Kultūras rondo

“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Domāt par cilvēka un citbūtņu stāvokli klimata katastrofas noteiktā realitātē un to, kā tajā veidot attiecības ar pasauli un citām to apdzīvojošajām būtnēm, balstoties uz posthumānisma idejām aicina kritikas minifestivāls „Nomadiskie subjekti”. Kultūras rondo studijā filozofi Anne Sauka un Rūdis Bebrišs un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Programmas "Kantastrofa" otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" notiks 30. aprīlī plkst. 17.00 K. K. fon Stricka villā. „Cilvēks nav radības kronis” un „dzīvībai tevī ir vienalga kā tevi sauc”. Šādi spriedumi uzreiz piesaista uzmanību. Tos izteikusi itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās teorijas laukā - Rozi Braidoti. Ar viņas uzrunu aizsāksies programmas “Kantastrofa” otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti". Programmā arī filozofes Annes Saukas stāstījums un diskusija ar Annes Saukas, pētnieču Daces Bulas un Ievas Astahovskas dalību. Latvijas intelektuāļu kritiskajiem priekšlasījumiem sekos Ievas Salietes starpsugu koncerts, kurā klavesīniste saspēlēsies ar sēni Ežu dižadateni, asistējot skaņu māksliniekam Maksim Šenteļevam, un folkpanka grupas "Grēcīgie partizāni" koncerts. Ieeja uz visām norisēm ir bezmaksas. Minifestivālu rīko biedrības "Mākslas birojs" un "Tvērums" sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un portālu "Satori". Kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" turpina pirms gada iesākto starptautisko un starpdisciplināro programmu "Kantastrofa", svinot filozofa Imanuela Kanta 300 gadu jubileju.

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Rīgas porcelāna muzejā pašlaik skatāma keramikas tandēma "Skuja Braden" jaunākā personālizstāde "Augšā, lejā un visapkārt". Pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma mākslinieces ar saviem jaunākajiem darbiem atgriezušās muzejā, rādot darbus gan muzeja pirmā stāva skatlogos, pazemes stāva izstāžu telpā, gan integrējot tos pastāvīgajā kolekcijā. "Skuja Braden" izstāde "Augšā, lejā un visapkārt" Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz 8.jūnijam, pēc tam izstādes darbi ceļos uz Bāzeli Šveicē, Milānu Itālijā un Ņujorku ASV.

Divmetrīgs nama makets, piecmetrīgs kuģis kā atgādinājums par klīstošo holandieti, jauna mājvieta apjomīgajai "Rīgas Laika" bibliotēkai, pasaules līmeņa akustika un vērienīgi atjaunošanas darbi – ar šādu ceļamaizi Rīgas Vāgnera nama makets dosies uz Venēcijas arhitektūras biennāli. Par Vāgnera nama atjaunošanas projektu un būvdarbu dinamiku Kultūras rondo studijā iztaujājam arhitekti Zaigu Gaili un Rīgas Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētāju Māri Gaili.

Ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena” noslēdzam ar diskusiju studijā, kurā pārrunājam laikmetīgās dejas vietu un attīstības iespējas Latvijas kultūras telpā. Jau rīt, 29. koncertzālē „Cēsis” notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, kur tiks apbalvoti ar labākie sniegumi laikmetīgajā dejā. Ja rēķinām laika posmu no 1996.gada, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Olgas Žitluhinas dejas kompānija, tad nākamgad laikmetīgā deja Latvijā svinēs savu trīsdesmitgadi. Vai laikmetīgajai dejai ir stabila vieta Latvijas kultūrtelpā? Kāda ir radošā realitāte dejotājiem, horeogrāfiem un producentiem šodien? Un – cik tālu esam tikuši Dejas nama radīšanas procesā? Kultūras rondo sarunājas Inta Balode, dejas kritiķe un kuratore, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja, Agnese Bordjukova, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja, laikmetīgās dejas māksliniece, Ilona Kunda, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošā pētniece, un Iluta Treija, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas nodaļas vadītāja Ilona Kunda nesen arī veikusi pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot laikmetīgās dejas nozares profesionāļu viedokli par dažādiem ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem, jo īpaši sociālās aizsardzības aspektos.

Veram vaļā Ivara Šteinberga dzejas krājumu „Ābece” un klausāmies viņa vārdu spēli, kurā galvenie tēli ir burti „a”,”j”,”m” un „p”.

Kultūras rondo tiekamies ar sagatavoto klavieru spēles meistaru, komponistu un Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" ieguvēju Folkeru Bertelmanu jeb Hauschku no Vācijas. Savos koncertos viņš nekad iepriekš nesagatavo programmu, bet improvizē atkarībā no koncerta vietas un konkrēto klavieru personības. „Tas liek justies mazliet kā uz klints malas, bet vienlaikus ļauj būt ļoti klātesošam,” saka vācu mūziķis un sagatavoto klavieru meistars Hauschka, kurš 30. aprīlī uzstāsies ar koncertu "Hanzas peronā" Rīgā. Hauschka ir viņa skatuves vārds, bet pēdējā desmitgadē viņš spoži uzmirdzējis arī filmu mūzikas pasaulē ar savu īsto vārdu Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann). Par mūziku filmai „Lauva” viņš saņēma savu pirmo "Oskara" nomināciju, bet dažus gadus vēlāk tika arī pie "Oskara" statuetes par darbu pie filmas „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Šogad viņš “Oskaram” bija nominēts trešo reizi – par mūziku Edvarda Bergera filmai “Konklāvs”, kas ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar gaidāmajām Romas pāvesta vēlēšanām. Šī intervija gan tika ierakstīta, pirms pasauli pāršalca ziņas par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā.

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

Inese Zandere lasa Gramatiku no savas „Stikla burtnīcas”, par kuru Litaratūras gada balvas eksperti sacījuši: “Stikla burtnīca” šķiet skarbs un personisks Zanderes krājums, tam it kā nolobījusies mākoņa sidraba maliņa, mazliet vairāk satumsis pie kultūras mantojuma piederīgās porcelāna krūzītes zelta krāsojums, vedot vēl dziļāk krēslainu pirmssaprotamu atmiņu dzīlēs. Mēs esam ieaicināti Zanderes sapņos.”

Turpinot klausīties dzeju no krājumiem, kas nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, šodien pie mikrofona dzejniece Andra Manfelde un viņa lasa dzejoļus no sava krājuma “Dilstošais medus mēness”.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis. Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos. Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it kā nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es biju Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievijā. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi. Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.

Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" pirmā desmitgade - uzkrātā pieredze un gaidāmo svētku programma. Saruna Kultūras rondo ar "Lielā dzintara" valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonuun koncertzāles māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" turpinās pārsteigt – gan ar telpu, kur būt cilvēkiem arī ārpus koncertiem. Tikšanās telpa "Lielais dzintars" varētu būt jau septembrī. Būs arī digitālās ērģeles. Liepājas literātu grāmatu skapis. Jubilejas programma skanēs oktobrī un novembrī. Šī gada rudenī Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" atzīmēs desmitgadi ar jubilejas festivālu, oktobrī un novembrī piedāvājot daudzpusīgu svētku programmu. Svētku kulminācija gaidāma 7. un 8. novembrī, kad izskanēs Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija "Gurres dziesmas". Uz koncertzāles Lielās zāles skatuves vienosies vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – seši solisti, liels jauktais koris, trīs vīru kori un grandiozs orķestris. Arnolda Šēnberga monumentālais mīlasstāsts "Gurres dziesmas" ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes kolosālā mēroga dēļ. Desmitgadi koncertzāle vēlas nosvinēt ar mīlestības oreolu, jo īsteni cilvēcisku saišu mums palaikam pietrūkst steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā, un "Gurres dziesmas" ir spēcīgs, aizkustinošs vēstījums par to, ko iespēj dziļa māksla un kvēlas jūtas.

Neparastus skaņu mākslas, vizuālās mākslas un tehnoloģiju saskarsmes punktus šajā nedēļā Liepājā meklē un skatītājiem piedāvā jau 12. starptautiskais festivāls „Skaņas dienas”. Šā gada festivāla centrā ir dzīvā programmēšana un algoritmi vizuālajā mākslā. Festivāla mērķi nav komerciāli, bet vērsti uz topošo skaņu un vizuālo mākslinieku izglītošanu, starptautisko sadarbību un kopienas stiprināšanu. Uz „Skaņas dienu” radošajām darbnīcām šogad sabrauks studenti no sešām valstīm, bet festivālu vainagos Latvijā pirmais „algoreivs”, kur elektroniskā mūzika tiks programmēta turpat, uz skatuves.

Dzejniece Liepa Rūce lasa dzejoļus no dzejas krājuma “Zemākās virsotnes”, kas šogad izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai. Ekspertu vērtējums par šo krājumu: „Krāsaina, karsta, kūsājoša, bet aprauta dzeja. Spilgtu tēlu asociācijas, kolāžas, kas sasaucas ar ilustrācijām, taču Liepas vārdi ir spēcīgāki. Lasītājam pašam ļauts ielaist sevī biežāk līdz griezīgumam asos, retāk – kā pūciņas maigos vārdus un tēlus un veidot no tiem asociāciju ainas.”

Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris. Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".

Noslēdzot ciklu „Laikmetīgā deja un tās kopiena”, uzmanību pievēršam jaunām iniciatīvām un modeļiem laikmetīgajā dejā. Tiekamies ar Dejas balvai izvirzītajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem, kas pārstāv apvienību SIXTH un horeogrāfu un dejotāju komandu „Deja Today”. Sarunā izceļam dejas filmu „Dēls”, izrāžu vakaru „Uztaisi jēgu ar mani” un laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform” ciklu, kas dažādās nominācijās izvirzīti Dejas balvai.

Kultūras rondo klausāmies dzeju no Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem dzejoļu krājumiem. To lasīs paši autori. Šodien dzejniece Elvīra Bloma iepazīstina ar savu otro dzejoļu grāmatu „Viņam patīk šie dzejoļi”, kas aptver salīdzinoši plašu laika posmu un plašu tematu loku.

Dzejoļi, kas izskatās pēc stāstiem Ivara Šteinberga jaunākajā dzejas krājumā „Stāsti.” Par ko ir stāsti „Stāstos” un kā notiek jaunas izteiksmes meklējumi valodā – Kultūras rondo sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu. „Kā pierāda lielvaru līderi, nekas nav tik bīstams kā garā mazs, nedrošs vīrietis. Tā kā ticu, ka profesionāla terapija uzlabo pasauli, “Stāstos” ir maskulīni personāži, kas lūdz padomu. Reizēm nonsenss, reizēm mīkla, bet visbiežāk mazā “mācība” ir mājiens, ka plūstamība – neduālais skatījums – ir īpaša vērtība, kas cita starpā radāma valodā,” tā par savu jaunāko – nu jau ceturto krājumu stāsta dzejnieks Ivars Šteinbergs. Ivara Šteinberga ceturto dzejas krājumu "Stāsti" izdevis apgāds "Neputns".

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Apzinātas patēriņa kultūras tematam pievēršas "Dzejas pusnakts Olimpia". Par jauniem veidiem, kā ieinteresēt lasītājus dzejas mākslā, pārrunājam ar sarīkojuma dalībniecēm Amandu Kaufmani un Grētu Volkoviču. Jau trīspadsmito reizi notiek „Dzejas pusnakts” pasākums. Šoreiz „Dzejas pusnakts Olimpia” – tātad iepirkšanās centrā, jo šīs reizes vadmotīvs ir mudināt mūs ar dzejas palīdzību aizdomāties par patēriņu un tā ietekmi gan uz vidi gan mums pašiem.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.