādas burtnīciņas. Gan Teicānes, gan Mičules. Kur iekšā ir vecie uzvedumi un tieši tā tradīcija – kā bija, kā dzīvoja, ko darīja, ko pēc kārtas, kāpēc, –kas apvieno to nemateriālo un mutvārdu mantojumu, gan darbarīkus, apģērbu.” Bet, kā stāsta etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, šīs tradīcijas arī paši daudzkārt piedzīvojuši – aitu cirpšanu, kalēja darbus, arī rudzu un siena pļaušanu vai sviesta nīšanu. „Agrāk mēs viens pie otra gājām talkās, īpaši jau kartupeļu talkās, gājām lasīt, tagad arī šī tradīcija izzūd, jo visur ir tehnika. Un, ja kurš rīko to talku, tā tagad ir savādāka nekā tā bija agrāk. Un mēs rādam. Mēs mācamies no vecākiem cilvēkiem paši un rādam jaunākai paaudzei to, kas kādreiz ir bijis,” tradīciju pārmantošanu iezīmē Inese Vērdiņa, kas etnogrāfiskajā ansamblī darbojas vairāk nekā 40 gadus. Kopumā ansamblī šobrīd darbojas 18 cilvēku – visi vietējie, pat ja dzīvo galvaspilsētā. Jaunākajam dalībniekam Pēterdienā būs divi gadi, bet vecākajam – krietni pāri 80. „Mūsu vide jau ir tā, kas ir dabiskā. Skatuve īsti nav mūsu vide. Ja vajag, tad jā, bet brīvdabas muzejs, Andrupenes lauku sēta, Kolnasāta – tepat mūsu Trasuna muzejs, kur ir, kā es saku, krūmu mala, zaļa zāle, turpat kāds dīķītis, pirtiņa – tā ir mūsu dabiskā vide. Un cilvēku diezgan parasti ir daudz. Sanāk un skatās,” teic Aija Dundure. 27. jūnijā festivālā "Baltica" ansamblim svinīgā ceremonijā tiks pasniegta Tradicionālās kultūras izcilības balva folkloras nozarē. „Balva ir, protams, nozīmīga un svarīga, bet ne tikai mums, bet visa kolektīva darbības garumā. Visus 70 gadus, ko pastāv mūsu kolektīvs, jo, ja nebūtu mums sakņu, nebūtu pēctecības, tāda mantojuma, diez vai mēs to balvu varētu saņemt. Mēs esam turpinātāji,” saka Aija Dundure, kas kolektīvu vada pēdējos 15 gadus. Pie nozīmīgiem etnogrāfiskā ansambļa pamatakmeņu licējiem viņa sauc visus agrākos kolektīva vadītājus: Teklu Ikaunieci, Jāzepu Liepiņu, Teklu Teicāni un Janīnu Mičuli. Bet folkloristu Jāni Rozenbergu sauc par kolektīva krusttēvu – tieši viņš pamudinājis sievas tajā tālajā 1954. gadā ansambli izveidot.

Mākslai jābūt šeit – tur, kur ir cilvēki. Proti, mākslai un kultūrai jābūt visur, ne tikai Rīgā. Šāds viedoklis spēcīgi izskanēja Latgales mākslas un kultūras platformas MUD LAB rīkotajā pasākumu ciklā ar nosaukumu „Fiziskā robeža”, kas noritēja 19. jūnijā Līvānos. „Fiziskā robeža”, kurā piedalījās Latvijas un Lietuvas mākslinieki, mākslas pētnieki, kuratori un starptautiskie žurnālisti, Līvānos diskutēja par kultūras pieejamību un mākslas nozīmi pierobežā. Uzsvars uz to, ka robeža – vieta domāšanai, ne šķērslis.

No 26. līdz 29. jūnijam Latvijā jau 13. reizi notiks starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas šogad ar tēmu “Valoda” īpaši svinēs latviešu valodas dažādību un lībiešu valodu. Valodas stāstu festivāla programmā un tradīcijas klātesamību Kultūras rondo pārrunājam ar festivāla rīkotājām: tā māksliniecisko vadītāju Edīti Laimi, Rīgas atklāšanas koncerta režisori Asnati Rancāni un Nacionālā kultūras centra Folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani. Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat viesu vidū būs folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas, kā arī ukraiņu diasporas pārstāvji. Šogad festivāls “Baltica” aicina palūkoties uz valodu tās visplašākajā nozīmē – pētīt savas puses valodu, rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejā, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē, atcerēties aizmirsto un atgūt zaudēto, izcelt savpatīgo un stiprināt trauslo. Vēstot stāstus par valodu, kas savulaik skanējusi vai vēl arvien skan kādā vietā, par to, kā runā putni, baznīcas zvani, jūras bangas, par savas puses ievērojamo cilvēku stāstiem, uzvārdiem, īpatnējiem vārdiem un citiem valodas ceļiem, festivāla skatēs piedalījās 255 folkloras kopas un tautas mūzikas kapelas no visas Latvijas. Festivāla dalībnieku sagatavotās programmas un visu valodas bagātību varēs piedzīvot katrā no festivāla dienām.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem, ziedošo pļavu pilnbrieds ienācis arī izstāžu zālēs: pašlaik dažādās galerijās paralēli skatāmas vairākas dabas iedvesmotas mākslas izstādes, kas ļauj gluži vai iekāpt pļavā pilsētas vidū. Laikā, kad pasaulē ir tik daudz skarbuma un cinisma, laikmetīgie mākslinieki atzīstas klusā mīlestībā dabai kā drošam patvērumam un iedvesmas avotam, aicinot arī skatītājus rast prieku vienkāršā pļavas ziedēšanā. Galerijā „Māksla XO” Rīgā uzziedējušas kliņģerītes, uz celmiem piesēduši kāpostu balteņi un ir sajūta, ka visapkārt ir putekšņi – šī ir tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde „Silta pļava”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā durvis vērusi izstāde ar līdzīgu nosaukumu „Pļava”, par ko jau esam stāstījuši. Tajā divi simti tautas lietišķās mākslas meistaru austo segu saspēlējas 20 ar tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēniem. Pļavas tēmai veltītu izstādi viņa lolojusi jau teju desmit gadu. Daba virmo gaisā arī citu Latvijas muzeju izstādēs un notikumos – piemēram, Jaunmoku pilī pašlaik skatāma Rīgas Porcelāna muzeja deponējuma izstāde “Florālie motīvi porcelānā: Kuzņecova un Jesena fabrikas”. Daugavpilī, Rotko muzeja Martinsona mājā redzami keramiķes Violetas Jātnieces darbi izstādē „Vasara”, bet Latgales Kultūrvēstures muzejs pievērsies rozēm mākslā izstādē „Rozes vilinājums”.

Kultūras rondo saruna par keramikas svētkiem “Atļaujies vairāk!”, kas iezīmē tendences laikmetīgajā keramikā un Keramikas asociācijas desmit darbības gados. No 15. jūnija līdz 2. augustam Siguldā norisinās plaši un pasākumiem piepildīti keramikas svētki “Atļaujies vairāk!”, ko organizē Latvijas Keramikas asociācija, atzīmējot organizācijas 10 gadu darbības jubileju. Projekta laikā norisināsies piecas izstādes un virkne pavadošo radošo pasākumu, kur piedalīsies vairāk nekā 60 Latvijas mākslinieki un dizaineri. Svētku mērķis ir popularizēt keramiku kā radošu izpausmi, veicināt interesi par šo nozari jauniešu vidū un stiprināt sabiedrības izpratni par keramikas vietu laikmetīgajā kultūrā. Būtiskākās keramikas svētku norises: No 15. jūnija piecās Siguldas norises vietās – kultūras centrā “Siguldas devons”, bobsleja un kamaniņu trasē “Sigulda”, mākslas telpā “Vieta Nr. 6”, Mākslu skolā “Baltais flīģelis” un koprades laboratorijās Siguldas dzelzceļa stacijas laukumā – skatāmas izstādes, kas aptver laikmetīgo keramiku, dizaina eksperimentus, lielformāta keramiku, skulptūras un porcelāna apgleznojumu darbus. 12. jūlijā notiks “Keramikas diena”, kurā apmeklētāji varēs piedalīties praktiskās darbnīcās, izmēģinot dažādas keramikas tehnikas kopā ar profesionāļiem, tikties ar māksliniekiem. 2. augustā norisināsies pasākuma noslēgums ar mākslinieku tikšanos, skatītāju balsojuma balvu izlozi, kā arī varēs saņemt apdedzinātos Keramikas dienā izveidotos darbus.

18. jūnijā Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Rīgas valstspilsētas pašvaldību preses konferencē paziņoja 2024./2025. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 16 kategorijās. Pārliecinošos līderos ar 22 nominācijām ir Latvijas Nacionālais teātris. Vienpadsmit nominācijas ieguvis Jaunais Rīgas teātris, kam seko Valmieras un Dailes teātris ar deviņām un astoņām nominācijām. Saruna ar teātra kritiķiem, lai teātra sezonas izskaņā ne tikai pārskatītu svarīgākos notikumus, bet arī izvērtētu nupat paziņoto "Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstu. Studijā teātra kritiķi Zane Radzobe, Ieva Rodiņa un Atis Rozentāls, kā arī gleznotāja Sandra Krastiņa, kas bija "Spēlmaņu nakts" žūrijā. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2024./2025. gada sezonā.

No 15. jūnija Mālpils kultūras centra deju zālē būs apskatāma Džemmas Skulmes fonda digitālā arhīva atklāšanas izstāde, kurā skatāma mākslinieka Artura Dimitera instalācija – Skulmju ģimenes arhīva ekspozīcija. Līdz ar to tiks uzsākta fonda ziedojumu vākšanas akcija arhīva saglabāšanai un digitalizācijai. Šis notikums uzskatāms par būtisku soli latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā nākamajām paaudzēm. Rudenī gaidāma Džemmas Skulmes simtgade, tiesa, viņa pati jubilejas neesot svinējusi, teikusi, ka pat kūku nevajag – tā stāsta Džemmas Skulmes mazdēls, mākslinieks Artūrs Dimiters. Viņš viesojās Latvijas Radio studijā , lai pastāstītu par Skulmju dzimtas arhīvu un tā izstādi Mālpils kultūras centrā. Sazinājāmies arī ar Esmeraldu Tāli, kura ir Skulmju mājas ekspozīcijas kuratore Mālpilī. Bet kopumā šoruden gaidāmas vairākas izstādes, ne tikai Mālpilī, bet arī Jūrmalā un Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”. Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Kopš 7. jūnija durvis apmeklētājiem pēc piecu gadu pārtraukuma atkal vērusi Mežotnes pils, kas nesen nonāca Rundāles pils muzeja pārziņā. Tas ir vēl viens izaicinājums muzeja direktores Lauras Lūses darbā, kādu nav trūcis sešarpus gadu laikā, kopš viņa amatā nomainīja ilggadējo Rundāles pils muzeja vadītāju Imantu Lancmani. Lūses vadībā pabeigta vērienīgā pils jumta nomaiņa, pārdzīvota Covid pandēmija un meklēti veidi, kā sadzīvot ar muzejam tik būtisko ārvalstu tūristu skaita kritumu gan pandēmijas, gan Krievijas kara Ukrainā dēļ. Tikāmies ar Lauru Lūsi maija beigās, īsi pirms Rundāles pilī tika atklāta Imanta Lancmaņa gleznu izstāde, kas būs skatāma līdz pat augusta beigām. Bet ikgadējie Rundāles pils Dārza svētki šogad notiks 28.jūnijā, un to tēma šogad bija „Deja dārzā”. Ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi sarunājās Māra Rozenberga.

Sieviešu autobiogrāfiskos dzejoļus jaunā kabatas grāmatā "Atbildes" izdevusi "Strāva". Ar grāmatas sastādītāju Elvīru Blomu, redaktori Annu Auziņu un mākslinieci Rasu Jansoni pārrunājam izdevuma tapšanu un aktualizētās tēmas. Grāmatai ir neparasts dizains, lai piekļūtu saturam, tā vispirms būs jāatplēš. Dizaina autore Anete Krūmiņa. 2023. gada nogalē pēc dzejnieces Elvīras Blomas ierosinājuma žurnāla “Strāva” 8. numurā ar Elvīras Blomas un Ingas Gailes stilizētu “atbildi” Lorensa Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti) un Sonjas Okesones (Sonja Åkesson) dzejoļu paraugiem tikai aizsākta autobiogrāfisko dzejoļu sērija. Drīz pēc tam žurnāls “Strāva” izsludināja autobiogrāfisko dzejoļu konkursu, kurā latviešu sievietes tika aicinātas nekautrēties runāt par sevi un radīt savas atbilžu versijas. Konkursā tika izvēlēti piecpadsmit darbi, no kuriem visi ir iekļauti jaunajā dzejas grāmatā. Konkursa laureātes: Betija Zvejniece, Evelīna Mūrniece, Māra Ulme, Džena Andersone, Ulrika Ūpe, Juta Ance Ķirķis, Kristīne Jučkoviča, Agra Lieģe-Doležko, Lelde Logina, Lāsma Misčenko, Anna Simina, Amanda Stalidzāne, Patrīcija M. Keiša, Alise Īlena un Elīna Smoļaka. Bez konkursa darbiem izdevumā iekļauti arī īpaši izdevumam tapuši dzejoļi, to autores: Inga Gaile, Sintija Sudmale, Jeļena Glazova, Evelīna Andžāne, Anna Auziņa, Elvīra Bloma. 17. jūnijā plkst. 18.00 galerijā “Istaba” (Barona iela 31B) notiks grāmatu sērijas “Mazās Strāvas” jaunās grāmatas “Atbildes” prezentācijas pasākums. Izdevumā apkopoti divdesmit viens dažādu vecumu latviešu autoru sieviešu autobiogrāfiskie dzejoļi un mākslinieces Rasas Jansones kolāžu sērija. Grāmatā iekļautajos tekstos tiek risināti aktuāli sieviešu ikdienas sarežģījumi, parādās arī tādas sāpīgas tēmas kā vardarbība ģimenē, izdegšana un seksisms.

No 15. jūnija līdz pat 21. septembrim Šveices pilsētā Bāzelē prestižā Fondation Beyeler muzeja telpās skatāma latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde. Tā ir plašākā Vijas Celmiņas personālizstāde Eiropā pēdējo 20 gadu laikā tagad skatāma Bāzelē. Sazināmies ar mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura bija kuratore Vijas Celmiņas personālizstādei Rīgā 2014. gadā., kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzej direktori Māru Lāci.

Ieskandinot Starptautisko folkloras festivālu "Baltica 2025", kas norisināsies Latvijā no 26. līdz 29. jūnijam, LR3 "Klasikas" šīs sezonas noslēdzošais koncerts veltīts Baltijas un Ukrainas tautas mūzikai. Ar programmu "Tautasdziesma" pirmo reizi Latvijas Radio 1. studijā muzicēs dziedātāja un etnomūziķe Liene Skrebinska, sev līdzās aicinot trio „Bille” mūziķes - Annu Patrīciju Kareli (balss, vijole) un Katrīnu Kareli (balss, vijole), kā arī akordeonisti Antu Puķīti un sitaminstrumentālisti Viju Moori. Pirms gaidāmā koncerta Kultūras rondo saruna ar Lieni Skrebinsku, Antu Puķīti un Viju Moori.

Par pieredzi dažādos starptautiskajos filmu festivālos un gaidāmo Šefīldas dokumentālo filmu festivālu Lielbritānijā Kultūras rondo studijā izvaicājam Vides filmu studijas producentu Uldi Cekuli, kurš atgriezies no Ukrainas, kur piedalījās dokumentālo filmu festivālā Kijivā.

14. un 15. jūnijā arī Latvijā notiek Eiropas arheoloģijas dienas. Par to, ko mūsu kultūrtelpai nozīmē dalība šajā pasākumā, saruna ar trim arheoloģijas ekspertiem. Kultūras rondo viesojas vēsturniece un arheoloģe Sandra Zirne, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja, vēsturnieks un arheologs Kaspars Markus Molls, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists, ar kuru kopā sarunas laikā ienirstam jūras dzelmē, jo viņš vienīgais arheologs Latvijā, kurš reizē ir arī sertificēts nirējs, un arheologs, eksperimentālās arheoloģijas speciālists Artūrs Tomsons, biedrības „Latvijas Arheoklubs” valdes priekšsēdētājs. Uzbūvēt māla krāsni, kausēt dzelzi, krāsot dziju, gatavot rotas, izzināt kādas vērtības slēpj dzelme, iepazīt seno bruņojumu un pielikt roku vienkoča tapšanā, – šīs kā arī citas praktiskas un teorētiskas aktivitātes sagaida ikvienu ikgadējās Eiropas Arheoloģijas dienās. Šajā pasākumā visā Eiropā iesaistās tūkstošiem arheologu, muzeju un organizāciju, piedāvājot jebkuram interesentam dziļāk iepazīties ar arheologa profesiju, senvēsturi un mūsu kopējo arheoloģisko mantojumu. Pasākumi norisinās Carnikavā, Turaidā, Cēsīs, Āraišos un Rīgā – Lucavsalā. Ar programmu var iepazīties internetā.

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.

Bija laiks, kad māksliniece Vika Eksta pilnīgi visur devās ar fotoaparātu. Izņēmums nebija arī viņas vectantes Zoņas bēres Slobodas sādžā Latgalē, kuras Eksta mēģināja dokumentēt ar vēsu, neitrāla vērotāja aci. Vienpadsmit gadus vēlāk māksliniece secina, ka tas bija viņas veids, kā uz laiku atvairīt sēras. Toreiz dokumentētais bēru rituāls tagad pārtapis poētiskā un klusas sirsnības caurvītā fotoizstādē „Bēres Slobodā”, kas pašlaik Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāms galerijā „Alma” Rīgā.

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) arī šopavasar atver durvis plašākai sabiedrībai, lai iepazīstinātu ar šī gada bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Līdz pat 29.jūnijam Latvijas Mākslas ēkās, kā arī Rīgas kultūrvidē norisināsies LMA absolventu diplomdarbu izstāde „Esmu māksla”, kā arī ikgadējā Dizaina dienu izstāde “Es esmu dizains”. Ko domā un kādus radošus vienādojumus savā mākslā risina studenti? Cik lielu starptautisku uzmanību spējam piesaistīt un ko nozīmē beigt akadēmiju nevis vienīgi ar darba aizstāvēšanu, bet gan ar apjomīgas izstādes veidošanu? Kultūras rondo studijā LMA prorektore studiju darbā Antra Priede, LMA prorektore studiju darbā, Kuratoru studiju katedras vadītāja, Māris Mortukāns, LMA Dizaina nodaļas produktu dizaina nodaļas lektors, un Rasma Pušpure, LMA Metāla dizaina katedras vadītāja.

„Man ļoti patīk gulēt pļavā un vērot šo Dieva dizainu,” – tā saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, kuras ilgus gadus lolotā ideja par pļavas tēmai veltītu izstādi tikko īstenojusies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstādē „Pļava” Vecenānes gobelēni satikušies neparastā kopdarbā ar gandrīz diviem simtiem tradicionālās tehnikās austu segu, ko darinājuši amata meistari no visiem Latvijas novadiem. Materiālu, tehniku un krāsu saspēles bagātīgās variācijas veido kopīgu stāstu par cilvēka, mākslas un dabas attiecībām. Ienākot muzeja lielajā izstāžu zālē, neviļus aizraujas elpa no krāsu raibuma - telpas sānos ar mākslinieces Ivetas Vecenānes silti piesātinātie gobelēni, bet vidusdaļā no durvīm līdz pat senās baznīcas altāra daļai ved plats, koši svītrots ceļš ar teju diviem simtiem Latvijas novada meistaru austu segu. Mūziķu Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela radītās kokles skaņas vedina piedzīvot izstādi rāmi un bez steigas, Vecrīgas vidū ļaujoties sajūtai, ka rīta agrumā basām kājām esi iebridis pļavā. Pļava ir mākslinieces Ivetas Vecenānes iedvesmas lauks. "Man ļoti patīk bradāt ar basām kājām pa ūdeni, pa zāli, pa pļavu un nogulties pļavā un vērot šo Dieva dizainu, kā Dievs ir radījis katru puķīti, stiebriņu. Kāpēc viņš ir izdomājis tā, kāpēc tur ir viens posmiņš, otrs posmiņš? Cik tas Dieva radītais dizains ir unikāls," atklāj Iveta Vecenāne. "Pļavā es sajūtu šo senuma elpu. Pļava bija pirms manis daudzas, daudzas paaudzes, gadsimtus, un tā ir mana saruna ar skaisto, spēcīgo senatni. Un vēl pļava un tas laiks man dzīvē bija ļoti nozīmīgs, kad es dzīvoju Cirmas ezera krastā ar vīra vecākiem, un viņu pietāte pret dzīvo dabu, viņu pietāte pret uztveri par augiem, asniem, pavasarī. To es varbūt gribēju ielikt savos darbos, šo pietāti, paklanīšanos." Pļavas tēmai Iveta Vecenāne gadu gaitā veltījusi apmēram 20 gobelēnu, un ļoti gribējies tos izstādīt vienkop. Tikmēr Nacionālais kultūras centrs meklējis iespēju izstādīt tautas lietišķās mākslas meistaru austās segas. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam radās ideja piedāvāt kopizstādi, atceras muzeja tekstilmākslas kolekcijas glabātāja un viena vieta glabātāja un viena no izstādes kuratorēm Rūta Rinka. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas meistaru darināto segu saspēli izstādē „Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā varēs apskatīt visu vasaru, līdz 24.augustam.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē. Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.